TIESAS SPRIEDUMS

(Tiesas plēnums)

2004. gada 22. jūnijā

lietā C-42/01, Portugāles Republika pret Eiropas Kopienu Komisiju (1)

(Uzņēmumu koncentrācijas kontrole, ko veic Kopiena - Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 21. panta 3. punkts - Dalībvalstu leģitīmo interešu aizsargāšana - Komisijas kompetence)

(2004/C 201/01)

Tiesvedības valoda: portugāļu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas Judikatūras Krājumā”

Lietā C-454/01 Portugāles Republika (pārstāvis L.I. Fernandes un pārstāve L. Duarte, kam palīdz Marques Mendes) pret Eiropas Kopienu Komisiju (pārstāvis P.Oliver un pārstāve M. França) par pieteikumu atcelt 2000. gada 22. novembra Komisijas lēmumu Nr. C(2000)3543 final-PT par procedūru Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli 21.panta (Lieta Nr. COMP/M.2054 – Secil/Holderbank/Cimpor) ietvaros, Tiesa (Tiesas plēnums) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris, palātu priekšsēdētāji P. Jann, C. W. A. Timmermans, A. Rosas, C. Gulmann, J.-P. Puissochet un J. N. Cunha Rodrigues, tiesneši A. La Pergola un R. Schingten, tiesnese N. Colneric un tiesnesis S. von Bahr (referents), ģenerāladvokāts: A. Tizzano, sekretāre: M. Múgica Arzamendi, galvenā administratore, 2004. gada 22. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda

1.	Prasību noraidīt.

2.	Piespriest Portugāles Republikai segt izdevumus.

---

(1)   OV L 108, 07. 04. 2001.

TIESAS SPRIEDUMS

(Pirmā palāta)

2004. gada 17. jūnijs

lietā 30/02 (lūgums saņemt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Tribunal tributário de Primeira Instância de Lisboa): Recheio - Cash & Carry SA pret Fazenda Pública/Registo Nacional de pessoas Colectivas (1)

(Neesoša parāda izpildījuma atprasījums - 90 dienu termiņš prasības iesniegšanai - Efektivitātes princips)

(2004/C 201/02)

Tiesvedības valoda: portugāļu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas Judikatūras Krājumā”

Lietā 30/02 par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Tribunal tributário de Primeira Instância de Lisboa (Portugāle) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp Recheio - Cash & Carry SA un Fazenda Publica/Registo Nacional de pessoas Colectivas, Ministério Público prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Kopienu tiesības neesoša parāda izpildījuma atprasījuma jomā, Tiesa (Pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jann, tiesneši A. La Pergola un S. von Bahr (referents), tiesnese R. Silva de Lapuerta un tiesnesis K. Lenaerts, ģenerāladvokāts: D. Ruiz - Jarabo Colomer, sekretāre: Mugica Arzamendi, galvenā administratore, 2004. gada 17. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Kopienu tiesību efektivitātes princips neiestājās pret to, ka nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot Kopienu tiesības, atprasījuma prasībai tiek noteikts 90 dienu noilguma termiņš, sākot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai.

---

(1)   OV C 97, 20.4.2002.

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2004. gada 24. jūnijā

lietā C-49/02 (lūgums saņemt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Bundespatentgericht): Heidelberger Bauchemie GmbH1

(Preču zīmes - Tiesību aktu tuvināšana - Direktīva 89/104/EEK - Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme - Krāsu kombinācijas - Zila un dzeltena krāsa dažiem būvizstrādājumiem)

(2004/C 201/03)

Tiesvedības valoda: vācu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas Judikatūras Krājumā”

Lietā C-49/02 par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Bundespatentgericht (Vācija), nolūkā saņemt prāvā, kuru uzsāka Heidelberger Bauchemie GmbH, prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. pantu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989., L 40, 1. lpp.), Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs C. W. A. Timmermans, tiesneši J.-P. Puissochet, J. N. Cunha Rodrigues (referents) un R. Schintgen, tiesnese N. Colneric, ģenerāladvokāts: P. Léger, sekretārs: H. von Holstein, 2004. gada 24. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

Krāsas vai krāsu kombinācijas, kuras reģistrācijas pieteikumā attēlotas abstrakti un bez kontūrām un kuru nianses ir izskaidrotas ar norādi uz krāsas paraugu un precizētas saskaņā ar atzītu krāsu klasifikāciju, var veidot preču zīmi 2. panta nozīmē Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, ja:

—	ir pierādīts, ka kontekstā, kādā tās tiek izmantotas, šīs krāsas vai krāsu kombinācijas faktiski tiek attēlotas kā apzīmējums, un

—	reģistrācijas pietikumā norādīts sistemātisks izkārtojums, kurā attiecīgās krāsas ir sakārtotas iepriekšnoteiktā un nemainīgā veidā.

Pat ja krāsu kombinācija atbilst nosacījumam, ka tai jāspēj veidot preču zīmi minētās Direktīvas 2. panta nozīmē, kompetentajai iestādei jautājumos par preču zīmju reģistrāciju tomēr jānovērtē, vai pieprasītā kombinācija atbilst citiem izvirzītajiem nosacījumiem, jo īpaši tās pašas Direktīvas 3. pantam, lai to reģistrētu kā preču zīmi attiecībā uz tā uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem, kas lūdz reģistrāciju. Šajā pārbaudē jāņem vērā visi konkrētajam gadījumam atbilstošie apstākļi, attiecīgā gadījumā ieskaitot apzīmējuma, par kuru iesniegts pieteikums, lai to reģistrētu kā preču zīmi, lietojumu. Šādā pārbaudē jāņem vērā arī vispārēja interese nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kas piedāvā tāda paša veida preces vai pakalpojumus kā tie, par kuriem iesniegts reģistrācijas pieteikums.

TIESAS SPRIEDUMS

(ceturtā palāta)

2004. gada 24. jūnija

lietā C-119/02: Eiropas Kopienu Komisija pret Grieķijas republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīvas 91/271/EEK 3. panta 1. punkta otrā daļa un 5. panta 2. punkts - Komunālo notekūdeņu novadīšana jūtīgajā zonā - Kanalizācijas sistēmas trūkums - Minētās direktīvas 4. pantā paredzētās stingrākās attīrīšanas nekā otrreizējās attīrīšanas trūkums)

(2004/C 201/04)

Tiesvedības valoda: grieķu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas judikatūras krājumā”

Lietā C-119/02 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji: G. Valero Jordana un Konstantinidis) pret Grieķijas Republiku (pārstāvis: E. Skandalou) par pieteikumu atzīt, ka, nepieņemot nepieciešamos pasākumus, nolūkā izveidot kanalizācijas sistēmu komunālajiem notekūdeņiem Thriasio Pediounen reģionā un nenodrošinot stingrāku attīrīšanu nekā otrreizējo attīrīšanu komunālajiem notekūdeņiem minētajā reģionā pirms tie tiek novadīti “jūtīgajā zonā” Éleusis līcī, Grieķijas Republika nav izpildījusi tai ar Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvas 91/271 EEK 3. panta 1. punktu un 5. panta 2. punktu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 40. lpp.), ko groza Komisijas 1998. gada 27. februāra Direktīva 98/15/EK (OV L 67, 29. lpp.) uzliktos pienākumus, Tiesa (ceturtā palāta) 2004. gada 24. jūnijā, šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs de J. N. Cunha Rodrigues, tiesneši J.-P. Puissochet un F. Macken (referents), ģenerāladvokāts: F. G. Jacobs,, sekretārs: R. Grass, pasludināja spriedumu ar šādu lemjošo daļu:

1)

nepieņemot nepieciešamos pasākumus, nolūkā izveidot kanalizācijas sistēmu komunālajiem notekūdeņiem Thriasio Pediounen reģionā un nenodrošinot stingrāku attīrīšanu nekā otrreizējo attīrīšanu komunālajiem notekūdeņiem minētajā reģionā pirms tie tiek novadīti “jūtīgajā zonā” Éleusis līcī, Grieķijas Republika nav izpildījusi tai ar Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvas 91/271 EEK 3. panta 1. punkta otro daļu un 5. panta 2. punktu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu, ko groza Komisijas 1998. gada 27. februāra Direktīva 98/15/EK uzliktos pienākumus;

2)	Grieķijas Republikai piespriest atlīdzināt izdevumus.

---

(1)   OV C 131, 1.6.2002.

2004. gada 24. jūnija

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

lietā C-212/02: Eiropas Kopienu Komisija pret Austrijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 89/665/EEK un 92/13/EEK - Nepilnīga transponēšana - Pienākums paredzēt likumdošanā par valsts līgumu piešķiršanu procedūru, kas dod iespēju visiem noraidītajiem pretendentiem pieprasīt lēmuma par pasūtījuma piešķiršanu atcelšanu)

(2004/C 201/05)

Tiesvedības valoda: vācu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas judikatūras krājumā”

Lietā C-212/02 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis: M. Nolin, kam palīdz R. Roniger) pret Austrijas Republiku (pārstāvji: C. Pesendorfer un M. Fruhmann) par pieteikumu atzīt, ka, tā kā Landesvergabegesetze (federālie likumi par valsts līgumu piešķiršanu) Zalcburgas, Štīrijas, Lejasaustrijas un Karintijas reģionos nekādā gadījumā neparedz pārskatīšanas procedūru, kas ļautu pretendentam pieprasīt lēmuma par līguma piešķiršanu atcelšanu, Austrijas Republika nav izpildījusi tai ar Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/665/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz pārskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegāžu valsts līgumus un būvdarbu valsts līgumus (OV L 395, 33 lpp.) 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/13/EEK, ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 76, 14 lpp.), uzliktos pienākumus, Tiesa (otrā palāta) 2004. gada 24. jūnijā, šādā sastāvā: C. W. A. Timmermans, tiesneši J.-P. Puissochet (referents), R. Schintgen, F. Macken un N. Colneric, ģenerāladvokāts: Poiares Maduro, sekretārs: R. Grass, pasludināja spriedumu ar šādu lemjošo daļu:

1)

tā kā Landesvergabegesetze (federālie likumi par valsts līgumu piešķiršanu) Zalcburgas, Štīrijas, Lejasaustrijas un Karintijas reģionos nekādā gadījumā neparedz pārskatīšanas procedūru, kas ļautu pretendentam pieprasīt lēmuma par līguma piešķiršanu atcelšanu, Austrijas Republika nav izpildījusi tai ar Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvu 89/665/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz pārskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegāžu valsts līgumus un būvdarbu valsts līgumus 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvu 92/13/EEK, ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē, uzliktos pienākumus;

2)	Austrijas Republikai piespriest atlīdzināt izdevumus.

---

(1)   OV C 180, 27.7.2002.

TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2004. gada 24. jūnija

lietā C-278/02 (Berufungssenat I der Region Linz bei der Finanzlandesdirektion für Oberösterreich lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu): Herbert Hanslbauer GmbH (1)

(Lauksaimniecība - Tirgus kopīga organizācija - Vērša gaļa - Eksporta kompensācijas - Nelikumīgi saņemtu naudas summu atmaksa - Lietas par pārkāpumiem - Regulas Nr. 2988/95 (EK, Euroatom) 3. pants - Tiešā iedarbība - Noilguma termiņš - Noilguma pārtraukšana)

(2004/C 201/06)

Tiesvedības valoda: vācu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Recueil de la Jurisprudence de la Cour”

Lietā C-278/02 par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Berufungssenat I der Region Linz bei der Finanzlandesdirektion für Oberösterreich (Austrija) nolūkā saņemt lietā, ko ierosinājis Herbert Handlbauer GmbH, prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euroatom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību 3. panta 1. punktu (OV L 312, 1. lpp.), Tiesa (otrā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs C.W.A. Timmermans, tiesneši J.-P. Puissochet, J.N. Cunha Rodrigues un R. Schintgen (referents) un tiesnese N. Colneric, ģenerāladvokāts: A. Tizzano, sekretārs: M. Múgica Arzamendi, galvenā administratore, 2004. gada 24. jūnijā pasludināja spriedumu ar šādu lemjošo daļu:

1)

Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euroatom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību 3. panta 1. punkts ir tieši piemērojams dalībvalstīs, ieskaitot lauksaimniecības produktu eksporta kompensāciju jomā, ja nepastāv Kopienas nozaru noteikumi, kuri paredz īsāku termiņu, bet ne mazāku par trīs gadiem, vai, ja nepastāv valsts tiesību akti, kuri nosaka ilgāku noilguma termiņu.

2)

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka paziņojums par muitas pārbaudi attiecīgajam uzņēmumam ir lēmums, kas attiecas uz pārkāpuma izmeklēšanu vai iztiesāšanu, kas pārtrauc šī panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto noilguma termiņu, ja darbības, par kurām ir aizdomas, ka noticis pārkāpums, ar lēmumu ir pietiekami precīzi ierobežotas.

---

(1)   OV C 289, 23.11.2002.

TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2004. gada 24. jūnija

lietā C-350/02: Eiropas Kopienu Komisija pret Nīderlandes Karalisti (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība telekomunikāciju sektorā - Direktīvas 97/66/EK 6. un 9. pants - Nepieciešamība precīzi identificēt iebildumus argumentētajā atzinumā)

(2004/C 201/07)

Tiesvedības valoda: nīderlandiešu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Recueil de la Jurisprudence de la Cour”

Lietā C-350/02 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji: M. Shotter un W. Wils) pret Nīderlandes Karalisti (pārstāvis: S. Terstal) cēla prasību nolūkā atzīt, ka, nepieņemot visus likumus, noteikumus un administratīva rakstura pasākumus, kas nepieciešami, lai valsts tiesībās transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/66/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā 6. un 9. pantu (OV 1998, L 24, 1. lpp.), vai vismaz, neinformējot par šo noteikumu Komisiju, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EK līgumu, Tiesa (pirmā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jann, tiesneši A. La Pergola un S. Von Bahr, tiesneses R. Silva de Lapuerta un tiesneši K. Lenaerts (referents), ģenerāladvokāts J. Kokott, sekretārs: M.-F. Contet, galvenais administrators, 2004. gada 24. jūnijā pasludināja spriedumu ar šādu lemjošo daļu:

1)

Nepilnīgi transponējot Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/66/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā 6. pantu, jo, pirmkārt, Wet houdende regels inzake de telecommunicatie (Telecommunicatiewet) 11.5. panta 1. punkts atsaucas uz iestādes veiktu vispārīgu pasākumu, kas nebija paziņots Eiropas Kopienu Komisijai un, otrkārt, Telecommunicatiewet 11.5. panta 3. punktā minētie izpildes noteikumi nebija paziņoti Komisijai, un, nepilnīgi transponējot augstāk minētās direktīvas 9. pantu, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar šo direktīvu.

2)	Prasība pārējā daļā ir noraidīta.

3)	Nīderlandes Karaliste sedz savus izdevumus un trīs ceturtdaļas Komisijas izdevumus.

4)	Komisija sedz atlikušo daļu no saviem izdevumiem.

---

(1)   OV C 323, 21.12.2002.

TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2004. gada 24. jūnijā

lietā C-421/02: Eiropas Kopienu Komisija pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 85/337/EEK - Nepilnīga transpozīcija)

(2004/C 201/08)

Tiesvedības valoda: angļu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas Judikatūras Krājumā”

Lietā C-421/02 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis: X. Lewis) pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (pārstāve: Ph. Ormond) par prasību atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību 4. panta 2. punktam Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK (OV L 73, 5. lpp.), attiecībā uz projektiem, kas uzskaitīti šīs direktīvas II pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktā, vai vismaz neinformējot Komisiju par šiem pasākumiem, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva, Tiesa (trešā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Rosas, tiesnesis R. Schintgen un tiesnese N. Colneric (referente), ģenerāladvokāts: D. Ruiz-Jarabo Colomer, sekretārs: R. Grass, 2004. gada 24. jūnijā pasludināja spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Skotijā un Ziemeļīrijā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību 4. panta 2. punktam Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK, attiecībā uz projektiem, kas uzskaitīti šīs direktīvas II pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktā, un neinformējot Komisiju par pasākumiem, kas Anglijā un Velsā veikti šādā nolūkā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.

2)	Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atlīdzina izdevumus.

---

(1)   OV C 7, 11.1.2002.

TIESAS SPRIEDUMS

(piektā palāta)

2004. gada 22. jūnijā

lietā C-439/02: Eiropas Kopienu Komisija pret Francijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Jūras pārvadājumi - Direktīva 95/21/EK - Jūras drošība - Kuģu ostas valsts kontrole - Nepietiekams pārbaužu skaits)

(2004/C 201/09)

Tiesvedības valoda: franču

Lietā C-439/02 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji: K. Simonsson un W. Wils) pret Francijas Republiku (pārstāvji: G. de Bergues un P. Boussaroque) par prasību atzīt, ka, neveicot noteiktu skaitu pārbaužu, kas atbilst vismaz 25 % no to atsevišķo kuģu skaita, kuri ienākuši tās ostās 1999. un 2000. gadā, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 5. panta 1. punkts Padomes 1995. gada 19. jūnija Direktīvā 95/21/EK, kas nosaka, kā kuģošanai Kopienas ostās un dalībvalstu jurisdikcijai pakļautos ūdeņos piemērot starptautiskos standartus attiecībā uz kuģu drošību, piesārņojuma novēršanu un dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem (ostas valsts kontrole) (OV L 157, 1.lpp.), Tiesa (piektā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs C. Gulmann, tiesnesis S. von Bahr un tiesnese R. Silva de Lapuerta (referente), ģenerāladvokāts: F. G. Jacobs, sekretārs: R. Grass, 2004. gada 22. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

Neveicot noteiktu skaitu pārbaužu, kas atbilst vismaz 25 % no to atsevišķo kuģu skaita, kuri ienākuši tās ostās 1999. un 2000. gadā, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 5. panta 1. punkts Padomes 1995. gada 19. jūnija Direktīvā 95/21/EK, kas nosaka, kā kuģošanai Kopienas ostās un dalībvalstu jurisdikcijai pakļautos ūdeņos piemērot starptautiskos standartus attiecībā uz kuģu drošību, piesārņojuma novēršanu un dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem (ostas valsts kontrole).

2)	Francijas Republika atlīdzina izdevumus.

---

(1)   OV C 19, 2003.1.25.

2004. gada 17. jūnija

TIESAS SPRIEDUMS

(piektā palāta)

lietā C-99/03: Eiropas Kopienu Komisijas pret Īriju (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 2000/52/EK - Finansiālo attiecību pārskatāmība starp dalībvalstīm un publiskiem uzņēmumiem - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

(2004/C 201/10)

Tiesvedības valoda: angļu

Pagaidu tulkojums; galīgais tulkojums tiks publicēts “Tiesas judikatūras krājumā”

Lietā C-99/03 Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis: J. Flett) pret Īriju (pārstāvis: D. O'Hagan) par pieteikumu atzīt, ka, nepieņemot nepieciešamos normatīvos un administratīvos aktus, lai ieviestu Komisijas 2000. gada 26. jūlija Direktīvu 2000/52/EK, ar ko groza Direktīvu 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 193, 75. lpp.), vai, jebkurā gadījumā, nepaziņojot par pieņemtajiem noteikumiem Komisijai, Īrija nav izpildījusi ar šo direktīvu uzliktos pienākumus, Tiesa (piektā palāta) 2004. gada 17. jūnijā šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs C. Gulmann, tiesneši S. von Bahr (referents) un R. Silva de Lapuerta, ģenerāladvokāts: A. Tizzano, sekretārs: R. Grass, pasludināja spriedumu ar sekojošu lemjošo daļu:

1)

ka, nepieņemot nepieciešamos normatīvos un administratīvos aktus, lai ieviestu Komisijas 2000. gada 26. jūlija Direktīvu 2000/52/EK, ar ko groza Direktīvu 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 193, 75. lpp.), vai, jebkurā gadījumā, nepaziņojot par pieņemtajiem noteikumiem Komisijai, Īrija nav izpildījusi ar šo direktīvu uzliktos pienākumus,

2)	Īrijai piespriest atlīdzināt izdevumus.

---

(1)   OV C 101, 26. 04. 2003.

TIESAS SPRIEDUMS

(ceturtā palāta)

2004. gada 10. jūnija

lietā C-302/03: Eiropas Kopienu Komisija pret Itālijas Republiku (1)

(Valsts pienākumu neizpilde - Direktīva 1999/22/CE - Savvaļas dzīvnieku turēšana zooloģiskajos dārzos - Netransponēšana noteiktajā termiņā)

(2004/C 201/11)

tiesvedības valoda: itāļu

Lietā C-302/03, Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji: M. van Beek un R. Amorosi) pret Itālijas Republiku (pārstāvis: I. Braguglia, kam palīdz G. de Bellis) par prasību atzīt, ka, nepieņemot nepieciešamos normatīvos un administratīvos aktus, lai ieviestu Padomes 1999. gada 29. marta Direktīvu 1999/22 attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos (OV L 94, 24. lpp.), vai, jebkurā gadījumā, nepaziņojot par pieņemtiem noteikumiem Komisijai, Itālijas Republika nav izpildījusi ar šo direktīvu uzliktos pienākumus, Tiesa (ceturtā palāta) šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. N. Cunha Rodrigues (referents), tiesneši J.-P. Puissochet un K. Lenaerts, ģenerāladvokāts: M. P. Léger, sekretārs: M. R. Grass, 2004. gada 10. jūnijā pieņēma spriedumu, kura rezultatīvā daļa ir šāda:

1)

Nepieņemot nepieciešamos normatīvos un administratīvos aktus, lai ieviestu Padomes 1999. gada 29. marta Direktīvu 1999/22 attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos (OV L94, 24. lpp.), vai, jebkurā gadījumā, nepaziņojot par pieņemtiem noteikumiem Komisijai, Itālijas Republika nav izpildījusi ar šo direktīvu uzliktos pienākumus.

2)	Itālijas Republikai piespriest atlīdzināt izdevumus.

---

(1)   OV C 213, 6.9.2003.

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 3. marta Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) lēmumu lietā ELMEKA N.E. pret Ypourgos Oikonomikon un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 19. aprīlī.

Šajā lietā uzdotie jautājumi ir identiski lietā C-181/04 uzdotajiem jautājumiem.

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 3. marta Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) lēmumu lietā ELMEKA N.E. pret Ypourgos Oikonomikón un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 19. aprīlī.

Šajā lietā uzdotie jautājumi ir identiski Lietā C-181/04 uzdotajiem jautājumiem.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 7. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Nicola Yerrell, Komisijas Juridiskā dienesta locekle, un Horstpeter Kreppel, nacionālo ierēdņu apmaiņas ietvaros Komisijas Juridiskajā dienestā norīkotais tiesnesis no Arbeitsgericht (darba strīdu tiesa), kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Eiropas Kopienu Tiesai ir šādi:

1.

Ņemot vērā to, ka Vācijas Federatīvā Republika netieši diskriminē sievietes, kuras ir lielākā daļa nepilna laika nodarbināto darbinieku vācu civildienestā, kuri strādā mazāk nekā 18 darba stundas nedēļā, jo a) saskaņā ar Bundespersonalvertretungsgesetz (Federālais darbinieku pārstāvniecības likums) 14. panta 2. punktu un šim noteikumam atbilstošo noregulējumu zemēs — Bayern (Bavārija) — Berlin (Berlīne) — Bremen (Brēmene) — Hessen (Hessene) nepilnu laiku nodarbinātajiem, kas regulāri tiek nodarbināti mazāk nekā 18 stundas nedēļā, b) zemēs — Mecklenburg – Vorpommern (Meklenburga - Priekšpomerānija) — Sachsen (Saksija) — Schleswig – Holstein (Šlēsviga – Holšteina) — Thüringen (Tīringene) mazāk nekā pusi no regulāra nedēļas darba laika nodarbinātajiem, c) zemēs — Baden – Württemberg (Bādene - Virtemberga) — Brandenburg (Brandenburga) — Rheinland – Pfalz (Reinzeme - Pfalca) — Sachsen – Anhalt (Saksija - Anhalte) mazāk nekā vienu trešdaļu no regulāra nedēļas darba laika nodarbinātajiem, d) zemē Nordrhein – Westfalen (Ziemeļreina-Vestfāle) mazāk nekā 2/5 no regulāra nedēļas darba laika nodarbinātajiem, e) zemē Niedersachsen (Lejassaksija) uz nepilnu laiku nodarbinātajiem, kas gada ietvaros 2 mēnešu laika periodā ir nodarbināti mazāk nekā 15 stundas nedēļā, nav tiesību tikt ievēlētiem darbinieku pārstāvniecībās, Vācijas Federatīvā Republika pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principu, kā tas ir noteikts Padomes Direktīvas 76/207/EEK (1) 1., 2. un 5. pantā un Padomes Direktīvas 97/81/EK (2) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu pielikuma 4. pantā.

2.	Piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Tiesību atņemšana nepilnu laiku civildienestā nodarbinātajiem, kuri tiek regulāri nodarbināti mazāk nekā 18 stundas nedēļā (federālajās zemēs stundu skaits ir nedaudz mazāks), tikt ievēlētiem federālajās un gandrīz visu federālo zemju darbinieku pārstāvniecībās nozīmē sieviešu netiešu diskrimināciju, jo tās ir lielākā daļa nepilna laika nodarbināto. Tādējādi tiek pārkāpta Padomes Direktīva 76/207/EEK. Noregulējums nav savienojams arī ar Direktīvu 97/81/EK, jo saskaņā ar to pret nepilnu laiku nodarbinātajiem ir jāizturas ne mazāk labvēlīgi kā pret pilnu laiku nodarbinātajiem, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīvu iemeslu.

Atņemt tiesības tikt ievēlētam nav objektīvu iemeslu. Attiecīgo darbinieku ierobežoto esamību darba vietā varētu līdzsvarot elastīga darba laika veidošana un moderni komunikāciju līdzekļi. Tiesību tikt ievēlētiem ierobežojumi nav noteikti Betriebsverfassungsgesetz (Likums par iekšējās darba kārtības noteikumiem), ar ko uzņēmējdarbībā regulē vēlēšanas Betriebsräten (Darbinieku padomēs), kuru funkcijas ir līdzvērtīgas darbinieku pārstāvniecību funkcijām civildienestā. Izslēgtās grupas pārstāvība darbinieku pārstāvniecību padomēs ir vajadzīga tās īpašo interešu dēļ, kuras pretējā gadījumā netiek ievērotas.

---

(1)  OV L 39, 40. lpp.

(2)  OV L 14 , 9. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 24. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi, ko cēla Apvienotā Karaliste, kuru pārstāv Mark Bethell, pārstāvis, kuram palīdz Lord Goldsmith QC, Her Majesty's Attorney General, Nicholas Paines QC un Tim Ward, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Apvienotā Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atzīt 2004. gada 10. marta Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes Regulu Nr. 460/2004, ar ko izveido Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (1), par spēkā neesošu;

—	piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētā Regula (Regula (EK) Nr. 460/2004, ''ENISA regula'') izveido Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru, kuras funkcijas ir sniegt ieteikumus, padomus un palīdzību Komisijai, dalībvalstīm un uzņēmējiem par tīklu un informācijas drošības jautājumiem ENISA regulas darbības ietvaros. Apvienotā Karaliste atbalsta šādas aģentūras izveidošanu, bet apgalvo, ka EKL 95. pants nav atbilstošs juridiskais pamats tās izveidošanai. ENISA regula pilnībā izveido aģentūru kā Kopienas iestādi; šī Regula nosaka aģentūras mērķus un uzdevumus, izveido normas vadībai, organizācijai un darba programmai; papildus, tā nosaka aģentūras budžetu, juridisko statusu, privilēģijas un imunitātes un darba valodas. ENISA Regulas normas pilnībā stājas spēkā Kopienas institucionālo tiesību līmenī.

Apvienotā Karaliste apgalvo, ka EKL 95. panta piešķirtās likumdošanas pilnvaras ir pilnvaras tuvināt valsts tiesību aktus; tās nav pilnvaras izveidot Kopienas iestādes vai piešķirt šādam iestādēm uzdevumus. Šādi jautājumi ir ārpus valsts tiesību darbības ietvariem, un Kopienas tiesību akti, kas izveido šādu iestādi vai piešķir tai uzdevumus, nevar tuvināt valsts tiesību aktus EKL 95. panta izpratnē.

Neviena ENISA Regulas norma netuvina, pat netieši, nevienu valsts tiesību normu. Tieši pretēji, aģentūrai ir tieši aizliegts pārkāpt dalībvalstu iestāžu kompetenci un regulas 1. panta 3. apakšpunktā uzskaitītie mērķi ir jārealizē bez dalībvalstu kompetences ierobežošanas.

Tādēļ ENISA Regulas normas ir ārpus tām valsts tiesību aktu tuvināšanas pilnvarām, kuras EKL 95. pants piešķir Parlamentam un Padomei un vienīgais atbilstošais juridiskais pamats šādam līdzeklim būtu EKL 308. pants.

---

(1)   OV L 77, 13.3.2004, 1. lpp [neoficiāls tulkojums]

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 7. aprīļa Tribunale di Gorizia (Gorizia, Itālija) rīkojumu lietā Azienda Agricola Roberto un Andrea Bogar pret Agenzia per le erogazioni in Agricoltura (AGEA) un Cospalat Friuli Venezia Giulia un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 28. maijā,

Tribunale di Gorizia lūdz Tiesu lemt par šādu prejudiciālu jautājumu:

—

Tā kā papildnodevas pienam un piena produktiem juridiskais raksturs ir jānosaka ņemot vērā Kopienas tiesību noteikumus, saskaņā ar kuriem šī nodeva ir tikusi ieviesta, un attiecīgos tās piemērošanas pamatnoteikumus (jo īpaši 1984. gada 31. marta Regulu Nr. 856/84 (1) un 1992. gada 28. decembra Regulu Nr. 3950/92 (2)), vai 1984. gada 31. marta Regulas (EEK) Nr. 856/84 1. pants un 1992. gada 28. decembra Regulas Nr. 3950/92 1. līdz 4. pants ir (vai nav) interpretējami tādējādi, ka papildnodevai pienam un piena produktiem ir administratīva soda raksturs un ražotājiem tā ir jāmaksā tikai tad, ja tie ir ar nolūku vai neuzmanības dēļ pārsnieguši piešķirtos daudzumus?

---

(1)   OV L 90, 1.4.1984., 10. lpp.

(2)   OV L 405, 31.12.1992., 1. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 27. maija Brēmenes Hanseatisches Oberlandsgericht lēmumu lietās Crailsheimer Volksbank eG pret Klaus Conrads, Frank Schulzke un Petra Schulzke-Lösche un Joachim Nitschke un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 2. jūnijā.

Brēmenes Hanseatisches Oberlandsgericht lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1)

Vai ar Direktīvas 85/577/EKK (1) 1. panta 1. daļu ir saderīgs tas, ka patērētāja tiesības, it īpaši, viņa atteikuma tiesības, rodas, ne tikai pastāvot Direktīvas 1. panta 1. daļā noteiktajai tirdzniecībai ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, bet arī citos gadījumos, tādos kā pārdevēja apzināta vai arī aiz neuzmanības pieļauta trešās personas iesaistīšana līguma noslēgšanā, izplatot preces ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas?

2)

Vai ar Direktīvas 5. panta 2. daļu ir saderīgs tas, ka, ja aizdevuma nekustamā īpašuma iegādei ņēmējs ir ne tikai noslēdzis aizdevuma līgumu ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, bet vienlaikus arī ir pieļāvis valūtas izmaksu uz kontu, kas praktiski vairs neatrodas viņa rīcībā, atteikuma gadījumā valūta ir jāatmaksā aizdevuma devējam?

3)	Vai ar Direktīvas 85/577/EKK 5. panta 2. daļu ir saderīgs tas, ka aizdevuma nekustamā īpašuma iegādei ņēmējam, ja viņam ir pienākums pēc atteikuma atmaksāt valūtu, to nav jāatmaksā līgumā noteiktajos maksājumu termiņos, bet gan nekavējoties pilnā apmērā?

4)	Vai ar Direktīvas 85/577/EKK 5. panta 2. daļu ir saderīgs tas, ka aizdevuma nekustama īpašuma iegādei ņēmējam, ja viņam atteikuma gadījumā ir pienākums atmaksāt valūtu, ir jāmaksā arī kredīta procenti?

---

(1)  OV L 372, 31. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 2. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Francijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv G. Rozet, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

Konstatēt, vai neļaujot ievērot Kopienas pilsoņa citas dalībvalsts publiskajā sektorā iegūto pieredzi un darba stāžu, stājoties Francijas slimnīcu publiskajā dienestā, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai jāuzņemas saskaņā ar EKL 39. pantu un 1968. gada 15. oktobra Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 7. pantu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (1);

—	piespriest Francijas Republiku atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Dalībvalstīm ir pienākums ņemt vērā migrējošo darba ņēmēju nostrādāto laiku līdzīgā nozarē citā dalībvalstī, klasifikāciju un noteikto darba stāžu attiecīgajā publiskajā dienestā pēc tiem pašiem noteikumiem, kādi tiek piemēroti, nosakot darba stāžu un profesionālo pieredzi konkrētās valsts sistēmā. Spēkā esošie Francijas noteikumi neļauj ievērot Kopienu pilsoņu, kas iestājas Francijas slimnīcu publiskajā dienestā, citas dalībvalsts publiskajā sektorā iegūto pieredzi un darba stāžu.

---

(1)   OV L 257, 19.10.1968, 2. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 23. februāra Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio rīkojumu lietā Confcooperative Unione Regionale della Cooperazione FVG Federagricole u.c. pret Ministerio per le Politiche Agricole e Forestali un Regione Veneto un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 3. jūnijā

Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 5. maija Arbeitsgericht Düsseldorf rīkojumu lietā Gül Demir pret Securicor Aviation Limited Securicor Aviation (Germany) Limited un Kötter Aviation Securitz GmbH & Co. KG un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 3. jūnijā.

Arbeitsgericht Düsseldorf lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1)

Vai, izvērtējot, vai ir notikusi uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, saskaņā ar Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK (1) 1. pantu- neatkarīgi no jautājuma par īpašuma tiesībām – jauna līguma noslēgšanas gadījumā, kopumā vērtējot, līdzekļu pāriešana no sākotnējā pakalpojuma sniedzēja uz jauno pakalpojuma sniedzēju paredz, ka līdzekļi tiek nodoti pakalpojuma sniedzēja neatkarīgai saimnieciskai lietošanai? Vai tiesību piešķiršana pakalpojuma sniedzējam noteikt veidu, kādā izmantot līdzekļus savās saimnieciskajās interesēs, ir galvenais kritērijs līdzekļu pārejas noteikšanai? Vai šajā sakarā ir nepieciešams noteikt, vai pakalpojuma sniegšanā pasūtītāja līdzekļi tiek izmantoti kā “objekts” vai kā “līdzeklis”?

2)

Gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši: a) Vai līdzekļi netiek uzskatīti par iedalītiem neatkarīgai saimnieciskai lietošanai, ja pasūtītājs tos nodod pakalpojuma sniedzēja rīcībā tikai lietošanai, pasūtītājam pašam uzņemoties to apkopi, ieskaitot ar to saistītās izmaksas? b) Vai tas, ka, pakalpojuma sniedzējs izmanto lidostas drošības pārbaudē pasūtītāja nodrošinātus vārtveida metāla detektorus, rokas metāla detektorus un rentgenoskopiskās ierīces, ir neatkarīga saimnieciska lietošana?

---

(1)  OV L 82, 16. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 4. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Spānijas Karalisti, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv D. M. van Beek, un Gregorio Valero Jordana, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

1.

atzīt, ka, neklasificējot skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas kā īpaši aizsargājamas teritorijas putniem, lai nodrošinātu visu 1. pielikumā uzskaitīto savvaļas putnu sugu un 1. pielikumā neuzskaitīto migrējošo putnu sugu aizsardzību, Spānijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kas noteikti Padomes 1979. gada 2. aprīļa direktīvas 79/409/EEK (1) par savvaļas putnu aizsardzību 4. panta 1. un 2. punktā;

2.	piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 79/409/EK 4. panta 1. un 2. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt šās direktīvas 1. pielikumā uzskaitīto sugu un regulāri sastopamo migrējošo sugu efektīvu aizsardzību, lai nodrošinātu izdzīvošanu un vairošanos to izplatības areālā. Šis pienākums attiecas kā minimums uz visu attiecīgo sugu, ņemot vērā to aizsardzības prasības, saglabāšanai vispiemērotāko teritoriju skaitu un lielumu. To, kas veido pietiekošu skaitu īpaši aizsargājamo teritoriju, nosaka, vadoties no sasniedzamā mērķa.

Dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, nosakot teritorijas, kuras vislabāk atbilst Direktīvas 4. pantā uzskaitītajām prasībām, tomēr savu novērtējumu tām ir jābalsta tikai uz zinātniski ornitoloģiskiem kritērijiem. Spānijas gadījumā 1998. gadā Sociedad Española de Ornitologia (Spānijas Ornitoloģijas biedrība) izstrādātais nozīmīgu putnu areālu (SPA) inventarizācijas saraksts (SEO / Birdlife Inventory 98) veido vislabāk dokumentēto un visprecīzāko pieejamo pamatu, lai noteiktu vispiemērotākās nozīmīgu sugu saglabāšanas teritorijas un sevišķi izdzīvošanas un vairošanās teritorijas. Šis inventarizācijas saraksts ir balstīts uz līdzsvarotiem ornitoloģiskiem kritērijiem, dodot iespēju norādīt, kuras vietas ir vispiemērotākās, lai nodrošinātu visu 1. pielikumā minēto sugu un citu migrējošo sugu saglabāšanu, un tas nosaka prioritārās teritorijas putnu saglabāšanai Spānijā.

Salīdzinot SEO / Birdlife Inventory 98 datus ar Spānijas Karalistes noteiktajām īpašās aizsardzības teritorijām visā Spānijas teritorijā un saskaņā ar vēl detalizētāku autonomo kopienu analīzi, var secināt, ka to teritoriju skaits un lielums, kas ir klasificētas kā īpaši aizsargājamas teritorijas, ir mazāks nekā to teritoriju skaits un lielums, uz kurām kā vispiemērotākajām 4. pantā norādīto putnu aizsardzības teritorijām norāda zinātniskiem pierādījumi.

---

(1)  OV L 103, 1979. gada 25. aprīlis, 1. lpp..

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 14. maija Tribunale de Cagliari (Itālija) rīkojumu lietā Enirisorse SpA pret Sotacarbo SpA un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 7. jūnijā.

Tribunale de Cagliari lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

1)	Vai Likuma Nr. 240/02 33. pantā ietvertais noteikums ir valsts atbalsts, kas sniegts Sotacarbo SpA un kas nav savienojams ar EKL 87. pantu, un vai tas turklāt ir nelikumīgs atbalsts, jo par to netika paziņots saskaņā ar EKL 88.panta 3. punktu?

2)	Vai augstāk minētais noteikums ir pretrunā ar EKL 43., 44., 48., 49. un turpmākajiem pantiem, kuri attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību?

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 14. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Grieķijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Georgios Zavvos un Michael Shotter no tās Juridiskā dienesta.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka, nepieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK (1) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.) vai, jebkurā gadījumā, nepaziņojot par pieņemtajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem Komisijai, Grieķijas Republika nav izpildījusi ar šo direktīvu uzliktos pienākumus.

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas transponēšanas termiņš valsts tiesībās beidzās 2003. gada 24. jūlijā.

---

(1)   OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 14. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Grieķijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Georgios Zavvos un Knut Simonsson, Komisijas Juridiskais dienests.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka, atļaujot atklātā jūrā sniegt vilkšanas pakalpojumus tikai kuģiem, kas peld ar Grieķijas karogu, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kuri tai uzlikti ar 1. pantu Padomes 1992. gada 7. decembra Regulā (EEK) Nr. 3577/92 (1), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža);

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Spēkā esošie Grieķijas tiesību aktu noteikumi ir pretrunā Regulas (EEK) Nr. 3577/92 1. pantam.

---

(1)   OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 14. jūnijā ir iesniegta izskatīšanai prasība pret Grieķijas Republiku, ko ir cēlusi Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Georgios Zavvos un Michael Shotter, Komisijas Juridiskais dienests.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka nepieņemot nepieciešamos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK (1) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) un, katrā gadījumā, nepaziņojot par minētajiem pasākumiem Komisijai, Grieķijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai uzlikti ar šo Direktīvu.

—	piespriest Grieķijas Republika atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas transponēšanas valsts iekšējās tiesībās termiņš ir notecējis 2003. gada 24. jūlijā.

---

(1)   OV L 108, 24.4.2002., 5. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 14. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Grieķijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Georgios Zavvos un Michael Shotter no Eiropas Kopienu Komisijas Juridiskā dienesta.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

pasludināt, ka nepieņemot un jebkurā gadījumā nepaziņojot Komisijai likumus, noteikumus un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai panāktu atbilstību ar 2002. gada 7. marta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/21/EK (1) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva), Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas transponēšanas valsts tiesību sistēmā termiņš beidzās 2003. gada 24. jūlijā.

---

(1)   OV L 108, 24.4.2002, 33. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 14. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Grieķijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Georgios Zavvos un Michael Shotter no Eiropas Kopienu Komisijas Juridiskā dienesta.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

—

pasludināt, ka nepieņemot un jebkurā gadījumā nepaziņojot Komisijai likumus, noteikumus un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai panāktu atbilstību ar 2002. gada 7. marta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/20/EK (1) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva), Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas transponēšanas valsts tiesību sistēmā termiņš beidzās 2003. gada 24. jūlijā.

---

(1)   OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 7. jūnija Cour du Travail de Liège (devītā palāta) 2004. gada 7. jūnija spriedumu lietā Office national de l'emploi pret Ioannis Ioannidis, un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 17. jūnijā.

Cour du Travail de Liège (devītā palāta) lūdz Tiesu lemt par šādu jautājumu:

Vai Kopienu tiesības (jo īpaši EK līguma 12., 17. un 18. pants) iestājas pret to, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums (tāds, kā Beļģijā 1991. gada 25. novembra karaliskais dekrēts par bezdarbu), ar ko, pamatojoties uz pabeigtu vidusskolas izglītību, pamatā jaunākiem par 30 gadiem darba meklētājiem, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi, saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā saviem pilsoņiem piemēro nosacījumu, atbilstoši kuram šie pabalsti tiek piešķirti tikai tad, ja prasītā izglītība ir pabeigta mācību iestādē, kuru vada, finansē vai atzīst viena no trim valsts komūnām (kā tas paredzēts augstāk minētā karaliskā dekrēta 36. panta 1. punkta 1. daļas otrā punkta a) apakšpunktā), ņemot vērā to, ka gaidīšanas pabalsti tika atteikti gados jaunam darba meklētājam, kas nav viesstrādnieka ģimenes loceklis, taču ir citas dalībvalsts pilsonis, kurā pirms pārvietošanās Savienībā, viņš izgāja un pabeidza vidusskolas izglītības kursu, kas pielīdzināta tās valsts iestāžu prasītajai izglītībai, kurā izteikts lūgums piešķirt gaidīšanas pabalstus?

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 23. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Vācijas Federatīvo Republiku, ko cēlusi Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Walter Mőlls un Karolina Mojzesowicz, Komisijas Juridiskā dienesta locekļi, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Tiesai ir šādi:

—

Konstatēt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Komisijas 2002. gada 16. decembra Direktīvas Nr. 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū 9. pants, un proti, tā nav Komisijai sniegusi informāciju, kas Komisijai ļautu pārliecināties, ka Direktīvā noteiktais tiks ievērots;

—	Piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Saskaņā ar Direktīvas Nr. 2002/77/EK (1) 9. pantu, Dalībvalstīm bija, vēlākais, līdz 2003. gada 24. jūlijam jāsniedz Komisijai informācija, lai tā varētu apstiprināt, ka šī Direktīva ir tikusi ieviesta. Šis termiņš ir notecējis, taču Vācijas Federatīvā Republika nav sniegusi Komisijai 9. pantā minēto informāciju.

---

(1)  OV L 249, 21. lpp.

Eiropas Kopienu Tiesā 2004. gada 24. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Francijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv E. Gippini Fournier un K. Mojzesowicz, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

1.	Konstatēt, ka, nesniedzot Komisijai nepieciešamo informāciju, kas ļautu Komisijai apstiprināt, ka Direktīvas 2002/77/EK (1) noteikumi ir ievēroti, Francija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek iepriekšminētās Direktīvas 9. pants;

2.	Piespriest Francijas Republikai segt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīvas 2002/77/EK 9. pants uzliek Dalībvalstīm pienākumu ne vēlāk kā 2003. gada 24. jūlijā iesniegt Komisijai tādu informāciju, kas ļautu Komisijai apstiprināt, ka iepriekšminētās Direktīvas noteikumi ir ievēroti.

---

(1)  Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīva 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV L 249, 21. lpp.)

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar Tribunal des affaires de sécurite sociale de Saint-Etienne 2004. gada 5. aprīļa rīkojumu lietā SAS Bricorama France pret Caisse Nationale de l`Organisation Autonome d`Assurance Vieillesse des Travailleurs Non-Salariés des Professions Industrielles et Comerciales – Caisse ORGANIC, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 29. jūnijā.

Tribunal des affaires de sécurite sociale de Saint-Etienne lūdz Eiropas Kopienu Tiesu lemt par jautājumu, vaiEKL 87. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts finansu atbalsts, ko Francija ir sniegusi C.P.D.C. (Profesionālā degvielas izplatītāju komiteja (Comité professionnel de la Distribution des Carburants)) un F.I.S.A.C. (Amatnieku un uzņēmējdarbības aizsardzības palīdzības fonds (Fonds d`Intervention pour la Sauvegarde de l`Artisanat et du Commerce)) ietvaros, sniedzot palīdzību amatniekiem un komersantiem, tiem beidzot darba gaitas, un dotācija ražošanā un komercprofesijās pašnodarbināto, kā arī amatnieku profesijās pašnodarbināto vecuma apdrošināšanas sistēmai, ir uzskatāms par valsts atbalstu?

Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs 2004. gada 17. maijā izdeva rīkojumu izslēgt lietu C-258/03: Eiropas Kopienu Komisija pret Francijas Republiku.

---

(1)   OV C 213, 6.9. 2003.

Ar Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 11.maijā izdoto rīkojumu no reģistra ir izslēgta lieta C–382/03 (Supreme Court, Dublinā lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu): Ryanair Ltd prasībā pret Aer Rianta cpt.

---

(1)   OV L 275, 15. 11. 2003.

Pēc tiesneses Trstenjak stāšanās amatā Pirmās instances tiesa savā 2004. gada 8. jūlija plenārsēdē nolēma šādi grozīt 2004. gada 13. maija plenārsēdes lēmumu par tiesnešu sadalījumu pa palātām:

Laikā no 2004. gada 8. jūlija līdz 2004. gada 31. augustam

1. palātā, kurā lietu izskata trīs tiesnešu sastāvā, iekļauti:

Priekšsēdētājs Vesterdorf, tiesnesis Mengozzi, tiesneses Martins Ribeiro, Labucka un Trstenjak;

1. palātā paplašinātā sastāvā, kurā lietu izskata piecu tiesnešu sastāvā, iekļauti:

Priekšsēdētājs Vesterdorf, tiesnesis Mengozzi, tiesneses Martins Ribeiro, Labucka un Trstenjak;

Lietās, kurās līdz 2004. gada 8. jūlijam ir beidzies rakstveida process un ir notikusi vai ir ieplānota tiesas sēde mutvārdu procesā, 1. palāta, kurā lietu izskata trīs tiesnešu sastāvā, un 1. palāta paplašinātā sastāvā, kurā lietu izskata piecu tiesnešu sastāvā, turpina savos iepriekšējos sastāvos piedalīties mutvārdu procesā, apspriedēs un sprieduma taisīšanā.

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

2004. gada 25. maijā

lietā T-69/03 W. pret Eiropas Parlamentu (1)

(Ierēdņi - Pabalsts sakarā ar dzīvesvietas maiņu - Dzīvesvietas jēdziens - Pierādījumi)

(2004/C 201/35)

Tiesvedības valoda: franču

Lietā T-69/03 bijušais Eiropas Parlamenta ierēdnis W., dzīvojošs Folkestonā (Apvienotā Karaliste), kuru pārstāv advokāts P. Goergen, pret Eiropas Parlamentu (pārstāvji: J. de Wachter un L. Knudsen), kuras galvenais priekšmets ir prasība atcelt Eiropas Parlamenta 2002. gada 3. jūnija lēmumu, kas nepiešķir prasītājam pabalstu sakarā ar dzīvesvietas maiņu, Pirmās Instances Tiesa viena tiesneša J. D. Cooke sastāvā; sekretārs I. Natsinas, administrators, 2004. gada 25. maijā pasludināja spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)	Prasība ir noraidīta.

2)	Katra puse sedz savus izdevumus.

---

(1)   OV C 101, 24.4.2003.

Prasība pret Eiropas Kopienu komisiju, ko 2004. gada 13. maijā iesniedza Asklepios Kliniken GmgH

(Lieta T-167/04)

(2004/C 201/36)

Tiesvedības valoda: vācu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 13. maijā ir iesniegta izskatīšanai prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Asklepios Kliniken GmbH, Königsten-Falkenstein (Vācija), kuru pārstāv advokāts K. Füßer.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atzīt, ka Komisija ir pārkāpusi EK līguma 88. pantu un Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. panta 1. daļu un 13. panta 1. daļu, nepieņemot lēmumu pēc prasītājas 2003. gada 20.janvārī iesniegtās sūdzības saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 4. panta 2., 3. vai 4. daļu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja ir privāto tiesību sabiedrība, kas ir specializējusies slimnīcu uzņēmējdarbībā un ir pilnībā privātīpašums. Kopš 2003. gada janvāra tā cenšas panākt, lai Eiropas Komisija saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 4. panta 2., 3. vai 4. daļu pieņem lēmumu par pastāvošo atbalsta praksi publiskajām slimnīcām Vācijas Federatīvajā Republikā.

Prasītāja apgalvo, ka privātajām slimnīcām būtībā ir sevi jāfinansē no atlīdzības, ko tām nodrošina, pamatojoties uz uzturēšanas līgumiem, kas ir noslēgti ar atbildīgajām slimokasēm un to vadošajām apvienībām, un no tiešajiem maksājumiem slimnīcu būvei, kas vajadzības gadījumā tiek nodrošināti, pamatojoties uz attiecīgās federatīvās zemes slimnīcu finanšu plānojumiem. Tomēr publiskās slimnīcas var papildus rēķināties ar to, ka attiecīgās iestādes regulāri sedz bieži radušos saimnieciskos zaudējumus. Pēc prasītājas uzskata šajā gadījumā ir runa par atbalstu EK līguma 87. panta 1. daļas izpratnē, par ko, pirmkārt, saskaņā ar EK līguma 88. panta 3. daļu bija pienākums ziņot Komisijai, bet, otrkārt, tas nav saderīgs ar kopējo tirgu.

Prasītāja tālāk apgalvo, ka prasība ir pamatota, jo Komisija, neskatoties uz savu pienākumu veikt noteiktas darbības, kas pastāvēja aicinājuma laikā, nav neko darījusi.

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko easyJet Airline Company Limited iesniedza 2004. gada 14. maijā

(Lieta T-177/04)

(2004/C 201/37)

Tiesvedības valoda: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 14. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla easyJet Airline Company Limited, Luton, Apvienotā Karaliste, kuru pārstāv J. Cook, S. Dolan un J. Parker, Solicitors.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atcelt 2004. gada 11. februāra Komisijas lēmumu lietā Nr. COMP/M.3280 (Air France/KLM), ar kuru koncentrācija tika atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, atbilstoši Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 (1) 6. panta 1. punktam un 6. panta 2. punktam;

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka ''Air France'' un ''KLM'' apvienošanās rezultātā tiktu izveidots vai nostiprināts dominējošs stāvoklis kopumā četrpadsmit starppilsētu gaisa maršrutos. Tomēr, Komisija atzina, ka koncentrācija ir savienojama ar kopējo tirgu ar nosacījumu, ka apvienošanās puses izpilda apņemšanās.

Prasītāja, kas pati ir aviosabiedrība, vēlas panākt lēmuma atcelšanu, pamatojot to ar vairākām Komisijas kļūdām novērtējumā. Jo sevišķi, prasītāja apgalvo, ka Komisija pienācīgi neizvērtēja šādus apstākļus:

—	apvienojušos sabiedrību dominējošā stāvokļa pastiprināšanās tajos maršrutos, kuros nebija pārklāšanās starp ''Air France'' un ''KLM'';

—	vai apvienošanās izveidoja vai pastiprināja dominējošo stāvokli lidostu pakalpojumu tirgos;

—	apvienošanās sekas attiecībā uz potenciālo konkurenci.

Papildus prasītāja apgalvo, ka Komisija nesniedza atbilstošu pamatojumu, lai pamatotu savu secinājumu, ka lidostas ''Charles de Gaulle'' un ''Orly'' ir savstarpēji aizvietojamas. Nobeigumā, prasītāja uzskata, ka pušu apņemšanās bija acīmredzami neatbilstošas, lai atjaunotu efektīvas konkurences struktūru tirgos, par kuriem radās bažas par dominējošo stāvokli, un Komisija pieļāva kļūdu novērtējumā pieņemot šīs apņemšanās.

---

(1)  OV L 257/90, 13. lpp.

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko iesniedza MPS Group Inc. 2004. gada 17. maijā

(Lieta T-178/04)

(2004/C 201/38)

Tiesvedības valoda: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 17. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko cēla MPS Group Inc. ar sēdekli Jacksonville, Floridā, ASV, kuru pārstāv K. O'Rourke un P. Kavanagh, solicitors.

Modis-Distribuiçao Centralizada SA ir arī puse procesā Apelācijas padomē.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

Atcelt ceturtās Apelācijas padomes 2004. gada 4. februāra lēmumu, ciktāl tas atbalsta iebildumus Nr. B000170599 attiecībā uz šādiem 35. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem: “darbā iekārtošanas biroju pakalpojumi, darbā iekārtošanas konsultāciju pakalpojumi; algu izmaksas sarakstu sagatavošanas pakalpojumi; laika reģistrēšanas pakalpojumi; nodrošināšana ar pagaidu un pastāvīgo personālu”;

—	Alternatīvi, atcelt lēmumu, ciktāl tas attiecas uz šādiem 35. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem: “darbā iekārtošanas biroju pakalpojumi, darbā iekārtošanas konsultāciju pakalpojumi, nodrošināšana ar pagaidu un pastāvīgo personālu”.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzējs:	MPS Group Inc.
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Kopienas preču zīmes pieteikums Nr. 778795 “MODIS” attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 35. klasē (darbā iekārtošanas biroju pakalpojumi, darbā iekārtošanas konsultāciju pakalpojumi, algu izmaksas sarakstu sagatavošanas pakalpojumi, …), 41. klasē (personāla apmācības pakalpojumi) un 42. klasē (psihometriskā testēšana)
Iebildumu procesā norādītais preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Modis-Distribuiçao Centralizada SA
Iebildumu procesā norādītā preču zīme vai apzīmējums:	Portugāļu preču zīme “MODIS” attiecībā uz 35. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem (reklāma, uzņēmējdarbības vadība un uzņēmējdarbības administrēšana)
Iebildumu nodaļas lēmums:	Kopienas preču zīmes pieteikuma noraidījums attiecībā uz 35. un 41. klasēm un pieteikuma pieņemšana attiecībā uz 42. klasi.
Apelācijas padomes lēmums:	Iebildumu nodaļas lēmuma atzīšana par spēkā neesošu, ciktāl tas atbalsta iebildumus attiecībā uz pieteiktajiem 41. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem, lietas nodošana turpmākai izpētei pārbaudītājam un apelācijas noraidīšana pārējā daļā.
Izvirzītie pamati:	Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (1) 8. panta 1. daļas a) apakšpunkta un 8. panta 1. daļas b) apakšpunkta pārkāpumi, pieņemot lēmumu par to, ka attiecīgie pakalpojumi ir līdzīgi.

---

(1)  Padomes Regula (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi, OV 1994, L 11, 1. lpp.

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Siegfried Krahl iesniedza 2004. gada 17. maijā

(Lieta T-179/04)

(2004/C 201/39)

Tiesvedības valoda: franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 17. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēlis Siegfried Krahl, kas dzīvo Zagrebā (Horvātijā), ko pārstāv Sébastien Orlandi, Albert Coolen, Jean- Noël Louis un Etienne Marchal, advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Tiesai ir šādi:

—	Atcelt Komisijas lēmumu no prasītāja atprasīt dienas naudu par laika periodu, kad viņa rīcībā bija nodots pagaidu dzīvoklis.

—	Piespriest atbildētājai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs, kas ir Komisijas ierēdnis, 2002. gada 2. februārī stājās amatā Komisijas delegācijā Zagrebā, un līdz 2002. gada 19. septembrim viņš dzīvoja dzīvoklī, ko viņa rīcībā bija nodevusi Komisija. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija nolēma atprasīt dienas naudu, kas izmaksāta prasītājam iepriekšminētajā periodā, pamatojot ar to, ka viņam nav bijis tiesību to saņemt, jo viņš ir izmantojis dzīvokli, ko viņa rīcībā bija nodevusi Komisija.

Pamatojot savu prasību, prasītājs norāda uz to, ka ir noticis Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta pārkāpums. Viņš ir norādījis, ka Komisija attiecīgo dzīvokli viņa rīcībā nodevusi pagaidu un nepastāvīgai lietošanai, kas nekavē dienas naudas saņemšanu. Bez tam, norāda prasītājs, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo Komisija ir devusi garantijas par dienas naudas izmaksāšanu, prasītājam dzīvojot dzīvoklī.

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, ko Spa lauksaimniecības kompānija Spa Monopole iesniedza 2004. gada 25. maijā

(Lieta T-186/04)

(2004/C 201/40)

Tiesvedības valoda: franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 25. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, ko cēla Spa Monopole, Spa lauksaimniecības kompānija, Spa (Beļģijā), kuru pārstāv advokāti Laurent de Brouwer, Emmanuel Cornu, Eric De Gryse un Donatienne Moreau.

Procesā Apelācijas padomē puse bija arī Spaform Limited.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

Atcelt 4. Apelācijas Padomes 2004. gada 25. februāra lēmumu lietā R 0827/2002-4, ar kuru ir noraidīta prasītāja apelācijas sūdzība pret Iebildumu nodaļas lēmumu, ar kuru ir noraidīti Prasītāja iesniegtie iebildumi pret vārdiskas preču zīmes “SPAFORM” reģistrāciju preču klasēm, kas ietilpst 7., 9. un 11. klasēs.

—	Piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam segt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzējs:	Spaform Limited
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Vārdiska preču zīme “SPAFORM” – pieprasījums nr. 609 776, iesniegts preču klasēm, kas ietilpst 7. (sūkņi u.c.), 9. (spiediena mērījumu aparāti un instrumenti) un 11. (burbuļvannas) klasēs
Iebildumu procesā apstrīdētās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Prasītājs
Apstrīdētā preču zīme vai apzīmējums:	Valsts preču zīme SPA preču klasēm, kas ietilpst 32. klasē (minerālūdens u.c.)
Iebildumu nodaļas lēmums:	Noraidīt iebildumus
Apelācijas padomes lēmums:	Noraidīt apelācijas sūdzību
Izvirzītie pamati:	Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1) 18. panta 1. punkta pārkāpums. Pamatojoties uz šo pantu, Iebildumu nodaļa uzskatīja, ka informācija, kas Birojam iesniegta iebildumu iesniegšanas termiņā, skaidri nenorāda agrāko zīmi, pret ko ceļ iebildumus. Prasītājs apšauba šo slēdzienu.

---

(1)  Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, Oficiālais Vēstnesis, Nr. L 303, 15.12.1995., 1.-32. lpp.

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko DJ (*1) iesniedza 2004. gada 19. maijā

(Lieta T-187/04)

(2004/C 201/41)

Tiesvedības valoda: franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 19. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla DJ (*1), kuru pārstāv Carlos Mourato, avocat, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atzīt par spēkā neesošu 2003. gada 22. jūlija apelācijas novērtētāja lēmumu par karjeras attīstības ziņojumu (REC) attiecībā uz prasītāju laikā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim;

—	atzīt par spēkā neesošu tieši nenoformulētu 2004. gada 20. februāra AIPN lēmumu, ar kuru sniegta negatīva atbilde uz prasītāja prasību;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt izdevumus, ieskaitot tos nepieciešamos izdevumus, kas tiks iesniegti tiesvedības beigās, jo īpaši, ar iekārtošanos uz dzīvesvietu saistītus izdevumus, ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī advokātu honorārus un izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumā prasītājs vispirms atsaucas uz novērtējuma procedūras noteikumu un uz Civildienesta noteikumu 43. panta izpildes noteikumu vairākiem pārkāpumiem, proti:

—	faktu, ka viņa novērtētājam bija jābūt citam ierēdnim, jo viņa novērtētājs bija ierēdnis, kas bija viņa tiešais priekšnieks, un nevis tas novērtētājs, kura vārds ir ierakstīts apstrīdētajā ziņojumā,

—	to, ka nebija notikušas konsultācijas ar viņa iepriekšējiem tiešajiem priekšniekiem,

—	novēlotas otrreizējās darba pārrunas, kā arī novēlotu apelācijas novērtētāja atzinumu,

—	ziņojuma novērtējuma komitejas priekšsēdētāja, iespējams, nelikumīgu iecelšanu.

Prasītājs tāpat atsaucas uz iekšējo auditoru neatkarīguma principa pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka viens no ziņojuma novērtējuma komitejas locekļiem strādāja Ģenerāldirektorātā, kura auditu veica prasītājs un ka prasītāja apelācijas novērtētājs bija Komisijas Ģenerālsekretārs, kurš arī bija pakļauts auditam. Prasītājs apgalvo, ka, ņemot vērā šo situāciju, viņa novērtētājam bija jābūt par Komisijas reformu atbildīgajam vice-prezidentam. Visbeidzot, prasītājs atsaucas uz pārkāpumu saistībā ar pienākumu pamatot lēmumu, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā arī novērtētāja pieļautajām acīmredzamām kļūdām novērtējumā.

---

(*1)  Informācija dzēsta vai aizstāta, ņemot vērā personas datu aizsardzību un/vai konfidencialitāti.

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, ko sabiedrība Société Freixenet S.A. iesniedza 2004. gada 24. maijā

(Lieta T-190/04)

(2004/C 201/42)

Tiesvedības valoda: franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 24. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, ko cēla sabiedrība Société Freixenet S.A., Sant Sadurnì d'Anoia (Spānijā), kuru pārstāv advokāti Fernand de Visscher, Emmanuel Cornu, Eric De Gryse un Donatienne Moreau.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	Atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja 4. Apelācijas padomes 2004.gada 11. februāra lēmumu (lieta R 97/2001-4) un pieņemt lēmumu, ka pieteikums Kopienas preču zīmei Nr. 32532 ir jāpublicē saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 40. pantu;

—	Pakārtoti atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja 4. Apelācijas padomes 2004. gada 11. februāra lēmumu (lieta R 97/2001-4);

—	Piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam segt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzējs:	Prasītāja
Kopienas preču zīme, par kuru iesniegts pieteikums:	Trīsdimensiju preču zīme baltas slīpēta stikla pudeles formā (pieteikuma reģistrācijas nr. 32532)
Preces vai pakalpojumi	Preces, kas ietilpst 33. klasē (dzirkstošie vīni)
Pārbaudes nodaļas lēmums:	Noraidīt pieteikumu
Apelācijas padomes lēmums:	Noraidīt apelācijas sūdzību
Izvirzītie pamati:	Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 73. panta pārkāpums ar to, ka Apelācijas padomes lēmums bija pamatots ar noteikta skaita faktiem, attiecībā uz kuriem prasītāja nav varējusi iesniegt savus iebildumus, tāpat arī, šīs Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta pārkāpums, tā kā attiecīgajai preču zīmei piemita atšķirtspēja.

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi), ko MIP Metro Group Intellectual property GmbH & Co. KG iesniedza 2004. gada 27. maijā

(Lieta T-191/04)

(2004/C 201/43)

Tiesvedības valoda: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 27. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi), ko cēlusi MIP Metro Group Intellectual Property GMbH & Co. KG, Diseldorfā (Vācija), ko pārstāv R.Kaase, advokāts.

Lietu izskatot Apelāciju padomē, tajā kā puse piedalījās arī Tesco Stores Limited.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	Atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelāciju padomes pirmās palātas 2004. gada 23. marta lēmumu lietā R 486/2003-1;

—	Piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pieteikuma iesniedzējs Kopienas preču zīmei:	MIP Metro Group Intellectual Property GMbH & Co. KG
Kopienas preču zīme, kuras iegūšanai iesniegts pieteikums:	vārdiskā zīme “METRO” attiecībā uz precēm, kas šajā procesā netiek apskatītas (pieteikums Nr 779116)
Preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks, kas minēts iebildumu izskatīšanas procesā:	Tesco Stores Limited
Preču zīme vai apzīmējums, kas minēts iebildumā:	Nacionālā vārdiskā zīme “METRO”
Iebildumu nodaļas lēmums:	Iebildums noraidīts
Apelācijas padomes lēmums:	Iebildumu nodaļas lēmums atcelts
Prasības pamati:	Prasītājs norāda, ka, lai spēkā būtu agrākas tiesības kā pamats iebildumam, šādām tiesībām jābūt spēkā un šādam to statusam jābūt pierādītam brīdī, kad pieņemts Iebildumu nodaļas lēmums vai arī brīdī, kad notek termiņš tālāku pierādījumu iesniegšanai. Pamatojot savu prasību, prasītājs atsaucas uz Padomes Regulas1 Nr. 40/94 74. pantā un Komisijas Regulas Nr. 2868/952 16. un 20. noteikumos izklāstītajiem lietas izskatīšanas kritērijiem. Saskaņā ar prasītāja viedokli, Padomes Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b. apakšpunkts nenorāda, ka agrākajai zīmei jābūt spēkā esošai vienīgi iebilduma iesniegšanas brīdī.

---

(1)  Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 11, 1.lpp.).

(2)  Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95 ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1.lpp.).

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko the Bavarian Lager Company iesniedza 2004. gada 27. maijā

(Lieta T-194/04)

(2004/C 201/44)

Tiesvedības valoda: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 27. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla the Bavarian Lager Company, Clitheroe, Apvienotā Karaliste, kuru pārstāv J. Pearson un C. Bright, solicitors, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atzīt, ka Komisijas piekrišana Apvienotās Karalistes Valdības Supply of Beer (Tied Estate) Order (Alus piegādes (alus darītavu) rīkojuma) 1989 (S.I. 1989 Nr. 2390) 7. panta 2. punkta a) apakšpunkta (“viesu alus noteikums”) grozījumam pārkāpj EK Līguma 28. pantu (tā laikā redakcijā - 30. pantu);

—	atzīt, ka Komisijai nevajadzēja piekrist augstāk minētajam grozījumam un, piekrītot tam, Komisija pati pārkāpj EK Līguma 28. pantu (tā laikā redakcijā - 30. pantu);

—	atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2004. gada 18. marta lēmumu par atteikumu rast pieeju prasītājam noteiktiem dokumentiem;

—

uzlikt Komisijai par pienākumu uzrādīt pilnu to personu sarakstu, kuras apmeklēja 1996. gada 11. oktobra sanāksmi, kurā piedalījās Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāta ierēdņi, UK Government Department of Trade and Industry (Apvienotās Karalistes Valdības Tirdzniecības un industrijas departamenta) pārstāvji un Conféderation des Brasseurs du Marché Commun pārstāvji, un

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja uzņēmums tika nodibināts 1992. gada 28. maijā nolūkā veikt vācu alus importu Apvienotajā Karalistē pārdošanai alus bāros. 1993. gadā prasītājs iesniedza Komisijā sūdzību par minēto EKL 28. panta (tā laikā redakcijā - 30. panta) pārkāpumu saistībā ar “viesu alus” noteikumu Apvienotās Karalistes normatīvajos aktos. Saskaņā ar šo noteikumu alus darītavām ir uzlikts par pienākumu atļaut alus bāriem, kuri ir saistīti ar alus darītavām pamatojoties uz ekskluzīvas iepirkšanas līgumiem, piedāvāt “viesu” alu no citas alus darītavas. Viesu alum jābūt alum, kas ir izgājis fermentāciju un fermentācija notikusi mucā, no kura tas tiek pārdots – alus veids, kas tiek ražots gandrīz vienīgi Apvienotajā Karalistē. Šīs noteikums neattiecās uz prasītāja pārdodamo alu, tāpat kā lielāko daļu ārpus Apvienotās Karalistes ražoto alu, un prasītājs uzskatīja to par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību kā importa kvantitatīvie ierobežojumi. Ar 1997. gada 21. aprīļa vēstuli Komisija informēja prasītāju par to, ka, ņemot vērā ierosinātos grozījumus “viesu alus noteikumā”, tiesvedība pret Apvienoto Karalisti ir apturēta un līdz ar grozījuma pieņemšanu tiks slēgta.

2003. gada 5. decembrī, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (1), prasītājs pieprasīja Komisijai piešķirt tam pieeju sapulces saistībā ar šo jautājumu, kura notika 1996. gada 11. oktobrī starp Komisijas pārstāvjiem, Apvienotās Karalistes valdību un alus darītavām, protokolam. Jo īpaši, prasītājs pieprasīja Komisijai atklāt noteiktu personu identitāti, kuru vārdi tika izdzēsti no protokola, kas jau iepriekš prasītājam bija nodots. Komisija noraidīja pieteicēja pieprasījumu un savu atteikumu apstiprināja 2004. gada 18. marta prasītājam adresētajā ģenerālsekretariāta vēstulē. Lai pamatotu atteikuma tā norādīja personu, kuras ir piedalījušas sanāksmē, personas datu aizsardzības nepieciešamību, kā arī potenciālo risku Komisijas spējai veikt izmeklēšanu šādās lietās, ja personu, kuras sniedz Komisijai informāciju, identitāte tiktu nodota atklātībai.

Prasītājs pieprasa, pirmkārt, paziņojumu pret Komisijas lēmumu apturēt tiesvedību pret Apvienoto Karalisti. Šajā sakarā prasītājs atsaucas uz EKL 28. un 12. panta pārkāpumu.

Attiecībā uz Komisijas atteikumu piešķirt pieeju pieprasītajiem dokumentiem, prasītājs apgalvo, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 2. pants uzliek Komisijai par pienākumu veikt personu, kuras ir apmeklējušas attiecīgo sanāksmi, identitātes atklāšanu pilnā apmērā, un ka netiek piemērots neviens no 4. pantā minētajiem izņēmumiem. Tālāk prasītājs apgalvo, ka 4. panta 3. punktā noteikto izņēmumu var neņemt vērā, jo saistībā ar atklāšanas faktu pastāv ļoti liela sabiedrības interese.

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. – 48. lpp.).

Prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi), ko iesniedza Madaus Aktiengesellschaft 2004. gada 27. maijā

(Lieta T-202/04)

(2004/C 201/45)

Tiesvedības valoda tiks noteikta atbilstoši Reglamenta 131. panta 2. daļai - valoda, kurā tika sagatavots pieteikums: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 27. maijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, ko cēla Madaus Aktiengesellschaft, Ķelne (Vācija), kuru pārstāv I. Valdelomar Serrano, advokāts.

The Optima Health Limited bija arī puse procesā Apelācijas padomē.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atzīt, ka, izdodot apstrīdēto lēmumu, Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs pieļāva tiesas kļūdu;

—	atcelt apstrīdēto lēmumu.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzējs:	Optima Health Ltd, kas nomainīts uz The Optimal Health Ltd.
Attiecīgā Kopienas preču zīme:	Vārdiskā zīme ''ECHINAID'' 5. klases precēm (vitamīni, pārtikas piedevas, augu preparāti, farmaceitiskie un medicīniskie preparāti)
Lietas izskatīšanas procesā apstrīdētās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks:	Madaus AG
Apstrīdētā preču zīme vai apzīmējums:	Vārdiskās zīmes ''ECHINACIN'' starptautiskā preču zīmes reģistrācija 5. klases precēm (ķīmiskie farmaceitiskie produkti)
Iebildumu nodaļas lēmums:	Iebilduma noraidījums
Apelācijas padomes lēmums:	Apelācijas noraidījums, kuru iesniedza Madaus
Izvirzītie pamati:	Pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka Apelācijas padome kļūdījās, piemērojot būtiskās teritorijas un būtiskās sabiedrības jēdzienu (koncepciju). Iesniedzējs arī apgalvo, ka priedēklis ''Echina'' nav aprakstošs un attiecībā uz šīm preču zīmēm pastāv iespēja maldināt sabiedrību.

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Itālijas Republika iesniedza 2004. gada 4. jūnijā

(Lieta T-207/04)

(2004/C 201/46)

Tiesvedības valoda: itāļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 4. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Itālijas Republika, kuru pārstāv Antonio Cingolo, avvocato dello Stato.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

atzīt par spēkā neesošu Eiropas Komisijas 2004. gada 25. marta Notu Nr. E2/LP D(2004) 712, kas izdota 2004. gada 26. martā un kurā Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts izsludināja lēmumu, saskaņā ar kuru summas, kas saistītas ar attiecīgo avansu maksājumiem (maksājumiem, ko veic atbalsta shēmās attiecībā uz visām programmām, kuras saistītas ar 1. un 2. mērķi), ir skaidri jānorāda turpmākajās maksājumu deklarācijās saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti komisāra Barnier vēstulē, kā arī visos saistītajos tiesību aktos un tiesību aktos, uz kuriem balstīts apstrīdētais tiesību akts;

—

pakārtoti tam un, ciktāl nepieciešams, atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2004. gada 10. marta Regulu (EK) 448/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1685/2000, kas nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu piemērotību, izmantojot struktūrfondus;

—	jebkurā gadījumā atzīt par spēkā neesošiem visus saistītos tiesību aktus un tiesību aktus, uz kuriem balstīts apstrīdētais tiesību akts;

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Itālijas Republika apstrīdēja Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā Eiropas Komisijas 2004. gada 25. marta Notu Nr. E2/LP D(2004) 712 par avansu maksājumiem atbalsta shēmās (MDP zinātniskajiem pētījumiem, tehnoloģijas attīstībai un augstākajai izglītībai), kā arī, ciktāl nepieciešams, Komisijas 2004. gada 10. marta Regulu (EK) 448/2004 (1) par izdevumu piemērotību, izmantojot struktūrfondus.

Savu secinājumu pamatojumam attiecībā uz 2004. gada 25. marta Notu, prasītāja norāda uz

—	būtisku formu pārkāpumu sakarā ar pilnīgu pamatojuma trūkumu, kā arī piemērotas juridiskās bāzes trūkumu un iekšējos procesa noteikumos paredzētās procedūras neievērošanu, atbildētājai pieņemot apstrīdētos tiesību aktus;

—	Komisijas Regulas (EK) Nr. 438/2001 (2) 9. panta pārkāpumu sakarā artajā ietverto grāmatvedības noteikumu neievērošanu;

—	Pamatregulas (3) 32. panta un Komisijas Regulas Nr. 448/04 pārkāpumiem, kurās noteikts, ka avansu maksājumi ir atkarīgi tikai no pierādījuma, ka valsts, kas ir “galīgā ieguvēja”, ir izmaksājusi ar to saistītās summas galīgajiem ieguldījumu saņēmējiem;

—	Regulas Nr. 448/04 pārkāpumu tādā ziņā, ka nav ievērots ne vienlīdzības princips, ne tiesiskās drošības princips, kā arī sakarā ar apstrīdētās notas pretrunīgumu.

Attiecībā uz Regulu Nr. 448/04 prasītāja norāda, ka ir pārkāpti

—	Pamatregulā ietvertie noteikumi par izdevumu piemērotību;

—	noteikumi, kas reglamentē finanšu kontroli (kuri neparedz Komisijas norādītās saistības);

—	samērīguma princips, jo Komisija bez tiem pierādījumiem, kas ir paredzēti un kas ir nepieciešami, pieprasa papildu pierādījumus;

—	atpakaļejošā spēka nepieļaujamības princips, jo Regulā Nr. 448/04 ir ietverti noteikumi ar atpakaļejošu spēku, kuri attiecas uz laika posmu, kas ilgāks par 44 mēnešiem pirms Regulas pieņemšanas; tas nekādi nav pieļaujams, ņemot vērā normatīvo aktu izdošanas vispārējos principus.

---

(1)  Komisijas 2004. gada 10. marta Regula (EK) Nr. 448/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1685/2000, kas nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu piemērotību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās, un atceļ Regulu (EK) Nr. 1145/2003 (OV L 72, 11.03.2004., 66. lpp.).

(2)  Komisijas 2001. gada 2. marta Regula (EK) Nr. 438/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz vadības un kontroles sistēmām, ko piemēro no struktūrfondiem piešķirtajai palīdzībai (OV L 63, 03.03.2001., 21. lpp.).

(3)  Padomes 1999. gada 27. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 26.06.1999., 1. lpp.).

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Spānijas Karaliste iesniedza 2004. gada 10. jūnijā

(Lieta T-209/04)

(2004/C 201/47)

Tiesvedības valoda: spāņu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 10. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Spānijas Karaliste, kuru pārstāv Nuria Díaz Abad, Abogado del Estado, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

atzīt, ka saprātīgā laikā nepieņemot lēmumu attiecībā uz atļaujām, ko lūgušas Spānijas iestādes, Komisija nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 2792/99, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2369/02, 7. panta 3. punktu, un tādējādi tai iestājas atbildība par bezdarbību; un

—	piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Spānijas iestādes lūdza Komisijai izdarīt vairākas atkāpes attiecībā uz atbalsta piešķiršanu kopuzņēmumu veidošanai, kas noteikts Padomes 1999. gada 17. decembra Regulā (EK) Nr. 2792/1999, kas nosaka sīki izstrādātus Kopienas noteikumus un kārtību attiecībā uz struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu Nr. 2369/02 (1). Ta kā zvejas kuģis ir ticis nodots valstij, kurai nav zvejas nolīguma ar Eiropas Kopienu, ir nepieciešams, lai Komisija izdarītu attiecīgu atkāpi (Regulas Nr. 2792/99, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2369/02 7. panta 3. punkts). Atbalstu dalībvalsts iestādes var piesķirt tikai līdz 2004. gada 31. decembrim.

Formāls pieprasījums Komisijai tika iesniegts 2004. gada 16. februārī, lūdzot pieņemt lēmumu attiecībā uz iepriekšminētajiem lūgumiem, un, tā kā lēmums netika pieņemts attiecībā ne uz vienu no tiem, Spānijas Karaliste nolēma iesniegt prasību pret Eiropas Kopienu Komisiju, ņemot vērā arī to, ka Spānijas iestādes, kuras gaida Komisijas lēmumu attiecībā uz lūgtajam atkāpēm, jau ir pārsniegušas tos lēmuma pieņemšanas termiņus, kas tām atvēlēti saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

---

(1)  Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2369/2002, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2792/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus un kārtību attiecībā uz Kopienas struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē (OV L 358, 31.12.2002., 49. lpp.).

Prasība pret Eiropolu, ko Andreas Mausolf iesniedza 2004. gada 1. jūnijā

(Lieta T-210/04)

(2004/C 201/48)

Tiesvedības valoda: nīderlandiešu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 1. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropolu, ko cēla Andreas Mausolf, kuru pārstāv M. F. Baltussen un P. de Casparis.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—	atcelt Eiropola 2004. gada 1. marta atteikumu izskatīt prasītāja sūdzību par 2003. gada 2. janvāra lēmumu, vienlaicīgi atceļot apstrīdēto 2003. gada 2. janvāra lēmumu;

—	piespriest Eiropolam izmaksāt prasītājam darba algu, sākot ar 2002. gada 1. jūliju;

—	piespriest Eiropolam samaksāt minēto summu prasītājam 48 stundu laikā pēc sprieduma paziņošanas šajā lietā, pieskaitot summai saskaņā ar Nīderlandes tiesībām pienākošos likumisko procentu likmi;

—	piespriest Eiropolam atmaksāt prasītājam tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības atbalstam prasītājs atsaucas uz Eiropola Personāla nolikuma 29. pantu, kā arī uz rīcības brīvības pārkāpšanu un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

Iepriekšējās publikācijas:

OV C 179, 10.7.2004.

OV C 168, 26.6.2004.

OV C 156, 12.6.2004.

OV C 146, 29.5.2004.

Šie teksti pieejami arī:

EUR-Lex: http://europa.eu.int/eur-lex

CELEX: http://europa.eu.int/celex