4.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 29/1

I.-IX.

1.-6.

1.-3.

4.-6.

7.-26.

7.-10.

11.-17.

18.-26.

27.-32.

27.

28.

29.-31.

32.

33.-46.

33.-34.

35.-37.

38.-39.

40.-41.

42.-46.

47.-77.

47.-54.

55.-64.

65.-71.

72.-77.

72.-74.

75.-77.

78.-91.

92.-99.

I.

Liellopu ganāmpulku identifikācija un reģistrācija ir svarīgs priekšnoteikums, lai garantētu liellopu un teļa gaļas izsekojamību, kā arī nosacījums, lai pretendētu uz dažādajām piemaksām liellopu nozarē. Šīs piemaksas 2002. gadā bija vairāk nekā 7 miljardi EUR, 2004. gadā – vairāk nekā 8 miljardi EUR.

II.

Revīzijas galvenais mērķis bija izvērtēt liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu (LIRS) Komisijā (sistēmas izstrādi, īstenošanas kontroli un pēcpārbaudes) un dalībvalstīs (vai funkcionē sistēma, kas ļauj pārraudzīt dzīvniekus no to dzimšanas līdz kaušanai un pārbaudīt visa tiešā atbalsta pareizu izmaksāšanu). Revīzija tika veikta četrās dalībvalstīs, kurās liellopu ganāmpulki ir vislielākie (Vācijā, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē).

III.

Identifikācijas sistēmu veido četri komponenti: krotālijas, pases, ganāmpulku reģistri un elektroniska datu bāze ar datiem par visiem liellopiem. Datu bāzei vajadzēja sākt darboties vēlākais 1999. gada 31. decembrī.

IV.

Minētajās četrās valstīs LIRS tika ieviesta divus gadu vēlāk par 1999. gada 31. decembrī noteikto mērķa termiņu, un šai sistēmai vēl aizvien ir daži trūkumi. Piemēram, netiek uzraudzīta dzīvnieku pasu apmaiņa starp dalībvalstīm, nenotiek informācijas apmaiņa starp valstu datu bāzēm, datu bāzēs informācija tiek ievadīta ar kavēšanos, un tajās iekļauto datu uzticamība bieži vien ir neadekvāta. Galvenais revīzijas novērojums ir tāds, ka izstrādātā LIRS negarantē iespēju izsekot Kopienas iekšējai un ārējai liellopu apritei. Taču katru gadu apritē ir iesaistīti aptuveni 3 miljoni liellopu (aptuveni 4 % no visa Kopienas ganāmpulka).

V.

Sistēmas pamatu ir noteicis Parlaments un Padome. Komisijai tika uzticēts īstenot dažus sistēmas komponentus, taču atbildība par sistēmas īstenošanu praksē jāuzņemas dalībvalstīm. Tiesību aktos netika izklāstītas procedūras, saskaņā ar kurām dalībvalstīm apmainīties ar datiem par liellopu apriti, un datu apmaiņu apgrūtināja tas, ka katrā dalībvalstī dati tiek apkopoti atšķirīgā formātā. Visi centieni apkopot informāciju no dažādajām datu bāzēm beidzās ar neveiksmēm. Dalībvalstis atšķirīgi interpretēja dažus Kopienas noteikumus attiecībā uz krotāliju iestiprināšanas un ziņošanas termiņiem, svarīgo terminu “liellopu turētājs” un dzīvnieku pasu atdošanu. Komisijai netika uzdots lemt par pasākumiem, kas veicami datu bāzu ieviešanai un kontrolei. Tas daļēji izskaidro datu bāzu formāta atšķirības dažādās dalībvalstīs.

VI.

Ieviestās kontroles un sankciju sistēmas nav piemērotas visiem liellopu turētājiem, piemēram, tirgotājiem, novietnēm vai kautuvēm. Datu bāzēs tiek iekļauti dati – piemēram, krotāliju pārstiprināšanas gadījumi un reģistrācijas kavējumi –, kurus dalībvalstis neizmanto par kontroles instrumentu. Katrā dalībvalstī kontrole tiek veikta pēc atšķirīgām metodēm.

VII.

Attiecībā uz LIRS īstenošanas un uzraudzības pārbaudīšanu Komisija savu lomu interpretējusi pārāk šauri un nav devusi norādījumus datu bāzu izveidei. Datu bāzu darbībai nav izstrādāti standartizēti pārvaldības noteikumi un nav noteikti kvalitātes rādītāji. Procedūras datu bāzu atzīšanai par “pilnībā darbotiesspējīgām” nav apmierinošas, un Komisijas loma bieži vien aprobežojas ar pārliecināšanos par datu bāzu vispārēju eksistēšanu, bet Komisija nav vērtējusi datu bāzu reālo darbību, piemērojot precīzi definētus pārvaldības noteikumus un iepriekš paredzētus kvalitātes rādītājus.

VIII.

Komisijai būtu jāpiešķir adekvāti resursi, lai tā varētu uzņemties patiesi vadošu lomu sistēmas īstenošanā, jo īpaši, izstrādājot standartizētus pārvaldības noteikumus, kvalitātes rādītājus un formātu datu apmaiņai starp valstu datu bāzēm. Datu apmaiņa starp dalībvalstīm – un pat ar trešām valstīm – organizējama, ņemot vērā vajadzību saglabāt kontroli pār Kopienas iekšējo un ārējo apriti.

IX.

Būtu lietderīgi salīdzināt dažādās dalībvalstīs piemērotas administratīvās pārbaudes un definēt sasaistu pārbaudes, ar kuru palīdzību pirms dažādo piemaksu izmaksāšanas salīdzināt LIRS datubāzes ar Integrētās administrācijas un kontroles sistēmas (IAKS) datu bāzēm. Tāpat būtu lietderīgi pārskatīt sistēmu, saskaņā ar kuru tiek veiktas pārbaudes uz vietas, tostarp sankciju mehānismus, izstrādāt īpašas metodes attiecībā uz dažādajiem liellopu turētāju veidiem un ieviest metodi, kas pilnībā saskanētu ar IAKS.

1.

Liellopu identifikācijas un reģistrācijas (1) regula, no vienas puses, izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu (LIRS) ražošanas stadijā un, no otras puses, Kopienas īpašo marķēšanas sistēmu liellopu gaļas nozarē. Šīs abas sistēmas ir savstarpēji saistītas: liellopu izsekojamība, pateicoties identifikācijas un reģistrēšanas sistēmai, ir priekšnosacījums, kas nodrošina pārtikas ķēdes drošību, pateicoties marķēšanas sistēmai. Sanitārie un veterinārie apsvērumi, kā arī prasības saistībā ar to, kā pārvaldāmi vairāki Kopienas plāni piemaksām par dzīvniekiem, liek uzturēt efektīvu liellopu identifikācijas un reģistrēšanas sistēmu.

2.

Šis ziņojums attiecas uz liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, neiztirzājot tirgotās produkcijas marķēšanu. LIRS aptver dzīvnieku individuālās identifikācijas krotālijas, dzīvnieku pases, individuālos reģistrus, ko sagatavo katrs lauku uzņēmums, un elektroniskas liellopu datu bāzes, kuras ir radījušas dalībvalstis. Elektroniskajām liellopu datu bāzēm, kas ir svarīga sistēmas sastāvdaļa, visās dalībvalstīs vajadzēja būt izveidotām līdz 1999. gada 31. decembrim. Šajās datu bāzēs ir jābūt visai informācijai par visu liellopu pārvietošanu, sākot no dzimšanas līdz nokaušanai.

3.

Elektroniskās liellopu datu bāzes sākumā tika radītas veterinārijas mērķiem (2), taču tās izmanto arī piemaksu pārvaldnieki, lai veiktu administratīvu kontroli saskaņā ar Integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (IAKS) (3). Tātad liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma (LIRS) un cita starpā arī elektroniskā liellopu datu bāze ir svarīgas IAKS sastāvdaļas, kas ļauj efektīvi pārvaldīt un kontrolēt piemaksas par liellopiem (4).

4.

Revīzijas palāta liellopu identifikāciju un reģistrāciju ir revidējusi jau vairākas reizes (5). Apsvērumi, kas tika formulēti, pamatojoties uz šīm iepriekšējām revīzijām, apstiprina, ka liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma ir visas kontroles sistēmas būtiska sastāvdaļa un ka pastāv nepilnības liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas apstiprināšanā, pārvaldībā un saturā.

5.

Revīzijas mērķis bija izpētīt Eiropas Savienībā izmantoto LIRS koncepciju (sk. 33. līdz 46. punktu) un analizēt kontroles mehānismus un pēcpārbaudes, ko Komisija veic, lai pārliecinātos par liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas pareizu īstenošanu dažādās dalībvalstīs (sk. 47. līdz 77. punktu). Revīzijas mērķis bija arī pārbaudīt, vai efektīva liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma ir patiešām izveidota, un izvērtēt, vai noteikumi, ar kuriem ieviesta LIRS, gan pamatprincipu, gan īstenošanas kārtības ziņā sniedz iespēju sasniegt izvirzītos mērķus.

6.

Revīzijas gaitā tika vērtēts arī LIRS attīstības līmenis četrās dalībvalstīs: Vācijā (Bavārijā un Saksijā), Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē (Lielbritānijā) (sk. 78. līdz 91. punktu). Mērķis bija izpētīt LIRS ieviešanu, pārbaudot, vai piedāvātā sistēma nodrošina liellopu izsekojamību Eiropas līmenī un vai tā sniedz iespēju izsekot liellopu apritei, sākot no to dzimšanas vai ievešanas no kādas trešās valsts līdz nokaušanai vai izvešanai no Eiropas Savienības. Četrās apmeklētajās dalībvalstīs 2002. gadā kopā bija 64 % no ES liellopu ganāmpulka, un tās saņēma gandrīz 59 % no piemaksām par liellopiem. Revīzijā tika ņemts vērā arī Komisijas darbs, cita starpā ziņojumi par inspekcijām dalībvalstīs.

7.

Pēc Eiropas Statistikas biroja veiktās skaitīšanas 2002. gada maijā un jūnijā Eiropas Savienībā tika saskaitīts 81,1 miljons liellopu (6). Francijai ar saviem 20,5 miljoniem liellopu pieder vairāk nekā ceturtdaļa Eiropas ganāmpulka. Tai seko Vācija un Apvienotā Karaliste ar attiecīgi 14,0 un 10,4 miljoniem liellopu, attiecīgi – 17,3 % un 12,8 % Eiropas ganāmpulka. Liellopu ir vairāk nekā 7,2 miljoni Itālijā un Īrijā (8,9 %) un vairāk nekā 6 miljoni Spānijā (sk. 1. grafiku).

8.

Aprite Kopienas iekšienē ir diezgan nozīmīga, bet tirdzniecība ar trešām valstīm šķiet vairāk ierobežota. 2001. gadā gandrīz 3 miljoni liellopu bija iekšējās un ārējās tirdzniecības objekts (sk. 2. un 3. grafiku). Pēc pieejamās informācijas dzīvnieku izvešana bija ļoti nozīmīga Francijā (1,4 miljoni liellopu) un Vācijā (0,5 miljoni liellopu). Šīs abas dalībvalstis uz citām Kopienas valstīm izved vairāk nekā 75 % no kopējā Kopienas rādītāja šajā jomā. Turpretī Somija, Apvienotā Karaliste, Portugāle un Grieķija uz citām dalībvalstīm izved mazāk par 25 liellopiem. Tāda pati tendence tika novērota arī saistībā ar ievešanu, piemēram, Itālijā (1,3 miljoni liellopu), Spānijā (0,5 miljoni), Nīderlandē (0,4 miljoni) un Francijā (0,2 miljoni), visas šīs valstis reģistrēja 93 % no kopējās ievešanas no citām dalībvalstīm. 11 citas dalībvalstis reģistrēja mazāk par 7 % no ievešanas no citām Eiropas dalībvalstīm. Liellopu apritē novērotās svārstības atspoguļo liellopu gaļas nozares specifiskās iezīmes dažādās dalībvalstīs. Piemēram, Francijā ir daudz liellopu audzētavu, kas specializējas jaunlopu ražošanā un to pārdošanā citām dalībvalstīm, kur tie tiek nobaroti. Nobarošana daudz notiek Itālijā, kur ir liellopu gaļas deficīts.

9.

Liellopu gaļas tirgus kopējās organizācijas budžeta izdevumi pastāvīgi pieaug; 1999. gadā tie pieauga līdz 4,6 miljardiem EUR, kas bija 11,5 % no kopējiem izdevumiem lauksaimniecībā, savukārt 2002. gadā – līdz 7,1 miljardam EUR, kas bija 16,4 % no lauksaimniecības izdevumiem. 2004. gadā budžetā tika paredzēts kopā 8,1 miljards EUR, kas ir 17,2 % no kopējiem izdevumiem lauksaimniecībā (sk. 1. tabulu). Šo straujo pēdējo gadu izdevumu pieaugumu izraisa tiešā atbalsta palielināšanās un jaunu veidu atbalsta, piemēram, nokaušanas piemaksu, ieviešana.

1. tabula

Ar liellopu gaļu saistītie izdevumi no 1999. līdz 2004. gadam

10.

Izdevumi, kas saistīti ar tiešo atbalstu, pieauga no 3,7 miljardiem EUR 1999. gadā līdz 6,0 miljardiem EUR 2002. gadā, respektīvi – 80,7 % un 84,4 % no kopējiem izdevumiem liellopu gaļai. 2004. gada budžetā ir paredzēts tiešo atbalstu palielināt vēl vairāk – līdz 7,3 miljardiem EUR jeb 90,2 % no kopējiem izdevumiem liellopu gaļai. 2. tabulā ir atainots tiešā atbalsta sadalījums dažādām dalībvalstīm 2002. gadā, savukārt 3. tabulā – 2002. gadā dalībvalstīm piešķirtais tiešais atbalsts govju sūkļveida ecefalopātijas (GSE) pasākumiem.

2. tabula

Tiešais atbalsts, kas 2002. gadā izmaksāts saistībā ar liellopiem, pa dalībvalstīm

3. tabula

Tiešais atbalsts, kas 2002. gadā izmaksāts saistībā ar govju sūkļveida encefalopātiju (GSE), pa dalībvalstīm

11.

Liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas dažās dalībvalstīs pēc pašu iniciatīvas bija izveidotas jau krietni pirms 1992. gada. Šīs valstu sistēmas negarantēja identifikācijas numuru vienādību, piemēram, vienā un tajā pašā valstī vairākiem liellopiem varēja būt vienāds identifikācijas numurs. Valstu sistēmu ieviešanas sākumā tās galvenokārt kalpoja veterinārijas mērķiem, neiekļaujot izsekojamības mērķus.

12.

1992. gadā kopējās lauksaimniecības politikas reforma jūtami palielināja pastāvošo tiešo atbalstu, piemēram, piemaksas par buļļiem un slaucamajām govīm, kā arī ieviesa jaunas sezonas nobīdes piemaksas (7) un ekstensifikācijas piemaksas (8). Jaunā liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma tika ieviesta, lai nodrošinātu efektīvāku kontroli pār budžeta izdevumiem un lai izvairītos no nepamatotām piemaksām.

13.

Tātad 1992. gada reforma paredzēja vienlaicīgi ieviest gan obligātu LIRS (9), gan Integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (IAKS), prasot sasaistu kontroli (10) starp datu bāzēm ar mērķi pārbaudīt veiktos tiešos maksājumus. LIRS vajadzēja sākt darboties 1993. gada 1. oktobrī, bet IAKS datu bāzēm – 1997. gada 1. janvārī. Vairumā dalībvalstu neviens no šiem diviem termiņiem netika ievērots.

14.

Sanitārās problēmas, proti, 1996. gada GSE krīze, lika Padomei pārskatīt noteikumus liellopu identifikācijas un reģistrācijas jomā un prasīt liellopu izsekojamības ieviešanu, sākot no to dzimšanas līdz nokaušanai un turpmāk – no kautuves līdz izplatītājam. Tāpēc 1997. gadā Padome nolēma pastiprināt tiesību aktu prasības un aizvietot direktīvu ar regulu (11), kas izvirzītā mērķa sasniegšanai paredz trīs galvenos posmus. Sākot no 1998. gada 1. janvāra, visiem liellopiem, kas dzimuši, ievesti vai paredzēti Kopienas iekšējai tirdzniecībai, bija jābūt identificētiem un reģistrētiem. Sākot no 1999. gada 31. decembra, elektroniskajām datu bāzēm bija jābūt darba kārtībā, lai varētu atpazīt liellopus, sākot no to dzimšanas līdz nokaušanai vai nāvei, bet, sākot no 2000. gada 1. janvāra, bija jābūt ieviestai liellopu gaļas obligātās marķēšanas sistēmai.

15.

Sakarā ar grūtībām, ar kurām sastapās Padome un Parlaments, nosakot marķēšanas normatīvus, un sakarā ar praktiskajiem ierobežojumiem, par kuriem ziņoja izplatītāji, 2000. gada 1. janvārī noteiktais termiņš liellopu gaļas marķēšanas sistēmas obligātai ieviešanai tika pārcelts uz 2002. gada 1. janvāri (12).

16.

Jaunu piemaksu (nokaušanas piemaksu un papildu maksājumu (13)) ieviešana saskaņā ar Agenda 2000 reformu ļāva pieteikt zīdītājgovis vienam vai vairākiem tiešā atbalsta veidiem. Saskaņā ar jaunajiem tirgus noteikumiem tikai identificēti un reģistrēti lopi var saņemt paredzētos tiešos maksājumus (14).

17.

Turklāt liellopu identifikācija un reģistrācija, kā arī tās iznākumā nodrošinātā izsekojamība, ietekmē visus izdevumus, kas attiecas uz liellopu gaļu (15), ieskaitot izdevumus par publisko uzglabāšanu un eksporta kompensācijām. Arī publisko uzglabāšanu un eksporta kompensācijas finansē tikai par tādu liellopu gaļu vai tās produktiem, kas ir marķēta tā, lai varētu noskaidrot dzīvnieka sākotnējo identifikāciju (16).

18.

Sistēmas pamatelementi ir dzīvnieku individuālās identifikācijas krotālijas, dzīvnieku pases, individuālie reģistri katrā saimniecībā un elektroniskās datu bāzes katrā dalībvalstī.

19.

Visi lauku saimniecību dzīvnieki, kas dzimuši pēc 1997. gada 31. decembra vai kas ir paredzēti Kopienas iekšējai tirdzniecībai pēc šā datuma, tiek identificēti ar krotālijām, ko apstiprina kompetentā iestāde un ko dzīvniekiem iestiprina katrā ausī. Abām krotālijām ir vienāds identifikācijas kods, kas sniedz iespēju identificēt katru dzīvnieku individuāli, kā arī saimniecību, kurā tas ir dzimis (sk. 1. fotogrāfiju).

20.

Pamatinformācija (17) atrodas pasēs, reģistros un elektroniskajā datu bāzē.

21.

Sākot no 1998. gada 1. janvāra, katram dzīvniekam, kuram jābūt identificētam, dalībvalsts kompetentā iestāde izsniedz pasi 14 dienās pēc dzimšanas paziņojuma saņemšanas vai – ja dzīvnieki tika ievesti no trešām valstīm – 14 dienās pēc jaunās identifikācijas paziņojuma saņemšanas. Dzīvnieku pārvedot uz citu uzturēšanās vietu, tam līdzi dod pasi. Pasē papildus pamatinformācijai ir arī citas ziņas (18) (sk. 2. fotogrāfiju).

22.

Katra dzīvnieku turētāja, izņemot pārvadātājus, reģistram jāatbilst esošajam stāvoklim (19).

23.

Elektroniskajai liellopu datu bāzei visās dalībvalstīs bija jāsāk darboties līdz 1999. gada 31. decembrim, šajā datu bāzē iekļaujot attiecīgo informāciju par dzīvniekiem un lauku saimniecībām. Par katru dzīvnieku datu bāzē tiek reģistrēts identifikācijas kods, dzimšanas datums, dzimums, šķirne un informācija par dzīvnieka spalvu, kā arī mātes identifikācijas kods (vai – ja dzīvnieks ievests no trešās valsts – identifikācijas numurs, kas tika piešķirts ievešanas laikā un kas ir saistīts ar sākotnējo identifikācijas numuru), dzimšanas saimniecības identifikācijas numurs, visu to lauku saimniecību identifikācijas numuri, kurās dzīvnieks uzturējies, un katras pārvietošanas datumi. Datu bāzē ir arī nokaušanas vai nāves datums. Par katru saimniecību datu bāzē reģistrē turētāja vārdu un adresi, kā arī identifikācijas numuru, kurā papildus valsts kodam ir arī kods, kas nepārsniedz 12 zīmes.

24.

Datu bāzei jāsniedz iespēja jebkurā brīdī uzzināt jebkuras saimniecības visu liellopu identifikācijas numurus, kā arī visas liellopu pārvietošanas, sākot no dzimšanas vai – ja dzīvnieki ievesti no trešām valstīm – sākot no saimniecības, kurā tie tika ievesti (20).

25.

Lai nodrošinātu LIRS veiksmīgu ieviešanu, katras dalībvalsts kompetentajai iestādei ir obligāti jāveic pārbaudes uz vietas (21), lai kontrolētu visu dzīvnieku identifikāciju lauku saimniecībā. Šīs pārbaudes ietver fiziskās pārbaudes, kurās pārbauda krotālijas, dokumentu pārbaudes, kurās pārliecinās par reģistra pareizu uzturēšanu un ievešanas un izvešanas dokumentāro pierādījumu esamību, kā arī pārbaudes attiecībā uz to, vai datu bāzes īpašnieks ir ievērojis prasību ziņot par mājlopu apriti (dzimšanu, miršanu, pirkumiem, pārdošanām, aizdevumi). Pārbaudāmie lopaudzētāji tiek atlasīti pēc riska analīzes. Noteikumi paredz pārkāpuma pakāpei proporcionālas sankcijas (22). Zemāk 1. izcēlumā ir dots kopsavilkums sankcijām, kas jāpiemēro par atklātiem pārkāpumiem.

Ja attiecībā uz dažiem dzīvniekiem netiek ievērotas pilnīgi visas prasības, kas noteiktas dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas jomā, tiek ierobežota to pārvietošana līdz laikam, kad visas prasības tiks pilnībā izpildītas.Ja to dzīvnieku skaits, attiecībā uz kuriem netiek ievērotas prasības identifikācijas un reģistrācijas jomā, pārsniedz 20 % no ganāmpulka, tiek ierobežota lauku saimniecības visu dzīvnieku pārvietošana.Ja turētājs neziņo par pārvietošanu, dzimšanu vai nāvi, tad tiek ierobežota dzīvnieku izvešana no attiecīgās lauku saimniecības vai ievešana tajā.Ja viens vai vairāki dzīvnieki neatbilst nevienam no noteikumiem, kas ieviesti identifikācijas un reģistrācijas jomā, tad tiek ierobežota jebkāda dzīvnieku ievešana attiecīgajā lauku saimniecībā vai izvešana no tās.Ja dzīvnieku turētājs divās darba dienās nevar pierādīt dzīvnieka identifikāciju, tad dzīvnieks nekavējoties jāiznīcina veterināro iestāžu pārraudzībā bez zaudējumu atlīdzības.

26.

Dalībvalstis, kuru rīcībā ir elektroniska datu bāze, ko Komisija ir atzinusi par pilnībā darbotiesspējīgu, var pieņemt lēmumu neizsniegt pases liellopu pārvietošanai dalībvalsts iekšienē; šajā gadījumā tikai liellopiem, kas ir paredzēti Kopienas līmeņa tirdzniecībai, ir nepieciešamas pases ar informāciju, kas balstās uz elektronisko datu bāzi (23). Dalībvalstis var samazināt arī pārbaudes uz vietas no 10 % līdz 5 % (24) ar noteikumu, ka pastāv pilnībā darbotiesspējīga datu bāze, kas ļauj veikt efektīvas sasaistu pārbaudes.

27.

Cilvēku veselības aizsardzības jomā (25) Padome un Eiropas Parlaments pēc Komisijas ierosinājuma pieņem pamatregulas. Lauksaimniecības jomā Padome pieņem regulas un direktīvas pēc Komisijas ierosinājuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu.

28.

Pamatregulā (EK) Nr. 1760/2000 ir noteikts (26), ka Komisijai palīdz pārvaldības komiteja, kas sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem (ELVGF komiteja (27)), lai pieņemtu lēmumus par nepieciešamajiem pasākumiem LIRS ieviešanai un jo īpaši noteikumus par krotālijām, pasēm, reģistriem, veicamās kontroles obligāto līmeni, administratīvo sankciju piemērošanu un pagaidu pasākumiem. Tāpat pamatregula precizē (28), ka Komisijas eksperti kopā ar kompetentajām iestādēm pārbauda, no vienas puses, vai dalībvalstis pilda regulas prasības, un, no otras puses, veic pārbaudes uz vietas, lai nodrošinātu, ka pārbaudes tiek veiktas saskaņā ar regulu. Šajā jomā Komisijai palīdz Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja (29). Kad Komisija to uzskata par piemērotu, ņemot vērā pārbaužu rezultātus, tā izskata stāvokli šajā komitejā. Komisija var pieņemt vajadzīgos lēmumus. Regulā noteikts arī tas, ka Komisija uzrauga stāvokļa attīstību un vajadzības gadījumā var grozīt vai atcelt lēmumus.

29.

Katrai dalībvalstij ir pienākums ieviest liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu saskaņā ar tiesību aktiem. Dalībvalsts definē un pārvalda krotālijas, nosaka saimniecību reģistru formātu un izdod liellopu pases.

30.

Lai valsts datu bāze būtu aktuāla, dalībvalstis nosaka procedūras liellopu pārvietošanas paziņošanai. Šīs procedūras var būt manuālas (paziņošanas veidlapas) vai automatizētas (kartotēkas pārsūtīšana, interneta savienojums u. c.).

31.

Dalībvalstu pienākums ir kontrolēt liellopu turētājus un sagatavot gada ziņojumu par kontroles rezultātiem. Šis ziņojums jāiesniedz Komisijai.

32.

Liellopu turētājs ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas atbild par dzīvniekiem pastāvīgi vai pagaidu kārtā, arī transportēšanas laikā vai tirgū. Izņemot pārvadātājus, katrs dzīvnieku turētājs ziņo kompetentajai iestādei par jebkuru dzīvnieku ievešanu lauku saimniecībā vai izvešanu no tās, kā arī par dzīvnieku dzimšanu un miršanu saimniecībā. Turētāji arī kārto aktualizētu reģistru, aizpilda pases, piestiprina krotālijas pēc piedzimšanas, kā arī tad, ja tās nozaudētas (30).

33.

Tiesību aktiem, kas pieņemti liellopu identifikācijas un reģistrācijas jomā, jābūt adekvātiem sasniedzamajiem mērķiem. Ja mērķis ir spēt izsekot visai liellopu pārvietošanai Eiropas Savienības teritorijā, tad tiesiskajam regulējumam jābūt piemērotam šim mērķim.

34.

Pamatregula par liellopu identifikāciju un reģistrāciju ir vispārēja un piešķir dalībvalstīm atbildību par liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas izveidošanu savā teritorijā. Komisija ir pieņēmusi īstenošanas pasākumus attiecībā uz krotālijām, pasēm, reģistriem, pārbaudēm (31) un sankcijām (32), bet nevis attiecībā uz elektroniskajām datu bāzēm.

35.

Kopienas tiesību akti nosaka veterinārai un zootehniskai kontrolei nepieciešamos pasākumus. Regula (EK) Nr. 1760/2000 uzliek dalībvalstīm par pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai to datu bāzes pēc iespējas ātrāk būtu pilnībā darbotiesspējīgas. Komisija, apzinoties saistītos riskus un saprotot, ka dzīvnieku izsekojamībai jāizveido caurskatāma procedūra, saskaņā ar kuru dalībvalstīm apmainīties ar datiem par dzīvniekiem un to pārvietošanu, izstrādāja priekšlikumu šajā jautājumā. Padome saistībā ar šo priekšlikumu nekādu rīcību neveica. 2000. gada jūlijā pieņemtā regula neparedz datu apmaiņu starp valstu datu bāzēm, bet paredz tikai savstarpējas palīdzības procedūru starp dalībvalstīm. ANIMO sistēma sniedz iespēju nodot informāciju dalībvalstīm par tirgoto dzīvnieku partijām, taču šī sistēma nesniedz iespēju iegūt informāciju par šajās partijās esošo dzīvnieku identifikāciju. Tā iznākumā starp dalībvalstīm nav sistemātiskas komunikācijas par tirgoto dzīvnieku sanitāro stāvokli un par tiesībām saņemt par dzīvniekiem piemaksas.

36.

Katrā ziņā informācijas apmaiņa starp dažādām valstu datu bāzēm ir apdraudēta jau no paša sākuma, jo katrā atsevišķā valstī datu formāts ir atšķirīgs. Apstākļos, kad trūkst mehānisma datu apmaiņai starp datu bāzēm, liellopu apriti var uzraudzīt, pārbaudot, vai tiek iesniegtas atpakaļ tirgoto dzīvnieku pases. Tomēr pasu atdošanas mehānisms nedarbojas (sk. 38.c punktu).

