Savvaļas putnu aizsardzība

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Pasākumi attiecībā uz apdraudētajām sugām

ES valstīm ar jārīkojas, lai saglabātu vai atjaunotu apdraudēto sugu populācijas līdz tādam līmenim, kas atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, vienlaikus ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās vajadzības.

Pasākumi attiecībā uz visām putnu sugām

Ir jāizveido pasākumi, lai pietiekamā mērā saglabātu, uzturētu vai atjaunotu visu putnu sugu dzīvotņu¹ daudzveidību un teritoriju.

Šie pasākumi galvenokārt ietver:

• aizsargājamo teritoriju ierīkošanu;
• dzīvotņu uzturēšanu un pārvaldību aizsargātās teritorijās un ārpus tām;
• iznīcināto biotopu² atjaunošanu un jaunu biotopu izveidošanu.

Īpaši pasākumi

• Atsevišķām sugām, kas uzskaitītas I pielikumā, kā arī regulāri sastopamām migrējošām sugām, kas nav uzskaitītas I pielikumā, ir jāpiemēro īpaši pasākumi saistībā ar to dzīvotnēm, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.
• Kā īpašas aizsargājamās teritorijas (ĪAT) šo sugu aizsardzībai ES ir jānosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Īpaša uzmanība tiek pievērsta mitrājiem. ĪAT kopā ar īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, kas noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, veido daļu no aizsargāto dabas teritoriju tīkla Natura 2000.
• ES valstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu:
  • sugu dzīvotņu stāvokļa pasliktināšanos;
  • kaitēšanu sugām, kuras klasificētas kā ĪAT, ja šāds kaitējums varētu būtiski ietekmēt direktīvas mērķus.
• ES valstu pienākums ir vienoties par plāniem vai projektiem vienīgi pēc tam, kad tās ir pārliecinājušās, ka netiks negatīvi ietekmētas attiecīgās ĪAT, ņemot vērā atbilstošu novērtējumu par potenciālo ietekmi uz attiecīgo teritoriju aizsardzības mērķiem.

Vispārējās aizsardzības pasākumi

• Ar šo Direktīvu ir noteikta arī visu ES savvaļas putnu vispārējā aizsardzība. It īpaši ir aizliegts:
  • apzināti nonāvēt vai sagūstīt savvaļas putnus;
  • bojāt ligzdas un olas;
  • lasīt vai paturēt olas;
  • apzināti traucēt putnus, pakļaujot riskam to saglabāšanu;
  • turēt savā īpašumā tādus putnus, kurus aizliegts medīt.
• Noteiktos apstākļos ir iespējams piemērot minēto noteikumu izņēmumus.

Putnu medīšana

• Dažas sugas, kuru populācijas lielums to atļauj un kuras ir uzskaitītas II pielikumā, var medīt, ja ievēroti zināmi principi:
  • nomedīto putnu skaits nedrīkst apdraudēt pieņemamo populācijas līmeni un ir nodrošināta resursu racionāla izmantošana;
  • sugas nedrīkst medīt vairošanās un ligzdošanas laikā;
  • migrējošās sugas nedrīkst medīt laikā, kad tās atgriežas ligzdošanas vietās;
  • nedrīkst izmantot masveidīgus vai neselektīvus nonāvēšanas līdzekļus.
• Noteiktos apstākļos ir iespējams piemērot minēto noteikumu izņēmumus.

Izpēte

ES valstīm ir jāsekmē pētniecība ar nolūku pārvaldīt, aizsargāt un racionāli izmantot (piemēram, lai noteiktu valsts izzūdošo sugu sarakstus) savvaļas putnus Eiropā.

Ziņošana

• Regulā (ES) 2019/1010, kas ir spēkā kopš 2019. gada 26. jūnija, ir noteikts, ka ES valstīm reizi sešos gados Eiropas Komisijai jāiesniedz ziņojums par pasākumiem, ko tās īstenojušas saskaņā ar Direktīvu 2009/147/EK, un šo pasākumu galveno ietekmi.
• Minētais ziņojums ir jādara pieejams publiski un tajā jo īpaši jāiekļauj informācija par:
  • šajā direktīvā aizsargāto savvaļas putnu sugu stāvokli un tendencēm;
  • to apdraudējumiem un ietekmējošām slodzēm;
  • to labā veiktajiem aizsardzības pasākumiem;
  • to, kā ĪAT tīkls sekmē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu.
• Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka minētā ziņojuma formātu.
• Komisija ar Eiropas Vides aģentūras palīdzību ik pēc sešiem gadiem sagatavo un publicē apkopojošu ziņojumu, kura pamatā ir no ES valstīm saņemtā informācija.