–

SIA “Sātiņi‑S” vārdā – A. Grigorjevs,

–

Latvijas valdības vārdā – sākotnēji K. Pommere, V. Soņeca un V. Kalniņa, vēlāk K. Pommere, pārstāves,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, J. Quaney un M. Lane, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kam palīdz S. Kingston, SC, un G. Gilmore, BL,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. de Ree, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji V. Bottka, C. Hermes un I. Naglis, vēlāk V. Bottka un C. Hermes, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 1. punktu, LESD 107. un 108. pantu, kā arī Komisijas Regulas (ES) Nr. 717/2014 (2014. gada 27. jūnijs) par [LESD] 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē (OV 2014, L 190, 45. lpp.) 3. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp SIA “Sātiņi‑S” un Dabas aizsardzības pārvaldi (Latvija) par pēdējās minētās atteikumu tai piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, ko tās akvakultūras audzētavai Natura 2000 teritorijā ir nodarījuši savvaļas putni, jo tā jau ir saņēmusi maksimālās summas, kuras tai var piešķirt, ņemot vērā de minimis noteikumu valsts atbalsta jomā.

3

Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”), 6. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”) 4. panta 4. punkts ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

5

Šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, jo īpaši aizliedzot:

6

Regulas Nr. 717/2014 15. apsvērumā ir paredzēts:

“Pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un efektīvas uzraudzības labad šī regula būtu jāpiemēro tikai tādam de minimis atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”). Šādus precīzus aprēķinus ir iespējams veikt, piemēram, dotācijām, procentu likmju subsīdijām, nepārsniedzamiem nodokļu atbrīvojumiem vai citiem instrumentiem, kuros ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums. Maksimālā apjoma noteikšana nozīmē, ka tad, ja atbalsta precīzā summa nav vai vēl nav zināma, dalībvalstij ir jāpieņem, ka šī summa ir vienāda ar maksimālo robežu, lai tādējādi tiktu nodrošināts, ka vairāki paralēli atbalsta pasākumi nepārsniedz šajā regulā noteikto robežlielumu, un lai piemērotu kumulācijas noteikumus.”

7

Šīs regulas 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem zvejniecības un akvakultūras nozarē, izņemot:

2.   Ja uzņēmums darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē un darbojas arī vienā vai vairākās nozarēs vai veic citas darbības, kas ietilpst [Komisijas] Regulas (ES) Nr. 1407/2013 [(2013. gada 18. decembris) par [LESD] 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV 2013, L 352, 1. lpp.)] darbības jomā, atbalstam, ko piešķir pēdējām minētajām nozarēm vai darbībām, piemēro minēto regulu ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbību vai izmaksu nošķiršana nodrošina to, ka darbības zvejniecības un akvakultūras nozarē negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar minēto regulu.

3.   Ja uzņēmums darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, kā arī lauksaimniecības produktu primārās ražošanas nozarē, kas ietilpst Komisijas Regulas (ES) Nr. 1408/2013 [(2013. gada 18. decembris) par [LESD] 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV 2013, L 352, 9. lpp.)] darbības jomā, atbalstam, ko piešķir pirmajai minētajai nozarei, piemēro šo regulu ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts ar tādiem piemērotiem līdzekļiem kā darbību vai izmaksu nošķiršana nodrošina to, ka lauksaimniecības produktu primārā ražošana negūst labumu no de minimis atbalsta, ko piešķir saskaņā ar šo regulu.”

8

Minētās regulas 3. panta “De minimis atbalsts” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Atbalsta pasākumus, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, uzskata par tādiem, kuri neatbilst visiem [LESD] 107. panta 1. punkta kritērijiem un tādējādi ir atbrīvoti no [LESD] 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.

2.   Kopējais de minimis atbalsts, ko viena dalībvalsts piešķīrusi vienam vienotam uzņēmumam zvejniecības un akvakultūras nozarē, jebkurā triju fiskālo gadu periodā nepārsniedz 30000 [EUR].

3.   Kumulatīvā de minimis atbalsta summa, ko viena dalībvalsts piešķīrusi uzņēmumiem, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē, jebkurā triju fiskālo gadu periodā nepārsniedz pielikumā noteikto valsts maksimālo apjomu.”

9

Šīs pašas regulas 4. pantā “Bruto dotācijas ekvivalenta aprēķins” ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro vienīgi atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”).

2.   Atbalstu dotāciju vai procentu likmju subsīdiju veidā uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu.

[..]

7.   Atbalstu citu instrumentu veidā uzskata par pārredzamu de minimis atbalstu, ja instrumentā ir paredzēts maksimālais apjoms, kas nodrošina, ka netiek pārsniegts attiecīgais robežlielums.”

10

2000. gada 16. marta Sugu un biotopu aizsardzības likuma (Latvijas Vēstnesis, 2000, Nr. 121/122) 4. panta “Ministru kabineta kompetence” 6. punktā ir noteikts:

“Ministru kabinets nosaka:

[..]

6) kārtību, kādā zemes lietotājiem nosakāmi to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, un minimālās nepieciešamo aizsardzības pasākumu prasības postījumu novēršanai;

[..].”

11

Šī likuma 10. pantā “Zemes īpašnieku un lietotāju tiesības uz kompensāciju” ir paredzēts:

“1.   Zemes īpašniekam vai lietotājam ir tiesības saņemt no valsts budžetā šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā, ja viņš ir veicis nepieciešamos aizsardzības pasākumus un, izmantojot savas zināšanas, prasmes un praktiskās iespējas, ir ieviesis saudzīgas ekoloģiskās metodes, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu. Zemes īpašnieks vai lietotājs nav tiesīgs saņemt kompensāciju, ja ir ļaunprātīgi veicinājis viņam nodarīto zaudējumu rašanos vai to apmēra palielināšanos, lai saņemtu kompensāciju.

[..]

3.   Kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem nemaksā, ja zemes īpašniekam vai lietotājam ir piešķirti citi valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības maksājumi, kas tieši vai netieši paredzēti par tiem pašiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, par kuriem normatīvajos aktos paredzēta kompensācija, kā arī tad, ja pretendents saņem atbalstu saskaņā ar [Regulu Nr. 508/2014].”

12

2004. gada 7. aprīļa Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma (Latvijas Vēstnesis, 2004, Nr. 64) 5. panta “Valsts un Eiropas Savienības atbalsts” 7. punktā ir noteikts:

“Kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku un zivsaimniecības attīstībai, nosaka Ministru kabinets.”

13

Ministru kabineta 2015. gada 29. septembra noteikumi Nr. 558 “De minimis atbalsta uzskaites un piešķiršanas kārtība zvejniecības un akvakultūras nozarē” (Latvijas Vēstnesis, 2015, Nr. 199), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, bija formulēti šādi:

“1. punkts: Noteikumi nosaka de minimis atbalsta uzskaites un piešķiršanas kārtību zvejniecības un akvakultūras nozarē saskaņā ar [Regulu Nr. 717/2014].

2. punkts: Lai saņemtu de minimis atbalstu saskaņā ar Komisijas regulas Nr. 717/2014 3., 4. un 5. panta nosacījumiem, atbalsta pretendents iesniedz atbalsta sniedzējam iesniegumu de minimis atbalsta saņemšanai (1. pielikums) (turpmāk – iesniegums). Iesniegumā norāda de minimis atbalsta pretendenta kārtējā gadā un iepriekšējos divos fiskālajos gados saņemto, kā arī plānoto de minimis atbalstu neatkarīgi no atbalsta sniegšanas veida un atbalsta sniedzēja. De minimis atbalsta kumulēšanas gadījumā de minimis atbalsta pretendents sniedz informāciju arī par citu attiecīgajam projektam saņemto atbalstu tām pašām attiecināmajām izmaksām. Sniedzot informāciju par plānoto de minimis un citu valsts atbalstu, atbalsta pretendents norāda informāciju par atbalstu, uz kuru viņš ir pieteicies, bet par kuru atbalsta sniedzējs vēl nav pieņēmis lēmumu. Ja de minimis atbalsta pretendents iepriekš de minimis atbalstu nav saņēmis, viņš attiecīgo informāciju norāda iesniegumā.”

14

Ministru kabineta 2016. gada 7. jūnija noteikumos Nr. 353 “Kārtība, kādā zemes īpašniekiem vai lietotājiem nosakāmi to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem, un minimālās aizsardzības pasākumu prasības postījumu novēršanai” (Latvijas Vēstnesis, 2016, Nr. 111), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:

“1. punkts: Noteikumi nosaka:

1.1. kārtību, kādā zemes īpašniekiem vai lietotājiem nosakāmi to zaudējumu apmēri, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskiem postījumiem (turpmāk – zaudējumi);

[..]

39. punkts: Pieņemot lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, pārvalde ievēro šādus nosacījumus:

39.1. kompensāciju piešķir, ievērojot [Regulas Nr. 1408/2013] 1. panta 1. punktā vai [Regulas Nr. 717/2014] 1. panta 1. punktā minētos nozaru un darbības ierobežojumus;

39.2. pārbauda, vai kompensācijas apmērs nepalielina attiecīgajā fiskālajā gadā, kā arī iepriekšējos divos fiskālajos gados saņemtā de minimis atbalsta kopējo apmēru līdz līmenim, kas pārsniedz Komisijas regulas Nr. 1408/2013 3. panta 2. punktā (saimnieciskās darbības veicējiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu primāro ražošanu) vai Komisijas regulas Nr. 717/2014 3. panta 2. punktā (saimnieciskās darbības veicējiem, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē [..]) noteikto maksimālo de minimis apmēru. Izvērtējot kompensācijas apmēru, vērtē saņemto de minimis atbalstu viena vienota uzņēmuma līmenī. Viens vienots uzņēmums ir tāds uzņēmums, kas atbilst Komisijas regulas Nr. 1408/2013 2. panta 2. punktā un Komisijas regulas Nr. 717/2014 2. panta 2. punktā minētajiem kritērijiem.

40. punkts: Pārvaldes amatpersona divu mēnešu laikā pēc zaudējumu apmēra noteikšanas pieņem lēmumu par kompensācijas piešķiršanu, nosakot kompensācijas apmēru, vai lēmumu par atteikumu piešķirt kompensāciju.”

15

2002. gadā Sātiņi‑S iegādājās divus nekustamos īpašumus, kuru kopējā platība ir 687 ha, no kuriem 600,70 ha aizņem dīķi, īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, kas vēlāk 2005. gadā tika iekļauta Natura 2000 tīklā Latvijā.

16

2017. gadā Sātiņi‑S iesniedza Dabas aizsardzības pārvaldē iesniegumu kompensācijas piešķiršanai par zaudējumiem, ko akvakultūrai nodarījuši aizsargājami putni un citi dzīvnieki. Šī iestāde šo iesniegumu noraidīja, jo Sātiņi‑S jau bija saņēmusi visu de minimis noteikumam atbilstošo summu 30000 EUR apmērā par trīs fiskālo gadu periodu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 717/2014 3. panta 2. punktā.

17

Sātiņi‑S vērsās tiesā ar pieteikumu par šo lēmumu, norādot, ka, ņemot vērā kompensējošo raksturu, kompensācija par aizsargājamo dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem akvakultūrai nav valsts atbalsts. Tā kā tās pieteikumi pirmajā un otrajā instancē tika noraidīti, Sātiņi‑S iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senāts) (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa.

18

Šī tiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai Hartas 17. pantā garantētās tiesības uz īpašumu pieļauj, ka kompensācija par zaudējumiem, ko akvakultūrai Natura 2000 teritorijā ir nodarījuši saskaņā ar Putnu direktīvu aizsargājami putni, ir ievērojami mazāka nekā pieteicējai faktiski nodarītie zaudējumi. Tad rodoties jautājums, vai Sātiņi‑S pieprasītā kompensācija ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ja tas tā ir, minētā tiesa jautā, vai ir piemērojams Regulas Nr. 717/2014 3. panta 2. punktā paredzētais de minimis atbalsta ierobežojums 30000 EUR apmērā.

19

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka kompensācija, ko dalībvalsts piešķir par zaudējumiem, kuri uzņēmējam ir radušies tādu aizsardzības pasākumu dēļ, kas ir piemērojami Natura 2000 tīkla teritorijā saskaņā ar Putnu direktīvu, ir ievērojami mazāka nekā šim uzņēmējam faktiski nodarītie zaudējumi.

21

Eiropas Komisija atsaucas uz to, ka Tiesas kompetencē neietilpst pirmā jautājuma izskatīšana. Tā norāda, ka pamatlietā aplūkotā kompensācijas izmaksa nav Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, jo nedz Putnu direktīvā, nedz Dzīvotņu direktīvā nav paredzēta kompensācija par zaudējumiem, kas to īstenošanas laikā ir nodarīti privātīpašumiem, it īpaši akvakultūras ūdenstilpēm. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā vajadzētu prevalēt risinājumam, kas ir līdzīgs tam, kādu Tiesa ir piemērojusi 2014. gada 22. maija spriedumā ÉrsekcsanádiMezőgazdasági (C‑56/13, EU:C:2014:352), jo minētajā spriedumā Tiesa būtībā esot nospriedusi – tā kā pienākums izmaksāt kompensāciju, kas tika aplūkots lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, ir balstīts nevis uz Savienības tiesībām, bet gan uz valsts tiesību aktiem, tās kompetencē nav vērtēt šādus valsts tiesību aktus no Hartā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesību uz īpašumu, kā arī darījumdarbības brīvības skatpunkta.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas piemērošanas joma ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru, runājot par dalībvalstu rīcību, Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (spriedums, 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c., C‑258/14, EU:C:2017:448, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Dalībvalstis īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, ja saskaņā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas prasībām tās veic atbilstošus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu noplicināšanos, un pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu vispārēju pirmajā minētajā direktīvā paredzēto putnu sugu aizsardzības sistēmu.

24

Proti, pirmkārt, Putnu direktīvas 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām šīs direktīvas 1. pantā minētajām putnu sugām.

25

Otrkārt, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ ir noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

26

Turklāt tas, ka dalībvalstis transponē un īsteno šos putnu un to dzīvotņu aizsardzības pasākumus, nenovēršami ietekmē to personu tiesības uz īpašumu, kurām pieder attiecīgajās teritorijās esošie nekustamie īpašumi, jo uz tām kā minimums attiecas šo īpašumu izmantošanas ierobežojumi.

27

Dalībvalstis īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē arī tad, kad tās ievieš maksājumu piešķiršanas režīmus atbilstoši Putnu direktīvai un Dzīvotņu direktīvai.

28

Šajā ziņā tas vien, ka šajās direktīvās pašās nav ietverta kompensācijas sistēma vai ka tajās dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt šādu sistēmu, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Hartas 17. pants nav piemērojams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c., C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 86. punkts).

29

Šādos apstākļos Tiesas kompetencē ir izskatīt pirmo jautājumu.

30

Vispirms ir jānorāda, ka no Hartas 17. panta teksta izriet, ka ar to tiesības uz kompensāciju skaidri ir piešķirtas tikai tad, ja ir atņemtas tiesības uz īpašumu, piemēram, ekspropriācijas gadījumā, kā tas acīmredzami nav šajā gadījumā.

31

Šajā ziņā pamatlieta ir jānošķir no lietām, kurās ir taisīts 2016. gada 9. jūnija spriedums Pesce u.c. (C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428), jo pēdējās minētās bija saistītas ar koku, proti, olīvkoku, sistēmisku izciršanu un tādējādi ar īpašumtiesību uz tiem atņemšanu kā tādu. Šajā gadījumā tiesību aktos noteikti pienākumi, kas ierobežo Natura 2000 tīklā ietilpstoša īpašuma īpašnieku brīvību izvēlēties un īstenot akvakultūras aizsardzības pasākumus attiecībā uz aizsargājamiem savvaļas putniem, ir nevis tiesību uz šo īpašumu atņemšana, bet šo tiesību izmantošanas ierobežojums, kurš var tikt reglamentēts tiesību aktos, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs, saskaņā ar to, kas ir paredzēts Hartas 17. panta 1. punkta trešajā teikumā.

32

Runājot par ierobežojumiem, ko tādējādi var noteikt tiesību uz īpašumu izmantošanai, turklāt ir jāatgādina, ka Hartas 17. pantā garantētās tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva un ka to īstenošanai var tikt noteikti ierobežojumi, kuri ir attaisnoti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi no Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka tiesību uz īpašumu izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst izvirzītajiem vispārējo interešu mērķiem un, ņemot vērā izvirzīto mērķi, nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu ierobežojumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vides aizsardzība ir viens no šiem vispārējo interešu mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, ERG u.c., C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi vides aizsardzība var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu (spriedums, 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Otrkārt, nešķiet, ka tādi pasākumi kā pamatlietā aplūkotie – kas tādējādi ir pieņemti vides aizsardzības mērķiem saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu un kas nevis liedz veikt akvakultūras darbības attiecīgajos zemes gabalos, bet tikai paredz minēto darbību veikšanas nosacījumus, lai nepieļautu šādi aizsargāto vides interešu apdraudējumu –, situācijā, kad nepastāv kompensācija attiecīgajiem īpašniekiem, ir nesamērīgs un nepieņemams ierobežojums, kurš apdraud tiesību uz īpašumu būtību, taču par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai, veicot vajadzīgās pārbaudes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 10. jūlijs, BookerAquaculture un Hydro Seafood, C‑20/00 un C‑64/00, EU:C:2003:397, 70. punkts).

36

Lai gan, protams, dalībvalstis, ja vien tās rīkojas, ievērojot Savienības tiesības, attiecīgā gadījumā var uzskatīt, ka ir lietderīgi izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju to zemes gabalu īpašniekiem, uz kuriem attiecas saskaņā ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu noteikti aizsardzības pasākumi, no šī konstatējuma tomēr nevar secināt, ka Savienības tiesībās pastāv pienākums piešķirt šādu kompensāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 10. jūlijs, Booker Aquaculture un HydroSeafood, C‑20/00 un C‑64/00, EU:C:2003:397, 85. punkts).

37

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka kompensācija, ko dalībvalsts ir piešķīrusi par zaudējumiem, kuri uzņēmējam ir radušies tādu aizsardzības pasākumu dēļ, kas Natura 2000 tīkla teritorijā ir piemērojami saskaņā ar Putnu direktīvu, ir ievērojami mazāka nekā šim uzņēmējam faktiski radušies zaudējumi.

38

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija, ko valsts ir piešķīrusi par zaudējumiem, kuri uzņēmējam ir radušies tādu aizsardzības pasākumu dēļ, kas Natura 2000 tīkla teritorijā ir piemērojami saskaņā ar Putnu direktīvu, ir “valsts atbalsts” minētās tiesību normas izpratnē.

39

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai pasākumu varētu kvalificēt par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem visiem šādiem nosacījumiem. Pirmkārt, ir jābūt notikušai valsts intervencei vai intervencei, izmantojot valsts līdzekļus. Otrkārt, šai intervencei ir jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, pasākumam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Turklāt LESD 107. panta 1. punktā valsts intervences pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to cēloņiem vai mērķiem, bet gan definēti atkarībā no to sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai kompensācija, uz ko pretendē pieteicēja pamatlietā, ir jākvalificē par valsts atbalstu, ņemot vērā tās kompensējošo raksturu, ciktāl runa ir par kompensāciju par zaudējumiem, kurus akvakultūrai ir nodarījuši aizsargājami dzīvnieki. Otrais jautājums tādējādi būtībā ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai tāda no valsts līdzekļiem piešķirta kompensācija kā pamatlietā aplūkotā tās saņēmējam rada priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā tās iespējami kompensējošo raksturu.

41

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka par valsts atbalstu uzskata visu veidu intervences pasākumus, ar kuriem tieši vai netieši var tikt atbalstīti atsevišķi uzņēmumi vai kuri ir uzskatāmi par tādu ekonomisko priekšrocību, ko saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt (spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Turklāt piešķirtās priekšrocības var izrietēt ne tikai no pozitīvām darbībām, piemēram, subsīdijām, aizdevumiem vai dalības uzņēmumu kapitālā, bet arī no darbībām, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglots slogs, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta un kurām kā tādām, lai arī tās nav subsīdijas vārda tiešā izpratnē, tomēr ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 123. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā jēdziens “slogs, kas parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta”, ietver tostarp papildu izmaksas, kuras uzņēmumam ir jāsedz tādu pienākumu dēļ, kas noteikti likumā, citos normatīvajos aktos vai līgumos un atteicas uz saimniecisko darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑270/15 P, EU:C:2016:489, 35. un 36. punkts).

43

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 40. punktā, no tā izriet, ka ar valsts pasākumu piešķirtas priekšrocības esamību neatspēko šāda pasākuma kompensējošais raksturs tāpēc, ka tā mērķis ir novērst uzņēmējam radušos zaudējumus pienākuma, kurš izriet no Savienības tiesiskā regulējuma, piemērošanas dēļ, vai, kā tas ir pamatlietā, kompensēt šādam uzņēmējam zaudējumus, kas tā uzņēmumam, veicot parasto saimniecisko darbību, ir radušies, norisinoties dabas parādībām.

44

Izmaksas, kas ir saistītas ar tādu tiesību aktos noteiktu pienākumu izpildi, kuru mērķis ir aizsargāt vidi, it īpaši aizsargāt savvaļas dzīvniekus, un ar to zaudējumu segšanu, ko pēdējie minētie varētu radīt tādam akvakultūras nozares uzņēmumam kā pamatlietā aplūkotais, ir uzskatāmas par parastajām šāda uzņēmuma darbības izmaksām. Tādējādi kompensācijas piešķiršana par zaudējumiem, ko uzņēmumam ir nodarījuši aizsargājami dzīvnieki, ir saimnieciska priekšrocība, uz kuras saņemšanu attiecīgais uzņēmums principā nevar pretendēt parastos tirgus apstākļos.

45

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī to, vai valsts atbalsta kvalifikācijas piešķiršana pamatlietā aplūkotajām kompensācijām nebūtu izslēgta tādēļ, ka to mērķis ir kompensēt zaudējumus, kuri attiecīgajiem uzņēmējiem ir radušies tādēļ, ka tiem ir jāpilda publiski pienākumi, ko dalībvalsts, kurā tie ir dibināti, ir noteikusi, īstenojot Savienības tiesību normas vides aizsardzības jomā, šajā gadījumā, Putnu direktīvas tiesību normas.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina – lai izslēgtu, ka priekšrocība uzņēmumam, kam ir jāpilda sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, varētu veidot “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jāpārbauda, vai faktiski ir izpildīti visi četri nosacījumi, kurus Tiesa ir izvirzījusi 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415).

47

Tādējādi, pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam faktiski ir jābūt noteiktiem sabiedrisko pakalpojumu pildīšanas pienākumiem un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri definētiem. Otrkārt, parametriem, pamatojoties uz kuriem tiks aprēķināta kompensācija, ir jābūt noteiktiem iepriekš objektīvā un pārredzamā veidā. Treškārt, kompensācija vai atlīdzība nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai segtu visas sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildē radušās izmaksas vai daļu no tām, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. Visbeidzot, ceturtkārt, ja tā uzņēmuma izraudzīšanās, kam noteikti sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, netiek veikta publiskā iepirkuma procedūras ietvaros, vajadzīgās kompensācijas vai atlīdzības apmērs ir jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kādas, pildot šos pienākumus, būtu radušās tipiskam, labi pārvaldītam un sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildei pienācīgi aprīkotam uzņēmumam, ņemot vērā ar tiem saistītos ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi.

48

Taču tas vien, ka tādam uzņēmējam kā Sātiņi‑S ir jāpilda valsts tiesiskajā regulējumā noteiktie pienākumi, kas izriet no Savienības tiesību īstenošanas, un konkrētāk pienākumi, kuri ir noteikti atbilstoši Natura 2000 tīklam, neļauj konstatēt, ka šādam uzņēmējam ir bijusi uzticēta skaidri noteiktu sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpilde pirmā no četriem iepriekšējā punktā uzskaitītajiem kumulatīvajiem nosacījumiem izpratnē.

49

Atsaucoties uz 1988. gada 27. septembra spriedumu Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457), Īrija tostarp apgalvo, ka tādu kompensāciju kā Sātiņi‑S pieprasītā nevar uzskatīt par tādu, kas tai rada priekšrocību.

50

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka pamatlieta ir jānošķir no lietas, kurā ir taisīts minētais spriedums, jo tā attiecas nevis uz summām, kas ir jāmaksā vai kas ir samaksātas, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību, bet uz to izmaksu kompensāciju – kas izriet no tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem vai dabas parādībām –, kuras attiecīgie uzņēmumi parasti sedz savas saimnieciskās darbības ietvaros. Šajā gadījumā tātad runa nekādi nav par kompensāciju, kas ir paredzēta, lai atlīdzinātu valsts iestāžu rīcības rezultātā radušos zaudējumus.

51

Visbeidzot, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, tādu kompensāciju kā tā, ko Sātiņi‑S ir pieprasījusi pamatlietā, nevar pielīdzināt nelikumīgi iekasētu nodokļu atmaksai, kā tas bija lietās, kurās ir taisīts 1980. gada 27. marta spriedums Denkavit italiana (61/79, EU:C:1980:100) un 1980. gada 10. jūlija spriedums Ariete (811/79, EU:C:1980:195), ne arī ekspropriācijas kompensācijas izmaksai, kā tas bija lietā, kurā ir taisīts 2010. gada 1. jūlija spriedums Nuova Terni IndustrieChimiche/Komisija (T‑64/08, nav publicēts, EU:T:2010:270). Abos šajos gadījumos, kuros tika secināts, ka attiecīgā dalībvalsts nebija piešķīrusi “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tai bija jāatmaksā summas, ko tā bija nepamatoti saņēmusi, vai jāsamaksā līdzvērtīga summa par īpašniekam atņemto īpašumu.

52

Tādējādi kompensācija, ko dalībvalsts piešķir par zaudējumiem, kuri uzņēmējam ir radušies tādu aizsardzības pasākumu dēļ, kas ir piemērojami Natura 2000 tīkla teritorijā saskaņā ar Putnu direktīvu, attiecīgajai personai rada “priekšrocību”, kura var būt “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja vien ir izpildīti pārējie nosacījumi, kas attiecas uz šādu kvalifikāciju un kas ir atgādināti šī sprieduma 39. punktā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 107. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija, ko dalībvalsts piešķir par zaudējumiem, kuri uzņēmējam ir radušies tādu aizsardzības pasākumu dēļ, kas ir piemērojami Natura 2000 tīkla teritorijā saskaņā ar Putnu direktīvu, rada priekšrocību, kura var būt “valsts atbalsts” šīs tiesību normas izpratnē, ja ir izpildīti pārējie uz šādu kvalifikāciju attiecināmie nosacījumi.

54

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 717/2014 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tāda kompensācija kā otrajā jautājumā aprakstītā atbilst LESD 107. panta 1. punkta nosacījumiem, šai kompensācijai ir piemērojams šajā tiesību normā paredzētais de minimis atbalsta ierobežojums 30000 EUR apmērā.

55

Regulas Nr. 717/2014 1. panta 1. punktā ir uzskaitīti gadījumi, kuros no tās piemērošanas jomas ir izslēgts atbalsts, kas piešķirts zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumiem.

56

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 56. punktā, neviens no šiem izņēmumiem nav piemērojams tādai kompensācijai kā pamatlietā aplūkotā.

57

Turklāt no Regulas Nr. 717/2014 4. panta kopsakarā ar tās 15. apsvērumu, uz kuru ir atsaukusies iesniedzējtiesa, izriet, ka minētā regula ir piemērojama tikai tā sauktajam “pārredzamam” atbalstam, proti, atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu. Tā kā tādu kompensāciju kā tā, ko Sātiņi‑S ir pieprasījusi pamatlietā, veidotu ex post ierobežota kompensācija, tā būtu jāuzskata par pārredzamu, ciktāl tā ļauj precīzi iepriekš aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu.

58

Tā kā Regula Nr. 717/2014 ir piemērojama, attiecīgā dalībvalsts, ja tā nolemj – kā tas ir šajā gadījumā – attiecīgo atbalstu ierobežot līdz 30000 EUR, var kvalificēt to par “de minimis atbalstu” un tādējādi atturēties par to paziņot Komisijai.

59

Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 717/2014 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tāda kompensācija kā otrajā jautājumā aprakstītā atbilst LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, šai kompensācijai ir piemērojams minētā 3. panta 2. punktā paredzētais de minimis atbalsta ierobežojums 30000 EUR apmērā.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: