Bēgļi un bezvalstnieki — kopēji kvalificēšanas standarti

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2011/95/ES — vienoti standarti bēgļu un bezvalstnieku kvalificēšanai un starptautiskai aizsardzībai

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Tās mērķi ir:

• noteikt vienotus standartus tādu ārpussavienības valstu pilsoņu vai bezvalstnieku identificēšanai, kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība ES vai nu kā bēgļiem, vai kā personām, kas saņem alternatīvo aizsardzību*;
• nodrošināt, lai šīm personām visās ES valstīs būtu pieejams minimālais pabalstu un tiesību līmenis.

Tādējādi ar šo direktīvu cenšas ierobežot šo personu kustību starp ES valstīm tiesību aktu atšķirību dēļ.

Ar šo direktīvu pārskata un aizstāj Direktīvu 2004/83/EC, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai* .

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Mērķis un definīcijas

• Ar šo direktīvu pieņem vienotus standartus, lai noteiktu bēgļu vai personu, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, statusu un lai noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu. Tomēr ES valstīm ir rīcības brīvība ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus personām, kurām nepieciešama aizsardzība.
• Tiesību aktā ir definēti “bēgļi” un “personas, kuras ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību”, kā arī to “ģimenes locekļi”, kas ir to tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja attiecīgā persona ir nepilngadīga (jaunāka par 18 gadiem) vai nav precējusies.

Pieteikumu novērtēšana

• ES valstīm ir kopīgs pienākums, nosakot attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas, aktīvi sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju.
• Tiesību aktā ir dots papildināms saraksts, kurā iekļauti tādi aspekti kā fakti, paziņojumi un apstākļi (piemēram, tas, vai attiecīgā persona ir tikusi vajāta), kas jāņem vērā, individuāli un objektīvi izskatot katru konkrēto gadījumu.
• Ja pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai iesniegtu un pamatotu savu pieteikumu, un ir pārbaudīta pieteikuma vispārēja ticamība, patvēruma meklētājam jāpiešķir nevainības prezumpcija, pat ja pieteikumam trūkst dokumentāru vai citādu pierādījumu.
• Var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešama starptautiskā palīdzība, ja tas var izmantot iekšējo aizsardzību no vajāšanas vai nopietna kaitējumu jebkurā tā izcelsmes valsts teritorijas daļā, uz kuru tas var droši un likumīgi ceļot un attiecībā uz kuru var pamatoti pieņemt, ka tajā arī uzturēsies.
• Šajā direktīvā precizēts, ka:
  • aizsardzību pret vajāšanu vai nopietnu kaitējumu var nodrošināt valsts vai partijas vai organizācijas, tostarp starptautiskās organizācijas, kuras kontrolē šo valsti vai lielāku apgabalu valsts teritorijā;
  • šīm pusēm jābūt spējīgām un jāvēlas sniegt efektīvu un ilglaicīgu aizsardzību;
  • pieteikuma iesniedzējam ir jāspēj piekļūt šādai aizsardzībai.
• ES valstīm ir jāizmanto precīza un aktuāla informācija no attiecīgajiem avotiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja.

Kvalificēšana bēgļa statusā

• Attiecībā uz bēgļa statusu tiesību aktā ir izskaidrots jēdziens “vajāšanas darbība” Ženēvas konvencijas kontekstā, kā arī aprakstīti tās dažādie veidi.
• Ir jāpastāv vajāšanas iemeslam, un tekstā ir norādīti aspekti (rase, reliģija, tautība, politiskā pārliecība vai piederība noteiktai sociālai grupai), kas jāņem vērā, lai izvērtētu vajāšanas iemeslus.
• Aizsardzības pret vajāšanu trūkums kāda no iepriekš minēto iemeslu dēļ arī ir iemesls, lai saņemtu bēgļa statusu.

Kvalificēšana par personu, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību

“Būtisku kaitējumu”, kas draudētu attiecīgam ārpussavienības valsts pilsonim, ja tas atgrieztos savā izcelsmes valstī — vai attiecībā uz bezvalstnieku — viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, veido:

• nāves sods vai tā izpilde;
• spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana;
• smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ bruņotu konfliktu gadījumā.

Bēgļa statusa vai personas, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, statusa zaudēšana vai izslēgšana no šādu personu loka

Direktīvā ir uzskaitīti:

• apstākļi, kādos tiek zaudēts bēgļa vai personas, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, statuss (piemēram, ja attiecīgā persona ieguvusi jaunu valstspiederību) vai kādos to izslēdz no personu loka ar šādu statusu (piemēram, ja pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci);
• iemesli, uz kuriem pamatojoties šīs tiesības var atcelt, izbeigt vai atteikt to atjaunošanu, tostarp gadījumos, kad attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās ES valsts drošībai vai sabiedrībai, kurā viņš uzturas.

Starptautiskās aizsardzības saturs

Alternatīvās aizsardzības saņēmēja statuss tiek tuvināts bēgļa statusam, lielā mērā novēršot iespēju, ka ES valstis varētu ierobežot dažu tiesību pieejamību tikai bēgļiem.
Starptautiskā aizsardzība, kas jānodrošina uzņēmējai ES valstij, ietver tālāk aprakstītās tiesības:

• aizsardzība pret izraidīšanu*;
• bēgļu un alternatīvās aizsardzības saņēmēju tiesības piekļūt informācijai par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz minēto statusu, tādā valodā, kuru tie saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu;
• ģimenes vienotības aizsardzība;
• ja vien nav citādi nepieciešams nepārvaramu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ, šādu dokumentu saņemšanas tiesības:
  • uzturēšanās atļaujas — derīga vismaz trīs gadus bēgļiem un vismaz vienu gadu (divus — pagarināmai atļaujai) alternatīvās aizsardzības gadījumā;
  • ceļošanas dokumenti ceļošanai ārpus valsts teritorijas — alternatīvās aizsardzības gadījumā, tikai tad, ja attiecīgās personas nevar saņemt valsts pasi;
• darba iespējas un ar nodarbinātību saistītas izglītības un mācību iespējas ar vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības nosacījumu ziņā;
• izglītības iespējas — nepilngadīgajiem vienlīdzīga attieksme saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās ES valsts valstspiederīgajiem, un pilngadīgiem — saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ārpussavienības valstu pilsoņiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgajā ES valstī;
• vienlīdzīgas piekļuves iespējas ārvalstu diplomu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanas procedūrām;
• tiesības uz tādu pašu sociālo labklājību, kādu nodrošina attiecīgās valsts valstpiederīgajiem (alternatīvās aizsardzības gadījumā var piešķirt tikai pamata pabalstus);
• nepilngadīgo bez pavadības pārstāvība, to realizējot likumīgam aizbildnim vai, ja nepieciešams, organizācijai, kas atbildīga par nepilngadīgo labklājību vai jebkādu citu atbilstošu pārstāvību saskaņā ar valsts tiesību sistēmu;
• izmitināšanas vietu pieejamība ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās ES valsts teritorijā;
• pārvietošanās brīvība valsts teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kā noteikts attiecībā uz ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās ES valsts teritorijā;
• integrācijas iespēju pieejamība;
• ja nepieciešams — palīdzība repatriācijas vajadzībām.

Valstis, kuras ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas

Īrija un Apvienotā Karaliste (1) ir izvēlējušās nepiemērot šo direktīvu, kas tām atļauts saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto 21. protokolu. Tādēļ šīm valstīm joprojām saistoša ir Direktīva 2004/83/EK.
Dānijai nav saistoša ne šī, ne iepriekšējā direktīva, ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto 22. protokolu par tās nostāju.

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Ar Direktīvu 2011/95/ES pārskata un aizstāj Direktīvu 2004/83/EK. Lielākā daļa Direktīvas 2011/95/ES pantu, kas attiecas uz aspektiem, kurus nereglamentēja ar Direktīvu 2004/83/EK, tiek piemēroti kopš 2013. gada 22. decembra. Direktīvas 2011/95/ES jaunie noteikumi bija jātransponē ES valstu tiesību aktos līdz 2013. gada 21. decembrim.

KONTEKSTS

Šī direktīva, ko sauc arī par “Kvalifikācijas direktīvu”, ir viens no galvenajiem kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) instrumentiem; citi šīs sistēmas instrumenti ietver tādus tiesību aktus kā Patvēruma procedūras direktīvu, Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, Dublinas regulu un Eurodac regulu. Svarīgi ir arī stiprināt finansiālo solidaritāti, īstenojot regulu, ar kuru izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu. 2016. gadā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu, ar kuru aizsāka KEPS reformas procesu.

GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 20.12.2011., 9.–26. lpp.)

Skatīt konsolidēto versiju.

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei — Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā (COM(2016) 197 final, 6.4.2016.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 516/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK (OV L 150, 20.5.2014., 168.–194. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 60.–95. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 96.–116. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31.–59. lpp.)

Regulas (ES) Nr. 604/2013 turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 603/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (OV L 180, 29.6.2013., 1.–30. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 29.01.2018

(1) Apvienotā Karaliste izstājas no Eiropas Savienības un 2020. gada 1. februārī kļūst par trešo valsti (valsts, kura nav Savienības dalībvalsts).