Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 11. jūnijā (1)
Apvienotās lietas C‑706/25 un C‑707/25 [Comeri un Sidilli] (i)
Questura di Roma
pret
SG (C‑706/25)
un
JA (C‑707/25)
(Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvērums un imigrācija – Migrācijas politika – Trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšana uz centru, kas atrodas trešās valsts teritorijā, lai izpildītu atgriešanas lēmumu – Starptautiskās aizsardzības pieteikums – Pieteikuma iesniedzēja aizturēšana trešās valsts teritorijā – Kompetenču sadalījums starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm – Ārējās attiecības – LESD 3. panta 2. punkts – Dalībvalsts noslēgts līgums ar kādu trešo valsti migrācijas plūsmu pārvaldībai – Teritorijas noma – Kopīgu noteikumu ietekmēšana vai to tvēruma izmaiņas – Direktīva 2013/32/ES – Direktīva 2013/33/ES – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Teritoriālā piemērojamība – Aizturēšana – Aizturēšanas pamati – Aizturēšanas ģeogrāfiskās atrašanās vietas – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Advokāta pārstāvība – Saziņas un apmeklējuma tiesības – Tūlītējas atbrīvošanas pienākums – Veselības aprūpe
I. Ievads
1. Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu (2) iekļaujas Itālijas Republikas noslēgta divpusēja starptautiska līguma kontekstā, proti, Protokola starp Itālijas Republikas valdību un Albānijas Republikas Ministru padomi par sadarbības stiprināšanu migrācijas jautājumos, kas parakstīts Romā 2023. gada 6. novembrī (turpmāk – Itālijas un Albānijas protokols) un ratificēts ar Likumu Nr. 14/2024 (3), kontekstā. Ar šo protokolu Albānijas Republika apņēmās ļaut Itālijas Republikai izmantot atsevišķus Albānijas teritorijā esošus apgabalus (4) (turpmāk – attiecīgie apgabali), lai izveidotu objektus ieceļošanas un izceļošanas migrācijas plūsmu pārvaldīšanai, novirzot uz tiem it īpaši trešo valstu valstspiederīgos, pret kuriem ir piemēroti aizturēšanas pasākumi.
2. Šīs lietas saistītas ar diviem Marokas valstspiederīgajiem SG un JA (turpmāk – attiecīgās personas), uz kuriem sākotnēji attiecās lēmums par izraidīšanu no Itālijas teritorijas atbilstoši Direktīvai 2008/115/EK (5). Tā kā viņi uz šāda pamata joprojām bija aizturēti, Itālijas iestādes viņus pārsūtīja uz attiecīgajiem apgabaliem, kur viņi iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Questore di Roma (Romas kvestors, Itālija) izdeva rīkojumu par viņu aizturēšanu attiecīgajos apgabalos. Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, ir iesniegts lūgums apstiprināt šos lēmumus par aizturēšanu.
3. Itālijas un Albānijas protokols var mijiedarboties ar kopīgiem patvēruma noteikumiem, it īpaši, ņemot vērā šo noteikumu paredzamo turpmāko attīstību, ko veido jaunā Migrācijas un patvēruma pakta (6) stāšanās spēkā – tā paredzēta drīzumā (7), bet šis pakts nav piemērojams ratione temporis tiesvedībās pamatlietās.
4. Tādējādi šīs lietas būtībā attiecas, pirmkārt, uz sekām, kādas dalībvalstīm rada ekskluzīvā kompetence, kas LESD 3. panta 2. punktā piešķirta Eiropas Savienībai, lai slēgtu starptautiskus līgumus, kuri var ietekmēt Savienības tiesību kopīgos noteikumus vai mainīt to tvērumu, ciktāl šī ekskluzīvā kompetence dalībvalstīm liedz iespēju šādus līgumus slēgt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas jomā, un, otrkārt, uz šīs aizturēšanas, kas saskaņā ar Itālijas un Albānijas protokolu un Likumu Nr. 14/2024 tiek organizēta apgabalos, kuri atrodas ārpus valsts teritorijas, konkrētu nosacījumu saderību ar Direktīvām 2013/32/ES (8) un 2013/33/ES (9).
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula (ES) Nr. 604/2013
5. Regulas (ES) Nr. 604/2013 (10) 28. pantā “Aizturēšana” paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus nevar aizturēt tikai tāpēc, ka uz viņiem attiecas procedūra, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņu pieteikuma izskatīšanu, bet viņus var aizturēt, lai nodrošinātu viņu pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti, ja pastāv būtiska bēgšanas iespējamība, pamatojoties uz individuālu izvērtējumu un ciktāl aizturēšana ir samērīga. Aizturēšana jāveic uz iespējami īsāku laikposmu un ir piemērojamas Direktīvas 2013/33 9., 10. un 11. pantā paredzētās garantijas.
2. Direktīva 2013/32
6. Direktīvas 2013/32 3. panta “Darbības joma” 1. un 2. punkts formulēts šādi:
“1. Šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti teritorijā, tostarp pie dalībvalsts robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kā arī starptautiskās aizsardzības atņemšanai.
2. Šo direktīvu nepiemēro diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumiem, kas iesniegti dalībvalstu pārstāvniecībās.”
7. Šīs direktīvas 12. panta “Garantijas pieteikuma iesniedzējiem” 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka visi pieteikuma iesniedzēji, iesniedzot savu lietu kompetentajām iestādēm, saņem tulka pakalpojumus, kad vien tas nepieciešams.
8. Direktīvas 2013/32 22. panta “Tiesības uz juridisko palīdzību un pārstāvību visos procedūras posmos” 1. punktā paredzēts:
“Pieteikuma iesniedzējiem dod iespēju uz sava rēķina efektīvi konsultēties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju, kuru pieļauj vai atļauj valsts tiesību akti, par jautājumiem, kas saistīti ar to starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, visos procedūras posmos, tostarp pēc negatīva lēmuma.”
9. Direktīvas 2013/32 26. pants “Aizturēšana” formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis neaiztur personu tikai tāpēc, ka viņa ir pieteikuma iesniedzējs. Aizturēšanas pamatojums un nosacījumi, un aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem pieejamās garantijas ir saskaņā ar Direktīvu 2013/33/ES.
2. Ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, dalībvalstis nodrošina, ka pastāv iespēja paātrināti veikt izskatīšanu tiesā saskaņā ar Direktīvu 2013/33/ES.”
10. Šīs direktīvas 46. pants “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem garantē tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar lēmumiem par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumiem, kas pieņemti pie dalībvalsts robežas vai tranzīta zonās.
3. Direktīva 2013/33
11. Direktīvas 2013/33 3. panta “Darbības joma” 1. un 2. punktā paredzēts:
“1. Šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, ja uz viņiem attiecināms šāds starptautiskās aizsardzības pieteikums saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
2. Šo direktīvu nepiemēro, ja dalībvalstu pārstāvniecībās iesniegta prasība pēc diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma.”
12. Minētās direktīvas 8. panta “Aizturēšana” 1.–3. punktā noteikts šādi:
“1. Dalībvalstis personu neaiztur tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar [Direktīvu 2013/32].
2. Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot.
3. Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt tikai:
[..]
d) ja viņš ir aizturēts saskaņā ar atgriešanas procedūru atbilstīgi [Direktīvai 2008/115], lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu, un ja attiecīgā dalībvalsts var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka viņam jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai –, ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi;
[..].”
13. Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. pantu “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem:
“1. Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.
Administratīvās procedūras, kas attiecas uz 8. panta 3. punktā paredzētajiem aizturēšanas pamatiem, veic ar pienācīgu rūpību. Administratīvo procedūru kavēšanās, ko nevar piedēvēt pieteikuma iesniedzējam, nav pamatojums aizturēšanas turpināšanai.
2. Pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā.
3. Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru juridisku pārskatīšanu, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, lēmumu pieņem pēc iespējas drīzāk kopš aizturēšanas. Ja pārskatīšanu veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, par to nolemj pēc iespējas drīzāk kopš attiecīgās procedūras sākuma. Dalībvalstis valsts tiesību aktos attiecīgi nosaka laikposmu, kurā ir jāveic ex officio juridiskā pārskatīšana un/vai juridiskā pārskatīšana pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma.
Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.
4. Aizturētus pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu, nekavējoties rakstiski informē par aizturēšanas iemesliem un valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.
[..]
6. Ja 3. punktā minētais aizturēšanas rīkojums tiek juridiski pārskatīts, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība. Tā ietver vismaz nepieciešamo procesuālo dokumentu sagatavošanu un piedalīšanos uzklausīšanā tiesu iestādēs pieteikuma iesniedzēja vārdā.
[..]”
14. Šīs direktīvas 10. panta “Aizturēšanas apstākļi” 4. punktā paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļiem, juridiskajiem konsultantiem vai padomdevējiem un personām, kas pārstāv attiecīgās nevalstiskās organizācijas, kuras atzīst attiecīgā dalībvalsts, ir iespēja sazināties ar pieteikuma iesniedzējiem un viņus apciemot apstākļos, kuros tiek ievērots privātums. Piekļuves ierobežojumus aizturēšanas iestādei var noteikt tikai tad, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai aizturēšanas iestāžu administratīvās pārvaldības dēļ, ar noteikumu, ka piekļuve tādējādi netiek stipri ierobežota vai padarīta neiespējama.”
15. Direktīvas 2013/33 17. pantā paredzēti vispārīgi noteikumi par uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem un veselības aprūpi un šīs direktīvas 19. pantā 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzēji saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi, kas ietver vismaz neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā arī slimību un nopietnu garīgu traucējumu primāro ārstēšanu.
B. Itālijas un Albānijas protokols
16. Itālijas un Albānijas protokola 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēts, ka šajā protokolā “apgabali” ir “valsts īpašumā esoši nekustamie īpašumi, kas norādīti šī protokola 1. pielikumā; [..]”.
17. Šī protokola 3. panta 1. punktā noteikts, ka “Albānijas puse atzīst Itālijas puses tiesības izmantot apgabalus saskaņā ar šajā protokolā noteiktajiem kritērijiem”.
18. Saskaņā ar minētā protokola 4. panta 1.–4. un 8. punktu:
“1. Itālijas puse apgabalos var izveidot 1. pielikumā norādītos objektus. Puses vienojas, ka kopējais migrantu skaits, kas vienlaikus atrodas Albānijas teritorijā saskaņā ar šo protokolu, nedrīkst pārsniegt 3000 (trīs tūkstošus).
2. Šā panta 1. punktā minētos objektus pārvalda Itālijas puses kompetentās iestādes saskaņā ar attiecīgajiem Itālijas un Eiropas Savienības tiesību aktiem. Strīdi, kas var rasties starp minētajām iestādēm un minētajos objektos uzņemtajiem migrantiem, ir pakļauti tikai Itālijas jurisdikcijai.
3. Albānijas kompetentās iestādes atļauj ieceļošanu un uzturēšanos Albānijas teritorijā tiem migrantiem, kas uzņemti 1. punktā minētajos objektos, vienīgi ar mērķi veikt Itālijas un Eiropas tiesību aktos paredzētās robežkontroles vai atgriešanas procedūras, un tikai tik ilgi, cik tas ir absolūti nepieciešams to veikšanai. Ja jebkāda iemesla dēļ beidzas tiesības uzturēties objektos, Itālijas puse nekavējoties pārvieto migrantus no Albānijas teritorijas. Pārvietošanu uz šiem objektiem un no tiem nodrošina Itālijas kompetentās iestādes.
4. Migranti var ieceļot Albānijas Republikas teritoriālajos ūdeņos un teritorijā tikai ar Itālijas kompetento iestāžu transportlīdzekļiem. Ierodoties Albānijas teritorijā, katras puses kompetentās iestādes atsevišķi veic savas valsts tiesību aktos paredzētās darbības, ievērojot šo protokolu.
[..]
8. Ja rodas veselības aprūpes vajadzības, kuras Itālijas iestādes nevar nodrošināt 1. punktā minētajos objektos, Albānijas iestādes sadarbojas ar Itālijas iestādēm, kas atbild par šiem objektiem, lai nodrošinātu nepieciešamo un neatliekamo medicīnisko aprūpi tajos aizturētajiem migrantiem.”
19. Itālijas un Albānijas protokola 6. panta 3., 5. un 6. punktā noteikts:
“3. Itālijas puses kompetentās iestādes nodrošina kārtības un drošības saglabāšanu apgabalos. Albānijas puses kompetentās iestādes var piekļūt apgabaliem, ar nosacījumu, ka par objektu atbildīgais tam devis skaidru piekrišanu. Izņēmuma kārtā Albānijas puses iestādes var piekļūt objektiem pēc tam, kad par to ir informējušas Itālijas atbildīgo, ugunsgrēka vai citu nopietnu un nenovēršanu draudu gadījumā, kad ir vajadzīga tūlītēja iejaukšanās.
[..]
5. Itālijas kompetentās iestādes veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu, ka migranti paliek apgabalos, nodrošinot, lai viņi nevarētu bez atļaujas iekļūt Albānijas Republikas teritorijā gan administratīvo procedūru norises laikā, gan to beigās, neatkarīgi no to iznākuma.
6. Ja migranti no apgabala izkļūst bez atļaujas, Albānijas iestādes viņus uz tiem nogādā atpakaļ. Izmaksas, kas radušās, lai īstenotu šo punktu, sedz Itālijas puse saskaņā ar šī protokola 10. panta 1. punktu.”
20. Šī protokola 9. panta 1. un 2. punktā paredzēts:
“1. Migrantu uzturēšanās laiks Albānijas Republikas teritorijā, īstenojot šo protokolu, nepārsniedz maksimālo aizturēšanas laiku, kas atļauts saskaņā ar spēkā esošajiem Itālijas tiesību aktiem. Pēc procedūru pabeigšanas saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem Itālijas iestādes nodrošina migrantu izraidīšanu no Albānijas teritorijas. Ar šīm procedūrām saistītās izmaksas pilnībā sedz Itālija saskaņā ar šī protokola noteikumiem.
2. Lai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību, puses ļauj advokātiem, viņu palīgiem, kā arī starptautiskām organizācijām un [..] Savienības aģentūrām, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem sniedz padomus vai palīdzību, piekļūt šajā protokolā paredzētajiem objektiem piemērojamajos Itālijas, Eiropas un Albānijas tiesību aktos paredzētajās robežās.”
21. Itālijas un Albānijas protokola 13. panta 2. punktā noteikts:
“Protokols ir spēkā piecus gadus. Ja kāda no pusēm, iepriekš par to brīdinot sešus mēnešus pirms termiņa beigām, paziņo par nodomu nepagarināt šo protokolu, tas automātiski tiek pagarināts vēl uz pieciem gadiem.”
C. Itālijas tiesības
1. Likums Nr. 14/2024
22. Saskaņā ar Likuma Nr. 14/2024 3. panta 2.–4. punktu:
“2. Protokola 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajos apgabalos var ievest tikai personas, kas iekāpušas Itālijas iestāžu kuģos ārpus Itālijas Republikas vai citu Eiropas Savienības dalībvalstu teritoriālajiem ūdeņiem, tostarp glābšanas operāciju rezultātā, kā arī personas, pret kurām ir piemēroti aizturēšanas pasākumi, kas apstiprināti vai pagarināti saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 286 14. pantu.
3. Protokola īstenošanai Protokola 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie apgabali tiek uzskatīti par pierobežas vai tranzīta zonām, kas noteiktas ar iekšlietu ministra dekrētu, kurš pieņemts saskaņā ar 2008. gada 28. janvāra Likumdošanas dekrēta Nr. 25 28.bis panta 4. punktu.
4. [..] Ārvalstnieks, kas nosūtīts uz protokola 1. pielikuma B punktā paredzēto iestādi, tajā paliek saskaņā ar 2015. gada 18. augusta Leģislatīvā dekrēta Nr. 142 6. panta 3. punktu, ja ir saprātīgi iemesli uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums tajā iesniegts tikai ar mērķi aizkavēt vai novērst atpakaļraidīšanas vai izraidīšanas rīkojuma izpildi.”
23. Saskaņā ar šī likuma 4. panta 1., 3. un 5. punktu:
“1. Protokola 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajiem migrantiem, ciktāl šīs normas ir saderīgas, tiek piemērots 1998. gada 25. jūlija Likumdošanas dekrēts Nr. 286, 2007. gada 19. novembra Likumdošanas dekrēts Nr. 251, 2008. gada 28. janvāra Likumdošanas dekrēts Nr. 25, 2015. gada 18. augusta Likumdošanas dekrēts Nr. 142 un Itālijas un Eiropas Savienības tiesiskais regulējums par ārvalstnieku uzņemšanas un uzturēšanās valsts teritorijā prasībām un procedūrām. Pirmajā teikumā minētajās normās paredzētās procedūras paliek Itālijas jurisdikcijā un ekskluzīva teritoriālā kompetence ir Corte d’appello (apelācijas tiesa) [..]
[..]
3. Šī likuma 5. panta 1. punktā paredzētais Itālijas atbildīgais veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka savlaicīgi tiek pilnībā īstenotas tā ārvalstnieka tiesības uz aizstāvību, kurš pakļauts šī panta 1. punktā paredzētajām procedūrām. Apstiprināta e‑pasta adrese vai jebkāds cits elektronisks piegādes pakalpojums, kas nodots minētā atbildīgā rīcībā, tiek izmantots, lai nosūtītu un saņemtu dokumentus, kuri vajadzīgi tiesību uz aizstāvību īstenošanai. Tiesības sazināties ar advokātu tiek īstenotas ar audiovizuālajiem komunikācijas līdzekļiem, kas nodrošina saziņas konfidencialitāti, izmantojot attālinātu savienojumu starp vietu, kur atrodas ārvalstnieks, un vietu, kur atrodas viņa advokāts.
[..]
5. Protokola 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais migranta advokāts piedalās tiesas sēdē telpā, kurā atrodas tiesnesis un kura, izmantojot attālinātu savienojumu, ir savienota ar vietu, kur atrodas migrants. Tikai tad, ja šis attālinātais savienojums nav iespējams un tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procesuālo termiņu ievērošanu, migranta ceļa un uzturēšanās izdevumi tiek atlīdzināti advokātam – ja tas ir iecelts ex officio – kas pilnvaru īstenošanai ierodas Protokola 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajos apgabalos, kā arī tulkam. Atmaksājamā summa, kas katrā ziņā nevar pārsniegt 500 EUR, kā arī atmaksāšanas nosacījumi tiek noteikti ar tieslietu ministra dekrētu [..].”
2. Leģislatīvais dekrēts Nr. 142/2015
24. Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 (11) 6. pantā “Aizturēšana” noteikts:
“1. Pieteikuma iesniedzēju nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, lai izskatītu viņa pieteikumu.
[..]
3. Izņemot 2. punktā minētajos gadījumos, pieteikuma iesniedzējs, kurš atrodas 1998. gada 25. jūlija Leģislatīvā dekrēta Nr. 286 14. pantā minētajā centrā, gaidot atpakaļraidīšanas vai izraidīšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar tā paša leģislatīvā dekrēta 10., 13. un 14. pantu, paliek centrā, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikums ir iesniegts vienīgi ar mērķi aizkavēt vai novērst atpakaļraidīšanas vai izraidīšanas rīkojuma izpildi. Pirmā teikuma noteikums attiecas arī uz gadījumiem, kad centrs atrodas pierobežas vai tranzīta zonā, saskaņā ar 2008. gada 28. janvāra Leģislatīvā dekrēta Nr. 25 28.bis panta 4. punktu.
[..]
5. Rīkojums, ar kuru kvestors nosaka aizturēšanu vai aizturēšanas pagarināšanu, tiek izdots rakstveidā, tam pievieno pamatojumu un norādi, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt procesuālos rakstus vai argumentus personīgi vai ar aizstāvja starpniecību. Rīkojums tiek nosūtīts apelācijas tiesai bez kavēšanās un katrā ziņā 48 stundas pēc tā pieņemšanas [..].”
III. Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
25. Attiecīgās personas Itālijas teritorijā ieceļoja attiecīgi 2024. gada 22. novembrī (SG) un 2008. gada 1. janvārī (JA).
26. 2025. gada 28. augustā attiecībā uz JA tika noteikts izraidīšanas pasākums, par ko rīkojumu izdevis Prefetto di Biella (Bjellas prefekts, Itālija), bet attiecībā uz SG 2025. gada 20. septembrī tika noteikts izraidīšanas pasākums, par kuru rīkojumu izdevis Prefetto di Imperia (Impērijas prefekts, Itālija).
27. Tā kā abiem attiecīgajiem trešās valsts valstspiederīgajiem nebija ceļošanas dokumentu, kas vajadzīgi izraidīšanai, viņi tika aizturēti kādā centrā Turīnā (Itālija) attiecīgi 2025. gada 28. augustā un 2025. gada 21. septembrī (turpmāk – pirmie aizturēšanas lēmumi).
28. Pēc tam Giudice di Pace di Torino (Turīnas miertiesnesis, Itālija) šos pasākumus apstiprināja attiecīgi ar 2025. gada 1. un 24. septembra lēmumiem. 2025. gada 24. oktobrī atbilstoši Likuma Nr. 14/2024 4. panta 1. punktam abi attiecīgie trešās valsts valstspiederīgie tika nosūtīti uz Ģaderas [Gjadër] (Albānija) aizturēšanas centru, kas ir viens no diviem Itālijas un Albānijas protokolā paredzētajiem centriem, lai īstenotu viņu izraidīšanu no Itālijas teritorijas.
29. 2025. gada 3. novembrī abi attiecīgie trešās valsts valstspiederīgie, kad viņi bija aizturēti šajā centrā, iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tajā pašā dienā Romas kvestors nolēma izdot rīkojumu par viņu aizturēšanu tajā pašā centrā (turpmāk kopā – attiecīgie aizturēšanas lēmumi). It īpaši saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 2. un 3. punktu SG tika aizturēts gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma maldinošā rakstura dēļ, kas, ņemot vērā laika un vietas apstākļus, kādos tas tika iesniegts, bija vērsts tikai uz to, lai aizkavētu vai novērstu izraidīšanas izpildi, gan tā bīstamības dēļ, ņemot vērā vairākus pret viņu pasludinātus notiesājošus spriedumus, tostarp galīgus, par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Turpretim saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 3. punktu lēmums attiecībā uz JA tika pieņemts, tikai ievērojot starptautiskās aizsardzības pieteikuma maldinošo raksturu.
30. Tajā pašā dienā Romas kvestors iesniedzējtiesai nosūtīja pieprasījumu apstiprināt aizturēšanas rīkojumus. Iesniedzējtiesas ieskatā apelācijas tiesai lēmums jāpieņem nākamo 48 stundu laikā, pretējā gadījumā individuāls brīvību ierobežojošs pasākums vairs nav spēkā (12).
31. Pirmām kārtām, iesniedzējtiesai ir šaubas par Itālijas Republikas kompetenci noslēgt Itālijas un Albānijas protokolu, ņemot vērā LES 4. panta 3. punkta un LESD 3. panta 2. punkta un 216. panta 1. punkta noteikumus. It īpaši šī tiesa šaubās, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus ir iespējams aizturēt Albānijas teritorijā izveidotajos centros, ja Itālijas Republikai nav nekādas kompetences noslēgt Itālijas un Albānijas protokolu.
32. Otrām kārtām un pakārtoti, iesniedzējtiesa pauž šaubas par trešo valstu valstspiederīgo, tostarp, ja viņi ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, pārsūtīšanas uz apgabaliem, kas atrodas ārpus Savienības teritorijas, režīma saderību ar Savienības tiesībās paredzēto starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas juridisko režīmu, kā arī aizturētās personas tiesību uz aizstāvību un apmeklējumiem īstenošanu, tāpat kā tiesību uz veselības aizsardzību izmantošanu.
33. Šajā kontekstā Corte di appello di Roma (Romas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas abās lietās formulēti identiski:
“1) Vai LES 4. panta 3. punkts, LESD 3. panta 2. punkts un 216. panta 1. punkts – saskaņā ar kuriem Savienības ekskluzīvā kompetencē ir noslēgt starptautiskus līgumus, ja šāda slēgšana ir paredzēta Savienības tiesību aktā vai ja tā ir nepieciešama, lai ļautu Savienībai īstenot savu iekšējo kompetenci, vai ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu, kā rezultātā, ievērojot lojālas sadarbības principu, tiesības slēgt līgumus ar trešām valstīm, kuri ietekmē kopējus noteikumus vai maina to darbības jomu, vai ietekmē jomu, kas pilnībā reglamentēta ar Savienības tiesību aktiem un ir Savienības ekskluzīvā kompetencē, ir noteiktas pašā Savienībā, – nepieļauj tāda dalībvalsts starptautiska līguma noslēgšanu ar trešo valsti par migrācijas plūsmu pārvaldību, kāds ir [Itālijas un Albānijas protokols]?
2) Ja atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša, vai Savienības tiesības un it īpaši:
– [Direktīvas 2013/32] 26. pants un 8. panta 1., 2. un 4. punkts, kā arī [Direktīvas 2013/33] 9. panta 2. un 3. punkts, pēdējos divus lasot kopā arī ar Direktīvas 2013/33 15. apsvērumu, interpretējot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pantu attiecībā uz aizturēšanu;
– Direktīvas 2013/32 46. pants un Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punkts, interpretējot tos kopā ar Pamattiesību hartas 47. pantu attiecībā uz aizturētās personas tiesībām uz aizstāvību un apmeklējumiem;
– Direktīvas 2013/33 17. panta 2. un 3. punkts un 19. pants attiecībā uz patvēruma meklētāja tiesībām uz veselības aizsardzību;
nepieļauj trešās valsts valstspiederīgā, tostarp starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja, nogādāšanu un uzturēšanos apgabalos ārpus Savienības teritorijas, īstenojot starptautisku nolīgumu, piemēram, [Itālijas un Albānijas protokolu]?”
34. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2025. gada 8. decembra lēmumu lietas C‑706/25 un C‑707/25 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
35. Ar priekšsēdētāja 2025. gada 15. janvāra rīkojumu tām saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu tika piemērota paātrinātā tiesvedība.
36. JA, Itālijas, Čehijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tie visi, izņemot Čehijas valdību, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2026. gada 23. martā.
IV. Juridiskā analīze
A. Par pieņemamību
37. Itālijas valdība apstrīd lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Šī valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa nekādā ziņā nevarētu pieņemt apstiprināšanas pasākumu, kuru tai lūgts pieņemt, un ka Tiesas atbilde neesot vajadzīga, lai iesniedzējtiesa varētu lemt par tās izskatīšanai iesniegtajiem strīdiem. Tādējādi tā vietā, lai Tiesas spriedums būtu atbilde uz konkrētu un aktuālu jautājumu, tas būšot vienkāršs konsultatīvs viedoklis par hipotētiskiem jautājumiem nākotnē. Šī valdība piebilst, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu hipotētiskais raksturs izrietot no iesniedzējtiesas lēmumiem, kuros pašos ir uzsvērts, ka uz uzdotajiem jautājumiem esot vajadzīga vispārīga Tiesas atbilde saistībā ar nākotnes un hipotētiskām lietām.
38. Šajā ziņā, kā izriet no pašiem LESD 267. panta noteikumiem, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “taisīt spriedumu” lietā, kas tai jāizskata. Prejudiciāla nolēmuma tiesvedība it īpaši nozīmē, ka valsts tiesā faktiski tiek izskatīts strīds, kura ietvaros tai jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciāls spriedums. Tādējādi šādas tiesvedības ietvaros starp minēto strīdu un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, jāpastāv tādai saiknei, ka šī interpretācija ir objektīvi vajadzīga nolēmumam, kas iesniedzējtiesai jāpieņem (13). Turklāt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums ir nevis konsultatīvu viedokļu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu (14).
39. Šajā gadījumā strīdīgie aizturēšanas pasākumi pārstāja radīt sekas, pirms vēl Tiesa bija spējīga lemt, jo bija beidzies tiesību aktos paredzētais 48 stundu termiņš un nebija pieņemts apstiprināšanas lēmums. Tādējādi attiecīgās personas tika atbrīvotas, un Tiesas atbilde vairs nevar ietekmēt konkrētu situāciju, kas pamatoja lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu.
40. Atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju iesniedzējtiesa, protams, apstiprina, ka “aizturēšanas, kas ir tiesvedības priekšmets, likumība” “varētu tikt noteikta pēc Tiesas sniegtās atbildes”. Lai gan Tiesa nevar aizstāt valsts tiesu, lai, ņemot vērā valsts procesuālos noteikumus, novērtētu, kāds lēmums tai faktiski jāpieņem,– jākonstatē, ka iesniedzējtiesa neprecizē nedz tā nolēmuma raksturu, ko tā paredzējusi pieņemt pēc Tiesas sniegtās atbildes, nedz konkrētu mērķi, kādam atbilde varētu noderēt, jo apstrīdētie aizturēšanas pasākumi jau ir pārstājuši radīt sekas.
41. Šajā ziņā tikai iesniedzējtiesai, ņemot vērā valsts procesuālās normas, jānovērtē, vai šajās lietās lēmums faktiski vēl jāpieņem, un Tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt valsts tiesas vērtējumu par šo jautājumu. Ar šādu pamatojumu, ņemot vērā atbilstības prezumpciju, kas attiecas uz uzdotajiem jautājumiem, lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu var atzīt par pieņemamiem (15).
42. Tomēr jāuzsver, ka nedz īsais apstiprināšanas termiņš, kas izraisīja automātisku aizturēšanas pasākumu izbeigšanos, pirms vēl Tiesa ir pieņēmusi lēmumu, nedz līdzīgu iesniedzējtiesai iesniegtu lietu biežums paši par sevi nevar būt pietiekami, lai pamatotu pieņemamību. Ar LESD 267. pantu ieviestās procedūras mērķis ir nevis atbildēt uz abstraktiem vai vispārīgiem jautājumiem, bet tikai uz jautājumiem, kas noteikti ir vajadzīgi konkrēta un aktuāla strīda atrisināšanai. Tādējādi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība ir balstīta tikai uz iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka tai joprojām jāpieņem lēmums izskatāmajās lietās.
43. Līdz ar to ierosinu Tiesai abus iepriekš minētos iemeslus noraidīt un lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīt par pieņemamiem tikai tāpēc, ka šīs tiesas veiktajai aizturēšanas likumības pārbaudei tajā izskatāmajās lietās ir vajadzīga Tiesas atbilde.
B. Par pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem
1. Par pamatlietu priekšmetu
44. Iesākumā jāprecizē pamatlietās aplūkojamā pasākuma konkrētais raksturs. Likuma Nr. 14/2024 3. panta 4. punkta beigu daļā paredzēts, ka ārvalstnieks, kas nosūtīts uz Itālijas un Albānijas protokola I pielikuma B punktā paredzēto atgriešanas objektu, tajā paliek saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 3. punktu, ja ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums iesniegts vienīgi ar mērķi aizkavēt vai novērst atpakaļraidīšanas vai izraidīšanas rīkojuma izpildi. Šīs tiesību normas formulējums (“tajā paliek”) varētu ļaut domāt, ka runa ir par vienkāršu aizturēšanas paturēšanu spēkā, turpinot pirmos lēmumus par aizturēšanu.
45. Taču šajās lietās tas tā nav. Saistībā ar konkrētajām personām sākotnēji attiecīgi tika pieņemti atgriešanas lēmumi saskaņā ar Direktīvu 2008/115, un tās šajā sakarā pirms nosūtīšanas uz attiecīgajiem apgabaliem joprojām bija aizturētas Itālijas teritorijā (16). Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana šajos apgabalos lika Itālijas iestādēm pieņemt jaunus aizturēšanas lēmumus, pamatojoties uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015, ar ko tiek īstenotas Direktīvas 2013/32 un 2013/33, 6. panta 3. punktu. Iesniedzējtiesai jāveic šo attiecīgo aizturēšanas lēmumu apstiprināšana (17).
46. No tā izriet, ka attiecīgos pasākumus nevar analizēt kā vienkāršu aizturēšanas paturēšanu spēkā, turpinot pirmos lēmumus par aizturēšanu, kas pamatoti ar Direktīvu 2008/115, bet tie jāuzskata par autonomiem un atsevišķiem lēmumiem par aizturēšanu, kuri pieņemti, pamatojoties uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015, ar ko īsteno Direktīvas 2013/32 un 2013/33, 6. panta 3. punktu, un šajā ziņā ir pakļauti visām abās šajās direktīvās paredzētajām prasībām un garantijām. Tiesai uzdotais jautājums par Itālijas Republikas kompetenci slēgt Itālijas un Albānijas protokolu un nodrošināt tā īstenošanu ar Likumu Nr. 14/2024 un Leģislatīvo dekrētu Nr. 142/2015 (turpmāk kopā – Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi) iekļaujas tieši šajā konkrētajā procesuālajā satvarā.
47. Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet – ja persona, uz ko attiecas saskaņā ar Direktīvu 2008/115 pieņemts atgriešanas lēmums, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, atgriešanas procedūra tiek apturēta tikmēr, kamēr tiek izskatīts šis pieteikums. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas rezultātā attiecīgajai personai tiek piešķirts pieteikuma iesniedzēja statuss Direktīvas 2013/32 2. panta c) punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru attiecas atgriešanas procedūra Direktīvas 2008/115 izpratnē, statusa saglabāšanu, jo abi juridiskie režīmi ir savstarpēji izslēdzoši tikmēr, kamēr tiek izskatīts pieteikums. Šajā laikposmā ar Regulu Nr. 604/2013 un Direktīvām 2013/32 un 2013/33 izveidotais tiesiskais regulējums reglamentē pieteikuma iesniedzēja situāciju, un viņš saglabā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu, līdz par viņa pieteikumu tiek pieņemts galīgais lēmums, un šajā ziņā viņam ir visas Direktīvā 2013/33 garantētās tiesības (18).
48. Tādējādi tiek ieteikts, ka, pārbaudot, vai pastāv iespējama ekskluzīva kompetence jomā, uz ko attiecas aizturēšanas režīms, kurš izveidots ar Itālijas un Albānijas protokolu un attiecīgajiem valsts pasākumiem, Tiesa savu atbildi attiecina tikai uz konkrētiem noteikumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu, uz kuriem iesniedzējtiesa atsaukusies lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, proti, Regulas Nr. 604/2013 28. pantu, Direktīvas 2013/33 8.–10. pantu un Direktīvas 2013/32 26. pantu, kas ir vienīgās atbilstošās tiesību normas, lai noteiktu aizturēšanas spēkā esību (19).
2. Par primāro tiesību noteikumiem, kas piemērojami pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem
49. Kā izriet no pirmo prejudiciālo jautājumu formulējuma, tie būtībā attiecas uz to, kā interpretēt LESD 3. panta 2. punktu un 216. pantu un LES 4. panta 3. punktu.
50. Šajā ziņā LESD 3. panta 2. punkts Savienībai piešķir papildu ekskluzīvu ārēju kompetenci (supervening exclusivity) (20) noslēgt starptautisku līgumu, kas izriet no Savienības leģislatīva akta pieņemšanas vai no vajadzības ļaut tai īstenot savu iekšējo kompetenci, vai ciktāl starptautiska līguma pieņemšana var ietekmēt Savienības tiesību kopīgos noteikumus vai mainīt to tvērumu.
51. Ir skaidrs, ka starptautiska līguma slēgšana starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārvaldīšanai trešo valstu teritorijā nav skaidri paredzēta nevienā atvasināto Savienības tiesību aktā. Turklāt šāda noslēgšana nav vajadzīga, lai Savienība varētu īstenot savu iekšējo kompetenci patvēruma jomā, jo saskaņā ar LESD 78. panta 2. punktu tā jau ir īstenota ar Regulu Nr. 604/2013 un Direktīvām 2013/32 un 2013/33, un šajā ziņā nav vajadzīgs nekāds starptautisks līgums.
52. Līdz ar to jautājums par kompetenci jāpārbauda, ņemot vērā LESD 3. panta 2. punkta pēdējo daļu, saskaņā ar kuru starptautiska līguma noslēgšana ir Savienības ekskluzīvā kompetencē, ciktāl tā var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to tvērumu (21). Turklāt šajā LESD 3. panta 2. punkta daļā izmantotie jēdzieni atbilst tiem, ar kuriem Tiesa sprieduma Komisija/Padome (22) 22. punktā ir definējusi to starptautisko saistību raksturu, kuras dalībvalstīm ir aizliegts uzņemties ārpus Kopienas (kas kļuvusi par Savienību) iestāžu ietvara, ja Līguma mērķu īstenošanai ir pieņemti kopīgie noteikumi (23).
53. Saskaņā ar LES 5. panta 2. punktā paredzēto kompetences piešķiršanas principu kopējā patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības politika ietilpst brīvības, drošības un tiesiskuma jomā un tā ir Savienības un tās dalībvalstu dalītā kompetence saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta j) apakšpunktu (24). Šajā ziņā visas jomas, uz kurām attiecas dalītā kompetence, izņemot LESD 4. panta 3. un 4. punktā paredzētos paralēlās kompetences gadījumus, var iegūt ekskluzīvu raksturu saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu (25).
54. Regula Nr. 604/2013, kā arī Direktīvas 2013/32 un 2013/33 tika pieņemtas, īstenojot šo dalīto kompetenci (26). Ciktāl šie tiesību akti Savienības iekšienē reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas jomu, dalībvalstu kompetencē paliek tikai elementi, kas šajos instrumentos nav reglamentēti, un to novērtējuma brīvība ir ierobežota ar minēto instrumentu īstenošanu attiecībā uz reglamentētajiem elementiem.
55. No tā izriet, ka jautājums par iekšējo un ārējo kompetenču sadalījumu šajās lietās jāvērtē, ņemot vērā LESD 3. panta 2. punktu, lai noteiktu, vai dalītās kompetences īstenošana starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas jomā ir radījusi Savienības ekskluzīvu ārējo kompetenci, kas aptver elementus, kurus īpaši reglamentē piemērojamie atvasināto tiesību instrumenti, tādējādi Itālijas un Albānijas protokola noslēgšana un attiecīgo valsts pasākumu pieņemšana pārsniegtu Itālijas Republikas atlikušo kompetenci.
56. Turklāt uzskatu, ka LESD 216. panta 1. punkts, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, šajās lietās nav piemērojams, jo šī tiesību norma reglamentē Savienības ārējās kompetences esību, lai noskaidrotu, vai tai ir pilnvaras slēgt starptautisku līgumu attiecīgajā jomā. Šāda problēma rodas, ja Savienība rīkojas vai ir paredzējusi rīkoties ārējā aspektā, kā tas bija lietā, kurā taisīts spriedums Vācija/Padome (27), un tiesvedībā, kurā sniegts Atzinums 2/15 (28). Šajās lietās netiek apstrīdēts, ka Savienībai ir pilnvaras slēgt līgumu starptautiskās aizsardzības jomā, jo šīs pilnvaras tieši izriet no LESD 78. panta. Drīzāk rodas jautājums, vai Itālijas Republika ir aizskārusi Savienības ekskluzīvo kompetenci, noslēgdama Itālijas un Albānijas protokolu. Šāds jautājums rodas, ņemot vērā dalībvalstu kompetenci, un tāpēc uz to attiecas LESD 2. panta 2. punkts un 3. panta 2. punkts.
57. Visbeidzot, runājot par LES 4. panta 3. punkta piemērojamību, kurā ir nostiprināts lojālas sadarbības princips, jāatgādina, ka LESD 3. panta 2. punkts ir no sprieduma AETR (29) izrietošās doktrīnas kodifikācija un pats par sevi sniedz pietiekamu pamatu, lai noteiktu gan Savienības ekskluzīvās kompetences slēgt starptautiskus līgumus esību, gan tās apjomu, it īpaši, ja šī slēgšana var ietekmēt kopējos noteikumus vai mainīt to tvērumu. Tādējādi LES 4. panta 3. punkts nav jāanalizē atsevišķi, jo LESD 3. panta 2. punkts ir tā tieša un pietiekama normatīvā izpausme šīs kompetences nolūkā.
58. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uzskatīt, ka, uzdodot pirmos prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 604/2013 28. pants, Direktīvas 2013/32 26. pants, kā arī Direktīvas 2013/33 8. un 9. pants kopsakarā ar LESD 3. panta 2. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts ar trešo valsti slēdz, ratificē un izpilda starptautisku līgumu, saskaņā ar kuru pēdējā minētā apņemas nodot dalībvalsts rīcībā apgabalus, kas atrodas tās teritorijā un uz kuriem attiecas dalībvalsts valstiskās prerogatīvas, un pieņem valsts tiesisko regulējumu, kas nodrošina tā ratifikāciju un iekšēju izpildi, šajā gadījumā Likumu Nr. 14/2024 un Leģislatīvo dekrētu Nr. 142/2015, saskaņā ar kuriem dalībvalsts paredz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus aizturēt šajos apgabalos, gaidot, līdz tiks izskatīti viņu pieteikumi.
59. Lai noskaidrotu, vai Itālijas Republika ir aizskārusi Savienības ekskluzīvo kompetenci LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, noslēgdama Itālijas un Albānijas protokolu un pieņemdama attiecīgos valsts pasākumus, vispirms jāpārbauda, vai Savienības tiesības ir piemērojamas situācijai, kāda aplūkota šajās lietās, proti, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanai apgabalos, kas atrodas ārpus dalībvalstu teritorijas, bet uz kuriem attiecas dalībvalsts valstiskās prerogatīvas.
3. Par Savienības tiesību piemērojamību pamatlietās aplūkotajos apgabalos
60. Vispirms jāpārbauda, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšana attiecīgajos apgabalos ietilpst Savienības tiesību teritoriālajā un materiālajā piemērošanas jomā un vai uz tiem attiecas Savienības tiesību piemērojamība personām un piemērojamība laikā.
a) Par Savienības tiesību teritoriālo piemērošanu
61. Jānorāda, ka gan Itālijas un Nīderlandes valdības, gan Komisija uzskata, ka attiecīgajos apgabalos iesniegtie starptautiskās aizsardzības pieteikumi neietilpst Direktīvu 2013/32 un 2013/33 teritoriālajā piemērošanas jomā, jo šie apgabali ir pielīdzināmi dalībvalstu pārstāvniecībām trešās valsts teritorijā. Šīs lietas dalībnieces uzskata, ka Savienības tiesības šajos apgabalos tomēr ir piemērojamas nevis saskaņā ar pašām šīm direktīvām, bet saskaņā ar atsauci uz Savienības tiesībām, kas izdarīta ratifikācijas likumā vai valsts tiesību aktos, ar kuriem minētās direktīvas transponētas.
62. Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvās 2013/32 un 2013/33 to teritoriālā piemērošanas joma ir definēta precīzi un detalizēti. Šo direktīvu teritoriālā piemērošanas joma pēc būtības ir tāda pati. Konkrētāk, ar šo direktīvu 3. panta 1. punktu to teritoriālā piemērošanas joma attiecīgi ir ierobežota, attiecinot to tikai uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti “[dalībvalstu] teritorijā, tostarp pie dalībvalsts robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās”. Turklāt šis 3. panta 2. punkts no to piemērošanas jomas skaidri izslēdz diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumus, kas iesniegti dalībvalstu pārstāvniecībās.
63. Tomēr jānorāda, ka no iesniedzējtiesas lēmumiem, Itālijas un Albānijas protokola un Likuma Nr. 14/2024 izriet, ka Itālijas iestādes īsteno faktisku teritoriālu kontroli attiecīgajos apgabalos, lai gan formāli šie apgabali joprojām ir pakļauti Albānijas Republikas suverenitātei.
64. Vispirms, runājot par likumdošanas pilnvarām, saskaņā ar Itālijas un Albānijas protokola 5. panta 1. punktu objektus būvē un pārvalda saskaņā ar Itālijas tiesisko regulējumu, un nav vajadzības saņemt Albānijas būvniecības atļauju. Saskaņā ar Likuma Nr. 14/2024 4. panta 1. punktu Itālijas un Eiropas tiesību akti ir piemērojami migrantiem, kas atrodas attiecīgajos apgabalos, ciktāl tie ir saderīgi, un tas Itālijas iestādēm šajos apgabalos piešķir ekskluzīvas pilnvaras.
65. Tālāk, runājot par jurisdikciju, saskaņā ar šī likuma 4. panta 1. punktu Itālijas tiesām ir piešķirta ekskluzīva jurisdikcija visās tiesvedībās saistībā ar migrantiem, kas atrodas minētajos apgabalos, savukārt Itālijas un Albānijas protokola 4. panta 2. punktā noteikts, ka strīdi starp Itālijas iestādēm un šajos pašos apgabalos uzņemtajiem migrantiem ir ekskluzīvā Itālijas jurisdikcijā.
66. Visbeidzot, runājot par izpildes pilnvarām, saskaņā ar šī protokola 6. panta 3. punktu tikai Itālijas iestādes nodrošina kārtības un drošības saglabāšanu attiecīgajos apgabalos un Albānijas iestādes tiem var piekļūt tikai ar skaidru Itālijas atbildīgā piekrišanu. Tādējādi šī tiesību norma suverēnai valstij liedz brīvu piekļuvi kādai tās teritorijas daļai. Atbilstoši Itālijas un Albānijas protokola 6. panta 5. punktam Itālijas iestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai aizkavētu jebkādu neatļautu migrantu izbraukšanu, savukārt šī protokola 6. panta 6. punktā paredzēts, ka neatļautas izbraukšanas gadījumā Albānijas iestādēm ir pienākums viņus nogādāt atpakaļ uz attiecīgajiem apgabaliem. Saskaņā ar minētā protokola 4. panta 3. punktu jebkuru pārvešanu no šiem apgabaliem un uz tiem veic tikai Itālijas iestādes.
67. Tādējādi visi šie elementi norāda, ka attiecīgie apgabali šajā gadījumā atrodas Itālijas iestāžu ekskluzīvā teritoriālajā kontrolē, un šīs iestādes tajos īsteno visas likumdošanas, izpildes un tiesu pilnvaras saskaņā ar Itālijas un Albānijas protokolu un attiecīgajiem valsts pasākumiem.
68. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Līgums var saistīt valsti ar citu teritoriju, ja šāds nodoms izriet no šī Līguma vai ir paredzēts citur (30). Šis princips apstiprina, ka starptautiskās publiskās tiesības atzīst valstij iespēju ar nolīgumiem grozīt tiesiskās attiecības, kas to vieno ar ārvalsts teritoriju. Tas ir tieši tas, kas izdarīts ar Itālijas un Albānijas protokolu, nododot Itālijas Republikai faktisku tās jurisdikcijas īstenošanu attiecīgajos apgabalos, nenodot teritoriālo suverenitāti formālā izpratnē.
69. Ņemot vērā šo secinājumu 63. punktā minētos elementus, šķiet, ka Itālijas un Albānijas protokolu var kvalificēt kā teritorijas nomu (territorial lease) starptautisko publisko tiesību izpratnē (31), un šo jēdzienu raksturo trīs elementi (32), kuru esību var konstatēt šajā gadījumā. Pirmkārt, šis protokols ir noslēgts uz noteiktu piecu gadu periodu, ko var pagarināt, un tas atbilst teritorijas nomai raksturīgajai prasībai par pagaidu raksturu. Otrkārt, Itālijas Republika uzņemas centru būvniecības un darbības finansēšanu, un tas veido teritorijas nomai raksturīgo atlīdzību, kas starptautiskajās tiesībās ne vienmēr ir naudas izteiksmē. Treškārt un galvenokārt, Itālijas Republika ekskluzīvi īsteno savas valstiskās prerogatīvas attiecīgajos apgabalos, bet Albānijas Republika saglabā formālu suverenitāti šajos apgabalos, un tieši tas atbilst teritorijas nomas juridiskajai struktūrai, kurā nomnieks īsteno varu, bet tam nav suverenitātes pār teritoriju. No tā izriet, ka attiecīgos apgabalus var uzskatīt par teritorijām, ko Albānijas Republika iznomā Itālijas Republikai starptautisko tiesību izpratnē.
70. Šī Itālijas un Albānijas protokola kvalifikācija par teritorijas nomu starptautiskajās publiskajās tiesībās ir noteicoša Savienības tiesību piemērošanas nolūkā (33). Šajā gadījumā teritorijas nomas dēļ Itālijas Republikai tiek nodota faktiska un ekskluzīva tās valstisko prerogatīvu īstenošana attiecībā uz attiecīgajiem apgabaliem, it īpaši tās jurisdikcija, piemērojamās tiesības un tās kompetentās iestādes, nenododot tai tomēr suverenitāti uz šiem apgabaliem.
71. Jēdzienu “dalībvalsts teritorija” Direktīvu 2013/32 un 2013/33 3. panta 1. punkta izpratnē nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas tikai uz teritoriju, pār kuru dalībvalsts īsteno suverenitāti formālā starptautisko tiesību izpratnē, bet tas jāsaprot tādējādi, ka tas aptver visu ģeogrāfisko telpu, attiecībā uz kuru dalībvalsts faktiski īsteno savu jurisdikciju saskaņā ar starptautiskajās publiskajās tiesībās atzītu dokumentu. Pretēja interpretācija ļautu dalībvalstij izvairīties no pienākumiem, ko tai uzliek šīs direktīvas, ar nolīgumiem pārceļot savas kompetences īstenošanu uz trešās valsts teritoriju, un tādējādi savu būtību zaudētu Savienības likumdevēja saskaņotās garantijas. Tieši attiecīgo personu pārvešana, par ko lēma dalībvalsts, nostādīja tās situācijā, kurā šo garantiju faktiska piemērošana ir atkarīga no konkrētiem attiecīgo apgabalu darbības noteikumiem, jo valsts teritorijā tās šīs garantijas būtu izmantojušas pilnībā. Ja atzītu, ka dalībvalsts var izvairīties no pienākumiem, kuri tai uzlikti ar šīm direktīvām, tikai veicot vietas izvēli, kas izdarīta ar nolīgumu, minētajām direktīvām, iespējams, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.
72. Tādējādi, nepastāvot vajadzībai šos apgabalus kvalificēt par Itālijas Republikas “teritoriju”, Direktīvas 2013/32 un 2013/33 tiem ir piemērojamas, jo šī dalībvalsts tajos saskaņā ar Itālijas un Albānijas protokolu faktiski un ekskluzīvi īsteno savas valstiskās prerogatīvas.
73. Šo secinājumu apstiprina tas, ka Itālijas iestādes šajā gadījumā attiecīgajos apgabalos īsteno Itālijas tiesības, ar ko ir transponētas Direktīvas 2013/32 un 2013/33, izmantojot attiecīgajos valsts pasākumos izdarītu atsauci (34). To ņemot vērā, šāda atsauce nav pamats Savienības tiesību piemērojamībai attiecīgajos apgabalos, kas izriet no tādas Itālijas un Albānijas protokola starptautiskās kvalifikācijas, kāda izklāstīta iepriekš (35), bet ir tās apstiprinājums iekšējā tiesību sistēmā (36).
74. Turklāt Likums Nr. 14/2024 attiecīgos apgabalus pielīdzina Itālijas Republikas pierobežas un tranzīta apgabaliem, un tas apstiprina, ka Itālija ir paredzējusi tajos īstenot savu jurisdikciju. Tomēr jāuzsver, ka šī iekšējā leģislatīvā kvalifikācija nevar noteikt attiecīgo apgabalu statusu, ņemot vērā Savienības tiesības, jo valsts likums nevar noteikt šo tiesību teritoriālās piemērošanas jomu. Attiecīgo apgabalu kvalifikācija par Itālijas Republikas “teritoriju” Direktīvas 2013/32 un Direktīvas 2013/33 izpratnē izriet no Itālijas un Albānijas protokola kā starptautisko publisko tiesību dokumenta, ar ko Itālijas Republikai ir piešķirtas pilnvaras faktiski un ekskluzīvi īstenot savas valstiskās prerogatīvas šajos apgabalos, jo Likums Nr. 14/2024 ir tikai protokola sekas valsts tiesībās, un tas nevar veidot protokola pamatu. Tāpēc Likumā Nr. 142/2024 noteiktā kvalifikācija pati par sevi nevar pamatot minēto direktīvu piemērojamību.
75. Turklāt uzskatu, ka attiecīgos apgabalus nevar kvalificēt par “pierobežas” apgabaliem vai “tranzīta” apgabaliem Direktīvu 2013/32 un 2013/33 izpratnē, jo šajos jēdzienos ir atsauce uz ģeogrāfiskiem apgabaliem, kas atrodas pie dalībvalsts teritorijas robežām, nevis uz apgabaliem, kuri atrodas trešās valsts teritorijā (37). Šis secinājums jāizdara vēl jo vairāk šo lietu apstākļos, kuros attiecīgās personas no Itālijas teritorijas tika nogādātas uz attiecīgajiem apgabaliem, nevis pārtvertas jūrā un pēc tam tieši nogādātas Albānijā.
76. Runājot par Itālijas valdības iesniegtajiem argumentiem, pirmām kārtām, uzskatu, ka analoģija ar diplomātiskajām pārstāvniecībām neiztur pārbaudi. Spriedumā X un X (38) Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts vēstniecībā iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu nevar uzskatīt par tādu, kurš iesniegts šīs dalībvalsts teritorijā, tieši tāpēc, ka diplomātiskās pārstāvniecības skaidri ir izslēgtas no direktīvu piemērošanas jomas. Attiecīgie apgabali atšķiras no šīs situācijas, jo Itālijas Republika tajos nav vienkārši izveidojusi konsulātu, bet saskaņā ar teritorijas nomas līgumu, kas formalizēts ar Itālijas un Albānijas protokolu, tajos īsteno savas valstiskās kompetences attiecībā uz personām, kuras uz šiem apgabaliem nogādātas piespiedu kārtā, nepiekrītot tajos ierasties un nepastāvot iespējai no tiem brīvi izbraukt saskaņā ar šī protokola 6. panta 5. punktā paredzēto aizliegumu.
77. Otrām kārtām, Itālijas valdība balstās uz 2021. gada 9. novembra spriedumu BundesrepublikDeutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana) (39), lai apgalvotu, ka tad, ja dalībvalsts brīvprātīgi piemēro direktīvas mērķus ārpus tās teritoriālās piemērošanas jomas, tā nedrīkst apdraudēt nedz šo mērķu sasniegšanu, nedz kopīgo noteikumu lietderīgo iedarbību. Tomēr šķiet, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdainu minētā sprieduma interpretāciju. Lieta, kurā taisīts minētais spriedums, attiecās uz jautājumu, kādā mērā dalībvalsts, transponējot minimālās saskaņošanas direktīvu, var izvēlēties tiesisko regulējumu, kas ir labvēlīgāks nekā direktīvā noteiktais. Tā nekādā ziņā neattiecās nedz uz direktīvas teritoriālās piemērošanas jomas robežu noteikšanu, nedz uz dalībvalsts iespēju atteikties no šīs piemērošanas jomas, atsaucoties uz brīvprātīgu tās mērķu piemērošanu. Direktīvas 2013/32 un 2013/33 ir piemērojamas attiecīgajiem apgabaliem, jo šie apgabali ir nodoti Itālijas jurisdikcijā, kā tas tika konstatēts. Saskaņā ar šo direktīvu lietderīgo iedarbību un Savienības tiesību pārākuma principu (40) dalībvalsts nedrīkst ar līgumu izvairīties no pienākumiem, kas tai saskaņā ar minētajām direktīvām ir attiecīgajos apgabalos, kuri nodoti tās jurisdikcijā, pat ja tie atrodas ārpus Savienības teritorijas (41).
78. Trešām kārtām, apgalvojumam, ka Direktīvu 2013/32 un 2013/33 lietderīgā iedarbība tikšot saglabāta tāpēc vien, ka pieteikuma iesniedzēji var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu un tas tiks izskatīts saskaņā ar Itālijas tiesībām, nevar piekrist. Tas neatbilst konkrētām garantijām, kas aplūkotas šajās tiesvedībās, proti, it īpaši Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā uzskaitīto aizturēšanas pamatu izsmeļošajam raksturam, šīs direktīvas 9. pantā paredzētajām procesuālajām garantijām, kā arī Direktīvas 2013/32 46. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Šo tiesību normu lietderīgā iedarbība nenozīmē tikai formālas patvēruma procedūras esību. Tā prasa, lai būtu pilnībā izpildīti ar šīm tiesību normām ieviestie materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi.
79. No tā izriet, ka attiecīgos apgabalus, kuru statuss starptautiskajās publiskajās tiesībās ir noteikts Itālijas un Albānijas protokolā, ar ko Itālijas Republikai ir piešķirta efektīva un ekskluzīva šo valstisko prerogatīvu īstenošana šajos apgabalos, var uzskatīt par tādiem, kuri ietilpst “dalībvalsts teritorijā” Direktīvu 2013/32 un 2013/33 3. panta 1. punkta izpratnē.
b) Par Savienības tiesību materiālo piemērošanu, piemērošanu personām un piemērošanu laikā
80. Runājot par materiālo piemērošanas jomu, tiesvedības pamatlietā ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ciktāl apstrīdētie aizturēšanas lēmumi pieņemti, pamatojoties uz valsts tiesību normām, šajā gadījumā Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 3. punktu, ar ko tiek īstenots tieši ar Direktīvu 2013/33 saskaņotais režīms (42). Ar šo tiesību normu faktiski tiek transponēti šīs direktīvas 8. panta 3. punktā uzskaitītie aizturēšanas pamati, proti, sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzība (e) apakšpunkts), kā arī tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma maldinošais raksturs, kas iesniegts tikai tāpēc, lai radītu šķērsli pieņemt lēmumu par atgriešanu (d) apakšpunkts). Tas, ka aizturēšana tiek veikta ārpus valsts teritorijas, neietekmē šo kvalifikāciju, jo tieši pasākuma juridiskais pamats, nevis tā izpildes vieta nosaka Savienības tiesību materiāltiesisko piemērojamību. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas ir ikviens piespiedu pasākums, ar kuru šim pieteikuma iesniedzējam tiek liegta pārvietošanās brīvība un viņš tiek izolēts no pārējiem iedzīvotājiem, uzliekot viņam pienākumu pastāvīgi uzturēties norobežotā un slēgtā teritorijā (43).
81. Runājot par Likuma Nr. 14/2024 3. panta 4. punkta beigu daļas piemērojamību personām, to trešo valstu valstspiederīgo kategorijās, ko var paturēt objektā B (44), skaidri ir ietvertas personas, kuras iesniegušas maldinošu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ar mērķi aizkavēt vai traucēt viņu izraidīšanu. Šī kategorija atbilst tieši tai, kas paredzēta, pirmkārt, Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā, proti, personas, kuras dalībvalsts aizturējusi atgriešanas procedūras ietvaros, jo pastāv nopietni iemesli domāt, ka tās starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegušas vienīgi ar mērķi aizkavēt vai novērst izraidīšanas rīkojuma izpildi, un, otrkārt, tai, kas paredzēta Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkta g) apakšpunktā, kurš ļauj paātrināti izskatīt pieteikumus, kas iesniegti tikai ar mērķi aizkavēt vai traucēt izraidīšanas lēmuma izpildi. Tāpēc attiecīgās personas ietilpst Direktīvu 2013/32 un 2013/33 ratione personae piemērošanas jomā, un tas nav apstrīdēts.
82. Runājot par piemērojamība laikā, jāuzsver, ka faktu rašanās dienā piemērojamais tiesiskais regulējums ir tas, ko veido Regula Nr. 604/2013 un Direktīvas 2013/32 un 2013/33. Jaunais Migrācijas un patvēruma pakts un it īpaši Regula Nr. 2024/1351 un Regula (ES) 2024/1348 (45), kā arī Direktīva (ES) 2024/1346 (46), lai gan tās stājās spēkā 2024. gada 11. jūnijā, sekas radīs tikai no 2026. gada 12. jūnija, ja runā par regulām, un no 2026. gada 1. jūlija, runājot par direktīvu, attiecīgi paredzēto pārejas un transponēšanas termiņu beigās. Tādējādi šie instrumenti šīm lietām nav piemērojami ratione temporis.
83. No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka pamatlietas visos aspektos reglamentē Savienības tiesības, lai gan pieteikuma iesniedzēju aizturēšana notikusi attiecīgajos apgabalos Albānijā. Tādējādi galvenais jautājums ir, vai Itālijas Republikai ir pilnvaras noslēgt starptautisku līgumu, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu.
4. Par kompetenču slēgt starptautisku līgumu, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu, robežu noteikšanu
a) Par LESD 3. panta 2. punkta piemērošanu dalībvalstij, kas īsteno ārēju kompetenci
84. Vispirms Savienības kompetences īstenošana dalītās kompetences jomā var iedarbināt pārņemšanas mehānismu, kas izraisa Savienības ekskluzīvās kompetences rašanos (47). It īpaši šāda pārņemšana rodas, ja Savienība ir veikusi kādas jomas izsmeļošu saskaņošanu un tādēļ dalībvalstis ir zaudējušas savas pilnvaras pieņemt tiesību aktus (jomas pārņemšana vai field preemption) vai ja valsts tiesības apdraud [Savienības] pienācīgu darbību vai rada šķērsli tās izvirzīto mērķu sasniegšanai (obstacle preemption), vai arī ja valsts tiesības ir pretrunā Savienības tiesību normai (rule preemption) (48).
85. Savienības likumdevēja veiktās saskaņošanas apmērs un pakāpe var atšķirties atkarībā no izmantotā juridiskā instrumenta un tā satura (49). Saskaņošanas apmērs nosaka, uz kādiem attiecīgās jomas elementiem Savienības tiesību akti attiecas, savukārt saskaņošanas pakāpe nosaka intensitāti, ar kādu šie elementi ir reglamentēti. Minimālā saskaņošana piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību, lai pārsniegtu kopīgās prasības, savukārt ar pilnīgu saskaņošanu ir izsmelta to atlikusī kompetence attiecībā uz šādi reglamentētajiem elementiem.
86. Tādējādi, manuprāt, šajās lietās piemērojamais tiesiskais regulējums jāpārbauda, ņemot vērā sasniegto saskaņošanas apmēru un pakāpi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas jomā, lai noskaidrotu, kādā mērā Savienības likumdevējs ir noteicis attiecīgās jomas pārņemšanu, vai tieši pretēji, vai tas dalībvalstīm ir piešķīris zināmu rīcības brīvību Savienības tiesību īstenošanā.
87. Pēc tam frāze “ietekmē kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”, kas ietverta LESD 3. panta 2. punktā, atbilst to starptautisko saistību raksturam, kuras dalībvalstis nedrīkst uzņemties ārpus Savienības iestāžu sistēmas, ja Savienības kopīgie noteikumi ir pieņemti, lai īstenotu Līguma mērķus (50). Saskaņā ar judikatūru šī frāze jāinterpretē, ņemot vērā precizējumus, ko Tiesa sniegusi spriedumā AETR un judikatūrā, kura radusies pēc šī sprieduma (51).
88. Pastāv risks, ka starptautiskās saistības var kaitēt Savienības kopīgiem noteikumiem vai grozīt to darbības jomu, kas var attaisnot Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām (52). Turklāt nav jābūt pilnīgai saskaņai starp jomu, uz kuru attiecas starptautisks līgums, un jomu, kura regulēta Savienības tiesiskajā regulējumā (53). It īpaši Savienības kopīgo noteikumu tvērumu var ietekmēt vai mainīt starptautiskās saistības, ja tās ietilpst jomā, uz ko lielā mērā jau attiecas šādi noteikumi (54). Turklāt dalībvalstis ārpus Savienības iestāžu ietvara nevar uzņemties šādas saistības, pat ja starp šīm saistībām un Savienības kopīgiem noteikumiem nepastāv iespējama pretruna (55). Šāda ietekmēšanas riska esība var tikt konstatēta, ja attiecīgās starptautiskās saistības, pat ja tās nebūt nav pretrunā kopīgajiem noteikumiem, var ietekmēt šo noteikumu jēgu, darbības jomu un efektivitāti (56).
89. Turklāt, tā kā Savienībai ir tikai piešķirtās pilnvaras, tad kompetences, kas turklāt ir ekskluzīva, esībai jābūt ietvertai visaptverošā un konkrētā to saistību analīzē, kas pastāv starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem (57). Tomēr pirms šīs pārbaudes veikšanas jānorāda, ka saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu joma, uz kuru attiecas Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi, Savienības tiesībās nav pilnībā saskaņota. No tā izriet, ka LESD 3. panta 2. punkta piemērošana jāvērtē diferencēti atkarībā no attiecīgās jomas, kā arī šajā jomā Savienības likumdevēja veiktās saskaņošanas pakāpes un apmēra. Šajā ziņā jānošķir trīs aspekti, proti, it īpaši ģeogrāfiskās aizturēšanas vietas, otrkārt, aizturēšanas iemelsi un, treškārt, aizturēšanas materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi. Ņemot vērā šo nošķīrumu, turpmāk jāpārbauda, vai Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi var apdraudēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to tvērumu minētās tiesību normas izpratnē.
90. Visbeidzot, varētu rasties jautājums, vai attiecīgie valsts pasākumi kā tādi ietilpst arī LESD 3. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo šie pasākumi ir saistīti ar starptautisko saistību, ko uzņēmusies Itālijas Republika, izpildi un kopā ar Itālijas un Albānijas protokolu sekmē šo saistību konkrēta tvēruma noteikšanu. Šajā ziņā jānorāda, ka šī protokola, kā tas konstatēts iepriekš (58), ņemot vērā tā specifiskās teritorijas nomas īpašības, 4. panta 2. punktā skaidri paredzēts, ka objektus pārvalda Itālijas iestādes saskaņā ar Itālijas un Savienības tiesību aktiem. No tā izriet, ka attiecīgie valsts pasākumi ir nevis vienkārši autonomi iekšējie pasākumi, bet tie nav nodalāmi no šī protokola un ir saistīti ar tā konkrēta tvēruma noteikšanu. Tādējādi judikatūra, kas izriet no sprieduma AETR, un LESD 3. panta 2. punkts ir piemērojami kopumam, kuru veido Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi kopā.
b) Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas vietu ģeogrāfisko noteikšanu
91. Vispirms jānorāda, ka neviena Savienības tiesību norma nevar paredzēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas vietu ģeogrāfisko izvietojumu. Kā Tiesa jau nospriedusi, šīs tiesības nenosaka konkrētas vietas, kur starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus var aizturēt (59). Konkrētāk, šāda ģeogrāfiska izvietošana nevar noteikti izrietēt nedz no Direktīvas 2013/32, nedz no Direktīvas 2013/33 (60). Tādējādi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas centru ģeogrāfiska izvietošana ir dalībvalstu rīcības brīvība, transponējot atbilstošās direktīvas, tādējādi izvēli šos centrus izvietot Albānijas teritorijā pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.
92. Tomēr, kad Itālijas Republika īstenoja šo rīcības brīvību, noslēgdama un ratificēdama Itālijas un Albānijas protokolu, tai bija jānodrošina, ka attiecīgajos apgabalos pilnībā tiek ievēroti Direktīvās 2013/32 un 2013/33 paredzētie nosacījumi un garantijas. Apstāklis, ka attiecīgie apgabali atrodas ārpus Savienības teritorijas, pats par sevi nevar atbrīvot Itālijas Republiku no pienākumiem, kas tai ir noteikti saskaņā ar Savienības tiesībām, jo šie apgabali ir tās jurisdikcijā, kā konstatēts iepriekš (61). No tā izriet, ka Savienības kopīgos noteikumus LESD 3. panta 2. punkta izpratnē var ietekmēt vai to tvērumu var mainīt nevis izvēle centrus izvietot Albānijas Republikas teritorijā, bet šī izvēle apvienojumā ar konkrētiem aizturēšanas organizēšanas noteikumiem, kas paredzēti Itālijas un Albānijas protokolā un attiecīgajos valsts pasākumos, ciktāl tie skar ar Savienības tiesībām saskaņotās jomas, proti, aizturēšanas pamatus, kā arī to regulējošos materiāltiesiskos un procesuālos nosacījumus, kuri tiks aplūkoti turpmāk.
c) Par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas pamatu saskaņošanu
93. Iesākumā jāatgādina, ka Regulas Nr. 604/2013 28. pantā, Direktīvas 2013/32 26. panta 1. punktā un Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis personu neaiztur tāpēc vien, ka minētā persona ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs. Turklāt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšana Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas aptver jebkuru piespiedu pasākumu, ar kuru šim pieteikuma iesniedzējam tiek liegta pārvietošanās brīvība un viņš tiek izolēts no pārējiem iedzīvotājiem, viņam uzliekot pienākumu pastāvīgi uzturēties norobežotā un slēgtā teritorijā (62).
94. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 28. panta 2. punktu, Direktīvas 2013/32 26. panta 2. punktu un Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktu dalībvalstis pieteikuma iesniedzēju var aizturēt, pamatojoties uz individuālu novērtējumu, ja citus, mazāk ierobežojošus alternatīvus pasākumus nav iespējams efektīvi piemērot, ņemot vērā Direktīvas 2013/33 15. un 20. apsvērumu.
95. Šajā ziņā Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā ir uzskaitīti pamati, kuru dēļ dalībvalstis var aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju. Šīs direktīvas 17. apsvērumā turklāt ir noteikts, ka minētajā direktīvā izklāstītie aizturēšanas iemesli neskar citus aizturēšanas iemeslus, tostarp aizturēšanas iemeslus saistībā ar kriminālprocesu, kas piemērojami saskaņā ar valsts tiesību aktiem bez saistības ar trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikumu (63). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā tiesību normā izsmeļoši ir uzskaitīti dažādi pamati, kas var pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu, un katrs no šiem pamatiem atbilst kādai īpašai vajadzībai un ir autonoms (64).
96. Uzskatu, ka šāds izsmeļošs uzskaitījums rada pilnīgu pārņemšanu (field preemption), kas dalībvalstīm neatstāj nekādu rīcības brīvību Savienības tiesību transponēšanai saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanas pamatiem. Šīs valstis nevar papildināt šādus pamatus, nedz pieņemot valsts tiesību aktus, nedz noslēdzot starptautisku līgumu.
97. Šajā gadījumā jākonstatē, ka šajās lietās minētie aizturēšanas pamati atbilst tieši tiem, kas paredzēti Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) un e) apakšpunktā, kuri transponēti attiecīgi Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 3. punktā un 2. punkta c) apakšpunktā (65). Pirmām kārtām, Direktīvu 2013/32 un 2013/33 īstenošana ar attiecīgajiem valsts pasākumiem šajā ziņā neatkāpjas no aizturēšanas pamatiem, kas izsmeļoši atļauti Savienības tiesībās. Otrām kārtām, Itālijas un Albānijas protokolā ir tikai noteikts ģeogrāfiskais un organizatoriskais ietvars, kādā šī aizturēšana tiek veikta. No tā izriet, ka, runājot par aizturēšanas pamatiem, Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi nevar nedz ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus, nedz mainīt to tvērumu LESD 3. panta 2. punkta izpratnē. Katrā ziņā gadījumā, ja Savienības likumdevējs grozītu attiecīgajā jomā piemērojamo tiesisko regulējumu, Itālijas un Albānijas protokolā, kas sākotnēji noslēgts uz pieciem gadiem, ir ietverta klauzula par automātisku šī termiņa pagarināšanu vēl uz pieciem gadiem, kuru papildina iespēja atteikties to darīt, iepriekš par to brīdinot sešus mēnešus pirms termiņa beigām (66), kas attiecīgā gadījumā var ļaut starptautiskās saistības, kuras uzņēmusies Itālijas Republika, pielāgot šādai attīstībai.
d) Par aizturētajiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem piedāvāto garantiju saskaņošanu
1) Par tiesībām uz brīvību un drošību
98. Runājot par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu, Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punktā noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami šīs direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētie viņa aizturēšanas pamati, un ka ar šiem aizturēšanas pamatiem saistītās administratīvās procedūras jāveic ar pienācīgu rūpību. Šo procedūru kavēšanās, ko nevar piedēvēt pieteikuma iesniedzējam, nevar pamatot aizturēšanas turpināšanu (67).
99. Tā kā “aizturēšanas” jēdziens ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) noteikumi ir piemērojami saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu (68). Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšana ir nopietna iejaukšanās Hartas 6. pantā garantētajās pamattiesībās uz brīvību un drošību, kas pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tā ir strikti nepieciešama (69). Tā kā Hartā ir ietvertas tiesības, kas atbilst tām, kuras garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk – ECPAK), Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šo pēdējo minēto nozīme un apjoms ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām, un ir precizēts, ka Savienības tiesībās var paredzēt plašāku aizsardzību. Lai interpretētu Hartas 6. pantu, jāņem vērā ECPAK 5. pants kā minimālās aizsardzības slieksnis (70).
100. Šajā ziņā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) pastāvīgo judikatūru tiesību uz brīvību un drošību galvenais mērķis ir aizsargāt indivīdu no patvaļīgas vai nepamatotas brīvības atņemšanas (71). Tādējādi šāda juridiskā aizsardzība ir piemērojama imigrācijas kontroles ietvaros, kas paredz, ka trešo valstu valstspiederīgo aizturēšana ārpus kriminālprocesiem arī jāveic saskaņā ar juridisko pamatu, lai nodrošinātu vispārējo tiesiskās drošības principu (72). Turklāt no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka visiem šo tiesību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību būtība, kā arī samērīguma princips.
101. Tā kā Tiesa jau ir precizējusi, ka, aizturot trešās valsts valstspiederīgo, uz kuru attiecas atgriešanas procedūras, kas ir nopietna iejaukšanās viņa tiesībās uz brīvību, jāievēro stingras garantijas, proti, juridiska pamata esība, skaidrība, paredzamība, pieejamība un aizsardzība pret patvaļu (73), šāds secinājums a fortiori jāizdara gadījumā, kad tiek aizturēts starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kura tiesības uz brīvību un drošību, kas nostiprinātas Hartas 6. pantā, tādējādi ir skartas, īstenojot pamattiesības uz patvērumu, kuras paredzētas Hartas 18. pantā.
102. Lai nodrošinātu šādu juridiskās drošības līmeni saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. panta 2. punktu, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšana tiek noteikta ar tiesu vai administratīvas iestādes rakstisku dokumentu, un lēmumā par aizturēšanu turklāt jānorāda faktiskie un juridiskie iemesli, ar kuriem tā pamatota (74).
103. No tā izriet, ka ar Direktīvām 2013/32 un 2013/33, kas interpretētas, ņemot vērā Hartas 6. pantu, tiek veikta pilnīga to minimālo procesuālo garantiju saskaņošana, kuras piemērojamas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanai un par kurām zemākas garantijas dalībvalstis nedrīkst noteikt.
104. Šajā gadījumā primafacie nešķiet, ka tiesiskais regulējums, ko veido Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi, formāli atkāptos no noteiktajām un iepriekš norādītajām prasībām. Aizturēšanas pamati (75), prasība par cik vien iespējams īsu laiku un rūpību ar aizturēšanu saistīto administratīvo procedūru īstenošanā atbilstoši Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punktam, lēmuma forma un tiesību aizsardzības līdzekļi ir paredzēti saskaņā ar minimālajām procesuālajām garantijām, kas saskaņotas ar šiem instrumentiem.
2) Par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
105. Runājot par aizturēšanas pārbaudi tiesā, pirmām kārtām, Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punkta pirmajā daļā prasīts, ka tad, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanu ir noteikusi administratīva iestāde, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru pārskatīšanu tiesā, to veicot ex officio vai pēc aizturētās personas pieprasījuma (76). Šajā ziņā tiesu iestādei, pārbaudot, vai ir izpildīti no Savienības tiesībām izrietošie trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas likumības nosacījumi, pēc savas ierosmes un pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kas tajā notiekošā sacīkstes procesa laikā tikuši papildināti vai precizēti, jānorāda uz iespējamu likumības nosacījuma neizpildi, uz ko attiecīgā persona nav atsaukusies (77). Tādējādi Tiesa jau ir precizējusi, ka šī tiesību norma nepieļauj, ka dalībvalsts neparedz nekādu administratīvā lēmuma, ar kuru uzdots aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, likumības pārbaudi tiesā (78). Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzētās tiesību aizsardzības, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, iezīmes jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, kurš ir efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa atkārtots apstiprinājums (79).
106. Šajā gadījumā Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 5. punktā ir paredzēta aizturēšanas lēmuma nodošana apelācijas tiesai 48 stundu laikā, un Likuma Nr. 14/2024 4. panta 1. punktā ir paredzēts tiesas sēdes rīkot ar audiovizuālu savienojumu (80). Lai gan šīs tiesību normas neatceļ pārbaudi tiesā, tās paredz šo pārbaudi rīkot attālināti. Sākotnēji nešķiet, ka Itālijas Republika formāli būtu atkāpusies no prasības par pārbaudi tiesā, un tāpēc tā nav iejaukšanās Savienības īstenotajā kompetencē LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.
107. Otrām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. panta 6. punktu bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība, kurām piekļuvi nodrošina dalībvalstis, ietver vismaz vajadzīgo procesuālo dokumentu sagatavošanu un dalību tiesas sēdē tiesu iestādēs pieteikuma iesniedzēja vārdā. Tādējādi advokāta palīdzība ir vajadzīga, lai nodrošinātu šādu tiesību aizsardzību efektivitāti (81). Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 2. un 4. punktu aizturēšanas lēmumā, kas pieņemts valodā, kuru aizturētie pieteikuma iesniedzēji saprot vai par kuru var saprātīgi prezumēt, ka viņi to saprot, norāda arī pārsūdzības procedūras, kā arī iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību valsts tiesību izpratnē (82).
108. Turklāt dalībvalstis saskaņā ar procesuālās autonomijas principu var brīvi noteikt bezmaksas juridiskās palīdzības un pārstāvības piešķiršanas nosacījumus atbilstoši Direktīvas 2013/33 9. panta 7., 8. un 9. punktā paredzētajiem noteikumiem, un šos nosacījumus reglamentē dalībvalstu tiesību akti saskaņā ar šī panta 10. punktu. Piemēram, dalībvalstis var ierobežot bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību, paredzot to piešķirt tikai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kam nav pietiekamu līdzekļu (7. punkta a) apakšpunkts), un pēc tam tās var lūgt atlīdzināt izdevumus, ja viņu finansiālais stāvoklis ir būtiski uzlabojies vai ja lēmums segt šos izdevumus ir ticis pieņemts, pamatojoties uz nepatiesu pieteikuma iesniedzēja sniegtu informāciju (9. punkts). Dalībvalstis var arī noteikt finansiālus ierobežojumus un/vai termiņus saistībā ar bezmaksas juridiskās palīdzības un pārstāvības piešķiršanu, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi un/vai termiņi patvaļīgi neierobežo piekļuvi juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai (8. punkta a) apakšpunkts).
109. Šajā gadījumā Likuma Nr. 14/2024 4. panta 5. punktā ir paredzēta advokāta dalība tiesas sēdē ar audiovizuālu savienojumu kā standarta kārtība, kā arī valsts nodrošināta advokāta ceļa izdevumu atlīdzināšana ārkārtas gadījumos, kad savienojums nav iespējams un tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procesuālo termiņu ievērošanu, izdevumu atmaksai nepārsniedzot 500 EUR (83). Tā kā Direktīva 2013/33 dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību attiecībā uz juridiskās palīdzības noteikumiem, saziņa ar audiovizuālu savienojumu pati par sevi nav iejaukšanās Savienības iepriekš noteiktajā kompetencē LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.
110. Tomēr aizturēšanas centru pārcelšana ārpus valsts teritorijas var radīt ar Direktīvām 2013/32 un 2013/33 saskaņoto garantiju nepilnīgas vai mainītas īstenošanas risku. Šo garantiju efektivitāti nenodrošina tas vien, ka formāli pastāv juridiskais pamats, bet garantiju efektivitātei ir nepieciešams, ka konkrēti to īstenošanas noteikumi ir skaidri paredzēti piemērojamajā tiesiskajā regulējumā. Tā tas vēl jo vairāk ir gadījumā, kad garantiju īstenošanas nosacījumi strukturāli atšķiras no tiem, kas prevalē valsts teritorijā.
111. Šajā ziņā par šādu risku liecina vairāki elementi. Pirmkārt, Likuma Nr. 14/2024 4. panta 3. punktā paredzēts, ka tiesības sazināties ar advokātu tiek īstenotas ar audiovizuālu savienojumu, kas nodrošina konfidencialitāti, lai gan šī garantija skaidri nav attiecināta uz saziņu, kura notiek līdztekus tiesas sēdei, piemēram, saziņa, kas notiek, kamēr ir apturēta tiesas sēde, vai tūlīt pirms un pēc tās. Šī saziņa noteikti notiek tās pašas audiovizuālās saziņas ietvaros, jo šādas saziņas konfidencialitāte nav skaidri paredzēta. Šī likuma 4. panta 5. punktā paredzēts, ka advokāts piedalās tiesas sēdē telpā, kurā atrodas tiesnesis un kura, izmantojot attālinātu savienojumu, ir savienota ar vietu, kur atrodas migrants Albānijā, tādējādi visā procedūras laikā advokāts un viņa klients atrodas ģeogrāfiski nodalītās telpās. Ņemot vērā praktiskas grūtības fiziski ierasties attiecīgajos apgabalos, pieteikuma iesniedzēja un viņa advokāta saziņa klātienē strukturāli ir grūta vai pat neiespējama, un tas audiovizuālajai saziņai piešķir ekskluzīvu un obligātu raksturu. Tādējādi šīs saziņas konfidencialitātei skaidri un pilnībā jābūt garantētai piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā. Šajā gadījumā redzams, ka Itālijas un Albānijas protokolā un attiecīgajos valsts pasākumos nav neviena noteikuma, kas skaidri paredzētu šo konfidencialitāti audiovizuālajā saziņā, kura notiek, kamēr tiesas sēde ir apturēta, vai tūlīt pirms un pēc tās, un tas var ietekmēt tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu (84).
112. Otrkārt, norādīšu, ka Likuma Nr. 14/2024 4. panta 5. punktā kā standarta kārtība ir paredzēta advokāta dalība tiesas sēdē ar audiovizuālu savienojumu un advokāta fiziska pārvietošanās uz attiecīgajiem apgabaliem ir paredzēta tikai ārkārtas gadījumā – tikai tad, kad savienojums nav iespējams, un ka tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procedūras termiņu ievērošanu. Šādas kārtības paredzēšana, atbilstoši kurai advokāta fiziska klātbūtne pie klienta drīzāk ir izņēmums, nevis norma, var negarantēt to prasību ievērošanu, kas izriet no Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punkta kopsakarā ar Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktu, kurš pieteikuma iesniedzējiem garantē tiesības apspriesties visās procedūras stadijās, interpretējot minētās tiesību normas saskaņā ar Hartas 47. pantu, jo tā negarantē pieteikuma iesniedzējam faktisku un konfidenciālu piekļuvi savam padomdevējam.
113. Turklāt pilnības labad norādīšu, ka Likumā Nr. 14/2024 nav neviena noteikuma, kas skaidri paredzētu piekļuvi tulka pakalpojumiem attiecīgajos apgabalos, izņemot netiešu norādi 4. panta 5. punktā, kura attiecas uz tulka ceļa izdevumu atlīdzināšanu tikai tad, ja advokāts šajos apgabalos ierodas fiziski. Piekļuve tulka pakalpojumiem ir būtiska, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs saprastu procedūru un lēmumus, kas uz viņu attiecas, un lai viņš varētu efektīvi sazināties ar savu padomdevēju un lietderīgi iesniegt apsvērumus kompetentajā tiesā. Šāda nepilnība, ja tā tiktu apstiprināta valsts tiesas veiktajā pārbaudē, tiesību aizsardzības līdzeklim var atņemt jebkādu reālu efektivitāti, pārkāpjot Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tulka palīdzību starptautiskās palīdzības pieteikumu iesniegšanai un izskatīšanai, šīs direktīvas 15. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā paredzēts izmantot tulka pakalpojumus personiskas intervijas laikā, kopsakarā ar Direktīvas 2013/33 9. panta 4. punktu, minētās tiesību normas interpretējot kopsakarā ar Hartas 47. pantu (85).
114. Treškārt, jāpievērš uzmanība atlīdzības maksimālajai summai 500 EUR apmērā, kas Likuma Nr. 14/2024 4. panta 5. punktā paredzēta attiecībā uz advokāta ārkārtas pārvietošanos uz attiecīgajiem apgabaliem. Ja šī summa izrādītos nepietiekama, lai segtu reālos ceļa izdevumus, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai, tā varētu būt patvaļīgs piekļuves juridiskajai palīdzībai ierobežojums Direktīvas 2013/33 9. panta 6. punkta izpratnē. Ja tas tā ir, šis pasākums juridisko palīdzību ierobežo nevis patvaļīgi, bet gan tāpēc, ka Itālijas un Albānijas protokolā ir paredzēta centru ģeogrāfiska izvietošana Albānijā. Tieši tāpēc, ka fiziska piekļuve attiecīgajiem apgabaliem noteikti ir saistīta ar pārvietošanos uz Albānijas teritoriju, kas rada ar jebkuru starptautisku pārvietošanos uz trešo valsti saistītu slogu un izmaksas, šī maksimālā summa, kura varētu būt pieņemama saistībā ar pārvietošanos dalībvalsts teritorijā, kļūst iespējami patvaļīga, jo tā var liegt attiecīgajai personai efektīvu starptautisko aizsardzību Hartas 47. panta izpratnē.
115. Visbeidzot, ceturtām kārtām, vēl viens jautājums rodas arī saistībā ar advokātu piekļuves attiecīgajiem apgabaliem ierobežojuma tvērumu, ņemot vērā “piemērojamajos Itālijas, Savienības un Albānijas tiesību aktos paredzētās robežas” šī protokola 9. panta 2. punkta izpratnē. Jānorāda, ka šī tiesību norma Albānijas tiesībām piešķir līdzvērtīgu spēku kā Itālijas tiesībām un Savienības tiesībām, neparedzot šo tiesību sistēmu kolīziju normu. Ja Albānijas tiesībās būtu noteikti ierobežojumi advokātu piekļuvei centriem, Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punktā, kas interpretēti kopsakarā ar Hartas 47. pantu, garantēto tiesību uz juridisko palīdzību īstenošana būtu pakārtota nosacījumiem, kas izriet no trešo valstu tiesību sistēmas, kura nav Savienības tiesību sistēma un kuru attiecīgā dalībvalsts nepārzina (86). Šāda pakārtošana būtu izmaiņas kopīgo noteikumu konkrētajā tvērumā LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl tā dalībvalstij liegtu efektīvi kontrolēt tiesību īstenošanu, kas tai jānodrošina saskaņā ar Savienības tiesībām.
116. Tāpēc Itālijas un Albānijas protokola un Likuma Nr. 14/2014 apvienojums varētu izmainīt kopīgā noteikuma konkrēto tvērumu LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.
3) Par ģimenes locekļu saskarsmes tiesībām
117. Iesākumā precizēšu, ka šajās lietās attiecīgās personas tika atbrīvotas pēc 48 stundu termiņa, kas Itālijas Konstitūcijā paredzēts aizturēšanas lēmuma apstiprināšanai, tādējādi jautājums par aizturētā pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļu piekļuvi konkrēti pamatlietās nav uzdots. Tāpēc turpmāk izklāstīto paredzēts piemērot tikai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par vajadzīgu šo jautājumu izskatīt, kā tas varētu būt šajā gadījumā, jo pirmie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Itālijas Republikas kompetences noslēgt Itālijas un Albānijas protokolu un pieņemt attiecīgos valsts pasākumus abstraktu vērtējumu, proti, neatkarīgi no konkrētiem šo lietu apstākļiem. Turpmākais izklāsts iekļauts pilnības labad, lai sniegtu Tiesai noderīgus analīzes elementus gadījumā, ja tā uzskatītu, ka tai par šo jautājumu jālemj.
118. Šajā ziņā Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā paredzēts – dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļiem, juridiskajiem konsultantiem vai padomdevējiem un personām, kas pārstāv attiecīgās nevalstiskās organizācijas, kuras atzīst attiecīgā dalībvalsts, ir iespēja sazināties ar pieteikuma iesniedzējiem un viņus apmeklēt apstākļos, kuros tiek ievērots privātums. Šīs piekļuves ierobežojumi var tikt noteikti tikai tad, ja saskaņā ar valsts tiesībām tie ir objektīvi nepieciešami, lai nodrošinātu drošību vai sabiedrisko kārtību vai aizturēšanas centra administratīvo pārvaldību, ar noteikumu, ka piekļuve netiek stipri ierobežota vai padarīta neiespējama (87).
119. It īpaši, ja runa ir par piekļuvi ģimenes locekļiem, šī tiesību norma jāinterpretē tādā veidā, lai tiktu ievērotas pamattiesības, kuru vidū ir tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kas noteiktas Hartas 7. pantā (88). Pēdējā minētajā tiesību normā ikvienai personai ir garantētas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, turklāt ir precizēts, ka ģimenes dzīves pastāvēšana ir faktisks jautājums, kas ir atkarīgs no tā, vai praktiski pastāv ciešas personiskas saites (89).
120. Šajā gadījumā jākonstatē, ka nedz Itālijas un Albānijas protokolā, nedz Likumā Nr. 14/2014 nav paredzēti skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentētu ģimenes locekļu apmeklējumu un saziņas tiesību īstenošanas tvērumu un kārtību attiecīgajos apgabalos, lai gan šajā protokolā detalizēti ir izklāstīta kārtība Itālijas iestāžu piekļuvei šiem apgabaliem. Šāda normatīvā nepilnība var konkrēti ietekmēt Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā, kas interpretēts kopā ar Hartas 7. pantu, garantēto piekļuves tiesību efektivitāti trīs aspektos. Pirmkārt, attiecīgo apgabalu atrašanās vieta rada ģeogrāfisku un administratīvu slogu, kas var būtiski ietekmēt vai pat praktiski apdraudēt ģimenes locekļu fizisku piekļuvi. Otrkārt, nekāda alternatīva kārtība, piemēram, attālināta piekļuve, ģimenes locekļiem nav paredzēta, pretēji tam, kas skaidri paredzēts advokātiem. Visbeidzot, piekļuve šiem attiecīgajiem apgabaliem ir pakārtota iepriekšējai ieceļošanai Albānijas teritorijā, un tā ietilpst Albānijas tiesībās un nav attiecīgo dalībvalstu kontrolē. Šādos apstākļos tas, ka nav atbilstoša ģimenes locekļu piekļuves kārtības regulējuma, Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā garantētās tiesības var padarīt neefektīvas.
121. No tā izriet – tas, ka nedz Itālijas un Albānijas protokolā, nedz attiecīgajos valsts pasākumos nekas nav noteikts saistībā ar konkrētiem attiecīgo apgabalu darbības nosacījumiem, ir šķērslis tam, lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti ar kopīgo iepriekš minēto noteikumu (obstacle preemption). Šāda normatīvā nepilnība kopā ar strukturāliem, attiecīgajiem apgabaliem raksturīgajiem ierobežojumiem var mainīt šī kopīgā noteikuma faktisko tvērumu LES 3. panta 2. punkta izpratnē.
e) Par prasību nekavējoties atbrīvot aizturēto personu pēc pārbaudes tiesā, tostarp apstiprināšanas termiņa izbeigšanās gadījumā
122. Pirmām kārtām, runājot par prasību attiecīgajos apgabalos aizturēto personu atbrīvot, kad pārbaudē tiesā ir konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, tostarp, ja apstiprināšanas lēmums nav pieņemts tiesību aktos noteiktajā termiņā (turpmāk – apstiprināšanas termiņa beigas), no iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus nevar nekavējoties atbrīvot, jo jāgaida, kad Itālijas iestādes viņiem ļaus pamest centru un viņus pārvedīs uz valsts teritoriju.
123. Tiesas sēdē Itālijas valdība paskaidroja, ka laikposms starp apstiprināšanas termiņa beigām un ierašanos Bari (Itālija) neietilpst aizturēšanā trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, laiks no apstiprināšanas termiņa beigām (un tādējādi atbrīvošanas) līdz ieceļošanai Itālijas teritorijā esot īss (90). Otrkārt, netiekot izmantots nekāds piespiedu līdzeklis, jo attiecīgā persona brīvi ceļo ar prāmi un policija viņu “pavada” tikai tāpēc, lai atvieglotu formalitātes uz robežas. Treškārt, procedūras tiekot uzsāktas bez pārtraukuma kopš apstiprināšanas termiņa beigām, jo runa ir tikai par tīri tehniskiem termiņiem.
124. Šajā ziņā, no vienas puses, izšķirošais kritērijs, lai kvalificētu aizturēšanu, nav ilgums, bet gan pārvietošanās brīvības faktisks liegums. No šī viedokļa Direktīvas 2013/33 2. panta h) punktā paredzētais “aizturēšanas” jēdziens jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 6. pantu, kas atbilst ECPAK 5. pantam. No ECT judikatūras izriet, ka atšķirību starp brīvības atņemšanu ECPAK 5. panta izpratnē un vienkāršu pārvietošanās brīvības ierobežošanu veido tikai pakāpe vai intensitāte, nevis raksturs vai būtība. Tā jānovērtē, ņemot vērā visus konkrētos apstākļus, kādos atrodas attiecīgā persona, it īpaši pasākuma veidu, tā sekas un izpildes kārtību, neatkarīgi no tā, ka nav formāla fiziska ierobežojuma (91).
125. No otras puses, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka laikposmā no apstiprināšanas termiņa beigām līdz ieceļošanai Bari (Itālija) attiecīgā persona nevar brīvi izvēlēties, uz kurieni tā dosies. Tā nevar palikt Albānijā, jo Itālijas un Albānijas protokola 6. panta 5. punktā tai ir aizliegts patstāvīgi pamest apgabalus, uz kuriem attiecas Itālijas Republikas valstiskās prerogatīvas. Turklāt tā nevar arī patstāvīgi ierasties valsts teritorijā. Jānorāda, ka nedz Likumā Nr. 14/2024, nedz Leģislatīvajā dekrētā Nr. 142/2015 nav reglamentēta personas pārvešana no attiecīgajiem apgabaliem Albānijā uz Itālijas teritoriju. Manuprāt, apstāklis, ka šāda regulējuma nav, liek situāciju kvalificēt kā aizturēšanu de facto. Šīs pārvešanas laikā attiecīgā persona drīkst veikt tikai noteikto maršrutu (vispirms centra “neitrālā” zona, pēc tam prāmis) bez faktiskas pārvietošanās brīvības. Policista klātbūtnes mērķis ir likt attiecīgajai personai veikt noteikto maršrutu. Attiecīgā persona nevar patstāvīgi ierasties galamērķī, kas nav tas, kuru paredzējušas iestādes. No tā izriet, ka šajā laikposmā personas situācija varētu atbilst aizturēšanas režīmam Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē kopsakarā ar Hartas 6. pantu (92).
126. Pēc attiecīgās personas atbrīvošanas tai vairs nedrīkst būt piemērojams neviens no Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā uzskaitītajiem pamatiem. Tādējādi, tā kā attiecīgie aizturēšanas lēmumi ir zaudējuši juridisku spēku, šīs personas paturēšanai Itālijas iestāžu uzraudzībā, gaidot viņas pārvešanu no attiecīgā apgabala uz Itālijas teritoriju, nav nekāda pamatojuma Savienības tiesībās. Tāpēc, tā kā neviens no šajā tiesību normā paredzētajiem pamatiem nevar pamatot šādu situāciju pēc apstiprināšanas termiņa beigām, attiecīgās personas paturēšana Itālijas iestāžu uzraudzībā, gaidot viņas pārvešanu uz valsts teritoriju, ja tā jākvalificē kā aizturēšana Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta izpratnē, jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā šīs direktīvas 9. panta 1. punktam.
127. No tā izriet, ka normatīvā nepilnība, kas skar atgriešanās valsts teritorijā kārtību, kopā ar faktu, ka attiecīgajai personai nav iespējas patstāvīgi pamest attiecīgos apgabalus aizturēšanas apstiprināšanas termiņa beigās, var radīt šķērsli to mērķu sasniegšanai, kuri izvirzīti ar iepriekš minēto kopīgo noteikumu (obstacle preemption). Šāda nepilnība kopā ar strukturāliem, attiecīgajiem apgabaliem raksturīgajiem apstākļiem var mainīt šī noteikuma tvērumu, atņemot tam lietderīgo iedarbību, ciktāl tajā nostiprinātā prasība par tūlītēju atbrīvošanu praktiski ir zaudējusi efektivitāti.
128. Tādējādi Itālijas un Albānijas protokols un attiecīgie valsts pasākumi var izrādīties nesaderīgi ar LESD 3. panta 2. punktā ietvertajiem kompetenču sadalījuma noteikumiem.
5. Secinājumi par pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem
129. Līdz ar to ieteiktu Tiesai uz pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais aizturēšanas pamatu uzskaitījums ir izsmeļošs, tāpēc ar to dalībvalstīm ir aizliegts ieviest papildu pamatus – vai tas būtu ar valsts tiesību aktiem vai ar starptautisku līgumu.
2) Direktīva 2013/32 un Direktīva 2013/33 jāinterpretē tādējādi, ka to noteikumi nenosaka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas centru ģeogrāfisko atrašanās vietu, tāpēc izvēle šādus centrus izvietot ārpus Savienības teritorijas – trešās valsts teritorijā, kas ir nodota attiecīgās dalībvalsts jurisdikcijā,– kā tāda neietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, bet iekļaujas dalībvalstīm piešķirtajā rīcības brīvībā. Īstenojot šo rīcības brīvību, dalībvalstij joprojām ir pienākums nodrošināt, ka apgabalos, kuros atrodas šādi centri, pilnībā tiek ievēroti šajās direktīvās paredzētie nosacījumi un garantijas. Apstāklis, ka tie atrodas ārpus Savienības teritorijas, nevar atbrīvot šo dalībvalsti no pienākumiem, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, ja šie apgabali ir tās jurisdikcijā.
3) LESD 3. panta 2. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts noslēdz starptautisku līgumu un pieņem valsts ratifikācijas un izpildes pasākumus, kas visi kopā maina to minimālo procesuālo garantiju konkrētu tvērumu, kuras saskaņotas ar Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punktu kopsakarā ar Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktu, kas interpretēti, ņemot vērā Hartas 47. pantu, ciktāl:
– tāda ģeogrāfiskā nošķirtība starp advokātu, kas atrodas tiesas sēdes telpā šajā dalībvalstī, un pieteikuma iesniedzēju, kurš aizturēts apgabalos, kas atrodas ārpus valsts teritorijas, bet ietilpst šīs dalībvalsts jurisdikcijā, un kuros atrodas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas centri, kāda paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, var apdraudēt pieteikuma iesniedzēja un viņa padomdevēja saziņas konfidencialitāti, kas ir garantija, kura raksturīga tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai;
– advokāta dalība tiesas sēdē ar audiovizuālu savienojumu kā standarta kārtība, ja advokāta fiziska pārvietošanās uz šiem apgabaliem paredzēta tikai ārkārtas gadījumā – tikai tad, kad savienojums nav iespējams un tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procesuālo termiņu ievērošanu, pieteikuma iesniedzējam nenodrošina efektīvu un konfidenciālu piekļuvi padomdevējam apstākļos, kas līdzvērtīgi tiem, kādi viņam būtu nodrošināti valsts teritorijā,
– atmaksas maksimālā summa, kas valsts tiesiskajā regulējumā noteikta attiecībā uz advokāta ārkārtas braucieniem uz minētajiem apgabaliem, var būt patvaļīgs piekļuves bezmaksas juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai ierobežojums Direktīvas 2013/33 9. panta 6. punkta izpratnē, tieši ņemot vērā ierobežojumus un izmaksas, kuri saistīti ar ikvienu braucienu, kura veikšanai jāšķērso Albānijas teritorija, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.
4) LESD 3. panta 2. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts noslēdz starptautisku līgumu un pieņem valsts ratifikācijas un izpildes pasākumu, kas visi kopā, pirmkārt, aizliedzot aizturētajām personām patstāvīgi pamest šos pašus apgabalus, un, otrkārt, nenoregulējot kārtību atpakaļnosūtīšanai uz valsts teritoriju, ietekmē kopīgos noteikumus, kuri paredzēti Direktīvas 2013/33 9. pantā, kas interpretēts, ņemot vērā Hartas 6. pantu, atņemot efektivitāti prasībai par tūlītēju atbrīvošanu tiesību aktā noteiktā termiņa, kādā jāpieņem lēmums par aizturēšanas apstiprināšanu, beigās.
130. Kā izriet no otro prejudiciālo jautājumu formulējuma, tie uzdoti gadījumā, ja atbilde uz pirmajiem jautājumiem būtu tāda, ka Itālijas Republika nav aizskārusi Savienības ekskluzīvo kompetenci LESD 3. panta 2. punkta izpratnē. Ņemot vērā atbildi, ko iesaku sniegt uz pirmajiem jautājumiem, uz otrajiem jautājumiem principā nebūtu jāatbild. Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim secinājumam un pilnības labad šos jautājumus aplūkošu turpmāk.
C. Par otrajiem prejudiciālajiem jautājumiem
131. Ar otrajiem jautājumiem, uz kuriem jāatbild pakārtoti gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka Itālijas Republika nav aizskārusi Savienības ekskluzīvo kompetenci LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, noslēgdama Itālijas un Albānijas protokolu un pieņemdama attiecīgos valsts pasākumus, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai iepriekš minētās Direktīvu 2013/32 un 2013/33 tiesību normas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu, tiesībām uz aizstāvību, tiesībām uz saziņu un apmeklējumiem, kā arī tiesībām uz veselības aprūpi (93) jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj, ka trešās valsts valstspiederīgie, kas nosūtīti uz apgabaliem, kuri ietilpst Itālijas jurisdikcijā un atrodas ārpus Savienības teritorijas un kuros viņi iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tajos tiek aizturēti uz laiku saskaņā ar šo protokolu un attiecīgajiem valsts pasākumiem.
1. Par aizturēšanu
132. Pirmām kārtām, runājot par Direktīvas 2013/32 26. pantu, iesniedzējtiesa norāda, ka pieteikuma iesniedzēji tikuši aizturēti atgriešanas procedūras ietvaros un ir saprātīgi iemesli domāt, ka viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums ir vērsts uz to, lai aizkavētu atgriešanas lēmuma izpildi, un šāda situācija ir paredzēta Direktīvas 2013/33 (94) 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā. Tomēr jāpārbauda, pirmkārt, vai šis vērtējums ir balstīts uz katras situācijas individuālu un pamatotu izvērtējumu atbilstoši Direktīvas 2013/33 8. panta 2. punktam; otrkārt, vai aizturēšanas paturēšana spēkā pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas faktiski nav aizturēšana tikai pieteikuma iesniedzēja statusa dēļ vien, un tas ir pretrunā Direktīvas 2013/32 26. pantam un Direktīvas 2013/33 8. panta 1. punktam; un, treškārt, vai Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi faktiski ir piemērojami visā aizturēšanas laikā.
133. Šajā gadījumā, runājot par pirmo no šīm pārbaudēm, tika konstatēts, ka bija saprātīgi iemesli domāt, ka attiecīgās personas starptautiskās aizsardzības pieteikumus iesniegušas tikai tāpēc, lai kavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi. Šajā ziņā ir skaidrs, ka Likuma Nr. 14/2024 3. panta 4. punkta beigu daļa, kurā ir atsauce uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 3. punktu, lai pamatotu attiecīgās personas paturēšanu objektā B, atbilst it īpaši aizturēšanas pamatam, kas paredzēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā (95). Kā jau norādīju pirmo jautājumu ietvaros, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic vajadzīgās pārbaudes, pirmkārt, Itālijas un Albānijas protokols ir tikai ģeogrāfisks un organizatorisks ietvars, kurā tiek veikta šī aizturēšana, un, otrkārt, attiecīgie pasākumi šajā ziņā neveido atkāpi no pamatiem, kas izsmeļoši atļauti Direktīvā 2013/33 (96).
134. Otrām kārtām, runājot par aizturēšanas nosacījumiem, saskaņā ar Direktīvas 2013/33 10. panta 1. punktu dalībvalstis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus aiztur īpašos centros un viņus izmitina atsevišķi no citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nav iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šī tiesību norma kopsakarā ar šīs direktīvas 18. panta 9. punktu tomēr ļauj daļēji atkāpties no šiem noteikumiem, ja izmitināšanas iespējas aizturēšanas centros ir izsmeltas. Šādā gadījumā aizturētais pieteikuma iesniedzējs tiek izmitināts atsevišķi no parastajiem ieslodzītajiem. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punktu aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem turklāt ir iespējas uzturēties svaigā gaisā.
135. Turklāt Direktīvas 2013/33 10. panta 5. punkts paredz, ka dalībvalstis nodrošina, ka aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem sistemātiski tiek sniegta informācija, kurā tiek izskaidroti noteikumi, kas tiek piemēroti aizturēšanas centrā, un izklāstītas viņu tiesības un pienākumi viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu. Pienācīgi pamatotos gadījumos un uz saprātīgu laikposmu, kas ir cik iespējams īss, dalībvalstis var atkāpties no šā pienākuma gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts robežpostenī vai tranzīta zonā (97). Tomēr šīs atkāpes nepiemēro Direktīvas 2013/32 43. pantā paredzēto īpašo procedūru ietvaros (98).
136. No tā izriet, ka ar Direktīvas 2013/33 10. pantu ir saskaņoti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas materiāltiesiskie nosacījumi, izveidojot tādu minimālo līmeņu skalu, par kuriem zemākus līmeņus, īstenojot rīcības brīvību, dalībvalstis nedrīkst noteikt.
137. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šie nosacījumi, aizturot attiecīgās personas, ir ievēroti.
138. Trešām kārtām, iesniedzējtiesas ieskatā attiecīgās personas netiks nekavējoties atbrīvotas, kā to prasa Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punkts (99). Šis jautājums jau tika izskatīts, atbildot uz pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, uz kuriem ir izdarīta atsauce (100). Šajā ziņā norādīšu, ka iesniedzēja nav sniegusi nekādu informāciju par to, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai attiecīgās personas pārvestu uz Itāliju un lai tās atbrīvotu. Tāpēc minētajai tiesai būs jāpārbauda kārtība, atbilstoši kurai Itālijas iestādes ir izpildījušas pienākumu, kas paredzēts Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punktā, un jāpārliecinās, ka šī kārtība neapdraud šīs direktīvas noteikumu efektivitāti.
2. Par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un advokātu saziņas un apmeklējumu tiesībām
139. Iesniedzējtiesas ieskatā Itālijas un Albānijas protokolā paredzētā aizturēšana pārkāpj starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo atrašanās tālu no Itālijas teritorijas, kur advokāti, kam uzdots viņiem palīdzēt, veic savu aizstāvības darbību, var konkrēti apdraudēt tiesību uz aizstāvību īstenošanu un tādējādi atņemt iedarbību ne tikai Direktīvas 2013/32 46. pantam, bet arī Hartas 47. pantam.
140. Šajā ziņā, lai gan konkrēti piekļuves juridiskajai pārstāvībai nosacījumi ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā, tai tomēr attiecīgajos apgabalos aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem jānodrošina tāda piekļuve juridiskajai palīdzībai, kas līdzvērtīga tai, kādu pieteikuma iesniedzēji būtu saņēmuši aizturēšanas centros, kuri atrodas valsts teritorijā.
141. Turklāt, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmumiem, Likumā Nr. 14/2024 paredzētie praktiskie noteikumi šo lietu konkrētajos apstākļos nevar nodrošināt piekļuvi juridiskajai palīdzībai, kas līdzvērtīga tai, kādu pieteikuma iesniedzēji būtu saņēmuši valsts teritorijā. Kā jau norādīts (101), šī likuma 4. panta 5. punktā kā standarta kārtība ir paredzēta tiesas sēde ar audiovizuālu savienojumu (102), jo advokāta fiziska pārvietošanās ir paredzēta tikai pakāroti – tikai tad, ja savienojums nav iespējams, un tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procesuālo termiņu ievērošanu (103). Turklāt šajā tiesību normā paredzētā atlīdzības maksimālā summa varētu izrādīties nepietiekama, lai segtu reālos tādas pārvietošanās izdevumus, kuras ietvaros jāšķērso Albānijas teritorija.
142. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai, ņemot vērā šos elementus, pieteikuma iesniedzēji ir saņēmuši reālu un ne tikai teorētisku piekļuvi advokātam saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punkta, kas interpretēti kopā ar Hartas 47. pantu, prasībām.
143. Visbeidzot, jautājums par risku, ka Albānijas tiesības nosaka ierobežojumus advokātu piekļuvei centriem, kas jau tika izskatīts daļā, kura veltīta pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem (104), būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai.
3. Par ģimenes locekļu saziņas un apmeklējumu tiesībām
144. Iesniedzējtiesas ieskatā aizturēšana attiecīgajos apgabalos ietekmē arī ģimenes locekļu apmeklējumu un saziņas tiesības, kas nostiprinātas Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā.
145. Šajā ziņā norādīšu, ka nedz Itālijas un Albānijas protokolā, nedz Likumā Nr. 14/2024 nav ietverti noteikumi, kas paredzētu ģimenes locekļu piekļuvi vai apmeklējuma tiesības attiecīgajos apgabalos (105), un Itālijas valdība vienīgi apgalvo, ka šīs tiesības nekādā veidā nav ierobežotas. Šis apgalvojums vien nav pietiekams, lai konstatētu, ka ir izpildīts Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā, kas interpretēts saskaņā ar Hartas 7. pantu (106), paredzētais pienākums, ja nav tiesību normu, kuras konkrēti paredz tā izpildi attiecīgajiem apgabaliem raksturīgajos apstākļos. Tomēr šajās lietās šis jautājums ir hipotētisks, jo Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav atsauces uz attiecīgo personu paustu lūgumu šajā ziņā.
4. Par tiesībām uz veselības aprūpi
146. Runājot par tiesībām uz veselības aprūpi, jānorāda, ka Itālijas un Albānijas protokola 4. panta 6. punktā paredzēts, ka Itālijas iestādes attiecīgajos apgabalos izveido veselības iestādes, lai nodrošinātu vajadzīgos veselības aprūpes pakalpojumus. Turklāt šī protokola 4. panta 8. punktā paredzēts – ja Itālijas iestādes nespēj apmierināt attiecīgajos apgabalos aizturēto personu veselības aprūpes vajadzības, Albānijas iestādes sadarbojas ar Itālijas iestādēm, lai viņām nodrošinātu nepieciešamo un neatliekamo medicīnisko aprūpi.
147. Lai gan šīs tiesību normas liecina par vēlmi attiecīgajos apgabalos nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei, tās nav saderīgas ar Direktīvas 2013/33 19. pantu. Medicīniskās palīdzības sniegšanu padarot atkarīgu no trešās valsts spējām, Itālijas un Albānijas protokols Savienības tiesībās garantēto tiesību efektivitāti padara atkarīgu no ārēja tiesiskā regulējuma, pār kuru dalībvalstij nav nekādas kontroles. Ar to vien, ka ir tiesību normas, nav pietiekami, lai pierādītu, ka šis pants ir ievērots; vēl arī jāpārbauda, vai piekļuve veselības aprūpei ir efektīvi nodrošināta konkrētos centru darbības apstākļos.
148. Tomēr šajās lietās šis jautājums ir hipotētisks, jo Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav nevienas atsauces uz lūgumu, ko šajā ziņā būtu paudušas attiecīgās personas. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai gadījumā, ja šāds lūgums būtu iesniegts, konkrēti piekļuves veselības aprūpei noteikumi attiecīgajos apgabalos ļauj nodrošināt Direktīvas 2013/33 19. pantā garantēto tiesību efektivitāti.
5. Secinājumi par otrajiem prejudiciālajiem jautājumiem
149. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz otrajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Direktīvas 2013/32 26. pants un Direktīvas 2013/33 8. panta 1., 2. un 3. punkts kopsakarā ar Hartas 6. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs paliek aizturēts centros, kas atrodas ārpus Savienības teritorijas un kas ir dalībvalsts jurisdikcijā, ja šī paturēšana aizturējumā ir balstīta uz Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzētu pamatu. Turpretim šīs tiesību normas nepieļauj, ka šī paturēšana aizturējumā nav balstīta uz individuālu un pamatotu katra pieteikuma iesniedzēja situācijas novērtējumu vai faktiski ir aizturēšana tikai pieteikuma iesniedzēja statusa dēļ. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai attiecīgo personu aizturēšana atbilst šīm prasībām un vai piemērojamā aizturēšanas pamata nosacījumi joprojām faktiski ir izpildīti visas aizturēšanas laikā.
2) Direktīvas 2013/33 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek saskaņoti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas materiāltiesiskie nosacījumi, izveidojot minimālo līmeņu skalu, par kuriem zemākus līmeņus dalībvalstis nedrīkst noteikt, tostarp, ja aizturēšana notiek centros, kas atrodas ārpus Savienības teritorijas un kas atrodas dalībvalsts jurisdikcijā. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir ievēroti, aizturot attiecīgās personas.
3) Direktīvas 2013/33 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalsts kompetentajām iestādēm uzliek pienākumu nekavējoties atbrīvot pieteikuma iesniedzēju, ja aizturēšanas pasākums vairs nav spēkā tāpēc, ka pasākums nav apstiprināts noteiktajos termiņos, tostarp, ja aizturēšana notikusi centros, kas atrodas ārpus Savienības teritorijas un kas ietilpst šīs dalībvalsts jurisdikcijā. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai attiecīgo personu pārvešanas uz valsts teritoriju konkrēti noteikumi ir saderīgi ar šo prasību par tūlītēju atbrīvošanu.
4) Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punkts kopsakarā ar Hartas 47. pantu jāinterpretē tādējādi, ka, lai gan konkrētie piekļuves juridiskajai pārstāvībai nosacījumi ietilpst dalībvalsts procesuālajā autonomijā, tiem tomēr pieteikuma iesniedzējam, kas aizturēts attiecīgajos apgabalos, jāgarantē efektīva piekļuve advokātam, kura līdzvērtīga tai, kāda viņam būtu aizturēšanas centrā, kas atrodas valsts teritorijā. Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai, ņemot vērā šīs prasības, pieteikuma iesniedzēji faktiski ir saņēmuši šādu piekļuvi.
V. Secinājumi
150. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Corte di appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 8. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais aizturēšanas pamatu uzskaitījums ir izsmeļošs, tāpēc ar to dalībvalstīm ir aizliegts ieviest papildu pamatus – vai tas būtu ar valsts tiesību aktiem vai ar starptautisku līgumu.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai un Direktīva 2013/33 jāinterpretē tādējādi, ka to noteikumi nenosaka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas centru ģeogrāfisko atrašanās vietu, tāpēc izvēle šādus centrus izvietot ārpus Savienības teritorijas – trešās valsts teritorijā, kas atrodas attiecīgās valsts jurisdikcijā,– kā tāda neietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, bet iekļaujas rīcības brīvībā, kāda ir dalībvalstīm. Īstenojot šo rīcības brīvību, dalībvalstij joprojām ir pienākums nodrošināt šajās direktīvās paredzēto nosacījumu un garantiju pilnīgu ievērošanu apgabalos, kuros atrodas šādi centri. Apstāklis, ka tie atrodas ārpus Savienības teritorijas, nevar šo dalībvalsti atbrīvot no pienākumiem, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, ciktāl šie apgabali ietilpst tās jurisdikcijā.
3) LESD 3. panta 2. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts noslēdz starptautisku līgumu un pieņem valsts ratifikācijas un izpildes pasākumus, kas visi kopā maina to minimālo procesuālo garantiju konkrētu tvērumu, kuras saskaņotas ar Direktīvas 2013/33 9. panta 3., 4. un 6. punktu kopsakarā ar Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktu, kas interpretēti, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ciktāl:
– tāda ģeogrāfiskā nošķirtība starp advokātu, kas atrodas tiesas sēdes telpā šajā dalībvalstī, un pieteikuma iesniedzēju, kurš aizturēts apgabalos, kas atrodas ārpus valsts teritorijas, bet ietilpst šīs dalībvalsts jurisdikcijā, un kuros atrodas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas centri, kāda paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, var apdraudēt pieteikuma iesniedzēja un viņa padomdevēja saziņas konfidencialitāti, kas ir garantija, kura raksturīga tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai;
– advokāta dalība tiesas sēdē ar audiovizuālu savienojumu kā standarta kārtība, ja advokāta fiziska pārvietošanās uz šiem apgabaliem paredzēta tikai ārkārtas gadījumā – tikai tad, kad savienojums nav iespējams un tiesas sēdes pārcelšana nav saderīga ar procesuālo termiņu ievērošanu, pieteikuma iesniedzējam nenodrošina efektīvu un konfidenciālu piekļuvi padomdevējam apstākļos, kas līdzvērtīgi tiem, kādi viņam būtu nodrošināti valsts teritorijā, un
– atmaksas maksimālā summa, kas valsts tiesiskajā regulējumā noteikta attiecībā uz advokāta ārkārtas braucieniem uz minētajiem apgabaliem, var būt patvaļīgs piekļuves bezmaksas juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai ierobežojums Direktīvas 2013/33 9. panta 6. punkta izpratnē, tieši ņemot vērā ierobežojumus un izmaksas, kas saistīti ar ikvienu braucienu, kura veikšanai jāšķērso Albānijas teritorija, un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.
4) LESD 3. panta 2. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts noslēdz starptautisku līgumu un pieņem valsts ratifikācijas un izpildes pasākumus, kas visi kopā, pirmkārt, aizliedzot aizturētajām personām patstāvīgi pamest šos apgabalus, un, otrkārt, nenoregulējot kārtību atpakaļnosūtīšanai uz valsts teritoriju, ietekmē kopīgos noteikumus, kuri paredzēti Direktīvas 2013/33 9. pantā, kas interpretēts, ņemot vērā Pamattiesību hartas 6. pantu, atņemot efektivitāti prasībai par tūlītēju atbrīvošanu tiesību aktā noteiktā termiņa, kādā jāpieņem lēmums par aizturēšanas apstiprināšanu, beigās.
1 Oriģinālvaloda – franču.
i Šo lietu nosaukumi ir izdomāti. Tie neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Jānorāda, ka tādējādi Tiesā lietās C‑736/25 (Peordi I), C‑737/25 (Peordi II), C‑11/26 (Peordi III), C‑178/26 (Peordi IV), C‑226/26 (Peordi V) un C‑377/26 (Peordi VI) tika uzdoti divi identiski prejudiciāli jautājumi, ko uzdevusi viena un tā pati iesniedzējtiesa.
3 Legge n. 14 – Ratifica ed esecuzione del Protocollo tra il Governo della Repubblica italiana e il Consiglio dei ministri della Repubblica di Albania per il rafforzamento della collaborazione in materia migratoria, nonché norme di coordinamento con l’ordinamento interno, interno (Likums, ar ko ratificē Protokolu starp Itālijas Republikas valdību un Albānijas Republikas Ministru padomi par sadarbības stiprināšanu migrācijas jautājumos, kā arī noteikumi koordinācijai ar iekšējo tiesību sistēmu, 2024. gada 22. februāra GURI Nr. 44; turpmāk – Likums Nr. 14/2024).
4 Runa ir par Itālijas un Albānijas protokola 1. pielikumā paredzētajiem apgabaliem.
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).
6 Skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1351 (2024. gada 14. maijs) par patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Regulas (ES) 2021/1147 un (ES) 2021/1060 un atceļ Regulu (ES) Nr. 604/2013 (OV, L 2024/1351), un citus pakta instrumentus.
7 Pat ja dažas minētā pakta normas daļēji jau ir spēkā, iepriekš minēto regulu stāšanās spēkā datums ir noteikts vai nu 2026. gada 12. jūnijā, vai arī 1. jūlijā.
8 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.).
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.).
11 2015. gada 18. augusta Decreto legislativo n o 142 – Attuazione della direttiva 2013/33/UE recante norme relative all’accoglienza dei richiedenti protezione internazionale, nonché della direttiva 2013/32/UE, recante procedure comuni ai fini del riconoscimento e della revoca dello status di protezione internazionale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 142, ar kuru īsteno Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, kā arī Direktīvu 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai, 2015. gada 15. septembra GURI Nr. 214, 1. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk – Leģislatīvais dekrēts Nr. 142/2015).
12 Iesniedzējtiesa norāda, ka “aizturēšanas rīkojumu apstiprināšanu kvestoram jāpieprasa apelācijas tiesā, kuras jurisdikcijā atrodas viņa birojs, 48 stundu laikā no aizturēšanas sākuma; apelācijas tiesa pieņem lēmumu nākamo 48 stundu laikā”.
13 Spriedums, 2020. gada 26. marts, MiastoŁowicz un ProkuratorGeneralny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 45.–48. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
14 Spriedumi, 1995. gada 15. jūnijs, ZabalaErasun u.c. (no C‑422/93 līdz C‑424/93, EU:C:1995:183, 29. punkts), un 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c. (C‑621/18, EU:C:2018:999, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
15 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 24.–26. punkts).
16 Secinājumos, kas sniegti lietā Sedrata (C‑414/25, EU:C:2026:334), ģenerāladvokāts N. Emiliu [N. Emiliou], ņemot vērā Direktīvu 2008/115, pārbaudīja trešo valstu valstspiederīgo, uz kuriem attiecas atgriešanas procedūras, nosūtīšanas uz attiecīgajiem apgabaliem saderību.
17 Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm pamatlietā notiekošo tiesvedību priekšmets ir lūgums turpināt SG un JA aizturēšanu. Iesniedzējtiesa norāda, ka tā tiek lūgta “apstiprināt lēmumu, ar ko dots rīkojums [turpināt šo personu] kā personu(‑as), kas aizturēta(‑s) un pieprasījusi(‑šas) patvērumu, aizturēšanu”.
18 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi (C‑181/16, EU:C:2018:465, 61.–63. punkts), un 2016. gada 15. februāris, J.N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 75. punkts).
19 Jāprecizē, ka pirmo prejudiciālo jautājumu ietvaros Direktīvas 2013/32 46. pantam, kas attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret lēmumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, nav nozīmes, jo Direktīvas 2013/33 9. pants, kurš konkrēti reglamentē procesuālās garantijas, kuras sniegtas aizturētajiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, ir visatbilstošākā tiesību norma, lai noteiktu, vai pastāv iespējama Savienības ekskluzīvā kompetence. Turklāt Direktīvas 2013/33 17. un 19. pantā garantētās aizturēto starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības uz veselības aprūpi netiks izskatītas pirmo prejudiciālo jautājumu ietvaros, jo šis jautājums nav pietiekami tieši saistīts ar Savienības ekskluzīvās kompetences noteikšanu LESD 3. panta 2. punkta izpratnē; tas savukārt tiks analizēts otro prejudiciālo jautājumu ietvaros, uz kuriem jāatbild pakārtoti.
20 Chamon, M., “Implied Exclusive Powers in the ECJ’s Post‑Lisbon Jurisprudence: The Continued Development of the ERTA Doctrine”, Common Market Law Review, 55. sēj, Nr. 4, 2018, 1101.–1141. lpp.; un Rosas, A., “Exclusive, Shared and National Competence in the Context of EU External Relations: Do Such Distinctions Matter?”, no: Govaere, I., Lannon, E., van Elsuwege, P. un Adam, S. (red.), The European Union in the World: Essays in Honour of Marc Maresceau, Brill, Leyde, 2024, 17.–43. lpp.
21 Pēc analoģijas skat. Atzinumu 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris (EU:C:2014:2303, 70. punkts).
22 Spriedums, 1971. gada 31. marts (22/70, turpmāk – spriedums AETR, EU:C:1971:32).
23 Skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 66. punkts).
24 Saskaņā ar LESD 2. panta 2. punktu dalītās kompetences jomās Savienība un dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus. Tomēr dalībvalstis īsteno savu kompetenci tikai, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci, ņemot vērā, ka dalībvalstis atkal īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība nolemj pārtraukt īstenot savu kompetenci. Saskaņā ar Protokolu (Nr. 25) par kopīgas [dalītas] kompetences īstenošanu, ja Savienība ir rīkojusies kādā konkrētā jomā, šo kompetenču darbības joma attiecas tikai uz tiem elementiem, kas noteikti attiecīgajā Savienības aktā, un tādēļ neattiecas uz visu jomu.
25 Skat. Rosas, A., minēts šo secinājumu 20. zemsvītras piezīmē, 22. lpp.
26 Jānorāda, ka Regula Nr. 604/2013 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunktu. Direktīva 2013/32 tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punkta d) apakšpunktu, bet Direktīvas 2013/33 juridiskais pamats ir LESD 78. panta 2. punkta f) apakšpunkts. Uz šiem juridiskajiem pamatiem attiecas kopējā Eiropas patvēruma sistēma (KEPS), kas iekļaujas kopējā patvēruma, alternatīvās aizsardzības un pagaidu aizsardzības politikā, kura Savienībai jāizstrādā atbilstoši LESD 78. panta 1. punktam.
27 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. decembris (C‑600/14, EU:C:2017:935, 45.–49. punkts un tajos minētā judikatūra).
28 2017. gada 16. maija (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru) (EU:C:2017:376, 239. un 242. punkts).
29 Skat. sprieduma AETR 21. punktu, kurā ir atsauce uz EKL 5. pantu. Skat. arī, piemēram, Atzinumu 2/91 (SDO Konvencija Nr. 170), 1993. gada 19. marts (EU:C:1993:106, 10. punkts), un Atzinumu 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija), 2006. gada 7. februāris (EU:C:2006:81, 119. punkts).
30 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Padome/FrontPolisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 95. un 98. punkts), kā arī 2019. gada 12. novembris, Organisation juive européenne un VignoblePsagot (C‑363/18, EU:C:2019:954, 29. punkts).
31 Strauss, M.J., “Territorial Leases”, Nollkaemper, A., un Plakokefalos, I., The Practice of Shared Responsibility in International Law, Cambridge University Press, Kembridža, 2017, 67.–70. lpp.
32 Skat. Ronen, Y., “Territory, Lease”, Max Planck Encyclopedia of Public International Law, Oxford University Press, Oksforda, 2019, kurā teritorijas noma definēta kā vienošanās, saskaņā ar ko valsts iegūst tiesības konkrētā teritorijā īstenot citas valsts teritoriālo varu, bet pilnīga suverenitāte pakārtoti paliek cedētājai valstij, https://opil.ouplaw.com/display/10.1093/law:epil/9780199231690/law-9780199231690-e1120 (pārbaudīts 2026. gada 27. maijā). Teritorijas noma (territorial lease) ir konkrēta teritorijas koncesijas apakškategorija, kam raksturīgi trīs elementi, proti, noteikts vai nosakāms ilgums, atlīdzība (kas ne vienmēr ir naudas izteiksmē) un ekskluzīvas tiesības īstenot valstiskas prerogatīvas attiecīgajā teritorijā nomas spēkā esības laikā. Valstu prakse un teritorijas nomas terminoloģija norāda, ka suverenitāte galu galā paliek cedētājai valstij, un atšķirību starp cesiju un nomu praksē var samazināt, it īpaši nomas darbības laikā (skat. šī enciklopēdijas ieraksta nodaļu “Cesija”).
33 Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa lietās, kurās taisīti spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Padome/FrontPolisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), un 2018. gada 27. februāris, WesternSaharaCampaign UK (C‑266/16, EU:C:2018:118), ir nospriedusi, ka teritorijas starptautiskā kvalifikācija ir nozīmīga, lai noteiktu Savienības tiesību teritoriālās piemērošanas jomu, un it īpaši, ka teritorijas, uz kurām trešā valsts izvirza pretenzijas par suverenitāti, kas nav starptautiski atzīta, automātiski neietilpst to līgumu piemērošanas jomā, kurus Savienība noslēgusi ar šo valsti.
34 Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi – pat ja pamatlietu fakti tieši neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šo tiesību normas var tikt padarītas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, C un A (C‑257/17, EU:C:2018:876, 31. punkts).
35 Skat. šo secinājumu 69. un 70. punktu.
36 Skat. a contrario spriedumu, 2017. gada 7. marts, X un X (C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 42.–45. punkts).
37 Skat. Direktīvas 2013/33 3. panta 1. punktu, 10. panta 5. punktu, 11. panta 6. punktu un 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kuros dažu atkāpju piemērošana paredzēta tikai attiecībā uz situācijām, kad notiek aizturēšana uz robežas vai tranzīta zonā. Skat. arī situāciju lietā, kurā taisīts spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana) (C‑808/18, EU:C:2020:1029).
38 Spriedums, 2017. gada 7. marts (C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173).
39 C‑91/20, EU:C:2021:898, 40. punkts.
40 Saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu, kas nostiprināts kopš 1964. gada 15. jūlija sprieduma Costa (6/64, EU:C:1964:66) un kas pastāvīgi apstiprināts vēlākā judikatūrā, it īpaši 2021. gada 21. decembra spriedumā Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 250. un 251. punkts), dalībvalstu tiesības nevar ietekmēt Savienības tiesību normām atzīto spēku, un valsts tiesību normas neatkarīgi no to rakstura nevar tam likt šķēršļus.
41 Divpusēja līguma noslēgšana ar trešo valsti nedrīkst atbrīvot dalībvalsti no tās pienākuma nodrošināt pamattiesību ievērošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, ECT, 2012. gada 23. februāris, HirsiJamaa u.c. pret Itāliju (CE:ECHR:2012:0223JUD002776509, 129. punkts).
42 Šajās lietās attiecīgie lēmumi par aizturēšanu attiecībā uz abiem prasītājiem ir pamatoti ar iemeslu, kas paredzēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā, kurš transponēts Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 3. punktā, proti, to, ka pastāv saprātīgi iemesli uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums iesniegts vienīgi ar mērķi aizkavēt vai novērst atgriešanas lēmuma izpildi, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvu 2008/115. Lietā SG aizturēšanas lēmums turklāt ir pamatots ar iemeslu, kas paredzēts Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā, kurš transponēts Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā, proti, attiecīgās personas bīstamību sabiedriskajai kārtībai un sabiedrības drošībai, ņemot vērā pret viņu taisītos notiesājošos spriedumus.
43 Skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana II) (C‑808/18, EU:C:2020:1029, 159. punkts).
44 Saskaņā ar Itālijas un Albānijas protokola I pielikumu objekts B atbilst apgabalam, kas paredzēts, lai pārbaudītu nosacījumus, kuri izvirzīti, lai atzītu starptautisko aizsardzību, un lai nosūtītu atpakaļ migrantus, kam nav tiesību ieceļot un uzturēties Itālijas teritorijā.
45 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2024. gada 14. maijs), ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES (OV L, 2024/1348).
46 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2024. gada 14. maijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L, 2024/1346).
47 Šajā nozīmē skat. Klamert, M., “Article 2 TFEU”, no: Kellerbauer, M., Klamert, M., un Tomkin, J., The EU Treaties and the Charter of Fundamental Rights: A Commentary, Oxford University Press, Oksforda, 2019, 356. lpp.
48 Schütze, R., European Union Law, Oxford University Press, Oksforda, 2025, (4. izd.) 229.–234. lpp.; Chamon, M., “Implied Exclusive Powers in the ECJ’s Post‑Lisbon Jurisprudence: The Continued Development of the ERTA Doctrine”, Common Market Law Review, 55. sēj., Nr. 4., 2018, 1101.–1142. lpp.; Arena, A., “The Twin Doctrines of Primacy and Pre‑Emption”, no: Schütze, R., un Tridimas, T. (dir.), Oxford Principles of European Union Law, The European Union Legal Order, Oxford University Press, Oxford, I sēj., 2018; Oxford Law Pro, https://doi.org/10.1093/oso/9780199533770.003.0012, pārbaudīts 2026. gada 27. maijā.
49 Schütze, R., European Union Law, Oxford University Press, Oksforda, 2025 (4. izd.), 234. lpp.
50 Spriedums, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 66. punkts).
51 Spriedums, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 67. punkts).
52 Šajā nozīmē skat. spriedumus, AETR (30. punkts), un 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 68. punkts).
53 Atzinums 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija), 2006. gada 7. februāris (EU:C:2006:81, 126. punkts).
54 Spriedums, 2018. gada 20. novembris, Komisija/Padome (AJT Antarktika), (C‑626/15 un C‑659/16, EU:C:2018:925, 113. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
55 Spriedums, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 70. un 71. punkts).
56 Spriedums, 2018. gada 20. novembris, Komisija/Padome (AJT Antarktika), (C‑626/15 un C‑659/16, EU:C:2018:925, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Šajā nozīmē skat. atzinumu 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris (EU:C:2014:2303, 74. punkts); spriedums, 2014. gada 26. novembris, Green Network (C‑66/13, EU:C:2014:2399, 33. punkts), un 2017. gada 14. februāris, atzinums 3/15 (Marrākešas līgums par piekļuvi iespieddarbiem) (EU:C:2017:114, 108. punkts).
58 Skat. šo secinājumu 63.–69. punktu.
59 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 16. aprīlis, Danané u.c. (no C‑50/24 līdz C‑56/24, EU:C:2026:301, 43. un 47. punkts). Turklāt šī sprieduma 62. punktā Tiesa precizē, ka vienas un tās pašas vietas dubulta kvalifikācija atbilst Direktīvai 2013/33 tikai ar nosacījumu, ka dalībvalstis nodrošina, ka tiek pilnībā ievērotas šīs direktīvas 8. un 9. punktā paredzētās garantijas.
60 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 16. aprīlis, Danané u.c. (no C‑50/24 līdz C‑56/24, EU:C:2026:301, 42.–54. punkts), un ģenerāladvokāta N. Emiliu secinājumus šajās lietās (no C‑50/24 līdz C‑56/24, EU:C:2025:493, 40. punkts).
61 Skat. šo secinājumu 63.–69. punktu.
62 Skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana) (C‑808/18, EU:C:2020:1029, 159. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Skat. spriedumus, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana) (C‑808/18, EU:C:2020:1029, 168. punkts), un 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 252. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 250. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Skat. šo secinājumu 42. zemsvītras piezīmi.
66 Skat. Itālijas un Albānijas protokola 13. panta 2. punktu.
67 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Ministerio Fiscal (Iestāde, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus) (C‑36/20 PPU, EU:C:2020:495, 112. punkts).
68 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, ÅkerbergFransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts), un 2025. gada 1. augusts, BAJI Trans (C‑544/23, EU:C:2025:614, 49. punkts).
69 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 56. punkts).
70 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 6. oktobris, Politsei- ja Piirivalveamet (Aizturēšana – Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks) (C‑241/21, EU:C:2022:753, 47. punkts).
71 Skat. spriedumu, ECT, 2020. gada 22. decembris, Selahattin Demirtaş pret Turciju (CE:ECHR:2020:1222JUD001430517, 311. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Šajā nozīmē skat. spriedumu, ECT, 2016. gada 15. decembris, Khlaifia u.c. pret Itāliju (CE:ECHR:2016:1215JUD001648312, 64.–72. punkts un tajos minētā judikatūra).
73 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 6. oktobris, Politsei- ja Piirivalveamet (Aizturēšana – Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks) (C‑241/21, EU:C:2022:753, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 257. punkts). It īpaši tad, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizturēšanai nav paredzēts ierobežojums laikā, atbildīgajai iestādei Direktīvas 2013/32 2. panta f) punkta izpratnē jārīkojas ar visu nepieciešamo rūpību (minētā sprieduma 262.–264. punkts).
75 Skat. šo secinājumu 42. zemsvītras piezīmi.
76 Skat. arī Direktīvas 2013/33 15. apsvērumu.
77 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Staatssecretaris van Justitieen Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes) (C‑704/20 un C‑39/21, EU:C:2022:858, 94. punkts).
78 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, OrszágosIdegenrendészetiFőigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 261. punkts).
79 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli (C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 77. punkts).
80 Skat. arī Likuma Nr. 14/2024 4. panta 3. un 5. punktu, kuros sīki izklāstīta praktiskā kārtība, kādā notiek šis attālinātais savienojums starp vietu, kur atrodas attiecīgā persona, un vietu, kur atrodas viņas advokāts vai tiesnesis.
81 Šajā nozīmē skat. spriedumu, ECT, 1979. gada 9. oktobris, Airey pret Īriju (CE:ECHR:1979:1009JUD000628973, 26. punkts), kas attiecas uz juridisko palīdzību tiesvedībās, kuras nav kriminālprocess, kā arī spriedumu, ECT, 1984. gada 9. aprīlis, Goddi pret Itāliju (CE:ECHR:1984:0409JUD000896680, 31. punkts), kas attiecas uz juridisko palīdzību kriminālprocesos.
82 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. februāris, N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 62. punkts), un 2017. gada 14. septembris, K. (C‑18/16, EU:C:2017:680, 45. punkts).
83 Likuma Nr. 14/2024 4. panta 5. punkta formulējumā precizēts, ka šī atlīdzība ir paredzēta “valsts nodrošinātam” advokātam, un tas, šķiet, izslēdz advokātus, ko brīvi izraudzījies klients.
84 Šajā ziņā ECT ir nospriedusi, ka dalība tiesvedībā ar videokonferences starpniecību pati par sevi nav nesaderīga ar taisnīgas un atklātas lietas izskatīšanas jēdzienu, bet jāpārliecinās, ka indivīds spēj sekot tiesvedībai un tikt uzklausīts bez tehniskiem šķēršļiem, kā arī efektīvi un konfidenciāli sazināties ar savu advokātu (ECT, 2010. gada 2. novembris, Sakhnovski pret Krieviju, CE:ECHR:2010:1102JUD002127203, 98. punkts).
85 Šis apsvērums pausts pilnības labad un netiks pārņemts rezolutīvajā daļā, jo iesniedzējtiesa šo jautājumu Tiesai nav uzdevusi un Tiesai par šo jautājumu nav jālemj.
86 Norādīšu, ka Albānijas Republika nav Eiropas Savienības dalībvalsts un tādējādi tai nav saistošas nedz prasības, kas izriet no Direktīvas 2013/33, nedz Hartas 47. pantā garantētās tiesības. Ierobežojumi, ko Albānijas tiesībās varētu noteikt advokātu piekļuvei attiecīgajiem apgabaliem, tādējādi nebūtu pakļauti tādām pašām prasībām par saderību ar Savienības tiesībām kā tās, kādas ir noteiktas dalībvalstīm.
87 Aizturot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus, Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā kopsakarā ar Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktu konkrētām organizācijām ir garantētas tiesības piekļūt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri ierodas pie dalībvalstu ārējām robežām vai kuri tiek aizturēti to teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzību patvēruma meklētājiem) (C‑821/19, EU:C:2021:930, 87. punkts).
88 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Gueye un SalmerónSánchez (C‑483/09 un C‑1/10, EU:C:2011:583, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 3. jūnijs, Kinsa (C‑460/23, EU:C:2025:392, 47. punkts).
90 Itālijas valdība tiesas sēdē paskaidroja, ka ilgums bija apmēram 30 minūtes formalitāšu nokārtošanai, izbraukšana no Albānijas plkst. 22.00 un ierašanās Bari plkst. 8.00.
91 Spriedums, ECT, 1980. gada 6. novembris, Guzzardi pret Itāliju (CE:ECHR:1980:1106JUD000736776, 92.–95. punkts).
92 Runājot par ECPAK 5. pantu, saskaņā ar ECT judikatūru administratīvās formalitātes, kas saistītas ar atbrīvošanu, nedrīkst pamatot aizkavēšanos par vairāk kā pāris stundām (skat. ECT, 2015. gada 4. jūnijs, Ruslan Yakovenko pret Ukrainu (CE:ECHR:2015:0604JUD000542511, 68. un 69. punkts), (aizkavēšanās par 2 dienām), un 1995. gada 22. marts, Quinn pret Franciju (CE:ECHR:1995:0322JUD001858091, 39.–43. punkts) (aizkavēšanās par 11 stundām)]. Skat. arī spriedumu, 2021. gada 21. septembris, Kerem Çiftçi pret Turciju (CE:ECHR:2021:0921JUD003520509, 32.–34. punkts), runājot par brīvības atņemšanu uz pusotru stundu, lai gan personas apcietināšanai nebija juridiska pamata.
93 Jautājuma formulējumā ir atsauce it īpaši uz Direktīvas 2013/33 8.–10., 17., 19. un 26. pantu, kā arī uz Direktīvas 2013/32 26. un 46. pantu.
94 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos IdegenrendészetiFőigazgatóság Dél-alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 258. un 291. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka aizturēšana nevar izrietēt tikai no tā, ka pieteikuma iesniedzējs atrodas konkrētā vietā tādu apstākļu dēļ, kurus radījušas pašas valsts iestādes.
95 Skat. šo secinājumu 42. zemsvītras piezīmi.
96 Skat. šo secinājumu 97. punktu.
97 Saistībā ar autonomu šī noteikuma interpretāciju skat. šo secinājumu 75. punktu.
98 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos IdegenrendészetiFőigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 238. punkts).
99 Piebildīšu, ka Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktā paredzēta tūlītēja pieteikuma iesniedzēja atbrīvošana, ja aizturēšana ir “nelikumīga”. Ja pasākums, kas ierobežo individuālo brīvību, vairs nav spēkā tādēļ, ka nav apstiprināts noteiktajos termiņos, šis gadījums šķiet līdzīgs tam, kāds paredzēts šajā tiesību normā.
100 Skat. šo secinājumu 125. un 126. punktu.
101 Skat. šo secinājumu 109. un 112. punktu.
102 Advokāta un viņa klienta ģeogrāfiskā nošķirtība tiesas sēdes laikā, kas paredzēta Likuma Nr. 14/2024 4. panta 5. punktā, var apdraudēt saziņas konfidencialitāti tiesas sēdes laikā.
103 Tiesas sēdē JA advokāte norādīja, ka viņas klienta mobilais tālrunis viņam tika konfiscēts un viņam bija tikai piecpadsmit minūtes dienā, lai sazinātos ar padomdevēju, lai gan personām, kas ievietotas citos centros Itālijas Republikā, bijusi plašāka piekļuve advokātam.
104 Skat. šo secinājumu 115. punktu.
105 Itālijas un Albānijas protokola 9. panta 2. punktā ir paredzēta piekļuve tikai saistībā ar tiesību uz aizstāvību garantēšanu.
106 Skat. šo secinājumu 119. un 120. punktu.