1

Ar prasību šajā lietā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Maltas Republika, izveidodama un īstenodama tādu institucionalizētu programmu pilsonības iegūšanai par ieguldījumu kā Maltese Citizenship by Naturalisation for Exceptional Services by Direct Investment (programma “Maltas pilsonības piešķiršana naturalizācijas kārtībā par īpašiem nopelniem tieša ieguldījuma veidā”; turpmāk tekstā – “2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu”), kas pamatota ar Maltese Citizenship Act (Chapter 188 of the Laws of Malta) (Maltas Pilsonības likums (Maltas likumu krājuma 188. nodaļa)) – kurā grozījumi izdarīti ar Maltese Citizenship (Amendment No. 2) Act (Act XXXVIII of 2020) (Likums par Maltas Pilsonības likuma grozījumu Nr. 2 (2020. gada likums Nr. XXXVIII); 2020. gada 31. jūlijaThe Malta Government Gazette Nr. 20,452; turpmāk tekstā – “2020. gada likums”) un Granting of citizenship for Exceptional Services Regulations, 2020 (Subsidiary Legislation 188.06 of the Laws of Malta) (2020. gada Noteikumi par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem (Maltas likumu krājuma pakārtotais tiesību akts 188.06); 2020. gada 20. novembraThe Malta Government Gazette Nr. 20,524; turpmāk tekstā – “2020. gada noteikumi”) – (turpmāk tekstā – “Maltas Pilsonības likums”) 10. panta 9. punktu un kas paredz naturalizāciju – pat situācijā, kad trūkst faktiskas saiknes starp naturalizācijas pieteikuma iesniedzēju un šo valsti, – apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, nav izpildījusi savas saistības, kas izriet no LESD 20. panta un LES 4. panta 3. punkta.

2

LES 1. panta otrā daļa ir formulēta šādi:

“Šis Līgums ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kur lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem.”

3

LES 2. pantā ir noteikts:

“Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

4

Saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu:

“Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu.”

5

LES 4. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.

3.   Saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.

Dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem.

Dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu.”

6

LES 9. pantā ir paredzēts:

“Visās darbībās Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās. Savienības pilsonis ir jebkura persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un neaizstāj to.”

7

LES 10. pants ir formulēts šādi:

“1.   Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija.

2.   Pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā.

Dalībvalstis Eiropadomē pārstāv valstu vai valdību vadītāji, bet Padomē – to valdības, kas savukārt par savu darbību saskaņā ar demokrātijas principiem atbild vai nu savu valstu parlamentiem, vai saviem pilsoņiem.

3.   Katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem.

4.   Politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Savienības pilsoņu gribas izteikšanu.”

8

LES 11. pantā ir noteikts:

“1.   Iestādes ar atbilstīgiem līdzekļiem dod pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju izteikt savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem.

[..]

4.   Savienības pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un aicināt Eiropas Komisiju saskaņā ar tās pilnvarām iesniegt atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros pēc pilsoņu ieskata Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts.

Procedūras un nosacījumi šādas iniciatīvas iesniegšanai ir noteikti atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 24. panta pirmajai daļai.”

9

Saskaņā ar LESD 20. pantu:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”

10

LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”

11

LESD 22. pantā ir paredzēts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.

2.   Neskarot 223. panta 1. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.”

12

LESD 23. pants ir formulēts šādi:

“Ikvienam Savienības pilsonim trešajā valstī, kurā nav pārstāvniecības tai dalībvalstij, kuras pilsonis viņš ir, ir tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Dalībvalstis pieņem atbilstīgus pasākumus un sāk starptautiskas sarunas, lai nodrošinātu šādu aizsardzību. Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt direktīvas, ar ko nosaka koordinācijas un sadarbības pasākumus, kuri vajadzīgi, lai veicinātu šādu aizsardzību.

[..]”

13

LESD 24. pantā ir noteikts:

“Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, paredz noteikumus procedūrām un nosacījumiem, kas nepieciešami pilsoņu iniciatīvai [LES] 11. panta nozīmē, tostarp nosaka minimālo dalībvalstu skaitu, kas tiem jāpārstāv.

Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentā saskaņā ar 227. pantu.

Ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu.

Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības rakstiski vērsties pie jebkuras no iestādēm vai struktūrām, kas minētas šajā pantā vai Līguma par Eiropas Savienību 13. pantā, kādā no minētā Līguma 55. panta 1. punktā minētajām valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā.”

14

Līguma par Eiropas Savienību Nobeiguma akta pielikumam dalībvalstu pievienotā Deklarācija Nr. 2 par dalībvalstu pilsonību (OV 1992, C 191, 98. lpp.; turpmāk tekstā – “Deklarācija Nr. 2”) ir formulēta šādi:

“Konference dara zināmu – katru reizi, kad Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā ir pieminēti dalībvalstu pilsoņi, jautājumu par to, vai kādai personai ir dalībvalsts pilsonība, izšķir, atsaucoties vienīgi uz attiecīgās dalībvalsts tiesībām. [..]”

15

Edinburgā 1992. gada 11. un 12. decembrī notikušajā Eiropadomes sanāksmē valstu un valdību vadītāju pieņemtā lēmuma par dažiem jautājumiem, kurus sakarā ar Līgumu par Eiropas Savienību bija izvirzījusi Dānija (OV 1992, C 348, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Edinburgas lēmums”), A iedaļā ir noteikts:

“Eiropas Kopienas dibināšanas līguma otrās daļas noteikumos par Savienības pilsonību dalībvalstu pilsoņiem tiek piešķirtas papildu tiesības un aizsardzība, kā paredzēts minētajā daļā. Tās nekādā veidā neaizstāj valsts pilsonību. Jautājumu par to, vai personai ir dalībvalsts pilsonība, izšķir, atsaucoties vienīgi uz attiecīgās dalībvalsts tiesībām.”

16

Maltas Pilsonības likuma 10. panta, kurā izklāstīti parastās naturalizācijas nosacījumi, 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam var piešķirt Maltas pilsoņa naturalizācijas apliecību, ja viņš ministram apliecina atbilstību šādiem izvirzītiem nosacījumiem:

17

Saskaņā ar šā likuma 10. panta 1. punkta otro daļu ministrs – ja viņš to atzīst par lietderīgu attiecīgā gadījuma konkrētajos apstākļos – var atļaut 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto gadu kopsummas aprēķinā iekļaut uzturēšanās laikposmus, kas bijuši vairāk nekā septiņus gadus pirms pieteikuma iesniegšanas dienas.

18

Maltas Republika 2013. gada 15. novembrī pieņēma Act No. XV of 2013: An Act to amend the Maltese Citizenship Act (Chapter 188 of the Laws of Malta) (2013. gada Likums Nr. XV par grozījumu Maltas Pilsonības likumā (Maltas likumu krājuma 188. nodaļa); 2013. gada 15. novembraThe Malta Government Gazette Nr. 19,166; turpmāk tekstā – “2013. gada grozījums”). Līdztekus Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punktā paredzētajai procedūrai ar 2013. gada grozījumu tika radīta iespēja pieteikuma iesniedzējam iegūt naturalizācijas apliecību, izmantojot dalību “individuālo ieguldītāju programmā”, ko reglamentē atsevišķs noteikumu un procedūru kopums.

19

Programmu individuālajiem ieguldītājiem sākotnēji reglamentēja Individual Investor Programme of the Republic of Malta Regulations, 2014 (Subsidiary Legislation 188.03 of the Laws of Malta) (Maltas Republikas 2014. gada individuālo ieguldītāju programmas noteikumi (Maltas likumu krājuma pakārtotais tiesību akts 188.03); 2014. gada 4. februāraThe Malta Government Gazette Nr. 19,205; turpmāk tekstā – “2014. gada noteikumi”). Saskaņā ar 2013. gada grozījumu un 2014. gada noteikumiem visam šīs programmas (turpmāk tekstā – “2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu”) darbības laikam bija paredzēts maksimums – 1800 atlasītu pieteikuma iesniedzēju (neskaitot viņu apgādājamās personas).

20

Maltas Republika 2020. gada 28. jūlijā pieņēma 2020. gada likumu.

