1

Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 18. oktobra spriedumu Teva Pharmaceutical Industries un Cephalon/Komisija (T‑74/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:651), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja to prasību atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2020) 8153 final (2020. gada 26. novembris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39686‑CEPHALON) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), un pakārtoti – atcelt vai samazināt tām ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu.

2

Šīs tiesvedības vajadzībām tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–23. punktā, var rezumēt šādi.

3

Cephalon Inc. ir Amerikas Savienotajās Valstīs dibināta biofarmācijas sabiedrība, kas visā pasaulē piegādā gan oriģinālus, gan ģenēriskus farmaceitiskos produktus. Cephalon galvenās darbības ietver zāļu izpēti un izstrādi, kā arī zāļu laišanu tirgū un īpaši ir vērstas uz centrālās nervu sistēmas traucējumiem.

4

Teva Pharmaceutical Industries Ltd (turpmāk tekstā – “Teva”) ir starptautiska farmācijas sabiedrība, kas nodarbojas ar ģenērisko zāļu, kā arī inovatīvu un specializētu farmaceitisko produktu, aktīvo farmaceitisko sastāvdaļu un brīvā tirdzniecībā esošu produktu izstrādi, ražošanu un tirdzniecību.

5

2011. gada oktobrī pēc tam, kad Komisija bija apstiprinājusi paziņoto koncentrāciju ar Lēmumu C(2011) 7435, galīgā redakcija (Lieta COMP/M. 6258 – Teva/Cephalon (2011. gada 13. oktobris), pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (turpmāk tekstā – “EK Apvienošanās regula”) (OV 2004, L 24, 1. lpp.) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “lēmums par koncentrāciju”), Teva iegādājās Cephalon.

6

Attiecīgais produkts ir zāles, kuru sastāvā ir aktīvā farmaceitiskā viela (turpmāk tekstā – “AFV”), saukta par “modafinilu”. Modafinils, ko 1976. gadā atklāja laboratorija Lafon, Francijas farmācijas uzņēmums, ir stimulējošs ilgstošas darbības līdzeklis, kas veicina nomoda stāvokli un ko izmanto noteiktu miega traucējumu ārstēšanā.

7

1993. gadā Cephalon ieguva ekskluzīvas tiesības uz modafinilu, un 1997. gadā šis uzņēmums sāka pārdot modafinilu ar preču zīmi “Provigil” Apvienotajā Karalistē. 2005. gadā tas pārdeva modafinilu vairākās Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs.

8

EEZ dažādie Cephalon molekulas valsts patenti attiecībā uz modafinila AFV beidzās vēlākais 2003. gadā, savukārt datu aizsardzības termiņš šai AFV beidzās vēlākais 2005. gadā.

9

Lai gan modafinila molekulas patentu termiņš bija beidzies, Cephalon joprojām piederēja sekundārie patenti par daļiņu izmēru un citi patenti saistībā ar modafinilu, kuru termiņš EEZ beidzās 2015. gadā.

10

Zāles “Provigil” pārdevumu ziņā bija vissvarīgākais Cephalon portfeļa produkts. Ņemot vērā ģenērisko produktu nonākšanu tirgū tuvākajā nākotnē un lai aizsargātu savu darbību konkrētajā jomā, Cephalon strādāja ar otrās paaudzes produktu “Nuvigil”, kura pamatā ir modafinila AFV un kuru šī sabiedrība plānoja laist tirgū, lai no 2006. gada pakāpeniski aizstātu “Provigil” – vispirms Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam EEZ. Turklāt Cephalon bija paredzējusi laist tirgū citas zāles uz modafinila bāzes “Sparlon”. Galu galā Cephalon EEZ nelaida klajā ne “Nuvigil”, ne “Sparlon”.

11

2002. gada beigās, kad četras ģenērisko zāļu nozares sabiedrības, tostarp Teva, lūdza tirdzniecības atļauju savu modafinila ģenērisko produktu tirdzniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs, Cephalon Amerikas Savienotajās Valstīs sāka patenta pārkāpuma procedūru.

12

2005. gada jūnijā Teva Apvienotajā Karalistē laida tirdzniecībā savu modafinila ģenērisko produktu.

13

Pēc vēstuļu apmaiņas Cephalon2005. gada 6. jūlijāHigh Court of Justice (England & Wales) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste) sāka tiesvedību pret Teva par patentiem un lūdza izdot pagaidu rīkojumu, lai liegtu Teva pārdot savu modafinila ģenērisko produktu Apvienotajā Karalistē. Pēc tam Teva iesniedza pretprasību par spēkā neesības atzīšanu.

14

Pirms 2005. gada 11. jūlijā paredzētās tiesas sēdes par lūgumu izdot pagaidu rīkojumu Teva piekrita pārtraukt pārdot ģenēriskos modafinila produktus Apvienotajā Karalistē. Savukārt Cephalon piekrita iesniegt garantiju 2,1 miljona sterliņu mārciņu (GBP) (aptuveni 3,07 miljonu EUR) apmērā gadījumā, ja Teva tiesvedības laikā panāktu labvēlīgu iznākumu un tai būtu tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību par neiegūto peļņu.

15

Sarunas, lai noslēgtu mierizlīguma nolīgumu, sākās 2005. gada novembra beigās.

16

2005. gada 8. decembrīCephalon un Teva noslēdza mierizlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “izlīguma nolīgums”). Šis nolīgums tika noslēgts arī attiecībā uz to dalībniekiem, un tas stājās spēkā 2005. gada 4. decembrī.

17

Saskaņā ar izlīguma nolīguma noteikumiem citastarp ir paredzēts, ka atbilstoši 2. pantam Teva apņemas neatkarīgā veidā neiesaistīties un nekonkurēt ar Cephalon modafinila tirgū (turpmāk tekstā – “nekonkurēšanas klauzula”) un neapstrīdēt Cephalon modafinila patentus (turpmāk tekstā – “neapstrīdēšanas klauzula”) (turpmāk tekstā kopā – “ierobežojošās klauzulas”).

18

Izlīguma nolīguma 2.2.–2.6. pantā ir ietverti vairāki darījumi, kas attiecas uz:

19

Tāpat arī izlīguma nolīguma 3. pantā ir paredzētas Teva ģenēriskās tiesības. Saskaņā ar šo pantu Cephalon piešķir Teva neekskluzīvu licenci sava ģenēriskā modafinila produkta laišanai tirgū, tostarp EEZ, no 2012. gada (vai agrāk, ja kāds cits subjekts tirgū laistu ģenērisku modafinila produktu).

20

Atbilstoši izlīguma nolīguma 4. pantam Teva un Cephalon apņēmās nekavējoties izbeigt tiesvedību par modafinilu Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē.

21

Izlīguma nolīgums ietver arī summas vai honorārus, kas saistīti ar dažādiem darījumiem, kuri minēti šā sprieduma 17. un 18. punktā.

22

2020. gada 26. novembrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

23

Šajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir pārkāpušas LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties izlīguma nolīgumā farmācijas nozarē par apgrieztu maksājumu (strīdīgā lēmuma 1. pants).

24

Par šo pārkāpumu Komisija uzlika Cephalon un Teva naudas sodus attiecīgi 30480000 EUR un 30000000 EUR (strīdīgā lēmuma 2. pants).

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 5. februārī, Teva un Cephalon lūdza atcelt strīdīgo lēmumu un – pakārtoti – atcelt uzliktos naudas sodus vai samazināt to apmēru.

26

Prasības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja četrus pamatus.

27

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, izvērtēja pirmo pamatu par tiesību kļūdu un kļūdu faktos, ciktāl Komisija izlīguma nolīgumu bija kvalificējusi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pārsūdzētā sprieduma 27.–205. punkts).

28

Pirmkārt, tā noraidīja iebildumus par atbilstošā juridiskā kritērija nepiemērošanu (pārsūdzētā sprieduma 30.–57. punkts).

29

Šajā ziņā Vispārējā tiesa it īpaši nosprieda, ka, ņemot vērā judikatūru, kas izriet no 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, turpmāk tekstā – “spriedums Generics (UK)”, EU:C:2020:52), nolīguma kvalificēšanai par ierobežojumu mērķa dēļ ir nepieciešams visaptverošs vērtējums, kas ietver attiecīgo pušu intereses un pamudinājumus, lai pārbaudītu, vai izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem var būt cits izskaidrojums, kas nav patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē (pārsūdzētā sprieduma 37.–43. punkts). Līdz ar to Komisijai bija jāpārbauda, vai komercdarījumus, uz kuriem attiecas izlīguma nolīgums, varēja noslēgt ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja nebūtu ierobežojošo klauzulu. Vispārējās tiesas ieskatā, lai gan Komisija var konstatēt, ka attiecīgie darījumi nebūtu noslēgti vai nebūtu noslēgti ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja nebūtu minēto klauzulu, no tā var secināt, ka minētajiem darījumiem nevar būt cits izskaidrojums kā vien attiecīgā patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē (pārsūdzētā sprieduma 45. punkts).

30

Turpinājumā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisijas piemērotais juridiskais kritērijs nav līdzvērtīgs hipotētiskai analīzei, kas attiecas uz nolīgumu kā ierobežojuma seku dēļ vērtējumu (pārsūdzētā sprieduma 47. punkts).

31

Vispārējā tiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras izriet – tāda vērtējuma mērķis, kas jāveic, lai noteiktu, vai nolīgums ir kvalificējams par “ierobežojumu mērķa dēļ”, nav ne identificēt, ne kvantificēt darbības pretkonkurences ietekmi, bet vienīgi noteikt tās objektīvo smagumu, kas var tieši pamatot to, ka nav jānovērtē tās ietekme (pārsūdzētā sprieduma 49. punkts).

32

Turklāt Vispārējā tiesa precizēja – tas, ka šis vērtējums vajadzības gadījumā ir jāveic pēc detalizētas attiecīgā nolīguma analīzes un it īpaši tajā paredzētās līdzekļu pārskatīšanas stimulējošās ietekmes, kā arī tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tas iekļaujas, analīzes, arī nenozīmē, ka ir jāizvērtē šī nolīguma pretkonkurences ietekme uz tirgu. Tas nozīmē tikai vispārīga un rūpīga pašu sarežģīto nolīgumu vērtējuma veikšanu, lai ne tikai izslēgtu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ja rodas šaubas par to pietiekamo kaitīgumu konkurencei, bet arī lai novērstu, ka nolīgumi var nesaņemt šādu kvalifikāciju tikai to sarežģītā rakstura dēļ un neraugoties uz to, ka to analīze liecina, ka objektīvi tie ir pietiekami kaitīgi konkurencei (pārsūdzētā sprieduma 50. punkts).

33

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja iebildumus par ticama izskaidrojuma esību attiecībā uz ārpus šī izlīguma noslēgtiem darījumiem – un šis izskaidrojums nav tikai pretizpildījums par ierobežojošām klauzulām (pārsūdzētā sprieduma 58.–166. punkts).

34

Treškārt, Vispārējā tiesa noraidīja iebildumus par spriedumā Generics (UK) noteikto kritēriju par konkurenci veicinošas ietekmes esību, kas ir pierādīta, atbilstoša, attiecīgajam nolīgumam raksturīga un pietiekami nozīmīga (pārsūdzētā sprieduma 167.–191. punkts).

35

Attiecībā uz argumentiem par lēmumu par koncentrāciju Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī lēmuma atsauces sistēma atšķiras no tās, uz kuru balstīta izlīguma nolīguma analīze, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu. Lai gan strīdīgajā lēmumā Komisija novērtēja ar izlīguma nolīgumu radīto konkurences ierobežojumu un salīdzināja tā ietekmi ar hipotētisko scenāriju, kurā izlīguma nolīgums nebūtu noslēgts, lēmumā par koncentrāciju izlīgums tiek uzskatīts par pašsaprotamu un tiek novērtēta pušu apvienošanās iespējamā ietekme uz konkurenci paredzamā nākotnē saskaņā ar Savienības apvienošanās kontroles noteikumiem, sākot ar 2011. gadu (pārsūdzētā sprieduma 182. punkts).

36

Turklāt Vispārējā tiesa norādīja – tas, ka Komisija lēmumā par koncentrāciju ir uzskatījusi, ka – pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas un neraugoties uz to – Teva joprojām bija visticamākā Cephalon konkurente, nenozīmē, ka tā būtu uzskatījusi, ka Teva ģenēriskajām tiesībām bija konkurenci veicinoša ietekme (pārsūdzētā sprieduma 183. punkts).

37

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa noraidīja iebildumus par kļūdām, ko Komisija, iespējams, pieļāvusi, izvērtēdama izlīguma nolīguma ekonomisko un juridisko kontekstu (pārsūdzētā sprieduma 192.–205. punkts).

38

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa noraidīja otro pamatu, ar kur tiek apgalvota kļūda, ciktāl Komisija izlīguma nolīgumu kvalificēja kā ierobežojumu seku dēļ, jo tā esot balstījusies vienīgi uz izlīguma nolīguma potenciālajām sekām (pārsūdzētā sprieduma 206.–255. punkts).

39

Šajā ziņā Vispārējā tiesa it īpaši norādīja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir iespējams pamatoties uz potenciālo konkurenci, kuru rada potenciālais jaunienācējs un kuru novērš attiecīgais nolīgums, un uz konkrētā tirgus struktūru un ka LESD 101. panta mērķis ir ne tikai aizsargāt pašreizējo konkurenci, bet arī potenciālo konkurenci (pārsūdzētā sprieduma 227.–229. punkts).

40

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju pakārtoti izvirzīto trešo un ceturto pamatu attiecīgi par LESD 101. panta 3. punkta kļūdainu piemērošanu un tām uzliktajiem naudas sodiem (pārsūdzētā sprieduma 256.–307. punkts).

41

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumu atcelt vai samazināt uzlikto naudas sodu apmēru (pārsūdzētā sprieduma 308.–311. punkts).

42

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju prasību kopumā.

43

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu:

44

Komisija lūdz Tiesu:

45

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus.

46

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi juridisko kritēriju, kas izriet no sprieduma Generics (UK), lai pierādītu konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esību izlīguma nolīguma ietvaros.

47

Šī pamata pirmā daļa attiecas uz Vispārējās tiesas veikto šī kritērija pirmās daļas interpretāciju, kas ietverta minētā sprieduma 87. punktā, saskaņā ar kuru kvalifikācija par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ir jāveic, ja no attiecīgā izlīguma nolīguma analīzes izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami vienīgi gan ar patenta īpašnieka, gan apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Pirmā pamata otrā daļa attiecas uz minētā kritērija otro daļu, kas izmantota minētā sprieduma 111. punktā, saskaņā ar kuru izlīguma nolīgumi, kuriem ir pierādīta konkurenci veicinoša ietekme, kas var likt saprātīgi šaubīties par to pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci, nevar būt ierobežojumi mērķa dēļ.

48

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 45.–47. punktu.

49

Pirmkārt, minētā sprieduma 46. un 47. punktā izmantotais juridiskais kritērijs esot pretrunā judikatūrai, kas izriet no sprieduma Generics (UK), un atbilstot hipotētiskai analīzei, kas attiecas uz nolīgumu vērtējumu kā ierobežojumu seku dēļ.

50

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izskaidrojusi iemeslu, kādēļ strīdīgajā lēmumā Komisijas norādītais juridiskais kritērijs patiesībā nav pielīdzināms hipotētiskai analīzei, kas attiecas uz nolīgumu vērtējumu kā ierobežojumu seku dēļ. Turklāt Vispārējās tiesas apstiprinātais kritērijs patiesībā prasot attiecībā uz katru komercdarījumu izvērtēt, vai šāds darījums faktiski būtu noslēgts vai arī tas būtu noslēgts ar tādiem pašiem nosacījumiem, ja nebūtu izlīguma nolīguma kopumā, un tas būtu pretrunā judikatūrai, kas izriet no sprieduma Generics (UK).

51

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā esot formulējusi stingrāku juridisko noteikumu, nekā paredzēts spriedumā Generics (UK).

52

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, ka saskaņā ar atziņām, kas izriet no sprieduma Generics (UK), mierizlīguma nolīgums ir nolīgums, kura mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ja no visa pieejamās informācijas kopuma izriet, ka līdzekļu pārskaitījumi var būt izskaidrojami tikai ar šī nolīguma pušu komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Turklāt no minētā sprieduma izrietot – lai šādi līdzekļu pārskaitījumi neietilptu konkurenci ierobežojoša nolīguma definīcijā mērķa dēļ, pietiek ar to, ka šo pārskaitījumu alternatīvais izskaidrojums ir ticams.

53

Nospriežot, ka Komisijai bija jāpārbauda, vai komercdarījumus, uz kuriem attiecas izlīguma nolīgums, arī varētu noslēgt ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja ierobežojošo klauzulu nebūtu, Vispārējā tiesa ne tikai esot sagrozījusi Tiesas judikatūrā noteikto kritēriju, bet arī, pretēji tai, esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu.

54

Treškārt, Vispārējā tiesa pretēji judikatūrai, kas izriet no sprieduma Generics (UK), esot apstiprinājusi kritēriju, kuru lietas dalībnieki nevar izpildīt.

55

Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini piemērojusi pārsūdzētā sprieduma 43. punktā izmantoto kritēriju, lai pārbaudītu, vai izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem varēja būt cits izskaidrojums, nevis gan patenta īpašnieka, gan apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

56

Tās uzsver, ka izlīguma nolīguma noslēgšanas brīdī tās bija iesaistītas pasaules mēroga tiesvedībā par Cephalon patentiem, kas aizsargā modafinilu, un ka tad, ja nebūtu izlīguma nolīguma, lietas dalībnieces būtu turpinājušas tiesvedību. Šādā situācijā Cephalon nebūtu bijusi ieinteresēta noslēgt ar Teva nekādu komercdarījumu, kas attiecas uz lietas priekšmetu, un tai nebūtu bijis intereses noslēgt nekādu nolīgumu, – kā Komisija pati esot atzinusi strīdīgā lēmuma 794. apsvērumā.

57

Taču tāds kritērijs kā Vispārējās tiesas piemērotais noteikti izslēgtu komercdarījumu noslēgšanu vienlaikus ar izlīguma nolīgumu, un tas būtu pretrunā judikatūrai, kas izriet no sprieduma Generics (UK).

58

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka atbilstīgais šajā saistībā uzdodamais jautājums bija, vai, pieņemot, ka Teva un Cephalon ir atrisinājušas savu strīdu, katru komercdarījumu var ticami izskaidrot.

59

Komisija uzskata, ka pirmā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota.

60

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 45.–47. punktu un it īpaši juridisko kritēriju, ko Vispārējā tiesa izmantojusi, lai nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistības, kas uzņemtas sakarā ar izlīguma nolīgumu, kvalificētu par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

61

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru mierizlīguma nolīgumi, ar ko ģenērisko zāļu ražotājs, kurš pretendē uz ienākšanu tirgū, vismaz uz laiku atzīst oriģinālo zāļu ražotājam piederošā patenta spēkā esību un tādējādi apņemas neapstrīdēt to, kā arī neienākt attiecīgajā tirgū, var izraisīt konkurences ierobežojumus, jo spēkā esības un patenta piemērojamības apstrīdēšana veido parasto konkurenci nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām (spriedumi Generics (UK), 81. punkts, un 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 293. punkts).

62

Ģenērisko zāļu ražotājs pēc tam, kad ir izvērtējis izredzes uzvarēt tiesvedībā pret attiecīgo oriģinālo zāļu ražotāju, var nolemt atteikties ienākt attiecīgajā tirgū un noslēgt ar oriģinālo zāļu ražotāju izlīguma nolīgumu šajā tiesvedībā (spriedums, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 163. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Taču šādu nolīgumu ne vienmēr var uzskatīt par ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Tas, ka šādu nolīgumu papildina oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu pārskaitīšana ģenērisko zāļu ražotājam, nav pietiekams iemesls, lai to kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, jo minētā līdzekļu pārskaitīšana var izrādīties attaisnojama. Tā tas var būt gadījumā, ja ģenērisko zāļu ražotājs no oriģinālo zāļu ražotāja saņem summas, kas faktiski atbilst kompensācijai par izdevumiem vai grūtībām, kuras saistītas ar strīdu starp tiem, vai kas atbilst atlīdzībai par faktisku preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu oriģinālo zāļu ražotājam (spriedums, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 163. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Līdz ar to, ja mierizlīguma nolīgums strīdā par patenta spēkā esību starp ģenērisko zāļu ražotāju un oriģinālo zāļu ražotāju, kas ir šī patenta īpašnieks, ir saistīts ar oriģinālo zāļu ražotāja veiktiem līdzekļu pārskaitījumiem par labu ģenērisko zāļu ražotājam, ir svarīgi, pirmām kārtām, pārbaudīt, vai šo līdzekļu pārskaitījumu pozitīvo neto bilanci var pilnībā attaisnot, kā paredzēts šī sprieduma 62. un 63. punktā, ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai grūtības saistībā ar šo strīdu, piemēram, izdevumus un honorārus par pēdējā minētā ražotāja konsultācijām, vai ar nepieciešamību atlīdzināt faktisko un konstatēto šī ražotāja preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par labu oriģinālo zāļu ražotājam. Izlīguma nolīgums šādā strīdā nozīmē, ka ģenērisko zāļu ražotājs atzīst attiecīgā patenta spēkā esību, jo tas atsakās šo patentu apstrīdēt. No tā izriet, ka saistībā ar tā saukto “apgriezto” maksājumu, ko oriģinālo zāļu ražotājs veic par labu ģenērisko zāļu ražotājam, tikai šādu izmaksu uzņemšanās vai atlīdzība par šādām precēm vai pakalpojumiem var tikt uzskatīta par saskanīgu ar šādu atzīšanu un tātad par tādu, kas var tikt attaisnota no konkurences skatpunkta (spriedums, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Otrām kārtām, ja šīs līdzekļu nodošanas pozitīvo neto bilanci pilnībā neattaisno šāda nepieciešamība, jāpārbauda, vai šāda attaisnojuma neesības gadījumā šī nodošana ir izskaidrojama vienīgi ar šo zāļu ražotāju komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā jānosaka, vai minētā bilance, ietverot varbūtējus attaisnotos izdevumus, ir pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū, un nav prasīts, lai šī pati pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā patentu jomā (spriedums, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Tāpat kā ģenerāladvokāts to darījis secinājumu 45. punktā, jāuzskata, ka kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ nevar veikt vienīgi tad, ja konkurences ierobežojumi, kas izriet no izlīguma nolīgumā paredzētajām nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas klauzulām, ir balstīti nevis uz oriģinālo zāļu ražotāja patentu spēkā esības atzīšanu, bet gan uz tā līdzekļu pārskaitīšanu par labu attiecīgajam ģenērisko zāļu ražotājam, kas pēdējam minētajam ražotājam rada pamudinājumu atteikties no iesaistīšanās uz sniegumu balstītā konkurencē.

67

Tādējādi tādi mierizlīguma nolīgumi kā izlīguma nolīgums ir jākvalificē par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, ja no to pārbaudes izriet, ka oriģinālo zāļu ražotāja veiktā līdzekļu pārskaitīšana ģenērisko zāļu ražotājam galu galā ir izskaidrojama vienīgi ar šo uzņēmēju komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē (šajā nozīmē skat. spriedumus Generics (UK), 87. punkts, un 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 114. punkts).

68

Lai noteiktu, vai nolīgumu var kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nevis jāanalizē katra no tā klauzulām atsevišķi, bet gan jāizvērtē, vai šis nolīgums, aplūkots kopumā, rada ekonomisku kaitējumu pienācīgai konkurences darbībai attiecīgajā tirgū (spriedums, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 294. punkts).

69

Ņemot vērā šos apsvērumus, pirmkārt, jāizvērtē, vai, pārbaudot, vai izlīguma nolīgums ir jākvalificē par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, pamatoti ir tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir uzskatījusi – lai noteiktu, vai katra šajā nolīgumā ietvertā komercdarījuma vienīgais ticamais izskaidrojums bija mērķis mudināt Teva pieņemt ierobežojošās klauzulas un tādējādi atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu, vai arī šie darījumi katrā ziņā būtu tikuši noslēgti parastos tirgus apstākļos, bija jāanalizē, vai minētajā nolīgumā ietvertie komercdarījumi faktiski būtu noslēgti vai arī tie būtu noslēgti ar tādiem pašiem nosacījumiem, ja ierobežojošo klauzulu nebūtu.

70

Šajā ziņā, ja līdzekļu pārskaitījumu pozitīvo neto bilanci nevar pilnībā pamatot ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai neērtības, kas saistītas ar strīdu par patenta starp ģenērisko zāļu ražotāju un oriģinālo zāļu ražotāju spēkā esību, juridiskais kritērijs, kas judikatūrā ir izmantots, lai izlīguma nolīgumu kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, liek pārbaudīt, vai vienīgā atlīdzība par līdzekļu pārskaitīšanu, ko ģenērisko zāļu ražotājs ir saņēmis no oriģinālo zāļu ražotāja, ir pietiekami nozīmīga, lai faktiski mudinātu šo ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ienākt attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 164. un 165. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

71

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas kļūdaini pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu pārbaudi ir koncentrējusi uz izlīguma nolīgumā ietvertajām konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas saistībām, kuras būtībā ir atteikšanās ienākt tirgū.

72

Protams, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 71. punktā, pārsūdzētā sprieduma 45. un 46. punkta izolēta interpretācija varētu likt domāt, ka Vispārējā tiesa ir veikusi ierobežojošo klauzulu abstraktu analīzi, izvērtēdama hipotētisko scenāriju, pamatojoties uz “faktiski notikušā un tā, kas būtu noticis, ja nebūtu ierobežojošo vienošanos”, salīdzinājumu.

73

Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 43.–46. un 61.–162. punkta, Vispārējā tiesa pēc detalizētas izlīguma nolīguma analīzes un vispārēja vērtējuma secināja, ka Cephalon veiktais līdzekļu pārskaitījums Teva, izmantojot komercdarījumus, bija pretizpildījums par ierobežojošu noteikumu iekļaušanu izlīguma nolīgumā un līdz ar to Teva apņemšanos atteikties no neatkarīgas ienākšanas ģenērisko zāļu tirgū.

74

Konkrētāk, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43.–46. punktā vispirms norādīja, ka tā, pamatojoties uz hipotētisku scenāriju, ir paredzējusi noteikt, vai komercdarījumi starp apelācijas sūdzības iesniedzējām atšķiras no parastajiem tirgus apstākļiem, jo īpaši pievēršot uzmanību mērķiem un ekonomiskajam un tiesiskajam kontekstam, kādā šie darījumi notika izlīguma noslēgšanas brīdī, lai noteiktu minētajā nolīgumā paredzēto līdzekļu pārskaitījumu stimulējošo ietekmi.

75

Taču nekas neliedz ņemt vērā hipotētiskus elementus, lai konstatētu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Budapest Bank u.c./Komisija, C‑228/18, EU:C:2020:265, 82. un 83. punkts).

76

Lai gan pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Vispārējās tiesas izklāstītā analīze, kas ietver izlīguma nolīgumā ietverto komercdarījumu pārbaudi ierobežojošu klauzulu neesības apstākļos, nozīmē, kā tā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 47.–50. punktā, hipotētiskas situācijas ņemšanu vērā, šī analīze nebūtu jāsajauc ar tā saukto “hipotētisko” metodi.

77

Lai gan pēdējā minētā metode paredz salīdzināt konkurences situāciju, kas izriet no attiecīgā nolīguma, ar situāciju, kāda būtu, ja šāda nolīguma nebūtu, lai novērtētu, vai starp uzņēmumiem noslēgts nolīgums rada pretkonkurences ietekmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 27. jūnijs, Komisija/KRKA, C‑151/19 P, EU:C:2024:546, 316. punkts un tajā minētā judikatūra), Vispārējās tiesas veiktā analīze, izvērtējot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esību, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 43.–50. un 61. punkta, bija vērsta uz to, lai noteiktu, vai šie noteikumi bija pamudinājums Teva atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz tās sniegumu, lai noteiktu attiecīgās prakses objektīvo smagumu, nevis lai novērtētu izlīguma nolīguma pretkonkurences ietekmes esību. Pēdējais minētais vērtējums tika veikts pārsūdzētā sprieduma 221.–223. un 230.–254. punktā.

78

Līdz ar to Vispārējās tiesas apstiprinātais kritērijs – pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem – neprasa izvērtēt katru komercdarījumu attiecībā uz to, vai tas būtu faktiski noslēgts un vai tas būtu noslēgts ar tādiem pašiem nosacījumiem, ja nebūtu noslēgts izlīgums kopumā. Gluži pretēji, šī kritērija mērķis ir noteikt, vai, kā prasīts šī sprieduma 67. punktā minētajā judikatūrā, līdzekļu pārskaitījumi galu galā ir izskaidrojami vienīgi ar attiecīgo uzņēmēju komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

79

Turklāt, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 47.–50. punktā ietvertos paskaidrojumus – un minētā sprieduma 48.–50. punktu apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas – attiecībā uz atšķirību starp analīzi, kas veikta, nosakot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esību, un hipotētisko metodi, kura jāpiemēro tikai saistībā ar nolīguma pretkonkurences ietekmes vērtējumu, Vispārējā tiesa pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir labi izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šī analīze nav līdzvērtīga hipotētiskajai metodei.

80

Otrkārt, jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir atkāpusies no judikatūras, kas izriet no sprieduma Generics (UK), uzskatīdama – lai noteiktu, vai katra komercdarījuma vienīgais ticamais izskaidrojums bija mērķis mudināt Teva pieņemt ierobežojošas klauzulas un tādējādi atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu, vai arī šie darījumi katrā ziņā būtu noslēgti parastos tirgus apstākļos, Komisijai bija jāsalīdzina tas, kas faktiski notika, ar to, kas būtu noticis, ja nebūtu ierobežojošo klauzulu.

81

Ar šo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā vēlas pierādīt, ka Vispārējās tiesas noteiktais kritērijs atbilst kritērijam, kas izriet no sprieduma Generics (UK), lai pārbaudītu konkurences ierobežojuma seku dēļ esību, un tātad to nevar izmantot, lai pierādītu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, jo pretējā gadījumā tiktu pieļauta tiesību kļūda.

82

Gluži kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 43. punkta, Vispārējā tiesa bija paredzējusi veikt attiecīgo pušu interešu un pamudinājumu visaptverošu vērtējumu, lai pārbaudītu, vai izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem varēja būt cits izskaidrojums, nevis apelācijas sūdzības iesniedzēju komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

83

Šādam vērtējumam, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 50. un 56. punktā, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas, ir jābalstās uz kopīgu komercdarījumu un izlīguma nolīguma analīzi, ja šie darījumi un nolīgums ietilpst vienā un tajā pašā līgumiskajā kopumā.

84

Proti, kā ir precizējusi Tiesa, lai noteiktu, vai nolīgumu var kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, it īpaši ciešās saiknes dēļ starp neapstrīdēšanas, netirgošanas un ekskluzīvās piegādes nolīguma noteikumiem, nepieciešams analizēt nevis katru ierobežojošo noteikumu atsevišķi, bet gan izvērtēt, vai šis nolīgums, aplūkots kā viens veselums, rada ekonomisku kaitējumu pienācīgai konkurences darbībai attiecīgajā tirgū, kas pamato šādu kvalifikāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 27. jūnijs, Servier u.c./Komisija, C‑201/19 P, EU:C:2024:552, 294. punkts).

85

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 57. punktā, tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja, kā tas ir šajā lietā, šīs analīzes mērķis ir identificēt līdzekļu pārskaitījumu potenciāli stimulējošo ietekmi un noteikt, vai ierobežojošo klauzulu iekļaušana izlīguma nolīgumā bija atlīdzība par līdzekļu pārskaitījumiem, ko Cephalon veica, izmantojot komercdarījumus, uz kuriem attiecas izlīguma nolīgums.

86

Proti, ja tiek konstatēts, ka tad, ja nebūtu izlīguma nolīgumā ietverto ierobežojošo klauzulu, puses nebūtu noslēgušas šajā nolīgumā paredzētos komercdarījumus, no tā var secināt, ka šie darījumi ir izskaidrojami tikai ar šajā nolīgumā noteikto konkurences ierobežojumu.

87

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, no pārsūdzētā sprieduma nekādi neizriet nedz, pirmkārt, tas, ka Vispārējā tiesa nebūtu veikusi šādu analīzi, jo minētā sprieduma 61. un 162. punktā ir norādīts pretējais, nedz, otrkārt, ka tā būtu prasījusi pierādīt, kas būtu noticis, ja nebūtu izlīguma nolīguma kopumā.

88

Tādējādi šim iebildumam, kura pamatā ir kļūdaina pārsūdzētā sprieduma interpretācija, nevar piekrist.

89

Tāpat ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums par šī sprieduma 53. punktā minētā Tiesas judikatūrā noteiktā kritērija sagrozīšanu un šajā judikatūrā prasītā pierādīšanas pienākuma pārnešanu.

90

Proti, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 45. punktā nospriežot, ka Komisijai bija jāpārbauda, vai komercdarījumi, uz kuriem attiecas izlīguma nolīgums, varētu tikt noslēgti arī ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja nebūtu ierobežojošo klauzulu.

91

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 53. punkta, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas, Vispārējā tiesa, minēdama sprieduma Generics (UK) 83. un 87. punktu, ir atgādinājusi, ka attiecīgajā kontekstā ierobežojošās klauzulas, kas noslēgtas saistībā ar attiecīgo mierizlīguma nolīgumu, ir radījušas konkurenci ierobežojošu nolīgumu mērķa dēļ, un tātad ir jāpierāda, ka no šī nolīguma vērtējuma izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami vienīgi gan ar aplūkojamā patenta īpašnieka, gan apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

92

Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja – katram izlīguma nolīgumā ietvertajam komercdarījumam bija cits ticams izskaidrojums, nevis tikai pretizpildījums par ierobežojošajām klauzulām. Tādēļ Vispārējā tiesa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 61. punkta, ir pārbaudījusi, vai attiecībā uz visiem komercdarījumiem, kas paredzēti šajā nolīgumā, Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinādama, ka attiecīgo darījumu mērķis bija Cephalon līdzekļu pārskaitījums Teva apmaiņā pret Teva apņemšanos patstāvīgi neienākt ģenērisko zāļu tirgos un nekonkurēt ar Cephalon attiecībā uz modafinilu.

93

Pēc strīdīgā lēmuma un katra izlīguma nolīgumā ietvertā komercdarījuma analīzes Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā nonāca pie secinājuma, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas, ka Komisija ir piemērojusi atbilstošu juridisko kritēriju, nosakot, ka katram izlīguma nolīgumā paredzētajam komercdarījumam nebija cita mērķa kā vien palielināt ar šī nolīguma palīdzību par labu Teva veiktās līdzekļu pārskaitīšanas kopējo līmeni, lai to mudinātu pakļauties ierobežojošajām klauzulām.

94

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Komisija saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma Generics (UK) 87. punkta, ir pienācīgi pierādījusi, ka līdzekļu pārskaitījumi, kas veikti saistībā ar komercdarījumiem, kuri ietverti izlīguma nolīgumā, ir izskaidrojami vienīgi ar Teva un Cephalon komercinteresēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

95

Treškārt, jāizvērtē, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa patiešām pretēji judikatūrai, kas izriet no sprieduma Generics (UK), ir piemērojusi kritēriju, ko puses nevarēja izpildīt, un vai Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi kritēriju, kuru tā pati ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 43. punktā, lai pārbaudītu, vai izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem varēja būt cits izskaidrojums, nevis patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

96

Šajā ziņā vispirms, ciktāl šis iebildums ir balstīts uz argumentu, kurš jau ir izvērtēts šī sprieduma 83.–87. punktā un saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot paredzējusi izvērtēt komercdarījumus, “ja nebūtu izlīguma nolīguma”, tas jānoraida.

97

Turpinājumā jānoraida arī apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, saskaņā ar kuriem Vispārējās tiesas veiktais visaptverošais vērtējums pretēji tam, ko tā norādījusi pārsūdzētā sprieduma 43. punktā, attiecās uz jautājumu, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu noslēgušas jebkādu komercdarījumu neatkarīgi no izlīguma nolīguma.

98

Proti, nekas pārsūdzētajā spriedumā nenorāda, ka Vispārējā tiesa, kā minēts pārsūdzētā sprieduma 43. punktā, nebūtu noteikusi, vai izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem varēja būt cits izskaidrojums kā vien apelācijas sūdzības iesniedzēju komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Tādējādi, kā izriet it īpaši no pārsūdzētā sprieduma 61. un 162. punkta, Vispārējā tiesa ir veikusi tieši šo analīzi.

99

Visbeidzot pretēji tam, ko apliecina apelācijas sūdzības iesniedzējas, no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu izslēgusi iespēju noslēgt komercdarījumus līdzās izlīguma nolīgumam. Gluži pretēji, no pārsūdzētā sprieduma 56., 61. un 162. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi šādu iespēju, izvērtējot visus starp pusēm noslēgtos komercdarījumus saistībā ar to strīdu izšķiršanu mierizlīguma ceļā.

100

Līdz ar to, kā secinājumu 71. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, šajā lietā atbilstošais jautājums, lai konstatētu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir par to, vai komercdarījumus, kas noslēgti saistībā ar izlīguma nolīgumu, var ticami izskaidrot tādējādi, ka to mērķis nav ierobežot vai izkropļot konkurenci tirgū, mudinot potenciālo konkurentu atteikties no ienākšanas tirgū apmaiņā pret līdzekļu pārskaitījumu, ko neattaisno nepieciešamība kompensēt izmaksas vai neērtības, kuras saistītas ar strīdu starp šī nolīguma pusēm.

101

Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir veikusi šādu analīzi, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 61. un 162. punkta.

102

No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota.

103

Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā ir pieļauta tiesību kļūda, jo tajos norādītais pamatojums ir nepietiekams un pretrunīgs.

104

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, ka saskaņā ar atziņām, kas izriet no sprieduma Generics (UK) 111. punkta, izlīguma nolīgumi, kuriem ir pierādīta konkurenci veicinoša ietekme, kas var likt saprātīgi šaubīties par to pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci, nevar būt ierobežojumi mērķa dēļ. Saskaņā ar šo judikatūru šai ietekmei jābūt skaidrai, atbilstošai un raksturīgai attiecīgajam nolīgumam, un pietiekami būtiskai, lai tā ļautu saprātīgi šaubīties par attiecīgā mierizlīguma nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci un tādējādi par tā pretkonkurences mērķi.

105

Lēmumā par koncentrāciju Komisija esot norādījusi, ka, tā kā ar izlīguma nolīgumu tika likvidēti šķēršļi intelektuālā īpašuma jomā, kuru dēļ citu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšana tirgū īstermiņā bija ārkārtīgi nenoteikta, izlīguma nolīgums ļāva Teva kļūt par lielāko Cephalon konkurentu modafinila tirgū.

106

Esot nospriests, ka Teva konkurences spiediens uz Cephalon bija tāds, ka Komisija pieprasīja Teva cedēt tiesības ražot un pārdot savu modafinila produktu, lai novērstu koncentrācijas pušu darbības pārklāšanos.

107

Ņemot vērā šos apstākļus, apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, pārmet Vispārējai tiesai, ka, lai atbildētu uz argumentiem, kurus tās bija izvirzījušas pirmajā instancē, lai pierādītu, ka konkurenci veicinošā ietekme, kas izriet no izlīguma nolīguma, skaidri izriet no lēmuma par koncentrāciju, šī tiesa nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ izlīguma nolīgumā ietvertie konkurences ierobežojumi esot pārāki par acīmredzamo konkurenci veicinošo ietekmi, kas izriet no šī nolīguma. Turklāt Vispārējā tiesa neesot pamatojusi, kāpēc atšķirība starp strīdīgajā lēmumā un lēmumā par koncentrāciju ietverto analītisko ietvaru izraisītu to, ka no izlīguma nolīguma neizrietētu nekāda konkurenci veicinoša ietekme.

108

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums neļauj saprast, kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 183. punktā izdarījusi pretrunīgu secinājumu, saskaņā ar kuru tas, ka Komisija lēmumā par koncentrāciju uzskatīja, ka – pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas un neraugoties uz to – Teva joprojām bija visticamākais konkurences spiediens uz Cephalon, nenozīmē, ka tā būtu uzskatījusi, ka Teva ģenēriskajām tiesībām bija konkurenci veicinoša ietekme.

109

It īpaši šis pamatojums neļaujot saprast iemeslus, kuru dēļ lēmums par koncentrāciju nav ļāvis saprātīgi šaubīties par izlīguma nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci.

110

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju replikā izvirzītie argumenti par pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā ietvertās Vispārējās tiesas argumentācijas iespējami pretrunīgo raksturu – kā jauni argumenti – jānoraida kā nepieņemami. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka pirmā pamata otrā daļa nav pamatota.

111

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā ir pieļauta tiesību kļūda, kas balstīta uz nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu.

112

Vispirms Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti par Vispārējās tiesas argumentācijas pretrunīgo raksturu, kas izvirzīti to replikā, jāatzīst par nepieņemamiem kā jauni argumenti.

113

Šajā ziņā jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmā pamata otrās daļas nosaukumā un vienā apelācijas sūdzības punktā ir vienīgi minējušas Vispārējās tiesas argumentācijas pretrunīgumu, nesniedzot nekādus paskaidrojumus vai argumentus, lai konstatētu šādu raksturu. Tikai replikas raksta stadijā apgalvotā pretruna tika iztirzāta vienīgi attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 183. punktu.

114

Līdz ar to, tā kā arguments par pretrunām pamatojumā nekādi nav ticis pamatots prasības pieteikumā un ciktāl tas pirmo reizi ir formulēts replikas rakstā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 183. punktu, turklāt tas nav balstīts ne uz apstākļiem, kas kļuvuši zināmi pēc prasības celšanas, ne arī papildina prasības pieteikumā izvirzīto pamatu, tas jāuzskata par nepieņemamu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī reglamenta 190. panta 1. punktu.

115

Turklāt, ņemot to vērā, jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd visu Vispārējās tiesas sniegto pamatojumu, lai noraidītu to pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata trešo daļu. Precīzāk, tās apstrīd vienīgi pamatojumu, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā, lai noraidītu argumentus, kurus tās bija izvirzījušas, lai pierādītu, ka konkurenci veicinošā ietekme, kas izriet no izlīguma nolīguma, skaidri izrietēja no lēmuma par koncentrāciju.

116

Pat pieņemot, ka pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā ietvertajā pamatojumā ir pieļauta tiesību kļūda saistībā ar tā nepietiekamo raksturu, šādas kļūdas sekas nevar būt šī sprieduma atcelšana.

117

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmā pamata otrajā daļā ir apstrīdējušas tikai vienu argumentācijas elementu, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies, lai noraidītu pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata trešo daļu.

118

Šajā ziņā, pirmkārt, no pārsūdzētā sprieduma 178.–180. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja argumentus par izlīguma nolīguma galvenokārt konkurenci veicinošo raksturu, nospriežot, ka Teva ienākšana modafinila tirgos būtu jākvalificē kā “aizkavēta, kontrolēta un ierobežota ienākšana minētajos tirgos, nevis kā agrīna ienākšana tirgū”, kā to apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzējas. Otrkārt, minētā sprieduma 186.–190. punktā tā nosprieda, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ konstatējumu nevar noraidīt ierobežojošo klauzulu iespējami aksesuārā rakstura dēļ.

119

No tā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji neefektīva.

120

Šajos apstākļos pirmais pamats jānoraida pilnībā.

121

Otrā pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, izvērtējot izlīguma nolīguma pretkonkurences ietekmi.

122

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka nolīguma mērķis un pretkonkurences ietekme nav vis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma piemērošanai. Līdz ar to nav jāpārbauda nolīguma sekas, ja ir pierādīts, ka tam ir pretkonkurences mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Tā kā pirmā pamata, kas attiecas uz Vispārējās tiesas veiktajiem vērtējumiem, nosakot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esību, pārbaudē nav atklāta neviena tiesību kļūda, otrais pamats par izlīguma nolīguma pretkonkurences ietekmi nav jāizvērtē.

124

Šajos apstākļos šī apelācijas sūdzība jānoraida.

125

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

126

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

127

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: