–

Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) vārdā – A. Álvarez Moreno un A. R. Trillo García, letrados,

–

Spānijas valdības vārdā – M. Morales Puerta, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Galindo Martín un E. Schmidt, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20., 21., 23. panta un 34. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām starp, pirmkārt, divu bērnu tēvu UV (C‑623/23) un, otrkārt, trīs bērnu tēvu XXX (C‑626/23), no vienas puses, un Instituto Nacional de la Seguridad Social (INSS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, Spānija), no otras puses, par tās atteikumu piešķirt pensijas piemaksu (turpmāk tekstā – “attiecīgā pensijas piemaksa”), kas valsts tiesībās paredzēta sievietēm un vīriešiem, kuriem bijis viens vai vairāki bērni, bet piemaksas piešķiršana vīriešiem ir pakļauta papildu nosacījumiem.

3

Direktīvas 79/7 1. pantā noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir sociālā nodrošinājuma jomā un citos sociālās aizsardzības posmos, kas paredzēti 3. pantā, pakāpeniski īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos, šeit turpmāk sauktu “vienlīdzīgas attieksmes princips”.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz darba ņēmējiem – ietverot pašnodarbinātas personas, darba ņēmējus un pašnodarbinātas personas, kuru darbu pārtraukusi slimība, nelaimes gadījums vai piespiedu bezdarbs, un darba meklētājus – un uz tiem darba ņēmējiem un tām pašnodarbinātām personām, kas ir pensionējušās vai ieguvušas invaliditāti.”

5

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 4. pants formulēts šādi:

“1.   Vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:

2.   Vienlīdzīgas attieksmes princips neskar noteikumus attiecībā uz mātes aizsardzību.”

7

Saskaņā ar Direktīvas 79/7 7. pantu:

“1.   Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izslēgt no tās darbības jomas:

[..]

[..].

2.   Dalībvalstis regulāri pārbauda 1. punktā uzskaitītos neietvertos jautājumus, lai pārliecinātos, vai atbilstīgi attiecīgo jautājumu sociālajai attīstībai ir lietderīgi joprojām saglabāt attiecīgos izņēmumus.”

8

Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums), redakcijā, kas apstiprināta ar 2015. gada 30. oktobraReal Decreto Legislativo 8/2015 (Karaļa leģislatīvais dekrēts 8/2015; 2015. gada 31. oktobraBOE Nr. 261, 103291. lpp.; turpmāk tekstā – “agrākais LGSS”), 60. panta “Maternitātes piemaksa uz iemaksām balstītām sociālā nodrošinājuma sistēmas pensijām” 1. punktā bija paredzēts:

“Sievietēm, kurām ir bioloģiskie vai adoptētie bērni un kuras saskaņā ar kādu sociālā nodrošinājuma sistēmu saņem uz iemaksām balstītu vecuma pensiju, pārdzīvojušā laulātā pensiju vai pastāvīgas darbnespējas pensiju, ir tiesības uz piemaksu pie pensijas, ņemot vērā viņu demogrāfisko ieguldījumu sociālā nodrošinājuma sistēmā.

Šo piemaksu, kas visiem nolūkiem juridiski ir uz iemaksām balstīta valsts pensija, veido summa, ko aprēķina, sākotnējai minēto pensiju summai piemērojot noteiktu procentu likmi, kas atkarīga no bērnu skaita, atbilstoši šai skalai:

[..]”

9

Pieņemot 2021. gada 2. februāraReal Decreto‑Ley 3/2021, por el que se adoptan medidas para la reducción de la brecha de género y otras materias en los ámbitos de la Seguridad Social y économico (Karaļa dekrētlikums 3/2021, ar kuru nosaka pasākumus, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību un risinātu citus jautājumus sociālā nodrošinājuma un ekonomikas jomās; 2021. gada 3. februāraBOE Nr. 29, 12268. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrētlikums 3/2021”), agrākais LGSS tika grozīts (turpmāk tekstā – “grozītais LGSS”). Grozītā LGSS 60. pantā “Piemaksa uz iemaksām balstītām pensijām, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību” noteikts:

“1.   Sievietēm, kurām bijis viens vai vairāki bērni un kuras saņem uz iemaksām balstītu vecuma pensiju, pastāvīgas darbnespējas pensiju vai pārdzīvojušā laulātā pensiju, ir tiesības uz piemaksu par katru bērnu, ņemot vērā ietekmi, kādu dzimumu nevienlīdzība parasti atstāj uz sievietēm izmaksāto uz iemaksām balstīto sociālā nodrošinājuma pensiju lielumu. Tiesības uz piemaksu par katru bērnu sievietei tiek piešķirtas vai saglabātas, ja vien piemaksu neprasa un tā netiek piešķirta otram no vecākiem, bet ja arī otrs no vecākiem ir sieviete, piemaksa tiek piešķirta tai, kura saņem mazāku valsts pensiju.

Lai vīrietim būtu tiesības uz piemaksu, viņam jāatbilst vienam no turpmāk minētajiem nosacījumiem:

[..]

2.   Piemaksas piešķiršana otram no vecākiem pirmajam izraisa jau piešķirtās piemaksas izbeigšanu un rada finansiālas sekas nākamā mēneša pirmajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas [..].

Pirms lēmuma par tiesību piešķiršanas otrajam no vecākiem pieņemšanas uzklausa to vecāku, kurš jau saņem piemaksu.

3.   Šī piemaksa visiem nolūkiem juridiski ir uz iemaksām balstīta valsts pensija.

Piemaksas par katru bērnu lielums ir noteikts attiecīgajā valsts budžeta likumā. Maksājamo summu ierobežo līdz četrkārtīgam par katru bērnu noteiktajam mēneša lielumu un katra gada sākumā to palielina par tādu pašu procentuālo lielumu, kāds uz iemaksām balstītām pensijām noteikts attiecīgajā valsts budžeta likumā.”

10

Saskaņā ar grozītā LGSS 37. papildnoteikumu “Piemaksas uz iemaksām balstītām pensijām piemērojamība laikā ar mērķi samazināt dzimumu nevienlīdzību”:

“1. Šī likuma 60. pantā paredzētās tiesības uz piemaksu pie pensijām, kas balstītas uz iemaksām, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību, tiek saglabātas tik ilgi, kamēr atšķirība starp vecuma pensijām, ko iepriekšējā gadā saņēmuši vīrieši un sievietes, pārsniedz 5 %.

2. Šī likuma izpratnē sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības ir procentuālā daļa, kas atspoguļo atšķirības uz iemaksām balstīto vecuma pensiju vidējā summā, ko gada laikā ieguvuši vīrieši un sievietes.

3. Lai nodrošinātu tāda korektīvā pasākuma atbilstību, kas ieviests, lai samazinātu sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības, Spānijas valdībai reizi piecos gados sociālajā dialogā jāveic periodisks šā pasākuma ietekmes novērtējums.

4. Ja dzimumu nevienlīdzība viena gada laikā ir mazāka par 5 %, valdība pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem nosūta [Cortes Generales (Spānijas parlaments)] likumprojektu par 60. panta atcelšanu.”

11

Grozītā LGSS 33. pārejas noteikumā “Maternitātes piemaksas uz iemaksām balstītām sociālā nodrošinājuma sistēmas pensijām pagaidu saglabāšana” noteikts:

“Personas, kuras 60. pantā paredzēto grozījumu spēkā stāšanās dienā saņēma maternitātes piemaksu par demogrāfisko ieguldījumu, turpina to saņemt.

Maternitātes piemaksas saņemšana nav savienojama ar piemaksu pie pensijas, kas balstīta uz iemaksām, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību, un ko varētu izmaksāt saistībā ar jaunas valsts pensijas piešķiršanu; attiecīgajām personām jāizvēlas viena vai otra piemaksa.

Ja otrs no vecākiem kādam no bērniem, kuri radījuši tiesības uz maternitātes piemaksu par demogrāfisko ieguldījumu, lūdz piemaksu pie pensijas, kas balstīta uz iemaksām, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību, un ir tiesīgs to saņemt, piemērojot šī likuma [..] 60. pantu, tam piešķirtā ikmēneša summa tiek ieturēta no saņemtās maternitātes piemaksas [..].”

12

2007. gada 22. martaLey Orgánica 3/2007 para la igualdad efectiva de mujeres y hombres (Konstitutīvais likums 3/2007 par sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību; 2007. gada 23. martaBOE Nr. 71, 12611. lpp.) 3. pantā noteikts:

“Vienlīdzīgas attieksmes princips pret sievietēm un vīriešiem nozīmē, ka nepastāv tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši diskriminācija, kas izriet no maternitātes, ģimenes pienākumu uzņemšanās un civilstāvokļa.”

13

Šī likuma 11. panta 1. punktā paredzēts:

“Lai īstenotu konstitucionālās tiesības uz vienlīdzību, valsts iestādes veic īpašus pasākumus sieviešu labā, lai novērstu acīmredzamas de facto nevienlīdzības situācijas salīdzinājumā ar vīriešiem. Šiem pasākumiem, kas piemērojami tik ilgi, kamēr šādas situācijas pastāv, katrā gadījumā jābūt saprātīgiem un samērīgiem ar izvirzīto mērķi.”

14

No 2021. gada 1. jūlijaINSS divu bērnu tēvam UV ir piešķīrusi vecuma pensiju, kuras bruto summa mēnesī ir 1637,08 EUR.

15

Lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību, 2022. gada 16. jūnijā UV lūdza INSS, sākot no 2021. gada 1. jūlija, piešķirt grozītā LGSS 60. pantā paredzēto pensijas piemaksu.

16

Ar 2022. gada 14. novembra lēmumu INSS šo pieteikumu noraidīja, uzskatot, ka UV neatbilst 60. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

17

Turklāt ar 2022. gada 22. decembra lēmumu, kas stājās spēkā 2022. gada 10. decembrī, INSS attiecīgo divu bērnu mātei piešķīra priekšlaicīgu vecuma pensiju, kuras mēneša bruto summa ir 2790,99 EUR, tai pieskaitot aplūkoto pensijas piemaksu 56 EUR mēnesī.

18

UV par 2022. gada 14. novembra lēmumu cēla prasību Juzgado de lo Social no 3 de Pamplona (Pamplonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 3, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa lietā C‑623/23, apgalvojot, ka grozītā LGSS 60. pants ir pretrunā Direktīvai 79/7, ciktāl ar to tiek ieviesta diskriminācija dzimuma dēļ.

19

INSS atgādina, ka 2019. gada 12. decembra spriedumā Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075) Tiesa ir nospriedusi, ka agrākā LGSS 60. pants ir diskriminējošs, un uzskata, ka 60. pants, kas grozīts, lai ņemtu vērā šo spriedumu, tagad atbilst Direktīvas 79/7 prasībām.

20

Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka attiecīgā pensijas piemaksa tiek pieskaitīta vecuma pensijas summai, kas aprēķināta, pamatojoties uz darba dzīves laikā veiktajām iemaksām, un ietilpst Direktīvas 79/7 piemērošanas jomā, jo ir daļa no tiesību aktos noteiktās sistēmas, kas nodrošina aizsardzību pret riskiem, kuri uzskaitīti šīs direktīvas 3. panta 1. punktā.

21

Tā turklāt atgādina – lai gan tieši UV faktiski audzināja abus bērnus, INSS noraidīja pieteikumu par attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu, pamatojoties uz to, ka UV iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā neesamība neesot sasniegusi minimālo laikposmu, kas vīriešiem ir paredzēts grozītā LGSS 60. pantā, jo UV laikā no deviņiem mēnešiem pirms dzimšanas līdz trim gadiem pēc tās faktiski nav pārtraucis veikt iemaksas vairāk nekā 120 dienas.

22

Tāpēc, uzskatīdama, ka tai jālemj par to, vai ar 60. pantu ir ieviesta diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 79/7, iesniedzējtiesa norāda – nav nekādu šaubu, ka, ņemot vērā šīs direktīvas 4. panta 1. punktu, 60. pantā pret vīriešiem ir paredzēta nelabvēlīgāka attieksme nekā pret sievietēm, jo sievietēm, kuras saņem vecuma pensiju un kurām bijis viens vai vairāki bērni, automātiski tiek atzītas tiesības uz attiecīgo pensijas piemaksu, savukārt vīriešiem, kuri ir salīdzināmā situācijā, jāatbilst papildu nosacījumiem, īpaši attiecībā uz viņu karjeras un iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā faktisku pārtraukšanu.

23

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmām kārtām, vai šādu atšķirīgu attieksmi dzimuma dēļ var pamatot ar vispārzināmu faktu, ka Spānijā ar bērnu audzināšanu galvenokārt nodarbojas sievietes – tas izrietot no vēsturiski un strukturāli pret viņām īstenotas diskriminācijas un nelabvēlīgi ietekmējot viņu profesionālo izaugsmi, līdz ar to arī viņu iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Tādējādi grozītā LGSS 60. pantā paredzētās attiecīgās pensijas piemaksas mērķis esot atlīdzināt kaitējumu, kas sievietēm nodarīts karjeras laikā, kā tas izrietot no Karaļa dekrētlikuma 3/2021 pamatojuma izklāsta.

24

To paturot prātā, šī piemaksa bez izšķirības tiekot atzīta visām sievietēm, kurām ir bērni, neatkarīgi no tā, vai viņas faktiski ir rūpējušās par to audzināšanu, un neatkarīgi no viņu pensijas lieluma, kas varētu pārsniegt vidējās pensijas lielumu vai pat atbilst Spānijā atļauto pensiju maksimālajam apmēram. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tādējādi nešķiet, ka šis pasākums patiešām būtu piemērots, lai sasniegtu mērķi samazināt dzimumu nevienlīdzību vecuma pensiju jomā.

25

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai, ņemot vērā to, ka ir šāda nevienlīdzība, attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršana var tikt uzskatīta par pozitīvās rīcības pasākumu sieviešu interesēs.

26

Šajā ziņā tā norāda uz iespēju, ka grozītā LGSS 60. pantā paredzētais pasākums varētu būt viens no LESD 157. panta 4. punktā atļautajiem pasākumiem, it īpaši, ņemot vērā 2019. gada 12. decembra spriedumu Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075), kas gan, šķiet, šādu iespēju izslēdz.

27

Tomēr iesniedzējtiesa pieļauj, ka, ņemot vērā grozītā LGSS 60. panta mērķi kompensēt sieviešu situācijas darba tirgū radītās finansiālās sekas, kas izriet no tā, ka viņas vēsturiski uzņēmušās galveno lomu bērnu audzināšanā, vīrieši patiesībā nav tādā pašā situācijā kā sievietes, tādējādi izslēdzot viņu diskrimināciju.

28

Tā arī uzskata, ka 60. pantā paredzētā attiecīgā pensijas piemaksa nav saistīta ar īpašu sievietes aizsardzību grūtniecības, dzemdību vai maternitātes dēļ, tādēļ uz to, šķiet, neattiecas Direktīvas 79/7 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Tas pats esot jānorāda saistībā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atkāpi, jo šīs piemaksas piešķiršana sievietēm neesot atkarīga tieši no viņu bērnu audzināšanas.

29

Otrām kārtām, ja grozītā LGSS 60. pants neatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas sekas būtu šādas neatbilstības konstatējumam attiecībā uz 60. pantu, kurā paredzēts, ka attiecīgo pensijas piemaksu var piešķirt tikai vienam no vecākiem, proti, tam, kura uz iemaksām balstītā vecuma pensija ir mazāka.

30

Šajā gadījumā abu attiecīgo bērnu mātei jau esot piešķirta aplūkotā piemaksa. Līdz ar to INSS esot apgalvojusi, ka tad, ja, piemērojot Direktīvu 79/7, tiktu konstatēta diskriminācija dzimuma dēļ, attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanai tēvam būtu jāizraisa šīs piemaksas, kura līdz attiecīgajam brīdim tika izmaksāta mātei, izmaksāšanas pārtraukums, pamatojoties uz to, ka viņas uz iemaksām balstītā vecuma pensija būtu lielāka nekā tēva pensija.

31

Iesniedzējtiesa, kas precizē, ka māte tika uzaicināta ierasties tiesā kā persona, kas iestājusies lietā, lai arī klātienē tiesvedībā nepiedalījās, tomēr uzskata – tas, ka šī piemaksa tiek atzīta tikai pensionāram, kurš saņem mazāku pensiju, atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību diskriminācijas konstatēšanai gadījumā, ja lielāku vecuma pensiju saņemtu tēvs. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka grozītā LGSS 60. pantā ir tieši paredzēts, ka gadījumā, ja abi vecāki atbilst likumā paredzētajiem nosacījumiem minētās piemaksas saņemšanai, to var izmaksāt tikai vienam no vecākiem, tādēļ 60. panta noteikums nebūtu jāpiemēro, ja attiecīgā pensijas piemaksa tiek piešķirta tēvam, kurš neatbilst valsts tiesību normā, ar kuru tiek ieviesta diskriminācija dzimuma dēļ, paredzētajiem nosacījumiem.

32

Šajos apstākļos Juzgado de lo Social no 3 de Pamplona (Pamplonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 3) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Ar INSS lēmumu, kas XXX tika paziņots 2022. gada 6. aprīlī, viņam – trīs bērnu tēvam – no 2022. gada 11. janvāra tika piešķirta vecuma pensija.

34

Uzskatot, ka šīs pensijas lielums aprēķināts kļūdaini un ka šajā summā jāiekļauj arī attiecīgā pensijas piemaksa, XXX par šo lēmumu iesniedza sūdzību INSS.

35

Tā kā atbilde uz šo sūdzību netika saņemta, XXX 2022. gada 16. septembrī cēla prasību Juzgado de lo Social no 4 de Madrid (Madrides Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 4, Spānija), kas ar 2023. gada 15. februāra spriedumu prasību pilnībā noraidīja.

36

XXX šo spriedumu pārsūdzēja Tribunal Superior de Justicia de Madrid (Madrides Augstā tiesa, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa lietā C‑626/23, apgalvojot, ka atšķirīgā attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kas izriet no agrākā LGSS 60. panta, attiecībā uz attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu turpina pastāvēt grozītā LGSS 60. pantā, jo prasība par “profesionālās izaugsmes pārtraukšanu”, pārkāpjot Direktīvu 79/7, ir izvirzīta tikai vīriešiem.

37

Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka jānosaka, vai grozītā LGSS 60. pants ir saderīgs ar šo direktīvu, kā arī Hartas 20., 21., 23. pantu un 34. panta 1. punktu.

38

Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka agrākā LGSS 60. pants tika grozīts, lai ņemtu vērā atziņas no 2019. gada 12. decembra sprieduma Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075). Pensijas piemaksas piešķiršana, kas esot paredzēta grozītā LGSS 60. pantā un vairs neesot kvalificējama kā “maternitātes piemaksa uz iemaksām balstītām sociālā nodrošinājuma sistēmas pensijām”, bet gan kā “piemaksa uz iemaksām balstītām pensijām, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību”, esot atkarīga no tā, vai ir viens vai vairāki bērni, un tās lielums esot mainīgs atkarībā no bērnu skaita.

39

Turklāt grozītajā LGSS esot bijis paredzēts, ka minētā piemaksa vairs netiks piešķirta, ja procentuālā daļa, kas atspoguļo starpību starp vīriešu un sieviešu vidējo uz iemaksām balstīto vecuma pensiju apmēru gada laikā, vairs nepārsniegs 5 %.

40

To paturot prātā, atšķirībā no sievietēm, kuras saņem vecuma pensiju, kurām bijis viens vai vairāki bērni un kurām ir automātiskas tiesības uz grozītā LGSS 60. pantā paredzēto pensijas piemaksu, vīrieši var pretendēt uz šo piemaksu tikai tad, ja ir izpildīti noteikti papildu nosacījumi, kas saistīti vai nu ar atraitņa pensijas saņemšanu otra vecāka nāves dēļ un bāreņa pensijas piešķiršanu vienam no bērniem, vai arī ar kaitējumu viņu profesionālajai izaugsmei un līdz ar to iemaksu periodam sociālā nodrošinājuma sistēmā.

41

Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz šādiem pasākumiem, ar kuriem tiek ieviesta atšķirīga attieksme dzimuma dēļ, lai tos pamatotu, nepietiek, ja tiek atzīts, ka šo pasākumu mērķis ir atjaunot sieviešu un vīriešu materiālo vienlīdzību, bet ir arī jāpierāda, ka ar tiem radītais kaitējums formālajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi.

42

Šajā lietā no Karaļa dekrētlikuma 3/2021 pamatojuma izklāsta izrietot, ka grozītā LGSS 60. pantā ietvertās atšķirīgās attieksmes pamatojums esot rodams mērķī samazināt pastāvošo atšķirību starp vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jomā, kas atspoguļojot sieviešu situāciju darba tirgū, kura izriet no tā, ka viņas vēsturiski ir uzņēmušās galveno lomu bērnu audzināšanā. Šādi ar 60. pantu tiekot ieviests pozitīvas rīcības pasākums par labu sievietēm, bet tas esot pieejams arī vīriešiem, ja vien viņi ir salīdzināmā situācijā.

43

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par šī pamatojuma pietiekamību. Proti, ne tikai attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu reglamentējošie nosacījumi faktiski liedzot vairumam vīriešu izmantot šo piemaksu, bet šādi nosacījumi turklāt neliedzot minēto piemaksu piešķirt arī tām sievietēm, kuru profesionālo izaugsmi nav ietekmējusi bērnu audzināšana. Papildus, ņemot vērā, ka attiecīgās pensijas piemaksas lielumu veidojot procentuāla daļa no vecuma pensijas lieluma, šī piemaksa drīzāk esot izdevīga personām ar lielu vecuma pensiju, lai gan, pēc iesniedzējtiesas domām, šādām personām visticamāk ir vismazākā iespējamība bērnu audzināšanas dēļ ciest kaitējumu profesionālajai izaugsmei, jo viņu rīcībā ir finanšu līdzekļi, lai šim nolūkam piesaistītu trešās personas.

44

Visbeidzot iesniedzējtiesa uzsver, ka grozītajā LGSS tagad ir paredzēts – tad, ja abiem vecākiem ir tiesības uz attiecīgo pensijas piemaksu, ar to tiek papildināta tikai mazākā vecuma pensija vienam no abiem vecākiem. Šajā ziņā, lai arī šajā gadījumā runa ir tikai par tēva tiesībām uz minēto piemaksu, tomēr rodoties jautājums, vai, lai sasniegtu grozītajā LGSS izvirzīto mērķi samazināt dzimumu nevienlīdzību vecuma pensiju jomā, kā arī, lai nodrošinātu šī likuma 60. panta saderību ar Hartas 23. pantu vai attiecīgā gadījumā ar Direktīvas 79/7 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nepietiktu ar to vien, ka pensijas piemaksa tiktu piešķirta tikai tam vecākam, kurš saņem mazāko vecuma pensiju, neatkarīgi no vecāka dzimuma.

45

Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Madrid (Madrides Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīva 79/7] un [Hartas] 20., 21., 23. pants un 34. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā uz iemaksām balstītas vecuma pensijas saņēmējiem, kuriem ir bioloģiski vai adoptēti bērni, ir paredzētas tiesības uz pensijas piemaksu, kas automātiski tiek piešķirta sievietēm, savukārt vīriešiem ir paredzēts nosacījums, ka tiem vai nu jāsaņem pārdzīvojuša laulātā pensija otra vecāka nāves gadījumā vai kādam no bērniem jābūt bāreņa pensijas saņēmējam, vai arī bērna piedzimšanas vai adopcijas dēļ vīrietim bija jāpārtrauc profesionālā izaugsme vai tā tika ietekmēta (atbilstoši likumā paredzētajiem un iepriekš aprakstītajiem noteikumiem)?”

46

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 13. decembra lēmumu lietas C‑623/23 un C‑626/23 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

47

Iesākumā jākonstatē, ka lietā C‑626/23 iesniedzējtiesa ar uzdoto jautājumu lūdz interpretēt ne tikai Direktīvu 79/7, bet arī Hartas 20., 21., 23. pantu un 34. panta 1. punktu.

48

Attiecībā uz Hartas 20. un 21. pantu – pirmais no tiem attiecas uz ikvienas personas vienlīdzības likuma priekšā principu un otrais – uz jebkādas diskriminācijas, īpaši dzimuma dēļ, aizliegumu. Turklāt Hartas 34. panta 1. punkts tostarp attiecas uz to, ka Eiropas Savienība atzīst un ievēro tiesības piekļūt sociālā nodrošinājuma pabalstiem.

49

Šādā kontekstā jāatgādina, ka Direktīvā 79/7 konkretizēts vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm princips sociālā nodrošinājuma jomā, līdz ar to dalībvalstīm, veicot pasākumus, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, jārīkojas, ievērojot šo direktīvu. No tā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums lietā C‑626/23 jāizvērtē, ņemot vērā minēto direktīvu, nevis Hartas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 24. septembris, YS (Vadošu darba ņēmēju arodpensijas),C‑223/19, EU:C:2020:753, 83. un 84. punkts, kā arī 2021. gada 2. septembris, INPS (Bērna piedzimšanas un maternitātes pabalsti personām ar vienoto atļauju), C‑350/20, EU:C:2021:659, 46. un 47. punkts).

50

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu lietā C‑623/23 un vienīgo jautājumu lietā C‑626/23, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 79/7, it īpaši tās 4. pants un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts kopsakarā ar Hartas 23. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību bērnu audzināšanas dēļ sociālā nodrošinājuma pabalstu jomā, pensijas piemaksa tiek piešķirta sievietēm, kuras saņem uz iemaksām balstītu vecuma pensiju un kurām bijis viens vai vairāki bērni, savukārt šīs piemaksas piešķiršana vīriešiem, kas ir identiskā situācijā, ir pakļauta papildu nosacījumiem par to, ka viņu profesionālā izaugsme bērnu piedzimšanas vai adopcijas laikā ir pārtraukta vai ietekmēta.

51

Kā noteikts Direktīvas 79/7 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tā attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību tostarp vecuma gadījumā. Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punkta trešo ievilkumu vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka saistībā ar pabalstu aprēķināšanu nepastāv nekāda tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ, it īpaši, atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli.

52

Kā norāda iesniedzējtiesas, 2019. gada 12. decembra sprieduma Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075) 39., 41., 66. un 67. punktā Tiesa jau būtībā ir nospriedusi, ka Direktīva 79/7 jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzētas tiesības uz pensijas piemaksu sievietēm, kurām bijuši vismaz divi bioloģiski vai adoptēti bērni un kuras saņem uz iemaksām balstītu pastāvīgas darbnespējas pensiju saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, bet vīriešiem, kuri ir identiskā situācijā, nav tiesību uz šādu pensijas piemaksu, jo šāds tiesiskais regulējums rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ šīs direktīvas 4. panta 1. punkta trešā ievilkuma izpratnē.

53

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesu sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ir pamatā šim spriedumam, proti, tas, kas izriet no agrākā LGSS 60. panta 1. punkta, ir ticis grozīts tostarp tādējādi, ka turpmāk tiesības uz šādu pensijas piemaksu ir ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem, ciktāl pēdējie minētie atbilst papildu nosacījumiem par to, ka viņu profesionālā izaugsme ir tikusi pārtraukta vai ietekmēta bērnu piedzimšanas vai adopcijas laikā, konkrētāk – attiecībā uz pamatlietām ir izpildīts nosacījums, ka laikā no deviņiem mēnešiem pirms bērna piedzimšanas līdz trim gadiem pēc bērna piedzimšanas nav veiktas iemaksas ilgāk nekā 120 dienas.

54

Kā precizējusi INSS un Spānijas valdība, grozītais LGSS, kā izrietot no šī likuma pamatojuma izklāsta, balstās uz pieņēmumu, ka bērnu audzināšanu principā uzņemas sievietes, kaitējot viņu profesionālajai izaugsmei; šīs prezumpcijas pamatā ir empīrisks konstatējums, ka bērnu audzināšana, ko veic māte, pārsvarā ietekmē viņas profesionālo izaugsmi. Šādu prezumpciju varētu atspēkot tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka ir izpildīti grozītā LGSS 60. panta 1. punktā paredzētie vīriešiem piemērojamie nosacījumi, un šo nosacījumu izpilde tādējādi ļautu uzskatīt, ka patiesībā tieši vīrietis ir pievērsies bērnu audzināšanai.

55

Pirmām kārtām, šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, kā to dara iesniedzējtiesas un Eiropas Komisija, ka agrākajā LGSS izdarītie grozījumi nepārtrauc mazāk labvēlīgu attieksmi pret vīriešiem salīdzinājumā ar sievietēm.

56

Proti, tikai vīriešiem, lai saņemtu tiesības uz attiecīgo pensijas piemaksu, jāatbilst šī sprieduma 53. punktā minētajiem papildu nosacījumiem. Tātad, lai šādu piemaksu varētu piešķirt vīriešiem, kuri saņem vecuma pensiju, nepietiek tikai ar vecāka statusu, bet sievietēm ar identisku statusu tā pienākas.

57

Otrkārt, jāpārbauda, vai atšķirīgā attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kas ieviesta ar pamatlietās aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, attiecas uz personu kategorijām, kuras ir salīdzināmās situācijās, atbilstoši 2019. gada 12. decembra sprieduma Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075) 42.–45. punktā atgādinātajiem apsvērumiem.

58

Konkrētāk, situāciju salīdzināmība jānovērtē nevis vispārīgi un abstrakti, bet gan specifiski un konkrēti, ņemot vērā visus elementus, kas to raksturo, it īpaši, ievērojot tā valsts tiesiskā regulējuma priekšmetu un mērķi, ar ko tiek ieviests attiecīgais nošķīrums, kā arī attiecīgā gadījumā tās jomas principus un mērķus, kurā ietilpst šis valsts tiesiskais regulējums (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī no šī tiesiskā regulējuma formulējuma paša izriet, ka tā mērķis ir samazināt dzimumu nevienlīdzību sociālā nodrošinājuma jomā, kompensējot finansiālo kaitējumu, kas mātēm nodarīts profesionālajā izaugsmē izšķirošās lomas bērnu audzināšanā dēļ, jo šī kaitējuma rezultātā tostarp tiek veiktas mazākas iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā un tiek piešķirti samazināti sociālā nodrošinājuma pabalsti.

60

Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā šo mērķi, nevar izslēgt, ka vīriešu un sieviešu dzimuma darbinieki, kuri uzņēmušies savu bērnu audzināšanu, ir salīdzināmā situācijā, ciktāl abi dzimumi to iesaistes bērnu audzināšanā dēļ sastopas ar vieniem un tiem pašiem šķēršļiem karjerā, šo vērtējumu neietekmē INSS un Spānijas valdības uzsvērtais apstāklis, ka praksē ar bērnu audzināšanu saistītos uzdevumus galvenokārt uzņemas sievietes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075, 50.–52. punkts).

61

No tā izriet, ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir grozītā LGSS 60. panta 1. punkts, ir ieviesta nelabvēlīgāka attieksme pret vīriešiem salīdzinājumā ar sievietēm, lai gan šīs personas var būt salīdzināmās situācijās.

62

Tādēļ šāds regulējums rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkta izpratnē.

63

Otrām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru atkāpe no jebkādas tiešas diskriminācijas dzimuma dēļ aizlieguma, kas paredzēts Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktā, iespējama tikai šīs direktīvas noteikumos izsmeļoši uzskaitītajos gadījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm),C‑450/18, EU:C:2019:1075, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Šajā ziņā attiecībā uz, pirmkārt, Direktīvas 79/7 4. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru vienlīdzīgas attieksmes princips neskar noteikumus attiecībā uz mātes aizsardzību, jākonstatē, kā norāda arī iesniedzējtiesa lietā C‑623/23, ka grozītā LGSS 60. panta 1. punktā nav ietverts neviens elements, kas pierādītu saikni starp attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai šķēršļiem karjerā, kas rodas sievietei, ņemot vērā viņas nodarbinātības pārtraukumu pēcdzemdību periodā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm),C‑450/18, EU:C:2019:1075, 57. punkts).

65

Turklāt, kā norāda Komisija, šādu konstatējumu apstiprina fakts, ka attiecīgā pensijas piemaksa turpmāk, ievērojot šī sprieduma 53. punktā minētos papildu nosacījumus, var tikt piešķirta arī vīriešiem.

66

Tādēļ tāda pensijas piemaksa kā pamatlietās aplūkotā neietilpst Direktīvas 79/7 4. panta 2. punktā paredzētās atkāpes no diskriminācijas aizlieguma piemērošanas jomā.

67

Otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu tā neskar dalībvalstu tiesības no tās darbības jomas izslēgt priekšrocības attiecībā uz vecuma pensiju, kas piešķirta personām, kuras ir izaudzinājušas bērnus, kā arī tiesību iegūšanu uz pabalstiem pēc pārtraukuma darbā, kas radies saistībā ar bērna audzināšanu.

68

Tomēr šajā ziņā pietiek ar norādi – lai gan ir taisnība, ka grozītā LGSS 60. panta 1. punkta b) apakšpunkta 1. un 2. punktā vīriešiem ir paredzēti nosacījumi, lai tostarp ierobežotu attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu tikai tiem vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuru profesionālā izaugsme ir tikusi pārtraukta vai ietekmēta bērnu piedzimšanas vai adopcijas dēļ, no iesniedzējtiesu sniegtajiem precizējumiem izriet, ka attiecībā uz sievietēm šajā tiesību normā joprojām nav paredzēts, ka šāda piešķiršana būtu atkarīga no bērnu audzināšanas vai no viņu profesionālās izaugsmes pārtraukuma bērnu audzināšanas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm),C‑450/18, EU:C:2019:1075, 62. punkts).

69

Tātad šādai pensijas piemaksai Direktīvas 79/7 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams.

70

Trešām kārtām, jāpārbauda, vai šī sprieduma 62. punktā minētā diskriminācija, kas izriet no grozītā LGSS 60. panta 1. punkta, var tikt attaisnota saskaņā ar Hartas 23. pantu.

71

Minētā 23. panta otrajā daļā paredzēts, ka līdztiesības princips neliedz saglabāt vai noteikt pasākumus, kuri paredz īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētam dzimumam. Šajā ziņā jāprecizē, ka minētajā tiesību normā “saīsinātā formā” pārņem LESD 157. panta 4. punktu, bet “[to] negroza”, kā izriet no Skaidrojumiem saistībā ar Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.).

72

Saskaņā ar 157. panta 4. punktu, lai praksē nodrošinātu pilnīgu līdztiesības starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu darba dzīvē, vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz dalībvalstij iespēju saglabāt vai veikt pasākumus, ar ko paredz īpašas priekšrocības, lai nepietiekami pārstāvētajam dzimumam atvieglotu iesaistīšanos profesionālajā darbā vai lai novērstu vai kompensētu viņu profesionālās izaugsmes trūkumus.

73

Šajā ziņā INSS apgalvo, ka uz grozītā LGSS 60. panta 1. punktu attiecas minētā tiesību norma, jo tas jāuzskata par pozitīvās rīcības pasākumu, kas iekļaujas tāda mērķa sasniegšanā, kura nozīme esot atzīta Savienības līmenī un kurš ir vērsts uz to, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību vecuma pensiju jomā, kas izriet no tā, ka sievietes vēsturiski uzņēmušās galveno lomu bērnu audzināšanā. INSS piebilst, ka attiecīgā pensijas piemaksa ir daļa no Spānijas Karalistes veikto pasākumu kopuma, kas tostarp attiecas uz shēmām vecāku līdzatbildības ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanas veicināšanai un tātad LESD 157. panta 4. punktā noteikto mērķu sasniegšanai. Tādējādi grozītā LGSS 60. panta 1. punkts ļaujot papildināt šos citus pasākumus, kompensējot trūkumus, kas sievietēm bērnu audzināšanas dēļ radušies profesionālajā izaugsmē un kas karjeras beigās ietekmē viņu vecuma pensiju.

74

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa 2019. gada 12. decembra sprieduma Instituto Nacional de la Seguridad Social (Piemaksa pie pensijas mātēm) (C‑450/18, EU:C:2019:1075) 65. punktā būtībā nospriedusi, ka LESD 157. panta 4. punkts nevar tikt piemērots tādam valsts tiesiskajam regulējumam kā agrākā LGSS 60. panta 1. punkts, kas tikai piešķir sievietēm pensijas piemaksu pensijas piešķiršanas brīdī, neatrisinot problēmas, kas viņām var rasties profesionālās izaugsmes laikā, jo šī pensijas piemaksa nešķiet tāda, kura varētu kompensēt trūkumus, kādiem ir pakļautas sievietes, palīdzot viņām šajā izaugsmē, un tādējādi nodrošinot praksē pilnīgu vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm darbā.

75

Iepriekšējā punktā izklāstītie apsvērumi attiecas arī uz grozītā LGSS 60. panta 1. punktu. Šajā ziņā apstāklis, ka šī tiesību norma, ciktāl tas ir pierādīts, papildina citas shēmas, kas savukārt paredzētas LESD 157. panta 4. punktā minēto mērķu sasniegšanai, pats par sevi nevar ietekmēt šādu secinājumu.

76

Tādēļ jākonstatē, ka tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds aplūkots pamatlietās, nevar attaisnot saskaņā ar Hartas 23. pantu.

77

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C‑623/23 un vienīgo jautājumu lietā C‑626/23 jāatbild, ka Direktīva 79/7, it īpaši tās 4. pants un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts kopsakarā ar Hartas 23. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību bērnu audzināšanas dēļ sociālā nodrošinājuma pabalstu jomā, pensijas piemaksa tiek piešķirta sievietēm, kuras saņem uz iemaksām balstītu vecuma pensiju un kurām bijis viens vai vairāki bērni, savukārt šīs piemaksas piešķiršana vīriešiem, kuri ir identiskā situācijā, ir pakļauta papildu nosacījumiem par to, ka viņu profesionālā izaugsme bērnu piedzimšanas vai adopcijas laikā ir pārtraukta vai ietekmēta.

78

INSS un Spānijas valdība apgalvo, ka otrais jautājums lietā C‑623/23 par ietekmi, kāda attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanai tēvam varētu būt uz mātei jau piešķirtās piemaksas saglabāšanu, nav pieņemams, jo pamatlietā netiek aplūkota šīs piemaksas iespējamā atcelšana attiecīgo bērnu mātei.

79

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2022. gada 24. februāris, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs), C‑389/20, EU:C:2022:120, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 24. februāris, TGSS (Mājsaimniecībā nodarbināto darbinieku bezdarbs), C‑389/20, EU:C:2022:120, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Šajā gadījumā ir taisnība, ka jautājums par mātei piešķirtās pensijas piemaksas atcelšanu pats par sevi, šķiet, nav pamatlietas priekšmets. To paturot prātā, ja saskaņā ar grozītā LGSS 60. panta 2. punktu “piemaksas piešķiršana otram no vecākiem pirmajam izraisa jau piešķirtās piemaksas izbeigšanu”, šis vecāks tomēr jāuzklausa “pirms lēmuma par tiesību piešķiršanas otrajam no vecākiem pieņemšanas”. Turklāt no iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem izriet, ka mātei tika lūgts ierasties pamatlietā kā personai, kas iestājusies lietā.

82

Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka iesniedzējtiesai, lai izspriestu strīdu pamatlietā saskaņā ar piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, jāņem vērā šāda atcelšanas iespēja. Tādējādi nešķiet acīmredzami, ka atcelšanas saderībai ar Savienības tiesībām nav nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu.

83

Turklāt Spānijas valdība uzskata, ka Direktīvai 79/7 nav nekādas saistības ar otrā jautājuma priekšmetu lietā C‑623/23, jo iesniedzējtiesa nav precizējusi, kura no šīs direktīvas normām tiktu pārkāpta, ja pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma diskriminējošā rakstura konstatēšana izraisītu mātes attiecīgās pensijas piemaksas atcelšanu.

84

Šajā ziņā pietiek ar konstatējumu, ka iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas ar tās uzskatu, ka šāda atcelšana varētu atņemt jebkādu lietderīgo iedarbību atbilstoši Direktīvai 79/7 veiktajam konstatējumam par šī valsts tiesiskā regulējuma diskriminējošo raksturu. Tādējādi ir saprotama saikne, ko šī tiesa konstatējusi starp mātei piešķirtās attiecīgās pensijas piemaksas atcelšanu un no šīs direktīvas izrietošajām prasībām.

85

Attiecīgi otrais jautājums lietā C‑623/23 ir pieņemams.

86

Ar otro jautājumu lietā C‑623/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 79/7 jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tas, ka tad, ja tiek noraidīts pieteikums par pensijas piemaksu, ko tēvs iesniedzis saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kurš atzīts par tādu, kas rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ šīs direktīvas izpratnē, un ja tāpēc tēvam šāda piemaksa tiek piešķirta, izmantojot mātēm piemērojamos nosacījumus, šāda piešķiršana mātei izraisa jau piešķirtās pensijas piemaksas atcelšanu, jo atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam minēto piemaksu var piešķirt tikai tam no vecākiem, kurš saņem mazāko vecuma pensiju, un šajā gadījumā tas ir tēvs.

87

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši iedibinātai judikatūrai, ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretēja diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi, ar ko tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme, vienlīdzības principa ievērošanu var nodrošināt, tikai piešķirot mazāk labvēlīgo attieksmi saņēmušās kategorijas personām tādas pašas priekšrocības, kādas ir privileģētajai kategorijai piederīgajām personām. Šādā gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot nevienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot no likumdevēja tās iepriekšēju atcelšanu, un nelabvēlīgā stāvoklī esošās grupas locekļiem piemērot tādu pašu kārtību, kāda tiek piemērota otras kategorijas personām (spriedums, 2023. gada 14. septembris, TGSS (Maternitātes piemaksas atteikums),C‑113/22, EU:C:2023:665, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Šajā gadījumā, lai gan, runājot par attiecīgo pensijas piemaksu, tas, ka tēvam tiek piemērots tāds pats režīms kā mātei, izraisa šīs piemaksas piešķiršanu tēvam un vienlaikus arī mātei jau piešķirtās piemaksas atcelšanu, jo, pirmkārt, valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts, ka minēto piemaksu var piešķirt tikai vienam no vecākam, proti, tam, kurš saņem mazāko pensiju, un, otrkārt, māte saņem lielāku pensiju, nevar uzskatīt, ka šī atcelšana atņemtu lietderīgo iedarbību konstatējumam par tāda valsts tiesiskā regulējuma diskriminējošo raksturu, saskaņā ar kuru tēvam tiek liegta šī piemaksa.

89

Šāda atcelšana ir tikai sekas tam, ka tēvam tiek piemēroti tie paši nosacījumi, kas piemērojami mātēm saistībā ar attiecīgās pensijas piemaksas piešķiršanu.

90

Tāpat būtu iesniedzējtiesas norādītajā situācijā, kad tēvs saņemtu lielāku pensiju un šī iemesla dēļ minētā piemaksa tiktu piešķirta tikai mātei.

91

Šai tiesai jāinterpretē savas valsts tiesības un jāizvērtē, vai tās ļauj saglabāt to pensijas piemaksu, kas jau piešķirta mātei, ja tēvs var pretendēt uz attiecīgo pensijas piemaksu ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi piemērojami mātēm, precizējot, ka minētā tiesa, šķiet, uzskata, ka nosacījums, kas paredz, ka šī piemaksa tiek piešķirta tikai tam no vecākiem, kurš saņem mazāku pensiju, nav piemērojams, “ja [minētā] piemaksa tiek piešķirta tēvam, kurš neatbilst valsts tiesību normā, ar kuru tiek ieviesta diskriminācija dzimuma dēļ, paredzētajiem nosacījumiem”.

92

Ja iesniedzējtiesa konstatē, ka tās valsts tiesībās šāda saglabāšana ir atļauta, nekas Savienības tiesībās neprasa liegt tādu pensijas piemaksu kā pamatlietā aplūkotā to personu kategorijai, kuras to jau saņem, kā to pamatoti norādījusi Komisija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. jūnijs, Landtová, C‑399/09, EU:C:2011:415, 53. punkts).

93

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu lietā C‑623/23 jāatbild, ka Direktīva 79/7 jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tas, ka tad, ja tiek noraidīts pieteikums par pensijas piemaksu, ko tēvs iesniedzis saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kurš atzīts par tādu, kas rada tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ šīs direktīvas izpratnē, un ja tāpēc tēvam šāda piemaksa tiek piešķirta, izmantojot mātēm piemērojamos nosacījumus, šāda piešķiršana mātei izraisa jau piešķirtās pensijas piemaksas atcelšanu, jo atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam minēto piemaksu var piešķirt tikai tam no vecākiem, kurš saņem mazāku vecuma pensiju, un šajā gadījumā tas ir tēvs.

94

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedībām, kas notiek iesniedzējtiesās, tāpēc tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: