–

Liberty Lines SpA vārdā – A. Abbamonte, F. Di Gianni, C. Morace, G. Pregno un A. Scalini, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Berti Suman, procuratore dello Stato, un de F. Sclafani, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara, P. Ondrůšek, G. von Rintelen un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesības attiecībā uz tādu sabiedriskā pakalpojuma līgumu piešķiršanu, kuru priekšmets ir jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājumu sabiedriskie pakalpojumi.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Liberty Lines SpA un Ministero delle Infrastrutture e dei Trasporti (Infrastruktūras un transporta ministrija, Itālija; turpmāk tekstā – “MIT”) par jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājumu pakalpojumu tiešu piešķiršanu Bluferries Srl satiksmes līnijām starp Mesīnas [Messine] (Itālija) ostu un Kalabrijas reģiona [Reggio de Calabre] (Itālija) ostu Mesīnas šaurumā bez īpašas iepirkuma procedūras uzsākšanas.

3

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulu (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (OV 1992, L 364, 7. lpp.), 1. panta 1. punktu:

“No 1993. gada 1. janvāra uz Kopienas kuģu īpašniekiem, kuru kuģi ir reģistrēti dalībvalstī un peld ar dalībvalsts karogu, attiecas jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvība dalībvalstī (jūras kabotāža), ja šie kuģi atbilst visiem kabotāžas veikšanas nosacījumiem šajā dalībvalstī [..].”

4

Šīs regulas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

5

Minētās regulas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts var noslēgt valsts pasūtījuma [sabiedrisko pakalpojumu] līgumus ar kuģošanas sabiedrībām vai uzlikt valsts pasūtījuma nodrošināšanas [sabiedrisko pakalpojumu saistību] pienākumu kā nosacījumu kabotāžas pakalpojumu sniegšanai tām kuģošanas sabiedrībām, kuras piedalās regulāros reisos uz salām, no salām un starp salām.

Ja dalībvalsts noslēdz valsts pasūtījuma [sabiedrisko pakalpojumu] līgumus vai uzliek valsts pasūtījuma nodrošināšanas [sabiedrisko pakalpojumu saistību] pienākumu, to dara, nediskriminējot nevienu Kopienas kuģu īpašnieku.

2.   Uzliekot valsts pasūtījuma nodrošināšanas [sabiedrisko pakalpojumu saistību] pienākumu, dalībvalstu prasības attiecas tikai uz apkalpojamajām ostām, sistemātiskumu, nepārtrauktību, biežumu, pārvadājumu jaudu, piemērojamajām likmēm un kuģa komandas komplektēšanu.

Attiecīgā gadījumā visiem Kopienas kuģu īpašniekiem jābūt pieejamām kompensācijām par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu.

[..]”

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV 2007, L 315, 1. lpp.), 1. panta “Mērķis un piemērošanas joma” 2. punktā ir noteikts:

“Šo regulu piemēro valsts un starptautiskā sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem pa dzelzceļiem un citu tipu pārvadājumiem pa sliežu ceļiem, kā arī autoceļiem, izņemot pakalpojumiem, ko sniedz galvenokārt to vēsturiskās vai tūrisma nozīmes dēļ. Dalībvalstis var piemērot šo regulu sabiedriskajam pasažieru transportam pa iekšējiem ūdensceļiem un – neskarot [..] Regulu (EEK) Nr. 3577/92 [..] – arī valsts jūras ūdeņos.”

7

Regulas Nr. 1370/2007 2. panta h) punktā “tieša piešķiršana” ir definēta kā “pakalpojumu valsts līguma piešķiršana noteiktam sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam bez iepriekšējas konkursa procedūras”.

8

Šīs regulas 5. panta 6. punktā ir noteikts:

“Ja tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kompetentās iestādes var pieņemt lēmumu piešķirt [sabiedriskā] pakalpojumu valsts līgumus tieši, ja tie attiecas uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, izņemot pārvadājumus pa citu tipu sliežu ceļiem, piemēram, metro vai tramvajus. [..]”

9

2000. gada 31. oktobraDecreto del Ministero dei Trasporti e della Navigazione, n. 138 T, recante rilascio a Ferrovie dello Stato – Società Trasporti e Servizi per Azioni la concessione ai fini della gestione dell’infrastruttura ferroviaria nazionale (Satiksmes un Navigācijas ministrijas dekrēts Nr. 138 T, ar kuru Ferrovie dello Stato – Società Trasporti e Servizi per Azioni tiek piešķirta koncesija valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldībai) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 138 T/2000”), 2. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka attiecīgās koncesijas priekšmets ietver dzelzceļa savienojumu, ko sniedz pa jūru starp Itālijas pussalu, no vienas puses, un Sardīniju, no otras puses.

10

2017. gada 24. aprīļadecreto‑legge n. 50 – Disposizioni urgenti in materia finanziaria, iniziative a favore degli enti territoriali, ulteriori interventi per le zone colpite da eventi sismici e misure per lo sviluppo (Dekrētlikums Nr. 50, ar ko paredz steidzamus noteikumus finanšu jomā, iniciatīvas teritoriāliem subjektiem, papildu pasākumus par labu zonām, kuras ir skārušas zemestrīces, un attīstības pasākumiem; 2017. gada 24. aprīļaGURI Nr. 95 – kārtējais pielikums Nr. 20), kas ir pārveidots par likumu ar grozījumiem ar 2017. gada 26. jūnijalegge n. 96 (likums Nr. 96; 2017. gada 23. jūnijaGURI Nr. 144), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 50/2017”), 47. panta “Iejaukšanās dzelzceļa transporta jomā” 11.a punktā ir paredzēts:

“Lai uzlabotu pasažieru dzelzceļa līniju elastību starp Sicīliju un Itālijas pussalu [Dekrēta Nr. 138 T/2000] 2. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētais dzelzceļa transports pa jūru var tikt nodrošināts, izmantojot ātrgaitas kuģus, kuru ekspluatēšanas kārtība ir saistīta ar dzelzceļa transporta pakalpojumiem no un uz Sicīliju, it īpaši turp un atpakaļ satiksmes līnijās “Messine – Villa San Giovanni” un “Messine – Reggio de Calabre”, kas ir izpildāmi, ievērojot spēkā esošajos tiesību aktos paredzētos resursus “partie services” programmas līgumam, kas noslēgts starp valsti un Rete Ferroviaria italiana SpA, neskarot tajā paredzētos pakalpojumus.”

11

2016. gada 18. aprīļadecreto legislativo n. 50 – Codice dei contratti pubblici (Leģislatīvais dekrēts Nr. 50 – Publisko iepirkumu kodekss; 2016. gada 19. aprīļaGURI Nr. 91 – kārtējais pielikums Nr. 10), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 17. panta 1. punkta i) apakšpunktā kā viens no īpašiem izņēmumiem no publiskajiem iepirkumiem un pakalpojumu koncesijām ir minēti pasažieru pārvadājuma sabiedriskie pakalpojumi pa dzelzceļu vai metro.

12

Ar paziņojumu, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2015. gada 31. janvārī, MIT uzsāka atklātu procedūru, lai piešķirtu tiesības slēgt līgumu uz trim gadiem par jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājumu pakalpojumu Mesīnas šaurumā starp Mesīnas ostu un Kalabrijas reģiona ostu. Šī līguma paredzamā vērtība bija 21025000 EUR. Minētais publiskais iepirkums, pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju, tika piešķirts Ustica Lines SpA, kas vēlāk kļuva par Liberty Lines.

13

Attiecīgais līgums tika noslēgts 2015. gada 24. jūnijā, un attiecīgā pakalpojuma sniegšana sākās 2015. gada 1. oktobrī. Šajā līgumā MIT bija paredzēta arī iespēja pagarināt tā piemērošanu uz papildu divpadsmit mēnešiem, ja nepieciešamie finanšu resursi būtu pieejami un ja attiecīgā līgumslēdzēja iestāde joprojām būtu ieinteresēta turpināt šī pakalpojuma sniegšanu.

14

2018. gada 14. septembrīLiberty Lines informēja MIT, ka minētā līguma termiņš drīz beigsies, un precizēja, ka, tā kā šī līguma piemērošana netiks pagarināta, no 2018. gada 1. oktobra tā vairs nenodrošinās attiecīgā pakalpojuma sniegšanu. MIT uz šo paziņojumu neatbildēja.

15

Tomēr, sākot ar šo datumu, bez jebkādas konkursa procedūras MIT attiecīgā pakalpojuma sniegšanu nolēma uzticēt Bluferries, kura pilnībā pieder Rete Ferroviaria Italiana (turpmāk tekstā – “RFI”), kas jau ir šī pakalpojuma koncesionāre satiksmes līnijā “Messine – Villa San Giovanni”, kā arī Mesīnas šaurumā. Liberty Lines apstrīdēja attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).

16

Tiesvedībā šajā tiesā, pirmkārt, izrādījās, ka par šo piešķiršanu bija izlēmusi MIT, kuras 2018. gada 26. septembra paziņojumā, ko parakstījis attiecīgais ministrs, bija norādīts uz nepieciešamību, beidzoties 2018. gada 1. oktobrī ar Liberty Lines noslēgtajam līgumam, nodrošināt attiecīgā jūras pārvadājuma pakalpojuma nepārtrauktību, un ka šajā nolūkā “dzelzceļa satiksmes līniju elastību starp Sicīliju un Itālijas pussalu” varēja nodrošināt ar attiecīgās līnijas “iekļaušanu” starp Itālijas valsti un RFI noslēgtajā programmas līgumā. Otrkārt, 2018. gada 8. oktobrīRFI atbildēja MIT, lūdzot tai apspriest “pakalpojuma piešķiršanas būtiskos elementus [..], lai to turpinātu”, kā arī nepieciešamību veikt šī programmas līguma “pielāgošanu”.

17

Minētā tiesa noraidīja Liberty Lines iesniegto prasību, būtībā uzskatot, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES (2014. gada 26. februāris) par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (OV 2014, L 94, 243. lpp.), un Regula Nr. 1370/2007 ļauj tieši piešķirt tādus sabiedriskā pakalpojuma līgumus pārvadājumiem pa dzelzceļu kā tas, kurš tiek aplūkots pamatlietā. Proti, attiecīgais pakalpojums esot jākvalificē par dzelzceļa transporta pakalpojumu, uz kura piešķiršanu neattiecoties pienākums rīkot konkursu. Iespēja kvalificēt attiecīgo jūras pārvadājuma pakalpojumu par dzelzceļa transporta pakalpojumu izrietot tieši no Dekrētlikuma Nr. 50/2017 47. panta 11.a punkta.

18

Liberty Lines par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesai Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), it īpaši norādot uz steidzamības neesamību, kas šajā gadījumā pamatotu prasību par tiešu piešķiršanu, jo MIT pamatlietā aplūkoto situāciju ir radījusi, atturoties pagarināt attiecīgo līgumu vai izsludināt konkursu, kā arī to, ka attiecīgo jūras pārvadājuma pakalpojumu nevarot pielīdzināt dzelzceļa transporta pakalpojumam, jo Bluferries izmantoja kuģus ar zemūdens spārniem, proti, kuģus, kuriem nav nepieciešamā aprīkojuma dzelzceļa vagonu pārvadāšanai.

19

Iesniedzējtiesa jautā, vai tāda tiesību norma kā Dekrētlikuma Nr. 50/2017 47. panta 11.a punkts ir saderīga ar Savienības tiesībām. Tā uzskata, ka ar šo tiesību normu bez attaisnojuma un bez jebkāda atbilstoša pamatojuma tiek izslēgta iespēja piešķirt pamatlietā aplūkoto jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājuma pakalpojumu, it īpaši attiecībā uz “tirgus nepilnību” esamības pārbaudi un publiskus iepirkumus reglamentējošā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomu, un tādējādi tiekot pārkāpta Regula Nr. 3577/92. Turklāt šķiet, ka ar minēto tiesību normu RFI kā sabiedrībai, kas pārvalda valsts dzelzceļu infrastruktūru, tiek piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības uz šo transporta veidu. Tas, joprojām RFI labā, varētu izraisīt valsts atbalsta pasākumu, kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci.

20

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts Padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesības un it īpaši pakalpojumu aprites brīvības princips un maksimālas konkurences atvērtības princips pakalpojumu publiskā iepirkuma jomā nepieļauj tādu tiesību normu kā [Dekrētlikuma Nr. 50/2017] 47. panta 11.a punkts, kurā:

21

Vispirms ir jākonstatē, pirmkārt, ka prejudiciālā jautājuma otrā daļa būtībā attiecas uz to, kā tiešā piešķiršana pamatlietā ietekmē konkurenci, ciktāl ar to satiksmes pakalpojumi pa jūru starp Sicīliju un Itālijas pussalu tiek “rezervēti” vai “šķietami rezervēti”RFI labā. Proti, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa precizē, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma par labu šai sabiedrībai varētu būt “valsts atbalsta pasākums, kas izkropļo vai var izkropļot konkurenci”.

22

Tomēr iesniedzējtiesa nav norādījusi nevienu elementu attiecībā uz noslēgto līgumu par pamatlietā aplūkotā pakalpojuma tiešu piešķiršanu, it īpaši attiecībā uz kompensāciju, ko, iespējams, piešķirtu Itālijas iestādes šī līguma īstenošanai, lai gan šādi elementi tomēr ir nepieciešami, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz otro daļu.

23

Šādos apstākļos prejudiciālā jautājuma otrā daļa nav jāizskata.

24

Otrkārt, attiecībā uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jānorāda, ka, lai gan uzdotajā jautājumā iesniedzējtiesa nav identificējusi tās Savienības tiesību normas, kuras tā uzskata par tādām, kas nepieļauj šajā jautājumā minētās valsts tiesību normas, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet: šī tiesa uzskata, ka jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājuma pakalpojumi, par kuriem ir runa pamatlietā, ietilpst Regulas Nr. 3577/92 piemērošanas jomā, un jautā, vai šī valsts tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām, jo ar to šo pakalpojumu kategorija tiek izslēgta no valsts iepirkumu konkursa regulējuma.

25

Tomēr Itālijas valdība uzskata, ka tādi jūras pārvadājuma pakalpojumi kā pamatlietā ietilpst arī Regulas Nr. 1370/2007 piemērošanas jomā, līdz ar to saskaņā ar šīs regulas 5. panta 6. punktu kompetentās iestādes var tieši piešķirt sabiedriskā pakalpojuma līgumus šāda veida pārvadājumiem.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punkta pirmo teikumu šī regula ir piemērojama sabiedriskajiem pasažieru iekšzemes un starptautiskajiem pārvadājumu pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu, kā arī citiem dzelzceļa transporta veidiem un pa autoceļiem. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punkta otro teikumu dalībvalstis to var piemērot arī pasažieru pārvadāšanai “pa iekšzemes ūdensceļiem”.

27

Tādējādi principā ir iespējams, ka Regula Nr. 1370/2007 tiek padarīta par piemērojamu jūras pārvadājumiem ar ātrgaitas kuģiem tādos apstākļos kā pamatlietā, kurā Dekrētlikuma Nr. 50/2017 47. panta 11.a punktā ar noteiktiem nosacījumiem pārvadājumi ar ātrgaitas kuģiem tiek pielīdzināti dzelzceļa transportam.

28

Tomēr no Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 2. punkta otrā teikuma arī izriet, ka šīs regulas piemērojamība sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem pa iekšzemes ūdensceļiem notiek, “neskarot” Regulu Nr. 3577/92, un tādējādi konflikta gadījumā prevalē pēdējās minētās regulas tiesību normas.

29

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 3577/92, it īpaši tās 1. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kuras mērķis ir pielīdzināt jūras pārvadājumu pakalpojumus dzelzceļa transporta pakalpojumiem, ja šīs pielīdzināšanas rezultātā attiecīgais pakalpojums tiek izslēgts no tiesiskā regulējuma publisko iepirkumu jomā piemērošanas, kas pretējā gadījumā būtu piemērojams.

30

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 3577/92 1. pantā ir skaidri iedibināts princips par jūras kabotāžas pakalpojumu brīvu sniegšanu Eiropas Savienībā (spriedumi, 2001. gada 20. februāris, Analir u.c., C‑205/99, EU:C:2001:107, 20. punkts, un 2006. gada 9. marts, Komisija/Spānija, C‑323/03, EU:C:2006:159, 43. punkts).

31

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalsts var slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumus ar kuģošanas sabiedrībām, kas piedalās tostarp regulāros reisos uz salām un no salām, vai uzlikt tām sabiedrisko pakalpojumu saistības kā nosacījumu kabotāžas pakalpojumu sniegšanai. Šīs tiesību normas otrajā daļā ir noteikts, ka tad, ja dalībvalsts noslēdz pakalpojumu valsts līgumus vai nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tā to dara, nediskriminējot nevienu kuģa īpašnieku Savienībā.

32

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan jūras ātrsatiksmes pasažieru pārvadājuma pakalpojums starp Mesīnas ostu un Kalabrijas reģiona ostu laikposmā no 2015. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim tika piešķirts pēc atklātas procedūras un pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju, konkurss līgumam par attiecīgā pakalpojuma sniegšanu pēc 2018. gada 1. oktobra netika izsludināts.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, ka noteikumi publiskā iepirkuma jomā nav identiski attiecībā uz, pirmkārt, pasažieru pārvadājuma sabiedriskajiem pakalpojumiem pa kuģojamiem ūdensceļiem vai, otrkārt, pasažieru transportu pa dzelzceļu.

34

Proti, Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 6. punktā ar zināmiem nosacījumiem tieša piešķiršana, iepriekš neizsludinot konkursu, ir atļauta tikai attiecībā uz pasažieru dzelzceļa transporta sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, izņemot citus dzelzceļa transporta veidus, tādus kā metro vai tramvajs, proti, kā tas ir precizēts šīs regulas 2. panta h) punktā.

35

Turklāt, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 31. punktā, Regulas Nr. 3577/92 4. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja dalībvalsts noslēdz sabiedrisko pakalpojumu līgumus vai nosaka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tā to dara, nediskriminējot nevienu kuģa īpašnieku Savienībā, un pretēji Regulai Nr. 1370/2007 tajā nav paredzēta iespēja līguma slēgšanas tiesības piešķirt tieši.

36

Tādējādi, ņemot vērā, ka sabiedrisko pasažieru pārvadājumu pa kuģojamiem ūdensceļiem jomā Regulu Nr. 1370/2007 dalībvalstis var piemērot tikai, neskarot Regulu Nr. 3577/92, saskaņā ar pēdējā minētajā regulā paredzēto sabiedriskā pasažieru transporta pa kuģojamiem ūdensceļiem līgumi nevar tikt noslēgti, ja iepriekš nav ticis izsludināts konkurss.

37

No tā izriet, ka nav pieļaujams, ka ar valsts pasākumu daži pakalpojumi tiek pārkvalificēti, neievērojot šo pakalpojumu faktisko raksturu, un tāpēc tiem netiek piemērots parasti piemērojamais tiesiskais regulējums.

38

Šādam secinājumam ir īpaša nozīme, ja šādas pārkvalificēšanas rezultātā šie pakalpojumi tiek piešķirti tieši, neizsludinot konkursu, kas citādi tiktu prasīts.

39

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 3577/92, it īpaši tās 1. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir jūras pārvadājuma pakalpojumus pielīdzināt dzelzceļa transporta pakalpojumiem, ja attiecīgais pakalpojums šīs pielīdzināšanas dēļ tiek izslēgts no tam piemērojamā tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā piemērošanas.

40

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes Regula (EEK) Nr. 3577/92 (1992. gada 7. decembris), ar ko piemēro principu, kas paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža), un it īpaši tās 1. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts,

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir jūras pārvadājuma pakalpojumus pielīdzināt dzelzceļa transporta pakalpojumiem, ja attiecīgais pakalpojums šīs pielīdzināšanas dēļ tiek izslēgts no tam piemērojamā tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā piemērošanas.