5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/1

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/2

1.

Šī paziņojuma mērķis ir vispārīgi aprakstīt lietu nodošanas sistēmas loģisko pamatojumu, kas dots Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (1) 4. panta 4. un 5. punktā, 9. un 22. pantā, ieskaitot nesenās izmaiņas sistēmā, kataloģizēt juridiskos kritērijus, kuri jāizpilda, lai lietu nodošana būtu iespējama, un izklāstīt faktorus, kurus var ņemt vērā, izlemjot par lietu nodošanu. Paziņojumā ir arī praktiski norādījumi par lietu nodošanas sistēmas mehānismu, jo īpaši attiecībā uz pirmspaziņošanas lietu nodošanas mehānismu, kas paredzēts Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā. Šajā paziņojumā sniegtie norādījumi attiecas, mutatis mutandis, uz lietas nodošanas noteikumiem, kas ietverti EEZ Līgumā (2).

2.

Kopienas jurisdikciju apvienošanās kontroles jomā nosaka ar apgrozījumu saistītu kritēriju piemērošanu, ko ietver Apvienošanās regulas 1. panta 2. un 3. punkts. Izskatot koncentrācijas jautājumus, Komisijas un dalībvalstu jurisdikcija nesakrīt. Drīzāk, Apvienošanās regula nosaka kompetences skaidras robežas. Koncentrācijas “Kopienas mērogā”, t.i. tās, kuru apgrozījums ir virs Apvienošanās regulas 1. pantā noteiktās robežvērtības, ietilpst ekskluzīvā Komisijas jurisdikcijā; pamatojoties uz Apvienošanās regulas 21. pantu, dalībvalstīm nav pieļauts piemērot šādām koncentrācijām valsts tiesību aktus konkurences jomā. Koncentrācijas, kas nepārsniedz robežvērtību, paliek dalībvalstu kompetencē; saskaņā ar Apvienošanās regulu Komisijai nav jurisdikcijas to izskatīšanai.

3.

Jurisdikcijas noteikšana, vadoties tikai no fiksētiem ar apgrozījumu saistītiem kritērijiem, uzņēmumiem, kas apvienojas, sniedz juridisku noteiktību. Lai gan finansiālie kritēriji vispārēji kalpo kā efektīvs līdzeklis darījumu kategorijai, attiecībā uz kuru Komisija ir vispiemērotākā iestāde, Regula (EEK) Nr. 4064/89 papildināja šo skaidri izstrādāto juridisko shēmu, lai pēc pieprasījuma un ar noteikumu, ka izpildīti konkrēti kritēriji, būtu iespēja, ka Komisija pāradresē lietas dalībvalstīm un otrādi.

4.

Kad regula (EEK) Nr. 4064/89 tika pirmo reizi ieviesta, Padome un Komisija paredzēja, ka lietu nodošana tiks pielietota tikai “ārkārtējos gadījumos” un ja intereses attiecībā uz attiecīgās dalībvalsts konkurenci nevarētu pienācīgi aizsargāt citādā veidā (3). Tomēr kopš regulas (EEK) Nr. 4064/89 pieņemšanas ir bijuši vairāki notikumi. Pirmkārt, gandrīz visās dalībvalstīs ir ieviesti tiesību akti apvienošanās kontroles jomā. Otrkārt, saskaņā ar 9. pantu Komisija ir izmantojusi savu diskrēciju vairākas lietas nodot dalībvalstīm, kad bija skaidrs, ka attiecīgā dalībvalsts var labāk veikt izmeklēšanu nekā Komisija (4). Līdzīgi, daudzos gadījumos (5) vairākas dalībvalstis nolēma veikt kopēju lietas nodošanu saskaņā ar 22. pantu apstākļos, kad bija skaidrs, ka Komisija ir iestāde, kas atrodas labākā pozīcijā, lai veiktu izmeklēšanu (6). Treškārt, ir palielinājies to darījumu skaits, kas neatbilst Apvienošanās regulas 1.pantā noteiktajām robežvērtībām un par ko vajadzīgs iesniegt iesniegumu vairākās dalībvalstu jurisdikcijās, šī ir tendence, kas varētu turpināties līdz ar dalībvalstu skaita Kopienā palielināšanos. Daudzi no šiem darījumiem ietekmē konkurenci ārpus atsevišķu dalībvalstu teritorijām (7).

5.

Pārskatīšana, kas veikta attiecībā uz lietu nodošanas sistēmu Apvienošanās regulā, ir paredzēta, lai atvieglotu lietu pāradresēšanu starp Komisiju un dalībvalstīm atbilstīgi subsidiaritātes principam tā, lai principā lietu izskatītu visatbilstošākā iestāde vai iestādes konkrēta apvienošanās gadījuma izmeklēšanas veikšanai. Tai pašā laikā pārskatīšanas pasākumi arī domāti, lai saglabātu 1989. gadā ieviestās Kopienas apvienošanās kontroles sistēmas pamatiezīmes, it īpaši noteikumu par “vienas institūcijas apstiprinājumu” konkurences rūpīgai pārbaudei gadījumos, kad ir apvienošanās ar pārrobežu ietekmi, un alternatīvu daudzajiem apvienošanās kontroles paziņojumiem ES (8). Bieži šie daudzie iesniegumi ietver vērā ņemamas izmaksas gan konkurences iestādēm, gan uzņēmumiem.

6.

Lietu pāradresēšanas sistēma pašlaik paredz, ka lietu nodošanu var arī uzsākt pirms oficiāla iesnieguma kādā no dalībvalstu jurisdikcijām, tādā veidā pēc iespējas agrāk sniedzot uzņēmumiem, kas apvienojas, iespēju noskaidrot, kurā jurisdikcijā viņu darījums beidzot tiks rūpīgi izskatīts. Šādai pirmspaziņošanas lietu nodošanai ir tāds labums, ka tā samazina papildizmaksas, īpaši termiņa nokavējuma sakarā, kas saistīts ar lietu nodošanu pēc iesnieguma.

7.

Regulas (EK) Nr. 139/2004 lietu nodošanas sistēmas pārskatīšanas pasākumi tika veikti, lai tā darbotos kā juridiski elastīgs mehānisms (9), kas tai pašā laikā nodrošina efektīvu konkurences aizsardzību un, cik vien iespējams, ierobežo “forum shopping” apjomu. Tomēr, ņemot vērā jo īpaši juridiskās noteiktības svarīgumu, jāuzsver, ka lietu nodošana ir izņēmums no tiem vispārējiem noteikumiem, kas nosaka jurisdikciju, pamatojoties uz objektīvi nosakāmu apgrozījuma robežvērtību. Turklāt saskaņā ar 4. panta 4. un 5. punktu, 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 22. pantu, Komisija un dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību, izlemjot vai nodot tās lietas, kas ietilpst viņu “sākotnējā jurisdikcijā”, vai akceptēt lietas izskatīšanai, kas pēc piekritības nav viņu “sākotnējā jurisdikcijā” (10). Tiktāl šī Paziņojuma mērķis ir sniegt tikai vispārējus norādījumus attiecībā uz konkrētu lietu vai lietu kategoriju piemērotību to nodošanai.

8.

Ar Apvienošanās regulu iedibinātā apvienošanās kontroles sistēma, ieskaitot šeit iekļauto lietu pāradresēšanas mehānismu starp Komisiju un dalībvalstīm, ir atbilstīga EK Līgumā paredzētajam subsidiaritātes principam (11). Lēmumos par lietu nodošanu ir jāņem vērā subsidiaritātes principa piemērošanas visi aspekti šajā kontekstā, it īpaši to, kas ir visatbilstošākā iestāde izmeklēšanas viekšanai, “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmai raksturīgie ieguvumi un juridiskās noteiktības svarīgums attiecībā uz jurisdikciju (12). Šie faktori ir savstarpēji saistīti un, attiecīgi, uz katru no tiem liktais svars būs atkarīgs no katras lietas specifikas. Galvenokārt, apsverot, vai izmantot savu diskrēciju veikt lietas nodošanu jeb tai piekrist, Komisijai un dalībvalstīm jāpatur prātā nepieciešamība nodrošināt konkurences efektīvu aizsardzību visos tirgos, kurus šis darījums ietekmē (13).

9.

Principā jurisdikcija jāpāradresē uz citu konkurences iestādi tikai tajos gadījumos, kad pēdējā ir labāk piemērota tam, lai nodarbotos ar apvienošanos, ņemot vērā lietas īpašās iezīmes, kā arī iestādei pieejamos līdzekļus un speciālās zināšanas. Sevišķa uzmanība jāpievērš šīs apvienošanās ietekmes uz konkurenci iespējamo lokalizāciju. Tāpat jāņem vērā ar jebkuru iecerēto lietu nodošanu saistītos sarežģījumus administratīvo pasākumu kontekstā (14).

10.

Jurisdikcijas pāradresēšanas vajadzība varētu būt pārliecinoša, ja izrādās, ka konkrētais darījums var būtiski ietekmēt konkurenci, un tādēļ ir rūpīgi jāpārbauda.

11.

Lēmumos par lietu nodošanu, jāņem vērā arī tie ieguvumi, ko dod “vienas institūcijas apstiprinājums”, kas ir Apvienošanās regulas pamatā (15). Vienas institūcijas apstiprinājuma noteikumi ir labvēlīgi gan konkurences iestādēm, gan uzņēmumiem. Parasti administratīvā efektivitāte pieaug, ja apvienošanos izskata viena konkurences iestāde, tādējādi izvairoties no ieviešanas pasākumu dubultošanās un sadrumstalojumu piemērošanas, kā arī daudzo iestāžu iespējamas nesaskaņotas rīcības (attiecībā uz izmeklēšanu, novērtējumu un iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem). Tas arī parasti dod priekšrocības uzņēmējdarbībai, it sevišķi uzņēmumiem, kas apvienojas, samazinot izmaksas un grūtības, kas saistītas ar daudzajiem iesniegšanas pienākumiem, un novēršot tādu konfliktējošu lēmumu pieņemšanas risku, kas rodas no viena un tā paša darījuma vienlaicīgas vērtēšanas vairākās konkurences iestādēs, kuras darbojas dažādos tiesiskajos režīmos.

12.

Tādēļ, kur vien tas iespējams, jāizvairās no lietu fragmentācijas nodošanas rezultātā (16), ja vien nav skaidrs, ka daudzas iestādes labāk nodrošinās visu to tirgu efektīvu konkurences aizsardzību, kurus darījums ietekmē. Tādējādi, kaut gan saskaņā ar 4.panta 4.punktu ir iespējamas daļējas lietu nodošanas, parasti būtu atbilstīgi vienai iestādei izskatīt visu lietu (vai vismaz tās saistītās daļas) (17).

13.

Vajadzīgā uzmanība jāpievērš arī juridiskās noteiktības svarīgumam attiecībā uz to, kurā jurisdikcijā atrodas konkrētā koncentrācija, ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses (18). Līdz ar to, lietu nodošana jāveic tikai tajā gadījumā, ja ir pārliecinošs iemesls novirzīties no attiecīgās lietas “sākotnējās jurisdikcijas”, it īpaši pēcpaziņošanas posmā. Līdzīgi, ja lietas nodošana ir notikusi pirms paziņojuma, tad tajā pašā lietā, cik vien iespējams, jāizvairās no pēcpaziņošanas lietas nodošanas (19).

14.

Juridiskās noteiktības svarīgums jāpatur prātā arī attiecībā uz lietas nodošanas juridiskajiem kritērijiem, un īpaši – ņemot vērā stingrus termiņus – pirmspaziņošanas posmā. Līdz ar to, par lietu nodošanu pirms iesnieguma jālemj principā tajos gadījumos, kad vairāk vai mazāk ir no paša sākuma skaidrs tirgus ģeogrāfiskais apjoms un/vai iespējama ietekme uz konkurenci, lai pēc šādiem pieprasījumiem varētu ātri pieņemt lēmumus.

15.

Pirmspaziņošanas lietu nodošanas sistēma tiek uzsākta koncentrācijā iesaistītajām pusēm iesniedzot pamatotu iesniegumu. Apsverot šādu pieprasījumu, koncentrācijā iesaistītajām pusēm, pirmkārt, jāpārbauda vai Apvienošanās regulā noteiktās attiecīgās juridiskās prasības ir izpildītas, un otrkārt, vai pirmspaziņošanas lietu nodošana ir atbilstīga iepriekš izklāstītajiem galvenajiem principiem.

16.

Lai saskaņā ar 4. panta 4. punktu Komisija veiktu lietu nodošanu vienai vai vairākām dalībvalstīm, jāizpilda divas juridiskās prasības:

17.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad pieprasījumu iesniedzējām pusēm būtībā jāpierāda, ka darījums iespējams var potenciāli ietekmēt konkurenci atseviķā dalībvalsts tirgū, kas var izrādīties būtiski, tādējādi rūpīgi jāpārbauda. Šādas norādes var būt tikai sākotnēja rakstura, kas neskar izmeklēšanas rezultātu. Lai gan puses netiek lūgtas pierādīt, ka ietekme uz konkurenci varētu būt negatīva (20), tām ir jānorāda tie rādītāji, kas kopumā liecina par iespējamu ietekmi uz konkurenci šī darījuma rezultātā (21).

18.

Kas attiecas uz otro kritēriju, tad pieprasījumu iesniedzējām pusēm ir jāpierāda, ka ģeogrāfiski tirgus, kuros darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (17. punkts), ir valsts mēroga vai mazāks nekā valsts mēroga tirgus (22).

19.

Ne tikai atbilstība juridiskām prasībām, bet arī, lai pēc iespējas labāk paredzētu varbūtējo iznākumu par lietas nodošanas pieprasījumu, apvienošanās pusēm, kas ieplāno iesniegt šo pieprasījumu, arī jāapsver, vai lietas nodošana varētu tikt uzskatīta par piemērotu. Tas ietver iepriekš minēto pārbaudi par galveno principu piemērošanu (8. līdz 14. punkts) un jo īpaši, pieprasot lietas nodošanu, vai iecerētā konkurences iestāde vai iestādes būs atbilstošākās iestādes lietas izskatīšanai. Šajā sakarā ir jāapsver darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamā lokalizācija un cik atbilstoša būs valsts konkurences iestāde (VKI) darījuma pārbaudei.

20.

Kopienas mēroga koncentrācijas, kuras varētu ietekmēt konkurenci valsts vai mazāka mēroga tirgos, un kuru sekas varētu robežoties ar vienu dalībvalsti vai to galvenais ekonomiskais iespaids varētu skart vienu dalībvalsti (23), ir visatbilstošākie lietu nodošanas piemēri uz minēto dalībvalsti. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kur tiek ietekmēts atsevišķs tirgus, kurš neveido būtisku kopējā tirgus daļu. Ja lietas nodošana tiek veikta tikai uz vienu dalībvalsti, tad ņem vērā “vienas institūcijas apstiprinājuma” ieguvumu.

21.

To, cik lielā mērā Kopienas mēroga koncentrācija, kura, lai gan iespējams būtiski ietekmēs konkurenci valsts mēroga tirgū, tomēr potenciāli izraisa ievērojamu pārrobežu ietekmi (piemēram, tāpēc ka koncentrācijas sekas vienā ģeogrāfiskajā tirgū var izraisīt būtiskas sekas citu dalībvalstu ģeogrāfiskajos tirgos, vai tāpēc ka tā var ietvert ierobežotas pieejas tirgum potenciālās sekas un tai sekojošu kopējā tirgus fragmentāciju (24)) var būt atbilstīga lietas nodošanai, būs atkarīgs no īpašiem lietas apstākļiem. Tā kā gan Komisija, gan dalībvalstis var būt vienādi sagatavotas vai var atrasties vienādi labās pozīcijās, lai izskatītu šādas lietas, ir jāsaglabā zināma izvēles brīvība, izlemjot vai šādas lietas nodot vai nenodot.

22.

To, cik lielā mērā Kopienas mēroga koncentrācijas, kuras potenciāli ietekmētu konkurenci virknē valsts vai mazāka mēroga tirgos vairāk nekā vienā dalībvalstī, ir visatbilstošākie lietu nodošanas piemēri uz dalībvalsti, būs atkarīgs no no specifiskiem katras individuālās lietas faktoriem, tādiem kā iespējami būtiski ietekmēto valsts tirgu skaits, iespējas risināt jebkādas iespējamās problēmas proporcionālā, nekonfliktējošā veidā, un izmeklēšanas pasākumi, kas var būt vajadzīgi lietā. Tas, kādā mērā lieta var izraisīt bažas par konkurenci vairākās dalībvalstīs un prasīt koordinētu izmeklēšanu un korektīvu rīcību, var būt apgrūtinājums Komisijas labā, kura patur jurisdikciju pār visu attiecīgo lietu (25). No otras puses, ja lieta izraisa bažas par ietekmi uz konkurenci, kas, neskatoties uz to, ka ietver valsts tirgus vairāk nekā vienā dalībvalstī, neprasa koordinētu izmeklēšanu un/vai korektīvu rīcību, tās nodošana var būt atbilstīga. Ierobežotā skaitā lietu (26), ņemot vērā nozīmīgas atšķirības konkurences nosacījumos, kas raksturoja ietekmētos tirgus attiecīgajās dalībvalstīs, Komisija ir pat uzskatījusi par lietderīgu nodot koncentrācijas lietas vairāk nekā vienai dalībvalstij. Lai arī šādos gadījumos lietas izskatīšanas fragmentācija liedz apvienošanās pusēm vienas pieturas institūcijas apstiprinājuma ieguvumus, šis apsvērums pirmspaziņošanas posmā ir mazsvarīgs, ja lietas nodošana ir uzsākta ar apvienošanās pušu brīvprātīgu pieprasījumu.

23.

Cik vien iespējams, ir jāapsver arī tas, vai VKI(-s), kam iecerēts lietu nodot, varētu būt speciālās zināšanas par vietējiem tirgiem (27), un vai tā-(s) pārbauda, vai gatavojas pārbaudīt citus darījumus attiecīgajā sektorā (28).

24.

Saskaņā ar 4. panta 5. punktu jāizpilda tikai divas juridiskās prasības, lai darījuma puses varētu pieprasīt lietas nodošanu Komisijai: darījumam jābūt koncentrācijai Apvienošanās regulas 3.panta nozīmē, un jābūt iespējām koncentrāciju pārskatīt vismaz trīs dalībvalstīs saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā apvienošanās kontrolei. (Skatīt arī 65. et seq un 70. et seq punktu.)

25.

Ne tikai atbilstība juridiskajām prasībām, bet arī, lai pēc iespējas labāk paredzētu varbūtējo iznākumu par lietas nodošanas pieprasījumu, apvienošanās pusēm, kas ieplāno iesniegt šo pieprasījumu, arī jāapsver, vai lietas nodošanu varētu uzskatīt par atbalstīgu. Tas ietver iepriekš minēto galveno principu piemērošanas pārbaudi un, jo īpaši, vai Komisija ir visatbilstīgākā iestāde lietas izskatīšanai.

26.

Šajā sakarā Apvienošanās regulas 16. apsvērums nosaka, ka “pirmspaziņošanas lietas nodošana izskatīšanai Komisijai ir īpaši piemērota situācijās, ja koncentrācija ietekmē konkurenci vairāk kā vienas dalībvalsts teritorijas mērogā”. Sevišķa uzmanība tāpēc jāpievērš šī darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamo lokalizāciju, un cik atbilstīgi būs Komisijai pārbaudīt darījumu.

27.

Īpaši jāizvērtē, vai lieta pēc būtības patiešām ir pārrobežu, ņemot vērā tādus elementus kā tās varbūtējā ietekme uz konkurenci, izmeklēšanas un izpildes pilnvarām, kas varētu būt vajadzīgas, lai risinātu jebkādu tādu ietekmi. Ņemot to vērā, īpaši jāapsver, vai šī lieta varētu potenciāli ietekmēt konkurenci vienā vai vairākos tirgos, ko skar koncentrācija. Jebkurā gadījumā norādēm par iespējamu konkurences ietekmi nav citāds, kā tikai sākotnējs raksturs (29), un tās neskar izmeklēšanas rezultātus. Pusēm nav vajadzīgs pierādīt, ka varbūtējais iespaids uz konkurenci varētu būt negatīvs.

28.

Gadījumi, kur tirgus(-i), kuros iespējamā ietekme uz konkurenci ģeogrāfiskā mērogā, ir plašāka nekā valsts (30), vai kur daži no potenciāli skartajiem tirgiem ir plašāki nekā valsts un galvenā koncentrācijas ekonomiskā ietekme ir saistīta ar šādiem tirgiem, ir vispiemērotākās lietas nodošanai Komisijai. Šādos gadījumos, kad konkurences dinamika paplašinās ārpus vienas valsts teritorijas, un var tāpēc būt vajadzīgi izmeklēšanas pasākumi vairākās valstīs, kā arī attiecīgas izpildes pilnvaras, Komisija varētu vislabāk veikt izmeklēšanu.

29.

Komisija var būt visatbilstošākā iestāde, lai izskatītu lietas (ieskaitot izmeklēšanu, novērtējumu un iespējamu korektīvu rīcību), kas rada iespējamas bažas par konkurenci vairākos valsts vai mazāka mēroga tirgos, kuri atrodas vairākās dalībvalstīs (31). Ņemot vērā vēlamību nodrošināt saskaņotu un efektīvu rūpīgu pārbaudi vairākās valstīs, Komisija vislabāk varētu veikt izmeklēšanu šādos gadījumos, piemērojot attiecīgas izmeklēšanas pilnvaras un risinot jebkādas ar konkurenci saistītas bažas ar saskaņotiem paņēmieniem.

30.

Līdzīgi, kā jau tika minēts iepriekš saistībā ar 4. panta 4. punktu, lai arī koncentrācijām ir potenciāli būtiska ietekme uz konkurenci visas valsts tirgū, tomēr tās potenciāli arī rada nozīmīgu pārrobežu ietekmi, koncentrācijas lietu nodošanas atbilstību noteiks lietas īpašie apstākļi. Tā kā gan Komisija, gan dalībvalstis var būt vienādi labā pozīcijā, lai izskatītu šādas lietas, ir jāpatur pietiekama izvēles brīvība, izlemjot par to, vai nodot vai nenodot šādas lietas.

31.

Cik iespējams, jāapsver arī tas, vai Komisija ir pietiekami labi sagatavota, lai pienācīgi veiktu lietas pārbaudi, jo īpaši ņemot vērā vērā tādus faktorus kā speciālās zināšanas vai iepriekšējo pieredzi attiecīgajā sektorā. Jo lielāka ir apvienošanās iespēja ietekmēt konkurenci ārpus vienas dalībvalsts teritorijas, jo lielāka varbūtība, ka Komisija būs labāk sagatavota veikt izmeklēšanu, jo īpaši attiecībā uz faktu konstatāciju un izpildes pilnvarām.

32.

Visbeidzot, neskatoties uz to, ka nav acīmredzamas ietekmes uz konkurenci, iesaistītās puses koncentrācijā var paziņot, ka ir pārliecinošs gadījums, lai darījumu izskatītu Komisija, īpaši ņemot vērā tādus faktorus kā izmaksas un termiņa nokavējumu saistībā ar daudziem dalībvalsts iesniegumiem (32).

33.

Saskaņā ar 9. pantu dalībvalstij, kas vēlas pieprasīt lietas nodošanu pēc tās paziņojuma Komisijai, ir divi varianti: attiecīgi 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

34.

Lai saskaņā ar 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu lieta tiktu nodota dalībvalstij vai dalībvalstīm, jāizpilda šādas juridiskas prasības:

35.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad būtībā pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij ir jāpierāda, ka, pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, pastāv reāls risks, ka darījumam var būt ievērojami negatīva ietekme uz konkurenci, un tādēļ tas ir rūpīgi jāpārbauda. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums par šādu iespējamu negatīvo ietekmi, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

36.

Kas attiecas uz otro kritēriju, tad dalībvalstij jāpierāda, ka ģeogrāfiskais tirgus(-i), kuros darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (35. punkts), ir valsts vai mazāka mēroga tirgus (33).

37.

Bez atbilstības juridiskajām prasībām, jāapsver arī citi faktori, izvērtējot vai lietas nodošana varētu būt uzskatāma par atbilstīgu. Tas ietver iepriekš minēto galveno principu piemērošanas pārbaudi un jo īpaši, vai konkurences iestāde vai iestādes, kas pieprasa lietas nodošanu, varēs izskatīt lietu vislabāk. Šajā nolūkā jāapsver gan darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamā lokalizācija, gan tas, cik atbilstoši sagatavota ir VKI, lai veiktu darījuma pārbaudi. (Skatīt augstāk 19. līdz 23. punktu).

38.

Lai saskaņā ar 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu lieta tiktu nodota dalībvalstij vai dalībvalstīm, jāizpilda šādas juridiskas prasības:

39.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij, pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, ir jāpierāda, ka koncentrācija, iespējams, varētu ietekmēt konkurenci tirgū. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums par iespējamu negatīvu ietekmi, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

40.

Kas attiecas uz otro kritēriju, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij jāpierāda ne tikai tas, ka tirgus, kurā šis darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (38. punkts), veido atsevišķu tirgu dalībvalstī, bet arī to, ka attiecīgais tirgus neveido nozīmīgu kopējā tirgus daļu. Šajā sakarā, pamatojoties uz pagātnes praksi un precedentu tiesībām (34), skaidrs, ka šādas situācijas kopumā attiecas tikai uz šaura ģeogrāfiska mēroga tirgiem dalībvalstī.

41.

Ja šie nosacījumi ir ievēroti, tad Komisijai ir pienākums nodot lietu.

42.

Lai saskaņā ar 22. pantu viena vai vairākas dalībvalstis veiktu lietu nodošanu Komisijai, jāizpilda divas juridiskās prasības:

43.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad koncentrācija izpilda šo prasību tiktāl, ciktāl tā iespējams rada jūtamu ietekmi uz tirgus attiecībām starp dalībvalstīm (35).

44.

Kas attiecas uz otro kritēriju, kā norādīts 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij vai dalībvalstīm būtībā jāpierāda, ka pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, pastāv reāls risks, ka darījumam var būt negatīva ietekme uz konkurenci, un tādēļ tas prasa rūpīgu pārbaudi. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums šādai iespējami nozīmīgai negatīvai ietekmei, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

45.

Tā kā pēcpaziņošanas lietu nodošana Komisijai var ietvert apvienošanās pusēm papildus izmaksas un termiņa nokavējumu, tās parasti jāattiecina tikai uz tiem gadījumiem, kas rada reālu risku negatīvai ietekmei uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, un kurus, vislabāk risināt Kopienas līmenī (36). Saskaņā ar 22. pantu lietu kategorijas, kuras parasti ir visatbilstošākās nodošanai Komisijai ir šādas:

46.

Apvienošanās regula izklāsta attiecīgos juridiskos nosacījumus lietu nodošanas sistēmas darbībai. Nosacījumi, kas doti Regulas 4. panta 4., 5. punktā, 9. un 22. pantā, sīki izklāsta dažādos etapus, kas vajadzīgi, lai lietu no Komisijas nodotu dalībvalstīm un otrādi.

47.

Katrs no četriem attiecīgajiem nodošanas noteikumiem veido pašpietiekamu mehānismu noteiktas kategorijas koncentrācijas lietu nodošanai. Noteikumus var iedalīt šādi:

48.

Šī paziņojuma I pielikuma shēmās grafiskā veidā ir parādīti dažādi 4. panta 4., 5. punktā, 9. un 22. pantā noteiktie lietu nodošanas mehānisma dažādie procedūras etapi.

49.

Pirmspaziņošanas lietu nodošanu var pieprasīt tikai attiecīgie uzņēmumi (37). Attiecīgajam uzņēmumam pašam jāpārbauda, vai koncentrācija atbilst 4. panta 4. punkta (ka koncentrācijai ir Kopienas mērogs, bet var būtiski ietekmēt konkurenci atsevišķā tirgū dalībvalstī) vai 4. panta 5. punkta kritērijiem (ka koncentrācijai nav Kopienas mērogs, bet to var izskatīt saskaņā ar vismaz triju dalībvalstu tiesību aktiem konkurences jomā). Tādā gadījumā attiecīgie uzņēmumi var izlemt pieprasīt lietas nodošanu Komisijai vai no tās, iesniedzot pamatotu pieprasījumu uz RS veidlapas. Pieprasījumu Komisija bez kavēšanās nosūta visām dalībvalstīm. Pārējais process atšķiras un notiek saskaņā ar 4. panta 4., vai 5. punktu.

50.

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 22. panta 1. punktu pēcpaziņošanas lietu nodošanu uzsāk dalībvalstis vai nu pēc savas iniciatīvas vai saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 22. panta 5. punktu pēc Komisijas uzaicinājuma. Procedūras atšķiras atkarībā no tā, vai lietu nodošana notiek no Komisijas vai uz Komisiju.

51.

Nākamā paziņojuma iedaļā apskatītas vairākas sīkas sistēmas komponentes, lai jo īpaši sniegtu tālākus norādījumus uzņēmumiem, kas apsver veikt pieprasījumus pirmspaziņošanas posmā, vai kas varētu būt darījumu puses, ņemot vērā pēcpaziņošanas lietu nodošanas iespēju.

52.

Šī paziņojuma iedaļa sniedz norādījumus par lietu nodošanas sistēmas darbības konkrētiem aspektiem, kas izklāstīti Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā, un 9. un 22. pantā.

53.

Apvienošanās regulas 19. panta 2. punkts paredz, ka Komisija veic minētajā regulā paredzētās procedūras ciešā un nepārtrauktā sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm (VKI). Sadarbība un dialogs starp Komisiju un VKI, kā arī VKI pašu starpā, ir sevišķi svarīgs koncentrāciju gadījumos, uz ko attiecas Apvienošanās regulā noteiktā lietu nodošanas sistēma.

54.

Saskaņā ar Apvienošanās regulas 14. apsvērumu “Komisija un dalībvalstu kompetentās iestādes kopā veido valsts iestāžu tīklu, īstenojot savas atbilstošās pilnvaras ciešā sadarbībā, izmantojot efektīvus pasākumus informācijas apritei un apspriešanai, ar mērķi nodrošināt, ka lietu izskata atbilstošākā iestāde, ņemot vērā subsidiaritātes principu, un ar mērķi nodrošināt vairākkārtējas paziņošanas par attiecīgo koncentrāciju iespējamības samazināšanu līdz minimumam.”

55.

Tīklam jānodrošina efektīva koncentrāciju pāradresācija saskaņā ar iepriekš minētajā II iedaļā aprakstītajiem principiem. Tas ietver pirmspaziņošanas lietu nodošanas mehānisma nevainojamu darbību, kā arī iespēju robežās sistēmas nodrošināšanu pēc kuras potenciālos pēcpaziņošanas lietu nodošanas pieprasījumus identificē cik drīz vien iespējams (46).

56.

Saskaņā ar 4. panta 4. un 5. punktu Komisijai pamatotie attiecīgo uzņēmumu pieprasījumi jānosūta “nekavējoties” (47). Komisija cenšas šādus dokumentus nosūtīt nākamajā darba dienā pēc tam, kad tie saņemti vai izdoti. Informācijas apmaiņa tīklā notiek izmantojot dažādus līdzekļus atkarībā no apstākļiem: e-pasts, pasts, kurjerpasts, fakss, telefons. Jāatzīmē, ka sensitīvas vai konfidenciālas informācijas apmaiņa starp šiem kontaktpunktiem jāveic ar aizsargātu e-pastu vai ar jebkuriem citiem ar aizsardzību nodrošinātiem saziņas līdzekļiem.

57.

Visiem tīkla dalībniekiem, ieskaitot Komisiju, gan visas VKI, to amatpersonām un citiem darbiniekiem, kā arī citām personām, kas darbojas minēto iestāžu pārraudzībā, ieskaitot arī dalībvalstu citu iestāžu amatpersonām un ierēdņiem, jāievēro dienesta noslēpuma glabāšanas pienākums, kas noteikts Apvienošanās regulas 17. pantā. Tās nedrīkst atklāt sabiedrībai neparedzētu informāciju, ko tās ieguvušas, piemērojot Apvienošanās regulu, ja vien fiziska vai juridiska persona, kura minēto informāciju sniegusi, piekrīt attiecīgās informācijas izpaušanai.

58.

Konsultācijas un informācijas apmaiņa tīklā ir jautājums, ko risina sabiedriskās uzraudzības iestāžu starpā, bet tas nemaina no Kopienas vai dalībvalstu tiesību aktiem izrietošās tiesības vai pienākumus uzņēmumiem. Katra konkurences iestāde paliek pilnā mērā atbildīga par to, ka lietās, ko tā izskata, tiek ievēroti atbilstīgi procesuālie noteikumi.

59.

Lai lietu nodošanas sistēma darbotos ātri un nevainojami, ir būtiski, lai pieprasījumu iesniedzējas puses sniegtu pilnīgu un precīzu informāciju, kad vien nepieciešams, laicīgi un visefektīvākajā veidā. Juridiskās prasības par to, kāda informācija sniedzama un sekas gadījumā, ja sniedz nepareizu, nepilnīgu vai maldinošu informāciju, ir noteiktas Apvienošanās regulā, Apvienošanās regulas īstenošanas regulā (EK) Nr. 802/2004 un veidlapā RS (48).

60.

Veidlapa RS nosaka, ka, pamatotajā iesniegumā norādītajai informācijai jābūt pareizai un pilnīgai. Ja puses iesniedz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, Komisijai ir tiesības vai nu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu (ja izmeklēšanas laikā tās uzmanības lokā nokļuvusi informācija par 4. panta 5. punkta nosacījumu neizpildi), vai atcelt jebkuru lēmumu, ko tā pieņem saskaņā ar 6. vai 8.pantu, sakarā ar 4. panta 5. punktā minēto lietas nodošanu, ievērojot Apvienošanās regulas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai 8. panta 6. punkta a) apakšpunktu. Pēc lēmuma pieņemšanas saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai pēc atcelšanas darījumam atkal piemērojami valsts tiesību akti konkurences jomā. Gadījumā, ja saskaņā ar 4. panta 4. punktu veiktā lietu nodošana notikusi pamatojoties uz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, Komisija var prasīt paziņošanu saskaņā ar 4. panta 1. punktu. Bez tam Komisijai saskaņā ar Apvienošanās regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir tiesības uzlikt naudas sodus. Visbeidzot pusēm jāapzinās, ka, ja lietu nodošana ir veikta, pamatojoties uz veidlapā RS ietverto nepareizo vai nepilnīgo informāciju, Komisija un/vai dalībvalstis var apsvērt veikt pēcpaziņošanas lietas nodošanu, lai atgrieztu atpakaļ lietu, kas bija nodota pirms paziņošanas dēļ šādas nepareizas vai nepilnīgas informācijas (49).

61.

Norādot informāciju veidlapā RS vai vispār veicot pieprasījumu pirmspaziņošanas lietu nodošanai, nav paredzēts vai nepieciešams attiecīgajiem uzņēmumiem pierādīt, ka to koncentrācija novedīs pie kaitējošiem konkurences kropļojumiem (50). Viņiem tomēr jāsniedz pēc iespējas vairāk informācijas, kas skaidra parāda kādā veidā koncentrācija atbilst attiecīgajiem 4. panta 4. un 5. punktā noteiktajiem juridiskajiem kritērijiem, kā arī kāpēc koncentrāciju būtu vispiemērotāk izskatīt pieprasījumā norādītajai konkurences iestādei vai iestādēm. Apvienošanās regula neprasa publicēt faktu par veidlapas RS iesniegšanu, un nav arī paredzēts to darīt. Uz darījumu, kas nav publiskots, var rezultātā attiekties pirmspaziņošanas lietas nodošanas pieprasījums.

62.

Kaut arī saskaņā ar Apvienošanās regulas īstenošanas regulu (EK) Nr. 802/2004 Komisija pieņem veidlapas RS jebkurā oficiālajā Kopienas valodā, attiecīgajiem uzņēmumiem, kas sniedz tīklā izplatāmu informāciju, tiek stingri ieteikts lietot valodu, kuru saprastu visi informācijas adresāti. Tas dalībvalstij atvieglotu šādu pieprasījumu apstrādi. Bez tam, kas attiecas uz pieprasījumiem lietas nodošanai dalībvalstij vai dalībvalstīm, pieprasījumu iesniedzējām pusēm tiek stingri ieteikts pievienot pieprasījuma kopiju tās dalībvalsts vai dalībvalstu valodā (-ās), attiecībā uz kurām tiek pieprasīta lietu nodošana.

63.

Bez veidlapā RS norādītajām juridiskajām prasībām, attiecīgajiem uzņēmumiem jābūt gataviem sniegt papildus informāciju, ja tāda tiek prasīta, kā arī atklāti un godīgi jautājumu pārrunāt ar Komisiju un VKI, lai Komisijai un VKI dotu iespēju izvērtēt, vai uz attiecīgo koncentrāciju jāattiecina lietas nodošana.

64.

Tiek aktīvi veicināti neformāli kontakti starp apvienošanās pusēm, kas iecerējušas iesniegt pirms iesnieguma lietas nodošanas pieprasījumu, no vienas puses, un Komisiju un/vai dalībvalsts iestādēm, no otras puses, pat pēc veidlapas RS iesniegšanas. Komisija ir apņēmusies sniegt uzņēmumiem, kuri vēlas izmantot Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā paredzēto pirmspaziņošanas lietu nodošanas sistēmu, neformālus un savlaicīgus norādījumus (51).

65.

Tikai tās koncentrācijas, kas atbilst Apvienošanās regulas 3. panta nozīmei, atbilst arī lietu nodošanai saskaņā ar 4. panta 5. punktu un 22. pantu. Tikai tādas koncentrācijas, kas ietilpst attiecīgo valsts konkurences tiesību aktu apvienošanās kontrolei regulēšanas jomā, atbilst lietu nodošanai saskaņā ar 4. panta 4. punktu un 9. pantu (52).

66.

Lietu nodošanas pieprasījumiem pirms iesnieguma, saskaņā ar Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5.punktu jābūt par koncentrācijām, attiecībā uz kurām ir ir pietiekami konkrēti plāni. Šajā sakarā vismaz jābūt labas ticības nodomam no attiecīgo uzņēmumu puses apvienoties, vai, publiska piedāvājuma gadījumā, vismaz publiskam paziņojumam par nodomu veikt šādu piedāvājumu (53).

67.

4. panta 4. un 5. punkts attiecas tikai uz pirmspaziņošanas posmu.

68.

4. panta 4. punktā precizēts, ka attiecīgie uzņēmumi var veikt lietas nodošanas pieprasījumu, iesniedzot pamatotu iesniegumu (veidlapa RS), “pirms koncentrācijas 1. punkta nozīmē paziņošanas”. Tas nozīmē, ka pieprasījumu var veikt tikai tad, ja, saskaņā ar 4. panta 1. punktu, nav iesniegta veidlapa CO.

69.

Līdzīgi 4. panta 5. punktā noteikts, ka pieprasījumu var veikt “pirms jebkāda paziņojuma kompetentajām [valsts] iestādēm”. Tas nozīmē, ka, lai piemērotu šo noteikumu, par attiecīgo koncentrāciju nevar būt bijis nekādu formālu paziņojumu nevienā dalībvalsts jurisdikcijā. Pat viens paziņojums kaut kur Kopienā nepieļaus attiecīgajiem uzņēmumiem uzsākt 4. panta 5. punkta mehānismu. Saskaņā ar Komisijas viedokli, sods nav jāuzliek par darījuma nepaziņošanu valsts līmenī laikā kamēr pieprasījums saskaņā ar 4. panta 5. punktu vēl ir izskatāms.

70.

Regulas 4. panta 5. punkts ļauj attiecīgajiem uzņēmumiem pieprasīt tādas koncentrācijas, kurai nav Kopienas mēroga, pirmspaziņošanas lietas nodošanu un ko “var izskatīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā vismaz trijās dalībvalstīs”.

71.

“Var izskatīt” vai “izskatāms” jāsaprot kā koncentrācija, uz ko attiecas dalībvalsts jurisdikcija saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem konkurences jomā, kas regulē apvienošanās kontroli. Nav nepieciešama prasība obligāti paziņot, t.i., nav nepieciešams, ka par koncentrāciju jāpaziņo saskaņā ar valsts tiesību aktiem (54).

72.

Saskaņā ar 4. panta 5. punkta trešo un ceturto daļu, gadījumā, ja vismaz viena dalībvalsts “kas ir kompetenta[s] izskatīt šo koncentrāciju saskaņā ar” tās “tiesību aktiem konkurences jomā ” ir izteikusi savu nepiekrišanu lietas nodošanai, lietu nenodod. “Kompetenta” dalībvalsts ir tāda dalībvalsts, kurā izskatāma koncentrācija un kurai tāpēc ir tiesības izskatīt koncentrāciju saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

73.

Veidlapas RS kopiju saņem visas dalībvalstis, ne tikai tās, kas “kompetentas” izskatīt attiecīgo lietu. Tomēr tikai dalībvalstis, kas ir “kompetentas” izskatīt lietu, tiek ņemtas vērā 4.panta 5. punkta trešās un ceturtās daļas nolūkiem. Saskaņā ar 4. panta 5. punkta trešo daļu, “kompetentām” dalībvalstīm ir 15 darba dienas laika no veidlapas RS saņemšanas brīža, lai izteiktu sava piekrišanu vai nepiekrišanu lietas nodošanai. Ja tās visas piekrīt, uzskata, ka lieta saskaņā ar 4. panta 5. punkta piekto daļu iegūst Kopienas mērogu. Un otrādi, ja saskaņā ar 4. panta 5. punkta ceturto daļu pat tikai viena “kompetentā” dalībvalsts nepiekrīt, ne no vienas dalībvalsts lietu nodošana nenotiek.

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto mehānismu, nevainojamai 4. panta 5. punkta darbībai ir būtiski, lai visas dalībvalstis, kurās lieta ir izskatāma saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā, un kuras ir tāpēc “kompetentas” izskatīt lietu saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā, būtu pareizi noteiktas. Tāpēc veidlapā RS prasīts attiecīgiem uzņēmumiem sniegt pietiekamu informāciju, kas katrai un visām dalībvalstīm ļautu noteikt, vai tā ir vai nav kompetenta pārbaudīt koncentrāciju saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

75.

Situācijās, kad veidlapa RS aizpildīta pareizi, sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Attiecīgajiem uzņēmumiem pareizi jānorāda visas dalībvalstis, kas ir kompetentas izskatīt lietu. Tomēr situācijās, kad attiecīgie uzņēmumi nav pareizi aizpildījuši veidlapu RS, vai kad starp dalībvalstīm patiesi nav īstas vienošanās attiecībā uz to, kuras dalībvalstis ir “kompetentas” izskatīt lietu, var rasties sarežģījumi.

76.

Tiklīdz 15 darba dienu termiņš ir beidzies un nepiekrišana nav izteikta, lietas nodošanu uzskata par spēkā esošu. Tas nodrošina saskaņā ar Apvienošanas regulas 6. vai 8. pantu pieņemto to Komisijas lēmumu spēkā esamību, kas pieņemti pēc 4. panta 5. punktā noteiktās lietas nodošanas.

77.

Tas tomēr nenozīmē, ka attiecīgie uzņēmumi var sistēmu izmantot neuzmanīgi, vai ar nolūku veidlapā RS sniegt nepareizu informāciju, ieskaitot to, kas attiecas uz koncentrācijas izskatāmību dalībvalstīs. Kā atzīmēts iepriekš 60. punktā, Komisija var veikt pasākumus, lai labotu situāciju un novērst šādus pārkāpumus. Attiecīgajiem uzņēmumiem jāapzinās arī, ka šādos apstākļos, kad lietu nodošana notikusi, pamatojoties uz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, dalībvalsts, kura tic, ka tā bijusi kompetenta izskatīt lietu, bet tai nebija iespējas uzlikt veto lietu nodošanai nepareizas informācijas iesniegšanas dēļ, var pieprasīt pēcpaziņošanas lietu nodošanu.

78.

Saskaņā ar 4. panta 4. punkta ceturto daļu, 4. panta 5. punkta ceturto daļu, 9. panta 1.punktu un 22. panta 3. punkta otro daļu Komisijai ir pienākums informēt attiecīgos uzņēmumus vai personas un visas dalībvalstis par visiem lēmumiem, kas pieņemti koncentrācijas lietu nodošanas sakarā, ievērojot minētos noteikumus.

79.

Informāciju sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem adresētā vēstulē (vai attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti saskaņā 9. panta 1. punktu vai 22. panta 3. punktu,vēstulē, kas adresēta attiecīgajai dalībvalstij). Visas dalībvalstis saņem attiecīgās vēstules kopiju.

80.

Nepastāv prasība šādus lēmumus publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (55). Komisija tomēr šādiem lēmumiem, ievērojot prasības par konfidencialitātes ievērošanu, piešķir vajadzīgo publicitāti Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē.

81.

Regulas 9. panta 6. punkts paredz, ka gadījumos, ja Komisija nodod paziņotu koncentrāciju dalībvalstij saskaņā ar 4. panta 4. punktu vai 9. panta 3. punktu, attiecīgajai VKI lieta jāizskata “bez [nevajadzīgas] kavēšanās”. Attiecīgi, kompetentajai iestādei saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem lieta jāizskata pēc iespējas ātrāk.

82.

Bez tam, 9. panta 6. punktā paredzēts, ka kompetentā valsts iestāde 45 darba dienu laikā pēc tam, kad Komisija lietas nodevusi, vai pēc tam, kad valsts līmenī saņemts paziņojums, informē attiecīgos uzņēmumus par “sākotnējā konkurences novērtējuma” rezultātiem un to, kādas “turpmākas darbības”, ja tādas paredzētas, tā iesaka veikt. Tādējādi 45 darba dienu laikā, attiecīgi, pēc lietu nodošanas vai pēc paziņojuma, apvienošanās puses jānodrošina ar pietiekamu informāciju, lai ļautu tām saprast jebkādu sākotnēju ar konkurenci saistītu bažu iedabu, kuras iestādei varētu rasties, kā arī, lai puses būtu informētas par izmeklēšanas iespējamo apjomu un ilgumu. Tikai izņēmuma kārtā attiecīgā dalībvalsts šo termiņu drīkst apturēt, ja uzņēmumi nav snieguši nepieciešamo informāciju, kā tas prasīts saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

83.

Šis paziņojums regulāri tiks pārskatīts, jo īpaši pēc lietu nodošanas noteikumu visa veida pārskatīšanas Apvienošanās regulā. Šajā sakarā jāatzīmē tas, ka, saskaņā ar Apvienošanās regulas 4. panta 6.punktu, Komisijai līdz 2009. gada 1. jūlijam, jādara zināms Padomei par pirmspaziņošanas lietu nodošanas noteikumu 4. panta 4. un 5. punktā darbību.

84.

Šis paziņojums neskar Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas vai Eiropas Kopienu Tiesas veikto piemērojamā Līguma un regulatīvo normu interpretāciju.

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/24

1.

Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (1) 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā un 8. panta 1. punkta otrajā daļā, kā arī 8. panta 2. punkta trešajā daļā paredzēts, ka lēmumam ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum, “jāietver ierobežojumi, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrācijas īstenošanai”.

2.

Ar grozījumiem noteikumos, kuri nosaka to ierobežojumu novērtēšanu, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrācijas īstenošanai (turpmāk arī apzīmēti kā “saistītie ierobežojumi”), tiek ieviests šādu ierobežojumu pašnovērtējuma princips. Tas atspoguļo likumdevēja nodomu neuzlikt Komisijai par pienākumu novērtēt un individuāli izskatīt saistītos ierobežojumus. Saistīto ierobežojumu izskatīšana saskaņā ar EK Apvienošanās regulu ir izskaidrota EK Apvienošanās regulas preambulas 21. apsvērumā, kurā norādīts, ka “Komisijas lēmumi, ar ko paziņo par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, piemērojot šo regulu, automātiski ietver šādus ierobežojumus, nav nepieciešams, lai Komisija individuālos gadījumos novērtē šādus ierobežojumus”. Tā kā apsvērumā paredzēts, ka Komisija īsteno tās piekritības uzdevumus īpašos jaunos un neatrisinātos jautājumos, kuri rada patiesas neskaidrības, visos pārējos gadījumos attiecīgajiem uzņēmumiem pašiem jānovērtē, vai to vienošanās ir saistīta ar darījumu un cik lielā mērā. Domstarpības par to, vai ierobežojumi ir tieši saistīti un nepieciešami koncentrācijas īstenošanai un tādējādi automātiski pakļaujas Komisijas lēmumam par atbilstību, var tikt risinātas valstu tiesās.

3.

Komisijas piekritības uzdevums ir izklāstīts Apvienošanās regulas 21. apsvērumā, kur norādīts, ka Komisijai pēc attiecīgo uzņēmumu lūguma, gadījumos, kad lieta satur “jaunus vai neatrisinātus jautājumus, kas izraisa patiesu neskaidrību”, ir skaidri jānovērtē, vai ierobežojumi ir tieši saistīti ar koncentrāciju. Apsvērumā tālāk definēts “jauns vai neatrisināts jautājums, kas izraisa patiesu neskaidrību” kā jautājums, kas “nav ietverts attiecīgajā Komisijas ziņojumā, kas pašlaik ir spēkā, vai publicētajā Komisijas lēmumā.”

4.

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecīgajiem uzņēmumiem, šis paziņojums sniedz norādes jēdziena “saistītie ierobežojumi” interpretācijai. Turpmākajās iedaļās ietvertās norādes atspoguļo Komisijas prakses būtību, kā arī nosaka principus, ar kuriem novērtē, vai un kādā mērā visizplatītākie vienošanos veidi vērtējami kā saistītie ierobežojumi.

5.

Tomēr īpašu apstākļu gadījumos, kuri nav minēti šajā paziņojumā, ir attaisnojama atkāpšanās no šiem principiem. Līgumslēdzējas puses var iegūt turpmākas norādes publicētajos Komisijas lēmumos (2), lai noskaidrotu, vai to vienošanās vērtējamas kā saistīti ierobežojumi vai ne. Ja gadījumus ar īpašiem apstākļiem Komisija iepriekš norādījusi savos publicētajos lēmumos (3), tie vairs nav uzskatāmi par “jauniem vai neatrisinātiem jautājumiem” Apvienošanās regulas 21. apsvēruma nozīmē.

6.

Savukārt uzskatāms, ka lietai piemīt “jauni vai neatrisināti jautājumi, kas izraisa patiesu neskaidrību”, ja šie ierobežojumi nav ietverti šajā paziņojumā un ja Komisija tos nav iepriekš norādījusi savos publicētajos lēmumos. Kā paredzēts Apvienošanās regulas 21. apsvērumā, Komisija pēc līgumslēdzēju pušu lūguma skaidri novērtē šādus ierobežojumus attiecīgajās lietās. Atbilstoši konfidencialitātes prasībām Komisija nodrošina atbilstošu publicitāti attiecībā uz šādu novērtējumu, no kuriem tālāk izriet šajā paziņojumā izklāstītie principi.

7.

Ciktāl ierobežojumi ir tieši saistīti un nepieciešami koncentrācijas īstenošanai, Apvienošanās regulas 21. panta 1. punktā paredzēts, ka piemērojama vienīgi šī regula, izņemot Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 (4), (EEK) Nr. 1017/68 (5) un (EEK) Nr. 4056/86 (6). Pretēji tam, ierobežojumiem, kurus nevar uzskatīt par tieši saistītiem un nepieciešamiem koncentrācijas īstenošanai, potenciāli piemērojami joprojām ir EK līguma 81. un 82. pants. Tomēr pats fakts vien, ka vienošanās vai līgums nav attiecināms uz koncentrāciju, nevar radīt kaitējumu to juridiskam statusam. Šādas vienošanās vai līgumi jānovērtē saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu un attiecīgiem normatīviem dokumentiem un paziņojumiem (7). Tos regulē arī attiecīgie valstu konkurences noteikumi. Tāpēc uz vienošanos, kura ietver konkurences ierobežojumu, kas saskaņā ar šo paziņojumu nav uzskatāms par tieši saistītu ar koncentrāciju un nepieciešamu tās īstenošanai, arī var attiecināt šos noteikumus.

8.

Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrās daļas un 8. panta 1. punkta otrās un 2. punkta trešās daļas interpretācija neskar Tiesas vai Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas iespējamo interpretāciju.

9.

Ar šo paziņojumu aizstāj Komisijas iepriekšējo paziņojumu attiecībā uz ierobežojumiem, kas tieši saistīti ar koncentrāciju un nepieciešamu tās īstenošanai (8).

10.

Koncentrāciju veido līguma noteikumi un vienošanās, ar ko iegūst kontroli Apvienošanās regulas 3. panta 2. punkta nozīmē. Visas vienošanās, kuru galvenais mērķis ir koncentrācija (9), tādas kā vienošanās attiecībā uz uzņēmumu akciju vai aktīvu pārdošanu, ir koncentrācijas būtiskas sastāvdaļas. Papildus šiem līguma noteikumiem un vienošanām koncentrācijas gadījumā līgumslēdzējas puses var slēgt citas vienošanās, kas nav koncentrācijas būtiskas sastāvdaļas, bet var ierobežot pušu rīcības brīvību tirgū. Ja šādas vienošanās ietver saistītus ierobežojumus, uz tām automātiski attiecas lēmums, ar ko paziņo par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu.

11.

Tiešas saistības un nepieciešamības kritēriji pēc savas būtības ir objektīvi. Ierobežojumi nav tieši saistīti ar koncentrāciju un nepieciešami tās īstenošanai tikai tāpēc, ka puses tā uzskata.

12.

Lai ierobežojumus uzskatītu par “tieši saistītiem ar koncentrāciju un nepieciešamiem tās īstenošanai”, tiem jābūt ciešā sasaistē ar pašu koncentrāciju. Nav pietiekami, ka vienošanās noslēgta tajā pašā kontekstā vai vienlaicīgi ar koncentrāciju (10). Ierobežojumiem, kuri ir tieši saistīti ar koncentrāciju, jābūt ekonomiski saistītiem ar galveno darījumu un jāparedz vienmērīga pāreja uz mainīto uzņēmuma struktūru pēc koncentrācijas.

13.

Vienošanām jābūt “nepieciešamām koncentrācijas īstenošanai (11)” kas nozīmē, ka bez šīm vienošanām, koncentrācija nav īstenojama vai tās īstenošana iespējama tikai ar neskaidrākiem nosacījumiem, ar ievērojami augstākām izmaksām, ievērojami ilgākā laika posmā, vai arī tas būtu daudz sarežģītāk (12). Vienošanās, kas ir nepieciešamas koncentrācijas īstenošanai, mērķi parasti ir aizsargāt nodoto vērtību (13), saglabāt piegāžu nepārtrauktību pēc iepriekšējās saimnieciskās vienības sašķelšanas (14), vai nodrošināt jaunas vienības darbības uzsākšanu (15). Lai noteiktu, vai ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā ne tikai tā būtība, bet arī jānodrošina, lai tā ilgums, joma un ģeogrāfiskā piemērojamība nepārsniegtu koncentrācijas procesa īstenošanai pamatoti vajadzīgo. Ja noteiktā likumīgā mērķa sasniegšanai ir pieejamas vienādi efektīvas alternatīvas, uzņēmumiem jāizvēlas tas variants, kas objektīvi vismazāk ierobežo konkurenci.

14.

Ja koncentrāciju veic vairākos posmos, līguma noteikumus, kas saistīti ar posmiem līdz kontroles izveidošanai, Apvienošanās regulas 3. panta 1. un 3. punkta nozīmē nevar uzskatīt par tieši saistītiem ar koncentrāciju un par nepieciešamiem tās īstenošanai. Tomēr vienošanās atturēties no materiālām izmaiņām mērķa uzņēmējdarbībā līdz procesa pabeigšanai ir uzskatāma par tieši saistītu ar koncentrāciju un nepieciešamu kopējas cenas piedāvājuma īstenošanai (16). Tas pats attiecināms uz kopīga cenas piedāvājuma kontekstā apvienojušos uzņēmuma pircēju vienošanos neveikt atsevišķus savstarpēji konkurējošus piedāvājumus par to pašu uzņēmumu vai iegūt kontroli citā veidā.

15.

Vienošanās, kuras veicina kopīgas kontroles iegūšanu, var uzskatīt par tieši saistītām ar koncentrāciju un nepieciešamām tās īstenošanai. Tas attiecas uz vienošanos, ko puses noslēgušas kopīgai kontroles iegūšanai, lai savā starpā sadalītu aktīvus ar mērķi sadalīt ražošanas iekārtas vai izplatīšanas tīklus kopā ar kopīgi iegūtā uzņēmuma pastāvošajām preču zīmēm.

16.

Ciktāl šāda sadalīšana ietver iepriekš pastāvošas saimnieciskas vienības sašķelšanu, pasākumus, kas ar pamatotiem nosacījumiem sašķelšanu padara iespējamu, saskaņā ar turpmāk norādītajiem principiem uzskata par tieši saistītu ar koncentrāciju un par nepieciešamu tās īstenošanai.

17.

Ierobežojumi, par kuriem puses vienojušās uzņēmuma nodošanas kontekstā, var dot labumu pircējam vai pārdevējam. Vispārīgā izpratnē pircējam nepieciešamība gūt labumu no noteiktas aizsardzības ir vairāk pārliecinoša par pārdevēja attiecīgo nepieciešamību. Pircējs ir jāpārliecina par to, ka viņa/viņš iegūs nodoto uzņēmējdarbību pilnā vērtībā. Tādēļ parasti tie ierobežojumi, no kuriem labumu gūst pārdevējs, vai nu nav tieši saistīti ar koncentrāciju un nepieciešami tās īstenošanai vispār (17), vai arī to darbības jomai un/vai ilgumam jābūt ierobežotākiem, salīdzinot ar noteikumiem, no kuriem labumu gūst pircējs (18).

18.

Nekonkurēšanas saistības, kuras tiek uzliktas pārdevējam uzņēmuma vai tā daļas nodošanas kontekstā, var būt tieši saistītas ar koncentrāciju un nepieciešamas tās īstenošanai. Lai iegūtu nodoto aktīvu pilnu vērtību, to pircējam jāvar gūt labums no kaut kāda veida aizsardzības pret pārdevēja konkurenci, lai iegūtu klientu lojalitāti, un apgūtu un izmantotu zinātību (know-how). Šādi noteikumi par nekonkurēšanu nodrošina nodoto aktīvu pilnas vērtības nodošanu ieguvējam, kas parasti ietver gan materiālus, gan nemateriālus aktīvus kā, piemēram, nemateriālo aktīvu vērtība (19) vai pircēja izstrādātā zinātība (know-how). Šie nosacījumi ir ne vien tieši saistīti ar koncentrāciju, bet arī nepieciešami tās īstenošanai, jo bez tiem rastos pamatotas aizdomas, ka uzņēmuma vai tā daļas pārdošana netiek pabeigta.

19.

Tomēr šādus noteikumus par nekonkurēšanu var attaisnot tikai ar koncentrācijas īstenošanas likumīgo mērķi, un to ilgums, ģeogrāfiskā piemērojamība, priekšmets un iesaistītās personas nedrīkst pārsniegt šim nolūkam vajadzīgo (20).

20.

Noteikumu par nekonkurēšanu esamību attaisno laika posmā līdz trim gadiem (21), ja uzņēmuma nodošana ietver klientu lojalitātes nodošanu, gan nemateriālo aktīvu vērtības, gan zinātības (know-how) ziņā (22). Gadījumus, kur ietverta tikai nemateriālo aktīvu vērtība, attaisno laika posmā līdz diviem gadiem (23).

21.

Turpretim noteikumi par nekonkurēšanu nav uzskatāmi par nepieciešamiem, ja nodoti tiek vienīgi materiālie aktīvi (tādi kā zeme, ēkas un iekārtas) vai ekskluzīvas rūpniecības un komerciālas īpašumtiesības (kuru turētāji var nekavējoties ierosināt lietu pret šādu tiesību nodevēju pārkāpumiem).

22.

Noteikumu par nekonkurēšanu ğeogrāfiskā piemērojamība parasti attiecas uz teritoriju, kurā pārdevējs piedāvājis attiecīgos ražojumus vai pakalpojumus pirms nodošanas, jo pircējs nav jāaizsargā no pārdevēja konkurences teritorijās, kurās pārdevējs pirms tam nav darbojies (24). Ģeogrāfisko piemērojamību var paplašināt, ietverot teritorijas, kurās pārdevējs plānojis nostiprināties darījuma veikšanas laikā, ja viņš jau ir veicis ieguldījumus šīs virzības sagatavošanā.

23.

Tāpat noteikumiem par nekonkurēšanu jāattiecas tikai uz ražojumiem (ieskaitot to uzlabotos variantus vai jauninājumus, kā arī vēlākos modeļus) un pakalpojumiem, kas iekļauti nodotā uzņēmuma saimnieciskajā darbībā. Te var iekļaut ražojumus un pakalpojumus, kas darījuma brīdī ir attīstības beigu posmā, kā arī ražojumus un pakalpojumus, kas ir pilnībā izstrādāti, bet vēl nav laisti tirgū. Aizsardzība no pārdevēja konkurences ražojumu vai pakalpojumu tirgos, kuros nodotais uzņēmums nav darbojies pirms nodošanas netiek uzskatīta par nepieciešamu (25).

24.

Pārdevējs var radīt saistības sev, saviem meitasuzņēmumiem un komercaģentiem. Tomēr pienākums uzlikt līdzīgus ierobežojumus citiem netiek uzskatīts par tādu, kas būtu cieši saistīts ar koncentrāciju un būtu nepieciešams koncentrācijas īstenošanai. Tas jo īpaši attiecas uz noteikumiem, kas ierobežo tālākpārdevēju vai lietotāju tiesības importēt vai eksportēt.

25.

Noteikumus, kas ierobežo pārdevēja tiesības pirkt vai turēt īpašumā tāda uzņēma akcijas, kas konkurē ar nodoto uzņēmumu, uzskata par tieši saistītiem ar koncentrāciju un par nepieciešamiem koncentrācijas īstenošanai saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas iepriekš izklāstīti attiecībā uz nekonkurēšanas noteikumiem, izņemot gadījumus, ja šie noteikumi neļauj pārdevējam pirkt vai turēt īpašumā akcijas tikai ieguldījumu nolūkā, tieši vai netieši neiegūstot pārvaldes tiesības vai jebkādu vērā ņemamu ietekmi konkurējošā uzņēmumā (26).

26.

Darījumu nepiedāvāšanas un konfidencialitātes noteikumiem ir līdzīga iedarbība kā noteikumiem, līdz ar to tie tiek vērtēti tāpat kā noteikumi par nekonkurēšanu (27).

27.

Uzņēmuma vai tā daļas nodošana parasti ietver intelektuālā īpašuma tiesību vai zinātības (know-how) nodošanu pircējam, lai tas varētu pilnībā izmantot nodotos aktīvus. Taču pārdevējs var palikt īpašnieks tiesībām, lai tās izmantotu darbībām, kas atšķiras no nodotajām. Šādos gadījumos, lai nodrošinātu, ka pircējs var pilnīgi izmantot nodotos aktīvus, parasti slēdz licences vienošanās viņa labā. Līdzīgi, ja pārdevējs nodevis intelektuālā īpašuma tiesības kopā ar uzņēmumu, viņš var plānot turpināt izmantot dažas vai visas tiesības citām darbībām, kas atšķiras no nodotajām, šādā gadījumā pircējs pārdevējam piešķir licenci.

28.

Patenta licences (28) par līdzīgām tiesībām vai zinātību (know-how) (29) var uzskatīt par nepieciešamām koncentrācijas īstenošanai. Tās var uzskatīt par koncentrācijas procesa vienotu daļu un tās jebkurā gadījumā nav jāierobežo laikā. Šīs licences var būt vienkāršas vai ekskluzīvas, un tās var ierobežot, ietverot tikai dažas izmantošanas jomas, tādā mērā, lai tās atbilstu nodotā uzņēmuma darbībām.

29.

Taču ražošanas teritoriālie ierobežojumi, kas atbilst nodotās darbības teritorijai, parasti nav vajadzīgi darbības īstenošanai. Ja uzņēmuma pārdevējs piešķir licenci pircējam, pārdevējam ar licenci var uzlikt teritoriālos ierobežojumus saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas noteikti noteikumiem par nekonkurēšanu uzņēmuma pārdošanas kontekstā.

30.

Licences vienošanās ierobežojumi, kas pārsniedz minētos noteikumus, piemēram, tādi, kas vairāk aizsargā licences devēju, nevis licences ņēmēju, parasti nav nepieciešami koncentrācijas īstenošanai (30).

31.

Tāpat gadījumos, kad licences piešķir par preču zīmēm, uzņēmuma nosaukumu, dizainparauga tiesībām, autortiesībām vai līdzīgām tiesībām, var būt situācijas, kad pārdevējs vēlas saglabāt šīs tiesības attiecībā uz tā pārziņā paliekošajām darbībām, bet pircējam šīs tiesības vajadzīgas, lai pārdotu preces vai pakalpojumus, ko ražo nodotais uzņēmums vai tā daļa. Arī šajā gadījumā piemēro iepriekš izklāstītos apsvērumus (31).

32.

Daudzos gadījumos uzņēmuma vai tā daļas nodošana var ietvert to tradicionālo pirkšanas un piegādes sakaru pārraušanu, kas pastāvēja pārdevēja saimnieciskās vienības darbību iepriekšējās integrācijas rezultātā. Lai varētu sašķelt pārdevēja saimniecisko vienību un ar saprātīgiem nosacījumiem daļēji nodot aktīvus pircējam, bieži vien vismaz pārejas periodā jāsaglabā esošās vai līdzīgas saiknes starp pārdevēju un pircēju. Šo mērķi parasti sasniedz, izmantojot pirkuma un piegādes saistības, kas attiecas uz uzņēmuma vai tā daļas pārdevēju un/vai ieguvēju. Ņemot vērā konkrēto situāciju, kas rodas, sašķeļot pārdevēja saimniecisko vienību, šādas saistības var uzskatīt par tieši saistītām ar koncentrācijas procesu un par nepieciešamām koncentrācijas īstenošanai. Atkarībā no konkrētās situācijas tās var būt gan pārdevēja, gan pircēja labā.

33.

Šādu saistību mērķis var būt nodrošināt to ražojumu piegādes nepārtrauktību jebkurai no pusēm, kas vajadzīga, lai veiktu pārdevēja saglabātās vai pircēja pārņemtās darbības. Tomēr pirkuma un piegādes saistības jāierobežo laika posmā, kas vajadzīgs, lai atkarības attiecības aizstātu ar tirgus autonomiju. Tāpēc pirkuma vai piegādes saistības, kuru mērķis ir nodrošināt iepriekš piegādātos apjomus, var tikt attaisnotas uz pārejas laika posmu līdz pieciem gadiem (32).

34.

Gan piegādes, gan pirkuma saistības, kas paredzētas noteiktiem apjomiem, iespējams, paredzot arī apjoma izmaiņas, var uzskatīt par tieši saistītām ar koncentrāciju un par nepieciešamām šī procesa īstenošanai. Taču saistības, kas paredzētas neierobežotiem apjomiem (33), ekskluzivitāte vai tādas, kas piešķir priviliģēta piegādātāja vai priviliğēta pircēja statusu (34), nav nepieciešamas koncentrācijas īstenošanai.

35.

Pakalpojumu un izplatīšanas līgumiem ir līdzvērtīga iedarbība kā piegādes noteikumiem, arī šajā gadījumā piemēro iepriekš izklāstītos apsvērumus.

36.

Pienākumu nekonkurēt, par ko vienojas mātes uzņēmumi un kopuzņēmums, var uzskatīt par tādu, kas ir tieši saistīts ar koncentrāciju un ir nepieciešams tās īstenošanai, ja šīs saistības ir atbilstīgas ražojumiem, pakalpojumiem un teritorijām, kas ir kopuzņēmuma līguma vai statūtu darbības joma. Šādi noteikumi par nekonkurēšanu, cita starpā, atspoguļo vajadzību pēc labticības sarunu procesā. Tie var risināt arī vajadzību pilnībā izmantot kopuzņēmuma aktīvus vai ļaut kopuzņēmumam pārņemt mātes uzņēmuma nodrošināto zinātību (know-how) un agrāko īpašnieku nodrošināto nemateriālo aktīvu vērtību, vai vajadzību aizsargāt mātes uzņēmuma intereses kopuzņēmumā pret konkurenci, ko, cita starpā, veicina mātes uzņēmuma priviliģēta pieeja zinātībai (know-how) un uzņēmuma nemateriālajiem aktīviem, kas nodoti vai izveidoti kopuzņēmumā. Šādu mātes uzņēmuma un kopuzņēmuma nekonkurēšanas pienākumu var uzskatīt par tādu, kas ir tieši saistīts ar koncentrāciju un ir nepieciešams tās īstenošanai uz visu kopuzņēmuma pastāvēšanas laiku (35).

37.

Noteikumu par nekonkurēšanu ğeogrāfiskā piemērojamība parasti attiecas uz teritoriju, kurā mātes uzņēmums piedāvāja attiecīgos ražojumus vai pakalpojumus pirms kopuzņēmuma izveidošanas (36). Ģeogrāfisko piemērojamību var paplašināt, ietverot teritorijas, kurās pārdevējs plānojis nostiprināties darījuma veikšanas laikā, ja viņš jau ir veicis ieguldījumus virzības sagatavošanā.

38.

Tāpat noteikumiem par nekonkurēšanu jāattiecas tikai uz ražojumiem un pakalpojumiem, kas iekļauti kopuzņēmuma saimnieciskajā darbībā. Te var iekļaut ražojumus un pakalpojumus, kas darījuma brīdī ir attīstības beigu posmā, kā arī ražojumus un pakalpojumus, kas ir pilnībā izstrādāti, bet vēl nav laisti tirgū.

39.

Ja kopuzņēmums ir izveidots, lai apgūtu jaunu tirgu, ir jāsniedz informācija par tiem ražojumiem, pakalpojumiem un teritorijām, kur tas darbosies saskaņā ar kopuzņēmuma līgumu vai statūtiem. Tomēr jāpieņem, ka mātes uzņēmuma interesēs ir tas, lai kopuzņēmumu nebūtu jāaizsargā no cita mātes uzņēmuma konkurences tirgos, kur kopuzņēmums veiks savu galveno saimniecisko darbību.

40.

Turklāt nekonkurēšanas pienākums, par ko vienojas kopuzņēmumu nekontrolējošs mātes uzņēmums un kopuzņēmums, nav tieši saistīts un nepieciešams koncentrācijas īstenošanai.

41.

Tie paši principi attiecas uz darījumu nepiedāvāšanas un konfidencialitātes noteikumiem.

42.

Licenci, ko mātes uzņēmums izsniedz kopuzņēmumam, var uzskatīt par tādu, kas ir tieši saistīta ar koncentrāciju un ir nepieciešama tās īstenošanai. Tas nav atkarīgs no tā, vai licence ir ekskluzīva un vai tā ir ierobežota laikā. Licence var būt ierobežota, ietverot tikai konkrētu izmantošanas jomu, kas atbilst kopuzņēmuma darbībai.

43.

Licences, ko kopuzņēmums piešķir vienam no mātes uzņēmumiem, vai savstarpējus licences līgumus var uzskatīt par tieši saistītiem ar koncentrāciju un nepieciešamiem koncentrācijas īstenošanai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kādus piemēro uzņēmuma iegādes gadījumā. Taču licences vienošanos starp mātes uzņēmumiem neuzskata par tieši saistītu ar kopuzņēmumu un par vajadzīgu tā izveidošanai.

44.

Ja mātes uzņēmums turpina darboties kopuzņēmuma nākamā vai iepriekšējā posma tirgos, uz visiem pirkuma un piegādes līgumiem, tai skaitā izplatīšanas līgumiem, attiecas principi, kurus piemēro uzņēmuma nodošanas gadījumā.

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/32

1.

Šajā paziņojumā ir izklāstīta vienkāršota procedūra, saskaņā ar kuru Komisija plāno izskatīt dažas koncentrācijas, ievērojot Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (1), pamatojoties uz to, ka šie procesi neapraud konkurenci. Ar šo paziņojumu tiek aizstāts Paziņojums par vienkāršotu procedūru dažu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4046/89 (2). Komisijas pieredze, kas iegūta, piemērojot Padomes 1989. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 4046/89 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (3), liecina, ka dažas paziņoto koncentrāciju kategorijas parasti apstiprina, ja tās nav radījušas nekādas nopietnas šaubas, ar nosacījumu, ka nav pastāvējuši īpaši apstākļi.

2.

Šā paziņojuma mērķis ir izklāstīt nosacījumus, ar kādiem Komisija parasti pieņem saīsināto lēmumu, ar ko paziņo par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, ievērojot vienkāršoto procedūru, kā arī sniegt pamatnostādnes attiecībā uz pašu procedūru. Ja visi šā paziņojuma 5. punktā izvirzītie nosacījumi ir izpildīti un ja nav pastāvējuši īpaši apstākļi, Komisija 25 darbdienu laikā no izziņošanas datuma pieņem saīsināto lēmumu, ievērojot EK Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu (4).

3.

Tomēr, ja ir piemērojami šā paziņojuma 11. līdz 16. punktā izklāstītie aizsardzības pasākumi vai izslēgšana, Komisija var uzsākt izmeklēšanu un/vai pieņemt pilnu lēmumu saskaņā ar EK Apvienošanās regulu.

4.

Ar turpmākajos punktos izklāstītās procedūras palīdzību Komisija plāno padarīt Kopienas kontroli pār koncentrācijām noteiktāku un efektīvāku.

5.

Komisija piemēros vienkāršoto procedūru šādām koncentrāciju kategorijām:

6.

Izvērtējot to, vai koncentrācija ietilpst kādā no 5. punktā minētajām kategorijām, Komisija nodrošina, lai pietiekami skaidri tiktu konstatēti attiecīgie apstākļi. Ņemot vērā, ka tirgus definīcijas var būt svarīgākais elements šajā novērtējumā, puses ir aicinātas sniegt informāciju par iespējamo alternatīvo tirgu definīcijām pirms paziņošanas posma laikā (skat. 15. punktu). Ziņotājas puses ir atbildīgas par visu to alternatīvo attiecīgo produktu un ģeogrāfisko tirgu aprakstīšanu, uz kuriem paziņotajai koncentrācijai varētu būt ietekme, un par datu un informācijas sniegšanu attiecībā uz šādu tirgu definēšanu (12). Komisija saglabā izvēles tiesības pieņemt galīgo lēmumu par tirgus definīciju, pamatojot savu lēmumu uz lietas faktu analīzi. Ja ir grūti definēt attiecīgos tirgus vai noteikt pušu tirgus daļas, Komisija vienkāršoto procedūru nepiemēro. Turklāt, ciktāl koncentrācijas ietver jaunus vispārējas nozīmes juridiskos jautājumus, Komisija parasti atturētos no saīsinātu lēmumu pieņemšanas un atgrieztos pie parastas pirmā posma apvienošanās procedūras.

7.

Lai gan parasti var pieņemt, ka koncentrācijas, kas ietilpst 5. punktā minētajās kategorijās, neradīs nopietnas šaubas par to saderību ar kopējo tirgu, tomēr var būt atsevišķas situācijas, kurās izņēmuma kārtā nepieciešama sīkāka izmeklēšana un/vai pilns lēmums. Šādos gadījumos Komisija atgriežas pie parastas pirmā posma apvienošanās procedūras.

8.

Turpmāk minēti uzskatāmi piemēri gadījumiem, ko var izslēgt no vienkāršotas procedūras. Atsevišķi koncentrāciju veidi var palielināt pušu tirgus ietekmi, piemēram, apvienojot tehnoloģiskos, finanšu vai citus resursus, pat ja koncentrācijā iesaistītās puses nedarbojas vienā tirgū. Koncentrācijas, kuru gadījumā vismaz divas no koncentrācijā iesaistītajām pusēm darbojas cieši saistītos blakus esošajos tirgos (13), arī var būt nepiemērotas vienkāršotajai procedūrai, jo īpaši, ja vienai vai vairākām koncentrācijā iesaistītām pusēm atsevišķi pieder 25 % no tirgus daļas vai vairāk jebkurā produktu tirgū, kurā starp pusēm nepastāv horizontālās vai vertikālās attiecības, bet kurš ir blakus esošais tirgus tam tirgum, kurā darbojas otra puse. Citos gadījumos var būt neiespējami noteikt precīzas pušu tirgus daļas. Tā bieži notiek gadījumos, kad puses darbojas jaunos vai mazattīstītos tirgos. Koncentrācijas tirgos ar augstiem iekļūšanas šķēršļiem, ar augstu koncentrācijas pakāpi (14) vai citām zināmām konkurences problēmām arī var nebūt piemērotas.

9.

Komisijas līdzšinējā pieredze liecina, ka pārejai no kopīgas kontroles uz vienpersonīgu kontroli izņēmuma kārtā var būt nepieciešama sīkāka izmeklēšana un/vai pilns lēmums. Īpašas bažas par konkurenci varētu rasties gadījumos, kad kādreizējo kopuzņēmumu integrē tā atlikušā kontrolējošā akcionāra grupā vai tīklā, kā rezultātā tiek atcelti dažādu kontrolējošo akcionāru iespējami atšķirīgo stimulu radītie disciplinējošie ierobežojumi un, iespējams, nostiprinās tā stratēģiskā pozīcija tirgū. Piemēram, scenārijs, pēc kura uzņēmums A un uzņēmums B kopīgi kontrolē kopuzņēmumu C, koncentrācija, kurā A iegūst vienpersonīgu kontroli pār C, var izraisīt bažas par konkurenci apstākļos, kuros C tieši konkurē ar A un kuros C un A iegūs ievērojamu kopēju pozīciju tirgū, un kuros C zaudēs iepriekšējo neatkarības pakāpi (15). Gadījumos, kad šādiem scenārijiem ir nepieciešama sīkāka analīze, Komisija var atgriezties pie parastās pirmā posma apvienošanās procedūras (16).

10.

Komisija var atgriezties pie parastās pirmā posma apvienošanās procedūras arī tad, ja nedz Komisija, nedz dalībvalstu kompetentās iestādes nav pārskatījušas kopīgās kontroles pār attiecīgo kopuzņēmumu iepriekšēju iegūšanu.

11.

Turklāt Komisija var atgriezties pie parastās pirmā posma apvienošanās procedūras, ja rodas jautājums par saskaņošanu, kas minēta EK Apvienošanās regulas 2. panta 4. punktā.

12.

Ja dalībvalsts 15 darbdienu laikā no paziņojuma eksemplāra saņemšanas pauž pamatotas bažas par paziņoto koncentrāciju vai ja trešā puse termiņā, kas noteikts šādiem komentiem, pauž pamatotas bažas, Komisija pieņem pilnu lēmumu. Piemēro EK Apvienošanās regulas 10. panta 1. punktā noteiktos termiņus.

13.

Vienkāršoto procedūru nepiemēros, ja dalībvalsts pieprasīs paziņotas koncentrācijas lietas nodošanu izskatīšanai saskaņā ar EK Apvienošanās regulas 9. pantu vai ja Komisija no vairākām dalībvalstīm pieņems pieprasījumus nodot izskatīšanai paziņotu koncentrāciju, ievērojot EK Apvienošanās regulas 22. pantu.

14.

Ievērojot šajā paziņojumā izklāstītos drošības pasākumus un izslēgšanu, Komisija koncentrācijai var piemērot vienkāršotu procedūru, ja:

15.

Komisija ir atzinusi par noderīgiem kontaktus starp ziņotājām pusēm un Komisiju pat gadījumos, kuri nešķiet problemātiski (17). Komisijas pieredze saistībā ar vienkāršoto procedūru liecina, ka gadījumi, kuri pretendē uz vienkāršotu procedūru, var izraisīt sarežģītus jautājumus, piemēram, attiecībā uz tirgus definīciju (skat. 6. punktu), kurus būtu ieteicams atrisināt līdz paziņošanai. Šādi kontakti ļauj Komisijai un ziņotājām pusēm noteikt precīzu informācijas daudzumu, kas sniedzams paziņojumā. Pirms paziņojuma kontakti ir jāuzsāk vismaz divas nedēļas pirms sagaidāma paziņojuma datuma. Tāpēc ziņotājām pusēm ir ieteicams nodibināt pirms paziņojuma kontaktus, īpaši ja tās lūdz Komisijai atcelt pilnas formas paziņojuma iesniegšanu saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 802/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (18), 3. panta 1. punktu, pamatojoties uz to, ka darbība, par kuru jāziņo, neradīs bažas par konkurenci.

16.

Informācija, kas pēc paziņojuma saņemšanas (19) publicējama Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, ietvers koncentrācijā iesaistīto pušu nosaukumus, izcelsmes valsti, koncentrācijas raksturu un saimniecības nozares, uz kurām tā attiecas, kā arī norādi, ka, pamatojoties uz ziņotājas puses sniegto informāciju, koncentrācijai var piemērot vienkāršotu procedūru. Ieinteresētajām personām tad būs iespēja iesniegt savus apsvērumus, jo īpaši par apstākļiem, kuriem, iespējams, nepieciešama izmeklēšana.

17.

Ja Komisija uzskata, ka koncentrācija atbilst vienkāršotas procedūras kritērijiem (skat. 5. punktu), tā parasti izdod saīsināto lēmumu. Šeit ietvertas attiecīgas lietas, kuras neizraisa nekādas bažas par konkurenci, ja tā saņem pilnīgu paziņojumu. Tādējādi koncentrācija tiks atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu 25 darbdienu laikā no paziņojuma iesniegšanas dienas saskaņā ar EK apvienošanās regulas 10. panta 1. un 6. punktu. Komisija iespējami drīz centīsies pieņemt saīsināto lēmumu, tiklīdz būs beidzies 15 darbdienu laika posms, kurā dalībvalstis drīkst pieprasīt nodot izskatīšanai paziņotas koncentrācijas lietu, ievērojot EK apvienošanās regulas 9. pantu. Tomēr, kamēr nav beidzies noteiktais 25 darbdienu termiņš, Komisija var izmantot iespēju atgriezties pie parastas pirmā posma apvienošanās procedūras un līdz ar to uzsākt izmeklēšanu un/vai pieņemt pilnu lēmumu, ja attiecīgajā gadījumā tā šādu rīcību uzskata par piemērotu.

18.

Komisija publicē paziņojumu par lēmuma faktu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, līdzīgi kā pilnu apstiprināšanas lēmumu gadījumā. Lēmuma publisko versiju ievieto Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē uz ierobežotu laika periodu. Saīsinātajā lēmumā ietver informāciju par paziņoto koncentrāciju, kas publicēta Oficiālajā Vēstnesī paziņošanas brīdī (pušu nosaukumi, to izcelsmes valsts koncentrācijas raksturs un iesaistītās saimniecības nozares), un apgalvojumu, ka koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, jo tā atbilst vienai vai vairākām kategorijām, kas aprakstītas šajā paziņojumā, skaidri norādot piemērojamo kategoriju (kategorijas).

19.

Vienkāršotu procedūru nepiemēro gadījumiem, kuros attiecīgie uzņēmumi pieprasa steidzami novērtēt ierobežojumus, kuri ir tieši saistīti ar koncentrācijas īstenošanu un ir tai nepieciešami.

—

kopīgas mērķuzņēmuma iegūšanas gadījumā vērā ņemamais apgrozījums ir šī mērķuzņēmuma (kopuzņēmuma) apgrozījums,

—

tāda kopuzņēmuma izveidošanas gadījumā, kuram mātes uzņēmumi nodod savas darbības, vērā ņemamais apgrozījums ir nodoto darbību apgrozījums,

—

ja jauna kontrolējošā puse pievienojas pastāvošam kopuzņēmumam, jāņem vērā kopuzņēmuma apgrozījums un jaunā mātes uzņēmuma nodoto darbību (ja tādas ir) apgrozījums.

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/36

—

preču pārvadājumu apliecība EUR.1 nav izsniegta uz paredzētās veidlapas (piemēram, nav gijošēta fona, veidlapa būtiski atšķiras no parauga pēc izmēra un krāsas, nav sērijas numura nav iespiesta vienā no oficiāli noteiktajām valodām),

—

nav aizpildīta viena no obligātajām ailēm (piemēram, 4. aile C), izņēmums ir 8. aile,

—

preču pārvadājumu apliecībai EUR.1 trūkst zīmoga un paraksta (piemēram, 11. ailē),

—

preču pārvadājumu apliecību EUR.1 ir apstiprinājusi iestāde, kurai nav tiesību to darīt,

—

lietotais zīmogs ir jauns, un par to vēl nav paziņots,

—

iesniegtā preču pārvadājumu apliecība EUR.1 nav oriģināls, bet kopija vai fotokopija,

—

5. ailes ieraksts attiecas uz valsti, kas neietilpst nolīgumā (piemēram, Izraēla vai Kuba).

—

nav aizpildīta preces apraksta aile (8. aile EUR.1), vai arī apraksts neattiecas uz uzrādīto preci;

—

izcelsmes apliecinājumu izsniegusi valsts, kas nav nolīguma dalībniece, pat ja preces izcelsme ir Kopiena vai Čīle (piemēram, EUR.1 apliecība ir izsniegta Izraēlā Čīles izcelsmes produktiem);

—

vienā no preču pārvadājumu apliecības EUR.1 obligātajām ailēm ir saglabājušās neapstiprinātas dzēsumu vai labojumu pēdas (piemēram, preču apraksta ailē, iepakojumu skaita ailē, preču izcelsmes vai saņēmējvalsts ailē);

—

preču pārvadājumu apliecības EUR.1 termiņš ir beidzies kāda noteikumos neparedzēta iemesla dēļ (piemēram, ārkārtas gadījumos), izņemot gadījumus, kad preces uzrādītas pirms šī termiņa beigām;

—

izcelsmes apliecinājums ar atpakaļejošu spēku iesniegts par sākotnēji nelikumīgi ievestām precēm;

—

preču pārvadājumu apliecības EUR.1 4. ailē ierakstīta valsts, kas nav dalībniece nolīgumam, uz ko balstās preferenciālais režīms.

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/38

European Commission

Directorate-General for Competition

State Aid Registry

B-1049 Brussels

Faksa Nr.: (32-2) 296 12 42

—

Saskaņā ar Apvienotās Karalistes iesniegtajiem datiem, 85 % no attiecīgajiem izdevumiem Apvienotajā Karalistē sedz lielie uzņēmumi un tikai 15 % - mazie un vidējie uzņēmumi. Kaut arī programma ir pieejama visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma, uzņēmumu telpu remonta pabalstu priekšrocības galvenokārt izmantos lielie uzņēmumi.

—

Tomēr Apvienotās Karalistes iestādes apgalvo, ka pat šādos gadījumos, kur uzņēmumu telpas pieder lielajiem uzņēmumiem, mazie un vidēji uzņēmumi gūs netiešu labumu no šī pasākuma, jo tie bieži nomā telpas uzņēmējdarbībai no lielajiem uzņēmumiem. To apstiprina Apvienotās Karalistes iesniegtie dati, kas norāda, ka no jauniem nomas līgumiem par telpām, kuras pirms tam nav izmantotas vairāk par gadu, 31 % noslēdz lielie uzņēmumi un 69 % – mazie un vidējie uzņēmumi. Visnabadzīgākajos rajonos pēc Apvienotās Karalistes ziņām šie skaitļi ir 26 % lielajiem uzņēmumiem un 74 % maziem un vidējiem uzņēmumiem.

—

Komisija atzīmē, ka paziņotais pasākums neattiecas tikai uz maziem un vidējiem uzņēmumiem atbilstoši Komisijas definīcijai. Turklāt Komisija atzīmē, ka programmas darbība nav ierobežota tikai ar atbalstāmiem reģioniem saskaņā ar EK Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai c) apakšpunktu.

—

Apvienotās Karalistes 2 000 mazāk nodrošināto rajonu noteikšana paziņotā pasākuma mērķa zonai izraisa tos pašus jautājumus kā gadījumā ar zīmognodevas atbrīvojuma programmu. Tā ir atkāpe no Komisijas standarta prakses reģionālā atbalsta jomā. Komisija vēl aizvien uzskata, ka šādai atkāpei ir jābūt pamatotai, lai novērstu to, ka uzņēmumi, kas neatrodas rajonos, kas saskaņā ar EK Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu un/vai c) apakšpunktu nav uzskatāmi par atbalstāmiem reģioniem, gūtu nesamērīgas ekonomiskas priekšrocības, kas nelabvēlīgi ietekmē tirdzniecības nosacījumus pretēji vispārējām interesēm.

—

Turklāt, lai apstiprinātu zīmognodevu atbrīvojuma programmu, pamatojoties uz šīs programmas priekšrocībām, Komisija izvirzīja vairākus nosacījumus. Cita starpā Komisija nolēma, ka jānodrošina uzraudzība un uzskatāmi jāpierāda programmas priekšrocības attiecībā uz ēku fizisko reģenerāciju un jo īpaši pamestajām uzņēmumu telpām. Komisija līdz šim nav saņēmusi retrospektīvu analīzi, kas ļautu tai izvērtēt programmas priekšrocības.

—

Kaut arī Apvienotās Karalistes iestādes apgalvo, ka vidējā atbalsta intensitāte būs no 9 % līdz 10 %, maksimālā atbalsta intensitāte paziņotajam pasākumam var sasniegt līdz 40 % neinkorporētiem uzņēmumiem un līdz 30 % uzņēmējsabiedrībām.

5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/45

1.

Komisija 2005. gada 24. februārī saņēma paziņojumu par ierosinātu koncentrāciju saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (1) 4. pantu, ar kuru uzņēmumi Goldman Sachs Mortgage Company (“GSMC”, ASV), ko kontrolē Goldman Sachs Group, Inc. (“Goldman Sachs”, ASV) un The Cerberus Group (“Cerberus”, ASV) Padomes Regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē iegūst kopīgu kontroli pār uzņēmuma Transamerica European Trailers (“TET”, Apvienotā Karaliste) daļu, iegādājoties tā akcijas.

2.

Attiecīgie uzņēmumi veic šādu uzņēmējdarbību:

3.

Iepriekšējā pārbaudē Komisija konstatē, ka Regulas (EK) Nr. 139/2004 darbības joma, iespējams, attiecas uz paziņoto darījumu. Tomēr galīgais lēmums šajā jautājumā vēl nav pieņemts. Ievērojot Komisijas paziņojumu par vienkāršotu procedūru dažu koncentrācijas procesu izskatīšanai saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 139/2004 (2), jānorāda, ka šī lieta ir nododama izskatīšanai atbilstoši paziņojumā izklāstītajai procedūrai.

4.

Komisija uzaicina ieinteresētās trešās personas iesniegt tai savus iespējamos apsvērumus par ierosināto darbību.

Apsvērumiem jānonāk Komisijā ne vēlāk kā 10 dienas pēc šīs publikācijas datuma. Apsvērumus Komisijai var nosūtīt pa faksu (faksa numurs (32-2) 296 43 01 vai 296 72 44) vai pa pastu ar atsauces numuru COMP/M. 3678 – Goldman Sachs/Cerberus/TET/JV uz šādu adresi: