–

Land Oberösterreich vārdā – K. Holzinger, Rechtsanwältin,

–

KV vārdā – S. Scheed, Rechtsanwältin,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga, kā arī D. Martin un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 11. pantu, Padomes Direktīvas 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības OV 2000, L 180, 22. lpp.), 2. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp KV un Land Oberösterreich (Augšaustrijas federālā zeme, Austrija) par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas KV esot nodarīts ar atteikumu piešķirt mājokļa pabalstu (turpmāk tekstā – “mājokļa pabalsts”).

3

Direktīvas 2000/43 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir precizēts:

“1.   Šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ.

2.   Šā panta 1. punkta mērķiem:

[..]”

5

Minētās direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 2. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz dažādo attieksmi tautības [valstspiederības] dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, un jebkuru attieksmi, kas izriet attiecīgās trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku juridiskā statusa rezultātā.”

6

Direktīvas 2003/109 2., 4., 12. un 13. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

8

Minētās direktīvas 11. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“1.   Pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz:

[..]

[..].

4.   Vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis var ierobežot līdz pamata pabalstiem.

[..]”

9

Augšaustrijas federālā zeme piešķir mājokļa pabalstu, kura piešķiršanas nosacījumus reglamentēja turpmāk minētās oberösterreichisches Wohnbauförderungsgesetz (Augšaustrijas Likums par mājokļu būvniecības atbalstu; LGBl 6/1993) tiesību normas, redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “oöWFG”). OöWFG 6. pantā bija paredzēts:

“[..]

9.   Saskaņā ar šo likumu pabalstu piešķir Austrijas valstspiederīgajiem, [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] valstu pilsoņiem, Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2004/38/EK [(2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.),] izpratnē. Ja vien starptautiska līguma noteikumi neparedz pabalstu piešķirt tāpat kā Austrijas pilsoņiem, to var piešķirt citām personām, ja

[..]

11.   Šā panta 9. punkta 3. apakšpunktā minētais nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis

[..]”

10

OöWFG 23. pantā bija noteikts:

“Mājokļa pabalstu var piešķirt galvenajam īrniekam, vēl nepabeigta mājokļa pircējam un tā mājokļa īpašniekam, par kuru ir piešķirts pabalsts, ja

2.   Mājokļa pabalstu var piešķirt tā mājokļa galvenajam īrniekam, par kuru nav piešķirts nekāda veida atbalsts, ja ir izpildīti 1. punkta 1.–3. apakšpunktā minētie nosacījumi un nav noslēgts īres līgums ar kādu saistītu personu.

[..]”

11

Saskaņā ar oberösterreichische Wohnbeihilfen‑Verordnung (Augšaustrijas Noteikumi par mājokļa pabalstiem), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, 2. panta 3. punktu mājokļa pabalsta maksimālais apmērs ir 300 EUR mēnesī.

12

Personas, kuras ir ārkārtas sociālā situācijā, varēja saņemt minimālo resursu garantiju savu vajadzību nodrošināšanai saskaņā ar oberösterreichisches Mindestsicherungsgesetz (Augšaustrijas likums par minimālo nodrošinājumu) (BGBl. 74/2011), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “oöBMSG”), kura 1. pantā bija precizēts, ka šīs garantijas mērķis ir garantēt tiem, kuriem šajā ziņā ir vajadzīga sabiedrības palīdzība, nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus, kā arī ar to saistītu ilgtspējīgu integrāciju sabiedrībā. Noteiktos gadījumos šo pabalstu varēja saņemt papildus mājokļa pabalstam vai šis otrais minētais pabalsts tika daļēji ieskaitīts pirmajā. 2018. gadā pabalsta pamata summa bija 921,30 EUR mēnesī personai, kura dzīvo viena, un 649,10 EUR pieaugušajiem vienas mājsaimniecības ietvaros; par bērniem bija paredzēti papildu pabalsti.

13

OöBMSG 4. pantā bija noteikts:

“1.   Ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi, minimālo nodrošinājumu, lai nodrošinātu vajadzības, var piešķirt tikai tām personām,

14

Atbilstoši oöBMSG 5. panta noteikumiem:

“Uz minimālā nodrošinājuma vajadzību nodrošināšanai piešķiršanu ir attiecināma prasība, ka persona, kura atbilst 4. pantā minētajiem nosacījumiem,

15

OöBMSG 6. pantā bija noteikts:

“1.   Persona ir ārkārtas sociālajā situācijā, ja tā nevar nodrošināt

vai šajā situācijā nevar nodrošināt vajadzīgo nodrošinājumu slimības, Savienības grūtniecības un dzemdību gadījumā.

2.   Šie 1. apakšpunktā minētie iztikas izdevumi ietver izmaksas, kas ir saistītas ar cienīgas dzīves nodrošināšanas regulārām vajadzībām, it īpaši ar pārtiku, apģērbu, personisko higiēnu, mājokļa mēbelēm un iekārtām, apkuri, elektrību un citām personīgām vajadzībām, kā, piemēram, vajadzību pienācīgi piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

3.   Šie 1. apakšpunktā minētie mājokļa izdevumi ietver regulārus īres maksas maksājumus, vispārējas izmaksas un nodokļus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu pienācīgu mājokli.

[..]”

16

Ar oberösterreichisches Antidiskriminierungsgesetz (Augšaustrijas Likums par diskriminācijas novēršanu) (LGBl. 50/2005), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “oöADG”), Austrijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2000/43. Likuma oöADG 1. pants “Diskriminācijas aizliegums” aizliedz jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju pret fiziskām personām, tostarp etniskās piederības dēļ. Saskaņā ar oöADG 3. pantu šis 1. pants nav attiecināms uz nevienlīdzīgu attieksmi pilsonības dēļ ar nosacījumu, ka šāda attieksme ir paredzēta likumā vai ir objektīvi pamatota un ka tā nav pretrunā Savienības tiesību normām vai to starptautisko nolīgumu normām, kas ir Eiropas integrācijas regulējuma daļa attiecībā uz personu vienlīdzību.

17

Atbilstoši oöADG 8. panta noteikumiem:

“1.   Ja ir noticis diskriminācijas aizlieguma pārkāpums 1. pantā minēto iemeslu dēļ, aizskartajai personai ir [..] tiesības uz atbilstošu kompensāciju [..].

Papildus mantiskā kaitējuma atlīdzībai tai ir tiesības saņemt atbilstošu kompensāciju par personisku aizskārumu. Kompensācijas par personisku aizskārumu apmērs nevar būt mazāks par 1000 EUR.

[..]”

18

Turcijas valstspiederīgais KV kopš 1997. gada kopā ar savu laulāto un trim bērniem dzīvo Austrijā, kur viņam ir “pastāvīgā iedzīvotāja statuss” Direktīvas 2003/109 2. panta b) punkta izpratnē. Līdz 2017. gada beigām viņš saņēma mājokļa pabalstu saskaņā ar oöWFG. Tā kā šī pabalsta piešķiršana trešo valstu valstspiederīgajiem no 2018. gada 1. janvāra saskaņā ar oöWFG 6. panta 9. un 11. punktu bija pakārtota nosacījumam, ka trešās valsts valstspiederīgais šajā tiesiskajā regulējumā noteiktā veidā pierāda, ka viņam ir pamatzināšanas vācu valodā, KV kopš šī datuma minētais pabalsts tika atteikts, pamatojoties uz to, ka viņš nav iesniedzis prasīto pierādījumu.

19

Tad KV vērsās Bezirksgericht Linz (Lincas pirmās instances tiesa, Austrija), lūdzot piespriest Augšaustrijas federālajai zemei atlīdzināt viņam zaudējumus, kas atbilst nesaņemtajam mājokļa pabalstam par laikposmu no 2018. gada janvāra līdz novembrim,281,54 EUR mēnesī, kā arī atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu 1000 EUR apmērā. Savu pieteikumu pamatojumam viņš atsaucās uz oöADG 8. pantu un norādīja, pirmkārt, ka oöWFG 6. panta 9. punkta 3. apakšpunkts un 6. panta 11. punkts viņam rada nelabvēlīgāku situāciju viņa etniskās piederības dēļ, bez pamatojuma, un, otrkārt, ka mājokļa pabalsts ir “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē.

20

Tā kā Bezirksgericht Linz (Lincas pirmās instances tiesa) šīs prasības apmierināja, Augšaustrijas federālā zeme iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa, Austrija).

21

Šī tiesa vispirms norāda, ka tai ir nepieciešamas viena no otras neatkarīgas atbildes uz tās pirmo un otro jautājumu, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu. Proti, ja mājokļa pabalsts ir kvalificējams kā “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, atbilde uz otro uzdoto jautājumu tai tomēr būtu noderīga, jo KV savu prasību pamato ar tiesībām uz kompensāciju saskaņā ar OöADG 8. panta 1. punktu un prasa gan nesaņemtā mājokļa pabalsta summas samaksu, gan atlīdzību par morālo kaitējumu, kas izriet no tā, ka viņš esot diskriminēts etniskās piederības dēļ. Ja šis pabalsts nav kvalificējams kā “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, tomēr, pēc tās domām, ir iespējams, ka oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā ietvertais noteikums ir diskriminācija, kas ir aizliegta saskaņā ar Direktīvu 2000/43 vai ir pretrunā Hartai. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka Augšaustrijas federālajai zemei, ja tā izmanto Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto izņēmumu, ir pienākums, izstrādājot sīko mājokļa pabalsta piešķiršanas kārtību, ievērot citas Savienības tiesību, kā arī Direktīvas 2000/43 un Hartas prasības, un tai nebūtu jāpiemēro diskriminējoši kritēriji. Līdz ar to, iesniedzējtiesas ieskatā, ir jāpārbauda oöWFG 6. panta 9. un 11. punkta iespējamā neatbilstība Direktīvai 2000/43 vai Hartai neatkarīgi no Direktīvas 2003/109 11. panta.

22

Vispirms, lai noskaidrotu, vai mājokļa pabalsts ir “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, iesniedzējtiesa norāda, ka oberösterreichischer Landtag (Augšaustrijas federālās zemes parlaments, Austrija) “Mājokļu būvniecības, būvniecības un dabas aizsardzības” komiteja 2013. gadā savā ziņojumā par likumprojektu par grozījumiem oöWFG ir atzinusi, ka atbalsts mājokļu būvniecībai, tostarp mājokļa pabalsts, nav šāds atbalsts. Tā uzskata, ka šī komisija tādējādi ir paudusi Augšaustrijas federālās zemes parlamenta vēlmi izmantot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi. Tā norāda, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, tomēr nav tikuši vispārīgi izslēgti no mājokļa īres pabalsta saņemšanas, bet šiem valstspiederīgajiem ir paredzēti papildu nosacījumi. Tā precizē, ka tai tomēr nav saistoša minētās komitejas veiktā Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta interpretācija.

23

Atsaucoties uz 2012. gada 24. aprīļa spriedumu Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233), iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā spriedumā nostiprināto principu piemērošana mājokļa pabalstam nav acīmredzama.

24

Iesniedzējtiesa norāda, ka oöBMSG paredzētā minimālā nodrošinājuma mērķis ir vispārīgi personām, kuras ir ārkārtas sociālā situācijā, nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, tostarp piekļuvi mājoklim. Šāda nodrošinājuma piešķiršana ir saistīta ar būtiski stingrāku nosacījumu izpildi nekā mājokļa pabalsts, un to var saņemt tikai personas bez ienākumiem vai ar ļoti zemiem ienākumiem. Tādējādi tas paredz daudz izteiktāku sociālās nepieciešamības situāciju nekā tā, kas var pamatot mājokļa pabalsta piešķiršanu. Līdz ar to personas ar zemiem ienākumiem, kuri ļauj segt iztikas minimumu, var saņemt mājokļa pabalstu, nesaņemot pabalstu, kas piešķirts atbilstoši minimālajam nodrošinājumam. Atsevišķos gadījumos ir iespējams vienlaikus saņemt gan šo pēdējo minēto pabalstu, gan mājokļa pabalstu, jo pirmais pabalsts daļēji tiek atskaitīts no otrā pakalpojuma, bet to mērķauditorija tomēr nav identiska.

25

Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai tikai oöBMSG paredzētie pabalsti ir kvalificējami kā “pamata pabalsti” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē vai arī šādi var kvalificēt arī mājokļa pabalstu, ņemot vērā, ka tā mērķis ir arī mazināt slogu, kas izriet no mājokļa izmaksām, ja tas ir nesamērīgs, lai gan atšķirībā no minimālā nodrošinājuma šis pabalsts nav pakļauts nosacījumam, ka attiecīgā persona atrodas ārkārtas sociālajā situācijā.

26

Turpinājumā, runājot par apgalvoto diskrimināciju rases vai etniskās piederības dēļ, iesniedzējtiesa norāda, ka ar oöADG – ciktāl tam ir nozīme pamatlietā – Austrijas tiesībās tiek transponēta Direktīva 2000/43, lai gan šajā likumā ir izmantots formulējums “etniskā piederība”. Norādot, ka, piemērojot šīs direktīvas 3. panta 2. punktu, nevienlīdzīga attieksme, kuras pamatā ir kritērijs par trešās valsts valstspiederīgā statusu, principā un pati par sevi neietilpst minētās piemērošanas jomā, tā jautā, vai noteiktos apstākļos valstspiederības kritērijs tomēr var būt “netieša diskriminācija” etniskās piederības dēļ šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā tā norāda, ka tai ir jālemj par noteikumu, kas nosaka, ka ir jābūt pamatzināšanām vācu valodā un par tām jāsniedz pierādījumi konkrēti noteiktā veidā. Tā piebilst, ka gadījumā, ja būtu jāpārbauda, vai oöWFG rada netiešu diskrimināciju, tai papildus būtu jāpārliecinās, vai tā ir pamatota. OöWFG 6. panta 9. un 11. punkta mērķis esot piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem ierobežotāku piekļuvi mājokļa pabalstam, un pamatojums vācu valodas pamatzināšanu prasībai esot tāds, ka šīs zināšanas ir svarīgas attiecīgās personas sociālajai integrācijai. Iesniedzējtiesa uzskata, ka prasība sniegt pierādījumus par šādām zināšanām ir pelnījusi diskusiju, ņemot vērā citus nosacījumus mājokļa pabalsta saņemšanai un prasības, kas attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir jāizpilda, lai iegūtu “pastāvīgā iedzīvotāja statusu” Direktīvas 2003/109 2. panta b) punkta izpratnē.

27

Visbeidzot, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Direktīva 2000/43 nav piemērojama pamatlietas faktiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas jautājums, vai oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā paredzētais noteikums ir jāizvērtē, ņemot vērā Hartas 21. pantu. Proti, tai šķiet, ka šāda noteikuma precīza īstenošanas kārtība ir jānosaka, ņemot vērā Hartas prasības, jo pamatlieta ietilpst tās piemērošanas jomā tādēļ, ka pastāv Savienības tiesību normas, kurās ir paredzēts izmaksāt sociālos pabalstus trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, un ka pamatlietā aplūkotā valsts sistēma var tikt uzskatīta par šo noteikumu īstenošanu.

28

Šādos apstākļos Landesgericht Linz (Lincas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu sniegšanas Augšaustrijas federālā zeme ar 2021. gada 12. martā Tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu lūdza izdot rīkojumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam. Sava lūguma pamatojumam Augšaustrijas federālā zeme būtībā apgalvo, ka ģenerāladvokāta veiktā mājokļa pabalsta kvalificēšana par “pamata pabalstu” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē ir kļūdaina. Šāda kvalifikācija esot pretrunā gan šai tiesību normai, gan Tiesas judikatūrai, kā arī šī pabalsta mērķim. Turklāt ģenerāladvokāta secinājumi esot pretrunīgi un esot balstīti uz apstākļiem, kas nav pierādīti vai nav tikuši izvirzīti. Turklāt attiecībā uz pierādījumiem par pamatzināšanām vācu valodā, kas ir jāiesniedz mājokļa pabalsta pieprasītājam, Augšaustrijas federālā zeme apstrīd, ka varētu pastāvēt citi pierādīšanas veidi papildus tiem, kuri jau ir apstiprināti saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu.

30

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Otrkārt, atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Līdz ar to vienas ieinteresētās personas nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedumi, 2019. gada 4. decembris, Consorzio Tutela Aceto Balsamico di Modena, C‑432/18, EU:C:2019:1045, 21. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 64. punkts)).

32

Tomēr atbilstoši Reglamenta 83. pantam Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas ir iesniedzis ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši.

33

Šajā lietā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas tomēr uzskata, ka tās rīcībā pēc tiesvedības rakstveida daļas ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu nolēmumu. Turklāt tā norāda, ka šī lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru ieinteresētās personas nav apspriedušas. Visbeidzot, tā uzskata, ka lūgumā par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav norādīts neviens jauns fakts, kurš varētu ietekmēt tās nolēmumu šajā lietā. Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

34

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru mājokļa pabalsts ir viens no Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem pabalstiem un ka šīs direktīvas īstenošanai kompetentās iestādes ir skaidri paudušas savu nostāju, ka tās vēlas atsaukties uz šīs direktīvas 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

35

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas – pat ja ir izmantota iespēja piemērot šīs direktīvas 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi – nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršanai ir paredzēts nosacījums, ka tie šajā tiesiskajā regulējumā paredzētā veidā sniedz pierādījumus par to, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas.

36

Šajā ziņā iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai mājokļa pabalsts ir jākvalificē kā “pamata pabalsts” šī 11. panta 4. punkta izpratnē.

37

Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstis sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā vienlīdzīgu attieksmi pret “pastāvīgajiem iedzīvotājiem” šīs direktīvas izpratnē un valsts pilsoņiem var ierobežot līdz pamata pabalstiem. Tā kā tādu trešo valstu valstspiederīgo, kas ir iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs, integrācija un šo valstspiederīgo tiesības uz vienlīdzīgu minētās direktīvas 11. panta 1. punktā uzskaitītajās jomās ir vispārīgais princips, šīs pašas direktīvas 11. panta 4. punktā paredzētā atkāpe ir interpretējama šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 86. punkts).

38

Attiecībā uz jēdzienu “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē ir jāatgādina, ka, tā kā šajā direktīvā šis jēdziens nav definēts un šajā ziņā nav atsauces uz valsts tiesībām, minētā jēdziena nozīme un tvērums ir jānoskaidro, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un minētās direktīvas mērķi, proti, kā tas izriet it īpaši no tās preambulas 2., 4. un 12. apsvēruma, tādu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, kuri likumīgi un pastāvīgi dzīvo dalībvalstīs. Minētā tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek ļauts ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kas pienākas personām, kurām ir ar šo pašu direktīvu piešķirtais statuss, izņemot valsts iestāžu, vai tās būtu valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, piešķirtos sociālās palīdzības vai sociālās drošības pabalstus, kas indivīdam palīdz nodrošināt tādas pamatvajadzības kā ēdiens, mājoklis un veselība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 90. un 91. punkts).

39

Turklāt, nosakot valsts tiesību aktos noteiktus sociālās nodrošināšanas, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības pasākumus, kuri ir pakļauti Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam, dalībvalstīm ir jāievēro hartā paredzētās tiesības un principi, it īpaši tie, kas ir minēti tās 34. pantā. Saskaņā ar šo pēdējo minēto pantu Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. No tā izriet, ka, ciktāl pamatlietā apstrīdētais atbalsts atbilst minētajā hartas pantā izvirzītajam mērķim, to saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par tādu, kas nepieder pie “pamata pabalstiem” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē (spriedums, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 80. un 92. punkts).

40

No tā izriet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 53. punktā –, ka pabalsts, kas paredzēts, lai ļautu personām, kurām nav pietiekamu līdzekļu, izpildīt vajadzību pēc izmitināšanas, nodrošināt viņu vajadzību pēc mājokļa, lai garantētu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, ir “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē.

41

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka mājokļa pabalsta mērķis ir novērst, ka ar mājokli saistītie izdevumi ir nesamērīgs slogs. Tā maksimālais apmērs ir noteikts 300 euro apmērā, tādējādi ar to tiek segta daļa mājokļa izdevumu un tas nav paredzēts, lai pilnībā segtu pabalsta saņēmēja mājokļa izmaksas, bet gan lai segtu daļu no šiem izdevumiem, lai personas ar zemiem ienākumiem neveltītu pārāk lielu savu ienākumu daļu, lai varētu pienācīgi atļauties mājokli.

42

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 59. punktā –, ka mājokļa pabalsts palīdz nodrošināt šīm personām cienīgu dzīvi, ļaujot tām rast pienācīgu mājokli, neveltot dzīvesvietai pārāk lielu savu ienākumu daļu, iespējams, uz citu pamatvajadzību apmierināšanas rēķina. Tādējādi šķiet, ka tas ir tāds pabalsts kā Hartas 34. panta 3. punktā paredzētais, kas ir vērsts uz sociālās atstumtības un nabadzības apkarošanu, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tām personām, kurām nav pietiekamu līdzekļu. Ja tas tā ir, tad tā piešķiršana trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, ir nepieciešama arī, lai sasniegtu Direktīvā 2003/109 izvirzīto integrācijas mērķi. Līdz ar to mājokļa pabalsts, šķiet, ir “pamata pabalsts” šīs direktīvas 11. panta 4. punkta izpratnē.

43

Valsts tiesai ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, ņemot vērā mājokļa pabalsta mērķi, kā arī piešķiršanas nosacījumus un šī pabalsta vietu valsts sociālās palīdzības sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 92. punkts).

44

Šajā ziņā tas vien, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir tiesīgi saņemt citu sociālo palīdzību, ja tie atbilst tās piešķiršanas nosacījumiem, piemēram, oöBMSG paredzēto minimālo nodrošinājumu, kas paredzēts, lai ļautu personām, kuras atrodas ārkārtas sociālajā situācijā, nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, tostarp attiecībā uz mājokli, un ko var kvalificēt kā “pamata pabalstu” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, neizslēdz to, ka arī mājokļa pabalsts tiek tāpat kvalificēts, ja arī tas atbilst šā sprieduma 38.–40. punktā atgādinātajiem kritērijiem.

45

Gadījumā, ja mājokļa pabalsts nebūtu kvalificējams kā “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka Direktīvā 2003/109 nav paredzēts neviens specifisks pienākums, ja dalībvalsts, kas ir izmantojusi iespēju piemērot tās 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, tomēr piešķir pabalstu, kas nav kvalificējams kā “pamata pabalsts”.

46

Šāda situācija atšķiras no situācijas, kad ar Savienības aktu dalībvalstīm tiek piešķirta brīvība izvēlēties vienu no vairākiem piemērošanas režīmiem vai rīcības vai novērtējuma brīvība, kas ir ar šo aktu izveidotā regulējuma neatņemama sastāvdaļa, vai arī no situācijas, kurā ar šādu aktu dalībvalstīm ir atļauts noteikt specifiskus pasākumus, kas paredzēti, lai sekmētu tā mērķa īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 50. punkts).

47

Līdz ar to, ja tiek uzskatīts, ka mājokļa pabalsts nav “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, šī pabalsta piešķiršanas nosacījumi, tādi kā pierādījums par pamatzināšanām vācu valodā, kas ir jāsniedz noteiktā, oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā prasītā veidā, ietilpst dalībvalstu kompetencē, un tie nav ne reglamentēti šajā direktīvā, ne arī ietilpst tās piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No tā izriet, ka šādā gadījumā oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā paredzētie mājokļa pabalsta piešķiršanas nosacījumi nav jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvu 2003/109.

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pat tad, ja ir izmantota iespēja piemērot šīs direktīvas 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka tie šajā tiesiskajā regulējumā paredzētā veidā sniedz pierādījumus par to, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas, ja šis mājokļa pabalsts ir “pamata pabalsts” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē; tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

50

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2000/43 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka viņiem šajā tiesiskajā regulējumā noteiktā veidā ir jāsniedz pierādījumi, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas.

51

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 1. pantu un 2. panta 1. un 2. punktu tā ir piemērojama tikai tiešai un netiešai diskriminācijai rases vai etniskās piederības dēļ. Šīs direktīvas 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka tā neattiecas uz atšķirīgu attieksmi valstspiederības dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, un jebkuru attieksmi, kas izriet no attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku juridiskā statusa.

52

Šajā gadījumā no oöWFG 6. panta 9. un 11. punkta izrietošā atšķirīgā attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, salīdzinājumā ar valsts pilsoņiem, ir balstīta uz šo statusu.

53

Līdz ar to šāda atšķirīga attieksme neietilpst Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 50. punkts).

54

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai noteiktos apstākļos atšķirīga attieksme, kas balstīta uz valstspiederības kritēriju vai, kā tas ir pamatlietā, uz tāda trešās valsts valstspiederīgā statusu, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs, var būt arī “netieša diskriminācija” etniskās piederības dēļ Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā ir paredzēta atšķirība ne tikai atkarībā no pastāvīgā iedzīvotāja statusa kritērija, bet arī atkarībā no valsts valodas pamatzināšanu kritērija.

55

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu netieša diskriminācija ir tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām. Šajā tiesību normā izmantotais formulējums “īpaši nelabvēlīg[a] situācij[a]” ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē, ka īpaši kādas konkrētas rases vai etniskas piederības personas ir tās, kurām attiecīgā pasākuma dēļ ir radīta nelabvēlīga situācija. Jēdziens “netieša diskriminācija” šīs tiesību normas izpratnē ir piemērojams vienīgi tad, ja apgalvotā diskriminējošā pasākuma rezultātā tiek radīta nelabvēlīga situācija kādas konkrētas etniskās piederības personām (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 100. punkts; 2017. gada 6. aprīlis, Jyske Finans, C‑668/15, EU:C:2017:278, 27. un 31. punkts, kā arī 2018. gada 15. novembris, Maniero, C‑457/17, EU:C:2018:912, 47. un 48. punkts).

56

Taču oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts, kas ir piemērojami visiem trešo valstu valstspiederīgajiem bez atšķirības, nerada nelabvēlīgus apstākļus kādas konkrētas etniskās piederības personām. Līdz ar to tā nevar būt “netieša diskriminācija” etniskās piederības dēļ Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā neietilpst tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš ir piemērojams visiem trešo valstu valstspiederīgajiem bez atšķirības un saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka viņiem šajā tiesiskajā regulējumā noteiktā veidā ir jāsniedz pierādījumi, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas.

58

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 21. pants, ciktāl ar to ir aizliegta jebkāda diskriminācija etniskās izcelsmes dēļ, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka viņiem šajā tiesiskajā regulējumā noteiktā veidā ir jāsniedz pierādījumi, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas.

59

Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. LES 6. panta 1. punktā, kā arī Hartas 51. panta 2. punktā ir precizēts, ka ar šīs Hartas normām nekādi netiek paplašinātas Savienības kompetences, kādas tās ir definētas līgumos. Tādējādi Tiesai, ņemot vērā Hartu, Savienības tiesības ir jāinterpretē Savienībai piešķirto kompetenču robežās un līdz ar to tā atbilstoši Hartai nevar novērtēt valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 6. marts, Siragusa, C‑206/13, EU:C:2014:126, 20. un 21. punkts, kā arī 2014. gada 10. jūlijs, Julián Hernández u.c., C‑198/13, EU:C:2014:2055, 32. punkts).

60

Pirmkārt, kā izriet no atbildes uz otro uzdoto jautājumu, tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā neietilpst Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā.

61

Otrkārt, gadījumā, ja mājokļa pabalsts nav kvalificējams kā “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka ar to, kā ir norādīts šī sprieduma 45. un 47. punktā, dalībvalstīm nav noteikts nekāds īpašs pienākums, ja, izmantojušas iespēju piemērot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, tās trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, tomēr piešķir sociālās palīdzības vai sociālās aizsardzības pabalstu, kas nav pamata pabalsts. Tādējādi šāda pabalsta piešķiršanas nosacījumi, tādi kā pierādījums par vācu valodas pamatzināšanām, kas ir jāsniedz noteiktā, oöWFG 6. panta 9. un 11. punktā prasītā veidā, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

62

No tā izriet, ka šādā gadījumā tāda tiesību norma kā oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts neietilpst Hartas piemērošanas jomā un līdz ar to nevar tikt izvērtēta, ņemot vērā tās normas, it īpaši tās 21. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, TSN un AKT, C‑609/17 un C‑610/17, EU:C:2019:981, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Savukārt, ja mājokļa pabalsts ir “pamata pabalsts” Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē, ir jānorāda – kā izriet no šī sprieduma 39. punkta –, ka Harta ir piemērojama. Tomēr tāda tiesību norma kā oöWFG 6. panta 9. un 11. punkts, kura ir piemērojama visiem trešo valstu valstspiederīgajiem bez atšķirības un no kuras neizriet, ka tā radītu nelabvēlīgu situāciju personām ar konkrētu etnisku piederību, nevar tikt uzskatīta par diskrimināciju etniskās izcelsmes dēļ Hartas 21. panta izpratnē, kura konkrēta izpausme tās aptvertajās materiāltiesiskajās jomās ir Direktīva 2000/43 (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 58. punkts).

64

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka tad, ja ir izmantota iespēja piemērot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi, Hartas 21. pants nav piemērojams tāda dalībvalsts tiesiskā regulējuma gadījumā, saskaņā ar kuru attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, mājokļa pabalsta piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka viņiem šajā tiesiskajā regulējumā noteiktā veidā ir jāsniedz pierādījumi, ka viņiem ir šīs dalībvalsts valodas pamatzināšanas, ja šis mājokļa pabalsts nav “pamata pabalsts” šī 11. panta 4. punkta nozīmē. Ja šis mājokļa pabalsts ir šāds pamata pabalsts, Hartas 21. pants, ciktāl tajā ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija etniskās izcelsmes dēļ, neaizliedz šādu tiesisko regulējumu.

65

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: