TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2026. gada 4. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 20. pants – Savienības pilsonība – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – 5. panta a) un b) punkts – Pienākums ņemt vērā bērna labākās intereses un ģimenes dzīvi – 6. panta 2. punkts – Uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmums, ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir vecāks nepilngadīgam bērnam, kurš ir Savienības pilsonis, atsaka piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības savā teritorijā un liek viņam nekavējoties doties uz citu dalībvalsti – Iejaukšanās Savienības pilsoņu tiesībās brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Bērns, kas nekad nav uzturējies citā kā vien savas pilsonības dalībvalstī – Vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonība ir bērnam un kurā šis bērns dzīvo – Šī vecāka uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants – Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību – Pamattiesību hartas 24. panta 2. un 3. punkts – Bērna labākās intereses

Lietā C‑147/24 [Safi] ( i )

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) iesniegusi ar 2024. gada 26. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 26. februārī, tiesvedībā

V

pret

Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks T. fon Danvics [T. von Danwitz], palātu priekšsēdētāji K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], I. Ziemele, J. Pasers [J. Passer], O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] un F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši J. Regans [E. Regan] (referents), N. Pisarra [N. Piçarra], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen], B. Smulderss [B. Smulders] un S. Žervazonī [S. Gervasoni],

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretāre: A. Lamote [A. Lamote], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 25. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

V vārdā – P. Krämer‑Ograjensek un A. C. M. Nederveen, advocaten,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Dānijas valdības vārdā – M. P. Brøchner Jespersen, D. Elkan, C. A.‑S. Maertens un J. Sandvik Loft, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Cambien, A. Katsimerou un E. Montaguti, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2025. gada 4. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 20. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. panta a) un b) punktu un 6. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts trešās valsts valstspiederīgās V tiesvedībā pret Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande, turpmāk – valsts sekretārs) par šī pēdējā minētā atteikumu viņai piešķirt atvasinātas uzturēšanās tiesības Nīderlandē, kur viņa dzīvo kopā ar savu nepilngadīgo bērnu, kuram ir šīs dalībvalsts pilsonība.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

LESD

3

LESD 20. pantā paredzēts:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

a)

tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā;

[..].

Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”

Harta

4

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. pants “Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība” formulēts šādi:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

5

Hartas 24. panta “Bērnu tiesības” 2. un 3. punktā noteikts:

“2.   Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.

3.   Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.”

Direktīva 2004/38/EK

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.) 7. panta “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” 1. punktā paredzēts:

“Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a)

viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

b)

viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

c)

–

viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko akreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un

–

viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī

d)

viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

Direktīva 2008/115

7

Direktīvas 2008/115 5. pantā “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā [pienācīgi] ņem vērā:

a)

bērna intereses,

b)

ģimenes dzīvi,

[..].”

8

Šīs direktīvas 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1. un 2. punkts formulēts šādi:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

2.   Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.”

Nīderlandes tiesības

9

2000. gada 23. novembraVreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums; Stb. 2000, Nr. 495), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 8. pantā paredzēts, ka ārvalstniekam ir tiesības likumīgi uzturēties Nīderlandē tikai:

“[..]

e.

kā [Savienības] pilsonim, ciktāl viņš uzturas Nīderlandē saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas pieņemts atbilstoši [LESD] vai Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu;

[..].”

10

2001. gada 2. martaVreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārvalstniekiem; Stcrt. 2001, Nr. 64), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, B10/2.2. punktā it īpaši paredzēts:

“[..]

Ārvalstnieks likumīgi uzturas [Nīderlandē] Vreemdelingenwet 2000 8. panta sākumdaļas un e. punkta izpratnē tad, ja ir izpildīti visi tālāk minētie nosacījumi:

a.

ārvalstniekam ir pietiekami jāpierāda sava identitāte un pilsonība, uzrādot derīgu robežšķērsošanas dokumentu vai personas apliecību. Ja ārvalstnieks to nevar izdarīt, viņam ir nepārprotami jāpierāda sava identitāte un pilsonība ar citiem līdzekļiem;

b.

ārvalstniekam ir nepilngadīgs (proti, jaunāks par astoņpadsmit gadiem) bērns, kuram ir Nīderlandes pilsonība;

c.

ārvalstnieks vai nu kopā ar otru vecāku, vai atsevišķi faktiski rūpējas par nepilngadīgo bērnu; un

d.

starp ārvalstnieku un bērnu pastāv tādas atkarības attiecības, ka bērns būtu spiests atstāt Savienības teritoriju, ja ārvalstniekam tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības.

[..]

[Immigratie- en Naturalisatiedienst (Imigrācijas un naturalizācijas birojs, Nīderlande)] ārvalstniekam, kurš vēlas uzturēties kā vecāks, kurš rūpējas par nepilngadīgu bērnu, Nīderlandes pilsoni, tūlīt pēc pieteikuma par pārbaudi saskaņā ar Savienības tiesībām iesniegšanas izsniedz [Savienības] pilsoņu uzturēšanās atļaujas uzlīmi ([2000. gada 18. decembraVoorschrift Vreemdelingen (2000. gada Ārvalstnieku noteikumi), Stcrt. 2001, Nr. 10 ‚ turpmāk – VV)] 7.h pielikums), norādot, ka ģimenes loceklim ir atļauts strādāt.

Turpmāk uzskaitītajos gadījumos [Savienības] pilsoņu uzturēšanās atļaujas uzlīme netiek izsniegta ([VV] 7.h pielikums), bet tās vietā tiek izsniegta vispārējās uzturēšanās atļaujas uzlīme ([VV] 7.g pielikums):

[..]

Ārvalstniekam ir tiesības uzturēties citā [Savienības] dalībvalstī;

[..].”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11

Prasītāja pamatlietā V ir dzimusi Marokā 1979. gadā, un viņai ir Marokas pilsonība. No 1999. līdz 2014. gadam viņa uzturējās Spānijā, pamatojoties uz uzturēšanās tiesībām, kas viņai bija piešķirtas atbilstoši Spānijas tiesībām viņas saimnieciskās darbības šajā dalībvalstī dēļ. 2014. gada 23. septembrī viņa Marokā apprecējās. Kopš laulības noslēgšanas viņa kopā ar savu laulāto, kurš ir dzimis Nīderlandē 1975. gadā un kuram ir Marokas un Nīderlandes pilsonība, uzturas Nīderlandē, izņemot dažas īslaicīgas brīvdienas Marokā un Spānijā. Viņu laulība tika ierakstīta tās Nīderlandes pašvaldības civilstāvokļa aktu reģistros, kurā viņi dzīvo. Tomēr prasītājai pamatlietā nav uzturēšanās atļaujas Nīderlandes teritorijā.

12

2015. gada 6. janvārī Nīderlandē viņu laulībā piedzima dēls, kuram ir tikai Nīderlandes pilsonība un par kuru laulātie rūpējas kopā.

13

Šim bērnam ir atpalicība runas un valodas attīstībā, un līdz piecu gadu vecumam viņš nerunāja. Šīs attīstības atpalicības dēļ viņš ir reģistrēts iestādē, kas sniedz izglītību skolēniem, kuriem nepieciešams īpašs atbalsts, ko parastā izglītība nespēj nodrošināt. Turklāt viņš saņem transporta pakalpojumu, lai pārvietotos no dzīvesvietas uz šo mācību iestādi. Līdz šim viņš nekad nav uzturējies kādā citā dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts.

14

Prasītājas pamatlietā laulātais sava veselības stāvokļa dēļ nesaņem nekādus profesionālos ienākumus un tādējādi ir daļēji atbrīvots no pienākuma strādāt. Taču viņš saņem sociālās palīdzības pabalstus.

15

2020. gada 13. novembrī prasītāja pamatlietā Nīderlandē iesniedza pieteikumu par atvasināto uzturēšanās tiesību iegūšanu saskaņā ar LESD 20. pantu, lai uzturētos pie sava nepilngadīgā dēla. Šī pieteikuma pamatojumam viņa iesniedza dokumentu, kas apliecina, ka viņai ir uzturēšanās tiesības Spānijā.

16

2021. gada 11. novembrī valsts sekretārs noraidīja minēto pieteikumu, it īpaši uzskatot, ka prasītājai pamatlietā nav atvasinātu uzturēšanās tiesību saskaņā ar LESD 20. pantu, jo viņai ir uzturēšanās tiesības Spānijā. Savā vērtējumā viņš pēc savas ierosmes pārbaudīja, vai prasītājai ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu. Viņš konstatēja, ka starp minēto prasītāju, viņas laulāto un viņu dēlu pastāv ģimenes dzīve, kā arī to, ka viņai Nīderlandē ir privātā dzīve. Tomēr viņš būtībā uzskatīja, ka Nīderlandes iestāžu vispārējās intereses ir būtiskākas par prasītājas, viņas laulātā, Nīderlandes pilsoņa, un viņu dēla personīgajām interesēm. Tādējādi valsts sekretārs uzskatīja, pirmkārt, ka interešu izsvēršana bija nelabvēlīga prasītājai pamatlietā un, otrkārt, ka viņas pieteikuma par uzturēšanās tiesību piešķiršanu Nīderlandē noraidīšanas sekas bija tādas, ka viņai tika liegta likumīga uzturēšanās šajā dalībvalstī. Līdz ar to viņš prasītājai uzdeva nekavējoties doties uz Spāniju, norādot, ka, ja šis rīkojums netiks izpildīts, attiecībā uz viņu tiks pieņemts atgriešanas lēmums.

17

Pēc tam, kad prasītājas pamatlietā pieteikums piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu tika noraidīts, viņa lūdza Spānijas iestādēm apstiprināt, ka viņa ir atteikusies no savām uzturēšanās tiesībām šīs dalībvalsts teritorijā. Pēc šī jautājuma izpētes valsts sekretārs uzskatīja, ka prasītājai pamatlietā joprojām ir uzturēšanās tiesības Spānijā, kas ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem un ir balstītas uz profesionālās darbības veikšanu.

18

Ar 2022. gada 20. jūnija lēmumu valsts sekretārs prasītājas pamatlietā iesniegto sūdzību par šo noraidījumu atzina par acīmredzami nepamatotu.

19

Viņa par šo lēmumu cēla prasību rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa.

20

Šajā tiesā prasītāja pamatlietā apgalvo, ka viņai ir atvasinātas uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu, jo viņas nepilngadīgais dēls ir atkarīgs no viņas. Valsts sekretārs apstrīd šādu tiesību pastāvēšanu, pamatojoties uz to, ka viņai jau ir uzturēšanās tiesības Spānijā. Viņš uzskata, ka, tā kā nepilngadīgais bērns varētu pavadīt savu māti uz šo dalībvalsti, atteikums piešķirt viņam atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē, pamatojoties uz šo 20. pantu, neliktu šim bērnam atstāt Savienības teritoriju kopumā.

21

Līdz ar to iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai prasītājas pamatlietā pieteikums par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu var tikt noraidīts tikai tādēļ vien, ka viņai ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī. Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka uzturēšanās tiesību Spānijā pastāvēšana nenoliedzami nozīmē, ka atvasināto uzturēšanās tiesību Nīderlandē atteikuma gadījumā ne prasītājai pamatlietā, ne viņas nepilngadīgajam bērnam nebūtu jāatstāj Savienības teritorija kopumā. Tomēr, ņemot vērā atkarības attiecības, kas pastāv starp šo bērnu un viņa māti, viņam nāktos izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, lai pavadītu savu māti uz Spāniju. Šādos apstākļos minētā tiesa jautā, vai, izvērtējot mātes atvasināto uzturēšanās tiesību pastāvēšanu saskaņā ar LESD 20. pantu, ir jāveic padziļināta bērna labāko interešu un tiesību uz ģimenes dzīvi pārbaude. Šajā kontekstā tā uzsver, ka valsts sekretārs nav ne izvērtējis, vai starp prasītāju pamatlietā un viņas nepilngadīgo bērnu pastāv atkarības attiecības, ne arī pārbaudījis, vai viņu ģimenes dzīve var turpināties Spānijā.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punktā paredzētajam dalībvalstu pienākumam, īstenojot šo direktīvu, pienācīgi ņemt vērā bērna labākās intereses un ģimenes dzīvi, ir tāds pats tvērums un apjoms, ja dalībvalsts pieprasa trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, nekavējoties doties uz citas dalībvalsts teritoriju saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 2. punktu, kā tad, ja dalībvalsts pieņem atgriešanas lēmumu saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktu. Attiecīgā gadījumā šī tiesa jautā, vai dalībvalstīm tāds pats pienākums ir tad, kad tām ir iesniegts pieteikums par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu, pamatojoties uz LESD 20. pantu, ņemot vērā arī Hartas 7. pantā nostiprinātās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un tās 24. panta 2. un 3. punktā garantētās bērna tiesības.

23

Šādos apstākļos rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nav izslēgts, ka vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir jāpiešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonis ir viņa nepilngadīgais bērns un kurā viņa bērns uzturas, neizmantojot savas pilsoņa tiesības, lai gan šim vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī?

Ja nav izslēgts, ka vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir jāpiešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras pilsonis ir viņa nepilngadīgais bērns un kurā viņa bērns uzturas, neizmantojot savas pilsoņa tiesības, lai gan šim vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī:

2)

Vai no LESD 20. panta, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punktu un 6. panta 2. punktu, gadījumā, ja pastāv atkarības attiecības, kas pamato atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu saskaņā ar LESD 20. pantu, lēmuma pieņēmējai iestādei izriet pienākums pārliecināties, vai tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošana ir bērna labākajās interesēs un vai ģimenes dzīve var turpināties, pirms vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiek noteikts pienākums nekavējoties doties uz dalībvalsti, kurā viņam ir uzturēšanās atļauja vai cita atļauja tur palikt, un vai šie faktori ir jāņem vērā, izvērtējot pieteikumu par atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

24

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedumi, 1978. gada 29. novembris, Redmond, 83/78, EU:C:1978:214, 26. punkts, un 2025. gada 2. decembris, Russmedia Digital un Inform Media Press, C‑492/23, EU:C:2025:935, 44. punkts).

25

Šajā lietā iesniedzējtiesa izvirza jautājumu par LESD 20. panta, kā arī par Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punkta un 6. panta 2. punkta interpretāciju. Tās jautājumi par šo direktīvu ir izskaidrojami ar to, ka pēc tam, kad valsts sekretārs bija noraidījis prasītājas pamatlietā pieteikumu piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu, lai uzturētos Nīderlandē pie sava nepilngadīgā dēla, Nīderlandes pilsoņa, viņš konstatēja, ka viņas uzturēšanās Nīderlandes teritorijā ir nelikumīga, un saskaņā ar 6. panta 2. punktu lika viņai nekavējoties doties uz Spāniju.

26

No šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, lai gan viņam ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, drīzāk jāļauj doties uz šo pēdējo minēto dalībvalsti, nevis uzreiz jāpieņem atgriešanas lēmums attiecībā uz viņu, ja vien tas nav vajadzīgs sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 16. janvāris, E, C‑240/17, EU:C:2018:8, 46. punkts, kā arī 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti), C‑673/19, EU:C:2021:127, 35. punkts).

27

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietas atrisināšanai ir nozīme Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punktam, saskaņā ar kuriem, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pienācīgi jāņem vērā bērna labākās intereses un ģimenes dzīve.

28

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā izriet, ka, lai gan iesniedzējtiesa skaidri min no Direktīvas 2008/115 5. panta a) un b) punkta izrietošo pienākumu, tās mērķis galu galā ir saņemt precizējumus par to, vai prasītāja pamatlietā atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu nevar iegūt tikai tādēļ vien, ka viņai jau ir uzturēšanās tiesības Spānijā. Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, vai, izvērtējot prasītājas pieteikumu par šādu atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu, valsts sekretāram, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ģimenes dzīve, kas nepilngadīgajam bērnam, Savienības pilsonim, ir ar abiem vecākiem, var turpināties Spānijā, un, otrkārt, ir jāņem vērā šī bērna labākās intereses.

29

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar šo direktīvu ieviestie kopējie standarti un procedūras attiecas tikai uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu un šo lēmumu izpildi, tomēr tie nereglamentē jautājumu par uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešo valstu valstspiederīgajiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr, kā norādījusi arī iesniedzējtiesa, tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ir nostiprinātas Hartas 7. pantā, kas ir jālasa kopsakarā ar tās 24. pantu par bērna tiesībām. It īpaši šī 24. panta 2. un 3. punktā attiecīgi ir paredzēts pienākums ņemt vērā bērna labākās intereses un ikviena bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā viņa interesēm.

31

Šādos apstākļos ir uzskatāms, ka ar abiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 20. pants, skatot to Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu, ar kuru tiek atteikts piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības tās teritorijā trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir nepilngadīga bērna – Savienības pilsoņa, kurš nekad nav uzturējies citā kā vien savas pilsonības dalībvalstī, – vecāks, pamatojoties uz to, ka šim trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, ja šī iestāde iepriekš nav pārbaudījusi, vai ģimenes dzīve, kas šim bērnam ir ar abiem vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs, varētu turpināties šajā citā dalībvalstī un vai viņa pārcelšanās uz to nebūtu pretrunā viņa labākajām interesēm.

32

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 20. pantā ikvienai personai, kam ir dalībvalsts pilsonība, tiek piešķirts Savienības pilsoņa statuss, kas ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (šajā nozīmē skat spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts; 2025. gada 29. aprīlis, Komisija/Malta (Pilsonība par ieguldījumu), C‑181/23, EU:C:2025:283, 92. punkts, un 2025. gada 25. novembris, Wojewoda Mazowiecki, C‑713/23, EU:C:2025:917, 40. punkts).

33

Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus (spriedumi, 2010. gada 7. oktobris, Lassal, C‑162/09, EU:C:2010:592, 29. punkts; 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 70. punkts, un 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 21. punkts).

34

Šādā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 20. pantam ir pretrunā tādi valsts pasākumi, tostarp lēmumi atteikt uzturēšanos Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuru rezultātā Savienības pilsoņiem tiek liegta iespēja faktiski izmantot šā statusa piešķirto tiesību pašu būtību (spriedumi, 2011. gada 8. marts, Ruiz Zambrano, C‑34/09, EU:C:2011:124, 42. punkts; 2012. gada 6. decembris, O. u.c.,C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 45. punkts, kā arī 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 61. punkts).

35

Tomēr Līguma normas par Savienības pilsonību nepiešķir trešo valstu valstspiederīgajiem nekādas autonomas tiesības. Proti, šo valstu valstspiederīgo iespējamās tiesības ir nevis viņu personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsonim piemītošajām tiesībām. Šo atvasināto tiesību mērķis un pamatojums balstās uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var aizskart citastarp Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību (šajā nozīmē skat spriedumus, 2012. gada 8. novembris, Iida, C‑40/11, EU:C:2012:691, 66.–68. punkts; 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 62. punkts, kā arī 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 38. punkts).

36

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītājas pamatlietā nepilngadīgais bērns kā dalībvalsts pilsonis var atsaukties, tostarp attiecībā pret savas pilsonības dalībvalsti, uz tiesībām, kuras izriet no viņa Savienības pilsoņa statusa, kas viņam ir piešķirts ar LESD 20. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītāja pamatlietā un viņas laulātais, kuram – tāpat kā viņu bērnam – ir Nīderlandes pilsonība, abi rūpējas par šo bērnu un viņiem Nīderlandē ir kopīga ģimenes dzīve. Tādējādi šis bērns kopš dzimšanas nepārtraukti ir uzturējis personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem.

38

No šī nolēmuma arī izriet, ka valsts sekretārs atteicās piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē prasītājai pamatlietā, kas ir minētā bērna māte, balstoties uz iemeslu, ka viņai ir uzturēšanās tiesības Spānijā saskaņā ar tās tiesību aktiem. Līdz ar to viņš lika prasītājai pamatlietā doties uz minētās dalībvalsts teritoriju. Turklāt viņš uzskatīja, ka, tā kā nepilngadīgais bērns – Savienības pilsonis, kurš nekad nav uzturējies citā kā vien savas pilsonības dalībvalstī, – var doties līdzi savai mātei uz Spāniju, atteikums piešķirt viņai atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu neliek šim bērnam atstāt Savienības teritoriju kopumā.

39

Lai gan iesniedzējtiesa savos jautājumos ir balstījusies uz premisu, ka prasītājai pamatlietā patiešām ir uzturēšanās tiesības Spānijā, tā gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Tiesā ir norādījusi, ka pa to laiku viņa ir atteikusies no šīm uzturēšanās tiesībām un ka līdz ar to viņai vairs nav nekādu uzturēšanās tiesību šajā dalībvalstī.

40

Galu galā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai prasītājai pamatlietā joprojām ir uzturēšanās tiesības Spānijā. Tomēr, lai sniegtu atbildi, kas šai tiesai jebkuros apstākļos būs noderīga izskatāmā strīda atrisināšanai, jāaplūko arī gadījums, ja šādu uzturēšanās tiesību nav.

Par gadījumu, ja prasītājai pamatlietā vairs nebūtu uzturēšanās tiesību Spānijā

41

Šajā ziņā Tiesa jau ir konstatējusi, ka pastāv ļoti īpašas situācijas, kurās, lai gan nav piemērojamas sekundārās tiesības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām un attiecīgais Savienības pilsonis nav izmantojis savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šī pilsoņa ģimenes loceklis, tomēr ir jāpiešķir, jo citādi netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ minētais pilsonis būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā, un tādējādi viņam tiktu liegta iespēja faktiski izmantot šā statusa piešķirto tiesību pašu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 63. punkts; 2018. gada 8. maijs, K. A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā,C‑82/16, EU:C:2018:308, 51. punkts, kā arī 2020. gada 27. februāris, Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais), C‑836/18, EU:C:2020:119, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Iepriekšējā punktā minētās situācijas raksturo tas, ka, pat ja tās tiek regulētas tiesību aktos, kas a priori ietilpst dalībvalstu kompetencē, proti, tiesiskajā regulējumā par trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, ārpus Savienības atvasināto tiesību piemērošanas jomas, kas noteiktos apstākļos paredz šo tiesību piešķiršanu, šīm situācijām tomēr ir raksturīga saikne ar Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, un, lai šī brīvība netiktu aizskarta, netiek pieļauts, ka šādiem valstspiederīgajiem tiek atteiktas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 25. punkts).

43

Tomēr atteikums trešās valsts valstspiederīgajam piešķirt uzturēšanās tiesības var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, kas ir viņa ģimenes loceklis, pastāv tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā Savienības pilsonis būtu spiests pavadīt attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un atstāt Savienības teritoriju kopumā (spriedumi, 2011. gada 8. marts, Ruiz Zambrano, C‑34/09, EU:C:2011:124, 43.–45. punkts; 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 69. punkts, kā arī 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā), C‑459/20, EU:C:2023:499, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā jānorāda, ka, izvērtējot atkarības attiecību pastāvēšanu starp attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un viņa nepilngadīgo bērnu, Savienības pilsoni, lai, iespējams, atzītu atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi un it īpaši jautājums par šī bērna aizgādību, kā arī jautājums par to, vai minētā bērna likumīgo, finansiālo vai emocionālo apgādību uzņemas vecāks, kas ir trešās valsts valstspiederīgais. Par nozīmīgiem apstākļiem var tikt uzskatīti arī šāda bērna vecums, viņa fiziskā un emocionālā attīstība, viņa emocionālo attiecību līmenis gan ar vecāku, kurš ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risks, ka viņa nošķiršana no šī pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 70. un 71. punkts, kā arī 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 67. punkts, kā arī 2022. gada 7. septembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Uzturēšanās tiesību saskaņā ar LESD 20. pantu raksturs),C‑624/20, EU:C:2022:639, 38. un 39. punkts).

45

Šāda vērtējuma nolūkiem apstāklis, ka otrs vecāks, kas ir Savienības pilsonis, patiešām ir spējīgs viens pats uzņemties ikdienas un faktisko bērna aprūpi un ir gatavs to darīt, ir nozīmīgs elements, bet tas pats par sevi tomēr nav pietiekams, lai varētu konstatēt, ka starp vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, un bērnu nepastāv tādas atkarības attiecības, kuru dēļ šis bērns būtu spiests atstāt Savienības teritoriju, ja šim trešās valsts valstspiederīgajam tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 71. punkts, kā arī 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 67. punkts).

46

Veicot minēto vērtējumu, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Hartas 7. pantā, skatot to kopsakarā ar pienākumu pirmkārt ņemt vērā bērna labākās intereses visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, kā atzīts šīs Hartas 24. panta 2. punktā, un šī bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības, kā arī tiešus sakarus ar abiem vecākiem, kas nostiprinātas šīs pašas Hartas 24. panta 3. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 10. maijs, Chavez‑Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 70. punkts, kā arī 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 66. punkts).

47

Šajā ziņā, ja nepilngadīgais Savienības pilsonis pastāvīgi dzīvo kopā ar abiem saviem vecākiem un šī bērna aizgādību, kā arī viņa likumisko, emocionālo un finansiālo aprūpi ikdienā nodrošina abi vecāki, var tikt izdarīts atspēkojams pieņēmums, ka starp šo nepilngadīgo Savienības pilsoni un viņa vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, pastāv atkarības attiecības, neatkarīgi no tā, ka otram šī bērna vecākam kā tās dalībvalsts pilsonim, kurā šī ģimene dzīvo, ir beznosacījumu tiesības dzīvot šīs dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Subdelegación del Gobierno en Toledo (Ģimenes locekļa uzturēšanās – Nepietiekami līdzekļi), C‑451/19 un C‑532/19, EU:C:2022:354, 69. punkts).

48

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka starp prasītāju pamatlietā un viņas nepilngadīgo dēlu, Savienības pilsoni, pastāv atkarības attiecības šī sprieduma 43.–47. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē.

49

Līdz ar to gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka prasītājai pamatlietā vairs nav uzturēšanās tiesību Spānijā, ir jāsecina, ka, ņemot vērā šīs atkarības attiecības starp viņu un viņas nepilngadīgo bērnu, Savienības pilsoni, šis bērns būtu spiests doties līdzi savai mātei un līdz ar to atstāt Savienības teritoriju kopumā, ja viņai tiktu atteiktas atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē, kas pamatojas uz LESD 20. pantu. Kā izriet no šī sprieduma 41. punktā minētās judikatūras, šāda izceļošana no Savienības teritorijas atņemtu šim bērnam iespēju faktiski izmantot šā statusa piešķirto tiesību pašu būtību, un apdraudētu šī statusa lietderīgo iedarbību. Šādā situācijā atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu viņa mātei līdz ar to būtu jāpiešķir.

Par gadījumu, ja prasītājai pamatlietā joprojām būtu uzturēšanās tiesības Spānijā

50

Apstāklis – pieņemot, ka tas būtu pierādīts –, ka prasītājai pamatlietā joprojām ir uzturēšanās tiesības Spānijā, pats par sevi nevar izslēgt iespēju, ka viņai var būt atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu.

51

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, ņemot vērā atkarības attiecības starp prasītāju pamatlietā un viņas nepilngadīgo bērnu, Savienības pilsoni, gadījumā, ja viņai tiktu atteiktas atvasinātās uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, pamatojoties uz LESD 20. pantu, bērns faktiski būtu spiests doties līdzi savai mātei uz Spāniju un līdz ar to atstāt Nīderlandes teritoriju, kuras pilsonis viņš ir.

52

Kā norāda iesniedzējtiesa, šāda nepilngadīga bērna, kas ir Savienības pilsonis, piespiedu pārcelšanās uz Spāniju varētu apdraudēt dažas no viņa pamattiesībām, it īpaši tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna tiesības, kas garantētas attiecīgi Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā.

53

Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

54

Šī sprieduma 51. punktā minētajā situācijā tas tā ir. Proti, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Savienības atvasinātajās tiesībās šajā jomā paredzētie nosacījumi un ierobežojumi, tiesības, kas izriet no Savienības pilsonības un kuras ir katram dalībvalsts pilsonim, saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu ietver tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Situācijā, kad Savienības pilsonis faktiski ir spiests pamest savu dzīvesvietas dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, lai apmestos uz dzīvi citā dalībvalstī, katrā ziņā pastāv iejaukšanās šo tiesību īstenošanā.

55

No tā izriet, ka lēmums, ar kuru ir noraidīts pieteikums piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu tādā situācijā kā šī sprieduma 51. punktā minētā, ir Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē un ka kompetentās valsts iestādes, pieņemot šādu lēmumu, nevar izvairīties no šajā Hartā garantēto pamattiesību ievērošanas novērtējuma.

56

Pirmām kārtām, attiecībā uz Hartas 7. pantā nostiprināto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību: tās ir jālasa kopsakarā ar šīs Hartas 24. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru ikvienam bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā viņa interesēm.

57

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka šajā gadījumā nepilngadīgais bērns, Savienības pilsonis, ir atkarīgs gan no sava vecāka, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, gan no vecāka, kurš ir Savienības pilsonis. Tomēr saskaņā ar šīm pašām norādēm valsts sekretārs noraidīja atvasināto uzturēšanās tiesību pieteikumu, ko prasītāja pamatlietā bija iesniegusi saskaņā ar LESD 20. pantu, iepriekš nepārbaudot, vai ģimenes dzīvi, kas šim bērnam ar šiem vecākiem ir Nīderlandē, var turpināt Spānijā.

58

It īpaši iesniedzējtiesa uzsver, ka valsts sekretārs nav pārbaudījis ne prasītājas pamatlietā Spānijā uzturēšanās tiesību raksturu, ne iespējamos nosacījumus, kurus Spānijas iestādes varētu izvirzīt viņas laulātajam un viņu nepilngadīgajam bērnam – Savienības pilsonim, lai vajadzības gadījumā ilgstoši varētu uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā. Šajā kontekstā tā atzīmē, ka prasītāja pamatlietā ir norādījusi, ka viņa neveic profesionālu darbību un ka viņas laulātais nevar gūt ienākumus, un līdz ar to nav droši, ka viņš atbilst nosacījumiem, lai iegūtu tiesības ilgstoši uzturēties Spānijā saskaņā ar Savienības tiesībām, it īpaši saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu.

59

Tādējādi šī tiesa norāda, ka, tā kā nepilngadīgs bērns savu atkarības attiecību ar māti intensitātes dēļ būtu spiests doties viņai līdzi uz Spāniju gadījumā, ja prasītājai pamatlietā tiktu atteikts piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē, pamatojoties uz LESD 20. pantu, pastāv konkrēts risks, ka šis bērns tiks nošķirts no tēva, jo viņam varētu būt neiespējami iegūt tiesības ilgstoši uzturēties Spānijas teritorijā un tādējādi tur turpināt ģimenes dzīvi, kas pašlaik norit Nīderlandē.

60

Šādos apstākļos, neskarot pārbaudi, kas galu galā ir jāveic iesniedzējtiesai, ir jākonstatē, ka atteikums piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības nepilngadīga bērna, kas ir Savienības pilsonis, mātei apdraudētu ģimenes vienotību – jo ar to šim bērnam tiktu liegta viņam kopš dzimšanas bijusī iespēja regulāri uzturēt personiskas attiecības un regulārus sakarus ar abiem vecākiem –, tādējādi pārkāpjot Hartas 7. pantu, skatot to kopsakarā ar tās 24. panta 3. punktu. Gadījumā, ja šāds pārkāpums tiktu konstatēts, minētā bērna mātei būtu jāpiešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības Nīderlandē saskaņā ar LESD 20. pantu.

61

Otrām kārtām, attiecībā uz Hartas 24. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt ir jāņem vērā bērna labākās intereses, iesniedzējtiesa norāda, ka, pēc prasītājas pamatlietā domām, viņas bērna piespiedu pārcelšanās uz Spāniju būtu pretrunā viņa labākajām interesēm.

62

Iesniedzējtiesa uzsver, ka šajā gadījumā attiecīgais bērns, kuram šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī ir desmit gadi, nerunā spāņu valodā, bet runā nīderlandiešu valodā. Turklāt šis bērns līdz piecu gadu vecumam nerunāja vispār un viņam ir runas un valodas grūtības, kuru dēļ viņš Nīderlandē iegūst specializētu izglītību skolēniem, kuriem ir vajadzīgs īpašs atbalsts, ko parastā izglītība nevar nodrošināt.

63

Neskarot pārbaudi, kas galu galā ir jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka šādi apstākļi vismaz pierāda, ka attiecīgā nepilngadīgā bērna labākajās interesēs ir turpināt uzturēties Nīderlandē un ka līdz ar to viņa piespiedu pārcelšanās uz Spāniju reāli būtu pretrunā šīm interesēm.

64

Gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka tas tā patiešām ir, viņa mātei būtu jāpiešķir atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu, skatot to Hartas 24. panta 2. punkta gaismā.

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 20. pants, skatot to Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka

–

tas nepieļauj, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu, ar kuru tiek atteikta atvasināto uzturēšanās tiesību tās teritorijā piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir nepilngadīga bērna – Savienības pilsoņa, kurš nekad nav uzturējies citā kā vien savas pilsonības dalībvalstī, – vecāks, pamatojoties uz to, ka šim trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, ja šī iestāde iepriekš nav pārbaudījusi, vai ģimenes dzīve, kas šim bērnam ir ar abiem vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs, varētu turpināties šajā citā dalībvalstī, un vai viņa pārcelšanās uz šo dalībvalsti nebūtu pretrunā viņa labākajām interesēm;

–

tas liek atzīt minētajam trešās valsts valstspiederīgajam atvasinātās uzturēšanās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonis ir minētais bērns un kurā viņš dzīvo kopā ar abiem vecākiem, ja ģimenes dzīve, kas šim bērnam ir ar abiem vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs, nevarētu turpināties minētajā citā dalībvalstī un/vai viņa pārcelšanās uz šo pašu dalībvalsti būtu pretrunā viņa labākajām interesēm.

Par tiesāšanās izdevumiem

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

 

LESD 20. pants, skatot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta gaismā,

 

jāinterpretē tādējādi, ka

 

–

tas nepieļauj, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem lēmumu, ar kuru tiek atteikta atvasināto uzturēšanās tiesību tās teritorijā piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir nepilngadīga bērna – Savienības pilsoņa, kurš nekad nav uzturējies citā kā savas pilsonības dalībvalstī, – vecāks, pamatojoties uz to, ka šim trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, ja šī iestāde iepriekš nav pārbaudījusi, vai ģimenes dzīve, kas šim bērnam ir ar abiem vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs, varētu turpināties šajā citā dalībvalstī un vai viņa pārcelšanās uz šo dalībvalsti nebūtu pretrunā viņa labākajām interesēm;

–

tas liek atzīt minētajam trešās valsts valstspiederīgajam atvasinātās uzturēšanās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonis ir minētais bērns un kurā viņš dzīvo kopā ar abiem vecākiem, ja ģimenes dzīve, kas šim bērnam ir ar abiem vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs, nevarētu turpināties minētajā citā dalībvalstī un/vai viņa pārcelšanās uz šo pašu dalībvalsti būtu pretrunā viņa labākajām interesēm.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – holandiešu.

( i ) Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.