–

Skarb Państwa Rzeczypospolitej Polskiej reprezentowany przez Generalnego Dyrektora Dróg Krajowych i Autostrad vārdā – O. Temnikov, advokat,

–

TOTO SpA – Costruzioni Generali un Vianini Lavori SpA vārdā – A. Valov, kam palīdz V. P. Penkov, N. G. Tsvetanov, P. D. Tsanov, V. V. Tomova, B. H. Strizhlev un V. K. Semkov, advokati, kā arī M. T. Stoeva, pārstāve,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu un 35. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Skarb Państwa Rzeczypospolitej Polskiej reprezentowany przez Generalnego Dyrektora Dróg Krajowych i Autostrad (Polijas Republikas Valsts kase, ko pārstāv tās Valsts nozīmes autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektors) (turpmāk tekstā – “Autoceļu ģenerāldirektors”), un saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātām sabiedrībām TOTO SpA – Costruzioni Generali un Vianini Lavori SpA (turpmāk tekstā – “būvniecības uzņēmumi”) saistībā ar līgumu par ātrgaitas autoceļa būvniecību Polijā.

3

Regulas Nr. 1215/2012 10., 33. un 34. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”

5

Saskaņā ar šīs regulas 2. panta a) punktu:

“Šajā regulā:

6

Minētās regulas 25. panta, kas ietilpst tās II nodaļas “Jurisdikcija” 7. iedaļā, 1. punktā ir noteikts:

“Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. [..]

[..]”

7

Regulas Nr. 1215/2012 35. pantā, kas ietverts šīs II nodaļas 10. iedaļā, ir paredzēts:

“Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.”

8

Grazhdanski protsesualen kodeks (Civilprocesa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “GPK”), 18. pantā “Tiesiskā imunitāte” ir paredzēts:

“(1)   Bulgārijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietas, kurās piedalās ārvalsts vai persona ar tiesisko imunitāti, šādos gadījumos:

(2)   1. punkta 2., 3. un 4. apakšpunkta noteikumus nepiemēro juridiskiem faktiem un darbībām, ko veikušas personas, pildot civildienesta pienākumus, vai ārvalstu suverēno tiesību īstenošanai.”

9

GPK 389. pantā “Pagaidu noregulējums saistībā ar celto prasību” ir noteikts:

“(1)   Jebkurā tiesvedības stadijā līdz pierādījumu savākšanas pabeigšanai prasītājs var iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu tiesā, kurā tiek izskatīta lieta.

(2)   Pagaidu noregulējums ir atļauts attiecībā uz visām prasību kategorijām.”

10

GPK 391. panta “Pieteikuma par pagaidu noregulējumu pieļaujamības nosacījumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Pieteikumu par pagaidu noregulējumu attiecībā uz pamatlietu ir atļauts iesniegt, ja prasītājam pretējā gadījumā nebūtu iespējams vai būtu grūti īstenot no nolēmuma izrietošās tiesības un ja:

11

GPK 393. pantā “Pieteikuma par pagaidu noregulējumu nepieņemamība” ir noteikts:

“(1)   Pieteikums par pagaidu noregulējumu nav pieņemams attiecībā uz prasībām, kurās ir izvirzīti finansiāla rakstura prasījumi pret valsti, valsts iestādēm, pašvaldībām un slimnīcām Zakon za lechebnite zavedenya [Likums par slimnīcām] 5. panta 1. punkta izpratnē, kā arī slimnīcu prasījumi no Valsts veselības apdrošināšanas kases.

(2)   Pagaidu noregulējums nav atļauts attiecībā uz prasībām, kurās izvirzīti finansiāla rakstura prasījumi piedzīt parādu, uz ko nevar attiecināt piespiedu izpildi.”

12

GPK 397. panta “Pasākumu kategorijas” 1. punktā ir noteikts:

“Pagaidu noregulējumu veic:

13

Kā izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, 2015. gada 30. jūlijā publiskajā iepirkuma procedūrā, ko ierosinājis Autoceļu ģenerāldirektors kā līgumslēdzēja iestāde, ar būvniecības uzņēmumiem kā izraudzītajiem pretendentiem tika noslēgts līgums par ātrgaitas autoceļa S‑5 Poznaņa–Vroclava [Poznań–Wrocław] posma Poznaņa A2, ciemats Gluhova-Vrončina [Głuchowo‑Wronczyn] (Polija) izbūvi.

14

Atbilstoši šim līgumam pēc būvniecības uzņēmumu pieprasījuma Evroins AD – saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibināta apdrošināšanas sabiedrība – par labu līgumslēdzējai iestādei izsniedza divas garantijas: pirmā bija izpildes garantija, tā bija derīga līdz 2019. gada 31. jūlijam un tika pagarināta līdz 2024. gada 30. jūnijam, nodrošinot pret minētā līguma neizpildi vai nepienācīgu izpildi, otrā bija spēkā līdz 2019. gada 31. jūlijam un attiecās uz līgumsoda samaksu izpildes termiņa neievērošanas gadījumā.

15

Saskaņā ar attiecīgā līguma noteikumiem, rodoties jebkādam strīdam par šī līguma izpildi, jurisdikcija tika piešķirta līgumslēdzējas iestādes atrašanās vietas tiesai, un kā piemērojamās tiesības, tostarp minētajām garantijām, tika noteiktas Polijas tiesības.

16

Tā kā pamatlietas dalībniekiem radās domstarpības par būvdarbu kvalitāti vai līguma izpildi termiņā, būvniecības uzņēmumi cēla Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) prasību par negatīva fakta konstatēšanu, būtībā lūdzot liegt Autoceļu ģenerāldirektoram īstenot savas tiesības attiecībā uz izsniegtajām garantijām.

17

Būvniecības uzņēmumi šajā pašā tiesā iesniedza pieteikumus par pagaidu noregulējumu, it īpaši lūdzot noteikt, lai Autoceļu ģenerāldirektors līdz 2019. gada 26. jūnijam atturētos paziņot tiem savu vēlmi izbeigt attiecīgo līgumu, iekasēt no tiem sodus un pieprasīt Evroins izsniegto šī līguma izpildes garantiju.

18

Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) ar 2019. gada 7. jūnija un 2019. gada 2. decembra rīkojumiem noraidīja šos pieteikumus par pagaidu noregulējumu, pamatojoties būtībā uz to, ka iesniegtie dokumenti nebija pietiekami, lai pierādītu fumus boni iuris.

19

Līdztekus šajā tiesā ierosinātajām tiesvedībām būvniecības uzņēmumi 2019. gada 31. jūlijā iesniedza Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kura saturs bija analoģisks to pieteikumu saturam, kas tika izskatīti pret šo Autoceļu ģenerāldirektoru ierosinātajās tiesvedībās, pieteikums ar rīkojumu tika noraidīts kā nepieņemams.

20

Apelativen sad – Sofia (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) atcēla minēto rīkojumu, pieņēma pieteikumu par pagaidu noregulējumu saskaņā ar GPK 389. pantu un Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu un apķīlāja Autoceļu ģenerāldirektora prasījumu, kas balstīts uz divām Evroins izsniegtajām garantijām.

21

Autoceļu ģenerāldirektors iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija), apstrīdot it īpaši Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanu šajā gadījumā, pamatojoties uz to, ka pamatlietai neesot piemērojams jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.

22

Šajā sakarā viņš izdeva Eiropas maksājuma rīkojumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1896/2006 (2006. gada 12. decembris), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV 2006, L 399, 1. lpp.), ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) izsniedza pret Evroins.

23

Atgādinājusi Tiesas judikatūru šajā jomā, iesniedzējtiesa izklāsta savas šaubas par to, ka pamatlietai ir civillietas vai komerclietas raksturs Regulas Nr. 1215/2012 izpratnē, jo līgumslēdzējs ir Polijas valsts iestāde.

24

Gadījumā, ja šī lieta būtu Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, iesniedzējtiesa jautā, vai tiesai, kurā atbilstoši šīs regulas 35. pantam ir iesniegts pieteikums par pagaidu noregulējumu, nevar būt jurisdikcijas, jo tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, šajā gadījumā Polijas tiesa, jau ir pieņēmusi nolēmumu par līdzīgu pieteikumu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka saskaņā ar tās valsts tiesībām, proti, GPK 389. un 390. pantu, apstāklis, ka ir pieņemts nolēmums attiecībā uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu, neliedz celt prasību kompetentajā tiesā.

25

Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jāvērtē, ievērojot tikai autonomo jēdzienu “pagaidu vai aizsardzības pasākumi”, proti, pasākumus, kas ir paredzēti, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz tiesai, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 50. punkts), vai arī tie ir jāpārbauda, ņemot vērā visus lex fori paredzētos nosacījumus. Tā precizē, ka šajā pēdējā minētajā gadījumā saskaņā ar efektivitātes principu tā varētu būt spiesta nepiemērot GPK 393. pantu.

26

Šādos apstākļos Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu izskatīt šo lietu paātrinātā procedūrā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu. Sava lūguma pamatojumam šī tiesa apgalvo, pirmkārt, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pamatlietas rakstura dēļ tai ir jāpieņem nolēmums īsā termiņā un, otrkārt, ka atļautie pagaidu pasākumi nozīmētu, ka viena no pamatlietā iesaistītajām līgumslēdzējām pusēm nevarētu īstenot savas tiesības ilgu laiku, līdz tiks pabeigta tiesvedība, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības.

28

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai – izņēmuma kārtā – pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma, un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

29

Kā izriet no Tiesas judikatūras, ne fakts, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību, ne apstāklis, ka iesniedzējtiesai ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai ātri atrisinātu pamatlietu, nav pietiekami, lai pamatotu prasības izskatīšanu paātrinātā procedūrā atbilstoši Reglamenta 105. panta 1. punktam (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus, 2007. gada 23. janvāris, Consel Gi. Emme, C‑467/06, nav publicēts, EU:C:2007:49, 7. punkts, un 2015. gada 23. decembris, Vilkas, C‑640/15, nav publicēts, EU:C:2015:862, 8. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesas lūgums izskatīt šo lietu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu tika noraidīts ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 20. novembra lēmumu.

31

Tomēr Tiesas priekšsēdētājs ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu nolēma izskatīt šo lietu prioritāri atbilstoši Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktam.

32

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu, kas ir iesniegts un tiek izskatīts dalībvalsts tiesā saskaņā ar vispārējām tiesībām un attiecas uz sodiem saistībā ar tāda līguma par publiska ātrgaitas autoceļa būvniecību izpildi, kurš noslēgts pēc iepirkuma procedūras un kura līgumslēdzēja iestāde ir valsts iestāde, ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē.

33

Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šo regulu piemēro civillietās un komerclietās. Tādējādi pirmais jautājums ir par to, vai minētais pieteikums par pagaidu noregulējumu ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā.

34

Sākumā ir jānorāda, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu pamatlietā ir lūgts noteikt pagaidu pasākumus, lai saglabātu faktisko situāciju, ko izvērtē tiesa tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, un ka šo pieteikumu ir iesnieguši un šo tiesvedību ir ierosinājuši vieni un tie paši lietas dalībnieki. Līdz ar to šāda prasība par pagaidu noregulējumu attiecas uz “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” Regulas Nr. 1215/2012 35. panta izpratnē ar nosacījumu, ka tā ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

35

Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka pagaidu un aizsardzības pasākumu piederība pie šīs regulas piemērošanas jomas ir jānosaka nevis pēc to rakstura, bet gan pēc to tiesību rakstura, kuru aizsardzību pēc būtības ar tiem ir paredzēts nodrošināt (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 54. punkts).

36

No Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, lai noteiktu, vai tiesā celtā prasība ietilpst autonomajā jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to šīs regulas piemērošanas jomā, ir jāidentificē tiesiskās attiecības, kas pastāv starp lietas dalībniekiem, un strīda priekšmets vai arī alternatīvi ir jāizvērtē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tādējādi Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, ja prasība tiesā attiecas uz iure gestionis veiktām darbībām, tā tas nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 12. septembris, Sunico u.c., C‑49/12, EU:C:2013:545, 34. punkts, kā arī 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Proti, ja kāds lietas dalībnieks īsteno publiskās varas prerogatīvas, izmantojot plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tas izslēdz šādu lietu no “civillietu un komerclietu” kategorijas Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Tiesa arī lēma – fakts, ka noteiktām darbībām ir publisks mērķis, pats par sevi nav pietiekams elements, lai šīs darbības kvalificētu par veiktām iure imperii, jo tās neatbilst pārmērīgu pilnvaru īstenošanai, ņemot vērā tiesību normas, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Runājot par tiesiskajām attiecībām, kas pastāv starp lietas dalībniekiem, un to priekšmetu, šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotā pieteikuma par pagaidu noregulējumu mērķis ir nodrošināt tādu tiesību saglabāšanu, kas radušās no 2015. gada 30. jūlijā līguma, kuru noslēguši būvniecības uzņēmumi un Autoceļu ģenerāldirektors.

41

Tomēr ne šī līguma priekšmets, ne apstāklis, ka tikai Autoceļu ģenerāldirektoram ir tiesības uzsākt publiskā iepirkuma procedūru saistībā ar ātrgaitas autoceļa būvniecību, nav uzskatāmi par tādiem, kas norāda uz valsts varas prerogatīvu izmantošanu.

42

Papildus attiecībā uz prasības pamatojumu un īstenošanas noteikumiem ir jānorāda, ka pirmais jautājums, kā to izklāstījusi iesniedzējtiesa, attiecas uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas iesniegts un tiek izskatīts saskaņā ar vispārējām tiesībām.

43

Tādējādi, pat ja līgums ir balstīts uz publiskā iepirkuma procedūru un attiecas uz publiska ātrgaitas autoceļa būvniecību, līgumslēdzējas puses ar tādu līgumu kā pamatlietā aplūkotais ir nodibinājušas tiesiskās attiecības, brīvprātīgi uzņemoties tiesības un pienākumus, un tādējādi tas pieder civillietām un komerclietām Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.

44

Apstāklis, ka ar tādu valsts tiesību normu kā GPK 393. pants ir liegts pagaidu noregulējums attiecībā uz prasībām, kurās izvirzīti finansiāla rakstura prasījumi it īpaši pret valsti un valsts iestādēm, un tādējādi, šķiet, tām ir piešķirta tiesiskā imunitāte – kas ir jānosaka iesniedzējtiesai –, neietekmē tādas prasības kā pamatlietā aplūkotā civillietas un komerclietas raksturu Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.

45

Proti, imunitātes privilēģija automātiski neliedz piemērot Regulu Nr. 1215/2012 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 62. punkts).

46

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasībai par pagaidu noregulējumu, kas ir celta un tiek izskatīta dalībvalsts tiesā saskaņā ar vispārējām tiesībām un kas attiecas uz sodiem saistībā ar tāda līguma par publiska ātrgaitas autoceļa būvniecību izpildi, kurš ir noslēgts pēc iepirkuma procedūras un kurā līgumslēdzēja iestāde ir valsts iestāde, ir piemērojams jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē.

47

Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kurā saskaņā ar šo tiesību normu iesniegts pieteikums par pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanu, ir jāatzīst savas jurisdikcijas neesamība, ja citas dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, jau ir pieņēmusi nolēmumu par pieteikumu, kam ir viens un tas pats pamats un priekšmets un ko ir iesnieguši tie paši lietas dalībnieki.

48

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai ir jurisdikcija izskatīt pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, kas tai iesniegts pamatlietā. Tomēr vispirms ir jānorāda, ka šī jurisdikcija nav atkarīga tikai no atbildes uz otro jautājumu, kā tas ir ticis pārformēts.

49

It īpaši, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, pamatlietā aplūkotajā būvdarbu līgumā ir iekļauts jurisdikcijas piešķiršanas noteikums par labu Polijas tiesām gadījumā, ja rodas jebkāds strīds par šī līguma izpildi.

50

Kā secinājumu 59. un 60. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 sistēmu un it īpaši tās 25. pantu puses var vienoties par tiesu starptautisko jurisdikciju pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanai, un var pieņemt, ka vispārējs tiesas izvēles noteikums attiecina izvēlētās tiesas kompetenci uz šādu pasākumu noteikšanu.

51

Lai arī pamatlietas dalībnieki tiesas sēdē Tiesā pauda atšķirīgas nostājas par to, vai pamatlietā aplūkotajā līgumā iekļautais jurisdikcijas piešķiršanas noteikums attiecas arī uz prasītajiem pagaidu vai aizsardzības pasākumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā Tiesas judikatūru šī noteikuma interpretācija ir jāveic un tvērums ir jānosaka valsts tiesai, kurā uz to atsaucas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Turklāt ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesai ir jāveic arī vērtējums saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu, lai noteiktu, vai Tiesas judikatūras izpratnē pastāv faktiska saistība starp pamatlietā lūgto pasākumu priekšmetu un tās dalībvalsts teritoriālo jurisdikciju, kuras tiesa izskata lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 17. novembris, Van Uden, C‑391/95, EU:C:1998:543, 40. punkts).

53

Saistībā ar otrajā jautājumā minēto lūgumu interpretēt šo pantu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā Savienības tiesību normas interpretāciju ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts, kurā tā iekļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, KRONE – Verlag, C‑65/20, EU:C:2021:471, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.

55

Tādējādi ar šo pantu starptautiskā jurisdikcija noteikt pagaidu vai aizsardzības pasākumus ir piešķirta, pirmkārt, dalībvalsts tiesām, kurām ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, un, otrkārt, ievērojot zināmus nosacījumus – citu dalībvalstu tiesām.

56

Attiecībā uz kontekstu, kurā ietilpst minētais pants, ir jānorāda, ka no minētās regulas 2. panta a) punkta, aplūkojot to kopsakarā un tās 33. apsvērumu, izriet, ka tikai tādi pagaidu vai aizsardzības pasākumi, ko ir norīkojusi tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, tiek kvalificēti kā “spriedums”, kam saskaņā ar minēto regulu ir jānodrošina brīva aprite.

57

Savukārt, ja pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus norīko dalībvalsts tiesa, kurai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, šādu pasākumu iedarbībai saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 būtu jāaprobežojas ar minētās dalībvalsts teritoriju.

58

No tā izriet, ka ieinteresētajam lietas dalībniekam ir iespēja lūgt noteikt pagaidu vai aizsardzības pasākumu tās dalībvalsts tiesā, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības un kuras nolēmums šajā ziņā būs paredzēts nokļūšanai brīvā apritē, vai arī citu tādu dalībvalstu tiesās, kurās atrodas īpašums vai personas, attiecībā uz kuriem ir jāizpilda pasākums.

59

Lai arī no Regulas Nr. 1215/2012 sistēmas izriet, ka nolēmumi, ko pieņēmušas dalībvalsts tiesas, kurām ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, un citu dalībvalstu tiesu nolēmumi izraisa atšķirīgas sekas, regulā tomēr nav noteikta šo tiesu hierarhija.

60

It īpaši no minētās regulas 35. panta noteikumiem nekādā ziņā neizriet tas, ka dalībvalsts tiesām, kurām ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, ar to ir piešķirta pamata jurisdikcija pieņemt pagaidu vai aizsardzības pasākumus, kas nozīmētu, ka citu dalībvalstu tiesām vairs nav jurisdikcijas pieņemt šādus pasākumus, ja šajās pirmajās minētajās tiesās ir iesniegts pieteikums noteikt šādus pasākumus vai arī ja tās ir pieņēmušas nolēmumu par šādu pieteikumu.

61

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kurā saskaņā ar šo tiesību normu ir iesniegts pieteikums par pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanu, nav jāatzīst savas jurisdikcijas neesamība, ja citas dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, jau ir pieņēmusi nolēmumu par pieteikumu, kam ir viens un tas pats pamats un priekšmets un ko ir iesnieguši tie paši lietas dalībnieki.

62

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1215/2012 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pieteikuma par pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanu pārbaudi, ir jāievēro Savienības tiesību autonomi nosacījumi un, ja tas tā ir, vai tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko nav atļauts iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu saistībā ar prasību, kurā izvirzīts finansiāla rakstura prasījums pret valsti vai valsts iestādi.

63

Vispirms ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1215/2012 35. panta formulējuma izriet, ka tiesa, kurā ir celta prasība saskaņā ar šo pantu, pieņem pagaidu pasākumus saskaņā ar valsts tiesībām.

64

Tādējādi šajā tiesību normā ir noteikta alternatīva jurisdikcija par labu tādas dalībvalsts tiesām, kas nav dalībvalsts, kuru tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, bet tā negarantē pagaidu vai aizsardzības pasākuma noteikšanu konkrētajā lietā, kas ir pilnībā pakļauta tās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā ir celta prasība.

65

Tāpēc valsts tiesību norma, ar ko tiek ierobežota iespēja noteikt pagaidu noregulējuma pasākumu attiecībā uz prasībām, kurās izvirzīts finansiāla rakstura prasījums pret valsti un konkrētām valsts iestādēm, nav uzskatāma par nesaderīgu ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantā paredzēto noteikumu par jurisdikciju.

66

Šo apgalvojumu apstiprina konteksts, kurā iekļaujas Regulas Nr. 1215/2012 35. pants.

67

Proti, ar Regulu Nr. 1215/2012 sadarbības civillietās un komerclietās jomā ir iecerēts nostiprināt vienkāršotu un iedarbīgu sistēmu attiecībā uz kolīziju normām un tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi, kas ir sistēma, kura izveidota ar juridiskajiem instrumentiem – un daļa no to nepārtrauktības ir šī regula – nolūkā atvieglot tiesu iestāžu sadarbību, lai veicinātu Eiropas Savienībai noteiktā mērķa – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu dalībvalstu savstarpējo uzticību, kurai jāpastāv starp dalībvalstīm, – sasniegšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Pula Parking, C‑551/15, EU:C:2017:193, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tādējādi Regulas Nr. 1215/2012, tāpat kā citu juridisko instrumentu, kas bija pieņemti pirms tās, mērķis ir nevis vienādot dalībvalstu procesuālās tiesību normas, bet sadalīt tiesu jurisdikciju izskatīt strīdus civillietās un komerclietās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 6. jūnijs, Italian Leather, C‑80/00, EU:C:2002:342, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pieteikums par pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanu ir jāizskata saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir celta prasība, un tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko nav atļauts celt prasību par pagaidu noregulējumu saistībā ar prasību, kurā izvirzīts finansiāla rakstura prasījums pret valsti vai valsts iestādi.

70

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: