Eiropas Savienības (ES) aizsardzības rūpniecības politika ir izstrādāta relatīvi nesen, ja ņem vērā to, ka bloks pastāv jau vairāk nekā 60 gadu. ES aizsardzības rūpniecības iniciatīvu šajā jomā juridiskais pamatojums ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 173. pants, kas ir rūpniecības politikas pamatā.
Lai gan vairākām ES dalībvalstīm ir lielas un tehnoloģiski sarežģītas aizsardzības rūpniecības, kurām ir bijusi nozīmīga loma valstu ekonomikā, aizsardzība tiek uzskatīta par jutīgu jomu, kurā valstis ir vēlējušās saglabāt savu suverenitāti. Saskaņā ar LESD 346. pantu (tāpat kā tā priekšteci – Romas līgumu) valstīm ir nodrošināta ievērojama rīcības brīvība konkursos par iepirkumu līgumiem aizsardzības jomā, kā rezultātā tirgus kļuva sadrumstalots.
Pamatojoties uz iepriekšējām iniciatīvām, Eiropas Komisija 2013. gadā pieņēma stratēģiju, lai palielinātu Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes efektivitāti un konkurētspēju. Lai nodrošinātu efektīvākus izdevumus aizsardzībai, stratēģijā ir uzsvērts, cik svarīgi ir šādi aspekti:
ES aizsardzības rūpniecības politika saņēma papildu impulsu ar Eiropas Aizsardzības rīcības plānu (2016. gadā) un paziņojumu par Eiropas Aizsardzības fonda izveidi, lai atbalstītu sadarbību aizsardzības pētniecības un attīstības jomā (2017. gadā).
Eiropas aizsardzības rīcības plānam ir šādi trīs virzieni:
Pirms divām izmēģinājuma programmām Eiropas Aizsardzības fonda budžets 2021.–2027. daudzgadu finanšu shēmas periodā būs aptuveni 8 miljardi eiro. Tas finansēs projektus, kuros vismaz trīs struktūras (galvenokārt uzņēmumi un pētniecības organizācijas) no trim dažādām dalībvalstīm kopīgi veiks aizsardzības pētniecības un izstrādes darbības, un veicinās mazo un vidējo uzņēmumu pārrobežu darbību.