21

Kopš šā likuma stāšanās spēkā Maltas Pilsonības likuma 10. panta 9. punkts ir formulēts šādi:

“Neatkarīgi no šā vai jebkura cita likuma noteikumiem ministrs Maltas pilsoņa naturalizācijas apliecību var piešķirt ārvalstniekam vai bezvalstniekam, kuram ir īpaši nopelni Maltas Republikas vai cilvēces labā vai kura naturalizācija lielā mērā atbilst Maltas Republikas interesēm un kurš atbilst šajā likumā noteiktajām prasībām. Šajā panta daļā “īpašs” nozīmē “acīmredzami pārāks”, un tas galvenokārt attiecas uz zinātnieku, pētnieku, sportistu, mākslinieku, kultūras darbinieku, ieguldītāju un uzņēmēju devumu:

ar nosacījumu, ka ministrs naturalizācijas apliecību piešķir arī tāda ārvalstnieka vai bezvalstnieka tiesīgai apgādājamai personai, kas Maltas Republikai sniedzis īpašus pakalpojumus, veicot ieguldījumu,

un ar nosacījumu, ka šī persona iesniedz pieteikumu paredzētajā kārtībā un Maltā dod uzticības zvērestu.”

22

2020. gada likuma 9. pantā, kura norma pārņemta Maltas Pilsonības likuma 27. pantā, pārejas noteikumu statusā ir paredzēts, ka 2020. gada likums nav piemērojams pirms tā stāšanās spēkā iesniegtiem pieteikumiem par Maltas pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā.

23

Maltas Republika 2020. gada 20. novembrī pieņēma 2020. gada noteikumus, kā arī rīkojumus par to aģentūru izveidi, kuras ir atbildīgas par 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu pārvaldību.

24

Saskaņā ar 2020. gada noteikumu 15. panta 3. punktu, 16. panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunktu un 7. punktu, kā arī šo noteikumu pirmo pielikumu ārvalstu ieguldītājs var lūgt naturalizāciju par īpašiem nopelniem tieša ieguldījuma veidā, ja viņš izpilda vai apņemas izpildīt šādus nosacījumus:

25

Saskaņā ar 2020. gada noteikumu 16. panta 3. punktu un pirmā pielikuma 1. punkta b) apakšpunktu šāds pieteikums var arī attiekties uz pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļiem. Šajā nolūkā ir veicami papildu maksājumi 50000 EUR apmērā attiecīgi par dzīvesbiedru un par katru bērnu.

26

Saskaņā ar šo noteikumu 19. pantu:

“Programmā Maltas pilsonības piešķiršanai naturalizācijas kārtībā par īpašiem nopelniem tieša ieguldījuma veidā piešķirto Maltas pilsonības apliecību skaits nepārsniedz četrus simtus (400) gadā, izņemot apgādājamos, un jebkurā gadījumā atlasīto pieteikumu iesniedzēju kopskaits, izņemot apgādājamos, nepārsniedz tūkstoti un piecus simtus (1500).”

27

Lai gan ar minēto noteikumu 31. panta 1. punktu 2014. gada noteikumi tika atcelti, tie palika spēkā līdz maksimālā pieteikumu skaita sasniegšanai; ar 2014. gada noteikumu 12. pantu tas bija noteikts 1800 pieteikumu apmērā, neskaitot apgādājamās personas.

28

Ar 2014. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu ārvalstu valstspiederīgajiem bija dota iespēja iegūt Maltas pilsonību apmaiņā pret iepriekš noteiktiem, 2014. gada noteikumos paredzētiem maksājumiem un ieguldījumiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem koncesionāram tika uzticēts izstrādāt, ieviest, pārvaldīt, īstenot un popularizēt šo programmu.

29

Uzzinājusi par minēto programmu, Komisija sāka dialogu ar Maltas Republiku par šīs programmas ietekmi uz Savienību un pārējām dalībvalstīm.

30

Komisija 2020. gada 1. aprīļa vēstulē Maltas Republikai norādīja, ka tādas programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu kā 2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kuru rezultātā Savienības pilsonība tiek “pārdota”, varētu uzskatīt par tādām, ar ko tiek ļaunprātīgi izmantots kopīgais projekts – Savienības pilsonība – un kas ir pretrunā principam par lojālu sadarbību starp Savienību un tās dalībvalstīm.

31

Maltas Republika no 2020. gada aprīļa līdz oktobrim sniedza papildu precizējumus attiecībā uz 2014. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu darbību un informēja Komisiju par saviem plāniem pārstrādāt spēkā esošo tiesisko regulējumu.

32

Komisija 2020. gada 20. oktobrī Maltas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli. Šajā vēstulē tā atkārtoja bažas, ka tāda programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu kā 2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu nav saderīga ar LESD 20. pantu un LES 4. panta 3. punktu.

33

Maltas Republika ar 2020. gada 18. decembra atbildi uz šo brīdinājuma vēstuli informēja Komisiju, ka valsts tiesisko regulējumu, kurā reglamentēta Maltas pilsonības piešķiršana, ir pārstrādājusi. Tā precizēja, ka pēc 2020. gada likuma pieņemšanas normas, kurās atļauta Maltas pilsonības piešķiršana uz 2014. gada noteikumu pamata, vairs nav spēkā. Tomēr tā norādīja, ka, ņemot vērā to, ko tiesiski pamatoti būtu sagaidīt, kā arī jau uzņemtās saistības, šīs normas paliek spēkā un ir piemērojamas pieteikumiem, kas bija saņemti līdz 2020. gada 15. augustam.

34

Komisija 2021. gada 9. jūnijā Maltas Republikai nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kurā norādīja, ka grozījumi, kas izdarīti ar 2020. gada likumu un 2020. gada noteikumiem, nav novērsuši nepilnības 2014. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, proti, tā būtībā esot uzskatāma par darījumu, un arī 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu esot pretrunā LESD 20. pantam un LES 4. panta 3. punktam.

35

Maltas Republika uz šo papildu brīdinājuma vēstuli atbildēja 2021. gada 6. augustā, norādot, ka nepiekrīt Komisijai. Šī dalībvalsts citastarp apgalvoja, ka Komisijas nostāja nav saderīga ar kompetences sadalījuma principu, jo tā nozīmējot iejaukšanos jomā, kas pakļauta dalībvalsts suverenitātei.

36

Maltas Republika 2022. gada 2. martā līdz turpmākam paziņojumam apturēja 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu piemērošanu Krievijas un Baltkrievijas valstspiederīgajiem, vienlaikus to atstājot spēkā attiecībā uz citu trešo valstu pilsoņiem, izņemot Afganistānas, Ziemeļkorejas, Irānas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Somālijas, Sudānas, Dienvidsudānas, Sīrijas, Venecuēlas un Jemenas valstspiederīgos.

37

Komisija 2022. gada 28. martā izdeva ieteikumu par tūlītējiem pasākumiem Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā saistībā ar ieguldītājiem paredzētām sistēmām pilsonības un uzturēšanās atļaujas iegūšanai (C(2022) 2028 final). Šajā ieteikumā Komisija atkārtoja savu viedokli, ka programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kurā pilsonība tiek piešķirta apmaiņā pret iepriekš noteiktu maksājumu vai ieguldījumu, nav saderīga ar Savienības tiesību normām, un aicināja dalībvalstis, kas īsteno šādas programmas, tās atcelt.

38

Komisija 2022. gada 6. aprīlī Maltas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā atkārtoja savu nostāju, ka 2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu un 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu ir pretrunā LESD 20. pantam un LES 4. panta 3. punktam, un aicināja šo dalībvalsti veikt nepieciešamos pasākumus, lai divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas nodrošinātu atbilstību šim atzinumam.

39

Maltas Republika 2022. gada 6. jūnija atbildē uz šo argumentēto atzinumu no jauna pauda iebildumus pret Komisijas nostāju.

40

Tā kā Komisija uzskatīja, ka Maltas Republikas īstenotā 2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu un 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu nav saderīga ar Savienības tiesību normām, tā sāka šo tiesvedību par pienākumu neizpildi, vienlaikus precizējot, ka tā attiecas tikai uz pēdējo minēto programmu. Tomēr Komisija piebilda, ka 2014. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu noteikumi, kas ir pretrunā Savienības tiesību normām, pēc būtības esot pārņemti tiesiskajā regulējumā, kurā reglamentēta 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, un līdz ar to šī Savienības iestāde savā vērtējumā par pēdējo minēto programmu norāda uz faktiskiem apstākļiem, kas bijuši jau tad, kad tika piemērota 2014. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu.

41

Prasības pamatojumā ir izvirzīts viens vienīgs pamats, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LESD 20. pants un LES 4. panta 3. punkts.

42

Pirmām kārtām, Komisija apgalvo: lai gan dalībvalsts pilsonības piešķiršanas un anulēšanas nosacījumu formulēšana ietilpst attiecīgās dalībvalsts kompetencē, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesību normas. Tā kā līdz ar dalībvalsts pilsonības piešķiršanu automātiski tiek iegūts Savienības pilsoņa statuss, katrai dalībvalstij esot pienākums, īstenojot šo ekskluzīvo kompetenci, nekompromitēt un neapdraudēt Savienības pilsonības būtību, vērtību un integritāti, lai uzturētu savstarpējo uzticēšanos, uz kuru balstīts šis statuss. Šīs prasības izrietot no LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā lojālas sadarbības principa un LESD 20. pantā minētā Savienības pilsoņa statusa.

43

Šajā ziņā dalībvalsts pilsonība esot vienīgais nepieciešamais nosacījums tam, lai kļūtu par Savienības pilsoni LESD 20. panta izpratnē. No Savienības pilsonības izrietot tiesības, kas tieši paredzētas Savienības tiesību sistēmā, tostarp tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā un tiesības netikt diskriminētam pilsonības dēļ. Turklāt Savienības pilsonība ietverot spēcīgu civilo komponenti un politiskas tiesības, kas ir būtiskas dalībai LES 10. panta 3. punktā minētajās Savienības demokrātijas norisēs, kā arī dalībvalsts pilsoņa tiesības izmantot citu dalībvalstu konsulāro aizsardzību trešā valstī, kurā šī dalībvalsts nav pārstāvēta. Tiesa esot atkārtoti nospriedusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā fundamentāls dalībvalstu pilsoņu statuss.

44

Pretēji tam, ko Maltas Republika apgalvo iebildumu rakstā, šī prasība neliekot apšaubīt visu valsts tiesisko regulējumu, kas reglamentē personu naturalizāciju, bet – kā norāda Komisija – attiecoties tikai uz konkrētu programmu par dalībvalsts pilsonības piešķiršanu ieguldītājiem, kura līdz ar Savienības pilsonības komercializāciju apdraudot šā statusa integritāti – veidā, kas esot uzskatāms par īpaši smagu Savienības tiesību normu pārkāpumu.

45

Turklāt Maltas Republikas apgalvojumu, ka Tiesa valsts kompetences īstenošanu tās pilsonības piešķiršanas jomā varot pārbaudīt tikai tiktāl, ciktāl tā ir uzskatāma par Savienības vērtību vai mērķu vispārēju un sistemātisku ignorēšanu, neapstiprinot nedz Līgumi, nedz Tiesas judikatūra.

46

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka tāda programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kas nozīmē sistemātisku dalībvalsts pilsonības piešķiršanu apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem apstākļos, kad netiek izvirzītas prasības par faktisku saikni starp šo valsti un pieteikuma iesniedzēju, kompromitē un apdraud LESD 20. pantā nostiprinātās Savienības pilsonības būtību un integritāti un ir pretrunā LES 4. panta 3. punktā minētajam lojālas sadarbības principam.

47

Pirmkārt, Savienība esot balstīta ne tikai uz tādu Eiropas valstu grupas integrāciju, kurām ir kopējas vairākas vērtības, bet arī uz visu šo valstu tautu tuvināšanos, kā uzsvērts Lisabonas līgumā.

48

Ar noteikumiem par demokrātijas principiem, kas ar Lisabonas līgumu iekļauti LES II sadaļā, esot apstiprināta Savienības, kas ir ne tikai saimnieciska savienība, bet arī politiska savienība, pilsoņu svarīgā loma. Turklāt noteikumi par Savienības iestādēm, kuri izklāstīti LES III sadaļā, atgādinot, ka Savienības iestāžu popularizētās vērtības, izvirzītie mērķi un intereses, kurām tās kalpo, vienlaikus ir gan Savienības pilsoņu, gan dalībvalstu pilsoņu vērtības, mērķi un intereses.

49

Otrkārt, Komisija norāda: kā izriet no 2014. gada 18. decembra Atzinuma 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK) (EU:C:2014:2454, 172. punkts), Savienības pilsonība un tiesības, kas izriet no šā statusa, ietilpst to Līgumu būtisko normu vidū, kuras ir daļa no savveidīgas Savienības sistēmas un ir strukturētas tādā veidā, lai veicinātu integrācijas procesa īstenošanu, kas ir Savienības pastāvēšanas jēga. Tātad Savienības pilsonība un no šā statusa izrietošās tiesības esot uzskatāmas par dalībvalstu savstarpējas solidaritātes un uzticēšanās izpausmi.

50

Konkrētāk, attiecībā uz savstarpējo uzticēšanos Komisija apgalvo, ka, dodama piekrišanu ar Savienības pilsonību saistīto tiesību piešķiršanai un šīs solidaritātes attiecināšanai uz citām dalībvalstīm, tā ir balstījusies uz kopīgu dalībvalsts pilsonības pamatkoncepciju, saskaņā ar kuru tā galu galā izpaužas kā faktiska saikne starp dalībvalsti un tās pilsoņiem. Proti, Tiesa 1980. gadā esot atzinusi, ka īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības starp dalībvalsti un tās pilsoņiem, kā arī pilsonības saiknes pamats ir tiesību un pienākumu savstarpīgums.

51

Komisija piebilst: katras dalībvalsts piekrišana konkrētu tiesību automātiskai un beznosacījumu attiecināšanai arī uz visu pārējo dalībvalstu pilsoņiem atbilstoši savstarpējas uzticēšanās principam balstās uz postulātu, ka šīs citas dalībvalstis pilsonību piešķir vienīgi tad, ja pastāv faktiska saikne ar attiecīgo pieteikuma iesniedzēju. Tomēr šāda beznosacījumu piekrišana būtu apdraudēta, ja dalībvalstis nevarētu paļauties uz to, ka lēmumi par pilsonības piešķiršanu tiek balstīti uz šo kopīgo jēdzienu “dalībvalsts pilsonība”. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka no 1992. gada 7. jūlija sprieduma Micheletti u.c. (C‑369/90, EU:C:1992:295) izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums savstarpēji atzīt dalībvalstu lēmumus pilsonības jomā.

52

Šādos apstākļos tādas programmas ieviešana pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kas būtībā ir darījums un dod iespēju dalībvalsts pilsonību sistemātiski piešķirt – apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem – pieteikuma iesniedzējiem, kuriem nav faktiskas saiknes ar dalībvalsti un kuri šā iemesla dēļ acīmredzami neietilpst to personu kategorijā, kam Līgumu autori bija paredzējuši, ka tās var saņemt Savienības pilsonību, esot pretrunā Savienības pilsoņa statusa būtībai.

53

Treškārt, Komisija atgādina, ka LES 4. panta 3. punkts, kurā nostiprināts lojālas sadarbības princips, ietver gan “pozitīvu” pienākumu veicināt Savienības uzdevumu īstenošanu, gan “negatīvu” pienākumu atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu. Programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu izveide un īstenošana atļauj sistemātisku dalībvalsts pilsonības piešķiršanu, balstoties uz iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, un nav jāpierāda faktiska saikne ar dalībvalsti, kas piešķir šo pilsonību, apdraudot Savienības pilsoņa statusa integritāti, kā arī savstarpējo uzticēšanos, uz kuru balstīts šis statuss, un ar to saistītās tiesības.

54

Attiecībā uz operatīvi izmantojama un lietderīga sliekšņa noteikšanu, lai izlemtu, kas ir uzskatāms par “faktisku saikni” dalībvalsts pilsonības piešķiršanas vajadzībām, Komisija norāda, ka faktiskā dzīvesvieta ir uzskatāma par vienu no līdzekļiem, ar kuru ir iespējams konstatēt šādu saikni. Tomēr Komisijas ziņā neesot dot dalībvalstīm norādījumus par to, kuri piesaistes faktori to pilsonības piešķiršanā ir prioritāri.

55

Trešām kārtām, Komisija apgalvo, ka 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kas dod iespēju Maltas pilsonību sistemātiski piešķirt apmaiņā pret iepriekš noteiktiem būtiskiem maksājumiem vai ieguldījumiem un kas tātad būtībā ir darījums, ir uzskatāma par prettiesisku programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu.

56

Pirmkārt, prasības par reģistrēto dzīvesvietu, kas ieviestas ar 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, neesot pietiekamas, lai nodrošinātu, ka pastāv faktiska saikne ar Maltas Republiku.

57

Šajā ziņā Komisija uzskata, ka dokumenti un sarakste, ko ieguva Fondation Daphne Caruana Galizia un kas tika darīti pieejami plašsaziņas līdzekļiem saistībā ar projektu “Passport Papers” (turpmāk tekstā – “Passport Papers”) pierāda, ka 2014. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu nav izvirzītas prasības par faktisko dzīvesvietu. Šie dokumenti neesot uzskatāmi par pierādījumu apgalvotajai pienākumu neizpildei, bet ar tiem tikai esot paredzēts apstiprināt Komisijas argumentu, ka Maltas tiesiskā regulējuma ievērojamo trūkumu dēļ Savienības pilsonība sistemātiski tiek piešķirta trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nav pierādījuši, ka viņi atbilstu prasībai par iepriekšēju faktisku uzturēšanos Maltā.

58

Turklāt – vispirms – procesa pirmstiesas stadijā neesot noliegts, ka nav nepieciešams pierādīt faktisku nozīmīgu klātbūtni Maltas teritorijā. Turpinot – par to, ka saistībā ar 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu nav jāpierāda fiziska klātbūtne nozīmīgā laikposmā, liecinot šajā programmā izvirzīto prasību salīdzinājums ar Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punktā izklāstītajām prasībām, kas piemērojamas “parastajai” naturalizācijai; pēdējās minētās paredz “nepārtrauktu” uzturēšanos Maltā konkrētā laikposmā, bet neietverot noteikumus par prombūtni, kas varētu pārtraukt šādus uzturēšanās posmus. Turklāt šajā pirmstiesas stadijā Maltas Republika neesot varējusi sniegt ziņas par pieteikumiem par pilsonības piešķiršanu, kuri noraidīti vai atsaukti tā iemesla dēļ, ka nav ievērotas prasības par uzturēšanos šajā valstī. Visbeidzot – tas, ka prasības par dzīvesvietu ir teorētiskas, esot atspoguļots arī noteikumos, kuri pieļauj nepieciešamo uzturēšanās minimumu samazināt no trīs gadiem uz divpadsmit mēnešiem, izmantojot papildu maksājumu 150000 EUR apmērā.

59

Otrkārt, “faktiskai saiknei” esot jāpastāv dalībvalsts pilsonības piešķiršanas laikā. Šajā ziņā regulējums, kurā paredzēta iespēja veikt naturalizāciju, izmantojot šādas saiknes radīšanu pēc šīs piešķiršanas, neatbilstot mērķim stiprināt solidaritāti starp Savienības tautām, pateicoties tam, ka pastāv faktiska saikne ar Savienības dalībvalsti. Tāda programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu kā saistībā ar šo prasību aplūkojamā šajā kontekstā acīmredzami atšķiroties no regulējuma, ar kuru paredzēts mudināt trešo valstu valstspiederīgos ierasties strādāt un dzīvot šajā dalībvalstī.

60

Ņemot vērā, ka priekšrocības, ko sniedz Savienības pilsonība, stājas spēkā šā statusa iegūšanas laikā, neesot arī nekādas garantijas, ka nesen naturalizēts Maltas pilsonis nolems palikt Maltā, lai izveidotu “turpmāku faktisku saikni”, nevis doties uz citu Savienības dalībvalsti vai dzīvot trešā valstī, vienlaikus izmantojot tiesības, ko sniedz Savienības pilsonība. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka par 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu atbildīgo aģentūru publicētajos informatīvajos materiālos naturalizēta pilsoņa iespējas citastarp apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī vai Šengenas zonas valstī pasniedz kā vienu no “ieguvumiem” no Maltas pilsonības.

61

Komisija piebilst, ka tā nenoliedz, ka naturalizācijas process ietver pieteikuma iesniedzēju pārbaudīšanas procedūru. Tomēr no tiesiskā regulējuma, kurā reglamentēta 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, izrietot, ka šajā procedūrā tiek pārbaudīts, vai pieteikuma iesniedzēji varētu radīt risku drošībai, to, kāda ir viņu reputācija un bagātības līmenis, bet tā neietverot pārbaudi, vai pastāv īstena saikne starp šādiem pieteikuma iesniedzējiem un Maltas Republiku. Šāda pārbaudes procedūra, kā arī ministra rīcības brīvība atteikt naturalizācijas apliecības piešķiršanu nemainot to, ka šī programma pēc būtības ir darījums.

62

Turklāt Komisija norāda: Maltas Republika nenoliedzot, ka, lai varētu piedalīties 2020. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, pieteikuma iesniedzēja faktiska fiziska klātbūtne Maltā ir nepieciešama tikai divos gadījumos, proti, lai sniegtu biometriskos datus uzturēšanās atļaujas iegūšanas vajadzībām un lai dotu uzticības zvērestu. Tātad reģistrētā dzīvesvieta, kas vajadzīga dalībai šajā programmā, nevarot radīt īstenu saikni starp Maltas Republiku un pieteikuma iesniedzēju.

63

Savas aizstāvības nolūkā Maltas Republika, pirmām kārtām, norāda, ka dalībvalsts kompetence pilsonības piešķiršanas jomā, protams, ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesību normas Savienības kompetences jomās, tomēr neskarot pienākumu ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti.

64

Vispirms Maltas Republika norāda, ka Komisija ar savu prasību vēloties pārbaudīt tiesiskā regulējuma kopumu, kas reglamentē dalībvalsts naturalizācijas programmas prasības, procedūras un sekas; tas nozīmējot apšaubīt šīs dalībvalsts politikas izvēli pilsonības jomā. Šajā ziņā, jo plašāka esot valsts kompetences jomā īstenotā kontrole, jo lielāks esot risks, ka Savienība pārsniedz savu kompetenci.

65

Pirmkārt, veicot pārbaudi par dalībvalsts darbību situācijās, kas ir pielīdzināmas tam, ka de iure vai de facto tiek liegtas ar Savienības pilsoņa statusu saistītās tiesības un pienākumi, esot jāņem vērā kritērijs, kas atšķiras no tā, kurš piemērojams situācijās, kad tiek piešķirta dalībvalsts pilsonība. Proti, pilnvaras piešķirt pilsonību esot būtisks valsts suverenitātes elements, un tās esot cieši saistītas ar dalībvalsts nacionālās identitātes koncepciju un tās attīstību, kuras aizsardzība ar LES 4. panta 2. punktu ir uzdota Savienībai.

66

Līdz ar to ar dalībvalsts naturalizācijas politiku Savienības tiesību normas tiekot pārkāptas tikai tad, ja tā izraisa Savienības tiesību aktos nostiprināto Savienības vērtību un mērķu vispārēju un sistemātisku ignorēšanu; pretējā gadījumā tiktu apdraudēta dalībvalsts ekskluzīvā kompetence pilsonības piešķiršanas jomā. Maltas Republika norāda, ka šī interpretācija esot saderīga ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņa statuss “ir paredzēts” kā fundamentāls dalībvalstu pilsoņu statuss, – ar precizējumu, ka runa ir nevis par pašreizējo stāvokli, bet gan par procesu, kas pašreizējos integrācijas apstākļos norisinās un pastāv cieši līdzās dalībvalstu pilsonībai.

67

Otrkārt, Komisijas atbalstītā interpretācija esot saistīta ar nopietniem riskiem. Vispirms – šī interpretācija tieši ietekmējot tiesisko regulējumu, kurā reglamentēta pilsonība, visās dalībvalstīs, tostarp valstīs, kurās naturalizācija notiek uz diskrecionāru lēmumu pamata. Turpinot – minētā interpretācija nozīmējot, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir dota iespēja Savienības tiesību normu gaismā pārbaudīt dalībvalstu politiku, likumus un praksi naturalizācijas jomā. Visbeidzot – šāda interpretācija dodot dalībvalstīm iespēju iebilst pret pārējo dalībvalstu tiesību aktiem un praksi šajā jomā.

68

Šajā ziņā, ja Komisijas prasība tiktu apmierināta, Maltas Republikai būtu pienākums atcelt attiecīgo tiesību un regulatīvo aktu kopumu. Tātad, iebilzdama pret dalībvalsts tiesiskā regulējuma kopumu, kas reglamentē pilsonības iegūšanu, Komisija esot aicinājusi Tiesu kā “netiešu likumdevēju” rīkoties, izmantojot veto tiesības pret valsts tiesību aktiem, kas pieņemti jomā, kura ietilpst dalībvalsts ekskluzīvajā kompetencē.

69

Otrām kārtām, Maltas Republika apgalvo, ka Savienības tiesību aktos nav paredzēts dalībvalstu juridiski saistošs pienākums pieprasīt “iepriekšēju faktisku saikni” ar dalībvalsti, kas veic naturalizāciju, – neatkarīgi no tā, ka pieteikuma iesniedzējs ir veicis maksājumus vai uzņēmies citas saistības. Tas, ka pastāv šāda saikne, gan varot tiesiski pamatoti mudināt valstis atzīt, ka indivīds ir pietiekoši piesaistīts politiskajai kopienai. Tomēr šis iznākums izrietot nevis no saistībām, kas būtu paredzētas starptautisko tiesību vai Savienības tiesību normās, bet no dalībvalstu demokrātisko institūciju pieņemta politiska un suverēna lēmuma.

70

Šajā ziņā, pirmkārt, pienākums paredzēt, ka pirms dalībvalsts pilsonības piešķiršanas ir jākonstatē “iepriekšēja faktiska saikne”, neizrietot no Līgumiem un procesa, kura noslēgumā tie tika pieņemti. Turklāt no Deklarācijas Nr. 2 un Edinburgas lēmuma izrietot, ka jautājums, vai konkrētai personai ir dalībvalsts pilsonība, tiek reglamentēts, atsaucoties tikai uz attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Līgumos nav arī konstatējams, ka Savienība būtu “vienota politiska struktūra”.

71

Otrkārt, prasības par “iepriekšēju faktisku saikni” neizrietot no starptautiskajām tiesībām. Konkrētāk, tās nevar izsecināt no 1955. gada 6. aprīļa sprieduma Nottebohm (Lihtenšteina pret Gvatemalu) (CIJ Recueil, 1955, 4. lpp.), uz kuru Komisija ir balstījusies, lai pierādītu, ka Savienības tiesību aktos ir noteikts pienākums paredzēt, ka šāda saikne ir priekšnosacījums dalībvalsts pilsonības piešķiršanai, lai gan to, ka pastāv šādas prasības, Tiesa ir noraidījusi 1992. gada 7. jūlija spriedumā Micheletti u.c. (C‑369/90, EU:C:1992:295).

72

Treškārt, Komisija nesniedzot ziņas par operatīvi izmantojamu un lietderīgu slieksni tam, kas ir uzskatāms par “iepriekšēju faktisku saikni”, un Maltas Republikai neesot jānosaka šāds operatīvi izmantojams slieksnis.

73

Trešām kārtām, Maltas Republika apgalvo, ka 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu ir uzskatāma par tiesiski pamatotu, stabilu un efektīvu naturalizācijas programmu, kas tiek profesionāli pārvaldīta un neapdraud Savienības mērķu sasniegšanu. Šajā ziņā tas, kā Komisija atspoguļo šo programmu, proti, kā veidu, kā automātiski un bez nosacījumiem iegūt Maltas pilsonību, sistemātiski piešķirot šīs dalībvalsts pilsonību apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem Maltas Republikas valsts budžeta interesēs, esot uzskatāms par pārmērīgu vienkāršošanu, kam trūkst jebkāda tiesiska vai faktiska pamata.

74

Pirmkārt, Maltas Republika vienmēr esot rīkojusies godprātīgi un atbilstoši LES 4. panta 3. punktā minētajam principam par lojālu sadarbību starp Savienību un tās dalībvalstīm. Pēc tam, kad Komisija sāka dialogu, šī dalībvalsts esot veikusi grozījumus tiesiskajā regulējumā.

75

Otrkārt, Komisija savu vērtējumu esot balstījusi uz kļūdainu un sagrozītu Maltas tiesiskā regulējuma atspoguļojumu. Vispirms – ar šo tiesisko regulējumu esot ieviests nevis regulējums par “darījumu”, bet izsmeļoša, sarežģīta un vairākus posmus ietveroša procedūra, iesaistot dažādas valsts iestādes, lai sniegtu stingras garantijas, kuras noslēgumā varētu notikt naturalizācija.

76

Turpinot – minētais tiesiskais regulējums nepieļaujot sistemātisku Maltas pilsonības piešķiršanu apmaiņā pret konkrētiem maksājumiem, jo runa esot par diskrecionāru procesu ar stingriem kontrolmehānismiem. Konkrētāk, šo procedūru veidojot vienpadsmit procesuāli posmi, kuru nolūks ir radīt kopainu par pieteikuma iesniedzēju, tādējādi atvieglojot ministra galīgā, diskrecionārā lēmuma pieņemšanu. Šajā ziņā tas, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst izvirzītajām prasībām, viņam nepiešķirot automātiskas tiesības tikt naturalizētam.

77

Visbeidzot – šis tiesiskais regulējums balstoties uz dažādām saiknēm – retrospektīvām, pašreizējām un turpmākām –, kas laika gaitā attīstās. Tā esot nepieciešama iepriekšēja trīs gadus vai vienu gadu ilga uzturēšanās reģistrētajā dzīvesvietā – atkarībā no ieguldījumu apjoma –, un tas atbilstot starptautiskajai rezidences un pilsonības praksei ieguldījumu jomā. Turklāt administratīvā prakse “parastās” naturalizācijas jomā uz Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punkta pamata esot tāda, ka fiziska klātbūtne ir nepieciešama tikai konkrētos laikposmos. Imigrācijas tiesību aktos esot arī sniegti vairāki piemēri par to, kad integrācijas pasākumus nākas izstrādāt vēlākā stadijā gan uzturēšanās atļauju piešķiršanas procedūrās, gan naturalizācijas procedūrās, ja trūkst iepriekšējas saiknes ar uzņemošo valsti.

78

Šī dalībvalsts iebilst arī pret Komisijas atsaukšanos uz Passport Papers kā pierādījumiem, kas Tiesai ir jāņem vērā, jo šie dokumenti attiecas uz 2014. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu īstenošanu, nevis 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu īstenošanu, kas ir šīs prasības priekšmets.

79

Jāatgādina, ka saskaņā ar LES 9. pantu un LESD 20. panta 1. punktu Savienības pilsonis ir jebkura persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Saskaņā ar šīm normām Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un to neaizstāj.

80

Turklāt Deklarācijā Nr. 2 un Edinburgas lēmumā ir teikts, ka jautājums, vai konkrētai personai ir dalībvalsts pilsonība, tiek reglamentēts, atsaucoties tikai uz attiecīgās dalībvalsts tiesību normām.

81

Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir teikts: lai gan saskaņā ar starptautiskajām tiesībām dalībvalsts pilsonības piešķiršanas un anulēšanas noteikumu formulēšana ietilpst katras dalībvalsts kompetencē, īstenojot savu kompetenci pilsonības jautājumos, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības (spriedumi, 1992. gada 7. jūlijs, Micheletti u.c.,C‑369/90, EU:C:1992:295, 10. punkts; 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 45. punkts, un 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

82

Šajā ziņā uzreiz ir jānoraida argumentācija, kuru iesākumā bija formulējusi Maltas Republika un saskaņā ar kuru dalībvalstu pilsonības piešķiršanas procedūru izvērtēšanā – atšķirībā no pārbaudes par situācijām, kurās tā tiek zaudēta vai anulēta un kurās tiek liegtas tiesības, kas personai izriet no Savienības tiesību normām, – būtu tikai jākonstatē, ka nozīmīgā apmērā ir notikusi Savienības vērtību vai mērķu neievērošana, kas pēc būtības ir vispārēja un sistemātiska.

83

Proti, nedz no Līgumu teksta, nedz to sistēmas nav iespējams izsecināt, ka to autori attiecībā uz dalībvalsts pilsonības piešķiršanu būtu gribējuši paredzēt izņēmumu no pienākuma ievērot Savienības tiesību normas, saskaņā ar kurām vienīgi šāda nozīmīga Savienības vērtību vai mērķu neievērošana varētu izraisīt Savienības tiesību normu pārkāpumu, dalībvalstij īstenojot savu kompetenci šajā jomā. Šādos apstākļos šāds izņēmums nav pieļaujams, jo tas būtu pielīdzināms Savienības tiesību pārākuma, kas ir viena no to būtiskajām iezīmēm un līdz ar to ietilpst Savienības konstitucionālajā satvarā, ietekmes ierobežošanai (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 166. punkts).

84

Attiecībā uz apgalvoto LESD 20. panta un LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar LES 3. panta 2. punkta tekstu Savienība saviem pilsoņiem nodrošina brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kurā tiek nodrošināta personu pārvietošanās brīvība, kas ir kļuvusi iespējama tādēļ, ka pastāv atbilstīgi pasākumi, ar kuriem tiek īstenota kontrole ārējo robežu, patvēruma un imigrācijas jomā, kā arī preventīva noziedzības novēršana un cīņa pret šo fenomenu.

85

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan uz šo principu balstītajam savstarpējas atzīšanas principam Savienības tiesību sistēmā ir fundamentāli svarīga loma, jo tie ļauj izveidot un uzturēt Eiropas telpu bez iekšējām robežām (Atzinums 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 191. punkts, un spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 63. punkts).

86

Šīs telpas bez iekšējām robežām izveidē ietilpst arī tiesības – kas ikvienam Savienības pilsonim ir tieši piešķirtas ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 21. panta 1. punktu – brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā; saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir paredzēts atvieglot izpildi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.) (spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 35. punkts; 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c.,C‑202/13, EU:C:2014:2450, 31. punkts, un 2024. gada 22. februāris, Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date, C‑491/21, EU:C:2024:143, 37. punkts).

87

Turklāt konkrēta šo tiesību izpausme ir atrodama LESD 45. pantā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, LESD 49. pantā par brīvību veikt uzņēmējdarbību un LESD 56. pantā par pakalpojumu sniegšanas brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, MH un ILA (Tiesības uz pensiju maksātnespējas gadījumā), C‑168/20, EU:C:2021:907, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Turpinot – Savienības pilsoņiem ir politiskās tiesības, kas nodrošina to dalību Savienības demokrātijas norisēs un kas minētas LES 10. un 11. pantā un konkretizētas LESD 20., 22. un 24. pantā. Citastarp runa ir par tiesībām paust pilsoņa iniciatīvu, tiesībām iesniegt Parlamentam pieprasījumus, tiesībām vērsties pie Ombuda, tiesībām kādā no Savienības oficiālajām valodām vērsties pie Savienības iestādēm un padomdevēju struktūrām (konsultatīvajām institūcijām), kā arī tiesībām balsot un kandidēt Parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldību vēlēšanās dalībvalstī, kurā pilsonis dzīvo, ar tādiem pašiem noteikumiem kā šīs valsts pilsoņiem.

89

Šajā ziņā, īstenodami politiskās tiesības, kas Savienības pilsoņiem piešķirtas ar LES 10. un 11. pantu, viņi tieši piedalās Savienības demokrātijas norisēs. Proti, tās darbība ir balstīta uz pārstāvības demokrātiju, kas konkretizē, kāda vērtība ir demokrātijai, kura saskaņā ar LES 2. pantu ir uzskatāma par vienu no vērtībām, uz kurām ir balstīta Savienība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija,C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 65. punkts; 2024. gada 19. novembris, Komisija/Čehijas Republika (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā), C‑808/21, EU:C:2024:962, 114. un 115. punkts, kā arī 2024. gada 19. novembris, Komisija/Polija (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā), C‑814/21, EU:C:2024:963, 112. un 113. punkts). No tā izriet: tas, ka dalībvalsts īsteno savu kompetenci izvirzīt nosacījumus savas pilsonības piešķiršanai, ietekmē Savienības kā kopīgas tiesību sistēmas darbību.

90

Visbeidzot – Savienības pilsonība arī piešķir ikvienam dalībvalsts pilsonim trešā valstī, kurā šī dalībvalsts nav pārstāvēta, LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā nostiprinātās un LESD 23. pantā konkretizētās tiesības saņemt pārējo dalībvalstu diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā to pilsoņiem.

91

Tieši ņemot vērā šīs dažādās tiesības, Tiesa ir nospriedusi, ka noteikumi par Savienības pilsonību, kas iekļauti Līgumu fundamentālajās normās, kuras ietilpst savveidīgā Savienības sistēmā, ir strukturēti tādā veidā, lai veicinātu integrācijas procesa īstenošanu, kas ir Savienības pastāvēšanas jēga un tātad ir neatņemama tās konstitucionālā satvara sastāvdaļa (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 172. punkts).

92

Tāpat, ņemot vērā gan ar Savienības pilsoņa statusu saistīto, šā sprieduma 86.–90. punktā minēto tiesību apjomu, gan apstākli, ka šis statuss automātiski izriet no dalībvalsts pilsoņa statusa, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir uzskatāms par dalībvalstu pilsoņu fundamentālu statusu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts; 2022. gada 18. janvāris, Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana),C‑118/20, EU:C:2022:34, 38. un 58. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 29. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra).

93

Tātad Savienības pilsonība ir viens no galvenajiem tās solidaritātes konkretizācijas piemēriem, kas ir šā sprieduma 91. punktā atgādinātā integrācijas procesa pamatā un kas līdz ar to ir daļa no Savienības kā savveidīgas tiesību sistēmas identitātes, kuru dalībvalstis pieņēmušas, balstoties uz savstarpības principu (spriedumi, 1964. gada 15. jūlijs, Costa, 6/64, EU:C:1964:66, 1058.–1060. lpp., un 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c.,C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19, EU:C:2021:1034, 246. punkts).

94

Turklāt saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm citastarp ir jāatturas no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu (spriedums, 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi),C‑252/21, EU:C:2023:537, 53. punkts).

95

Tādēļ dalībvalsts kompetences īstenošana, izvirzot nosacījumus dalībvalsts pilsonības piešķiršanai – tāpat kā to kompetence izvirzīt nosacījumus pilsonības zaudēšanai –, nav bez ierobežojumiem. Proti, Savienības pilsonība balstās uz kopīgām vērtībām, kuras ietver LES 2. pants, un uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos attiecībā uz to, ka neviena no tām neīsteno šo kompetenci veidā, kas acīmredzami neatbilstu Savienības pilsonības būtībai.

96

Šajā ziņā no Tiesas iedibinātās judikatūras izriet, ka dalībvalsts pilsonības saiknes pamats ir īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības starp šo valsti un tās pilsoņiem, kā arī tiesību un pienākumu savstarpīgums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 17. decembris, Komisija/Beļģija,149/79, EU:C:1980:297, 10. punkts; 1986. gada 3. jūlijs, Lawrie‑Blum, 66/85, EU:C:1986:284, 27. punkts; 2007. gada 26. aprīlis, Alevizos, C‑392/05, EU:C:2007:251, 70. punkts; 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 51. punkts, un 2024. gada 25. aprīlis, Stadt Duisburg (Vācijas pilsonības zaudēšana), no C‑684/22 līdz C‑686/22, EU:C:2024:345, 37. punkts).

97

Līdzīgā kārtā jau no LESD 20. panta 2. punkta pirmā teikuma teksta izriet, ka Savienības pilsoņiem ir Līgumos paredzētās tiesības un pienākumi. Saskaņā ar 20. panta 1. punktu starp katru dalībvalsti un tās pilsoņiem pastāvošās īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ir uzskatāmas arī par pamatu tiesībām un pienākumiem, kas ar Līgumiem paredzētas Savienības pilsoņiem.

98

Attiecībā uz šādu īpašu solidaritātes un lojalitātes attiecību izveidošanu no šā sprieduma 81. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka dalībvalsts pilsonības piešķiršanas nosacījumu izvirzīšana ietilpst nevis Savienības kompetencē, bet gan attiecīgās dalībvalsts kompetencē un šai dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība izvēlēties piemērojamos kritērijus, ja vien, piemērojot šos kritērijus, tiek ievērotas Savienības tiesību normas.

99

Tomēr dalībvalsts acīmredzami nav ievērojusi prasības par šādām īpašām solidaritātes un lojalitātes attiecībām, kurām raksturīgs dalībvalsts un tās pilsoņu tiesību un pienākumu savstarpīgums, un tādējādi ir iznīcināta savstarpējā uzticēšanās, uz kuru balstīta Savienības pilsonība, ir pārkāpusi LESD 20. pantu un nav ievērojusi LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu, izveidodama un īstenodama naturalizācijas programmu, kas balstīta uz procedūru, kurā pēc būtības tiek veikts darījums starp šo dalībvalsti un personām, kas iesniedz pieteikumu šajā programmā, uz kura pamata minētās dalībvalsts pilsonība – un līdz ar to Savienības pilsonība – pēc būtības tiek piešķirta apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem.

100

Proti, šāda programma ir pielīdzināma dalībvalsts pilsoņa statusa piešķiršanas komercializācijai un līdz ar to Savienības pilsoņa statusa komercializācijai, bet tas neatbilst šā fundamentālā statusa koncepcijai, kura izriet no Līgumiem.

101

Turklāt jāatgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums atzīt sekas, kādas ir tam, ka cita dalībvalsts personai piešķir savu pilsonību nolūkā īstenot tiesības un brīvības, kas izriet no Savienības tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 7. jūlijs, Micheletti u.c.,C‑369/90, EU:C:1992:295, 10. punkts; 2003. gada 2. oktobris, Garcia Avello, C‑148/02, EU:C:2003:539, 28. punkts, un 2004. gada 19. oktobris, Zhu un Chen, C‑200/02, EU:C:2004:639, 39. punkts). Naturalizācija kā darījums, kas notiek apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, ne tikai ir pretrunā lojālas sadarbības principam, bet var arī likt apšaubīt savstarpējo uzticēšanos, uz kuru balstītas minētās prasības par atzīšanu, jo šī uzticēšanās ir saistīta ar pieņēmumu, ka dalībvalsts pilsonības piešķiršana ir balstīta uz īpašām solidaritātes un lojalitātes attiecībām, kas attaisno tādu tiesību piešķiršanu, kuras citastarp izriet no Savienības pilsoņa statusa.

102

Šajā gadījumā no tiesību normām, kurās reglamentēta 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu un kuras atgādinātas šā sprieduma 24. punktā, izriet, ka nosacījumi, kuri jāizpilda, lai ieguldītājs varētu lūgt piešķirt Maltas pilsonību, ir, pirmkārt, iemaksa 600000 EUR vai 750000 EUR apmērā Maltas valdībai; otrkārt, tāda dzīvošanai izmantojama nekustamā īpašuma iegāde, kura vērtība ir vismaz 700000 EUR, vai – alternatīvi – šāda īpašuma īrēšana par īres maksu vismaz 16000 EUR gadā vismaz uz pieciem gadiem; treškārt, vismaz 10000 EUR ziedojums sabiedriskai organizācijai jeb reģistrētai sabiedrībai, kas darbojas labdarības, kultūras, sporta, zinātnes, mākslas vai dzīvnieku labklājības aizsardzības jomā vai ko citādi apstiprinājušas valsts iestādes; ceturtkārt, 36 mēnešus ilga uzturēšanās reģistrētajā dzīvesvietā Maltā – ar precizējumu, ka šis ilgums var tikt samazināts uz 12 mēnešiem, ja pieteikuma iesniedzējs veic papildu iemaksu 150000 EUR apmērā; piektkārt, atbilstības apliecinājuma iegūšana un atļauja naturalizācijas pieteikuma iesniegšanai.

103

Tātad, pirmām kārtām, pirmie trīs nosacījumi, kas izvirzīti tiesību normās, kurās reglamentēta 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, drīzāk norāda, ka izšķiroši svarīgi šai programmai ir maksājumi vai ieguldījumi iepriekš noteikta minimuma apmērā, un tas liecina, ka minētā programma ir pielīdzināma dalībvalsts pilsonības piešķiršanas komercializācijai, izmantojot procedūru, kura pēc būtības ir darījums.

104

Neatkarīgi no tā ir jānovērtē, vai šādu kvalifikāciju varētu apšaubīt pārējie nosacījumi, kuriem pakļauta Maltas pilsonības piešķiršana atbilstoši 2020. gada programmai pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu.

105

Otrām kārtām, šajā ziņā attiecībā uz nosacījumu par nepieciešamo uzturēšanās minimumu reģistrētajā dzīvesvietā Maltā pirms šādas piešķiršanas uzreiz ir konstatējams, ka Komisija nevar lietderīgi atsaukties uz Passport Papers nolūkā pamatot savu argumentāciju, ka šis nosacījums attiecas vienīgi uz šādu pieteikuma iesniedzēja dzīvesvietu, nevis uz viņa fizisko klātbūtni Maltas teritorijā. Proti, šie dokumenti attiecas uz 2014. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, kas nav šīs prasības priekšmets.

106

Un tomēr no Maltas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka nosacījums par iepriekšēju uzturēšanos dzīvesvietā Maltas teritorijā, kas paredzēts saistībā ar 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, attiecas uz pieteikuma iesniedzēja reģistrēto dzīvesvietu. Taču, kā liecina Tiesai iesniegtie lietas materiāli, šāds nosacījums nav vienlīdzīgs prasībām par pieteikuma iesniedzēja faktisko dzīvesvietu Maltas teritorijā, jo faktiskā klātbūtne tajā ir nepieciešama tikai tad, kad tiek ievākti biometriskie dati, lai iegūtu uzturēšanās atļauju un lai dotu uzticības zvērestu.

107

Šo novērtējumu neliek apšaubīt arī Maltas Republikas apgalvojums, ka esot konstatējama atlasīto pieteikuma iesniedzēju fiziska klātbūtne visā reģistrētās dzīvesvietas pastāvēšanas laikā, jo šis apgalvojums neatbilst tiesiskajam regulējumam, ko aprakstījusi šī dalībvalsts, turklāt to atbalstot tikai daži piemēri.

108

Šādos apstākļos, ņemot vērā to, ka klātbūtne Maltas teritorijā, kas nepieciešama 2020. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, bija ļoti ierobežota, nevar secināt, ka Maltas Republika faktisko uzturēšanos šīs valsts teritorijā uzskatītu par būtisku kritēriju nolūkā piešķirt šīs dalībvalsts pilsonību atbilstoši šai programmai – papildus šā sprieduma 103. punktā minētajam kritērijam par iepriekš noteiktajiem maksājumiem vai ieguldījumiem.

109

Šo secinājumu, pirmkārt, apstiprina apstāklis, ka iepriekšējas uzturēšanās reģistrētajā dzīvesvietā ilgums Maltas pilsonības piešķiršanas vajadzībām saistībā ar 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu – par papildu maksājumu 150000 EUR apmērā – var tikt samazināts no trim gadiem uz vienu gadu, līdz ar to pats nosacījums par dzīvesvietu, šķiet, ir cieši saistīts ar Maltas pilsonības piešķiršanas kā darījuma būtību – šajā programmā veikto apmaiņu pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem.

110

Par to, otrkārt, liecina arī Komisijas veiktais 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu salīdzinājums ar “parastās” naturalizācijas procedūru uz Maltas Pilsonības likuma 10. panta 1. punkta pamata, kas paredz, ka pieteikuma iesniedzēji ne tikai ir “nepārtraukti” dzīvojuši Maltā divpadsmit mēnešus pirms naturalizācijas pieteikuma iesniegšanas, bet arī vismaz četrus gadus sešu gadu laikā tieši pirms šā divpadsmit mēnešu posma.

111

Proti, no šā salīdzinājuma izriet: ja pieteikumam par pilsonības piešķiršanu nav pievienots [apliecinājums par] iepriekš noteiktu maksājumu vai ieguldījumu, tad vienīgi ievērojami ilgāku faktisko uzturēšanos Maltā Maltas Republika uzskata par tādu, kas būtībā dod iespēju apsvērt Maltas pilsonības piešķiršanu.

112

Trešām kārtām, attiecībā uz pēdējo šā sprieduma 102. punktā minēto nosacījumu Maltas Republika apgalvo, ka ar pieteikuma iesniedzēja atbilstības pārbaudes procedūru ir paredzēts pārbaudīt šo pieteikuma iesniedzēju, viņa darījumattiecības un uzņēmējdarbību, politisko darbību, īpašuma izcelsmi, reputāciju, ar pēdējo minēto saistītos tiesību un regulatīvos jautājumus un ietekmi uz pieteikuma iesniedzējam tuvu stāvošo personu loku.

113

Maltas Republikas sniegtie precizējumi liecina, ka ar šādām pārbaudēm pēc būtības ir paredzēts nodrošināt, ka 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu īstenošana neapdraud konkrētu Maltas Republikas sabiedrisko interešu mērķu sasniegšanu, it īpaši šīs dalībvalsts sabiedrisko drošību un valsts drošību, kā arī tās tēlu gan iekšējā, gan ārējā kontekstā. Turpretī pēc šīs pārbaudes nav iespējams apšaubīt konstatējumu, ka šī programma ir pielīdzināma Maltas pilsonības piešķiršanas komercializācijai, izmantojot procedūru, kurā pēc būtības tiek veikts darījums.

114

Proti, ar šīm pārbaudēm ir paredzēts nevis novērtēt, vai pieteikuma iesniedzēja situācija attaisno to, ka viņam tiek piešķirta Maltas pilsonība, bet tikai konstatēt, vai vairāki pienācīgi norādīti riski liedz piešķirt šo pilsonību, lai gan pieteikuma iesniedzējs ir gatavs veikt maksājumus vai ieguldījumus, kuri dod iespēju izpildīt pirmos trīs no šā sprieduma 102. punktā minētajiem nosacījumiem. Minētajām pārbaudēm paredzētā funkcija nozīmē, ka tās izraisa 2020. gada programmas pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu tvēruma ierobežošanu, bet nemaina to, ka šī programma pēc būtības ir darījums.

115

Maltas Republika vēl apgalvo, ka 2020. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu ir ņemti vērā vairāki tādi pieteikuma iesniedzēju piesaistes faktori kā ieguldījumi vietējā ekonomikā, pieteikuma iesniedzēju integrācija sociālās struktūrās ar viņu ieguldījumiem vai arī turpmāka saikne starp pieteikuma iesniedzējiem un Maltas Republiku, kas varētu tikt attīstīta pēc šīs pilsonības piešķiršanas.

116

Šajā ziņā, pirmkārt, Tiesai iesniegtie lietas materiāli neliecina, ka 2020. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu būtu paredzēta konkrēta, īpaša pārbaude par konkrētu ieguldījumu nozīmīgumu – lai konstatētu, vai pastāv piesaistes saikne starp pieteikuma iesniedzēju un Maltas Republiku un kāda ir tās intensitāte, vai lai dotu iespēju izveidot šādu saikni ar šo dalībvalsti –, kura atšķiras no pārbaudes par to nosacījumu izpildi, kas paredzēti tiesību normās, kurās reglamentēta šī programma, un vai ir izpildīti šā sprieduma 102. punktā minētie nosacījumi.

117

Otrkārt, attiecībā uz Maltas Republikas argumentāciju, ka tajā ir ņemtas vērā saiknes, ko pieteikuma iesniedzējs 2020. gada programmā pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu varētu izveidot pēc lēmuma par naturalizāciju, ir jānorāda: no šīs dalībvalsts sniegtajiem precizējumiem izriet, ka tās iestādes saistībā ar šo programmu piešķirto Maltas pilsonību var anulēt trīs iemeslu dēļ, proti, piemērojamajā regulējumā paredzēta būtiska pienākuma neizpilde, valsts drošības apdraudējums vai attiecīgās personas iesaistīšanās rīcībā, kas rada smagu kaitējumu Maltas Republikas interesēm.

118

Līdz ar to, lai gan piecu gadu posmā pēc naturalizācijas dienas Maltas iestādes būtībā pārliecinās, vai pieteikuma iesniedzēji joprojām atbilst viņu naturalizācijai izvirzītajiem nosacījumiem, tomēr nav uzskatāms, ka 2020. gada programma pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu ietver nosacījumu, kas ir jāizpilda pēc lēmuma par naturalizāciju – papildus šā sprieduma 102. punktā minētajiem nosacījumiem.

119

Visbeidzot, ceturtām kārtām, no atbildīgo aģentūru, kuras popularizē 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu, tīmekļvietņu izvilkumiem, kurus Komisija iekļāvusi prasības pieteikuma pielikumā, izriet, ka šī programma potenciālajiem pieteikuma iesniedzējiem dodot “tiesības dzīvot, studēt un strādāt vienā no 27 Savienības dalībvalstīm”, kā arī “[Savienības] dalībvalsts pilsonību visai pieteikuma iesniedzēja ģimenei, tajā skaitā neprecētiem un finansiāli atkarīgiem bērniem, kas jaunāki par 29 gadiem, un vecākiem, kuri vecāki par 55 gadiem”. Maltas Republika gan apgalvo, ka privātu trešo personu darbības nav attiecināmas uz Maltas iestādēm, tomēr šī dalībvalsts nenoliedz, ka šie izvilkumi iegūti no to aģentūru tīmekļvietnēm, kuras ir atbildīgas par 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu īstenošanu un kurām šajā ziņā ir būtiska loma, jo naturalizācijas pieteikumu šīs programmas vajadzībām var iesniegt vienīgi ar šo aģentūru starpniecību.

120

Tātad Maltas Republika 2020. gada programmu pilsonības piešķiršanai par ieguldījumu publiski ir pasniegusi kā naturalizācijas programmu, kas galvenokārt piedāvā priekšrocības, kuras izriet no Savienības pilsonības, citastarp tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties pārējās dalībvalstīs. Šāds atspoguļojums palīdz konstatēt, ka, izmantojot šo programmu, dalībvalsts ir izveidojusi procedūru, kurā pēc būtības tiek veikts darījums un kura ir pielīdzināma dalībvalsts pilsonības piešķiršanas komercializācijai, šīs procedūras popularizēšanā izmantojot ar Savienības pilsoņa statusu saistītās tiesības.

121

Tātad ir konstatējams, ka Maltas Republika, izveidodama un īstenodama 2020. gada institucionalizēto programmu pilsonības iegūšanai par ieguldījumu, kas pamatota ar Maltas Pilsonības likuma 10. panta 9. punktu un ar ko izveidota procedūra, kura pēc būtības ir darījums – naturalizācija apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem –, un kas ir pielīdzināma dalībvalsts pilsonības piešķiršanas komercializācijai un līdz ar to Savienības pilsonības piešķiršanas komercializācijai, nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no LESD 20. panta un LES 4. panta 3. punkta.

122

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Maltas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums nav labvēlīgs, ir jāpiespriež Maltas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: