–

Odvolací finanční ředitelství vārdā – T. Rozehnal,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un M. Salyková, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Kemwater ProChemie s. r. o. un Odvolací finanční ředitelství (Nodokļu pārsūdzības pārvalde, Čehijas Republika; turpmāk tekstā – “Nodokļu pārsūdzības pārvalde”) par atteikumu piešķirt tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN) par 2010. un 2011. finanšu gadā sniegtajiem reklāmas pakalpojumiem.

3

Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punktā ir noteikts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

4

Šīs direktīvas 168. pantā ir paredzēts:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

[..].”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 178. pantu:

“Lai izmantotu atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam jāizpilda šādi nosacījumi:

[..].”

6

Direktīvas 2006/112 273. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.”

7

Šīs direktīvas 287. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis, kas pievienojušās pēc 1978. gada 1. janvāra, var piemērot atbrīvojumu no nodokļa tādiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums nepārsniedz turpmāk norādīto summu ekvivalentu attiecīgās valsts valūtā pēc valūtas maiņas kursa, kas bija spēkā to pievienošanās dienā:

[..]

7) Čehijas Republika: EUR 35000;

[..].”

8

Saskaņā ar zákon č. 235/2004 Sb., o dani z přidané hodnoty (Likums Nr. 235/2004 par pievienotās vērtības nodokli) 6. panta 1. punktu Čehijas Republikā reģistrēts nodokļa maksātājs kļūst par PVN maksātāju, ja ne vairāk kā divpadsmit pēdējo secīgo kalendāro mēnešu laikā realizētais apgrozījums pārsniedz 1000000 Čehijas kronu (CZK) (aptuveni 39250 EUR), izņemot personas, kuras veic tikai no nodokļa atbrīvotus darījumus bez tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu.

9

Šī likuma 29. pantā ir ietvertas tiesību normas, ar kurām ir transponēts Direktīvas 2006/112 178. panta a) punkts.

10

Minētā likuma 72. un 73. pantā ir precizēti nosacījumi tiesībām uz PVN atskaitīšanu. Saskaņā ar šiem pantiem nodokļa maksātājam, kuram ir jāmaksā PVN, ir tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN atbilstoši nodokļa maksātāja deklarētajam vēlāk maksājamajam nodoklim, līdz ar to nav iespējams izmantot atskaitīšanas tiesības, jo nav pienākuma piemērot vēlāk maksājamo nodokli.

11

Saskaņā ar šā paša likuma 94.a panta 1. punktu nodokļa maksātājs ar reģistrācijas vietu vai saimnieciskās darbības vietu Čehijas Republikā, kurš veic vai veiks darījumus ar nodokļa atskaitīšanas tiesībām, var iesniegt reģistrācijas pieteikumu.

12

Atbilstoši zákon č. 280/2009 Sb., daňový řád (Likums Nr. 280/2009 par nodokļu kodeksu) 92. panta 3. punktam nodokļa maksātājs pierāda visus apstākļus, kurus tam ir pienākums norādīt parastajā nodokļu deklarācijā, papildu nodokļu deklarācijā vai citos dokumentos.

13

Pēc 2012. gada 25. aprīlī uzsāktās nodokļu pārbaudes attiecībā uz taksācijas periodiem no 2010. gada augusta līdz oktobrim, no 2011. gada aprīļa līdz jūnijam un no 2011. gada augusta Čehijas nodokļu iestāde atteica Kemwater ProChemie, Čehijas Republikā reģistrētai komercsabiedrībai, tiesības atskaitīt PVN, ko tā bija samaksājusi saistībā ar reklāmas pakalpojumiem, kas sniegti golfa turnīros 2010. un 2011. gadā. Saskaņā ar nodokļu dokumentiem šos pakalpojumus par summu 120000 CZK (aptuveni 4708 EUR), ieskaitot 20 % PVN, par katru taksācijas periodu sniedza Viasat Service s. r. o.

14

Neapšaubot, ka attiecīgie pakalpojumi faktiski tika sniegti, Čehijas nodokļu iestāde konstatēja to, ka sabiedrības Viasat Service vadītājs bija paziņojis, ka viņam nav zināms, ka šī sabiedrība ir sniegusi šos pakalpojumus, un to, ka Kemwater ProChemie savukārt nevar pierādīt, ka minētā sabiedrība patiešām ir minēto pakalpojumu sniedzēja. Uzskatot, pirmkārt, ka piegādātāja vai piegādātāju identitāte un to PVN maksātāja statuss nav pierādīti un, otrkārt, ka attiecīgo pakalpojumu apjoms ir daļēji apstrīdams, nodokļu iestāde 2013. gada 20. decembrī izdeva paziņojumus par nodokli, ar kuriem tika noteikts maksājamais PVN20 000 CZK (aptuveni 784 EUR) apmērā, kas jāmaksā par katru taksācijas periodu, un Kemwater ProChemie uzlikta kavējuma nauda4000 CZK (aptuveni156 EUR) apmērā par katru no šiem periodiem.

15

Tā kā Nodokļu pārsūdzības pārvalde noraidīja Kemwater ProChemie iesniegto pārsūdzību par šiem paziņojumiem par nodokli, tā vērsās Krajský soud v Praze (Apgabaltiesa Prāgā, Čehijas Republika), kura tās prasību apmierināja. Šī tiesa, pamatojoties uz Tiesas judikatūru un Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) spriedumu, uzskatīja, ka tiesības uz atskaitīšanu nav atkarīgas no tā, vai ir pierādīts, ka nodokļa maksātājs ir ieguvis ar nodokli apliekamo pakalpojumu no šī pakalpojuma rēķinā minētā piegādātāja, un ka pierādījumu neesamība attiecībā uz tā faktiskā piegādātāja identitāti ir noteicoša tikai tad, ja nodokļu iestāde pierāda, ka šis darījums ir saistīts ar krāpšanu nodokļu jomā, par kuru nodokļa maksātājs, kurš izmanto tiesības uz atskaitīšanu, zināja vai tam par to bija jāzina.

16

Tad Nodokļu pārsūdzības pārvalde iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa).

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka tā saskaras ar jautājumu par to, vai ir iespējams atteikt tiesības uz PVN atskaitīšanu, pamatojoties uz to, ka pakalpojumu, attiecībā uz kuriem pakalpojuma saņēmējs izmanto šīs tiesības, faktiskais piegādātājs nav ticis identificēts.

18

Šī tiesa norāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, pirmkārt, tiesības uz PVN atskaitīšanu ir pakļautas nosacījumam, ka ar nodokli apliekamā darījuma saņēmējs ir nodokļa maksātājs, kas ir izmantojis piegādātās preces vai sniegtos pakalpojumus ar nodokli vēlāk apliekamiem darījumiem, un ka šīs preces ir piegādājis vai pakalpojumus sniedzis cits nodokļa maksātājs, un ka šīs tiesības principā nevar tikt atteiktas, ja šie nosacījumi ir izpildīti. Otrkārt, nodokļu iestādei būtu jāatsaka nodokļa maksātājam tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ja tā, nepieprasot no nodokļa maksātāja pierādījumus par citiem apstākļiem, kuri tam nav jāsniedz, pierāda, ka šis nodokļa maksātājs zināja vai varēja zināt, ka, iegādājoties attiecīgās preces vai pakalpojumus, tas piedalās krāpšanā.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka Čehijas tiesībās tieši nodokļa maksātājam ir jāpierāda, ka ir ievēroti tiesību uz PVN atskaitīšanu materiāltiesiskie nosacījumi. Tā uzskata, ka tāda pati prasība izriet no Tiesas judikatūras, un norāda, ka šaubām par piegādātāja identitāti vien nevajadzētu ļaut nodokļu iestādei atteikt izmantot tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, jo Direktīvā 2006/112 ir sniegta plaša jēdziena “nodokļa maksātājs” definīcija. Tomēr tā norāda, ka, tā kā Čehijas Republika piemēro šīs direktīvas 287. pantā paredzēto izņēmumu, nevar skaidri konstatēt, ka ir izpildīts tiesību uz nodokļa atskaitīšanas materiāltiesiskais nosacījums par piegādātāja nodokļa maksātāja statusu, ja patiesais piegādātājs nav identificēts.

20

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv pretruna, no vienas puses, starp Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru personai, kura atsaucas uz tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu, ir jāpierāda šo tiesību materiāltiesisko nosacījumu ievērošana, tostarp fakts, ka preces faktiski piegādājis vai pakalpojumus faktiski sniedzis nodokļa maksātājs, un, no otras puses, starp 2014. gada 13. februāra spriedumu Maks Pen (C‑18/13, EU:C:2014:69), kā arī rīkojumu, 2016. gada 10. novembris, SignumAlfa Sped (C‑446/15, nav publicēts, EU:C:2016:869), kuros tika nospriests, ka šīs tiesības ir jāatzīst, ja nav pierādīta dalība krāpšanā, pat ja lietās, kurās pieņemti šie nolēmumi, nebija pierādīts, ka pakalpojumu sniedzējs ir nodokļa maksātājs.

21

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka pienākums pierādīt, ka atskaitīšanas tiesību materiāltiesiskie nosacījumi ir izpildīti, nodokļa maksātājam ir jāuzliek ne tikai tad, ja nav pierādīts, ka piegādātājs ir nodokļa maksātājs, bet arī tad, ja, lai gan ir skaidrs, ka tam ir šāds statuss, to nav iespējams identificēt. Tā uzskata, ka pretējā gadījumā tiesību uz nodokļa atskaitīšanu materiāltiesisko nosacījumu, kas saistīts ar piegādātāja nodokļa maksātāja statusu, nevarētu skaidri konstatēt, ja dalībvalsts ir piemērojusi Direktīvas 2006/112 287. pantā paredzēto izņēmumu. Pretēja interpretācija nebūtu saderīga ar nodokļu neitralitātes principu un Tiesas judikatūru attiecībā uz pierādījumiem par to, ka ir izpildīti nodokļa maksātājam noteiktie atskaitīšanas tiesību materiāltiesiskie nosacījumi, un tā sniegtu iespēju veikt būtisku krāpšanu nodokļu jomā, lai gan krāpšanas apkarošana ir šajā direktīvā atzīts mērķis.

22

Šādos apstākļos Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar šiem diviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2006/112 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību uz priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšanu izmantošana ir jāliedz tad, ja nodokļa maksātājs nav sniedzis pierādījumus par to, ka šo preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs ir bijis nodokļa maksātājs, lai gan faktiskais piegādātājs vai sniedzējs nav ticis identificēts, un nodokļu iestādei nav jāpierāda, ka nodokļa maksātājs ir izdarījis krāpšanu PVN jomā vai ka tas zināja vai tam bija jāzina, ka darījums, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu atskaitīšanas tiesības, ir saistīts ar šādu krāpšanu.

24

Jāatgādina, ka tiesības uz PVN atskaitīšanu ir pakārtotas gan materiāltiesisko, gan formālo nosacījumu ievērošanai. Attiecībā uz materiāltiesiskajiem nosacījumiem no Direktīvas 2006/112 168. panta a) punkta izriet, ka, lai varētu izmantot minētās tiesības, pirmām kārtām, attiecīgajai personai ir jābūt “nodokļa maksātājam” šīs direktīvas izpratnē. Otrām kārtām, ir nepieciešams, lai vispirms preces vai pakalpojumus, uz kuriem subjekts atsaucas, lai pamatotu tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, piegādātu vai sniegtu cits nodokļa maksātājs un lai vēlāk šīs preces vai pakalpojumus nodokļa maksātājs izmantotu saviem ar nodokli apliekamajiem darījumiem. Attiecībā uz tiesību uz PVN atskaitīšanu īstenošanas noteikumiem, kas ir pielīdzināmi formāliem nosacījumiem, minētās direktīvas 178. panta a) punktā ir paredzēts, ka nodokļa maksātājam ir jāsaglabā rēķins, kas izrakstīts saskaņā ar tās 220.–236. pantu un 238.–240. pantu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

No tā izriet, ka piegādātāja norādīšana rēķinā par precēm vai pakalpojumiem, par kuriem ir īstenotas tiesības uz PVN atskaitīšanu, ir šo tiesību īstenošanas formāls nosacījums. Savukārt preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja kā nodokļa maksātāja statuss, kā to norāda iesniedzējtiesa, kā arī Čehijas, Spānijas un Ungārijas valdības, ietilpst to materiāltiesiskajos nosacījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 27. punkts).

26

Savukārt attiecībā uz sekām, kas rodas no tā, ka nav identificēts faktiskais preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs, jāatgādina, ka nodokļu atskaitījumu sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas ir maksājams vai samaksāts visas tā saimnieciskās darbības ietvaros. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem ar nosacījumu, ka minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nodokļu maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir maksājams vai samaksāts par sākumā iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, Direktīvas 2006/112 167. un nākamajos pantos paredzētās tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas, ja nodokļa maksātāji, kas vēlas šīs tiesības izmantot, ievēro gan šīm tiesībām paredzētās materiāltiesiskās, gan formālās prasības vai nosacījumus (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Lai gan saskaņā ar Direktīvas 2006/112 273. panta pirmo daļu dalībvalstis var noteikt citus pienākumus papildus šajā direktīvā paredzētajiem, ja tās tos uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, tomēr šie dalībvalstu veiktie pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai. Līdz ar to tie nevar tikt izmantoti tā, ka ar tiem sistemātiski tiktu apstrīdētas tiesības uz PVN atskaitīšanu un līdz ar to – PVN neitralitāte (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka PVN neitralitātes pamatprincips prasa, lai PVN priekšnodokļa atskaitīšana notiktu tad, ja ir izpildītas materiāltiesiskās prasības, pat ja nodokļa maksātājs nav izpildījis noteiktas formālas prasības (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Līdz ar to, ja nodokļu iestādes rīcībā ir nepieciešamā informācija, lai konstatētu, ka materiāltiesiskie nosacījumi ir izpildīti, tā attiecībā uz nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt minēto nodokli nevar noteikt papildu nosacījumus, kuri padarītu neiespējamu šo tiesību izmantošanu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tomēr varētu būt citādi, ja formālo prasību pārkāpums neļautu sniegt neapstrīdamus pierādījumus, ka ir izpildītas materiāltiesiskās prasības (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tā tas var būt gadījumā, ja patiesā piegādātāja identitāte rēķinā par precēm vai pakalpojumiem, par kuriem ir īstenotas atskaitīšanas tiesības, nav minēta, ja tas neļauj identificēt šo piegādātāju un līdz ar to pierādīt, ka tam ir nodokļa maksātāja statuss, jo, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 25. punktā, šis statuss ir viens no tiesību uz PVN atskaitīšanu materiāltiesiskajiem nosacījumiem (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 37. punkts).

33

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, pirmām kārtām, nevar būt tā, ka nodokļu iestāde pārbauda tikai pašu rēķinu. Tai ir jāņem vērā arī nodokļu maksātāja sniegtā papildu informācija. Otrām kārtām, tieši nodokļa maksātājam, kas lūdz atskaitīt PVN, ir jāpierāda, ka tas atbilst tā saņemšanas nosacījumiem. Tādējādi nodokļu iestādes var pieprasīt pašam nodokļu maksātājam sniegt pierādījumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, lai izvērtētu, vai ir pamats piešķirt pieprasīto atskaitījumu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka tieši nodokļa maksātājam, kas izmanto tiesības uz PVN atskaitīšanu, principā ir jāpierāda, ka tādu preču vai pakalpojumu piegādātājam, par kuriem šīs tiesības tiek īstenotas, ir nodokļa maksātāja statuss. Tādējādi nodokļu maksātājam ir pienākums sniegt objektīvus pierādījumus par to, ka nodokļa maksātāji viņam faktiski ir piegādājuši preces iepriekš un snieguši pakalpojumus viņa paša ar PVN apliekamo darījumu vajadzībām, attiecībā uz kuriem viņš faktiski ir samaksājis PVN. Šie pierādījumi var ietvert tostarp dokumentus, kas ir to piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju rīcībā, no kuriem nodokļa maksātājs ir iegādājies preces vai pakalpojumus, par kuriem viņš ir samaksājis PVN (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tomēr, runājot par cīņu pret krāpšanu PVN jomā, nodokļu iestāde nevar vispārīgi prasīt nodokļa maksātājam, kurš vēlas izmantot tiesības uz PVN atskaitīšanu, tostarp pārbaudīt, vai to preču vai pakalpojumu piegādātājam, saistībā ar kuriem minētās tiesības tiek izmantotas, ir nodokļa maksātāja statuss (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Attiecībā uz pierādīšanas pienākumu par to, vai piegādātājam ir nodokļa maksātāja statuss, ir jānošķir, tiesību uz PVN atskaitīšanu materiāltiesiskā nosacījuma noteikšana, no vienas puses, un krāpšanas PVN jomā esamības noteikšana, no otras puses (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 41. punkts).

37

Tādējādi, kaut gan, lai cīnītos pret krāpšanu PVN jomā, nevar vispārīgi prasīt, lai nodokļu maksātājs, kurš vēlas izmantot savas tiesības uz PVN atskaitīšanu, pārbaudītu, vai attiecīgo preču vai pakalpojumu piegādātājam ir nodokļa maksātāja statuss, citādi ir tad, ja šis statuss ir jākonstatē, lai pārbaudītu, vai šis tiesību uz nodokļa atskaitīšanu materiāltiesiskais nosacījums ir izpildīts (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 42. punkts).

38

Pēdējā minētajā gadījumā nodokļa maksātājam, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ir jāpierāda, ka piegādātājs ir nodokļa maksātājs, ja vien nodokļu iestādes rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai pārbaudītu, vai šis tiesību uz PVN atskaitīšanu materiāltiesiskais nosacījums ir izpildīts. Šajā ziņā ir jāatgādina – no Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka “nodokļa maksātāja” jēdziens ir definēts plaši un balstoties uz faktiskajiem apstākļiem, un tādēļ piegādātāja nodokļa maksātāja statuss var izrietēt no konkrētās lietas apstākļiem (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 43. punkts).

39

Tā tas tostarp ir pat tad, ja dalībvalsts ir izmantojusi Direktīvas 2006/112 287. pantā piedāvāto iespēju piešķirt atbrīvojumu no nodokļa tādiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums nepārsniedz noteiktu summu, ja no faktiskajiem apstākļiem, tādiem kā iegādāto preču vai pakalpojumu apjoms un cena, var skaidri secināt, ka piegādātāja gada apgrozījums pārsniedz šo summu, ka tādēļ šim piegādātājam nav tiesību uz šajā pantā paredzēto atbrīvojumu, un ka minētajam piegādātājam noteikti ir nodokļa maksātāja statuss.

40

Atteikums nodokļa maksātājam izmantot tiesības uz PVN atskaitīšanu, pamatojoties uz to, ka attiecīgo preču vai pakalpojumu patiesais piegādātājs nav identificēts un ka šis nodokļa maksātājs nav pierādījis, ka šis piegādātājs ir nodokļa maksātājs, lai gan no faktiskajiem apstākļiem noteikti izriet, ka minētajam piegādātājam noteikti bija šāds statuss, būtu pretrunā nodokļu neitralitātes principam, kā arī šī sprieduma 26.–30. punktā atgādinātajai judikatūrai. Līdz ar to pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, katrā ziņā nevar prasīt, lai tad, ja nav identificēts attiecīgo preču vai pakalpojumu patiesais piegādātājs, šo tiesību īstenošanas nolūkā nodokļa maksātājs pierādītu, ka šis piegādātājs ir nodokļa maksātājs.

41

No tā izriet, ka, ja patiesais attiecīgo preču vai pakalpojumu piegādātājs nav identificēts, tiesību uz PVN atskaitīšanu izmantošana nodokļa maksātājam ir jāliedz, ja, ņemot vērā faktiskos apstākļus un neraugoties uz šī nodokļa maksātāja sniegtajiem pierādījumiem, trūkst vajadzīgās informācijas, lai pārbaudītu, vai šis piegādātājs ir nodokļa maksātājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Ferimet, C‑281/20, EU:C:2021:910, 44. punkts).

42

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīva 2006/112 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību uz priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšanu izmantošana ir jāliedz tad, ja, tā kā patiesais preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs nav identificēts, šis nodokļa maksātājs nav sniedzis pierādījumus tam, ka šis piegādātājs ir nodokļa maksātājs, un ja, ņemot vērā faktiskos apstākļus un minētā nodokļa maksātāja sniegtos pierādījumus, trūkst nepieciešamo datu, lai pārbaudītu, ka patiesajam piegādātājam ir šis statuss, un nodokļu iestādei nav jāpierāda, ka nodokļa maksātājs ir izdarījis krāpšanu PVN jomā vai ka tas zināja vai tam bija jāzina, ka darījums, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ir saistīts ar šādu krāpšanu.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību uz priekšnodoklī samaksātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atskaitīšanu izmantošana ir jāliedz tad, ja, tā kā patiesais preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs nav identificēts, šis nodokļa maksātājs nav sniedzis pierādījumus tam, ka šis piegādātājs ir nodokļa maksātājs, un ja, ņemot vērā faktiskos apstākļus un minētā nodokļa maksātāja sniegtos pierādījumus, trūkst nepieciešamo datu, lai pārbaudītu, ka patiesajam piegādātājam ir šis statuss, un nodokļu iestādei nav jāpierāda, ka nodokļa maksātājs ir izdarījis krāpšanu PVN jomā vai ka tas zināja vai tam bija jāzina, ka darījums, uz kuru tas atsaucas, lai pamatotu tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ir saistīts ar šādu krāpšanu.