15.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 38/1

(1)

Līguma 153. panta 1. punkts un 3. panta a) apakšpunkts paredz, ka Kopienai jāveicina augsts patērētāju aizsardzības līmenis, pieņemot pasākumus saskaņā ar Līguma 95. pantu

(2)

Saskaņā ar Līguma 14. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Izvērst godīgu komercpraksi telpā bez iekšējām robežām ir būtiski svarīgi, lai veicinātu pārrobežu darbību attīstību.

(3)

Dalībvalstu tiesību aktos, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, ir ievērojamas atšķirības, kas var radīt būtiskus konkurences traucējumus un šķēršļus iekšējā tirgus sekmīgai darbībai. Reklāmas jomā Padomes Direktīva 84/450/EEK (1984. gada 10. septembris) par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (3) paredz minimālos kritērijus tiesību aktu saskaņošanai attiecībā uz maldinošu reklāmu, bet neliedz dalībvalstīm saglabāt vai paredzēt pasākumus, kas nodrošina plašāku patērētāju tiesību aizsardzību. Tādēļ dalībvalstu noteikumi par maldinošu reklāmu būtiski atšķiras.

(4)

Šīs atšķirības rada neskaidrību par to, kādas valsts noteikumi attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kaitē patērētāju ekonomiskajām interesēm un rada daudz šķēršļu, kuri ietekmē uzņēmējdarbību un patērētājus. Tādi šķēršļi uzņēmumiem palielina iekšējā tirgus brīvību izmantošanas izmaksas, jo īpaši, ja uzņēmumi vēlas nodarboties ar pārrobežu tirgdarbību, reklāmas kampaņām un pārdošanas veicināšanas pasākumiem. Šādi uzņēmumi arī vieš patērētājos neskaidrību par viņu tiesībām un mazina uzticību iekšējam tirgum.

(5)

Nav vienādu noteikumu Kopienas līmenī, šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai pārrobežu apritei vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību varētu pamatot ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi tikmēr, kamēr ar tiem paredzēts sargāt atzītus mērķus saistībā ar sabiedrības interesēm un tie ir samērīgi ar šiem mērķiem. Ņemot vērā Kopienas mērķus, kas izklāstīti Līguma noteikumos un sekundārajos Kopienas tiesību aktos par pārvietošanās brīvību, un saskaņā ar Komisijas komerciālo komunikāciju politiku, kā izklāstīts Komisijas paziņojumā “Papildinājums Zaļajai grāmatai par komerciālajām komunikācijām iekšējā tirgū”, tādi šķēršļi būtu jālikvidē. Šos šķēršļus var likvidēt, tikai izstrādājot Kopienas līmenī vienādus noteikumus, ar ko ievieš augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, un Kopienas līmenī noskaidrojot dažus juridiskus jēdzienus, ciktāl tas vajadzīgs netraucētai iekšējā tirgus darbībai un lai atbilstu juridiskās noteiktības prasībai.

(6)

Tādēļ ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. Ievērojot proporcionalitātes principu, šī direktīva sargā patērētājus no šādas negodīgas komercprakses sekām, ja tās ir būtiskas, bet tajā ir atzīts, ka dažos gadījumos ietekme uz patērētājiem var būt niecīga. Tā arī neaptver un neietekmē valsts tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, kas rada kaitējumu tikai konkurentu ekonomiskajām interesēm vai attiecas uz tirgotāju darījumiem; pilnībā ņemot vērā subsidiaritātes principu, dalībvalstīs arī turpmāk varēs reglamentēt tādu praksi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, ja tās to gribēs. Šī direktīva arī neaptver un neietekmē Direktīvas 84/450/EEK noteikumus par reklāmu, kas maldina uzņēmējus, bet nemaldina patērētājus, un salīdzinošu reklāmu. Tāpat tā arī neietekmē pieņemto reklāmas un tirgdarbības praksi, piemēram, likumīgu preču izvietošanu, zīmolu diferencēšanu vai stimulu piedāvāšanu, kas var likumīgi ietekmēt to, kā patērētāji uztver produktus, un ietekmēt viņu rīcību, nemazinot spējas pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus.

(7)

Šī direktīva attiecas uz komercpraksi, kas ir tieši saistīta ar to, kā ietekmēt patērētāju lēmumus veikt ar produktiem saistītus darījumus. Tā neattiecas uz komercpraksi, ko īsteno galvenokārt citiem nolūkiem, tostarp, piemēram, komerciālai saziņai, kas paredzēta ieguldītājiem, tas ir, gada ziņojumiem un korporatīviem reklāmas materiāliem. Tā neattiecas uz tiesiskām prasībām, kas saistītas ar gaumi un piedienīgumu, kuru ziņā pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstīm. Tāda komercprakse kā, piemēram, klientu piesaistīšana publiskās vietās var nebūt vēlama dalībvalstu kultūras tradīciju dēļ. Attiecīgi būtu jāļauj dalībvalstīm turpināt savā teritorijā aizliegt komercpraksi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem gaumes un piedienīguma dēļ, pat ja tāda prakse neierobežo patērētāju izvēles brīvību.

(8)

Ar šo direktīvu patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem. Tādējādi tā arī netieši sargā likumīgus uzņēmumus no konkurentiem, kas neievēro šajā direktīvā paredzētos spēles noteikumus, un tādēļ garantē godīgu konkurenci jomā, ko koordinē ar šo direktīvu. Ir zināms, ka ir citādi komercprakses veidi, kas, kaut gan nekaitē patērētājiem, var radīt kaitējumu konkurentiem un klientiem, kas ir uzņēmēji. Komisijai būtu rūpīgi jāpārbauda vajadzība pēc Kopienas rīcības negodīgas konkurences jomā ārpus šajā direktīvā paredzētām pilnvarām un vajadzības gadījumā jāiesniedz priekšlikums, kas attiektos uz šiem pārējiem negodīgas konkurences aspektiem.

(9)

Šī direktīva neskar atsevišķas prasības, ko ceļ personas, kam kāda negodīga komercprakse ir radījusi kaitējumu. Tā arī neskar Kopienas un valsts tiesību aktus, kas attiecas uz līgumtiesībām, intelektuālā īpašuma tiesībām, produktu veselīguma un drošuma aspektiem, uzņēmējdarbības veikšanas nosacījumiem un atļauju izsniegšanas sistēmām, tostarp tos, kas atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem attiecas uz azartspēlēm, Kopienas konkurences noteikumus un attiecīgo valstu tiesību aktus, ar ko tos īsteno. Dalībvalstis savā teritorijā, kur darbojas tirgotājs, tādējādi varēs saglabāt vai ieviest komercprakses ierobežojumus un aizliegumus attiecībā uz, piemēram, alkoholu, tabaku vai medikamentiem, balstoties uz rūpēm par patērētāju veselības aizsardzību un drošību. Finanšu pakalpojumi un nekustamais īpašums, dēļ to sarežģītības un tiem piemītošiem nopietniem riskiem, rada vajadzību pēc sīki izstrādātām prasībām, tostarp pozitīvu pienākumu uzlikšanu tirgotājiem. Tādēļ finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības rīkoties ārpus tajā paredzētajiem noteikumiem, aizsargājot patērētāju ekonomiskās intereses. Nav lietderīgi šeit reglamentēt dārgmetālu izstrādājumu raudzes standarta sertifikāciju un norādes.

(10)

Jānodrošina saskanība starp šīs direktīvas un spēkā esošo Kopienas tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši, ja sīki izstrādātus noteikumus par negodīgu komercpraksi piemēro konkrētās nozarēs. Ar šo direktīvu tādēļ groza Direktīvu 84/450/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (4), Padomes Direktīvu 98/27/EK (1998. gada 19. maijs) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (5) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu (6). Šo direktīvu tādēļ piemēro tiktāl, ciktāl nav konkrētu noteikumu Kopienas tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, piemēram, prasības informācijai un noteikumus par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem. Tā paredz patērētāju tiesību aizsardzību, ja attiecīgā nozarē nav konkrētu Kopienas tiesību aktu, un aizliedz tirgotājiem radīt nepareizu priekšstatu par produktu iedabu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz sarežģītiem produktiem, kas patērētājiem var radīt nopietnu apdraudējumu, piemēram, dažiem finanšu pakalpojumiem. Šī direktīva tātad papildina Kopienas acquis, ko piemēro komercpraksei, kas rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.

(11)

Augstais konverģences līmenis, kas ir sasniegts, tuvinot valstu noteikumus ar šīs direktīvas starpniecību, rada vispārēju augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību. Ar šo direktīvu nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. Ar to arī paredz noteikumus par agresīvu komercpraksi, kas pašreiz nav reglamentēta Kopienas līmenī.

(12)

Saskaņošana būtiski stiprinās juridisku noteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmējiem. Gan patērētāji, gan uzņēmēji varēs paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgās komercprakses aspektus. Tādējādi būs likvidēti šķēršļi, kas radušies tā dēļ, ka noteikumi par negodīgu komercpraksi, kas kaitē patērētāju ekonomiskajām interesēm, ir sadrumstaloti, un šajā jomā varēs izveidot iekšējo tirgu.

(13)

Lai sasniegtu Kopienas mērķus, likvidējot šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīs spēkā esošās atšķirīgās vispārējās klauzulas un tiesību principi jāaizstāj ar jaunām klauzulām un principiem. Tādēļ ar šo direktīvu nosaka vienotu kopēju, vispārēju aizliegumu, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. Lai stiprinātu patērētāju uzticību, vispārējais aizliegums būtu vienādi jāattiecina uz negodīgu komercpraksi, ko veic vai nu ārpus jebkādām tirgotāju un patērētāju līgumsaistībām, vai pēc līguma noslēgšanas un tā izpildes laikā. Vispārēju aizliegumu īsteno, izstrādājot noteikumus par diviem vispierastākajiem komercprakses paveidiem, proti, maldinošu komercpraksi un agresīvu komercpraksi.

(14)

Vēlams, lai maldinoša komercprakse ietvertu tādu praksi, arī maldinošu reklāmu, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli. Atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, kas attiecas uz maldinošu reklāmu, šī direktīva klasificē maldinošu praksi maldinošās darbībās un maldinošos noklusējumos. Attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. Tāda informācija nebūs jāizpauž visās reklāmās, bet tikai, ja tirgotājs nāk klajā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir šajā direktīvā skaidri definēts jēdziens. Šajā direktīvā izmantotā pilnīgas saskaņošanas pieeja neliedz dalībvalstīm savos tiesību aktos precizēt īpašu produktu, piemēram, kolekcijas priekšmetu vai elektropreču, galvenās īpašības, kuru noklusēšana būtu būtiska, īstenojot uzaicinājumu veikt pirkumu. Šī direktīva neparedz mazināt patērētāju izvēli, aizliedzot tādu produktu popularizēšanu, kuri izskatās līdzīgi citiem produktiem, ja vien līdzība patērētājos nerada neskaidrību par produkta komerciālo izcelsmi un tādēļ maldina. Šai direktīvai nebūtu jāskar spēkā esošie Kopienas tiesību akti, kas skaidri dod dalībvalstīm iespēju izvēlēties starp vairākiem veidiem, kā reglamentēt patērētāju aizsardzību komercprakses jomā. Šai direktīvai jo īpaši nebūtu jāskar 13. panta 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (7).

(15)

Ja Kopienas tiesības paredz prasības informācijai, kas ir saistītas ar komerciālu saziņu, reklāmu un mārketingu, šo informāciju saskaņā ar šo direktīvu uzskata par būtisku. Dalībvalstis varēs paturēt vai pievienot prasības informācijai, kas ir saistītas ar līgumtiesībām un kam ir līgumtiesiskas sekas, ja to atļauj minimālās klauzulas spēkā esošajos Kopienas tiesību instrumentos. Šīs direktīvas II pielikumā ietverts nepilnīgs saraksts ar tādām prasībām informācijai, kas ietvertas acquis. Ņemot vērā pilnīgo saskaņošanu, ko ievieš ar šo direktīvu, tikai informācija, kas ir pieprasīta Kopienas tiesību aktos, ir uzskatāma par būtisku saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 5. punktu paredzēto mērķi. Ja dalībvalstis, balstoties uz Kopienas tiesību minimālajām klauzulām, ir ieviesušas tādas prasības informācijai, kas ir stingrākas par Kopienas tiesību aktos noteiktajām, šādas papildu informācijas noklusējumu neuzskata par maldinošu noklusējumu saskaņā ar šo direktīvu. Turpretī dalībvalstis varēs atstāt spēkā vai ieviest vēl stingrākus noteikumus atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem, lai patērētājiem nodrošinātu individuālu līgumisku tiesību aizsardzību augstākā līmenī, ja to pieļauj minimālās klauzulas Kopienas tiesību aktos.

(16)

Noteikumiem par agresīvu komercpraksi būtu jāattiecas uz praksi, kas būtiski mazina patērētāju izvēles brīvību. Tāda prakse ietver uzmākšanos, piespiešanu, tostarp fiziska spēka izmantošanu, un nesamērīgu ietekmi.

(17)

Vēlams precizēt, kāda komercprakse ir negodīga visos apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku noteiktību. Tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5. līdz 9. pantam.

(18)

Ir pareizi visus patērētājus aizsargāt pret negodīgu komercpraksi; taču kopš Direktīvas 84/450/EEK stāšanās spēkā Tiesa, izskatot lietas, kas saistītas ar reklāmu, ir atzinusi par vajadzīgu pārbaudīt šīs prakses ietekmi uz iedomātu tipisko patērētāju. Saskaņā ar proporcionalitātes principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, tajā par atsauces lielumu izmantots vidusmēra patērētājs, kā to interpretējusi Tiesa, bet tajā arī paredzēti noteikumi, lai novērstu tādu patērētāju izmantošanu, kuru īpašības tos padara mazāk aizsargātus pret negodīgu komercpraksi. Ja kāda komercprakse ir īpaši vērsta uz konkrētu patērētāju grupu, piemēram, bērniem, vēlams, ka šīs komercprakses ietekmi vērtē no attiecīgās grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa. Metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode. Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto pašu lemtspēja, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā.

(19)

Ja konkrētas īpašības, piemēram, vecums, fiziski vai garīgi traucējumi vai lētticība, dara patērētājus īpaši viegli ietekmējamus ar kādu komercpraksi vai attiecīgu produktu, un ja šī prakse var kropļot tikai tādu patērētāju saimniecisko rīcību tā, ka tirgotājs to var saprātīgi paredzēt, viņiem der nodrošināt pietiekamu aizsardzību, attiecīgo praksi vērtējot no attiecīgās grupas vidusmēra locekļa viedokļa.

(20)

Ir pareizi paredzēt vietu rīcības kodeksam, kas dotu tirgotājiem iespēju efektīvi piemērot šīs direktīvas principus konkrētās ekonomikas jomās. Nozarēs, kur tirgotāju rīcību reglamentē īpašas obligātas prasības, ir pareizi, ka šajos kodeksos arī dod norādījumus par prasībām attiecībā uz profesionālas rūpības ievērošanu šādās nozarēs. Kontrole, ko par kodeksu atbildīgās personas veic valstu vai Kopienas līmenī, lai novērstu negodīgu komercpraksi, var novērst vajadzību iesniegt prasības administratīvās iestādēs vai tiesā, un tādēļ tā būtu jāveicina. Lai sasniegtu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, varētu informēt patērētāju organizācijas un iesaistīt tās rīcības kodeksu izstrādē.

(21)

Personām vai organizācijām, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem šajā jautājumā ir likumīgas intereses, jābūt pieejamiem tiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, ar ko sākt tiesvedību pret negodīgu komercpraksi tiesā vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta pieņemt lēmumus par sūdzībām, vai sākt attiecīgu tiesvedību. Lai gan pierādīšanas pienākumu nosaka ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ir pareizi dot iespēju tiesām un administratīvām iestādēm pieprasīt tirgotājiem sagādāt pietiekamus pierādījumus par to apgalvoto faktu patiesumu.

(22)

Dalībvalstīm ir jānosaka sankcijas par šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem un jānodrošina to izpilde. Šādām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(23)

Dalībvalstis nespēj pienācīgi sasniegt šīs direktīvas mērķus, proti, likvidēt iekšējā tirgus darbības šķēršļus, kas var būt attiecīgu valstu tiesību akti par negodīgu komercpraksi, un nodrošināt vispārēju augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par negodīgu komercpraksi, un tādēļ tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var paredzēt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas izklāstīts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts minētajā pantā, šī direktīva ir samērīga ar mērķi likvidēt šķēršļus iekšējā tirgus darbībai un panākt vispārēju augsta līmeņa patērētāju aizsardzību.

(24)

Būtu lietderīgi pārskatīt šo direktīvu, lai nodrošinātu to, ka šķēršļi iekšējā tirgus darbībai ir likvidēti un augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzība ir sasniegta. Pēc pārskatīšanas Komisija varētu nākt klajā ar priekšlikumu grozīt šo direktīvu, un tas varētu paredzēt ierobežotu 3. panta 5. punktā minētās atkāpes termiņa pagarinājumu un/vai grozījumus citos patērētāju tiesību aizsardzības jomā pieņemtos tiesību aktos, kuri atspoguļo Komisijas patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģijā pausto apņemšanos pārskatīt spēkā esošo acquis, lai panāktu augsta līmeņa kopēju patērētāju aizsardzību.

(25)

Šī direktīva respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā,

a)

“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas neattiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju;

b)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā;

c)

“produkts” ir jebkura prece vai pakalpojums, tostarp nekustams īpašums, tiesības un pienākumi;

d)

“uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (še turpmāk arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;

e)

“būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis;

f)

“rīcības kodekss” ir vienošanās vai tādu noteikumu kopums, kas nav ietverts dalībvalsts normatīvos vai administratīvos tiesību aktos un kas nosaka to tirgotāju uzvedību, kuri uzņemas kodeksā minētos pienākumus attiecībā uz vienu vai vairākiem komercprakses paveidiem vai uzņēmējdarbības nozarēm;

g)

“par kodeksu atbildīgā persona” ir jebkurš subjekts, tostarp tirgotājs vai tirgotāju grupa, kas ir atbildīga par rīcības kodeksa izstrādi un pārskatīšanu un/vai par uzraudzību attiecībā uz to, kā tie, kas ir uzņēmušies kodeksā paredzētos pienākumus, tos ievēro;

h)

“profesionālā rūpība” ir īpašas prasmes un rūpības līmenis, kādu var pamatoti sagaidīt tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labas ticības principu tirgotāja darbības jomā;

i)

“uzaicinājums veikt pirkumu” ir komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu;

j)

“nesamērīga ietekme” ir varas pozīcijas izmantošana attiecībā pret patērētāju, izdarot spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu;

k)

“lēmums veikt darījumu” ir jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties;

l)

“reglamentēta profesija” ir profesionāla darbība vai profesionālu darbību kopums, kam var pievērsties vai kurā var darboties, vai kuras vienā darbošanās veidā var darboties ar tiešu vai netiešu nosacījumu, ka ir iegūta īpaša profesionāla kvalifikācija saskaņā ar normatīviem vai administratīviem tiesību aktiem.

a)

tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām, un

b)

tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kam tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

a)

tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā, vai

b)

tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.

a)

produkta esamība vai iedaba;

b)

produkta galvenās īpašības, piemēram, tā pieejamība, labumi, riski, izpildījums, sastāvs, piederumi, garantijas apkalpošana un sūdzību izskatīšanas procedūra, izgatavošanas vai sniegšanas metode un laiks, piegāde, atbilsme nolūkam, pielietojums, daudzums, sīks apraksts, ģeogrāfiskā un komerciālā izcelsme vai rezultāti, ko var gaidīt to lietojot, vai ar šo produktu veikto testu vai pārbaužu rezultāti vai būtiskas īpašības;

c)

tirgotāja saistību apjoms, attiecīgās komercprakses motīvi un pārdošanas procesa īpašības, jebkurš paziņojums vai simbols attiecībā uz tiešu vai netiešu tirgotāja vai produkta sponsorēšanu vai atbalstu;

d)

cena vai cenas aprēķināšanas veids, vai konkrēta cenas atvieglojuma esamība;

e)

vajadzību pēc apkopes, detaļas, tās nomaiņas vai labošanas;

f)

tirgotāja vai viņa pārstāvja iedaba, īpašības un tiesības, piemēram, viņa identitāte un aktīvi, kvalifikācija, statuss, atzīšana, piederība vai sakari, rūpnieciskā, komerciālā vai intelektuālā īpašuma tiesības vai saņemtas godalgas un atzinības;

g)

patērētāja tiesības vai risks, kas varētu viņu apdraudēt.

a)

jebkuru tirgdarbību attiecībā uz produktu, tostarp salīdzinošu reklāmu, kas izraisa jebkādu reklāmas devēja un konkurenta produktu, preču zīmju, tirdzniecības nosaukumu un citu atšķirības zīmju sajaukšanu;

b)

gadījumus, ja tirgotājs neievēro rīcības kodeksā ietvertos pienākumus, ko viņš ir uzņēmies, ja:

a)

produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu;

b)

tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, piemēram, viņa tirdzniecības nosaukums un, vajadzības gadījumā, tā tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, kura uzdevumā viņš darbojas;

c)

cena, tostarp visi nodokļi, vai, ja produkta iedabas dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī vajadzības gadījumā visi papildu kravas, piegādes vai pasta maksājumi, vai, ja tādus maksājumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt iekasējami;

d)

maksāšanas, piegādes, darbības un sūdzību izskatīšanas procedūras, ja tās ir citādas, nekā to paredz profesionālā rūpība;

e)

atcelšanas vai atsaukšanas tiesību esamība, ja tās saistītas ar produktiem vai darījumiem.

a)

notikuma laiku, vietu, iedabu vai ilgumu;

b)

draudīgas vai aizvainojošas runas vai uzvedības izmantošanu;

c)

to, vai tirgotājs izmanto jebkuru konkrētu nelaimi vai tik nopietnus apstākļus, kas mazina patērētāja spriestspējas, ja tirgotājs apzinās tādas nelaimes un apstākļus, lai ietekmētu patērētāju lēmumu par produktu;

d)

jebkurus apgrūtinošus vai nesamērīgus nelīgumiskus šķēršļus, ko tirgotājs uzliek, ja patērētājs vēlas izmantot līgumiskas tiesības, tostarp tiesības līgumu izbeigt vai izvēlēties citu produktu vai citu tirgotāju;

e)

jebkurus draudus veikt jebkuras darbības, ko likumīgi nedrīkst veikt.

—

celt prasību tiesā pret šādu negodīgu komercpraksi; un/vai

—

ierosināt šādas negodīgas komercprakses izskatīšanu administratīvā iestādē, kas ir kompetenta vai nu pieņemt lēmumus par sūdzībām, vai ierosināt attiecīgu tiesvedību.

—

vai šos tiesiskos līdzekļus var vērst atsevišķi vai kopā pret vairākiem tirgotājiem vienā tautsaimniecības nozarē; un

—

vai šos tiesiskos līdzekļus var vērst pret par kodeksu atbildīgo personu, ja attiecīgais kodekss veicina tiesisko prasību neievērošanu.

—

likt pārtraukt negodīgu komercpraksi vai ierosināt attiecīgu tiesvedību, lai panāktu negodīgas komercprakses pārtraukšanu, vai

—

aizliegt negodīgu komercpraksi vai ierosināt attiecīgu tiesvedību, lai panāktu negodīgas komercprakses aizliegšanu, ja negodīga komercprakse vēl nav sākusies, bet tās īstenošana ir paredzama,

—

vai nu pagaidu kārtā, vai

—

ar galīgo spēku,

—

prasīt attiecīgā lēmuma pilnīgu vai daļēju publicēšanu tādā formā, kādu uzskata par piemērotu,

—

papildus pieprasīt publicēt paziņojumu ar labojumu.

a)

ir izveidotas tā, lai neizraisītu šaubas par to objektivitāti;

b)

pieņemot lēmumus par sūdzībām, ir attiecīgi pilnvarotas efektīvi pārraudzīt un panākt savu lēmumu efektīvu ievērošanu;

c)

parasti paskaidro savu lēmumu iemeslus.

a)

pieprasīt tirgotājam sagādāt pierādījumus par komercpraksē apgalvoto faktu patiesumu, ja, ņemot vērā tirgotāja un jebkuras procesa puses likumīgās intereses, tāda prasība šķiet atbilstīga, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, un

b)

uzskatīt apgalvotos faktus par nepatiesiem, ja saskaņā ar a) apakšpunktu pieprasītie pierādījumi nav sagādāti vai ja tiesa vai administratīvā iestāde tos uzskata par nepietiekamiem.

1)

Direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“1. pants

Šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt tirgotājus pret maldinošu reklāmu un tās negodīgām sekām, kā arī paredzēt nosacījumus, ar kādiem salīdzinoša reklāma ir atļauta”.

2)

Direktīvas 2. pantā:

3)

Direktīvas 3.a pantu aizstāj ar šādu pantu:

“3.a pants

1.   Salīdzinoša reklāma tiktāl, cik tā attiecas uz salīdzinājumu, ir atļauta, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

4)

Direktīvas 4. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka pastāv piemēroti un efektīvi līdzekļi, lai apkarotu maldinošu reklāmu un lai panāktu salīdzinošas reklāmas noteikumu ievērošanu tirgotāju un konkurentu interesēs. Tādi līdzekļi ietver tiesību normas, saskaņā ar ko tādas personas vai organizācijas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir likumīgas intereses apkarot maldinošu reklāmu vai reglamentēt salīdzinošu reklāmu, var:

Katra dalībvalsts nosaka, kuru no šīm iespējām izmantot, kā arī to, vai dot iespēju tiesām vai administratīvām iestādēm pieprasīt, lai pirms lietas ierosināšanas būtu izmantoti citi noteikti līdzekļi sūdzību izskatīšanai, tostarp 5. pantā minētie līdzekļi.

Katra dalībvalsts nosaka:

5)

Direktīvas 7. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Šī direktīva neliedz dalībvalstīm paturēt vai pieņemt noteikumus, kuru nolūks ir tirgotājiem un konkurentiem nodrošināt plašāku aizsardzību pret maldinošu reklāmu.”

15.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 38/21

(1)

Regulās (EEK) Nr. 1408/71 (3) un (EEK) Nr. 574/72 (4) būtu jāizdara noteikti grozījumi, lai ņemtu vērā jaunāko Eiropas Kopienu Tiesas praksi, sekmētu minēto regulu piemērošanu un atspoguļotu izmaiņas dalībvalstu tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā.

(2)

Lai ņemtu vērā jaunāko Tiesas praksi, būtu jāizstrādā spriedumu secinājumi, jo īpaši lietām Johann Franz Duchon v Pensionsversicherungsanstalt der Angestellten  (5) un Office national de l'emploi v Calogero Spataro  (6).

(3)

Spriedumos lietās Friedrich Jauch v Pensionsversicherungsanstalt der Arbeiter un Ghislain Leclere, Alina Deaconescu v Caisse nationale des prestations familiales  (7) par speciālo no iemaksām neatkarīgo naudas pabalstu klasifikāciju ir pieprasīts, lai tiesiskās drošības nolūkos divus kumulatīvos kritērijus, kurus ņem vērā, norāda tā, lai šādus pabalstus varētu minēt Regulas (EEK) Nr. 1408/71 IIa pielikumā. Tādēļ ir pamats pielikuma pārskatīšanai, ņemot vērā grozījumus dalībvalstu tiesību aktos, kuri skar šāda veida pabalstus, uz kuriem attiecas īpaša koordinācija sakarā ar to neviendabīgo būtību. Turklāt ir svarīgi noteikt pārejas noteikumus saistībā ar pabalstu, uz kuru attiecas spriedums Jauch lietā, lai aizsargātu pabalsta saņēmēju tiesības.

(4)

Pamatojoties uz Tiesas praksi, kas attiecas uz saistību starp Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un divpusējo sociālā nodrošinājuma nolīgumu noteikumiem, ir nepieciešams pārskatīt minētās regulas III pielikumu. Regulas III pielikuma A daļā iekļaut ierakstus var vienīgi divos gadījumos: ja tie attiecas uz labvēlīgākā režīma piemērošanu migrējošiem darba ņēmējiem (8) vai ja tie attiecas uz īpašām un izņēmuma situācijām, kas parasti saistītas ar vēsturiskiem apstākļiem. Turklāt nav lietderīgi iekļaut ierakstus pielikuma B daļā, izņemot gadījumus, ja objektīva un izņēmuma rakstura situācija pamato atkāpi no minētās regulas 3. panta 1. punkta un no Līguma 12., 39. un 42. panta (9).

(5)

Lai veicinātu Regulas (EEK) Nr. 1408/71 piemērošanu, ir jābūt noteiktām normām, kas attiecas, no vienas puses, uz civildienesta ierēdņiem un personām, kuras uzskata par tādiem, un, no otras puses, uz uzņēmumu, kas nodrošina starptautiskus pasažieru vai kravu komercpārvadājumus pa dzelzceļu, autoceļiem, gaisu vai iekšējiem ūdensceļiem, darbiniekiem, kuri pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla, kā arī tajos ir jāparedz metodes, ar kuru palīdzību nosaka vidējo apmēru, ko ņemt vērā minētās regulas 23. panta vajadzībām.

(6)

Regulas (EEK) Nr. 1408/71 IIa pielikuma pārskatīšanas gaitā svītros dažus tajā esošos ierakstus un, ņemot vērā grozījumus dažu dalībvalstu tiesību aktos, iekļaus noteiktus jaunus ierakstus. Pēdējā gadījumā attiecīgajām dalībvalstīm ir jāapsver, vai ir vajadzīgi pārejas pasākumi vai divpusēji risinājumi, lai ņemtu vērā to personu situāciju, kuru iegūtās tiesības var tikt aizskartas sakarā ar šīm izmaiņām,

1.

Regulas 3. pantu groza šādi:

2.

Regulas 4. panta 2.a punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2a.   Šo pantu piemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, kas paredzēti tiesību aktos, kuri sakarā ar to personu loku, mērķiem un/vai tiesību iegūšanas nosacījumiem atbilst gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, kas minēti 1. punktā, gan sociālās palīdzības tiesību aktu pazīmēm.

Speciālie no iemaksām neatkarīgie naudas pabalsti ir tādi pabalsti, kas:

3.

Regulas 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

4.

Regulas 9.a pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9.a pants

Kvalifikācijas perioda pagarināšana

Ja kādas dalībvalsts tiesību aktos tiesību uz pabalstiem atzīšana ir atkarīga no minimālā apdrošināšanas perioda uzkrāšanas noteiktā laikposmā pirms apdrošināšanas gadījuma (kvalifikācijas periods), un ja tie nosaka, ka periodi, kuru laikā izmaksāja pabalstus atbilstīgi attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai periodi, kas tika veltīti bērnu audzināšanai attiecīgajā dalībvalstī, pagarina šo kvalifikācijas periodu, tad šo kvalifikācijas periodu pagarina arī periodi, kuru laikā izmaksāja invaliditātes vai vecuma pensijas vai pabalstus slimības, bezdarba, nelaimes gadījuma darbā vai arodslimības gadījumā saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī periodi, kas veltīti bērnu audzināšanai citā dalībvalstī.”

5.

Regulas 10.a panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Regulas 10. panta un III sadaļas noteikumus nepiemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem pabalstiem, kas minēti 4. panta 2.a punktā. Personas, kam piemēro šo regulu, saņem šos pabalstus vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ciktāl šie pabalsti ir minēti IIa pielikumā. Pabalstus izmaksā dzīvesvietas institūcija uz sava rēķina.”

6.

Regulas 23. pantā iekļauj šādu punktu:

“2.a   Šā panta 1. un 2. punkta noteikumus piemēro arī tad, ja tiesību akti, ko piemēro kompetenta institūcija, nosaka īpašu kvalifikācijas periodu un šis periods attiecīgi pilnībā vai daļēji sakrīt ar periodiem, ko uzkrājusi attiecīgā persona saskaņā ar vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību aktiem.”

7.

Regulas 35. panta 2. punktu svītro.

8.

Regulas 69. panta 4. punktu svītro.

9.

Iekļauj šādus pantus:

“95.f pants

Pārejas noteikumi attiecībā uz II pielikuma I daļas iedaļām “D. VĀCIJA” un “R. AUSTRIJA”

1.   Šīs regulas II pielikuma I daļas iedaļas “D. VĀCIJA” un “R. AUSTRIJA”, saskaņā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu …/2005 (....gada....), ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, un Padomes Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka izpildes kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (10), nepiešķir nekādas tiesības attiecībā uz laikposmu līdz 2005. gada 1. janvārim.

2.   Nosakot atbilstīgi šai regulai iegūtās tiesības, ņem vērā jebkuru apdrošināšanas periodu un, attiecīgi, jebkuru nodarbinātības, pašnodarbinātības vai dzīvesvietas periodu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem pirms 2005. gada 1. janvāra.

3.   Ievērojot 1. punkta noteikumus, saskaņā ar šo regulu tiesības iegūst pat tad, ja tas ir saistīts ar gadījumu, kurš noticis pirms 2005. gada 1. janvāra.

4.   Jebkuru pabalstu, kas nav piešķirts vai kas ir apturēts attiecīgās personas pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, pēc minētās personas pieprasījuma piešķir vai tā izmaksu turpina pēc 2005. gada 1. janvāra, ar nosacījumu, ka tiesības, uz kuru pamata iepriekš piešķīra pabalstu, netika kompensētas ar vienreizēju maksājumu.

5.   Tādu personu tiesības, kam pensiju vai ikgadējo pabalstu piešķīra pirms 2005. gada 1. janvāra, pēc attiecīgo personu pieteikuma var pārskatīt, ņemot vērā šo regulu. Tas attiecas arī uz pārējiem pabalstiem atbilstīgi 78. pantam.

6.   Ja 4. vai 5. punktā minēto pieteikumu iesniedz divu gadu laikā pēc 2005. gada 1. janvāra, tiesības, kas ir iegūtas saskaņā ar šo regulu, ir spēkā no minētās dienas, un pret attiecīgajām personām nevar izmantot dalībvalstu tiesību aktus par tiesību atņemšanu vai ierobežošanu.

7.   Ja kāds šā panta 4. vai 5. punktā minētais pieteikums ir iesniegts pēc tam, kad beidzies divu gadu termiņš pēc 2005. gada 1. janvāra, tiesības, kas nav tikušas zaudētas vai ierobežotas, ir spēkā no pieteikuma iesniegšanas dienas, izņemot gadījumus, kad ir piemērojami personai labvēlīgāki dalībvalsts tiesību akti.

95.g pants

Pārejas noteikumi attiecībā uz IIa pielikuma ieraksta svītrošanu par Austrijas kopšanas pabalstiem (Pflegegeld).

Gadījumā, ja saskaņā ar Austrijas federālo likumu (Bundespflegegeldgesetz) pieteikumi uz kopšanas pabalstu ir iesniegti ne vēlāk kā 2001. gada 8. martā uz šīs regulas 10.a panta 3. punkta pamata, šo noteikumu turpina piemērot, ja vien kopšanas pabalsta saņēmējs turpina dzīvot Austrijā pēc 2001. gada 8. marta.

10.

Regulas II, IIa, III, IV un VI pielikumu groza saskaņā ar šīs regulas I pielikumu.

1.

Regulas 4. panta 11. punktu svītro.

2.

Iekļauj šādu pantu:

“10.c pants

Formalitātes, kas paredzētas gadījumiem, ja civildienesta ierēdņiem un personām, kuras par tādiem uzskata, piemēro regulas 13. panta 2.d punktu.

Piemērojot 13. panta 2.d punktu, institūcija, ko izraudzījusies kompetentā iestāde dalībvalstī, kuras tiesību aktus piemēro, izdod sertifikātu, kas apliecina, ka uz civildienesta ierēdni vai personu, kuru par tādu uzskata, attiecas šīs valsts tiesību akti.”

3.

Regulas 12.a pantu groza šādi:

4.

Regulas 32.a pantu svītro.

5.

Pielikumus groza saskaņā ar šīs regulas II pielikumu.

15.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 38/36

(1)

Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (3) ir paredzēti noteikumi par muitas režīmu, ko piemēro ievedamām vai izvedamām precēm.

(2)

Jānodrošina līdzvērtīga aizsardzība, veicot muitas kontroli precēm, ko ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās. Lai sasniegtu šo mērķi, jānodrošina līdzvērtīga muitas kontrole Kopienā un tas, ka dalībvalstis, kas ir galvenokārt atbildīgas par muitas kontroles piemērošanu, saskaņoti piemēro šo kontroli. Šāda kontrole būtu jābalsta uz kopīgi noteiktiem standartiem un risku novērtēšanas kritērijiem, ko piemēro preču un komersantu atlasē, lai mazinātu apdraudējumu Kopienai, tās pilsoņiem un Kopienas tirdzniecības partneriem. Dalībvalstīm un Komisijai tādēļ būtu jāievieš Kopienas mēroga riska pārvaldības sistēma, lai ar vienotu pieeju varētu efektīvi noteikt prioritātes un sadalīt resursus tā, lai nodrošinātu pareizu līdzsvaru starp muitas kontroli un likumīgas tirdzniecības veicināšanu. Tādai sistēmai būtu arī jāparedz kopējie kritēriji un saskaņotas prasības atzītajiem komersantiem, kā arī jānodrošina šādu kritēriju un prasību saskaņota piemērošana. Kopējai riska pārvaldības sistēmai nebūtu jāliedz dalībvalstīm kontrolēt preces, veicot izlases veida pārbaudes.

(3)

Dalībvalstij būtu jāpiešķir atzītā komersanta statuss jebkuram komersantam, kas atbilst kopējiem kritērijiem attiecībā uz komersantu kontroles sistēmām, maksātspēju un līdzšinējo atbilstību. Pārējām dalībvalstīm arī būtu jāatzīst citas dalībvalsts piešķirtais atzītā komersanta statuss, bet tas nedod tiesības pārējās dalībvalstīs automātiski izmantot muitas noteikumos paredzētus vienkāršojumus. Tomēr pārējām dalībvalstīm būtu jāļauj atzītajiem komersantiem izmantot vienkāršojumus, ja tie ievēro visas īpašās prasības, lai varētu izmantot konkrētos vienkāršojumus. Izskatot lūgumu izmantot vienkāršojumus, pārējām dalībvalstīm nav no jauna jāpārbauda komersanta kontroles sistēma, maksātspēja vai līdzšinējā atbilstība, ko jau izdarījusi dalībvalsts, kura komersantam piešķīrusi atzītā komersanta statusu, bet jānodrošina, lai tie atbilstu visām citām īpašām prasībām attiecībā uz konkrētiem vienkāršojumiem. Vienkāršojumu izmantošanu citās dalībvalstīs var arī saskaņot, attiecīgajām muitas dienestiem savstarpēji vienojoties.

(4)

Vienkāršojumiem, ko pieļauj muitas noteikumi, joprojām nevajadzētu skart muitas kontroli, kā paredzēts Kopienas Muitas kodeksā, jo īpaši attiecībā uz drošību un drošumu. Muitas dienesti ir atbildīgi par šādu kontroli, un, kaut arī šiem dienestiem būtu jāņem vērā atzītā komersanta statuss, veicot riska analīzi un piešķirot komersantam atvieglojumus attiecībā uz drošuma un drošības kontroli, tiem joprojām būtu jāpatur kontroles tiesības.

(5)

Dalībvalstu kompetentām iestādēm un Komisijai būtu jādalās savā starpā ar tādu informāciju par ievedamām un izvedamām precēm, kas attiecas uz iespējamiem riskiem. Tādēļ būtu jāizveido kopēja, droša sistēma, kas ļautu kompetentām iestādēm laicīgi un efektīvi piekļūt šai informācijai, nodot un apmainīties ar to. Ja tā paredzēts starptautiskā nolīgumā, šo informāciju var arī nodot trešām valstīm.

(6)

Būtu jānosaka nosacījumi, saskaņā ar kuriem informāciju, ko komersanti snieguši muitai, var izpaust citām iestādēm tajā pašā dalībvalstī un citās dalībvalstīs, Komisijai vai iestādēm trešās valstīs. Tādēļ būtu skaidri jānorāda, ka uz personas datu apstrādi kompetentās iestādēs vai jebkurā citā iestādē, kas saņem personas datus saskaņā ar Kopienu Muitas kodeksu, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (5).

(7)

Lai nodrošinātu atbilstīgu kontroli, kas ņem vērā iespējamus riskus, jāievieš prasība sniegt informāciju pirms ievešanas vai izvešanas par visām precēm, ko ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās, izņemot preces, kas teritoriju šķērso pa gaisu vai ar kuģi, neapstājoties šajā teritorijā. Tādai informācijai būtu jābūt pieejamai pirms preces ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās. Var noteikt dažādus termiņus un noteikumus dažādiem preču, transporta vai komersantu veidiem vai arī gadījumā, ja starptautiski nolīgumi paredz īpašus drošības pasākumus. Lai nepieļautu nepilnības drošības jomā, šī prasība būtu arī jāievieš attiecībā uz precēm, ko ieved brīvajā zonā vai izved no tās.

(8)

Regula (EEK) Nr. 2913/92 tādēļ būtu attiecīgi jāgroza,

1)

Regulas 4. pantu groza šādi:

2)

Regulā iekļauj šādu iedaļu un pantu:

“1A iedaļa

Atzītie komersanti

5.a pants

1.   Muitas dienesti, vajadzības gadījumā apspriedušies ar citām kompetentām iestādēm, saskaņā ar 2. punktā paredzētajiem kritērijiem piešķir atzītā komersanta statusu jebkuram komersantam, kas ir reģistrēts Kopienas muitas teritorijā.

Atzītajam komersantam piešķir atvieglojumus attiecībā uz muitas kontroli saistībā ar drošību un drošumu un/vai piemēro muitas noteikumos paredzētos vienkāršojumus.

Muitas dienesti visās dalībvalstīs atzīst atzītā komersanta statusu, ievērojot 2. punktā izklāstītos noteikumus un nosacījumus un neskarot muitas kontroli. Balstoties uz atzītā komersanta statusa atzīšanu, muitas dienesti, ja ir ievērotas prasības attiecībā uz Kopienas muitas tiesību aktos paredzēto konkrēta veida vienkāršojumu, ļauj komersantam izmantot šādu vienkāršojumu.

2.   Kritēriji atzītā komersanta statusa piešķiršanai ietver:

Ar komitejas procedūru pieņem noteikumus:

kā arī nosacījumus, saskaņā ar kuriem:

3)

Regulas 13. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“13. pants

1.   Muitas dienesti saskaņā ar spēkā esošajos noteikumos paredzētajiem nosacījumiem var veikt jebkādu kontroli, ko uzskata par vajadzīgu, lai nodrošinātu to, ka pareizi piemēro muitas noteikumus un citus tiesību aktus par to preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Kopienas muitas teritoriju un trešām valstīm, un par precēm, kam nav Kopienas preču statusa. Lai pareizi piemērotu Kopienas tiesību aktus, muitas kontroli var veikt trešā valstī, ja tas paredzēts starptautiskā nolīgumā.

2.   Muitas kontrole, kas nav izlases veida pārbaudes, balstās uz riska analīzi, izmantojot automatizētas datu apstrādes paņēmienus, lai noteiktu riskus un to apjomu un izstrādātu riska novērtēšanai vajadzīgos pasākumus, balstoties uz valsts, Kopienas un, ja iespējams, starptautiski izstrādātiem kritērijiem.

Komitejas procedūru izmanto, lai izveidotu kopējo riska pārvaldības sistēmu un noteiktu kopējos kritērijus un kontroles jomu prioritātes.

Dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izveido elektronisku sistēmu, lai īstenotu riska pārvaldību.

3.   Ja kontroli veic iestādes, kas nav muitas dienesti, to veic ciešā sadarbībā ar muitas dienestiem un, ja iespējams, tajā pašā laikā un vietā.

4.   Veicot šajā pantā paredzēto kontroli, muitas dienesti un citas kompetentas iestādes, piemēram, veterinārās iestādes un policija, var izpaust saņemtos datus par to preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Kopienas muitas teritoriju un trešām valstīm, un par precēm, kurām nav Kopienas preču statusa, savā starpā, dalībvalstu muitas dienestiem un Komisijai, ja tas vajadzīgs, lai mazinātu apdraudējumu.

Konfidenciālu datu izpaušana trešo valstu muitas dienestiem un citām struktūrām (piemēram, drošības dienestiem) ir pieļaujama tikai saskaņā ar starptautisku nolīgumu, ja ir ievēroti spēkā esošie datu aizsardzības noteikumi, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7).

4)

Regulas 15. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“15. pants

Uz visiem datiem, kas ir konfidenciāli pēc to rakstura vai ir sniegti konfidenciāli, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Kompetentie dienesti nedrīkst tos izpaust bez personas vai iestādes, kas tos sniegusi, skaidri izteiktas atļaujas. Informāciju tomēr var darīt zināmu, ja kompetentām iestādēm to uzliek par pienākumu spēkā esošie noteikumi, jo īpaši attiecībā uz tiesvedību. Izpaužot vai paziņojot datus, pilnībā ievēro spēkā esošos datu aizsardzības noteikumus, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001.”

5)

Regulas 16. pantā vārdus “muitas dienestu kontroles” aizstāj ar vārdiem “muitas kontroles”.

6)

Regulas III sadaļas I nodaļā iekļauj šādus pantus:

“36.a pants

1.   Par precēm, ko ieved Kopienas muitas teritorijā, iesniedz kopsavilkuma deklarāciju, izņemot preces, kuras pārvadā ar transportlīdzekļiem, kas tikai šķērso muitas teritorijas teritoriālos ūdeņus vai gaisa telpu, šajā teritorijā neapstājoties.

2.   Kopsavilkuma deklarāciju iesniedz ievešanas muitas iestādē.

Muitas dienesti var ļaut kopsavilkuma deklarāciju iesniegt citā muitas iestādē, ja tā ievešanas muitas iestādei uzreiz dara zināmus vai elektroniski pieejamus vajadzīgos datus.

Muitas dienesti var ļaut, ka kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanu aizstāj ar paziņojuma iesniegšanu un piekļuvi kopsavilkuma deklarācijai komersanta elektroniskā sistēmā.

3.   Kopsavilkuma deklarāciju iesniedz pirms preces ieved Kopienas muitas teritorijā.

4.   Ar komitejas procedūru nosaka:

atkarībā no īpašiem apstākļiem un piemērojot to konkrētiem preču pārvadāšanas, transporta vai komersantu veidiem, vai arī gadījumā, ja starptautiski nolīgumi paredz īpašus drošības pasākumus.

36.b pants

1.   Komitejas procedūru izmanto, lai izstrādātu vispārēju kopsavilkuma deklarācijas datu kopumu un formātu, kurā būtu ziņas, kas vajadzīgas riska analīzei un pareizai muitas kontroles piemērošanai, galvenokārt drošībai un drošumam, vajadzības gadījumā izmantojot starptautiskos standartus un komercpraksi.

2.   Kopsavilkuma deklarāciju sastāda, izmantojot datu apstrādes paņēmienus. Var izmantot tirdzniecības, ostu vai transporta dokumentus, ja tajos ir vajadzīgās ziņas.

Ārkārtējos gadījumos muitas dienesti var pieņemt kopsavilkuma deklarācijas papīra formā ar nosacījumu, ka tie nodrošina tādu pašu riska pārvaldības līmeni, kādu piemēro kopsavilkuma deklarācijām, kas iesniegtas, izmantojot datu apstrādes paņēmienus.

3.   Kopsavilkuma deklarāciju iesniedz persona, kas ieved preces vai uzņemas atbildību par preču pārvadāšanu Kopienas muitas teritorijā.

4.   Neatkarīgi no pienākumiem, kas uzlikti 3. punktā minētajai personai, viņas vietā kopsavilkuma deklarāciju var iesniegt:

5.   Personai, kas minēta 3. un 4. punktā, ir tiesības pēc viņas lūguma grozīt vienu vai vairākus datus kopsavilkuma deklarācijā pēc tās iesniegšanas. Tomēr nekādi grozījumi nav iespējami pēc tam, kad muitas dienesti:

36.c pants

1.   Ievešanas muitas iestāde var neprasīt kopsavilkuma deklarāciju par precēm, par ko pirms 36.a panta 3. vai 4. punktā minētā termiņa beigām iesniedz muitas deklarāciju. Šādā gadījumā muitas deklarācijā ir vismaz tie dati, kuriem jābūt kopsavilkuma deklarācijā, un līdz laikam, kad muitas deklarāciju pieņem saskaņā ar 63. pantu, tai ir kopsavilkuma deklarācijas statuss.

Muitas dienesti var ļaut muitas deklarāciju iesniegt importa muitas iestādē, kas nav ievešanas muitas iestāde, ja šī iestāde ievešanas muitas iestādei uzreiz dara zināmus vai elektroniski pieejamus vajadzīgos datus.

2.   Ja muitas deklarāciju iesniedz citādi, nevis izmantojot datu apstrādes paņēmienus, muitas dienesti uz datiem attiecina tādu pašu riska pārvaldības līmeni, kāds piemērojams kopsavilkuma deklarācijām, kas iesniegtas, izmantojot datu apstrādes paņēmienus.”

7)

Regulas 37. panta 1. punktā un 38. panta 3. punktā vārdus “muitas dienestu kontrolei” aizstāj ar vārdiem “muitas kontrolei”.

8)

Regulas 38.panta 5. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“5.   Šā panta 1. līdz 4. punkts un šīs regulas 36.a līdz 36.c pants un 39. līdz 53. pants neattiecas uz precēm, ko uz laiku izved no Kopienas muitas teritorijas, pārvietojot tos starp diviem punktiem šajā teritorijā pa jūru vai pa gaisu, ja pārvadājums veikts pa tiešu maršrutu un izmantojot regulārus gaisa vai jūras pārvadājumus, neapstājoties ārpus Kopienas muitas teritorijas.”

9)

Regulas 40. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“40. pants

Preces, kas nonāk Kopienas muitas teritorijā, muitai uzrāda persona, kas ieved preces šajā teritorijā, vai attiecīgi tā persona, kura uzņemas atbildību par preču pārvadāšanu pēc ievešanas, izņemot gadījumos, kad tās pārvadā ar transportlīdzekļiem, kuri tikai šķērso Kopienas muitas teritorijas teritoriālos ūdeņus vai gaisa telpu, šajā teritorijā neapstājoties. Persona, kas uzrāda preces, atsaucas uz kopsavilkuma deklarāciju vai muitas deklarāciju, kas iepriekš iesniegta par precēm.”

10)

Regulas III sadaļas 3. nodaļu pārdēvē par “Muitai uzrādīto preču izkraušana”.

11)

Regulas 43. līdz 45. pantu svītro.

12)

Regulas 170. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Preces uzrāda muitas dienestiem un izpilda tām paredzētās muitas formalitātes, ja:

13)

Regulas 176.panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Ja preces pārkrauj brīvajā zonā, dokumentiem par šīm darbībām ir jābūt muitas dienestu rīcībā. Īslaicīgu preču glabāšanu sakarā ar pārkraušanu uzskata par tādas darbības sastāvdaļu.

Par precēm, kas nonāk brīvajā zonā tieši no teritorijas ārpus Kopienas muitas teritorijas vai ko izved no brīvās zonas, tieši atstājot Kopienas muitas teritoriju, iesniedz kopsavilkuma deklarāciju attiecīgi saskaņā ar 36.a līdz 36.c pantu vai 182.a līdz 182.d pantu.”

14)

Regulas 181. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“181. pants

Muitas dienesti pārliecinās, ka ir ievēroti noteikumi, kas reglamentē eksportu, izvešanu pārstrādei, atkalizvešanu, neuzlikšanas procedūras vai iekšējā tranzīta procedūru, kā arī V sadaļas noteikumi, ja preces atstāj Kopienas muitas teritoriju no brīvās zonas vai brīvās noliktavas.”

15)

Regulas 182. panta 3. punkta pirmā teikumā svītro vārdus “atkalizvešanu vai”.

16)

Regulas V sadaļā (Preces, kas atstāj Kopienas muitas teritoriju) iekļauj šādus pantus:

“182.a pants

1.   Par precēm, kas atstāj Kopienas muitas teritoriju, izņemot preces, kuras pārvadā transportlīdzekļi, kas tikai šķērso muitas teritorijas teritoriālos ūdeņus vai gaisa telpu, tajā teritorijā neapstājoties, jābūt noformētai vai nu muitas deklarācijai, vai arī, ja muitas deklarācija nav vajadzīga, kopsavilkuma deklarācijai.

2.   Ar komitejas procedūru nosaka:

atkarībā no īpašiem apstākļiem un konkrētiem preču pārvadāšanas, transporta vai komersantu veidiem, vai arī gadījumos, kad starptautiski nolīgumi paredz īpašus drošības pasākumus.

182.b pants

1.   Ja precēm, kas atstāj Kopienas muitas teritoriju, ir piemērots muitošanas vai izmantošanas režīms, kam saskaņā ar muitas noteikumiem ir vajadzīga muitas deklarācija, šo muitas deklarāciju iesniedz eksporta muitas iestādē pirms preces izved no Kopienas muitas teritorijas.

2.   Ja eksporta muitas iestāde nav izvešanas muitas iestāde, eksporta muitas iestāde izvešanas muitas iestādei uzreiz dara zināmus vai elektroniski pieejamus vajadzīgos datus.

3.   Muitas deklarācijā ir vismaz tā informācija, kurai jābūt 182.d panta 1. punktā minētajā kopsavilkuma deklarācijā.

4.   Ja muitas deklarāciju iesniedz citādi, nevis izmantojot datu apstrādes paņēmienus, muitas dienesti uz datiem attiecina tādu pašu riska pārvaldības līmeni, kāds piemērojams deklarācijām, kas iesniegtas, izmantojot datu apstrādes paņēmienus.

182.c pants

1.   Ja precēm, kas atstāj Kopienas muitas teritoriju, nav piemērots muitošanas vai izmantošanas režīms, kam saskaņā ar muitas noteikumiem ir vajadzīga muitas deklarācija, izvešanas muitas iestādē iesniedz kopsavilkuma deklarāciju pirms preces izved no Kopienas muitas teritorijas.

2.   Muitas dienesti var ļaut kopsavilkuma deklarāciju iesniegt citā muitas iestādē, ja šī iestāde izvešanas muitas iestādei uzreiz dara zināmus vai elektroniski pieejamus vajadzīgos datus.

3.   Muitas dienesti var ļaut, ka kopsavilkuma deklarāciju iesniegšanu aizstāj ar paziņojuma iesniegšanu un piekļuvi kopsavilkuma deklarācijas datiem komersanta elektroniskā sistēmā.

182.d pants

1.   Komitejas procedūru izmanto, lai izstrādātu vispārēju kopsavilkuma deklarācijas datu kopumu un formātu, kurā būtu ziņas, kas vajadzīgas riska analīzei un pareizai muitas kontroles piemērošanai, galvenokārt drošībai un drošumam, vajadzības gadījumā izmantojot starptautiskus standartus un komercpraksi.

2.   Kopsavilkuma deklarāciju sastāda, izmantojot datu apstrādes paņēmienus. Var izmantot tirdzniecības, ostu vai transporta dokumentus, ja tajos ir vajadzīgās ziņas.

Izņēmuma gadījumos muitas dienesti var pieņemt kopsavilkuma deklarācijas papīra formā ar nosacījumu, ka tie nodrošina tādu pašu riska pārvaldības līmeni, kāds piemērojams kopsavilkuma deklarācijām, kas iesniegtas, izmantojot datu apstrādes paņēmienus.

3.   Kopsavilkuma deklarāciju iesniedz:

4.   Personai, kas minēta 3. punktā, pēc viņas lūguma ir tiesības grozīt vienu vai vairākus datus kopsavilkuma deklarācijā pēc tās iesniegšanas. Tomēr nekādi grozījumi nav iespējami pēc tam, kad muitas dienesti:

15.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 38/45

(1)

Atšķirības dalībvalstu tiesību aktos un administratīvajos pasākumos, kas attiecas uz enerģiju patērējošu ražojumu ekodizainu, var radīt tirdzniecības šķēršļus un traucēt konkurenci Kopienā, un tādējādi tās var tieši ietekmēt iekšējā tirgus izveidi un darbību. Valsts tiesību aktu saskaņošana ir vienīgais veids, kā novērst šādu šķēršļu un negodīgas konkurences rašanos.

(2)

Enerģiju patērējoši ražojumi (turpmāk tekstā “EPR”) veido lielu daļu no dabas resursu un enerģijas patēriņa Kopienā. Tie arī ievērojami ietekmē vidi vairākos citos veidos. Lielākajai daļai ražojumu kategoriju, kas pieejami Kopienas tirgū, vides ietekmes līmeņi būtiski atšķiras, lai gan šie ražojumi funkcionē līdzīgi. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, būtu jāveicina šo ražojumu kopējās vides ietekmes nepārtraukta uzlabošana, jo īpaši, nosakot negatīvās vides ietekmes galvenos avotus un izvairoties no piesārņojuma pārnešanas, ja šī uzlabošana nerada pārmērīgus izdevumus.

(3)

Ražojumu ekodizains ir ļoti svarīgs faktors Kopienas stratēģijā par integrētu produktu politiku. Šī profilaktiska pieeja, kas izstrādāta, lai uzlabotu ražojumu ekoloģiskos raksturlielumus, tajā pašā laikā saglabājot savas funkcionālas īpašības, tiešām nodrošina jaunas iespējas ražotājiem, patērētājiem un visai sabiedrībai kopumā.

(4)

Tiek uzskatīts, ka energoefektivitātes uzlabošana, kur viena no iespējām ir efektīvāks elektroenerģijas gala patēriņš, ievērojami palīdz sasniegt mērķus attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju ES. Elektroenerģijas pieprasījums ir visātrāk augošā enerģijas gala patēriņa kategorija, un tiek prognozēts, ka tas pieaugs nākošo 20 – 30 gadu laikā, ja netiks izstrādāta neviena politiskā nostādne, kas šo tendenci varētu apturēt. Ir iespējams ievērojami samazināt enerģijas patēriņu, kā tas ir norādīts ES Komisijas ziņotajā Eiropas klimata pārmaiņu programmā. Klimata pārmaiņas ir viena no prioritātēm Sestajā vides rīcības programmā (3). Enerģijas ietaupījums ir rentablākais veids, kā palielināt piegādes drošību un samazināt atkarību no importa. Tādējādi būtu jāparedz būtiski pasākumi attiecībā uz pieprasījumu un jānosaka galvenie mērķi.

(5)

Pasākumi būtu jāveic EPR projektēšanas posmā, jo šķiet, ka piesārņojums, kas rodas ražojuma aprites cikla laikā, tiek noteikts tieši projektēšanas posmā, un lielākā daļa izdevumu ir saistīti ar šo posmu.

(6)

Būtu jāizveido saskaņota sistēma attiecībā uz Kopienas EPR ekodizaina prasību piemērošanu, lai nodrošinātu atbilstīgo ražojumu brīvu apriti un uzlabotu to kopējo ietekmi uz vidi. Izstrādājot šādas Kopienas prasības, ir jāievēro godīgas konkurences un starptautiskās tirdzniecības principi.

(7)

Ekodizaina prasības būtu jānosaka, paturot prātā Sestās vides rīcības programmas (VPP) mērķus un prioritātes, tostarp, vajadzības gadījumā, minētās programmas tematisko stratēģiju attiecīgos piemērojamos mērķus.

(8)

Šīs direktīvas mērķis ir panākt augstu vides aizsardzības līmeni, samazinot EPR potenciālo ietekmi uz vidi, un tas galu galā sniegs labumus patērētājiem un citiem tiešajiem lietotājiem. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, būtu jāņem vērā arī paredzēto pasākumu ietekme uz veselību, sociālajiem jautājumiem un ekonomiku. Ražojumu energoefektivitātes uzlabošana sniedz ievērojamu ieguldījumu enerģijas piegādes drošībā, kas ir priekšnosacījums pareizai ekonomikas darbībai un tādējādi arī ilgtspējīgai attīstībai.

(9)

Lai palielinātu uzlabotā dizaina labvēlīgu ietekmi uz vidi, varētu būt nepieciešams informēt patērētājus par EPR ekoloģiskajām īpašībām un raksturlielumiem un informēt tos par to, kā lietot ražojumus videi draudzīgā veidā.

(10)

Pieeja, kas sniegta Zaļajā grāmatā par integrēto politiku attiecībā uz produktiem un kas ir galvenais jaunais elements Sestajā vides rīcības programmā, ir izstrādāta ar mērķi samazināt ražojumu ietekmi uz vidi visā to aprites ciklā. Apsverot projektēšanas posma ražojuma ietekmi uz vidi tā visā aprites ciklā, ir iespējams lielā mērā veicināt vides uzlabošanos rentablā veidā. Būtu jānodrošina pietiekama elastība, lai iestrādātu šo faktoru ražojuma dizainā, tajā pašā laikā ņemot vērā tehniskus, funkcionālus un ekonomiskus apsvērumus.

(11)

Lai gan visaptveroša pieeja attiecībā uz ekoloģiskajiem raksturlielumiem ir vēlama, siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas samazināšanai, palielinot energoefektivitāti, būtu jāuzskata par prioritāro vides mērķi, kamēr nav pieņemts darba plāns.

(12)

Varētu būt nepieciešams un pamatots radīt īpašas skaitliskas ekodizaina prasības attiecībā uz dažiem ražojumiem vai to vides aspektiem, lai nodrošinātu, ka to ietekme uz vidi ir minimāla. Ņemot vērā steidzamo vajadzību sniegt ieguldījumu to saistību izpildē, kas uzņemtas saskaņā ar Kioto protokolu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC), un skarot integrēto pieeju, ko veicina šī direktīva, prioritāte jāpiešķir tiem pasākumiem, kam ir augstu potenciāls samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas par zemām izmaksām. Šādi pasākumi arī var veicināt resursu ilgtspējīgu izmantošanu un veidot būtisko ieguldījumu desmit gadu programmu kopumā par ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu, par ko tika noslēgta vienošanās Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā 2002.gada septembrī.

(13)

Ekodizaina prasību līmenis parasti būtu jānosaka, pamatojoties uz tehnisko, ekonomisko un vides analīzi. Metodes elastīgums, nosakot prasību līmeni, var strauji uzlabot ekoloģiskos raksturlielumus vieglākā ceļā. Būtu jāapspriežas ar iesaistītajām ieinteresētajām pusēm, un tām būtu aktīvi jāsadarbojas analīzes veikšanā. Nosakot obligātos pasākumus, ir nepieciešams organizēt apspriedes ar iesaistītajām pusēm. Šādas apspriedes var uzsvērt vajadzību paredzēt ieviešanu pa posmiem vai pārejas pasākumus. Starpposma mērķu ieviešana paaugstina politikas prognozējamību, ļauj pielāgot ražojuma izstrādes ciklus un veicina ilgtermiņa plānošanu par labu iesaistītajām pusēm.

(14)

Prioritāte ir jādod alternatīvajiem pasākumiem, kā nozares pašregulācija, ja šādi pasākumi var veicināt politikas mērķu sasniegšanu ātrāk vai ar mazākām izmaksām, nekā ar obligātajām prasībām. Tiesību akti varētu būt nepieciešami, ja tirgus spēki neattīstās pareizajā virzienā vai to dara nepietiekami ātri.

(15)

Pašregulācija, tostarp brīvprātīgās vienošanās, ko nozare piedāvā kā vienpusējas saistības, var nodrošināt strauju progresu ātras un rentablas īstenošanas rezultātā un ļauj veikt elastīgu un atbilstīgu pielāgošanu tehnoloģiskajām iespējām un tirgus vajadzībām.

(16)

Sestā nodaļa Komisijas “Paziņojumā par vides nolīgumiem Kopienas līmenī saistībā ar rīcības plānu vides tiesiska regulējuma vienkāršošanai un uzlabošanai” varētu sniegt noderīgas vadlīnijas, izvērtējot nozares pašregulāciju saskaņā ar šo direktīvu.

(17)

Šai direktīvai arī vajadzētu veicināt ekodizaina integrēšanu mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), kā arī ļoti mazos uzņēmumos. Šāda integrēšana būtu jāveicina, nodrošinot ar to ražojumu noturību saistītas informācijas plašu pieejamību un vieglo piekļuvi tai.

(18)

Uz EPR, kas atbilst ekodizaina prasībām, kuras noteiktas šīs direktīvas īstenošanas pasākumos, būtu jābūt “CE” marķējumam un ar to saistītai informācijai, lai ļautu tos laist iekšējā tirgū, kā arī nodrošināt to brīvu apriti. Īstenošanas pasākumu izpilde precīzā veidā ir nepieciešama, lai samazinātu regulētu EPR ietekmi uz vidi un nodrošinātu godīgu konkurenci.

(19)

Sagatavojot īstenošanas pasākumus un savu darba plānu, Komisijai būtu jāapspriežas ar dalībvalstu pārstāvjiem, kā arī ar ieinteresētajām pusēm, kas saistītas ar ražojumu grupu, kā, piemēram, ar nozari, tostarp MVU un amatniecības nozari, arodbiedrībām, tirgotājiem, mazumtirgotājiem, importētājiem, vides aizsardzības grupām un patērētāju organizācijām.

(20)

Sagatavojot īstenošanas pasākumu, Komisijai arī būtu atbilstīgi jāņem vērā tādi esošie valsts tiesību akti vides jomā, jo īpaši saistībā ar toksiskām vielām, kurus dalībvalstis vēlas uzturēt spēkā, nesamazinot pašreizējo un attaisnoto aizsardzības līmeni dalībvalstīs.

(21)

Uzmanība ir jāpievērš moduļiem un noteikumiem, kas paredzēti tehniskas saskaņošanas direktīvās un kas minēti Padomes Lēmumā 93/465/EEK (1993. gada 22. jūlijs) par atbilstības novērtējuma procedūru dažādu posmu moduļiem un noteikumiem par to, kā piestiprināt un izmantot CE atbilstības zīmi (4).

(22)

Uzraudzības iestādēm būtu jāveic informācijas apmaiņa par pasākumiem, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu, ar mērķi uzlabot tirgus uzraudzību. Šādā sadarbībā, cik iespējams, būtu jāizmanto elektroniskie sakaru līdzekļi un attiecīgas Kopienas programmas. Būtu jāveicina informācijas apmaiņa par vides aprites cikla raksturlielumiem un dizaina risinājumu sasniegumiem. To zināšanu uzkrāšana un izplatīšana, ko radījuši ražotāji saistībā ar ekodizainu, ir viens no svarīgākajiem labumiem, ko sniedz šī direktīva.

(23)

Attiecībā uz apmācību un informāciju par ekodizainu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem varētu būt lietderīgi apsvērt saistītās darbības.

(24)

Iekšējā tirgus darbības interesēs ir noteikt standartus, kas ir saskaņoti Kopienas līmenī. Tiklīdz atsauce uz šādu standartu ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, atbilstībai tai vajadzētu radīt pieņēmumu, ka attiecīgas prasības, kas ir noteiktas šīs direktīvas īstenošanas pasākumā, ir ievērotas, lai gan būtu jāpieļauj arī citi veidi, kā demonstrēt šādu prasību ievērošanu.

(25)

Vienai no saskaņotu standartu galvenajām lomām būtu jābūt palīdzības sniegšanai ražotājiem, piemērojot īstenošanas pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Šādi standarti varētu būt nozīmīgi, nosakot mērīšanas un testēšanas metodes. Vispārējo ekodizaina prasību gadījumā saskaņoti standarti varētu ievērojami palīdzēt ražotājiem noteikt to ražojumu ekoloģisko profilu saskaņā ar piemērojamā īstenošanas pasākuma prasībām. Šajos standartos būtu skaidri jānorāda saistība starp to noteikumiem un attiecīgajām prasībām. Saskaņotu standartu mērķim nevajadzētu būt fiksēt ierobežojumus vides aspektiem.

(26)

Lai izmantotu šīs direktīvas definīcijas, ir noderīgi atsaukties uz attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem, piemēram, ISO 14040.

(27)

Šī direktīva atbilst jaunas pieejas īstenošanas principiem, kā noteikts Padomes Rezolūcijā (1985. gada 7. maijs) par jaunu pieeju tehniskajai saskaņošanai un standartiem (5), un atsauču izdarīšanai uz saskaņotajiem Eiropas standartiem. Padomes 1999. gada 28. oktobra Rezolūcijā par standartizācijas lomu Eiropā (6) tika ieteikts, ka Komisijai vajadzētu izvērtēt, vai jaunās pieejas princips būtu jāattiecina uz nozarēm, kas nav vēl iesaistītas, lai uzlabotu un vienkāršotu tiesību aktus, kur iespējams.

(28)

Šī direktīva papildina esošos Kopienas instrumentus, tādus kā Padomes Direktīva 92/75/EEK (1992. gada 22. septembris) par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (7), Regula (EK) Nr. 1980/2000 (2000. gada 17. jūlijs) par pārskatīto Kopienas ekoetiķetes piešķiršanas programmu (8), Regula (EK) Nr. 2422/2001 (2001. gada 6. novembris) par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/96/EK (2003. gada 27. janvāris) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/95/EK (2003. gada 27. janvāris) par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (11) un Padomes Direktīva 76/769/EEK (1976. gada 27. jūlijs) attiecībā uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem (12). Mijiedarbībai starp šo direktīvu un pašreizējiem Kopienas instrumentiem būtu jāsniedz ieguldījums to ietekmes palielināšanā un saskaņotu prasību izstrādāšanā attiecībā uz ražotājiem.

(29)

Padomes Direktīvā 92/42/EEK (1992. gada 21. maijs) par efektivitātes prasībām jauniem karstā ūdens apkures katliem, kas tiek kurināti ar šķidriem vai gāzveida kurināmiem (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 96/57/EK (1996. gada 3. septembris) par energoefektivitātes prasībām attiecībā uz mājsaimniecībā lietojamiem elektriskiem ledusskapjiem, saldēšanas iekārtām un to kombinācijām (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/55/EK (2000. gada 18. septembris) par luminiscentā apgaismojuma balastu energoefektivitātes prasībām (15) jau ir ietverti noteikumi attiecībā uz energoefektivitātes prasību pārskatīšanu, tie būtu jāiestrādā šajā sistēmā.

(30)

Direktīvā 92/42/EEK ir sniegta zvaigžņu kategoriju sistēma ar mērķi noteikt katlu enerģijas patēriņu. Tā kā dalībvalstis un nozare piekrīt, ka zvaigžņu kategoriju sistēma nenesa gaidītos rezultātus, Direktīvā 92/42/EEK būtu jāizdara grozījumi, lai radītu iespēju izstrādāt efektīvāku shēmu.

(31)

Prasības, kas noteiktas Padomes Direktīvā 78/170/EEK (1978. gada 13. februāris) par telpu apsildes siltuma ģeneratoru darbību un karstā ūdens ražošanu jaunās vai esošās ražošanā neizmantojamās ēkās, un par siltumizolāciju un vietējo karstā ūdens sadali jaunās ražošanā neizmantojamās ēkās (16), ir aizstātas ar noteikumiem Direktīvā 92/42/EEK, Padomes Direktīvā 90/396/EEK (1990. gada 29. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz iekārtām, kurās izmanto gāzveida kurināmo (17), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (18). Tādējādi Direktīva 78/170/EEK būtu jāatceļ.

(32)

Padomes Direktīva 86/594/EEK (1986. gada 1. decembris) par sadzīves tehnikas radītā trokšņa līmeni (19) ietver nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var pieprasīt publicēt informāciju par troksni, ko emitē šādas iekārtas, un nosaka trokšņa līmeņa noteikšanas procedūru. Saskaņošanas nolūkos trokšņa emisijas ir jāietver integrētajā ekoloģisko raksturlielumu izvērtēšanā. Tā kā šī direktīva nodrošina šādu integrēto pieeju, Direktīva 86/594/EEK būtu jāatceļ.

(33)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (20).

(34)

Dalībvalstīm būtu jānosaka sankcijas, kas jāpiemēro to valsts noteikumu pārkāpšanas gadījumā, kas ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Šīm sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(35)

Būtu jāatgādina, ka Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanu (21) 34. pantā ir norādīts, ka “Padomei mudinās dalībvalstis izstrādāt, pašām un Kopienas interesēs, savas tabulas, kas, cik iespējams, ilustrēs saistību starp direktīvām un transponēšanas pasākumiem, kā arī darīt tās zināmas atklātībai”.

(36)

dalībvalstis vienas pašas nespēj pienācīgi sasniegt ierosinātās darbības mērķi, proti, nodrošināt iekšējā tirgus funkcionēšanu, pieprasot, lai ražojumi sasniedz atbilstīgu ekoloģisko raksturlielumu līmeni, un tādēļ, ņemot vērā darbības mērogu un sekas, to labāk varētu sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas minēts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā tas noteikts minētajā pantā, šī direktīva paredz tikai to, kas ir vajadzīgs šo mērķu sasniegšanai,

1)

“enerģiju patērējošs ražojums (EPR)” ir ražojums, kurš, tiklīdz laists tirgū un/vai nodots ekspluatācijā, ir atkarīgs no enerģijas pievades (elektrība, izrakteņu kurināmie un neizsīkstošie enerģijas avoti), lai tas strādātu paredzētajā veidā, vai ražojums, kas domāts, lai radītu, pārvadātu un mērītu šādu enerģiju, tostarp sastāvdaļas, kuras atkarīgas no enerģijas pievades, kuras paredzēts iestrādāt EPR, uz ko attiecas šī direktīva, un kuras laistas tirgū un/vai nodotas ekspluatācijā kā atsevišķas sastāvdaļas, kas paredzētas tiešajiem lietotājiem; tā ietekmi uz vidi var izvērtēt atsevišķi;

2)

“sastāvdaļas un mezgli” ir daļas, kuras paredzēts iestrādāt EPR un kuras nav laistas tirgū un/vai nodotas ekspluatācijā kā atsevišķas daļas tiešajiem lietotājiem, vai kuru ietekmi uz vidi nevar izvērtēt atsevišķi;

3)

“īstenošanas pasākumi” ir pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, nosakot konkrētu EPR ekodizaina prasības vai to vides aspektus;

4)

“laišana tirgū” ir process, ar ko EPR pirmo reizi dara pieejamu Kopienas tirgū nolūkā to izplatīt vai lietot Kopienas teritorijā, saņemot vai nesaņemot atlīdzību, neatkarīgi no pārdošanas metodes;

5)

“nodošana ekspluatācijā” ir EPR pirmā lietošana tā paredzētajam mērķim, ko veic tiešais lietotājs Kopienā;

6)

“ražotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ražo EPR, uz kuriem attiecas šī direktīva, un kas ir atbildīga par EPR atbilstību šai direktīvai, ņemot vērā tās laišanu tirgū un/vai nodošanu ekspluatācijā, savā vārdā vai ar savu preču zīmi, vai ražotāja paša lietošanai. Ja nav tāda ražotāja, kāds definēts pirmajā teikumā, jebkura fiziska vai juridiska persona, kas EPR, uz ko attiecas šī direktīva, laiž tirgū un/vai nodod ekspluatācijā, tiek uzskatīta par ražotāju;

7)

“pilnvarots pārstāvis” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un kas ir saņēmusi rakstisku pilnvaru no ražotāja, lai viņa vārdā pildītu visus vai daļu no pienākumiem un formalitātēm, kas saistītas ar šo direktīvu;

8)

“materiāli” ir visi materiāli, kas tiek izmantoti EPR aprites cikla laikā;

9)

“ražojuma dizains” ir to procesu kopums, ar ko EPR tehniskajā specifikācijā transponē juridiskās, tehniskās, drošības, funkcionālās, tirgus vai citas prasības, kam jāatbilst EPR;

10)

“vides aspekts” ir EPR elements vai funkcija, kas var mijiedarboties ar vidi EPR aprites cikla laikā;

11)

“ietekme uz vidi” ir jebkādas vides izmaiņas, kas, kopumā vai daļēji, radušās no EPR tā aprites cikla laikā;

12)

“aprites cikls” ir secīgi un saistīti EPR posmi, sākot ar jēlmateriāla izmantošanu un beidzot ar galīgo apglabāšanu;

13)

“atkārtota izmantošana” ir jebkura darbība, ar kuru EPR vai tā sastāvdaļas, sasniedzot to pirmās izmantošanas beigas, tiek izmantoti tādam pašam nolūkam, kādam tie tika nodomāti, ietverot ilgstošu tā EPR izmantošanu, kas tiek atgriezts savākšanas punktā, izplatītājam, pārstrādātājam vai ražotājam, kā arī atkārtota EPR izmantošana pēc renovācijas;

14)

“pārstrādāšana” ir pārstrāde, kura notiek atkritumu materiālu ražošanas procesā, sākotnējam mērķim vai citā nolūkā, bet neietverot enerģijas reģenerēšanu;

15)

“enerģijas reģenerēšana” ir kurināmā atkritumu izmantošana, lai radītu enerģiju tiešas dedzināšanas rezultātā kopā ar citiem atkritumiem vai bez tiem, bet ar siltuma reģenerēšanu;

16)

“reģenerācija” ir jebkura no piemērojamām operācijām, kas minētas II B pielikumā Padomes Direktīvai 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (22);

17)

“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas ietverts kategorijās, kuras minētas Direktīvas 75/442/EEK I pielikumā, un ko īpašnieks izmet vai vēlas izmest, vai ir prasīts izmest;

18)

“bīstamie atkritumi” ir jebkuri atkritumi, uz ko attiecas 1. panta 4. punkts Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (23);

19)

“ekoloģisks profils” ir to izejvielu un produkcijas (piemēram, materiāli, emisija un atkritumi) apraksts, kas saistīti ar EPR visā ražojumu aprites ciklā, saskaņā ar īstenošanas pasākumu, kas piemērojams EPR. Šis apraksts ir svarīgs no vides aspekta un tas tiek izteikts fiziskā daudzumā, ko var izmērīt;

20)

EPR “ekoloģiskie raksturlielumi” ir EPR vides aspektu pārvaldības rezultāti, ko panācis ražotājs un kas ir atspoguļoti tā tehniskajā dokumentācijā;

21)

“ekoloģisko raksturlielumu uzlabošana” ir EPR ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanas process, secīgās paaudzēs, lai gan ne vienmēr attiecībā uz visiem ražojuma vides aspektiem vienlaicīgi;

22)

“ekodizains” ir vides aspektu integrācija ražojuma dizainā ar mērķi uzlabot EPR ekoloģiskos raksturlielumus visā tā aprites ciklā;

23)

“ekodizaina prasība” ir jebkura prasība saistībā ar EPR vai EPR dizainu ar mērķi uzlabot tā ekoloģiskos raksturlielumus vai jebkura informācijas sniegšanas prasība saistībā ar EPR vides aspektiem;

24)

“vispārēja ekodizaina prasība” ir ekodizaina prasība, kas balstīta uz ekoloģisku profilu kopumā un ar ko nenosaka robežvērtības attiecībā uz atsevišķiem vides aspektiem;

25)

“īpaša ekodizaina prasība” ir skaitliska un mērāma ekodizaina prasība, kas saistīta ar EPR konkrētu vides aspektu, piemērām, enerģijas patēriņu lietošanas laikā, kas aprēķināts attiecībā uz konkrētu izejas parametra vienību;

26)

“saskaņotais standarts” ir tehniska specifikācija, kuras ievērošana nav obligāta un kuru pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde saskaņā ar pilnvarojumu no Komisijas un saskaņā ar procedūrām, kas aprakstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (24), lai izveidotu Eiropas prasību.

i)

organizēt atbilstīgas un pietiekami plašas EPR atbilstības pārbaudes un uzlikt pienākumu ražotājam vai tā pilnvarotam pārstāvim atsaukt neatbilstīgus EPR no tirgus saskaņā ar 6. pantu;

ii)

pieprasīt visu nepieciešamo informāciju no iesaistītajām pusēm, kā tas ir noteikts īstenošanas pasākumos;

iii)

ņemt ražojumu paraugus un veikt tos atbilstības pārbaudes.

a)

vai informācija var tikt sniegta ar saskaņoto simbolu vai atzīto kodu palīdzību vai citiem līdzekļiem;

b)

lietotāja tipu, kas paredzēts EPR, un sniedzamās informācijas raksturu.

a)

piemērojamā īstenošanas pasākuma prasību nepildīšanas;

b)

9. panta 2. punktā minēto saskaņoto standartu nepareizas piemērošanas;

c)

nepilnībām saskaņotajos standartos, kas minēti 9. panta 2. punktā.

a)

EPR pārdošanas un tirdzniecības apjoms Kopienā ir vairāk nekā 200 000 vienības gadā saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem datiem;

b)

EPR, ņemot vērā tirgū laisto un/vai ekspluatācijā nodoto EPR skaitu, ir ievērojama ietekme uz vidi Kopienā, kā noteikts Kopienas stratēģiskajās prioritātēs, kas sniegtas Lēmumā Nr. 1600/2002/EK;

c)

EPR ir ievērojams uzlabošanas potenciāls attiecībā uz ietekmi uz vidi bez pārmērīgām izmaksām. Nosakot, vai šis kritērijs ir izpildīts, piemēro šādi parametri:

a)

Kopienas vides prioritātes, piemērām, tās, kas noteiktas Lēmumā Nr. 1600/2002/EK vai Komisijas ziņotajā Eiropas klimata pārmaiņu programmā (EKPP);

b)

attiecīgo pašregulāciju, piemērām, brīvprātīgos nolīgumus un citus pasākumus, ko veic nozare.

a)

ņem vērā EPR aprites ciklu;

b)

veic novērtēšanu, kurā tiek apsvērta ietekme uz vidi, patērētājiem un ražotājiem, tostarp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, saistībā ar konkurētspēju, jaunradi, tirgus piekļuvi, izmaksām un ieguvumiem;

c)

ņem vērā esošos valsts tiesību aktus vides jomā, ko dalībvalstis uzskata par svarīgiem;

d)

veic atbilstīgas apspriedes ar ieinteresētajām personām;

e)

sagatavo paskaidrojuma rakstu par īstenošanas pasākuma projektu, kas balstīts uz novērtējumu, kurš minēts b) apakšpunktā;

f)

nosaka īstenošanas termiņu, jebkuru pa fāzēm sadalītu vai pārejas pasākumu vai periodus, jo īpaši ņemot vērā iespējamo ietekmi uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vai uz īpašām ražojumu grupām, ko galvenokārt ražo mazie un vidējie uzņēmumi.

a)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz ražojuma funkcionalitāti no lietotāja perspektīvas;

b)

veselība, drošība un vide nav nelabvēlīgi ietekmēta;

c)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz patērētājiem, jo īpaši attiecībā uz ražojuma cenu un izmaksām, kas saistītas ar aprites ciklu;

d)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz ražotāju konkurētspēju, tostarp tirgos ārpus Kopienas;

e)

principā ekodizaina prasību noteikšanai nebūs tādas sekas, ka ražotājiem būs jāizmanto patentēta tehnoloģija;

f)

neuzliek ražotājiem pārmērīgu administratīvo slogu.

1)

direktīvas 6. pantu svītro;

2)

iekļauj šādu pantu:

“10.a pants

Šī direktīva ir īstenošanas pasākums, … gada……Direktīvas 2005/…/EK, ar kuru …. (27)  (28) 12. panta nozīmē, attiecībā uz energoefektivitāti izmantošanas laikā saskaņā ar minēto direktīvu, un to var grozīt vai atcelt saskaņā ar Direktīvas 2005/…/EK (28). panta 2. punktu.

3)

direktīvas I pielikuma otro iedaļu svītro;

4)

direktīvas II pielikumu svītro.