1

Ar savu apelācijas sūdzību Liviu Dragnea lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 12. maija rīkojumu Dragnea/Komisija (T‑738/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:208), ar kuru tā noraidīja viņa prasību atcelt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2018. gada 1. oktobra vēstuli, ar kuru, no vienas puses, tika atteikts sākt izmeklēšanu par divu iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu, un, no otras puses, par atteikumu piekļūt ar šīm izmeklēšanām saistītajiem dokumentiem (turpmāk tekstā – apstrīdētā vēstule”).

2

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.), 2. panta 5. punktu “attiecīgā persona” ir “jebkura persona vai uzņēmējs, kuru tur aizdomās par krāpšanas, korupcijas vai jebkādu citu nelikumīgu darbību veikšanu, kuras ietekmē Savienības finanšu intereses, un attiecībā uz kuru [OLAF] veic izmeklēšanu”.

3

Šīs regulas 5. pantā “Izmeklēšanas sākšana” ir noteikts:

“1.   Ģenerāldirektors var sākt izmeklēšanu, ja pastāv pietiekami nopietnas aizdomas, kuru pamatā var būt arī trešās personas sniegta informācija vai anonīma informācija, ka ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē Savienības finanšu intereses. Pieņemot lēmumu sākt vai nesākt izmeklēšanu, ģenerāldirektors ņem vērā izmeklēšanas politikas prioritātes un Biroja gada pārvaldības plānu, kas izstrādāti saskaņā ar 17. panta 5. punktu. Minētajā lēmumā ņem vērā arī prasību nodrošināt, lai Biroja resursi tiktu izlietoti lietderīgi un lai izmantotie līdzekļi būtu samērīgi. Saistībā ar iekšēju izmeklēšanu īpaši ņem vērā to, kura iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra izmeklēšanu var veikt vislabāk, jo īpaši ievērojot faktu būtību, lietas faktisko vai potenciālo finansiālo ietekmi un to, vai ir iespējama tiesvedība.

2.   Lēmumu sākt ārēju izmeklēšanu pieņem ģenerāldirektors pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, kas saņemts no attiecīgās dalībvalsts vai no jebkuras Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras.

Lēmumu sākt iekšēju izmeklēšanu pieņem ģenerāldirektors pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, kas saņemts no iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras, kurā jāveic izmeklēšana, vai no kādas dalībvalsts.

[..]

4.   Divos mēnešos pēc tam, kad Birojs ir saņēmis 2. punktā minēto pieprasījumu, pieņem lēmumu sākt vai nesākt izmeklēšanu. To nekavējoties paziņo tai dalībvalstij, iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, kas iesniedza pieprasījumu. Lēmumu nesākt izmeklēšanu pamato. Ja minētajā divu mēnešu laikposmā Birojs nav pieņēmis lēmumu, uzskata, ka Birojs ir pieņēmis lēmumu izmeklēšanu nesākt.

Ja kāds ierēdnis, cits darbinieks, iestādes vai struktūras loceklis, biroja vai aģentūras vadītājs vai personāla loceklis, rīkojoties saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu, Birojam sniedz informāciju, kas ir saistīta ar aizdomām par krāpšanu vai pārkāpumu, Birojs minēto personu informē par to, vai saistībā ar konkrētajiem faktiem ir nolemts sākt vai nesākt izmeklēšanu.

[..]”

4

Minētās regulas 9. pantā “Procesuālās garantijas” ir uzskaitītas procesuālās garantijas, kas ir jāsniedz personām, kuras skar OLAF izmeklēšana. Šī panta 4. punktā it īpaši ir paredzēts, ka “pēc izmeklēšanas pabeigšanas un pirms tiek sagatavoti secinājumi, kuros minēts attiecīgās personas vārds, minētajai personai dod iespēju komentēt faktus, kas uz viņu attiecas”.

5

Šīs pašas regulas 11. panta “Izmeklēšanas ziņojums un turpmākā rīcība” 1. punktā ir paredzēts, ka pēc OLAF veiktās izmeklēšanas tiek sagatavots ziņojums, kurā it īpaši ir izskaidroti izvērstie procesuālie posmi, konstatētie fakti un to sākotnējā juridiskā kvalifikācija un vajadzības gadījumā tiem ir pievienoti ieteikumi par to, vai Savienības iestādēm vai attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir vai nav jāveic pasākumi.

6

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 6. panta “Pieteikumi” 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no [LES 55.] pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli.”

7

Šīs regulas 7. pantā “Sākotnējo pieteikumu izskatīšana” ir paredzēts:

“1.   Pieteikumus attiecībā uz piekļuvi dokumentiem izskata ātri. Pieteikuma iesniedzējam nosūta saņemšanas apstiprinājumu. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus, kā arī informē pieteikuma iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šā panta 2. punktu.

2.   Saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.

[..]

4.   Nesaņemot iestādes atbildi paredzētajā laikā, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu.”

8

Minētās regulas 8. pants “Atkārtotu pieteikumu izskatīšana” ir formulēts šādi:

“1.   Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi [LESD 263]. un [228]. pantā, informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi vai sūdzības iesniegšanu ombudam.

[..]

3.   Ja iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem [LES] noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību ombudam.”

9

2015. gada 10. februārī OLAF sāka divas izmeklēšanas par iespējamu krāpšanu saistībā ar diviem ceļu infrastruktūras būvniecības projektiem Rumānijā (turpmāk tekstā – “iepriekšējās izmeklēšanas”). Šos projektus piešķīra Teleormanas Reģionālā padome (Rumānija), un tos finansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF).

10

2016. gada 30. maijā un 16. septembrī OLAF pabeidza šīs izmeklēšanas. Savos galīgajos ziņojumos tas secināja, ka ir izveidotas divas noziedzīgas grupas un ka ir aizdomas, ka liels skaits dokumentu ir viltoti, lai nelikumīgi iegūtu Savienības līdzekļus.

11

OLAF arī ieteica Eiropas Komisijai atgūt attiecīgās summas, savukārt Rumānijas korupcijas novēršanas iestādei tas ieteica sākt kriminālizmeklēšanu par Savienības finanšu interešu pārkāpumiem.

12

OLAF Teleormanas apgabala iestādi kvalificēja kā “attiecīgo personu”, uz kuru attiecas iepriekšējās izmeklēšanas Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējs L. Dragnea, kurš izskatāmo faktisko apstākļu rašanās laikā bija šīs padomes priekšsēdētājs, netika kvalificēts kā “attiecīgā persona”.

13

2017. gada 13. novembrī Rumānijas korupcijas novēršanas iestāde paziņoja, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ir uzsākts kriminālprocess par krāpšanu saistībā ar Savienības līdzekļiem, kriminālas organizācijas dibināšanu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

14

Tajā pašā dienā OLAF publicēja paziņojumu presei, kurā paziņoja par šīs kriminālizmeklēšanas uzsākšanu. Tajā OLAF minēja apelācijas sūdzības iesniedzēja vārdu un norādīja uz savu veikto iepriekšējo izmeklēšanu nozīmi valsts iestāžu veiktā kriminālprocesa uzsākšanā.

15

2018. gada 1. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzējs rakstveidā vērsās pie OLAF ar lūgumu sniegt apsvērumus par secinājumiem analīzē, kas veikta par gala ziņojumiem, kuri attiecās gan uz jautājumiem pēc būtības, gan procesuāliem jautājumiem.

16

Ar 2018. gada 10. jūlija vēstuli OLAF informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju – tā kā jautājums esot kompetento valsts iestāžu izmeklēšanas priekšmets, tas atturēšoties formulēt apsvērumus pēc būtības. Tas arī sniedza paskaidrojumus par apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem procesuālajiem jautājumiem.

17

2018. gada 22. augustā apelācijas sūdzības iesniedzējs rakstveidā vērsās OLAF ar lūgumu, pirmkārt, sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi un, otrkārt, piešķirt viņam piekļuvi vairākiem dokumentiem, kas ietverti šo izmeklēšanu lietas materiālos (turpmāk tekstā – “2018. gada 22. augusta vēstule”).

18

Ar apstrīdēto vēstuli OLAF informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka iepriekšējās izmeklēšanas esot veiktas atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam un ka tas neuzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītie jautājumi ir informācija, kas var pamatot izmeklēšanas sākšanu saistībā ar iepriekšējām izmeklēšanām. Turklāt OLAF norādīja, ka – tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot “attiecīgā persona”, kuru skar iepriekšējās izmeklēšanas,– tas nevarot atsaukties uz Regulas Nr. 883/2013 9. pantā minētajām procesuālajām tiesībām un ka viņam nevarēja nodrošināt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt apstrīdēto vēstuli.

20

Attiecībā uz atteikumu sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucās uz tiesību uz aizstāvību, kurām it īpaši ir veltīts Regulas Nr. 883/2013 9. pants, pārkāpumu, kā arī uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un dažādām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļautas iepriekšējās izmeklēšanās vai ietekmējot ziņojumus, ar kuriem šīs izmeklēšanas tika izbeigtas.

21

Attiecībā uz atteikumu piekļūt dokumentiem apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka esot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 42. pants, kā arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts un 7. pants.

22

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 6. martā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.

23

2019. gada 18. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi par nepieņemamību.

24

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiālos ir atrodama visa nepieciešamā informācija, pamatojoties uz Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktu, nolēma lemt par Komisijas pieteikumu, neveicot tālākas procesuālās darbības, un, apmierinot šo lūgumu, prasību noraidīja kā nepieņemamu.

25

Ar savu iebildi par nepieņemamību Komisija izvirzīja divas iebildes par nepieņemamību. Pirmkārt, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas ir balstīta uz to, ka OLAF atteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējām izmeklēšanām nav akts, par kuru var celt atcelšanas prasību, Vispārējā tiesa norādīja, ka, pirmkārt, nevienā Regulas Nr. 883/2013 tiesību normā fiziskām un juridiskām personām, neatkarīgi no tā, vai runa ir vai nav par “attiecīgajām personām” šīs regulas izpratnē, neesot piešķirtas tiesības pieprasīt OLAF sākt izmeklēšanu par šī biroja paša veiktajām iepriekšējām izmeklēšanām, lai izvērtētu, vai ir ievērotas Regulas Nr. 883/2013 9. pantā paredzētās procesuālās garantijas, un, otrkārt, ka no šīs regulas izrietot, ka fiziskas vai juridiskas personas var OLAF paziņot informāciju par pārkāpumiem, taču tas neradot OLAF pienākumu sākt administratīvu izmeklēšanu.

26

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskatīja, ka OLAF atteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu nevar tikt uzskatīts par aktu, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, īpaši mainot viņa tiesisko stāvokli.

27

Vispārējā tiesa piebilda, pirmkārt,– pieņemot, ka apstrīdētajā vēstulē ietvertais OLAF atteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu ir jāinterpretē kā atteikums grozīt vai apšaubīt galīgos ziņojumus, minēto atteikumu arī nevarētu uzskatīt par lēmumu, par kuru var celt atcelšanas prasību. Tā kā OLAF ziņojumi un ieteikumi, kas ir izstrādāti pēc ārējās vai iekšējās izmeklēšanas un nodoti dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ir tikai ieteikumi vai atzinumi, kam nav saistošu tiesisku seku, tādā gadījumā – ja tiktu atzīta prasība par šādu atteikumu, netiktu ņemts vērā šādu ziņojumu un ieteikumu neapstrīdamais raksturs.

28

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no iepriekšējā punktā minētā secinājuma atšķirīgs secinājums šajā gadījumā turklāt nozīmētu arī neievērot termiņu atcelšanas prasības celšanai, jo, pat pieņemot, ka minētie ziņojumi un ieteikumi ir apstrīdami tiesību akti, apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā gadījumā būtu ļāvis beigties minētajam termiņam.

29

Treškārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka secinājums par atcelšanas prasības nepieņemamību nerada robu Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmā, it īpaši ņemot vērā, pirmkārt, valsts tiesas, kurā celta prasība, iespēju saistībā ar kriminālprocesu, kas varbūtēji uzsākti, pamatojoties uz OLAF nosūtīto informāciju valsts iestādēm, iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, un, otrkārt, to, ka par OLAF pieļauto nelikumību, kas nav saistīta ar nelabvēlīgu aktu, attiecīgajā gadījumā var noteikt sankciju prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros.

30

Otrkārt, attiecībā uz nepieņemamības pamatu, kas pamatots ar to, ka piekļuves dokumentiem atteikums nav apstrīdams akts Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, Vispārējā tiesa, no vienas puses, uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs savu lūgumu par piekļuvi dokumentiem nevar tieši pamatot ar tādu primāro tiesību normu kā Hartas 42. pants.

31

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šīs lietas īpašajos apstākļos piekļuves dokumentiem atteikums nevar tikt uzskatīts nedz par galīgu aktu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. pantu, nedz arī par aktu, par kuru var tikt celta atcelšanas prasība atbilstoši šai pašai regulai.

32

Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatēja, pirmkārt, ka tikai tai iesniegtajos procesuālajos rakstos apelācijas sūdzības iesniedzējs pirmo reizi precizēja, ka 2018. gada 22. augusta vēstulē formulētais pieteikums par piekļuvi dokumentiem ir ticis iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. pantu.

33

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no strīdīgās vēstules satura skaidri izriet, ka OLAF pieteikumu par piekļuvi dokumentiem uzskatīja par pieteikumu par piekļuvi iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem, nevis par sākotnējo pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 6. un 7. panta izpratnē un ka OLAF bija pamats minēto pieteikumu izskatīt šādi, jo 2018. gada 22. augusta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējs pastāvīgi atsaucās uz Regulu Nr. 883/2013.

34

Treškārt, norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis atkārtotu pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punkta izpratnē, Vispārējā tiesa nosprieda – tā kā OLAF pamatoti izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu kā pieteikumu par piekļuvi izmeklēšanas lietas materiāliem, nevis kā sākotnējo pieteikumu minētās regulas 6. un 7. panta izpratnē, Komisija neesot pārkāpusi šīs pašas regulas 7. panta 1. punktu, jo nav informējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt šādu atkārtotu pieteikumu.

35

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

36

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī būtībā lūdz Tiesu pieņemt pierādījumu savākšanas pasākumu un uzdot Komisijai iesniegt visus dokumentus, kas attiecas uz iepriekšējām izmeklēšanām.

37

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

38

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 883/2013 un Hartas 47. panta pārkāpumu, viņš kritizē pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl ar to Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja viņa atcelšanas prasību daļā par OLAF atteikumu sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu. Ar otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 6. un 7. panta pārkāpumu, viņš kritizē pārsūdzēto rīkojumu, jo ar to Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja viņa atcelšanas prasību daļā par OLAF atteikumu piekļūt dokumentiem, kas izmantoti tā iepriekšējās izmeklēšanās.

39

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē secinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā un saskaņā ar kuru OLAF atteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu nav lēmums, par kuru var celt atcelšanas prasību, kā arī apsvērumus, kurus šī pati tiesa ir izklāstījusi minētā rīkojuma 33. un 34. punktā šī secinājuma atbalstam. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka minētais secinājums izrietot no kļūdas vērtējumā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka viņu nevar kvalificēt kā “attiecīgo personu” Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē, ka viņš nevar atsaukties uz tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu izmeklēšanas ietvaros un ka OLAF ziņojumi būtiski neietekmē vēlākos nacionālos kriminālprocesus. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, nolemdama viņu neuzskatīt par “attiecīgo personu”, lai gan patiesībā viņš bija izmeklēšanas centrā kā Teleorman reģionālās padomes priekšsēdētājs, un lai gan šī valsts iestāde tika uzskatīta par “attiecīgo personu” Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē, OLAF esot liedzis apelācijas sūdzības iesniedzējam šīs regulas 9. pantā paredzētās procesuālās garantijas. OLAF ziņojumi esot būtiski ietekmējuši Rumānijas korupcijas novēršanas iestādes lēmumu izsekot apelācijas sūdzības iesniedzēju, kā to pierādot OLAF un Rumānijas korupcijas novēršanas iestādes 2017. gada 13. novembra paziņojumi presei. Šie ziņojumi esot tikuši uzskatīti par izšķirošiem pierādījumiem nacionālā kriminālprocesa gaitā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka atbilstošais pamatojums, balstoties uz kuru ir jāizvērtē viņa prasības pieņemamība, ir 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257).

40

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa prasības kā nepieņemamas noraidīšana nozīmētu kļūdainu Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmu, kas ir pretrunā Hartas 47. panta prasībām, jo pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi pārsūdzētā rīkojuma 40. un 41. punktā, OLAF ziņojumi un ieteikumi būtiski ietekmējot valsts iestāžu lēmumus kriminālvajāšanas jomā. Turklāt, ņemot vērā, ka dalībvalstu tiesu kompetencē neesot nedz vērtēt OLAF sākotnējās izmeklēšanas Savienības tiesību aspektā, nedz lemt par to tiesiskumu un ka OLAF prettiesiskas izmeklēšanas darbības nevarot būt atcelšanas prasības, bet gan tikai prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets, šādu prasību nevarot uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzību minētās tiesību normas izpratnē.

41

Komisija apgalvo, ka pirmais pamats ir neefektīvs un katrā ziņā nepamatots.

42

Kā to pamatoti pārsūdzētā rīkojuma 30. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, ja – kā šajā lietā – Komisijas lēmums ir nelabvēlīgs, tādā gadījumā šāds lēmums ir jāvērtē atkarībā no tā pieteikuma iedabas, uz kuru ar šo lēmumu ir sniegta atbilde (rīkojums, 2006. gada 6. aprīlis, GISTI/Komisija, C‑408/05 P, nav publicēts, EU:C:2006:247, 10. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, šajā gadījumā un kā to šī paša rīkojuma 31. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, OLAF adresētais pieteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu.

43

Pirmkārt, pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo pamata, kurš ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 33., 34. un 36. punktu, pirmajā daļā, Vispārējā tiesa minētajā 36. punktā, pamatodamās uz minētā rīkojuma 33.–35. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ir pamatoti nospriedusi, ka OLAF atteikums sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu veikšanu nevar tikt uzskatīts par aktu, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras var ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, un līdz ar to minētais atteikums nav uzskatāms par lēmumu, par kuru var celt atcelšanas prasību uz LESD 263. panta pamata.

44

Turklāt ir jākonstatē, ka ar savu argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs nekritizē Vispārējās tiesas argumentācijas būtību pārsūdzētā rīkojuma 33.–35. punktā, lai nonāktu pie minētā rīkojuma 36. punktā ietvertā secinājuma, bet gan atvasina minēto argumentāciju saistībā ar jautājumu, vai OLAF bija pamatoti izvēlējies agrāko izmeklēšanu ietvaros neuzskatīt viņu par “attiecīgo personu” Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē.

45

Tomēr atbildei uz šādu jautājumu nav nozīmes attiecībā uz minētajiem Vispārējās tiesas argumentiem un secinājumiem, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā ir pamatoti uzsvērusi, ka nevienā Regulas Nr. 883/2013 tiesību normā fiziskām un juridiskām personām – neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav “attiecīgās personas” šīs regulas 2. panta 5. punkta izpratnē, – nav piešķirtas tiesības lūgt OLAF sākt izmeklēšanu par tā iepriekš veiktajām izmeklēšanām.

46

Proti, pat “attiecīgajai personai” šīs tiesību normas izpratnē, kas tajā ir definēta kā “jebkura persona vai uzņēmējs, kuru tur aizdomās par krāpšanas, korupcijas vai jebkādu citu nelikumīgu darbību veikšanu, kuras ietekmē Savienības finanšu intereses, un attiecībā uz kuru [OLAF] veic izmeklēšanu”, nav tiesību prasīt šim birojam sākt izmeklēšanu par paša veiktām izmeklēšanām, un šim birojam nav pienākuma sākt šādu izmeklēšanu, pamatojoties uz tam iesniegto informāciju.

47

Turklāt, kā to norāda Komisija, Vispārējā tiesa būtībā pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā, atsaukdamās uz tā 37. un 38. punktu, arī ir nospriedusi – ja prasība būtu jāizvērtē, ņemot vērā OLAF gala ziņojumus, uz kuriem tā balstās, kā to ierosināja apelācijas sūdzības iesniedzējs, tādējādi, ka šī prasība attiektos uz OLAF atteikumu grozīt vai apstrīdēt šos ziņojumus, šāda prasība nozīmētu, ka netiktu ievērots termiņš, lai celtu prasību atcelt šādus ziņojumus.

48

Tomēr ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs neapstrīd šo Vispārējās tiesas vērtējumu.

49

Šajā ziņā, tā kā prasība pirmajā instancē formāli bija vērsta nevis pret pašiem iepriekšējo izmeklēšanu galīgajiem ziņojumiem, bet gan pret apstrīdēto vēstuli, ar kuru OLAF noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja lūgumu sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru akts, kurā nav nekādu jaunu faktu salīdzinājumā ar agrāku aktu, ir uzskatāms vienīgi par otrā minētā apstiprinošu aktu un šī iemesla dēļ tā sekas nevar būt jauna termiņa aizsākšanās prasības celšanai (spriedums, 2009. gada 23. oktobris, Komisija/Potamianos un Potamianos/Komisija, C‑561/08 P un C‑4/09 P, EU:C:2009:656, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Šajā lietā, kā secinājumu 43. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte un kā izriet no Vispārējās tiesas konstatējumiem pārsūdzētajā rīkojumā, apelācijas sūdzības iesniedzējs savās OLAF adresētajās vēstulēs ir kritizējis vienīgi šī biroja secinājumus, kas ietverti galīgajos ziņojumos par iepriekšējām izmeklēšanām un procesuāliem aktiem, kuru rezultātā tika izdarīti šie secinājumi, nenorādot jaunus un būtiskus faktus. No šiem pašiem konstatējumiem izriet, ka OLAF atbildēs, un it īpaši strīdīgajā vēstulē, arī nebija atsauces ne uz šādiem faktiem, ne uz apelācijas sūdzības iesniedzēja situācijas pārskatīšanu, ņemot vērā minētos ziņojumus.

51

No tā izriet, ka attiecībā uz OLAF atteikumu sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi apstrīdētā vēstule katrā ziņā ir akts, kas tikai apstiprina galīgos, šīs izmeklēšanas noslēgumā sagatavotos ziņojumus, līdz ar to pat nav vajadzības šajā lietā pārbaudīt, vai šie ziņojumi ir uzskatāmi par apstrīdamiem aktiem LESD 263. panta izpratnē, ir jāuzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasība šajā lietā nekādā ziņā nav atzīstama par pieņemamu, jo tādējādi netiek ievērots termiņš, kurā ieinteresētā persona vajadzības gadījumā varēja apstrīdēt iepriekšējo OLAF izmeklēšanu galīgos ziņojumus.

52

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

53

Otrkārt, attiecībā uz šī pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētajā rīkojumā konstatētais par prasības nepieņemamību nozīmējot Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmas trūkumu, vispirms ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, Tiesas reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda sprieduma, kuru tiek lūgts atcelt, kritizētās daļas, kā arī juridiskos argumentus, kas tieši prasīto pamato, pretējā gadījumā šī apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemami (rīkojums, 2016. gada 29. jūnijs, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:670, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Taču, formulējot pirmā pamata otro daļu tā, kā tas atgādināts šī sprieduma 40. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izpildījis šādas prasības. Proti, lai gan Vispārējā tiesa ir izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē formulēto argumentu par šādu apgalvoto Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmas trūkumu pārsūdzētā rīkojuma 47.–55. punktā, šim jautājumam veltot virkni juridisku apsvērumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā otrajā daļā vienīgi norāda, pirmkārt, ka nepiekrīt Vispārējās tiesas minētā rīkojuma 40. un 41. punktā formulētajam vērtējumam, un, otrkārt, vien īsi ir formulējis dažus vispārīgus apsvērumus, nemēģinot izskaidrot, kā tieši dažādās juridiskajās atziņās, kas ir ietvertas minētā rīkojuma 47.–55. punktā, ir pieļautas tiesību kļūdas.

55

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības pamats, kas attiecas tikai uz vispārīgiem apgalvojumiem un neietver precīzas norādes uz apstrīdētā lēmuma punktiem, kuros, iespējams, ir pieļauta tiesību kļūda, ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 29. jūnijs, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:670, 22. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šādai šī sprieduma 53. punktā atgādinātajai prasībai neatbilst pamats, kurā nav pat ietverta argumentācija, lai konkrēti identificētu pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu, bet kurā vienīgi tiek atkārtoti pamati un argumenti, kas jau ir tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā. Šāda apelācija patiesībā ir prasība, kuras mērķis ir panākt vienkāršu Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, bet to darīt nav Tiesas kompetencē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, Padome u.c./K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:1028, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

No tā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir nepieņemama.

57

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats kopumā ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

58

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo ir apmierinājusi Komisijas iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka atteikums piekļūt dokumentiem, ko OLAF bija formulējis strīdīgajā vēstulē, nav apstrīdams akts Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē. It īpaši Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 69. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka atteikumu piekļūt 2018. gada 22. augusta vēstulē pieprasītajiem dokumentiem nevar uzskatīt par galīgu aktu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 7. un 8. pantu. Vispārējā tiesa izdarīja šo secinājumu, it īpaši šī paša rīkojuma 64. un 65. punktā norādījusi, ka, pirmkārt, tikai procesuālo rakstu iesniegšanas Vispārējā tiesā stadijā apelācijas sūdzības iesniedzējs pirmo reizi bija norādījis, ka viņa pieteikums par piekļuvi ir pamatots ar šīs pašas regulas 6. pantu, un, otrkārt, ka apstrīdētā vēstule skaidri liecina par to, ka OLAF minēto pieteikumu ir apstrādājis nevis kā pieteikumu par piekļuvi atbilstoši minētajam 6. pantam, bet gan tikai kā pieteikumu par piekļuvi izmeklēšanu lietas materiāliem.

59

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 6. pantā nav paredzētas nekādas īpašas formālas prasības kā vien šī pieteikuma sagatavošana vienā no Savienības valodām, kā arī pietiekama precizitātes pakāpe, lai iestāde varētu identificēt pieprasītos dokumentus. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja skatījumā – tā kā Komisija viņu nav informējusi par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu, OLAF paustais atteikums piekļūt dokumentiem esot bijis jāuzskata par galīgu aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību.

60

Komisija uzskata, pirmkārt, ka ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs aicina Tiesu apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet tas nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

61

Otrkārt, Komisija uzskata, ka, lai piekļūtu OLAF pieprasītajiem dokumentiem, apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja balstīties vai nu uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām piekļūt lietas materiāliem, vai arī uz sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem, kas iedibinātas un reglamentētas Regulā Nr. 1049/2001. Šajā lietā juridiskais pamats, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs bija atsaucies 2018. gada 22. augusta vēstulē formulētajam piekļuves pieteikumam, neesot bijis skaidrs un šī vēstule esot ļāvusi domāt, ka tas ir balstīts uz Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Līdz ar to esot bijis normāli, ka apstrīdētajā vēstulē OLAF nav izskatījis šo piekļuves pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 gaismā un nav vērsis apelācijas sūdzības iesniedzēja uzmanību uz iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. pantu. Šajā sakarā Komisijas ieskatā no Tiesas judikatūras izriet, ka pieteikumam par piekļuvi dokumentiem ir jābūt pietiekami skaidram, lai ļautu attiecīgajai iestādei uz to atbildēt. Šajā kontekstā pieteikuma iesniedzējiem esot jāsniedz atbilstoša informācija un viņiem, iesniedzot šādu pieteikumu, esot lojalitātes pienākums.

62

Treškārt, Komisija uzskata – ja apelācijas sūdzības iesniedzējs tik un tā uzskatīja, ka viņa piekļuves pieteikums ir pamatots ar šo regulu, viņam bija jāiesniedz atkārtots pieteikums saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. pantu. OLAF sākotnējā atbilde, ja tā tiktu saprasta kā atteikums minētās regulas izpratnē, nekādā gadījumā nevarētu būt apstrīdams akts, ņemot vērā ar šo pašu regulu izveidoto divposmu procedūru.

63

Vispirms ir jāatgādina, ka procedūra par piekļuvi iestāžu dokumentiem notiek divos posmos un ka atbilde uz sākotnējo pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punkta izpratnē ir tikai sākotnējā nostāja, kas principā nav pārsūdzama. Tomēr izņēmuma kārtā, ja iestāde ar šādu atbildi ieņem galīgo nostāju, par to var celt atcelšanas prasību (skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Kā secinājumu 74. punktā būtībā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tas, ka savā atbildē attiecīgā iestāde nav informējusi pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktu, ka viņam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu, liecina par šīs atbildes galīgo raksturu.

65

Turklāt, ciktāl Komisija pret apelācijas sūdzības iesniedzēja otro pamatu iebilst, ka argumenti, kas formulēti tā pamatojumam, attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu un tādējādi uz tiem neattiecas Tiesas, kura izskata apelāciju, pārbaude, ir jāatgādina, ka Vispārējās tiesas veiktā faktu vai tiesību akta, piemēram, vēstules, juridiskā kvalifikācija ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2017. gada 23. novembris, Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šajā lietā no pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka OLAF nav informējis apelācijas sūdzības iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu.

67

Protams, no šī rīkojuma arī izriet, ka 2018. gada 22. augusta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējs nav minējis Regulu Nr. 1049/2001 un ka tikai Vispārējai tiesai iesniegtajos procesuālajos rakstos viņš pirmo reizi precizēja, ka viņa minētajā vēstulē formulētais pieteikums par piekļuvi dokumentiem ir ticis iesniegts saskaņā ar minētās regulas 6. pantu.

68

Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punktu pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem ir jābūt formulētiem rakstiski, arī elektroniski, vienā no LES 55. pantā minētajām valodām un pietiekami skaidri, lai attiecīgā iestāde varētu identificēt dokumentu.

69

Savukārt nevienā Regulas Nr. 1049/2001 normā pieteikuma iesniedzējam nav noteikts pienākums precizēt sava pieteikuma juridisko pamatu.

70

Šāds pienākums nevar izrietēt arī no Komisijas minētās judikatūras, jo, neraugoties uz dažām niansēm formulējumā, tā bija prasība, kas minēta šī sprieduma 68. punktā, formulēt piekļuves pieteikumu pietiekami skaidri, lai iestāde varētu identificēt dokumentu, par kuru ir runa 2011. gada 20. janvāra spriedumā Strack/Komisija (F‑121/07, EU:F:2011:3, 84.–91. punkts), nevis pienākums precizēt pieteikuma juridisko pamatu.

71

Tas, ka pieteikumā par piekļuvi dokumentiem nav pienākuma skaidri atsaukties uz Regulu Nr. 1049/2001, turklāt atbilst šīs regulas mērķim. Proti, no minētās regulas 1. panta a) punkta izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt “iespējami plašāku piekļuvi dokumentiem”.

72

Tā no Tiesas judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 1049/2001 ir piešķirta ļoti plaša pieeja attiecīgo iestāžu dokumentiem, un, piemērojot šīs regulas 6. panta 1. punktu, šo tiesību izmantošanai pieteikumā nav jānorāda pamatojums (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija (C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 56. punkts).

73

Šādos apstākļos pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā rīkojuma 65., 66. un 68. punktā, ir jāuzskata, ka OLAF tostarp bija jāizskata apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikums par piekļuvi, ņemot vērā Regulu Nr. 1049/2001, un tādējādi tam bija jāinformē apelācijas sūdzības iesniedzējs par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 7. panta 2. punktu.

74

It īpaši tam, ka pārsūdzētā rīkojuma 66. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka 2018. gada 22. augusta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējs “pastāvīgi ir atsaucies uz Regulu Nr. 883/2013”, šajā kontekstā nav nozīmes.

75

Fakts, ka 2018. gada 22. augusta vēstule attiecās uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saistībā ar OLAF izmeklēšanām, proti, jomā, uz kuru attiecas Regula Nr. 883/2013, neliedz šo pieteikumu uzreiz pamatot ar Regulu Nr. 1049/2001, jo ir skaidrs, ka šī regula var būt juridiskais pamats pieteikumam par piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst administratīvajā procedūrā, kuru reglamentē cits Savienības tiesību akts.

76

Tā kā šajā lietā OLAF nav informējis apelācijas sūdzības iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam, viņš tātad, kā tas izriet no šī sprieduma 63. un 64. punkta, varēja pamatoti uzskatīt, ka OLAF strīdīgajā vēstulē tādējādi bija galīgi formulējis savu nostāju, ar kuru tika noraidīts viņa 2018. gada 22. augusta vēstulē formulētais pieteikums par piekļuvi dokumentiem, un ka līdz ar to par strīdīgo vēstuli varēja celt atcelšanas prasību.

77

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības otrais pamats ir jāatzīst par pamatotu, jo Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 69. punktā nospriezdama, ka piekļuves atteikumu 2018. gada 22. augustā pieprasītajiem dokumentiem nevar uzskatīt par galīgu aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību.

78

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ daļā, kurā Vispārējā tiesa kā nepieņemamu ir noraidījusi prasību, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs tajā bija cēlis un ciktāl tā bija vērsta uz to, lai atceltu apstrīdētajā vēstulē ietverto OLAF atteikumu piešķirt viņam piekļuvi viņa 2018. gada 22. augusta vēstulē pieprasītajiem dokumentiem, un pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.

79

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Vispārējās tiesas nolēmums tiek atcelts, Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

80

Šajā lietā, tā kā Vispārējā tiesa kā nepieņemamu ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt OLAF strīdīgajā vēstulē ietverto atteikumu piešķirt viņam piekļuvi viņa 2018. gada 22. augusta vēstulē pieprasītajiem dokumentiem un līdz ar to, tā kā pamati, kas izvirzīti šīs viņa prasības daļas atbalstam, Vispārējā tiesā nav tikuši apspriesti un Vispārējā tiesa to nav izskatījusi, tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 130. punkts). Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par šo atcelšanas prasības daļu.

81

Līdz ar to nav jālemj par šī sprieduma 36. punktā minēto pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem.

82

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

83

Reglamenta 138. panta 3. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka tad, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz paši savus tiesāšanās izdevumus.

84

Šajā lietā ir jāpiemēro šī pēdējā minētā tiesību norma, jo apelācijas sūdzība ir noraidīta, ciktāl ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt apstrīdēto vēstuli, jo ar šo vēstuli OLAF atteicās sākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi, savukārt apelācijas sūdzība ir apmierināta, ciktāl Vispārējā tiesa ar šo rīkojumu noraidīja lūgumu atcelt apstrīdēto vēstuli, jo ar šo vēstuli OLAF atteica piekļuvi 2018. gada 22. augusta vēstulē pieprasītajiem dokumentiem.

85

Līdz ar to ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz pats savus tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē pieņemšana ir jāatliek, jo lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: