Kapitāla brīva aprite Eiropas Savienībā

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• Direktīvā ir paredzēts, ka starp ES valstīm ir jānodrošina kapitāla aprites pilnīgas liberalizācijas¹ princips, kas stājas spēkā 1990. gada 1. jūlijā. Darījumi, kas ir uzskatāmi par kapitāla apriti, ir uzskaitīti I pielikumā.
• Spānijai, Grieķijai, Īrijai un Portugālei tika piedāvāti pārejas posma noteikumi, savukārt Portugālei un Grieķijai tika dota iespēja līdz pat trim gadiem pagarināt liberalizācijas termiņu.
• Direktīvas mērķis ir atcelt vispārīgus noteikumus par ierobežojumiem attiecībā uz kapitāla apriti starp ES valstu rezidentiem.
• Tika ieviesta “drošības klauzula”. Kapitāla aprite var izraisīt nopietnu spriedzi ārvalstu valūtas tirgos, tādējādi radot nopietnus traucējumus attiecīgās valsts monetārās politikas un valūtas kursa politikas īstenošanas procesā. Šādā gadījumā Eiropas Komisija pēc apspriešanās ar Monetāro komiteju un Centrālo banku vadītāju komiteju var attiecīgajai valstij atļaut veikt aizsargpasākumus.
• Ar kapitāla apriti saistītie aizsargpasākumi ir uzskaitīti direktīvas II pielikumā, un to piemērošanas laiks nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

No 1990. gada 1. jūlija ar šo direktīvu atcēla:

• pirmo direktīvu par Līguma 67. panta īstenošanu;
• Padomes Direktīvu 72/156/EEK par to, kā regulēt starptautiskās kapitāla plūsmas un novērst to nevēlamo ietekmi uz likviditāti attiecīgajās valstīs².