Ar Direktīvu 2011/98/ES izveido:
Direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts dzīvot vai strādāt ES, neatkarīgi no viņu sākotnējā ieceļošanas iemesla. Tā attiecas uz:
Direktīva neattiecas uz dažām trešo valstu pilsoņu kategorijām, piemēram, tiem, kam piešķirts ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss (uz tiem attiecas citi ES tiesību akti).
Dalībvalstu iestādēm jebkurš pieteikums šīs vienotās uzturēšanās un darba atļaujas (jaunas, grozītas vai atjaunotas) saņemšanai ir jāizskata kā vienota pieteikšanās procedūra. Tām ir jāizlemj, vai pieteikumu iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai viņa darba devējs (vai abi).
Vienotās uzturēšanās atļaujas formāts ir tāds pats, kā aprakstīts Regulā (EK) Nr. 1030/2002, ar ko ievieš vienotu uzturēšanās atļauju trešo valstu pilsoņiem.
Vienotā atļauja ļauj saņēmējiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, izmantot virkni tiesību, tostarp:
Direktīvā ir noteikti konkrēti kritēriji, pamatojoties uz kuriem dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi noteiktos jautājumos (piekļuve izglītībai/apmācībai, sociālā nodrošinājuma pabalsti, piemēram, ģimenes pabalsts vai mājoklis).
Direktīva 2011/98/ES tiks atcelta un aizstāta ar Direktīvu (ES) 2024/1233 (skatīt kopsavilkumu) no .
Direktīva 2011/98/ES bija jātransponē valsts tiesību aktos līdz . Šie noteikumi tiek piemēroti kopš .
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/98/ES () par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV L 343, , 1.–9. lpp.).
pēdējoreiz atjaunināts