Noteikumi par ES tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Tiešie maksājumi lauksaimniekiem tiek izmaksāti, izmantojot atbalsta shēmas katrā ES valstī.

ES valstīm zināma daļa no sava KLP finansējuma sadalījuma ir jāveltī obligātajām atbalsta shēmām, kā aprakstīts tālāk tekstā.

• Standarta maksājumi par hektāru. Lai taisnīgāk piešķirtu atbalstu, visām ES valstīm no 2015. gada bija jāpāriet uz vienotu maksājumu par hektāru sistēmu (“pamatmaksājumi lauksaimniekiem”).
• Zaļie maksājumi par hektāru. Tos piešķir lauksaimniekiem, kuri ievēro klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi (30 % no valsts finansējuma piešķīruma).
• Maksājumi gados jauniem lauksaimniekiem par hektāru. Lauksaimniekiem, kuri nav vecāki par 40 gadiem un kuriem pirmoreiz ir saimniecības vadītāja statuss līdz 5 gadiem pirms atbalsta pieprasīšanas; šis maksājums ir pieejams laikposmā līdz 5 gadiem.

Ir arī vairākas papildu atbalsta shēmas. ES valstis var nolemt:

• atbalstīt mazākas lauku saimniecības, maksājot lielāku summu par pirmajiem hektāriem (“pārdalošais maksājums”);
• piešķirt papildu maksājumus apgabalos, kuros ir dabas ierobežojumi;
• piešķirt ierobežotas summas ar ražošanu saistītam atbalstam (saistīto atbalstu — ar īpašiem graudaugu vai lauksaimniecības dzīvnieku veidiem saistītus maksājumus), lai palīdzētu grūtībās nonākušām lauksaimniecības nozarēm;
• piedāvāt vienkāršotu shēmu mazajiem lauksaimniekiem — ikgadēju maksājumu līdz 1250 EUR apmērā.

Ar 2018. gada 1. janvāri stājās spēkā jaunie Regulas (ES) 2017/2393 noteikumi, kas ietver šādus aspektus:

• tiešo atbalstu var piešķirt vienīgi aktīviem lauksaimniekiem (t. i., tiem, kuru lauksaimnieciskās darbības nav nenozīmīgas). Tomēr dažās ES valstīs administratīvais slogs kļuva pārāk liels. Jo īpaši, par neaktīviem tika uzskatīti tādi pieprasījumu iesniedzēji, kuri pārvalda lidostas, dzelzceļa pakalpojumus, hidrotehniskas būves, pakalpojumus nekustamo īpašumu jomā un pastāvīgus sporta un atpūtas laukumus, ja vien tie nepierādīja pretējo. Šā noteikuma piemērošana tagad ES valstīm vairs nav obligāta;
• ir vienkāršoti daži noteikumu aspekti saistībā ar zaļajiem maksājumiem, jo īpaši attiecībā uz kultūraugu dažādošanas prasībām;
• ilggadīgo zālāju definīcijas paplašināšana:
  • ES valstis var nolemt dažus krūmus vai kokus, ko var izmantot lopbarības ražošanā, iekļaut ilggadīgos zālājos, ja visā to teritorijā vai tās daļā pārsvaru saglabā stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi;
  • ES valstis kā kritēriju klasificēšanai par ilggadīgo zālāju platību var izmantot to, ka platība piecus gadus vai ilgāk nav aparta vai iekļauta saimniecības augsekas sistēmā;
• tagad jaunie lauksaimnieki var vieglāk piekļūt maksājumiem visus piecus gadus;
• ir precizēti ES valstu pienākumi attiecībā uz saistītā atbalsta ierobežojošo raksturu ražošanas apjoma ziņā;
• ir paplašināts ekoloģiski nozīmīgu platību veidu saraksts, tajā iekļaujot teritorijas, kurās tiek audzēti tādi kultūraugi kā miskantes (Miscanthus) un skaujlapainās silfijas (Silphium perfoliatum), kā arī papuvē atstātus zemesgabalus augiem, kas ir labvēlīgi apputeksnētājiem.

Pārejas noteikumi 2021. un 2022. gadam

Grozījumu Regula (ES) 2020/2220, kas tika pieņemta 2020. gada decembrī, ļauj turpināt 2014.–2020. gadam paredzētā KLP regulējuma piemērošanu un nodrošina ELGF un ELFLA atbalsta maksājumu nepārtrauktību lauksaimniekiem un citiem labuma guvējiem 2021. un 2022. gadā līdz dienai, kad sāks piemērot jauno tiesisko regulējumu. Pārejas perioda mērķis ir atvieglot labuma guvējiem vienmērīgu pāreju uz jaunu plānošanas periodu.