1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

2

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem (OV 1999, L 182, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu šīs direktīvas mērķis ir paredzēt pasākumus, procedūras un ieteikumus, kuru mērķis ir cik iespējams visā poligona dzīves ciklā novērst vai mazināt iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi, īpaši virszemes ūdeņu, gruntsūdens, zemes un gaisa piesārņojumu, kā arī uz globālo vidi, tajā skaitā siltumnīcas efektu, kā arī gala iznākumā atkritumu radītos draudus cilvēku veselībai.

3

Šīs direktīvas 2. panta g) punkts ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..]

4

Minētās direktīvas 8. pantā ir paredzēti poligona atļaujas nosacījumi. Tās 13. pants reglamentē slēgšanas procedūras un apsaimniekošanu pēc slēgšanas.

5

Šīs pašas direktīvas 14. pantā “Esošie poligoni” ir noteikts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai poligoni, kuriem ir izdota atļauja vai kuri jau darbojas šīs direktīvas transponēšanas laikā, nevarētu turpināt darbību, ja vien, cik ātri iespējams, un ne vēlāk kā astoņos gados pēc 18. panta 1. punktā noteiktās dienas, nav izpildīti turpmāk noteiktie nosacījumi:

[..]

[..].”

6

Direktīvas 1999/31 18. panta “Transponēšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie noteikumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu ne vēlāk kā divus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

[..]”

7

Šīs direktīvas 19. pantā “Stāšanās spēkā” ir noteikts:

“Šī direktīva stājas spēkā tās publicēšanās dienā Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.”

8

Atbilstoši Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās [Eiropas Savienībai] nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2005, L 157, 203. lpp.), 52. pantam “pēc pievienošanās [..] Rumāniju uzskata par subjekt[u], kam adresētas direktīvas un lēmumi EK līguma 249. panta un EAEK līguma 161. panta nozīmē, ar nosacījumu, ka šīs direktīvas un lēmumi ir adresēti visām pašreizējām dalībvalstīm”.

9

Saskaņā ar šī akta 53. panta 1. punktu Rumānija īsteno pasākumus, kuri vajadzīgi, lai no pievienošanās [Savienībai] dienas izpildītu direktīvas un lēmumus EK līguma 249. panta un EAEK līguma 161. panta nozīmē, ja vien šajā aktā nav paredzēts cits termiņš.

10

Kā noteikts šī paša akta VII pielikuma 9. iedaļas B sadaļas 3. punkta a) apakšpunktā, 101 Rumānijā esošajam municipālajam atkritumu poligonam līdz 2017. gada 16. jūlijam bija piemērojama atkāpe no Direktīvas 1999/31 14. panta c) punkta un I pielikuma 2.–4. un 6. punkta.

11

Spriedumā Komisija/Rumānija Tiesa nosprieda, ka attiecībā uz Komisijas prasības pieteikumā minētajiem 68 attiecīgiem poligoniem, neveicot visus pasākumus, kas nepieciešami, lai saskaņā ar Direktīvas 1999/31 7. panta g) punktu un 13. pantu pēc iespējas ātrāk tiktu slēgti poligoni, kuri atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam nav saņēmuši atļauju darbības turpināšanai, Rumānija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. panta b) punktu kopsakarā ar tās 13. pantu.

12

Pēc sprieduma Komisija/Rumānija pasludināšanas Komisija ar 2018. gada 25. oktobra vēstuli lūdza Rumānijai sniegt informāciju par šīs dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai izpildītu šo spriedumu.

13

2019. gada 14. janvāra atbildē Rumānija norādīja, ka tikai 19 no 68 attiecīgajiem poligoniem ir slēgti.

14

2019. gada 1. aprīļa vēstulē Komisija lūdza Rumāniju tai iesniegt laika grafiku atlikušo 49 poligonu slēgšanai, kā arī atbilstošos pierādījumus.

15

2019. gada 28. maija vēstulē Rumānija informēja Komisiju par vēl viena poligona slēgšanu. 2020. gada 9. janvāra vēstulē šī dalībvalsts norādīja Komisijai, ka šajā pēdējā minētajā datumā vēl nebija slēgti 48 poligoni.

16

2020. gada 14. maijā Komisija Rumānijai adresētā brīdinājuma vēstulē saskaņā ar LESD 260. pantu norādīja, ka šī dalībvalsts nebija veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu spriedumu Komisija/Rumānija, jo 48 no 68 šajā spriedumā minētajiem poligoniem vēl nebija slēgti Direktīvas 1999/31 izpratnē un aicināja minēto dalībvalsti iesniegt apsvērumus četru mēnešu laikā no šīs vēstules saņemšanas, bet vēlāk šo termiņu pagarināja līdz 2020. gada 30. septembrim.

17

2020. gada 29. septembrī Rumānija uz minēto vēstuli atbildēja, norādot, ka ir slēgts vēl viens poligons. Turklāt tā Komisijai nosūtīja laika grafiku atbilstības šai direktīvai nodrošināšanai, saskaņā ar kuru lielākā daļa bīstamo un nebīstamo rūpniecisko atkritumu poligonu slēgšanas darbi tikšot pabeigti 2023. gada decembrī.

18

Pēc 2021. gada 8. februāra divpusējās sanāksmes par šo laika grafiku Komisija tika informēta, ka ir slēgti vēl trīs poligoni.

19

2021. gada 20. augusta vēstulē Rumānija informēja Komisiju, ka atlikušie 44 poligoni joprojām nebija slēgti. Šī dalībvalsts arī informēja Komisiju, ka diagnostikas analīžu veikšana attiecībā uz poligonu slēgšanu bija novēlota, kā dēļ minētais laika grafiks netikšot ievērots.

20

Komisija, uzskatīdama, ka Rumānija nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību spriedumam Komisija/Rumānija attiecībā uz 44 atkritumu poligoniem, un ka tā neievērojot pati savu laika grafiku šīs atbilstības nodrošināšanai, cēla šo prasību.

21

2023. gada 14. septembra vēstulē Komisija informēja Tiesu, ka laikposmā no dienas, kad tika celta šī prasība, līdz 2023. gada 14. septembrim Rumānija bija nodrošinājusi atbilstību spriedumam Komisija/Rumānija attiecībā uz vēl trīspadsmit atkritumu poligoniem.

22

Rumānija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, Komisija tai neesot devusi saprātīgu termiņu, lai izpildītu pienākumus, kas tas ir saistoši saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. pantu, un ka pirmstiesas procedūra šajā lietā esot sakritusi ar Covid‑19 pandēmiju, kas, lai arī nav liegusi Rumānijai izpildīt šos pienākumus, tomēr esot kavējusi atbilstības šai direktīvai nodrošināšanas procesu.

23

Otrkārt, Rumānija pārmet Komisijai, ka tā neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tai piemērojot termiņu atbilstības minētajai direktīvai nodrošināšanai, kas šīs dalībvalsts ieskatā esot īsāks par termiņu, kāds piešķirts citām dalībvalstīm analogās situācijās.

24

Komisija apstrīd Rumānijas argumentāciju un uzskata, ka šī prasība ir pieņemama.

25

Attiecībā uz Rumānijas argumentu, saskaņā ar ko Komisija tai neesot piešķīrusi saprātīgu termiņu, lai izpildītu pienākumus, kuri tai ir saistoši, kā noteikts Direktīvas 1999/31 14. pantā, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, pirmstiesas procedūras mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt pienākumus, kas tai izriet no Savienības tiesībām, un, otrkārt, efektīvi izvirzīt aizstāvības pamatus pret Komisijas formulētajiem iebildumiem. Šis divkāršais mērķis uzliek Komisijai pienākumu dot dalībvalstīm saprātīgu termiņu, lai atbildētu uz brīdinājuma vēstuli un izpildītu argumentētajā atzinumā minētās prasības vai, ja tas nepieciešams, sagatavotu savu aizstāvību. Lai noteiktu, vai piešķirtais termiņš ir saprātīgs, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo situāciju attiecīgajā lietā (spriedums Komisija/Rumānija, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā ziņā ir jāatgādina arī, ka saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. pantu dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā astoņu gadu laikā no šīs direktīvas 18. panta 1. punktā noteiktās dienas bija jāizpilda minētās direktīvas 14. pantā paredzētie nosacījumi. Atbilstoši Direktīvas 1999/31 18. panta 1. punktam dalībvalstīm minētā direktīva savās tiesību sistēmās bija jātransponē ne vēlāk kā divus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Tā kā Direktīva 1999/31 stājās spēkā 1999. gada 16. jūlijā, atbilstoši šīs direktīvas 19. pantam tās 14. pantā paredzētais termiņš līdz ar to beidzās 2009. gada 16. jūlijā (šajā nozīmē skat. spriedumu Komisija/Rumānija, 23. un 29. punkts).

27

Līdz ar to konkrētajā gadījumā dienā, kurā Komisija tai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, proti, 2020. gada 14. maijā, Rumānijai jau pirms vairāk nekā desmit gadiem bija jābūt izpildījušai pienākumus, kuri tai ir saistoši saskaņā ar Direktīvas 1999/31 14. pantu, un pret šo dalībvalsti tika veikta pārkāpuma procedūra, kuras noslēgumā 2018. gada 18. oktobrī tika pasludināts spriedums Komisija/Rumānija. Turklāt, termiņu atbildes sniegšanai uz šo vēstuli pagarinot līdz 2020. gada 30. septembrim, Komisija šai dalībvalstij papildus piešķīra vairāk nekā četrus mēnešus no minētās vēstules saņemšanas dienas, lai tā izpildītu savus pienākumus un varētu efektīvi izvirzīt aizstāvības pamatus. Komisija šo prasību cēla tikai 2022. gada 15. februārī, proti, gadu un deviņus mēnešus pēc šīs vēstules nosūtīšanas.

28

Šādos apstākļos Rumānija nav izpildījusi pienākumu pierādīt, ka tai nav dots saprātīgs termiņš šī sprieduma 25. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Šajā kontekstā šīs dalībvalsts arguments par Covid‑19 pandēmijas ietekmi uz minēto pienākumu izpildi ne tik nevar tikt atbalstīts. Proti, to pasākumu nepietiekamību, kurus būtu vajadzējis pieņemt un īstenot kopš 2009. gada 16. jūlija, nevar attaisnot ar 2020. gadā radušos pandēmiju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Portugāle (NO2 robežlielumi), C‑220/22, EU:C:2023:521, 101. punkts).

29

Attiecībā uz Rumānijas argumentu, ar kuru tā apgalvo, ka Komisija neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tai piemērojot termiņu atbilstības Direktīvai 1999/31 nodrošināšanai, kas ir īsāks par termiņu, kāds esot piešķirts citām dalībvalstīm analogās situācijās, ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru Komisijai ir rīcības brīvība izlemt, vai ir lietderīgi celt prasību pret dalībvalsti, noteikt, kuras tiesību normas tā ir pārkāpusi, kā arī izvēlēties brīdi, kad tā uzsāks procedūru par pienākumu neizpildi pret to, un apsvērumi, kas nosaka tās izvēli, nevar ietekmēt šādas prasības pieņemamību. Tiesa tādējādi jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā šo rīcības brīvību, tam, ka pret dalībvalsti netiek celta prasība par valsts pienākumu neizpildi, nav nozīmes, novērtējot pret citu dalībvalsti celtas prasības par valsts pienākumu neizpildi pieņemamību (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 75. un 76. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30

Šajā lietā Rumānija joprojām nav pierādījusi, ka Komisija būtu pārkāpusi šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās rīcības brīvības robežas. Šajā ziņā jānorāda, ka šī iestāde ir pieņēmusi lēmumu celt šo prasību, kad kļuva skaidrs, ka šī dalībvalsts neievēro šī sprieduma 17. punktā minēto laika grafiku atbilstības nodrošināšanai, proti, 2023. gada decembri, pārsniedzot piecu gadu laikposmu kopš sprieduma Komisija/Rumānija pasludināšanas.

31

Komisijas rīcība līdz ar to ir balstīta uz objektīvu un neitrālu kritēriju attiecībā uz Rumānijai pārmesto pienākumu neizpildes turpinātību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 81. punkts).

32

Tādējādi apstāklis, ka šķietami analogās situācijas citām dalībvalstīm, kas nav Rumānija, laikposms starp brīdinājuma vēstuli un prasības celšanu Tiesā esot bijis ilgāks, nekādi nevar ietekmēt šīs prasības pieņemamību.

33

Līdz ar to Komisijas prasība ir pieņemama.

34

Ņemot vērā sprieduma Komisija/Rumānija rezolutīvo daļu, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu Rumānijai bija jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pēc iespējas ātrāk slēgtu 68 attiecīgos šajā spriedumā minētos poligonus.

35

Rumānija atzīst, ka dienā, kad beidzās brīdinājuma vēstulē noteiktais termiņš, kurš tika pagarināts, proti, 2020. gada 30. septembrī, tā nebija veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šim spriedumam attiecībā uz 47 poligonu slēgšanu.

36

Saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, tā var vērsties Tiesā pēc tam, kad ir devusi šai dalībvalstij iespēju iesniegt apsvērumus, norādot naudas soda vai kavējuma naudas apmēru, kas jāmaksā minētajai dalībvalstij un kādu konkrētajos apstākļos Komisija uzskata par atbilstošu.

37

Šajā ziņā datums, kas jāņem vērā, novērtējot, vai pastāv valsts pienākumu neizpilde, pamatojoties uz LESD 260. panta 2. punktu, ir saskaņā ar minēto normu izdotajā brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa beigas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 12. novembris, Komisija/Beļģija (Ienākumi no nekustamā īpašuma ārvalstīs), C‑842/19, EU:C:2020:915, 12. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Konkrētajā gadījumā, kā Rumānija atzinusi iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku, netiek apstrīdēts, ka brīdinājuma vēstulē noteiktajā termiņa beigās, kurš tika pagarināts, proti, 2020. gada 30. septembrī, šī dalībvalsts nebija veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu spriedumu Komisija/Rumānija attiecībā uz 47 no 68 šajā spriedumā minētajiem poligoniem.

39

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, neveicot pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību spriedumam Komisija/Rumānija, Rumānija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu.

40

Komisija norāda, ka Rumānijai pārmestā pienākumu neizpilde esot turpinājusies laikā, kad Tiesa izvērtēja faktus, un ierosina sprieduma Komisija/Rumānija neizpildi sankcionēt, šai dalībvalstij tostarp piespriežot kavējuma naudas samaksu, pamatojoties uz Komisijas 2005. gada 12. decembra Paziņojumu SEC(2005) 1658 “[LESD 260. panta] īstenošana” (turpmāk tekstā – “2005. gada paziņojums”), kā arī uz tās paziņojumu “Vienreizēju soda maksājumu un kavējuma naudas, ko Komisija ierosina [Eiropas Savienības Tiesai] saistībā ar pārkāpumu procedūrām, aprēķina korekcija pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās” (OV 2021, C 129, 1. lpp.). Komisija norāda, ka saskaņā ar 2005. gada paziņojumu kavējuma naudu par dienu aprēķina, vienotu pamatlikmi reizinot ar smaguma koeficientu, ilguma koeficientu un reizinātāju “n”, tostarp ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts maksātspēju.

41

Saistībā ar smaguma koeficientu Komisija norāda – lai arī jebkuram pārkāpumam, kas izriet no Tiesas sprieduma neizpildes, pašam par sevi piemīt noteikta smaguma pakāpe, pienākuma izskaust poligonus neizpilde, neapdraudot cilvēku veselību un nekaitējot videi, ir jākvalificē par ļoti smagu pārkāpumu. Attiecībā uz to, vai pastāv atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi Komisija norāda, pirmkārt, ka Rumānijas sadarbošanās saistībā ar LESD 260. panta procedūru, kā arī šīs dalībvalsts īstenotais progress slēdzamo poligonu skaita samazināšanā un valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, lai atvieglotu šo poligonu ekspropriāciju, var tikt uzskatīti par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Otrkārt, tas, ka kopš 2009. gada 16. jūlija Rumānija joprojām nav izpildījusi Direktīvas 1999/31 prasības, ir atbildību pastiprinošs apstāklis. Līdz ar to Komisija ierosina piemērot 2005. gada paziņojumā noteikto smaguma koeficientu 5 skalā no 1 līdz 20.

42

Attiecībā uz ilguma koeficientu, tā kā vairāk nekā 36 mēneši ir pagājuši no dienas, kad pasludināts spriedums Komisija/Rumānija līdz dienai, kurā Komisija pieņēma lēmumu vērsties Tiesā, šī iestāde ierosina šo koeficientu noteikt maksimālajā 2005. gada paziņojumā noteiktajā līmenī, proti, piemērot ilguma koeficientu 3 skalā no 1 līdz 3.

43

Visbeidzot attiecībā uz reizinātāju “n”, ja Komisija ņem vērā atziņas, kas ietvertas 2022. gada 20. janvāra spriedumā Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel) (C‑51/20, EU:C:2022:36), no kura izriet, ka attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopprodukts (IKP) ir noteicošs faktors, savukārt nav nepieciešams ņemt vērā institucionālo ietekmi, jo šī iestāde tomēr savus prasījumus balsta uz parametriem, kas izklāstīti šī sprieduma 40. punktā minētajos paziņojumos, kuri vēl nav tikuši pielāgoti pēc 2022. gada 20. janvāra sprieduma Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel) (C‑51/20, EU:C:2022:36) pasludināšanas. Šajā kontekstā Komisija ierosina attiecībā uz Rumāniju reizinātāju “n” noteikt 0,74.

44

Komisija uzskata, ka, tā kā vienota pamatlikme tika noteikta 2683 EUR apmērā, kavējuma naudai būtu jābūt 29781,30 EUR dienā. Lai nodrošinātu šīs summas pakāpenisku samazināšanos atkarībā no Rumānijas veiktā progresa pienākumu ievērošanā, šī iestāde ierosina piemērot degresīvas kavējuma naudas, dalot minēto summu ar prasības pieteikumā norādīto poligonu skaitu, proti, 44 – rezultātā šādi iegūtā summa 676,85 EUR dienā tiktu atskaitīta no kavējuma naudas dienā par katru poligonu, par kuru Rumānija būs veikusi nepieciešamos pasākumus atbilstības spriedumam Komisija/Rumānija nodrošināšanai.

45

Rumānija lūdz Tiesu noraidīt Komisijas prasījumu piespriest kavējumu naudu vai, pakārtoti, samazināt tās summu, ņemot vērā šīs dalībvalsts īstenoto progresu atbilstības Direktīvai 1999/31 nodrošināšanas procesā.

46

Attiecībā uz smaguma koeficientu Rumānija norāda, ka jebkurš Direktīvas 1999/31 pārkāpums nevar tikt uzskatīts par īpaši smagu pārkāpumu un ka šajā ziņā ir jāņem vērā īstenotais progress attiecīgo poligonu slēgšanā.

47

Papildus Komisijas identificētajiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem Rumānija apgalvo – tas, ka šī dalībvalsts iepriekš nekad nav bijusi notiesāta par Tiesas sprieduma neizpildi, arī ir atbildību mīkstinošs apstāklis. Turklāt minētās dalībvalsts ieskatā pārkāpuma ilgums nevar tikt ņemts vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis.

48

Attiecībā uz ilguma koeficientu Rumānija tostarp norāda, ka Komisija, pamatojoties uz datumu, kad tā nolēma vērsties Tiesā, balstās uz apstākli, kas ir atkarīgs nevis no attiecīgās dalībvalsts gribas, bet gan uz pašas šīs iestādes dienestu darba metodēm un noslogojumu.

49

Visbeidzot, attiecībā uz reizinātāju “n” Rumānija uzskata, ka atsauce uz attiecīgās dalībvalsts institucionālo ietekmi nav saderīga ar šī sprieduma 43. punktā minēto judikatūru. Rumānija arī lūdz Tiesu ņemt vērā tās IKP izmaiņas laikposmā no 2020. līdz 2022. gadam.

50

Vispirms jāatgādina, ka LESD 260. panta 2. punktā paredzētās procedūras mērķis ir mudināt pienākumus nepildošo dalībvalsti izpildīt spriedumu par pienākumu neizpildi un līdz ar to nodrošināt efektīvu Savienības tiesību piemērošanu un ka abi šajā tiesību normā paredzētie pasākumi, proti, kavējuma nauda un naudas sods, ir paredzēti šim mērķim (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Jāatgādina arī, ka Tiesai katrā lietā, ņemot vērā konkrētās izskatāmās lietas apstākļus, kā arī tās ieskatā vajadzīgo pārliecināšanas un prevencijas pakāpi, ir jānosaka atbilstošas finansiālās sankcijas, lai tostarp novērstu analoģisku Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kavējuma naudas noteikšana principā ir attaisnojama tikai tad, ja pienākumu neizpilde, kuras pamatā ir iepriekšēja sprieduma neizpilde, turpinās līdz faktisko apstākļu izskatīšanai Tiesā (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Lai noteiktu, vai pienākumu neizpilde, kurā tiek vainota atbildētāja, turpinājās līdz lietas faktisko apstākļu izskatīšanai Tiesā, ir jānovērtē pasākumi, kas, kā uzskata atbildētāja valsts, tika veikti pēc brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka, ņemot vērā šī sprieduma 21. punktā minētos apstākļus, Rumānija joprojām nav izpildījusi spriedumu Komisija/Rumānija attiecībā uz 31 poligonu, kā dēļ Rumānijai pārmestā pienākumu neizpilde ir turpinājusies līdz šīs lietas apstākļu izvērtēšanai Tiesā.

55

Šādos apstākļos kavējuma naudas samaksas piespriešana Rumānijai ir finansiāli piemērots veids, lai šo dalībvalsti mudinātu veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izbeigtu konstatēto pienākumu neizpildi un lai nodrošinātu, ka spriedums Komisija/Rumānija tiek pilnībā izpildīts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 92. punkts).

56

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kavējuma nauda ir jānosaka atkarībā no pārliecināšanas pakāpes, kas nepieciešama, lai attiecīgā dalībvalsts mainītu savu rīcību un izbeigtu pārkāpumu, kurā tā tiek vainota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Īstenojot rīcības brīvību šajā jomā, Tiesai kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai tā būtu, pirmkārt, piemērota apstākļiem un, otrkārt, samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Komisijas priekšlikumi par kavējuma naudas apmēru Tiesai nav saistoši, un tie ir izmantojami tikai kā lietderīgs atsauces lielums. Tiesai ir jāsaglabā brīvība noteikt kavējuma naudu tādā apmērā un veidā, ko tā uzskata par piemērotiem, lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti izbeigt to pienākumu neizpildi, kuri tai noteikti Savienības tiesībās (spriedums, 2020. gada 12. novembris, Komisija/Beļģija (Ienākumi no nekustamā īpašuma ārvalstīs), C‑842/19, EU:C:2020:915, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Lai noteiktu kavējuma naudas apmēru, pamatkritēriji, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu pēdējās minētās piespiedu iedarbību nolūkā panākt Savienības tiesību vienotu un efektīvu piemērošanu, principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Lai piemērotu šos kritērijus, it īpaši ir jāņem vērā tas, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami attiecīgajai dalībvalstij ir jāizpilda savi pienākumi (spriedumi, 2020. gada 12. novembris, Komisija/Beļģija (Ienākumi no nekustamā īpašuma ārvalstīs), C‑842/19, EU:C:2020:915, 65. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 96. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 1999/31 1. panta 1. punktu tās mērķis tostarp ir cik vien iespējams visā poligona dzīves ciklā novērst vai mazināt iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi, kā arī tā radīto apdraudējumu cilvēku veselībai.

61

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja pārkāpums un it īpaši Tiesas sprieduma neizpilde var radīt kaitējumu videi un apdraudēt cilvēku veselību, šāds pārkāpums ir jāuzskata par sevišķi smagu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 9. decembris, Komisija/Francija, C‑121/07, EU:C:2008:695, 77. punkts, un 2018. gada 22. februāris, Komisija/Grieķija, C‑328/16, EU:C:2018:98, 93. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62

Šajā lietā, kā izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, sprieduma Komisija/Rumānija nepilnīga izpilde izraisa būtisku piesārņojuma un smagu seku risku cilvēku veselībai, tostarp novadot kaitīgas ķīmiskas vielas augsnē, gaisā un ūdenī. Tā tas it īpaši ir attiecībā uz bīstamo rūpniecisko atkritumu poligoniem, kuri vēl nav tikuši slēgti.

63

Šajā ziņā, protams, kā atbildību mīkstinoši apstākļi ir jāņem vērā Rumānijas sadarbošanās saistībā ar LESD 260. panta procedūru, kā arī īstenotais progress attiecībā uz slēdzamo poligonu skaita samazināšanu un iekšējā tiesiskā regulējuma slēdzamo poligonu ekspropriācijas atvieglošanai pieņemšanu. Turklāt kā atbildību mīkstinošs apstāklis ir jāņem vērā tas, ka šī dalībvalsts nekad agrāk nav vairījusies izpildīt atbilstoši LESD 258. pantam Tiesas pasludinātu spriedumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Komisija/Zviedrija, C‑270/11, EU:C:2013:339, 55. punkts).

64

Tomēr kā atbildību pastiprinošs ir jāņem vērā arī apstāklis, ka minētā dalībvalsts nebija plānojusi pilnībā izpildīt Direktīvas 1999/31 prasības līdz 2023. gada decembrim, proti, vairāk nekā četrpadsmit gadus pēc šī sprieduma 26. punktā minētā termiņa beigām, kā dēļ šo prasību neievērošana ir ļoti ieilgusi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 22. jūnijs, Komisija/Portugāle, C‑557/14, EU:C:2016:471, 74. punkts).

65

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu ir jāņem vērā laikposms no tā sprieduma pasludināšanas, ar kuru konstatēta pirmā pienākumu neizpilde, līdz brīdim, kad Tiesa izvērtē faktus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 12. novembris, Komisija/Beļģija (Ienākumi no nekustamā īpašuma ārvalstīs), C‑842/19, EU:C:2020:915, 56. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 105. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šajā lietā ir pierādīts, ka pienākumu neizpilde ilgst vairāk nekā četrus gadus pēc sprieduma Komisija/Rumānija pasludināšanas, un tas ir ievērojams laikposms (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 106. punkts).

67

Kaut arī LESD 260. panta 1. punktā nav precizēts termiņš, kādā jāizpilda spriedums, intereses, kas saistītas ar Savienības tiesību nekavējošu un vienveidīgu piemērošanu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasa, lai šī izpilde tiktu uzsākta nekavējoties un tiktu pabeigta, cik ātri vien iespējams (spriedums, 2019. gada 12. novembris, Komisija/Īrija (Derrybrien vēja parks), C‑261/18, EU:C:2019:955, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šajā ziņā attiecībā uz Rumānijas argumentu, ar kuru Komisijas norādītais pārkāpuma ilgums esot atkarīgs no pašas šīs iestādes dienestu darba metodēm un noslogojuma, pietiek norādīt, ka šis ilgums ir atkarīgs vienīgi no attiecīgās dalībvalsts, kas nav pilnībā izpildījusi konkrēto spriedumu, rīcības, tāpēc šo argumentu nevar atbalstīt.

69

Attiecībā uz konkrētās dalībvalsts maksātspēju, ir jābalstās uz tās IKP kā noteicošo faktoru, ignorējot tās institucionālo ietekmi. Šajā ziņā ir jāņem vērā arī nesenās šīs dalībvalsts IKP izmaiņas – kāds tas ir brīdī, kad Tiesa izvērtē faktus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 107. un 116. punkts).

70

Visbeidzot attiecībā uz kavējuma naudas noteikšanu laika izteiksmē, Tiesa, līdzīgi kā ierosina Komisija, uzskata par piemērotu noteikt summu par katru poligonu un par katru nokavējuma dienu, lai ļautu ņemt vērā Rumānijas īstenoto progresu attiecīgo poligonu slēgšanā.

71

Ņemot vērā iepriekš minēto un LESD 260. panta 2. punktā Tiesai atzīto rīcības brīvību, Rumānijai ir jāpiespriež samaksāt Komisijai kavējuma naudu 600 EUR apmērā par katru poligonu un par katru kavējuma dienu, kamēr nav veikti nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību spriedumam Komisija/Rumānija, sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz dienai, kad spriedums Komisija/Rumānija būs pilnībā izpildīts.

72

Komisija uzskata, ka ikviens gadījums, kad Tiesas spriedums ilgstoši netiek izpildīts, pats par sevi kaitē tiesiskuma un tiesiskās drošības principa īstenošanai Savienības tiesībās.

73

Šajā lietā Komisijas ieskatā naudas soda piespriešanu Rumānijai attaisnojot attiecīgo poligonu apdraudējums videi un cilvēka veselībai, kā arī nepieciešamība efektīvi novērst analogu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos.

74

Attiecībā uz naudas soda summu Komisija ierosina piemērot vienotu pamatlikmi 895 EUR, kas paredzēta šī sprieduma 40. punktā minētajos paziņojumos, to pašu smaguma koeficientu un to pašu reizinātāju “n”, kādi tika izmantoti kavējuma naudas aprēķināšanai, jo pārkāpuma ilgums kā tāds tika ņemts vērā, nosakot summu par dienu, kas reizināta ar dienu skaitu, kamēr turpinās pienākumu neizpilde.

75

Turklāt Komisija lūdz Tiesu piespriest Rumānijai samaksāt naudas sodu 3311,50 EUR dienā, to reizinot ar dienu skaitu, sākot no sprieduma Komisija/Rumānija pasludināšanas līdz dienai, kurā Rumānija būs veikusi nepieciešamos pasākumus šī sprieduma izpildei, vai arī – ja Rumānija neveiks šādus pasākumus – līdz dienai, kurā Tiesa pasludinās spriedumu šajā lietā, ar nosacījumu, ka summa pārsniedz minimālo naudas soda summu 1643000 EUR. Minimālās naudas soda summas noteikšanu pamatojot nepieciešamība noteikt reālu un atturošu sodu katrā ilgstošā Tiesas sprieduma neizpildes gadījumā.

76

Rumānija – būtībā to pašu iemeslu dēļ, ko tā šajā ziņā izvirzījusi attiecībā uz prasījumu par kavējuma naudu, – uzskata, ka ir jāsamazina Komisijas prasītā naudas soda summa. Tā arī uzskata, ka prasījums par minimālās naudas soda summas noteikšanu būtu jānoraida, jo šī summa neņem vērā sankcionētā pārkāpuma īpatnības.

77

Vispirms jāatgādina, ka Tiesa, īstenojot rīcības brīvību, kas tai piešķirta attiecīgajā jomā, var kumulatīvi noteikt kavējuma naudu un naudas sodu (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 128. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Naudas soda piespriešanai un šā soda iespējamā apmēra noteikšanai katrā lietā ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi gan saistībā ar konstatētās pienākumu neizpildes īpatnībām, gan tās dalībvalsts, uz kuru attiecas saskaņā ar LESD 260. pantu uzsāktā procedūra, pašas nostāju. Šajā ziņā minētajā tiesību normā Tiesai ir paredzēta plaša rīcības brīvība, lai lemtu par šādas sankcijas piemērošanu vai nepiemērošanu un vajadzības gadījumā noteiktu tās apmēru (skat. spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Šajā lietā, kā norādīja Komisija, šajā spriedumā konstatētās pienākumu neizpildes pamatā esošie apstākļi, ņemot vērā, ka šie apstākļi rada apdraudējumu videi un cilvēku veselībai, un ievērojot nepieciešamību efektīvi novērst analoģisku Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos nākotnē, pamato tāda preventīva pasākuma kā naudas soda samaksa piespriešanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 4. jūlijs, Komisija/Slovākija, C‑626/16, EU:C:2018:525, 99. punkts).

80

Šādos apstākļos Tiesai, īstenojot rīcības brīvību, šī naudas soda apmērs ir jānosaka, pirmkārt, atbilstoši apstākļiem un, otrkārt, samērīgi izdarītajam pārkāpumam (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Vērā ņemamie apstākļi izriet it īpaši no šī sprieduma 59.–69. punktā ietvertā pamatojuma par pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī par attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Grieķija (Valsts atbalsta atgūšana – Ferronickel), C‑51/20, EU:C:2022:36, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata par atbilstošu naudas sodu noteikt 1500000 EUR apmērā.

83

Tātad ir jāpiespriež Rumānijai samaksāt Komisijai naudas sodu 1500000 EUR apmērā.

84

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Rumānijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, šai dalībvalstij ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: