ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 9. septembrī ( 1 ) ( i )

Lieta C‑581/20

Skarb Państwa Rzeczypospolitej Polskiej reprezentowany przez Generalnego Dyrektora Dróg Krajowych i Autostrad

pret

TOTO SpA – Costruzioni Generali,

Vianini Lavori SpA

(Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu atzīšana civillietās un komerclietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Civillietu un komerclietu jēdziens – Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi – Līgums par publiskā ceļa būvniecības darbu izpildi

1.	2015. gadā ar mērķi garantēt tādu saistību izpildi, kas ir uzņemtas ar Polijā noslēgtu publisku līgumu autoceļa posma izbūvei, uzņēmumi, kam bija piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, iesniedza Polijas līgumslēdzējai iestādei garantijas, kuras bija izsniedzis Bulgārijas apdrošinātājs.

Pēc dažiem gadiem līgumslēdzēji uzņēmumi neveiksmīgi lūdza Polijas tiesu noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, aizliedzot līgumslēdzējai iestādei izmantot šīs garantijas. Analogu pieteikumu tie iesniedza Bulgārijas tiesās, kas to noraidīja pirmajā instancē un apmierināja apelācijas instancē.

Polijas līgumslēdzēja iestāde ir iesniegusi kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija). Tajā ir jāizlemj tostarp, vai, ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1215/2012 ( 2 ) 35. pantu, Bulgārijas tiesām ir starptautiskā jurisdikcija pieņemt lūgtos pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus ( 3 ).

4.	Ja vien nekļūdos, līdz šim brīdim Tiesa ir tikai vienu reizi lēmusi par minēto pantu ( 4 ). Spriedumi, kas attiecas uz iepriekšējiem tiesību aktiem ( 5 ), tomēr izgaismo iesniedzējtiesas jautājumus, tos neatrisinot.

Saskaņā ar Tiesas norādījumu šajos secinājumos tiks aplūkots tikai otrais prejudiciālais jautājums. Lai uz to atbildētu, būs nepieciešams iedziļināties attiecībās starp divām dažādu dalībvalstu tiesām – tiesu, kas izskata lietu pēc būtības, un tiesu, kas lietu izskata tikai saistībā ar pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, – pārrobežu situācijās, attiecībā uz kurām 35. pantā ir iecerēts novērst “lietas dalībniekiem zaudējumus, kas rastos ikvienai starptautiskai tiesvedībai raksturīgā ilgā laika patēriņa dēļ” ( 6 ).

I. Atbilstošās tiesību normas

A. Regula Nr. 1215/2012

Regulas 33. apsvērumā ir norādīts:

“Ja pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus norīko tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, būtu jānodrošina šādu pasākumu brīva aprite saskaņā ar šo regulu. Tomēr saskaņā ar šo regulu nevajadzētu atzīt un izpildīt tādus pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, kurus šāda tiesa norīkojusi, neuzaicinot ierasties atbildētāju, ja vien spriedums, kurā noteikts pasākums, atbildētājam nav izsniegts pirms izpildes. Tam nebūtu jāliedz šādu pasākumu atzīšana un izpilde saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Ja pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus norīko dalībvalsts tiesa, kurai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, šādu pasākumu iedarbībai saskaņā ar šo regulu būtu jāaprobežojas ar minētās dalībvalsts teritoriju.”

Saskaņā ar tās 2. pantu:

“Šajā regulā:

“spriedums” ir jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī lēmums par izmaksu vai izdevumu noteikšanu, ko pieņem tiesas ierēdnis.

III nodaļā “spriedums” ietver pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, ko norīko tiesa, kuras jurisdikcijā saskaņā ar šo regulu ir lietas izskatīšana pēc būtības. Tas neietver pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu, ko norīko šāda tiesa, neuzaicinot ierasties atbildētāju, ja vien spriedums, kurā paredzēts pasākums, atbildētājam nav izsniegts pirms izpildes;

[..].”

Minētās regulas 29. pantā, kas iekļauts iedaļā “Lis pendens un saistītas prasības”, ir noteikts:

“1. Neskarot 31. panta 2. punktu, ja prasības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība.

2. Gadījumos, kas minēti 1. punktā, pēc tās tiesas lūguma, kurā celta prasība par strīdu, jebkura cita tiesa, kurā celta prasība, nekavējoties informē pirmo minēto tiesu par datumu, kad tajā tika celta prasība saskaņā ar 32. pantu.

3. Ja ir konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai minētajai tiesai.”

Saskaņā ar tās 35. pantu (“Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi”):

“Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.”

10.	Saskaņā ar šīs regulas 36. pantu, kas iekļauta iedaļā “Atzīšana”: “1. Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs. [..]”

11.

Regulas 42. panta 2. punktā ir noteikts:

“Lai kādā dalībvalstī izpildītu citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, ar ko paredz pagaidu pasākumu, tostarp aizsardzības pasākumu, pieteikuma iesniedzējs kompetentajai izpildes iestādei iesniedz:

a)	sprieduma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem;

apliecību, kas izdota saskaņā ar 53. pantu, kurā ietverts pasākuma apraksts un apliecinājums, ka:

i)	tiesai ir jurisdikcija izlemt lietu pēc būtības;

ii)	spriedums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī; un

c)	pierādījumu par sprieduma izsniegšanu tajos gadījumos, kad pasākums noteikts, neuzaicinot ierasties atbildētāju.”

12.

Šīs regulas 45. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“1. Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta:

c)	ja spriedums ir nesavienojams ar spriedumu, kas uzrunātajā dalībvalstī pieņemts starp tām pašām pusēm.”

B. Valsts tiesības. Grazhdanski Protsesualen Kodeks ( 7 )

13.	Uz šo lietu attiecas 18. pants (valstu imunitāte); 389.–396. pants (pagaidu pasākumu noteikšana); 397.–403. pants (nodrošināšanas pasākumi); un 274.–280. pants (lēmumu pārsūdzība).

14.	Tā kā secinājumos koncentrēšos tikai uz Regulas Nr. 1215/2012 35. panta interpretāciju, nav nepieciešams izklāstīt šos pantus.

II. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

15.

Ar 2015. gada 30. jūlijā noslēgto līgumu Skarb Państwa Rzeczypospolitej Polskiej reprezentowany przez Generalnego Dyrektora Dróg Krajowych i Autostrad (Polijas Republikas Valsts kase, ko pārstāv valsts nozīmes autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektors; turpmāk tekstā – “Polijas Valsts kase”) uzticēja uzņēmumiem TOTO SpA – Costruzioni Generali un Vianini Lavori SpA, kuri darbojas kā Itālijā reģistrēts konsorcijs, autoceļa S‑5 Poznaņa–Vroclava posma Poznaņa A2, Gluhova [Gluchovo]–Vrončina [Wronczyn] izbūvi.

16.	Puses ietvēra līgumā 20.6. pantu, ar kuru savstarpējo strīdu izšķiršanai jurisdikcija tika piešķirta līgumslēdzējas iestādes atrašanās vietas tiesām (proti, Polijas tiesām) ( 8 ).

17.

Šajā pašā līgumā tika noteiktas garantijas Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818, lai nodrošinātu attiecīgi līguma izpildi ( 9 ) un iespējamā “līgumsoda” samaksu pēc darbu pabeigšanas ( 10 ). Abas garantijas sniedza Bulgārijas apdrošināšanas sabiedrība Evroins AD, un tām ir piemērojamas Polijas materiālās tiesības.

18.

Līgumslēdzējas sabiedrības Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniedza prasības par negatīva fakta konstatēšanu pret Polijas Valsts kasi. Tās lūdza konstatēt, ka atbildētājai Valsts kasei nav tiesību pieprasīt nolīgtā līgumsoda samaksu, jo nav izpildīti tā samaksas nosacījumi, un ka atbildētājai nav tiesību uz līgumsodu par tās apgalvoto līguma izpildes nokavējumu ( 11 ).

19.	Tās arī lūdza tiesu “noteikt pagaidu pasākumus, nosakot atbildētājai it īpaši pienākumu neizmantot apdrošināšanas sabiedrības Evroins AD sniegtās garantijas Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818” ( 12 ).

20.	Ar 2019. gada 7. jūnija rīkojumu Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) atteicās noteikt lūgtos pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus ( 13 ).

21.	2019. gada 31. jūlijā līgumslēdzējas sabiedrības vēlreiz lūdza noteikt minētos pasākumus, šoreiz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija), saistībā ar Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) celtajām prasībām.

22.

Pieteikums tika noraidīts pirmajā instancē, bet apelācijas instancē Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) to apmierināja. Šī tiesa, paredzot nosacījumu par nodrošinājuma iesniegšanu, apķīlāja Polijas Valsts kases prasījumu, kas izriet no garantijām Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818, kuras tās labā bija izsniegusi apdrošināšanas sabiedrība Evroins AD.

23.	Polijas Valsts kase iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija). Šajā sūdzībā tika iesniegts arī Eiropas maksājuma rīkojums saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1896/2006 ( 14 ) E standarta veidlapu ( 15 ).

24.	Līgumslēdzējas sabiedrības, kas bija iebildušas pret rīkojumu, iesniedzot F standarta veidlapu saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006, to iesniedza atbildes rakstā uz kasācijas sūdzību.

25.

Šajos apstākļos Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)	Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda lieta, kāda ir raksturota šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pilnībā vai daļēji ir uzskatāma par civillietu vai komerclietu šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē?

Vai pēc tam, kad ir īstenotas tiesības iesniegt pieteikumu par pagaidu/aizsardzības pasākumu noteikšanu un kad par šo pieteikumu jau ir lēmusi tiesa, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, tiesa, kurā – atsaucoties uz tādu pašu pamatu un saskaņā ar [Regulas Nr. 1215/2012] 35. pantu – ir iesniegts pieteikums par pagaidu noregulējumu, ir jāatzīst par tādu, kurai nav jurisdikcijas, tiklīdz tiek iesniegti pierādījumi, ka nolēmumu par šo pieteikumu ir pieņēmusi tiesa, kas izskata lietu pēc būtības?

Ja no atbildēm uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem izriet, ka jurisdikcija ir tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums saskaņā ar [Regulas Nr. 1215/2012] 35. pantu, vai aizsardzības pasākumu noteikšanas nosacījumi saskaņā ar [Regulas Nr. 1215/2012] 35. pantu ir jāinterpretē autonomi? Vai nav jāpiemēro tiesību norma, kurā tādā gadījumā kā šajā lietā nav atļauts noteikt aizsardzības pasākumu attiecībā pret valsts iestādi?”

III. Tiesvedība Tiesā

26.	Lūgums sniegts prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 5. novembrī. Tika noraidīts lūgums izskatīt to saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu.

27.	Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas TOTO – Costruzioni Generali un Vianini Lavori, Polijas Republika un Eiropas Komisija. Tās visas, kā arī Polijas Valsts kase piedalījās 2021. gada 15. jūlija tiesas sēdē.

IV. Analīze

28.	Kā jau minēju, mani secinājumi būs tikai par otro prejudiciālo jautājumu. Tas būtībā ir par attiecībām starp dažādu dalībvalstu tiesām, kurās saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 secīgi tiek lūgts noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus.

29.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāinterpretē Regulas Nr. 1215/2012 35. pants, un tas ļaus noskaidrot, vai tiesa (šajā gadījumā Bulgārijas tiesa), kurai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, var noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, ja tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības (šajā gadījumā Polijas tiesa), jau ir lēmusi par identisku pieteikumu.

30.	Pirms piedāvāšu atbildi uz šo jautājumu, minēšu dažus vispārīgus Regulas Nr. 1215/2012 aspektus, kas varētu palīdzēt analīzē.

A. Ievada apsvērumi: pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumi Regulā Nr. 1215/2012

1. Starptautiskās jurisdikcijas regulējums un spriedumu par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem aprite

31.

Regula Nr. 1215/2012 paredz divējādu pieeju pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanai tiesvedībās, kas ir tās piemērošanas jomā:

–

Pirmkārt, tā piešķir starptautisko jurisdikciju tiesām, kam saskaņā ar II nodaļas 1.–6. iedaļu būtu arī jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības ( 16 ). Šo tiesu jurisdikcija nav atkarīga no tā, ka pastāv noteikta saistība starp pasākuma priekšmetu un attiecīgo tiesu ( 17 ). Turklāt, ievērojot atrunu, ko aplūkošu, uz pasākumu, kuru ir noteikusi tiesa, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, attiecas Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie atzīšanas un izpildes noteikumi.

–	Otrkārt, tās pašas regulas 35. pantā ir paredzēts, ka tiesas, kurām nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, nosaka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus saistībā ar šo lietu.

32.

Šajā otrajā gadījumā Tiesa paredz zināmus nosacījumus iespējamībai, ka tiesai, kam nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, tomēr būtu kompetence lemt par pagaidu noregulējumu ( 18 ):

–	Pagaidu vai aizsardzības pasākumiem ir jābūt “paredzētiem, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz tiesai, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības” ( 19 ).

–	Nevar noteikt pasākumus, kas to seku dēļ de facto aizstāj tiesvedību pēc lietas būtības, proti, tādus pasākumus, kas tiek izmantoti, lai lietas sagatavošanas izskatīšanai stadijā apietu jurisdikcijas noteikumus ( 20 ).

–	Ir jāpastāv faktiskai saistībai starp tiesu, kam nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, un pasākumu, par kuru iesniegts pieteikums. Tā noteikšana “prasa [..] īpašu rūpību un detalizētu to faktisko apstākļu pārzināšanu, kādos iestāsies pieprasītā pasākuma sekas” ( 21 ).

33.

Šie ierobežojumi izriet no apstākļa, ka Regulas Nr. 1215/2012 35. pants piešķir personai, kas lūdz noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, priekšrocību, kas otru pusi var nostādīt nelabvēlīgā situācijā, jo tas darbojas kā izņēmums no regulā paredzētā jurisdikcijas regulējuma. Tādēļ tā interpretācijai ir jābūt šaurai ( 22 ).

34.	Turklāt, nosakot papildu jurisdikciju, 35. pants varētu arī veicināt forum shopping ( 23 ) stratēģiju un ļaunprātīgu izmantošanu ( 24 ).

35.	Saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 tiesas, kas nosaka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus saskaņā ar 35. pantu, tiesību apjoms tiek arī ierobežots: šo pasākumu iedarbība aprobežojas ar attiecīgās dalībvalsts teritoriju ( 25 ).

36.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanas, ko veiktu tiesa, kura nav tā tiesa, kas izskata vai izskatīs ( 26 ) lietu pēc būtības, pieļaujamība atbilst pagaidu un nodrošinājuma tiesiskās aizsardzības konkrētām praktiskajām vajadzībām ( 27 ), kas ir viegli saprotamas.

37.

Ar šo normu ieinteresētajai pusei tiek piedāvāta iespēja panākt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu dalībvalstī, kurā atrodas manta vai persona, attiecībā uz kuru tiks īstenots pasākums. Tādējādi tiek, pirmkārt, novērstas neērtības, ko radītu nepieciešamība tiesāties ārvalstī, un, otrkārt, panākt citas jurisdikcijas sprieduma atzīšanu ( 28 ).

38.

Šī iespēja ir vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumi, kurus, neuzklausot otru pusi, norīko tiesa, kas izskata lietu pēc būtības (kuru noteikšana saglabā pārsteiguma efektu), principā ( 29 ) nav paredzēti brīvai apritei ( 30 ) starp dalībvalstīm saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 ( 31 ).

39.

Šāda veida pasākumu brīvas aprites izslēgšana tiek noteikta ar “sprieduma” definīciju Regulas Nr. 1215/2012 2. panta a) punkta otrajā daļā. Praksē tas izpaužas tās 42. panta 2. punktā paredzētajā prasībā: tiesas, kura izskata pamatlietu, citā dalībvalstī noteikta pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma izpilde dalībvalstī ir pakļauta nosacījumam par 53. pantā paredzētās apliecības iesniegšanu. Šajā apliecībā ir ietvertas īpašas norādes, kas apliecina tiesas statusu un atbildētāja uzaicināšanu uz tiesas sēdi vai, ja tas nav noticis, nolēmuma par pasākumu izsniegšanu.

2. Attiecības starp jurisdikcijām

40.

Starp jurisdikcijām, kas ir pieejamas personai, kura lūdz noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu un kura var izvēlēties kādu no tām, nav formālas hierarhijas. Tādējādi var būt situācijas ar vairākām tiesvedībām par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem, kurām likumdevējs nav tieši paredzējis konkrētu risinājumu.

a) Vairākas tiesvedības par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem

41.

Regulā Nr. 1215/2012 ir ietverta īpaša norma (35. pants) attiecībā uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem. Tādējādi varētu teikt, ka tā papildina tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, dabiskās tiesības tos noteikt. Vienlaikus tā paver iespēju identiskām tiesvedībām citās tiesās, izraisot savstarpēji nesavienojamu nolēmumu pieņemšanas risku.

42.	Prioritātes princips, kas Regulas Nr. 1215/2012 iedaļā “Lis pendens un saistītas prasības” regulē situāciju, kurā pastāv vairākas tiesvedības ar tām pašām pusēm, priekšmetu un pamatu saskaņā ar tās 29. pantu, manuprāt, var tikt attiecināts uz šo tiesvedību pagaidu noregulējuma posmu ( 32 ).

43.

Saskaņā ar šo principu tiesa, kurā ir celta otrā prasība, “pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība”. Tiesai, kurā ir celta otrā prasība, ir jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai tiesai, tiklīdz ir konstatēta tās jurisdikcija ( 33 ).

44.

Kā jau esmu skaidrojis, vienlaicīgi pieteikumi par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem tiesā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, un citā tiesā, kas neizskata lietu pēc būtības (bet kurā vēršas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu), sniedz ieinteresētajai pusei iespēju izvairīties no kavējumiem, kas ir saistāmi ar vienā valstī noteikta pasākuma pārnešanu uz citu dalībvalsti.

45.

No šī skatpunkta varētu būt paradoksāli, ka personai, kas prasa pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma noteikšanu otrajā tiesā tieši tādēļ, lai novērstu kavēšanos pirmajā tiesā, tas būtu jādara saskaņā ar lis pendens noteikumu tikai galvenās tiesvedības valstī vienkārši tāpēc, ka pieteikums par šī pasākuma noteikšanu tajā tika iesniegts pirmām kārtām ( 34 ).

46.	Kā alternatīvu varētu iedomāties pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem nepiemērot vispārējo lis pendens noteikumu (Regulas Nr. 1215/2012 29. pants) un risināt jautājumu par diviem nesavienojamiem nolēmumiem, ja tie tiktu pieņemti, a posteriori – lemjot par to atzīšanu un izpildi ( 35 ).

47.	Tomēr es uzskatu, ka šis risinājums varētu neatbilst šai regulai.

48.	Lai gan Tiesa nav lēmusi par šo jautājumu, tā ir negatīvi atsaukusies uz to, ka “palielinās ar vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām saistīto jurisdikcijas bāžu skaits, kas ir pretrunā ar Konvencijas mērķiem”, saistībā ar Briseles konvencijas 24. pantu ( 36 ).

49.

Pašreiz ir pietiekami teikt, ka lis pendens noteikuma izņēmumi ir noteikti regulā, un neviens no tiem neatbilst konkrētajam gadījumam ( 37 ). Priekšlikumi par izmaiņām šajā jautājumā attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu netika ietverti regulas tekstā, un tas liecina pret to, lai lis pendens noteikumi tiktu aplūkoti īpašā veidā saistībā ar prasībām par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem spēkā esošajā sistēmā ( 38 ).

50.

Rezumējot – es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā ietvertais lis pendens noteikums attiecas uz pieteikumiem par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu. No tā izriet divas sekas: a) prioritāte ir tiesai, kurā ir iesniegts pirmais pieteikums par pagaidu noregulējumu, tiklīdz tā ir atzinusi, ka tai ir jurisdikcija; un b) no šī brīža tiesai, kurā tiek celts otrais pieteikums par pagaidu pasākumiem, ir jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai tiesai.

b) Dažādu tiesu noteikto pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu nesavienojamība

51.

Situāciju, kurā pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus nosaka divas tiesas (viena, kam ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles konvencijas 24. pantu, un otra, kuru puses izvēlējušās strīda izšķiršanai pēc būtības), Tiesa ir aplūkojusi spriedumā Italian Leather ( 39 ) saistībā ar minētās konvencijas 27. panta 3. punktu.

52.

Minētajā spriedumā Tiesa:

–	precizēja, ka nesavienojamība, kas liedz atzīt ārvalsts spriedumu, attiecas uz spriedumu tiesiskajām sekām, nevis dažādu tiesisko regulējumu pastāvēšanu dalībvalstīs vai vienas un tās pašas prasības atšķirīgu novērtējumu, ko veic attiecīgās tiesas ( 40 );

–	apstiprināja, ka nesavienojamība pastāv tad, ja attiecīgo spriedumu sekas, tām vienlaikus iestājoties dalībvalstī, traucē tās sabiedrisko kārtību ( 41 );

–	apgalvoja, ka šajos apstākļos, ņemot vērā to, ka Briseles konvencijas 27. panta 3. punktā paredzētās atzīšanas atteikuma iemeslam ir obligāts raksturs, tiesai, kas saņem pieprasījumu, ir pienākums atteikt ārvalsts sprieduma atzīšanu ( 42 ).

53.	Briseles konvencijas 27. panta 3. punkta un tagadējās Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta c) apakšpunkta identiskums ( 43 ) ļauj apgalvot, ka tāds pats risinājums ir nosakāms pēdējās minētās normas piemērošanai.

B. Atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu

54.

Iesniedzējtiesas šaubas, kuru dēļ ir uzdots otrais prejudiciālais jautājums, kā arī pušu argumenti par šo jautājumu balstās uz vairākiem pamatojumiem, kurus apskatīšu šādā kārtībā:

–	vispirms aplūkošu līguma noteikuma par Polijas tiesas izvēli ietekmi;

–	turpinājumā pievērsīšos faktiskajai saistībai starp lūgtajiem pasākumiem un Bulgārijas teritoriju;

–	visbeidzot izteikšos par Polijas sprieduma, ar kuru tika atteikts noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, nozīmi tiesvedībā Bulgārijas tiesā.

1. Noteikums par tiesas izvēli: šķērslis tam, lai Bulgārijas tiesas noteiktu pasākumus?

55.	Pamatlietas tiesas jurisdikcija pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanai nav atkarīga no īpašas saistības starp pasākuma priekšmetu un tiesu; ir pietiekami, ja pastāv apstākļi, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 pamato jurisdikcijas piešķiršanu lietas izskatīšanai pēc būtības.

56.	Viens no šiem apstākļiem ir tāds, ka puses ir vienojušās par kompetentās tiesas izvēli ar noteikumu, kas piešķir ekskluzīvu kompetenci saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 25. pantu.

57.

Tādējādi, pamatojoties uz gribas autonomiju, ir pamats apšaubīt, ka jebkura vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu automātiski attiecas uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem. Varētu – pretējā nozīmē – jautāt, vai jurisdikcijas izvēle sistemātiski izslēdz tiesības, ko piedāvā Regulas Nr. 1215/2012 35. pants.

58.	Tiesa vēl nav lēmusi par šo jautājumu. Spriedumā Italian Leather katrā ziņā ir paskaidrots, ka 35. pantā paredzētā jurisdikcija var pastāvēt vienlaikus ar citas tiesas jurisdikciju, ko puses ir izvēlējušās strīda galīgai izšķiršanai.

59.

Manuprāt, puses var (vismaz es neatrodu iemeslus, kas to liegtu) ar vienošanos akceptēt vai noraidīt starptautisko jurisdikciju pagaidu pasākumu noteikšanai, ja tās ir situācijā, uz kuru attiecas Regula Nr. 1215/2012. Tas, uz kādiem strīdiem attiecas un uz kādiem neattiecas vienošanās par tiesas izvēli, ir to noslēgtās vienošanās interpretācijas jautājums.

60.

Tādējādi būtu ieteicams, lai puses skaidri paustu savu nodomu par to, ka noteikums attiecas arī uz pagaidu pasākumiem. Ja šī griba nav skaidri izteikta, varētu pieņemt ( 44 ), ka vispārējs tiesas izvēles noteikums attiecina izvēlētās tiesas kompetenci uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu.

61.	Savukārt šis risinājums nebūtu piemērojams tiesībām vērsties jebkuras citas dalībvalsts tiesā, kas nav tiesa, par kuru ir noslēgta vienošanās ( 45 ): atteikšanās no Regulas Nr. 1215/2012 35. pantā paredzētās iespējas nevar tikt prezumēta.

62.	Šajā lietā lietas dalībnieki savā līgumā ietvēra noteikumu, kurā Polijas tiesas vispārīgi tika noteiktas kā tiesas, kurām ir jurisdikcija izšķirt strīdus, jo Polija ir līgumslēdzējas iestādes atrašanās vieta ( 46 ).

63.	Iesniedzējtiesa neapšauba Polijas tiesu ekskluzīvo jurisdikciju lietas izskatīšanai pēc būtības; tomēr tā jautā, vai šī jurisdikcija ir ekskluzīva arī pagaidu noregulējuma jomā.

64.	Polijas valdības un līgumslēdzēju sabiedrību sniegtie apsvērumi nesakrīt attiecībā uz tiesas izvēles, kas veikta līgumā, tvērumu ( 47 ). Piekrītu Komisijai, ka tas, vai šī izvēle ietver vai neietver pagaidu pasākumus, izslēdzot jebkuru citu jurisdikciju, ir jāinterpretē iesniedzējtiesai ( 48 ).

65.

Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu paredzamību par labu pusēm, “jurisdikcijas noteikšanas klauzula var attiekties tikai uz strīdiem, kas radušies vai varētu rasties “saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām”, un tas ierobežo jurisdikcijas noteikšanas klauzulas piemērojamību, to attiecinot tikai uz strīdiem, kuru pamatā ir tiesiskās attiecības, kurās ir tikusi noslēgta vienošanās par šo klauzulu [..]” ( 49 ).

66.	Noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu tādējādi neietvers “strīdu[, ko cietušais uzņēmums brīdī, kad tas piekrita šai klauzulai,] saprātīgi nevarēja paredzēt” ( 50 ).

67.

Neskarot to – kā esmu teicis –, ka par to ir jālemj iesniedzējtiesai, uzskatu, ka šī noteikuma līgumslēdzējas puses šajā lietā varēja saprātīgi paredzēt, ka viena no tām attiecīgā gadījumā lūgtu noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu, lai iebilstu pret garantiju izpildi. Publiskā iepirkuma jomā nesaskaņas par līgumslēdzēju iestāžu lūgtu garantiju izpildi nav retas.

2. Faktiskā saistība

68.

Ja tiktu konstatēts, ka jurisdikcijas piešķiršanas noteikums neattiecas uz pagaidu noregulējumu, tādējādi noraidot Polijas tiesu ekskluzīvo jurisdikciju, šādam konstatējumam kā tūlītējas sekas vēl nebūtu Bulgārijas tiesu kā tiesu, kurās būtu jāvēršas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu, jurisdikcijas atzīšana.

69.	Šajā gadījumā Bulgārijas tiesu jurisdikcija būtu atkarīga pirmām kārtām no tā, kas ir noteikts attiecīgajos valsts noteikumos. Vajadzētu būt arī faktiskai saistībai starp pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma priekšmetu un dalībvalsts (Bulgārija) teritoriālo jurisdikciju.

70.

Ir paustas šaubas par faktiskas saistības pastāvēšanu šajā tiesvedībā divu iemeslu dēļ:

–	Bulgārijas teritorijā esošās mantas, attiecībā uz kuru tiktu noteikts pasākums, kustamas mantas raksturs;

–	apstrīdētās garantijas faktiskā samaksa ir veicama Polijas Valsts kasei Polijas teritorijā saistībā ar Polijā noslēgta un izpildīta būvdarbu līguma izpildes pārkāpumiem ( 51 ).

71.	Faktiskas saistības prasība ir tieši saistīta ar Regulas Nr. 1215/2012 35. panta jēgu, proti, to, ka pasākumu nosaka un izpilda tajā pašā dalībvalstī. Tādēļ faktiska saistība ir nosakāma ar aktīviem, uz kuriem attiecas pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākums.

72.	Savukārt vietai, kurā tiktu samaksāta pati garantija, nav nozīmes.

73.

Šajā tiesvedībā, kā jau esmu izklāstījis, pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu mērķis bija nodrošināt prasības par konstatēšanu, ka Polijas Valsts kasei nav tiesību uz garantēto summu saņemšanu. Šo pasākumu izpildei Bulgārijas apelācijas tiesa noteica Polijas līgumslēdzējas iestādes prasījumu pret Bulgārijas apdrošinātāju Evroins AD apķīlāšanu.

74.	Faktiskā saistība starp Bulgārijas tiesām un pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem galu galā ir atkarīga no tā, vai minētais prasījums ir uzskatāms par tādu, kas atrodas Bulgārijā ( 52 ), bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

3. Polijā pasludinātais spriedums kā šķērslis pagaidu pasākumu noteikšanai Bulgārijas tiesās

75.	Vai būtu atzīstams, ka Bulgārijas tiesai nav jurisdikcijas noteikt lūgto pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu, ja tāds pats pieteikums ( 53 ) ir iesniegts (Polijas) tiesā, kas izskata pamatlietu pēc būtības, un tā ir atteikusies to noteikt?

76.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir pieļaujamas divas pieejas atkarībā no tā, vai Polijas tiesas spriedums, ar ko tiek atteikta pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšana, ir vai nav galīgs. Tā kā sniegtā informācija neļauj droši izsecināt šī sprieduma raksturu, aplūkošu abus iespējamos scenārijus.

a) Galīgs spriedums: tā iespējama atzīšana

77.	Regulas Nr. 1215/2012 sistēmā var izbeigt tiesvedību pēc būtības vai par pagaidu noregulējumu, kas ir sākta dalībvalstī, pamatojot to ar citā valstī par to pašu priekšmetu pieņemta sprieduma galīgumu ( 54 ), izmantojot atbilstošas procedūras.

78.

No lietas dalībnieku apsvērumiem secinu, ka Polijas nolēmuma res judicata spēks ( 55 ) ir strīdīgs jautājums, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai. Katrā ziņā drīzāk nekā par res judicata (jēdziens, kas izraisa grūtības, ja to piemēro nolēmumiem par pagaidu pasākumiem) es labāk runātu par galīgumu, proti, apstākli, ka spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

79.	Ja apstiprināsies, ka nolēmums par pagaidu noregulējumu Polijā ir galīgs, tam varētu būt iedarbība arī Bulgārijā un tas var liegt (kamēr faktiskie apstākļi nav mainījušies) ( 56 ) cita pasākuma noteikšanu ar vienu un to pašu priekšmetu un pamatu starp tām pašām pusēm.

80.	Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) jautā arī par brīdi, kurā tai ir jānosaka ārvalstu nolēmuma pastāvēšanas normatīvās sekas. Konkrētāk, tā jautā, vai tai ir jāatzīst jurisdikcijas neesamība, tiklīdz tiek iesniegti pierādījumi par šo nolēmumu.

81.

Principā atbilde ir apstiprinoša. Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 36. panta 1. punktu vienas dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanai citā dalībvalstī nav nepieciešama nekāda procedūra. Personai, kas prasa nolēmuma atzīšanu, tomēr ir jāievēro formālie nosacījumi, kas ir paredzēti 37. pantā, iesniedzot autentisku sprieduma kopiju un 53. pantā paredzēto apliecību, un tas saskaņā ar regulas formulējumu ir nebūtiski ( 57 ). Tiesa vai iestāde, kurā atsaucas uz ārvalstī pieņemtu spriedumu, var pieprasīt arī tulkojumu vai transliterāciju saskaņā ar 37. panta 2. punktu.

82.	Pusei, kuru nelabvēlīgi ietekmētu jau pieņemtā sprieduma atzīšana, ir jālūdz atteikt tā atzīšanu, ja pastāv kāds no 45. pantā minētajiem pamatiem un ja tā uzskata to par vajadzīgu. Šādu pieteikumu var iesniegt kā procesuālu jautājumu saskaņā ar regulas 36. panta 3. punktu.

83.	Šajā ziņā nevar apgalvot to, kas ir norādīts 45. panta 1. punkta c) apakšpunktā: konkrētās lietas apstākļos Bulgārijā joprojām nepastāv pasākums, kas būtu nesavienojams ar Polijas nolēmumu, tādēļ arguments pret tā atzīšanu ciestu neveiksmi.

b) Spriedums, kas nav galīgs: “lis pendens” noteikums

84.	Ja Polijas nolēmumu Polijā var pārsūdzēt, Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas mērķiem tas ir jāsaprot tādējādi, ka pagaidu noregulējuma tiesvedība šajā valstī joprojām norisinās.

85.

Šajā ziņā ieinteresētā puse noteikti var lūgt pasākuma atzīšanu Bulgārijā ( 58 ). Tomēr tādēļ, ka pasākumu joprojām var pārsūdzēt, šāds pieteikums var izrādīties pāragrs. Regulā tiesai, kas saņem pieprasījumu, ir dotas tiesības apturēt ārvalstu sprieduma atzīšanu, ja tas tiek apstrīdēts izcelsmes dalībvalstī ( 59 ).

86.	Tā kā Bulgārijā vēl tiek izskatīts identisks un vēlāks pieteikums par pagaidu noregulējumu, lis pendens noteikums, kas nosaka tiesai, kura otrā izskata lietu, pienākumus pēc savas ierosmes, man šķiet vairāk piemērots.

87.

Polijas nolēmumu apliecinošajam dokumentam ir (vai var būt, ja tas atbilst spēkā esošajos tiesību aktos noteiktajām prasībām) ( 60 ) Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā paredzēto centrālo elementu pierādīšanas vērtība:

–	to var izmantot, lai pārbaudītu, vai abu tiesvedību puses, priekšmets un pamats ir vienādi;

–	norāda uz datumu, kurā tika iesniegts pieteikums pirmajā tiesā;

–	apliecina, ka ir atzīta pirmās tiesas jurisdikcija pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma noteikšanai vai atteikumam ( 61 ).

88.	Ja pēc šo jautājumu pārbaudes tiek konstatēts tas, ka Polijas tiesa bija pirmā, kurā ir iesniegts pieteikums, kā arī trīskāršs priekšmeta, pušu un pamata identiskums, Bulgārijas tiesai ir jāatsakās no lietas izskatīšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 29. panta 1. punktu.

V. Secinājumi

89.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 35. pants ir interpretējams tādējādi, ka tiesai, kas izskata pieteikumu par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu, būtu jāatsakās pieņemt nolēmumu, ja: a) citas dalībvalsts tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, ir pasludinājusi galīgu nolēmumu par šādiem pasākumiem; b) ieinteresētā persona atsaucas uz šo galīgo nolēmumu, iesniedzot dokumentus, kas Regulā Nr. 1215/2012 ir prasīti atzīšanai dalībvalstī, kurā lieta vēl tiek izskatīta; un c) pieteikumiem abās tiesās ir viens un tas pats priekšmets un pamats starp tām pašām pusēm.

Ja nolēmums, ko tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, vēl nav galīgs, tiesa, kurai ir jāizskata lieta otrajai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu un kurai ir jāizskata pieteikums par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu ar to pašu pamatu, priekšmetu un starp tām pašām pusēm, ir jāatsakās no lietas izskatīšanas par labu pirmajai tiesai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 29. panta 3. punktu.

( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( i ) Teksta 18. un 30. punktā, kā arī 9., 10., 13. un 57. zemsvītras piezīmē pēc sākotnējās elektroniskās publikācijas ir veikti valodnieciski labojumi.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).

( 3 ) Es izmantoju terminus “pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi”, jo tie ir noteikti Regulā Nr. 1215/2012. Faktiski būtu jāprecizē, kurai pasākumu kategorijai atbilst katrā konkrētā gadījumā lūgtais pasākums.

( 4 ) Spriedums, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c. (C‑186/19, EU:C:2020:638).

( 5 ) 1968. gada Briseles Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.; konsolidētais teksts – OV 1998, C 27, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) 24. pants; un Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums – OV 2011, L 81, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 44/2001”) 31. pants. Šo normu un pašreizējā 35. panta redakcijas nav identiskas; turklāt likumdevējs ir noteicis pagaidu pasākuma regulējumu citās Regulas Nr. 1215/2012 vietās. Tomēr izmaiņas neietekmē Tiesas iepriekšējās judikatūras lietderīgumu šajā lietā.

( 6 ) Spriedums, 2005. gada 28. aprīlis, St. Paul Dairy (C‑104/03, EU:C:2005:255; turpmāk tekstā – “spriedums St. Paul Dairy”), 12. punkts.

( 7 ) Civilprocesa kodekss, Bulgārija; turpmāk tekstā – “GPK”.

( 8 ) Saskaņā ar Polijas valdības apsvērumu 2. punktu noteikums bija šāds: “Līgumslēdzējas iestādes atrašanās vietas kompetentajai tiesai [..] ir piekritība izskatīt jebkuru strīdu, kas varētu rasties par [līguma] izpildi.”

( 9 ) Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmuma kopsavilkumu šī garantija tika sniegta līgumsaistību izpildes nodrošināšanai par kopējo summu 52294272,43 [Polijas zloti (PLN)], turklāt ar 2019. gada 25. janvāra 4. pielikumu tika noteikts tās darbības laiks līdz 2019. gada 31. jūlijam minētajā apmērā kā garantijai līguma neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā līdz tās maksimālajai summai un līdz 2024. gada 30. jūnijam kā garantijai par būvdarbu veikšanu atbilstoši līgumam līdz 15877,73 PLN apmēram.

( 10 ) Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu šī garantija tika sniegta līgumsoda 9314671,95 PLN apmērā samaksas nodrošināšanai līdz 2019. gada 31. jūlijam, tādējādi garantējot būvdarbu savlaicīgu pabeigšanu atbilstoši līgumam.

( 11 ) Iesniedzējtiesas nolēmums, 2. punkts.

( 12 ) Iesniedzējtiesas nolēmums, 4. punkts

( 13 ) Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmuma 4. punktu Polijas tiesa uzskatīja, ka pieteikumi par pagaidu pasākumiem leģitīmas intereses neesamības dēļ nav pamatoti, jo nav pieņemama iemesla, ka atbildētāja neparakstīs citu pielikumu, un uzņēmumi nav pamatojuši, ka šķiet ticami, ka atteikums noteikt pagaidu pasākumus padarītu neiespējamu vai būtiski apgrūtinātu varbūtēja nākotnes sprieduma, kurā tiktu ņemtas vērā pieteicēju tiesības, izpildi. Tāpat uzņēmumi neesot pierādījuši varbūtību, ka atteikums noteikt pagaidu pasākumus izraisīs neatgriezenisku kaitējumu, nedz arī to, kādā mērā iespējamie līgumsodi varētu apdraudēt to finansiālo stabilitāti.

( 14 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2006. gada 12. decembris), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV 2006, L 399, 1. lpp.).

( 15 ) Maksājuma rīkojums tai par labu tika izdots pret apdrošināšanas sabiedrību Evroins AD par pamatsummu 4086197,80 PLN apmērā, procentiem 3322112,05 PLN apmērā, kā arī par summu 76405,75 PLN apmērā.

( 16 ) To kompetence noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus nav noteikta tieši, bet tā dabiski izriet no to zināšanām par lietu. Netieši tas ir noteikts Regulas Nr. 1215/2012 33. apsvērumā; skat. arī spriedumu, 1998. gada 17. novembris, Van Uden (C‑391/95, EU:C:1998:543; turpmāk tekstā – “spriedums Van Uden”), 19. punkts.

( 17 ) Spriedums, 1999. gada 27. aprīlis, Mietz (C‑99/96, EU:C:1999:202), 41. punkts.

( 18 ) Prasības ir definētas, ņemot vērā attiecīgo Briseles konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 noteikumu interpretāciju.

( 19 ) Spriedumi, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler (C‑261/90, EU:C:1992:149), 34. punkts; Van Uden, 37. punkts; un 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c. (C‑186/19, EU:C:2020:638), 50. punkts.

( 20 ) Spriedumi Van Uden, 43. un nākamie punkti; 1999. gada 27. aprīlis, Mietz (C‑99/96, EU:C:1999:202), 42. punkts; un St. Paul Dairy, 18. punkts.

( 21 ) Spriedums Van Uden, 38. punkts.

( 22 ) Spriedums St. Paul Dairy, 11. punkts. Regulas 35. pants noteikti ir sistēmas anomālija: to parāda arī tā atrašanās atsevišķā iedaļā, atsevišķi no jurisdikcijas noteikumiem stricto sensu, lai gan joprojām Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļā.

( 23 ) Šīs bažas pauda tiesas sēdes dalībnieki, starp kuriem pastāvēja domstarpības par īsto riska apmēru. Komisija, konkrētāk, ierosināja, ka 35. pants ietverot pašierobežošanas elementus. Tā tas arī ir: likumdevējs, kā arī Tiesa savā interpretācijā ir noteikuši normas robežas. Tomēr nevaru piekrist vienam no Komisijas argumentiem: konkrētāk, idejai, ka pasākumiem, kas ir nosakāmi saskaņā ar 35. pantu, ir jābūt steidzamiem. Pirmkārt, lielākajā daļā pagaidu un aizsardzības pasākumu gadījumu tos lūdz noteikt kā steidzamus, kas de facto mazina apgalvotā ierobežojuma efektivitāti. Otrkārt, vēl nav skaidrs, vai steidzamība ir vai nav paša 35. panta piemērošanas nosacījums; apstiprinošas atbildes gadījumā tā izpratnei vajadzētu būt autonomai.

( 24 ) Tiesas sēdē it īpaši tika minēti “pārnodrošināšanas” draudi, kas būtu sekas tam, ka tiek noteikti vairāki pagaidu pasākumi tam pašam mērķim divās dažādās tiesās, kurām nav pienākuma savstarpēji sazināties šajā kontekstā (par neveiksmīgo mēģinājumu iekļaut šādu pienākumu Regulā Nr. 1215/2012 skat. turpmāk šo secinājumu 38. zemsvītras piezīmi). Regula nepiedāvā šai situācijai risinājumu, kas pārsniegtu to risinājumu, kurš izriet no lis pendens noteikumu vai atzīšanas noteikumu piemērošanas.

( 25 ) Regulas Nr. 1215/2012 33. apsvērums un 2. panta a) punkta otrā daļa. Šis ierobežojums bija nojaušams jau iepriekšējā regulējumā, kurā tika prasīta faktiska saistība starp lūgto pasākumu priekšmetu un tās valsts teritoriālo jurisdikciju, kuras tiesa izskata lietu.

( 26 ) Tas var attiekties gan uz tiesu, kas izskata lietu pēc būtības šajā brīdī, gan uz tiesu, kas to darīs nākotnē, ja pasākums tiek noteikts, pirms tiek uzsākta pamatlieta.

( 27 ) Spriedumi, 1980. gada 21. maijs, Denilauler (125/79, EU:C:1980:130), 15. un 16. punkts; 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler (C‑261/90, EU:C:1992:149), 33. punkts. Saistībā ar zaudējumiem, kas rodas starptautisko tiesvedību ilgā laika patēriņa dēļ, skat. arī spriedumu St. Paul Dairy, 12. punkts.

( 28 ) Neērtības, kas pastāv pat vienkāršotā automātiskas atzīšanas un izpildes regulējumā bez Regulā Nr. 1215/2012 noteiktās eksekvatūras (exequatur) procedūras: ieinteresētajai personai izcelsmes valstī ir jāiegūst dokumenti, kuri tiks prasīti dalībvalstī, kas saņem pieprasījumu; nevar a priori izslēgt, ka puse, pret kuru tiek lūgta atzīšana vai izpilde, lūgtu to atteikt, izmantojot atbilstošu procedūru, vai ka dalībvalstī noteiktais pasākums ir jāpielāgo, lai to varētu izpildīt citā dalībvalstī.

( 29 ) To brīva aprite ir iespējama tikai tad, ja atbildētājs ir ticis uzaicināts uz tiesas sēdi vai, ja tā nav noticis, tam ir izsniegts nolēmums par pasākumu pirms tā izpildes.

( 30 ) Saskaņā ar 33. apsvērumu ierobežojums darbojas attiecībā uz izpildi un arī atzīšanu.

( 31 ) Saskaņā ar 33. apsvērumu brīva aprite tomēr būtu iespējama, ja tā ir atļauta valsts tiesībās.

( 32 ) Es apzinos, ka pastāv šaubas par 29. panta mehānisku piemērošanu pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanas jomā dažādu iemeslu dēļ atkarībā no tās situācijas iezīmēm, kurā pastāv divas tiesvedības.

( 33 ) Noteikums par prioritāti laikā izņēmuma kārtā tiek mainīts, ja ir izvēlēta izņēmuma jurisdikcija: skat. 31. panta 2. un 3. punktu. Šajā lietā pirmais pieteikums par pagaidu pasākumiem tika iesniegts Polijas tiesā, ko līgumslēdzēji bija izvēlējušies strīdu izšķiršanai.

( 34 ) Šis arguments nepārliecina visus. Report on the Application of Regulation Brussels I in the Member States (Study JLS/C4/2005/3), kas ir izstrādāts pēc Komisijas lūguma, ietvertais priekšlikums bija par to, ka prioritāte katrā ziņā ir jāpiešķir tiesai, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, ņemot vērā to, ka tā labāk pārzina lietu: skat. 777. punktu. Šī pieeja ir pārņemta Padomes Regulas (ES) 2019/1111 (2019. gada 25. jūnijs) par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (OV 2019, L 178, 1. lpp.) 15. pantā, kuram nav atbilsmes nevienā citā tiesību aktā.

( 35 ) Šāds priekšlikums ir rodams juridiskajā literatūrā: skat. Eichel, F., “Art. 35 Brüssel Ia‑VO”, no: Wieczorek/Schütze, Zivilprozessordnung und Nebengesetze, Band 13/2, 4. izdevums, 2019, 83. punkts, ar citām norādēm.

( 36 ) Spriedums St. Paul Dairy, 20. punkts.

( 37 ) Turklāt atgādinu, ka argumentu, kas attiecas uz lietu izskatīšanas pārmērīgu ilgumu, kā pamatojumu, lai nepiemērotu (tālaika) Briseles konvencijas 21. pantu, Tiesa noraidīja 2003. gada 9. decembra spriedumā Gasser (C‑116/02, EU:C:2003:657).

( 38 ) Skat. Report on the Application of Regulation Brussels I in the Member States (Study JLS/C4/2005/3), kas ir minēts 34. zemsvītras piezīmē. Panākumus neguva arī Komisijas Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, COM(2010) 748 galīgā redakcija, par saziņu starp tiesām procedūru koordinēšanai.

( 39 ) Spriedums, 2002. gada 6. jūnijs (C‑80/00, EU:C:2002:342; turpmāk tekstā – “spriedums Italian Leather”).

( 40 ) Turpat, 44. punkts.

( 41 ) Turpat, 48. punkts.

( 42 ) Turpat, rezolutīvās daļas 2. punkts.

( 43 )

( 44 ) Loģiski, ka pieņēmums būtu atspēkojams.

( 45 ) Ņemot vērā tās sekas: un tās ir tādas, ka uz visiem pasākumiem, kurus nevar izpildīt izvēlētās tiesas dalībvalstī, attiektos atzīšana un izpilde. Par šo jautājumu skat. šo secinājumu 28. zemsvītras piezīmi.

( 46 ) Skat. šo secinājumu 16. punktu. Pieņemu, ka Polijas Valsts kase ir apstrīdējusi Bulgārijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz šo noteikumu.

( 47 ) Polijas Republikas apsvērumu 7. un nākamie punkti, it īpaši 11. punkts, un TOTO – Costruzioni Generali un Vianini Lavori apsvērumu 28. un 29. punkts.

( 48 ) Komisijas rakstveida apsvērumu 19. punkts. Skat. tostarp spriedumu, 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide (C‑352/13, EU:C:2015:335), 67. punkts.

( 49 ) Pēc analoģijas – spriedums, 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide (C‑352/13, EU:C:2015:335), 68. punkts.

( 50 ) Turpat, 70. punkts.

( 51 ) Polijas Republikas apsvērumi, 36. punkts.

( 52 ) Kā nemateriālam aktīvam prasījuma tiesībām nav fiziskas atrašanās vietas; to atrašanās vietu var noteikt, atsaucoties uz tā iegrāmatojumu kontā vai ar juridiskās fikcijas palīdzību.

( 53 ) Iesniedzējtiesa neceļ iebildumus par iespējamu identiskuma neesamību vai apstākļu izmaiņām, tādēļ neiedziļināšos šajā jautājumā.

( 54 ) Par tāda ārvalstu sprieduma atzīšanu, kas vēl nav galīgs, skat. šo secinājumu 85. punktu.

( 55 ) Res judicata ir minēts iesniedzējtiesas nolēmumā un pušu apsvērumos.

( 56 ) Uzsveru, ka ir jābūt tam pašam priekšmetam, pusēm un pamatam: ja tā nav (piemēram, tādēļ, ka vēlāk ir radušies faktiskie apstākļi, kas izraisa būtiskas izmaiņas sākotnējā situācijā), nekas neliedz iesniegt jaunu pieteikumu par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu, iespējams, ārvalsts tiesā, kam nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības. Ņemot vērā to raksturu, šāda veida pasākumus nosaka vai atsaka noteikt atkarībā no apstākļiem, kas tiesai ir darīti zināmi konkrētajā brīdī. Ja šie apstākļi mainās, sākotnējais atteikums neliedz pasākumu vēlāku noteikšanu.

( 57 ) Pierādījumi atšķirībā no iepriekšējā regulējuma ir noteikti: Regulas Nr. 44/2001 55. pants paredzēja iespēju atbrīvot no šīs regulas V pielikumā ietvertās apliecības iesniegšanas vai aizvietot to ar līdzvērtīgiem dokumentiem. Var diskutēt par to, vai ir jāiesniedz tagadējā 42. pantā prasītās norādes, jo tās tiek prasītas burtiski tikai pasākuma izpildei; 33. apsvērumā savukārt arī ir atsauce uz ierobežotu apriti atzīšanas nolūkiem; un “spriedums”, kura definīcija ir sniegta 2. pantā, attiecas uz III nodaļu kopumā. Katrā ziņā šai lietai jautājums var palikt neatbildēts.

( 58 ) Regula Nr. 1215/2012 ārvalstu spriedumu atzīšanai vai izpildei neizvirza nosacījumu, lai tie būtu galīgi.

( 59 ) Regulas 38. panta a) punkts.

( 60 ) Tās valsts, kas saņem pieprasījumu, vai konvencijā paredzētajām prasībām; Regulā Nr. 1215/2012 nav reglamentēts šis jautājums.

( 61 ) Tādēļ nav nepieciešams formāls atzinums: skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Cartier parfums‑lunettes un Axa Corporate Solutions assurances (C‑1/13, EU:C:2014:109).