Kompetences sadalījums Eiropas Savienībā
KOPSAVILKUMS
ES ir tikai tāda kompetence, kas tai piešķirta Līgumos (kompetences piešķiršanas princips). Saskaņā ar šo principu ES var rīkoties tikai to kompetenču robežās, ko ES valstis tai piešķīrušas Līgumos, lai sasniegtu tajos noteiktos mērķus. Kompetences, kas ES Līgumos nav piešķirtas, paliek ES valstīm. Lisabonas līgumā ir norādīts, kāds ir kompetenču sadalījums starp ES un ES valstīm. Šīs kompetences ir iedalītas 3 galvenajās kategorijās:
Trīsgalvenie kompetenču veidi
Ekskluzīva kompetence (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. pants) — jomas, kurās ES viena pati var izdot un pieņemt saistošus aktus. ES valstis to var darīt pašas tikai tad, ja ES tās ir pilnvarojusi īstenot šos aktus. ES ir ekskluzīva kompetence šajās jomās:
Dalītā kompetence (LESD 4. pants — ES un ES valstis var izdot un pieņemt juridiski saistošus aktus. Ja ES neīsteno vai ir izlēmusi neīstenot savu kompetenci, ES valstis īsteno savu kompetenci. ES un ES valstu dalītā kompetence ir piemērojama šajās jomās:
Atbalsta kompetence (LESD 6. pants): ES var iejaukties tikai, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu ES valstu darbības. Juridiski saistošos ES aktos nedrīkst prasīt saskaņot ES valstu likumus vai noteikumus. Atbalsta kompetence ir saistīta ar šādām politikas jomām:
Īpaša kompetence
ES var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES valstis koordinē savu ekonomikas, sociālo un nodarbinātības politiku ES līmenī.
ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku raksturo īpaša iestāžu sistēma, piemēram, ierobežota Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta dalība lēmumu pieņemšanas procedūrā un jebkādu likumdošanas darbību izslēgšana. Šo politiku nosaka un īsteno Eiropadome (ko veido ES valstu vai valdību vadītāji) un Padome (ko veido pa vienam pārstāvim no katras ES valsts ministra līmenī). Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos ES pārstāv Eiropadomes priekšsēdētājs un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.
Kompetences īstenošana
ES kompetences īstenošanu nosaka divi pamatprincipi, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā:
Pēdējo reizi atjaunots: 26.01.2016