37.

Šobrīd Komisijas rīcībā nav neviena detalizēta apraksta par aprites kopuma uzraudzību, kā arī nav neviena pētījuma par to, kā uzraudzība darbojas saistībā ar LIRS. Tā kā nenotiek datu apmaiņa starp valstu datu bāzēm, tad Komisija tikai teorētiski var garantēt, ka LIRS ļauj efektīvi uzraudzīt visu liellopu pārvietošanu Kopienas teritorijā.

38.

Spēkā esošajos tiesību aktos ir vairākas nepilnības un nekonsekvences, kas ir cēlonis dažādai datu apstrādei katrā dalībvalstī vai pat kļūdu cēlonis.

39.

Kopienas tiesību aktu neprecizitāte nevajadzīgi sarežģī sistēmu:

40.

Komisija nav tiesiski kompetenta (35) pieņemt īstenošanas noteikumus par to, kā izveidojamas un kontrolējamas valstu datu bāzes. Šāda kompetence Komisijai ir saistībā ar citām sistēmas sastāvdaļām (krotālijām, pasēm, reģistriem, pārbaudēm uz vietas, administratīvām sankcijām un pārejas pasākumiem) (36) (sk. 28. punktu). Šis LIRS vājākais punkts izskaidro atšķirības, kas tika konstatētas apmeklētajās dalībvalstīs, jo katra dalībvalsts ir attīstījusi savu datu bāzi, kura darbojas pēc kritērijiem, ko tā ir brīvi noteikusi (sk. 4. tabulu).

4. tabula

2002. gada pirmajos sešos mēnešos Revīzijas palātas veiktā audita kopsavilkums (37)

Avots: Revīzijas palāta.

41.

Pamatregula (38) piešķīra Komisijai tikai kompetenci novērtēt to, vai datu bāzes ir pilnībā darbotiesspējīgas (39). Šī atzīšana sniedz iespēju dalībvalstīm atcelt pasu lietošanu lopu pārvietošanai valsts teritorijā (sk. 39. punktu). Tomēr Kopienas tiesību aktos nav reglamentēts, ar kādiem nosacījumiem Komisija atzīšanu veic. Šis juridiskais vakuums izskaidro faktu, ka atzīšanas procedūras pārvaldība, ko veic Komisija, ir tik daudz mainījusies (sk. 55. un 62. punktu).

42.

Tiesību akti, ko piemēro LIRS, nosaka sistēmu pārbaudēm uz vietas, kā arī sistēmu īpašām sankcijām. Mērķis pārbaudēm uz vietas ir pārbaudīt, vai ir ieviestas visas LIRS sastāvdaļas un vai tās apmierinoši funkcionē. Kopienas tiesību akti paredz netiešas finansiālas sankcijas liellopu turētājiem tikai nopietnas bezdarbības dēļ, kad dzīvniekus bez zaudējumu atlīdzības nokauj. Citos gadījumos tiek tikai ierobežota liellopu pārvietošana. Pārvietošanas ierobežojumi liedz liellopu pirkšanu un pārdošanu, kas var vērā ņemami traucēt attiecīgā lopkopja ekonomisko darbību. Kopienas tiesību aktos noteiktās sankcijas četrās apmeklētajās dalībvalstīs tiek piemērotas atšķirīgi.

43.

Četrās apmeklētajās dalībvalstīs izdarītie konstatējumi pierāda, ka sistēma pārbaudēm uz vietas un sankciju mehānisms revīzijas laikā nedarbojās vienādi efektīvi. 2. izcēlumā ir minēti daži neapmierinošas funkcionēšanas piemēri.

Itālijā identifikācijas pārbaudes veterināri veic vienlaicīgi ar sanitārajām pārbaudēm. Pārbaužu laikā prioritāte ir sanitārajiem aspektiem, nevis identifikācijas tehniskajiem un administratīvajiem aspektiem. Kontroles ziņojumos netika atspoguļota identifikācijas pārbaužu specifiskā informācija. Ņemot vērā nelielo atklāto pārkāpumu skaitu, arī sankciju skaits ir ļoti ierobežots.Vācijā nepastāvēja procedūra noviržu pēcpārbaudēm. Kontroles ziņojumi nebija pietiekoši detalizēti.Lielbritānijā inspektori neizmantoja pārvietošanas noviržu sarakstus, lai labāk virzītu pārbaudes.Francijā lopkautuvēs un lopu savākšanas centros veiktās inspekcijas nedeva iespēju sagatavot “identifikācijas” kontroles ziņojumu. Sankciju skaits, salīdzinot ar atklāto noviržu skaitu, bija diezgan ierobežots.

44.

Kontroles sistēma, kurā ietilpst riska analīze, sankciju mehānisms un kontroles statistika, ir labi piemērota, lai lopkopjus pārbaudītu pirms valsts datu bāzes izveidošanas. Taču šī sistēma nav pietiekoši orientēta uz to, lai pārbaudītu citus lopu turētājus, proti, tirgotājus, tirgus, lopu savākšanas centrus un lopkautuves (sk. 3. izcēlumu).

Mērķis tradicionālajām pārbaudēm uz vietas ir kontrolēt dzīvniekus, kas atrodas saimniecībā, pārbaudīt to identifikāciju un reģistra aizpildīšanas kārtību, kā arī pasu atbilstību noteikumiem. Šo pārbaužu mērķis ir arī pārbaudīt lopu pārvietošanu pēdējos 12 mēnešos. Šī sistēma ir labi piemērojama lopaudzētavām, bet “identifikācijas” pārbaudes lopkautuvēs, pie tirgotājiem vai lopu savākšanas centros ir grūti veikt parastajā kārtībā, ņemot vērā dzīvnieku lielo skaitu un daudzās pārvietošanas, ko reģistrējuši dažādie turētāji.

45.

Turklāt šī kontroles sistēma nav piemērota tam, lai ņemtu vērā informāciju pēc datu bāzes izveides un iespējas optimizēt pārbaudes uz vietas, izmantojot no datu bāzes iegūto noviržu sarakstus, piemēram, dubultu reģistrēšanu, paziņojumu kavējumus, krotāliju pārstiprināšanas gadījumus u. c. Visbeidzot – pārbaudēm uz vietas nav noteikts saturs. Itālijā pārbaudes uz vietas pārsniedz 20 % tāpēc, ka obligātās profilaktiskās sanitārās pārbaudes tiek sistemātiski veiktas kopā ar identifikācijas pārbaudēm. Šajās pārbaudēs sistemātiski netiek skatīti visi ar identifikāciju saistītie tehniskie un administratīvie aspekti.

46.

Kopienas tiesību akti sniedz iespēju pārbaudes uz vietas, ko veic saskaņā ar LIRS, veikt kopā ar citām pārbaudēm un cita starpā arī ar IAKS inspekcijām. No lopkopju viedokļa, šie divi noteikumu kopumi ir ļoti tuvi. Divu atsevišķu regulu pastāvēšana ar vairākām atšķirībām rada interpretācijas un loģistikas problēmas uz vietas (sk. 4. izcēlumu).

Lauksaimnieki ne vienmēr atšķīra identifikācijas pārbaudes no “piemaksu” pārbaudēm. Piemēram, paziņošanas termiņu un krotāliju krājuma pārbaudes tika veiktas identifikācijas pārbaužu laikā, bet saistībā ar IAKS šie elementi netika pārbaudīti.Identifikācijas novirzes netika sistemātiski atspoguļotas ziņojumos, kas tika sagatavoti saistībā ar “piemaksu”revīzijām, lai gan tās tika atspoguļotas identifikācijas pārbaužu ziņojumos.

47.

Tā kā nepastāv noteikumi par to, kā pārvaldāmas datu bāzes, tās katrā dalībvalstī ir citādākas. Dalībvalstu datu bāzu izveides laikā netika paredzēta Komisijas pārraudzība. Katra dalībvalsts attīstīja savu datu bāzi un uzņēmās lielu daļu no koncepcijas un attīstības izmaksām (40) (Apvienotā Karaliste izveidoja divas neatkarīgas sistēmas, sk. 62. punktu). Datu bāzes netika izveidotas pēc kopējas Eiropas līmenī noteiktas operētājsistēmas, un netika saskaņotas datu apstrādes procedūras.

48.

Precīzāk izsakoties, nepastāv pamatjēdzienu definīcijas, vienoti pārvaldības noteikumi, kvalitātes rādītāji un noteikts datu apmaiņas formāts.

49.

Pamatjēdzieni ietver, piemēram, obligāto informāciju, kas liellopu turētājiem jāsniedz paziņojumos par pārvietošanu, kā arī liellopu turētāju pilnīgu definīciju. Dažos gadījumos turētāju starpnieki par dzīvniekiem neziņo, kā iznākumā revīzijā nevar izsekot dzīvnieku apritei.

50.

Tā kā nepastāv vienoti pārvaldības noteikumi, tad katrai datu bāzei piemēro atšķirīgus integrētos testus, un pārvietošanas novirzes vienādās situācijās ne vienmēr tiek apstrādātas vienādi. Tā iznākumā datu bāzēs ietvertās informācijas ticamība ir neviendabīga. Kā sekas ir tas, ka datu bāzes informācijai ir ļoti mainīga ticamība. 5. izcēlumā ir aprakstīts neviendabīgais stāvoklis dalībvalstīs 2002. gadā.

Lai pārbaudītu datu bāzēs ietverto informāciju, dalībvalstis ir definējušas novirzes, kuras sistēmai jāuzrāda automātiski. Četrās apmeklētajās dalībvalstīs pārvietošanas novirzes tika iedalītas vairākos veidos: Itālijā – piecos, savukārt Vācijā – 55, Lielbritānijā – 8, bet Francijā – 35.Pārvietošanas noviržu piemēri ir šādi: izvešana no saimniecības, kurai neseko ievešanas reģistrācija pie cita turētāja (lauksaimnieka, tirgotāja, kautuves u. c.); reģistrētais izvešanas datums no saimniecības ir datēts pēc ievešanas datuma nākamajā saimniecībā; datumu novirzes starp izvešanu no vienas saimniecības un ievešanu citā saimniecībā; šis pēdējais piemērs var būt norādījums uz reģistrācijas neesamību starpposmā, tātad – revīzijā nevar pilnībā izsekot visai pārvietošanas gaitai.Administratīvie noteikumi par vienu un to pašu novirzes veidu dalībvalstīs bija ļoti atšķirīgi. Piemēram, ja viens turētājs kādu dzīvnieku deklarē kā “izvestu”, bet cits to nedeklarē kā “ievestu”, tad Vācijas sistēma automātiski uzrādīja novirzi, ja starpība bija divas dienas, Francijas sistēma – ka 30 dienas, bet Itālijas un Lielbritānijas sistēmas novirzes neuzrādīja. Tātad Itālijā un Lielbritānijā datu bāzēm nebija automātiskas sistēmas “pazaudēto” dzīvnieku izsekošanai.2002. gada 1. janvārī Itālijas datu bāzē bija reģistrēti 2 305 076“pazaudētie” dzīvnieki. Šos dzīvniekus viens turētājs bija deklarējis kā “dzīvi ievestus”, bet neviens cits turētājs nebija deklarējis kā ievestus. Šīs situācijas iemesli jāmeklē paziņojumu kļūdās vai neesamībā, kļūdainu datu ievadīšanā datu bāzēs vai dažādās datorkļūdās. Lielbritānijā šāds stāvoklis lika attiecīgajām iestādēm ieviest “long dead programme”, kas sniedza iespēju likvidēt novirzes, uzskatot šos dzīvniekus par mirušiem.Ja dzīvnieku vienlaicīgi reģistrēja divi turētāji, Vācijas un Lielbritānijas sistēmas uzrādīja datu pārsegšanās novirzi jau pirmajā dienā, Francijā – 15. dienā, bet Itālijā šādas novirzes neuzrādījās.

51.

Dalībvalstis savām datu bāzēm bija noteikušas maz kvalitātes rādītāju. Netika noteikts attiecīgs noviržu slieksnis. Turklāt nebija izstrādātas pārvaldības shēmas vai tās bija tikai attīstības stadijā.

52.

Tā kā informācija starp dalībvalstu datu bāzēm netiek apmainīta saderīgā formātā, tad nav iespējams pilnībā izsekot liellopu pārvietošanai no vienas dalībvalsts uz citu.

53.

Paziņošanas termiņu ievērošana ir būtiska efektīvai liellopu atpazīšanai reālā laikā. Dalībvalstu pienākumos neietilpst šo datu analīze un to nosūtīšana Komisijai. Palātā iesniegtās informācijas analīze atklāja lielas atšķirības paziņošanas termiņos gan attiecībā uz pārvietošanas veidiem, gan iesaistītajām dalībvalstīm (sk. 4. grafiku).

54.

Datu bāzu veidošanas laikā Komisija nesniedza palīdzību un padomu dalībvalstīm, kuras to lūdza. Piemēram, Lielbritānija lūdza Komisijas palīdzību savas sistēmas izstrādes posmā, bet palīdzība tika atteikta.

55.

Ja dalībvalsts vēlas atcelt pases dzīvnieku pārvietošanai valsts teritorijā, tai ir jāsaņem pozitīvs Komisijas atzinums (41) par valsts datu bāzes pilnīgu darbotiesspēju (sk. 26. punktu). Vērtējot datu bāzes darbotiesspēju, Komisija balstās uz dalībvalsts aptaujas atbildēm un dalībvalsts divu dienu apmeklējumu. Apmeklējuma mērķis ir prezentēt datu bāzes funkcionēšanu. Pēc tam Komisija publicē lēmumu par valsts datu bāzes atzīšanu par pilnībā darbotiesspējīgu. 6. izcēlumā ir minēti daži nosacījumi, ko Komisija ietvērusi savos lēmumos par datu bāzu darbotiesspēju.

Komisija bieži ir ieviesusi nosacījumus, kas dalībvalstij ir jāievēro, lai tās datu bāze būtu pilnīgi ticama. Luksemburgas datu bāzes atzīšanas laikā Komisija izgaismoja divas vājās vietas, proti, ka kompetentā iestāde nespēja ātri izlabot kļūdas vai izlaidumus un ka pārvietošanas, dzimšanas un miršanas paziņošanas termiņš pārsniedza septiņas dienas.Arī Dānijā Komisija vērsa uzmanību uz tādām pašām divām vājajām vietām. Turklāt netika nodrošināta pasu autentifikācija un netika ziņots par piemaksu statusu.Beļģijā datu bāzē netika reģistrēti visi pārvietošanas veidi, un kompetentā iestāde nespēja ātri izlabot kļūdas vai nepilnības.Nīderlandē kompetentā iestāde nespēja ātri izlabot kļūdas vai izlaidumus; pārvietošanas, dzimšanas un miršanas paziņošanas termiņš pārsniedza septiņas dienas; netika pareizi piemērota Regula (EK) Nr. 2630/97.Austrijā netika reģistrētas visas dzīvnieku pārvietošanas; kļūdas tika labotas ar nokavēšanos; netika ievēroti valsts tiesību akti attiecībā uz pārvietošanas paziņošanas termiņiem.Zviedrijā netika paziņota ne kaušana, ne pārvietošana uz dīrātavām. Kļūdas tika labotas ar nokavēšanos un netika ievēroti visi noteikumi par liellopu atkārtotu identifikāciju gadījumos, ja nozaudētas krotālijas. Netika ievēroti pārvietošanas paziņošanas termiņi.Ziemeļīrijā kompetentās iestādes tika aicinātas veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu datu reģistrācijas ticamību, lai uzlabotu procedūras, kas saistītas ar krotāliju maiņu, jo īpaši izplatīšanas un izsekojamības termiņus. Iestādēm bija jāuzlabo arī pasu autentifikācija un atzīšana par spēkā esošām.Francijā kompetentās iestādes tika aicinātas samazināt pārvietošanas, dzimšanas un miršanas paziņošanas termiņu līdz septiņām dienām un ātrāk labot kļūdas vai izlaidumus, kas atklāti pārbaudēs uz vietas.

56.

Nosacījumi, kas bija iekļauti Komisijas lēmumos par datu bāzu pilnīgu darbotiesspēju, kā arī Pārtikas un veterinārā dienesta un Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta konstatējumi par liellopu identifikāciju un reģistrāciju negarantēja to, ka ieviestā sistēma ļautu pārbaudīt, vai tiek ievērotas tiesību aktu prasības attiecībā uz paziņošanas termiņiem, paziņošanas neveikšanu vai sankcijām.

57.

Lēmumam par datu bāzes pilnīgu darbotiesspēju bija tikai viens mērķis – apstiprināt, ka bāze ir darba gatavībā tehniskā ziņā. Komisija uzskata, ka šī atzīšana aprobežojas tikai ar dalībvalsts izveidotās sistēmas koncepcijas atzīšanu. Vērtējot datu bāzu darbotiesspēju, Komisija nav piemērojusi precīzus pārvaldības noteikumus vai iepriekš definētus kvalitātes rādītājus. Tātad datu bāzes praktiskā funkcionēšana un ticamība ir atkarīga no tās īpašniekiem, kuriem bāze ir operatīvi jāpapildina ar pilnīgiem datiem.

58.

Visi lēmumi par datu bāzu pilnīgu darbotiesspēju satur noteikumus ar atliktu iedarbību, kas saistīti ar attiecīgo dalībvalstu oficiālu apņemšanos pirms galīgās atzīšanas datu bāzes uzlabot. Kopš 2001. gada Komisija ir apņēmusies sistemātiski uzraudzīt, vai ieteikumi tiešām ir īstenoti.

59.

Kopš 2001. gada Pārtikas un veterinārais dienests ir veicis vairākus revīzijas apmeklējumus, lai pārbaudītu dzīvnieku izsekojamību, un revīziju konstatējumi tiek ņemti vērā datu bāzu koncepcijas un funkcionēšanas novērtēšanā. Lai gan tika izmantota šī metode, tā netika piemērota laikā, kad datu bāzu darbotiesspēja tika vērtēta pirmo reizi. Šīs padziļinātās pārbaudes tagad kalpo par pamatu datu bāzu darbotiesspējas vērtēšanai. Tādēļ Komisija tagad piešķir lielāku nozīmi datu bāzu atzīšanas procedūrai un lomai, ko tā varētu uzņemties šajā sakarā.

60.

2004. gada sākumā Komisija bija apstiprinājusi deviņu dalībvalstu un Ziemeļīrijas datu bāzes. Apstiprināšana notika 5. tabulā norādītajos datumos.

5. tabula

Datumi, kuros pieņemti Komisijas lēmumi, ar ko datu bāzes atzītas par pilnībā funkcionējošām

61.

2004. gada sākumā Komisija vēl nebija atzinusi sešu dalībvalstu datu bāzes. Šīs sešas valstis bija: Grieķija, Spānija, Īrija, Itālija, Portugāle, Apvienotā Karaliste (Lielbritānija). Stāvoklis sīkāk ir aprakstīts 7. izcēlumā.

Pēc 2000. gada 19. oktobra apmeklējuma Portugālē Komisijas dienesti apturēja lēmuma projektu par Portugāles datu bāzes atzīšanu sakarā ar ĢD SANCO inspektoru konstatētajiem trūkumiem.Spānijas kompetentās iestādes atbildes uz Komisijas aptauju iesniedza 2001. gada 24. jūlijā. Tās apstiprināja savu gatavību Komisijas apmeklējumam, lai oficiāli atzītu datu bāzi, bet tās izteica vēlmi, lai apstiprināšanas datums būtu datums, kurā Komisijai tika iesniegtas atbildes uz aptauju. Sākot no 2002. gada, pārbaudes uz vietas ir samazinātas līdz 5 %.Lielbritāniju Komisija apmeklēja 2001. gada 20. un 21. novembrī. Tika sagatavots lēmuma projekts, kurā 2002. gada 1. aprīlis tika ierosināts kā diena, kurā lēmums varētu stāties spēkā, taču arī šajā gadījumā Komisijas dienesti apturēja lēmumu sakarā ar vienā no inspekcijām konstatētajiem trūkumiem.2002. gada 23. janvāra vēstulē Īrijas kompetentās iestādes vienkārši informēja Komisiju par faktu, ka viņu datu bāze ir pilnīgā darba kārtībā un sakarā ar to viņi samazina pārbaudes uz vietas no 10 uz 5 %.Kas attiecas uz Itāliju, Komisija saņēma atbildes uz standarta aptauju 2002. gada 28. februārī. Itālijas kompetentās iestādes apstiprināja gatavību Komisijas apmeklējumam, lai oficiāli apstiprinātu datu bāzi.Ar 2001. gada 24. jūlija vēstuli Grieķijas kompetentās iestādes paziņoja Komisijai par plāniem izveidot datu bāzi, kurai vajadzēja sākt darboties 2002. gada 2. jūnijā.

62.

Dažām dalībvalstīm (Portugālei un Apvienotajai Karalistei) Komisijas dienesti lēmuma projektu par atzīšanu aizturēja. Šādi kavējumi lemšanas procesā attiecīgajām dalībvalstīm sagādā zaudējumus. Turklāt sakarā ar Komisijas oficiāla lēmuma nesniegšanu divas dalībvalstis (Spānija un Īrija) pašas atzina savas bāzes par derīgām, samazinot pārbaudes no 10 uz 5 %.

63.

Apvienotā Karaliste izveidoja divas atsevišķas datu bāzes; vienu – Lielbritānijā, otru – Ziemeļīrijā (42). Abas datu bāzes nav saderīgas, ko apliecina nespēja šajās datu bāzēs veikt sasaistu pārbaudes attiecībā uz liellopu pārvietošanu. Šīs sasaistu pārbaudes pēc Komisijas lūguma bija uzdots veikt kompetentajām iestādēm. Pieejamie dati nesniedz iespēju revīzijā izsekot dzīvnieku tirdzniecībai starp Ziemeļīriju un Lielbritāniju. Turklāt veterināri izmantoja citu datu bāzi, kas neatbilda likumdošanas prasībām (43).

64.

Ziemeļīrijas datu bāzi Komisija atzina par darba kārtībā esošu 1999. gada 1. novembrī. Divu atsevišķu datu bāzu izveidošana Apvienotajā Karalistē un Komisijas apstiprinājuma piešķiršana tikai vienai no tām neatbilst Kopienas tiesību aktiem. Šo abu datu bāzu nesaderība nozīmē, ka tās praksē nevar apstrādāt kopā.

65.

Līdz 1999. gadam liellopu identifikācija un reģistrācija ietilpa Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta kompetencē. Pēc tam atbildību pārņēma Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts (44). Tomēr Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts IAKS joprojām kontrolē un izmaksā piemaksas par mājlopiem. Sākot no 1999. gada, piemaksas par mājlopiem izmaksā tikai tad, ja mājlopi ir pareizi identificēti un reģistrēti Kopienas sistēmā (45). Tādēļ abiem minētajiem ģenerāldirektorātiem ir jānodrošina LIRS pārraudzība. Tiesību akti attiecībā uz IAKS, kā arī attiecībā uz LIRS sniedz dalībvalstīm iespēju pārbaudes samazināt no 10 uz 5 % ar noteikumu, ka valsts datu bāze ir pilnībā darbotiesspējīga un ka vairāk nekā gadu, piemērojot IAKS, ir bijis iespējams veikt efektīvas sasaistu pārbaudes (46).

66.

Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts atbild par procedūru, saskaņā ar kuru tiek atzīta valstu datu bāzu darbotiesspēja (sk. 55. līdz 62. punktu), kā arī par tās statistikas uzraudzību, ko dalībvalstis sagatavo attiecībā uz identifikācijas un reģistrācijas pārbaudēm uz vietas (sk. 46. punktu).

67.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kas ir Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD dienests, nodrošina LIRS ikdienas uzraudzību. 2002. gada sākumā Pārtikas un veterinārais dienests veica virkni revīzijas apmeklējumu dalībvalstīs, lai novērtētu liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu izsekojamības pārbaudes. Šo revīziju laikā tika analizēta visa ķēde, sākot no audzēšanas līdz pārdošanai. Ziņojumiem, kuros iekļauj apsvērumus un ieteikumus, piemēro pretrunu procedūru starp PVD un dalībvalstīm, un galīgo ziņojumu publicē Komisijas mājas lapā. Lai veiktu šo darbu, Pārtikas un veterinārais dienests reizi gadā apmeklē visas 15 dalībvalstis.

68.

Lauksaimniecības ĢD ir iesaistīts grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā. Uz šā pamata tā uzdevums ir, pirmkārt, vērtēt, cik uzticama ir bāzēs iekļautā informācija par liellopiem, un, otrkārt, procedūras informācijas apmaiņai starp valstu revīzijas dienestiem pēc tam, kad saskaņā ar LIRS ir veiktas pārbaudes uz vietas. Konstatējumi, ko Lauksaimniecības ĢD izdara “grāmatojumu noskaidrošanas” apmeklējumu laikā, var atklāt dažādas problēmas: piemaksu pieprasījumos iekļautu datu nesakritību ar LIRS datu bāzē iekļautiem datiem, nokavētu pārvietošanas paziņošanu, saimniecību reģistru neapmierinošu aizpildīšanu un nepilnības pasu izdošanas sistēmā. Var tikt atklāta nolaidība identifikācijas pārbaužu organizēšanā, piemēram, tiek pārbaudīti tikai tie turētāji, kas ir iesnieguši piemaksu pieprasījumus, vai arī pārbaužu rezultāti netiek paziņoti pārējiem dienestiem, kas atbild par piemaksu pārvaldību un identifikāciju.

69.

Laika gaitā dažādu Komisijas atbildīgo dienestu darba koordinācija dalībvalstīs ir uzlabojusies. Tomēr sakarā ar to, ka trūkst kvantitatīvo kvalitātes rādītāju, kurus lietotu visas iesaistītās puses, dienestiem nav instrumenta, saskaņā ar kuru vērtēt, vai valstu datu bāzes ir pieņemamas vai ne.

70.

Papildus vājajām vietām, kas ir aprakstītas 44. līdz 92. punktā, statistika, ko dalībvalstis sagatavo par LIRS pārbaudēm uz vietas, netiek ne analizēta, ne arī izmantota kā Komisijas vadības instruments (sk. 6. tabulu).

6. tabula

2000. finanšu gadā liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas ietvaros uz vietas veikto pārbaužu rezultāti

71.

Sankcijas ir paredzētas divās regulās, kas reglamentē LIRS. Šajās regulās, kā arī citos veterināros noteikumos nav paredzētas finansiālas sankcijas gadījumos, kad netiek ievēroti spēkā esošie noteikumi. Turpretī IAKS izveides tiesību akti piedāvā finansiālas sankcijas, ja netiek ievēroti noteikumi. Tādējādi Lauksaimniecības ĢD darba rezultātā var piemērot finansiālas korekcijas (47) gadījumos, ja revīziju laikā tiek atklāti nopietni trūkumi tieši saistībā ar identifikāciju. Sankciju kārtība ir atšķirīga, un šīs abas sistēmas nav savstarpēji saistītas.

72.

Tiesību akti attiecībā uz Integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (IAKS) paredz, ka dalībvalstis veic administratīvas pārbaudes, lai pārliecinātos, vai ir izpildīti nosacījumi, kas dod tiesības pretendēt uz atbalstu un piemaksām. Šīs administratīvās pārbaudes ietver jo īpaši liellopu datu bāzu sasaistu pārbaudes. Tātad IAKS izmanto liellopu elektronisko datu bāzi (LIRS centrālo sastāvdaļu), lai apstiprinātu piemaksu pieprasījumus (48).

73.

Komisija uzrauga to, lai dalībvalstis veiktu administratīvās pārbaudes. To gaitā jāpārbauda, vai atbilstības nosacījumi sakrīt ar LIRS datu bāzi. Katrā no četrām apmeklētajām dalībvalstīm atbilstības nosacījumu pārbaužu kvalitāte ievērojami atšķīrās.

74.

Komisija ir precīzi definējusi administratīvās pārbaudes, kas jāpiemēro piemaksām par liellopiem, šīs pārbaudes iedalot galvenajās pārbaudēs un papildpārbaudēs. Tomēr Komisija nav precizējusi, kādas novirzes identifikācijas jomā jāņem vērā, un nav noteikusi, vai šo noviržu dēļ ir apturami maksājumi. 8. izcēlumā ir minētas pārvietošanas novirzes.

Pārvietošanas noviržu piemēri ir šādi: izvešana no saimniecības, kurai neseko ievešanas reģistrācija pie cita turētāja (lauksaimnieka, tirgotāja, kautuves u. c.); reģistrētais izvešanas datums no saimniecības ir datēts pēc ievešanas datuma nākamajā saimniecībā; datumu novirzes starp izvešanu no vienas saimniecības un ievešanu citā saimniecībā (norādījums uz reģistrācijas neesamību starpposmā, tātad zūd iespēja izsekot pārvietošanas gaitai).

75.

GSE krīzes laikā 1996. gadā Komisija pieņēma regulu, kas paredzēja par 30 mēnešiem vecāku liellopu nokaušanu un iznīcināšanu, bet ko piemēroja tikai Apvienotajai Karalistei (49). Otrās krīzes laikā 2000. gadā Komisija pieņēma jaunus pasākumus, kas bija piemērojami arī citās dalībvalstīs. Jaunajā regulā Komisija paredzēja, ka tiesības uz maksājumiem par liellopu nokaušanu un iznīcināšanu bija tikai tad, ja liellopi bija identificēti un reģistrēti saskaņā ar LIRS regulu (50).

76.

Apvienotajai Karalistei piemērojamā regula netika labota, lai to papildinātu ar šo noteikumu. Tādējādi dzīvniekiem nebija jābūt identificētiem un reģistrētiem saskaņā ar LIRS regulu, lai par tiem varētu saņemt maksājumus nokaušanai un iznīcināšanai. Šis atšķirīgais režīms dažādās dalībvalstīs ir juridiska pretruna. Faktiski LIRS Eiropas Savienībā ieviesa pēc GSE krīzes. Vienīgi Apvienotajai Karalistei – dalībvalstij, kuru slimība skāra visvairāk, nebija tiesisku saistību veikt sasaistu pārbaudes ar valsts datu bāzi, tomēr tā saņēma maksājumus par neidentificētiem dzīvniekiem, kas tika nokauti iznīcināšanai.

77.

Komisija šo režīmu atšķirību skaidroja ar 1996. gada regulas mērķi, proti, izņemt no tirgus vecas govis, kuras netika pakļautas obligātajai identifikācijai un kuru vecumu varēja noteikt pēc zobu apskates. Šis arguments, kas tagad vairs nav piemērots, toreiz bija attaisnojams ar to, ka identifikācijas noteikumu piemērošana veciem dzīvniekiem būtu palielinājusi nelikumīgu nokaušanu risku.

78.

Četrās dalībvalstīs, kas tika apmeklētas 2002. gada pirmajā pusē, t. i., vairāk nekā divus gadus pēc 1999. gada 31. decembra – datuma, kas tika noteikts par identifikācijas un reģistrācijas efektīvas sistēmas izveides termiņu, stāvoklis nebija teicams. Dažas dalībvalstis revīzijas laikā LIRS vēl tikai veidoja, un visās apmeklētajās dalībvalstīs bija iecerēti uzlabojumi. Kaut arī, laikam ejot, daži Palātas secinājumi ir zaudējuši savu nozīmību, citi atklātie trūkumi ir iestrādāti ieteikumos (sk. 92. līdz 99. punktu) un joprojām ir labojami. 4. tabula rāda situāciju, kas tika novērota 2002. gadā četrās apmeklētajās dalībvalstīs piecās jomās, proti, krotālijas, saimniecības reģistri, pases, elektroniskās datu bāzes un dažādu liellopu turētāju piedalīšanās līmenis sistēmā.

79.

Tiesību aktos ir paredzēts, ka lauksaimniekiem piešķirto krotāliju daudzums atbilst maksimāli viena gada vajadzībām. Apmeklētajās dalībvalstīs krotālijas reizēm pārsniedza šo daudzumu. Krotāliju formāts vispārējos parametros atbilst tiesību aktu prasībām (sk. 1. fotogrāfiju).

80.

Vācijā, Francijā un Itālijā valsts kompetentās iestādes neizvērtēja krotāliju kvalitāti pēc noteiktiem rādītājiem, piemēram, krotāliju nozaudēšanas vai pārstiprināšanas gadījumiem. Tāpat šīs valstis nepārbaudīja līgumu piešķiršanas procedūras. Turpretī Lielbritānijā, kur tika apstiprinātas 12 dažādu ražotāju piedāvātas krotālijas, statistikas dati ir pieejami (Ear Tag Allocation System), un tie liecina, ka 10,8 % no visām krotālijām pēc četriem gadiem bija nomainītas. Šis nomaiņas procents vērā ņemami svārstījās atkarībā no piegādātājiem un reizēm sasniedza pat 23 %.

81.

Saimniecību reģistriem ne vienmēr bija tiesību aktos paredzētais formāts. Nevienā no apmeklētajām dalībvalstīm reģistri, ko izmanto kautuves, vairumtirgotāji un tirgotāji, nesaturēja visu tiesību aktos prasīto informāciju (sk. 9. izcēlumu).

Francijā kompetentā iestāde neapstiprināja visām turētāju kategorijām kopēju reģistru, kā tas prasīts Regulas (EK) Nr. 1760/2000 7. panta 3. punktā. Nobarošanas saimniecībām apstiprināto reģistru formāts neparedzēja nepārtraukti reģistrēt ganāmpulka pārvietošanu un nesniedza iespēju uzzināt saimniecībā esošo liellopu skaitu.Itālijā pastāvēja divi dažādi ganāmpulku reģistru modeļi. Nevienā no šiem diviem modeļiem nebija paredzēts nepārtraukti reģistrēt liellopu pārvietošanu. Nepastāvēja apstiprināts reģistrs lopkautuvēm.Lielbritānijā tirgotāji, tirgus pārvaldnieki un lopkautuves nepildīja reģistru tādā formātā, kādu apstiprināja kompetentās iestādes.

82.

Katrā dalībvalstī pasēm bija ļoti atšķirīgs formāts un katra dalībvalsts bija izveidojusi savu sistēmu. Pases nebija salīdzināmas savā starpā un lauksaimniekam no citas dalībvalsts bija grūtības atšifrēt dažādu pasu noformējuma loģiku (sk. 2. fotogrāfiju). Apmeklētajās dalībvalstīs starp dalībvalstīm tirgoto dzīvnieku pasu uzraudzība nebija pietiekoša (sk. 10. izcēlumu).

Itālijā pasu ticamībai nebija garantiju. Dažos reģionos pastāvēja dažādi pasu modeļi, līdzās drukātām pasēm apritē bija ar roku aizpildītas pases. Dažos gadījumos no trešās valsts ievestu un pirmajā saimniecībā identificētu teļu pases neietvēra nekādus norādījumus par teļu izcelsmi. Itālijas kompetentās iestādes nolēma neizsniegt jaunas pases dzīvniekiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm, bet informācija, kas bija ietverta pasu svītru kodos, netika sistemātiski izmantota, jo svītru kodi nebija standartizēti. Nokauto dzīvnieku pases netika regulāri nodotas atpakaļ kompetentajām iestādēm. Dažas lopkautuves sūtīja pases uz valsts datu bāzi, citas – uz vietējām nodaļām, bet daži glabāja pases vairākus gadus. Netika veiktas sasaistu pārbaudes starp nokauto dzīvnieku pasēm un informāciju par kaušanu, ko lopkautuves sniedza datu bāzēm.Bavārijā un Saksijā nepastāvēja procedūra, saskaņā ar kuru uzraudzīt pasu atdošanu pēc liellopu nokaušanas. Pases netika regulāri atdotas Zemes “Regionalstelle”. Turklāt lopkautuves neaizpildīja visu nokauto liellopu pases. Pasu atkārtotas izdošanas gadījumos nepastāvēja procedūra, ar kuras palīdzību varētu pārliecināties par atkārtotas izdošanas pamatotību.Francijā kompetentās iestādes dzīvniekiem, kas ievesti no citas dalībvalsts, izsniedza jaunas pases. No citas dalībvalsts ievesto liellopu pases netika atdotas izcelsmes dalībvalstij. Šīs pases tika uzkrātas Lauksaimniecības ministrijā un vietējās iestādēs, gaidot iespējamo pārsūtīšanu uz izcelsmes dalībvalsti. Nepastāvēja ne šo pasu reģistrācijas procedūra, ne arī sistēma šo pasu atzīšanai par spēkā neesošām.

83.

Tiesību aktos ir noteikts, ka turētāji ziņo datu bāzēm par visām ievešanām saimniecībā vai izvešanām no tās, bet nav noteikts paziņojamās informācijas veids. Šā iemesla dēļ pārvietošanas paziņojumos informācija ne vienmēr bija pilnīga. Piemēram, Francijas kompetentās iestādes saņēma ļoti ierobežotu informāciju par liellopu galamērķi. Turētājiem kā izvešanas iemesls bija jāuzrāda tikai “nokaušana” vai “nobarošana”, nesniedzot informāciju par konkrētu galamērķi (Francijas vai citas valsts tirgu). Tātad datu bāze nesniedza informāciju, vai dzīvnieks tiek pārvietots Kopienas iekšienē vai ārpus tās. Itālijā dzīvnieku savākšanas centri nesniedza regulārus paziņojumus par pārvietošanām. Turklāt tika atklāti nozīmīgi kavējumi paziņojumu apstrādē. 2000. un 2001. gadā vairāk nekā 95 % no visa veida paziņojumiem datu bāzēs tika reģistrēti, nokavējot tiesību aktos paredzētos termiņus.

84.

Pārvietošanas noviržu atklāšanas mehānismi un šo noviržu pārvaldība apmeklētajās dalībvalstīs bija ļoti atšķirīga (sk. 11. izcēlumu).

Lai nodrošinātu datu bāzē ievadītās informācijas optimālu kvalitāti, Vācijā tika īstenoti 600 a priori testi. Tika veikti arī a aposteriori testi. Turklāt Vācijas kompetentās iestādes datu bāzē iekļaujamajai informācijai ieviesa kvalitātes rādītāju. Šis rādītājs atspoguļoja to, cik procenti dzīvnieku pārvietošanu noritēja ar novirzēm.Itālijā 2001. gadā veiktajos paziņojumos par ievešanu 515 967 gadījumos netika minēts pārvietošanas sākuma punkts (21 % no kopējā skaita). 2002. gada 1. janvārī2 305 076 paziņojumos par dzīvnieku izvešanu nebija norādīts galamērķis. 2002. gada martā valsts datu bāzē 743 079 ieraksti par krotālijām dublējās.Lielbritānijā tika atklāti paziņojumu kavējumi. Noteiktam izvešanu skaitam nesekoja ieviešana, tas nozīmē, ka attiecīgie dzīvnieki bija “pazaudēti”. Turklāt dažas novirzes tika labotas ar automātisku procedūru, aizpildot trūkstošos posmus (2002. gada aprīlī tika saskaitīts 1 915 000“labotu” pārvietošanu).Francijā savākšanas centriem un tirgotājiem bija pienākums sniegt paziņojumu par pārvietošanu tikai gadījumos, ja liellopi pie viņiem uzturējās ilgāk par 30 dienām. Lopkautuvēm nebija pienākums sniegt paziņojumus par pārvietošanu.

85.

Francijā un Itālijā vietējās datu bāzes netika sinhronizētas ar valsts līmeņa datu bāzi. Francijā valsts datu bāze saņēma ziņas no 43 vietējām datu bāzēm. Kvantitatīvas un kvalitatīvas atšķirības starp vietējām datu bāzēm un valsts datu bāzi tika konstatētas 75 % apmeklēto saimniecību. Itālijā 198 vietējām datu bāzēm nebija tiešas piekļuves valsts datu bāzei. Turklāt lopkautuves netika pievienotas valsts datu bāzei. Visās apmeklētajās saimniecībās tika konstatētas datu atšķirības, salīdzinot dažādas datu bāzes.

86.

Vācijā datu bāzēs iekļautās informācijas kvalitāte tika atzīta par apmierinošu, bet pārējās trijās dalībvalstīs – par neapmierinošu. Tika izstrādāti tikai daži datu kvalitātes rādītāji, un datu kvalitātes apstiprināšanā netika izmantoti ārējie avoti.

87.

Kas attiecas uz paziņojumiem, liellopu turētāju līdzdalības līmenis tika atzīts par apmierinošu starp lauksaimniekiem. Tomēr izsekojamība nav pilnīga, ja visi turētāji, pat īslaicīgie, piemēram, tirgotāji, vairumtirgotāji un savākšanas centru pārvaldnieki neiesniedz ievešanas un izvešanas paziņojumus.

88.

Francijā sistēmā netika integrētas lopkautuves. Lopkautuves ir saikne starp liellopu identifikāciju un liellopu gaļas marķēšanu. Tādējādi lopkautuves ir izšķirošs posms pilnīgas izsekojamības realizēšanā.

89.

Datu bāze Francijā – valstī, kas veic vairāk nekā 50 % Kopienas iekšējā eksporta, – nesniedza nekādu informāciju par pārvietošanām, kurās iesaistītas citas dalībvalstis. Citās dalībvalstīs datu bāzēs iekļautā informācija par apriti Kopienas iekšienē uzrāda būtiskas novirzes starp izcelsmes dalībvalsts deklarētajām izvešanām un galamērķa dalībvalsts deklarētajām ievešanām (sk. 7. tabulu). 12. izcēlumā ir doti piemēri par novirzēm un nekonsekvencēm, salīdzinot dažādu valstu datu bāzes.

7. tabula

Ar liellopu gaļu saistītie izdevumi no 1999. līdz 2004. gadam

PĀRVIETOŠANA 2000. GADĀ

PĀRVIETOŠANA 2001. GADĀ

Itālijas datu bāze 2001. gadā sniedza ziņas tikai par 22 687 no Vācijas ievestiem dzīvniekiem, salīdzinot ar 114 820 Vācijas datu bāzē paziņotām izvešanām uz Itāliju. 2000. gadā dati ir attiecīgi: 18 255 un 79 691. Turklāt Itālijas datu bāze nesniedza ziņas par izvešanu uz Vāciju, kamēr Vācijas datu bāzē ievešana no Itālijas tika reģistrēta (1 126 liellopi 2000. gadā un 73 liellopi 2001. gadā).Vācijas datu bāzē 2000. gadā 23 dzīvnieki bija reģistrēti kā izvesti uz Apvienoto Karalisti, lai gan Apvienotās Karalistes datu bāzē šādā statusā bija reģistrēti 52 dzīvnieki. 2001. gadā Vācijas datu bāzē kā izvesti uz Apvienoto Karalisti bija reģistrēti 163 dzīvnieki, bet Apvienotās Karalistes datu bāzē kā no Vācijas ievesti – 1 122.Apvienotās Karalistes datu bāzēs netika sniegtas ziņas par izvešanām, kamēr Itālijas datu bāzē 2000. gadā bija reģistrēta 160 liellopu izvešana, savukārt 2001. gadā – 82 liellopu izvešana, lai gan šādas pārvietošanas bija aizliegtas.Saistībā ar izvešanu no Itālijas uz Apvienoto Karalisti ir jāatzīmē arī citas nesakritības. 2000. gadā tika deklarētas 160 dzīvnieku izvešanas no Itālijas uz Apvienoto Karalisti, kamēr Apvienotās Karalistes datu bāzes min tikai piecas izvešanas. Stāvoklis 2001. gadā pretējs – Itālijas datu bāzē nav minēta neviena izvešana uz Apvienoto Karalisti, bet Apvienotajā Karalistē ir reģistrētas 37 ievešanas.

90.

Arī tirdzniecībā ar trešām valstīm 2000. un 2001. gadā tika atklātas nozīmīgas novirzes (sk. 8. tabulu) starp Eiropas Statistikas biroja un valstu datu bāzu informāciju. Saskaņā ar Palātas veiktajiem pētījumiem dati no šiem diviem avotiem ir nekonsekventi. Nebija iespējams gūt precīzu ainu par dzīvnieku pārvietošanu starp dalībvalstīm un trešām valstīm.

8. tabula

Salīdzinošie dati par importu no trešām valstīm

IMPORTS 2000. GADĀ

IMPORTS 2001. GADĀ

91.

Dalībvalstu veikto pārbaužu uz vietas novērtējumu sk. 6. tabulā. Vācijā pārbaudes uz vietas organizē federālo zemju līmenī. Bavārijā netika ievērots obligātais 10 % rādītājs, revidējamo atbalsta saņēmēju atlases metode nebalstījās uz ikgadējo riska analīzi, netika piemērotas likumīgās sankcijas un rezultāti pārbaudēm uz vietas netika regulāri iesniegti piemaksu pārvaldītājiem. Francijā un Lielbritānijā netika ievērots obligātais 10 % pārbaužu līmenis. Itālijā pārbaužu kvalitāte, to rezultātu apstrāde, sankcijas un rezultātu paziņošana piemaksu pārvaldītājiem lika apšaubīt ticamību pārbaudēm uz vietas.

92.

Ņemot vērā, ka mērķis tiesību aktiem liellopu identifikācijas un reģistrācijas jomā ir nodrošināt visu liellopu pārvietošanas izsekojamību Eiropas Savienības teritorijā, jāsecina, ka pieņemtajos tiesību aktos ir konceptuāli trūkumi (sk. 33. līdz 46. punktu). Piemēram, Kopienas aktos nav paredzētas procedūras, saskaņā ar kurām uzraudzīt liellopu pārvietošanu starp dalībvalstīm, lai gan katru gadu 3 % līdz 4 % liellopu tiek pārvesti uz citu dalībvalsti.

93.

Spēkā esošajā likumdošanā ir neprecizitātes un nekonsekvences, kas ir iemesls atšķirīgiem režīmiem dažādās dalībvalstīs (sk. 38. punktu). Turklāt sistēmu sarežģī tas, ka tiesību aktus iespējams izpildīt dažādos veidos (sk. 39. punktu).

94.

Dalībvalstīs izveidotās datu bāzes ir ļoti neviendabīgas, kas liedz tās savstarpēji salīdzināt (sk. 40. un 41. punktu).

95.

Katra dalībvalsts ir pieņēmusi atsevišķus noteikumus LIRS pārvaldībai. Ir izstrādāti tikai daži kvalitātes rādītāji (sk. 86. līdz 90. punktu).

96.

Tiesību aktos ir prasīts, lai Komisija sniegtu atzinumu par valstu datu bāzu darbotiesspēju, bet nav izklāstīta attiecīgā procedūra. Šā atzinuma mērķis ir atļaut dalībvalstīm atteikties no pasēm liellopu pārvietošanai dalībvalsts teritorijā un samazināt pārbaudes attiecībā uz piemaksām par dzīvniekiem no 10 % uz 5 %. Šis pamatojums mazina nozīmību atzinumam par datu bāzes darbotiesspēju (sk. 55. līdz 64. punktu).

97.

Pārbaudes uz vietas, kuras jāveic dalībvalstīm, nav piemērotas visiem liellopu turētāju veidiem. Lopkopju vajadzībām “identifikācijas” pārbaudes un IAKS pārbaudes sistemātiski netiek integrētas. Tātad daudzās pārbaudēs tiek ignorēta iespējamā apvienošana (sk. 42. līdz 46. punktu). Sakarā ar to, ka trūkst precīzu un saskaņotu noteikumu visām dalībvalstīm (sk. 72. līdz 74. punktu), identifikācijas novirzēm dažādās dalībvalstīs ir dažādas finansiālās sekas saistībā ar piemaksām.

98.

Lielbritānijas tiesību akti neprasa dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju atbilstīgi LIRS, lai saņemtu maksājumus par tādu liellopu nokaušanu un iznīcināšanu, kuri ir vecāki par 30 mēnešiem.

99.

Palātas 2002. gada veiktā aptauja Kopienas iestādēs un četrās dalībvalstīs parādīja, ka nav pilnīgi sasniegts mērķis izveidot efektīvu liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu ražošanas posmā. Pilnā mērā nav garantēta visu liellopu pārvietošanas izsekojamība Eiropas Savienības teritorijā. Tā iznākumā Kopienas marķēšanas īpašā sistēma nenovēršami tika balstīta uz tādu pamatsistēmu, kurā pastāv trūkumi un kura izraisīja izsekojamības pārrāvumus pakārtotajā sistēmā (sk. 78. līdz 91. punktu).