–

Ibercaja Banco SA vārdā – J. Rodríguez Cárcamo un A. M. Rodríguez Conde, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un M. J. Ruiz Sánchez, pārstāves,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Colelli un M. Greco, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un N. Ruiz García, kā arī C. Valero, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp MA un Ibercaja Banco SA attiecībā uz prasību samaksāt bankai nokavējuma procentus par to, ka MA un PO nav izpildījuši starp šīm pusēm noslēgto hipotekārā aizdevuma līgumu.

3

Direktīvas 93/13 divdesmit ceturtajā apsvērumā ir teikts, ka “dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

4

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

6

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu; 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “LEC”) 136. pantā “Preklūzija” ir paredzēts:

“Ja kāda puse pieļauj, ka beidzas procesuālās darbības īstenošanai paredzētais termiņš, attiecībā uz šo darbību iestājas preklūzija, un attiecīgā darbība vairs nevar tikt veikta. Tiesas sekretārs oficiālā aktā izdara atzīmi par šā termiņa beigām un izdod rīkojumu par piemērojamiem pasākumiem vai informē tiesu, lai tā varētu pieņemt attiecīgu nolēmumu.”

7

Saskaņā ar LEC 207. pantu:

“1.   Nolēmums, ar kuru tiek izbeigta tiesvedība pirmajā instancē, un nolēmums attiecībā uz šā nolēmuma pārsūdzību ir galīgi.

2.   Galīgs nolēmums ir nolēmums, kuru nevar pārsūdzēt – vai nu tāpēc, ka likumā tas nav paredzēts, vai arī tāpēc, ka, lai gan šāda pārsūdzība ir paredzēta, neviena no pusēm likumā noteiktajā termiņā nav to pārsūdzējusi.

3.   Galīgs nolēmums iegūst res judicata spēku, un tiesai, kurā persona ir vērsusies, izvēlētais risinājums ir visādā ziņā saistošs.

4.   Ja nolēmuma pārsūdzēšanas termiņš ir beidzies un tas nav pārsūdzēts, nolēmums kļūst galīgs un iegūst res judicata spēku, un tiesai, kurā persona ir vērsusies, izvēlētais risinājums ir visādā ziņā saistošs.”

8

LEC 222. pantā ir noteikts:

“1.   Galīgā nolēmuma, ar kuru prasība ir apmierināta vai noraidīta, res judicata spēks atbilstoši likumam izslēdz vēlāku tiesvedību, kuras priekšmets būtu tāds pats kā tiesvedībai, kurā pieņemtais nolēmums ir ieguvis res judicata spēku.

2.   Res judicata spēks attiecas uz prasībā un pretprasībā izvirzītiem prasījumiem, kā arī uz šā likuma 408. panta 1. un 2. punktā minētajiem aspektiem.

Saistībā ar minēto prasījumu pamatu par jauniem un atšķirīgiem ir uzskatāmi fakti, kas kļuvuši zināmi pēc tam, kad beidzies procesuālo rakstu iesniegšanas termiņš tiesvedībā, kurā šie prasījumi ir tikuši izvirzīti.

3.   Res judicata spēks attiecas uz lietas dalībniekiem tiesvedībā, kurā ir pieņemts attiecīgais nolēmums, uz viņu mantiniekiem un tiesību pārņēmējiem, kā arī uz personām, kas nav lietas dalībnieki, kurām ir tiesības, uz kurām balstās lietas dalībnieka procesuālā rīcībspēja saskaņā ar šā likuma 11. pantu.

[..]

4.   Galīga nolēmuma, ar kuru izbeigta tiesvedība, res judicata spēks ir saistošs tiesai vēlākā tiesvedībā, kuras priekšmets loģiski izriet no iepriekšējās tiesvedības, ja abu tiesvedību dalībnieki ir vieni un tie paši vai uz tiem saskaņā ar tiesību normu attiecas res judicata spēks.”

9

LEC 517. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pieteikums par izpildāmību ir jāpamato ar dokumentu, kas var tikt izpildīts piespiedu kārtā.

2.   Ir iespējama vienīgi šādu aktu piespiedu izpilde:

1° notiesājošs spriedums, kas vairs nav pārsūdzams;

[..]

9° citi procesuāli lēmumi un dokumenti, kuri saskaņā ar šo likumu vai jebkuru citu likumu var tikt izpildīti piespiedu kārtā.”

10

LEC 552. pantā ir noteikts:

“1.   Ja tiesa uzskata, ka nav izpildīti noteikumi un nosacījumi, kuri likumā paredzēti, lai varētu uzdot piespiedu izpildi, tā izdod rīkojumu par šādas izpildes atteikšanu.

Tiesa pēc savas ierosmes pārbauda, vai kāds no 557. panta 1. punktā minētajos izpildu dokumentos iekļautajiem noteikumiem ir uzskatāms par negodīgu. Ja tā uzskata, ka noteikums ir uzskatāms par negodīgu, tā piecpadsmit dienu laikā uzklausa lietas dalībniekus. Tos uzklausījusi, tā piecu darbdienu laikā pieņem nolēmumu atbilstoši 561. panta 1. punkta 3. apakšpunkta normām.

2.   Rīkojumu par piespiedu izpildes atteikšanu var pārsūdzēt tieši, un šajā procesā piedalās vienīgi kreditors. Tāpat kreditors, ja tas vēlas, pirms pārsūdzības var lūgt tai pašai tiesai pārskatīt tā pieteikumu.

3.   Kad rīkojums par izpildes atteikšanu ir kļuvis galīgs, kreditors savas tiesības var īstenot vienīgi attiecīgajā parastajā procesā, ja to neliedz galīgā sprieduma vai lēmuma, uz ko balstīts pieteikums par piespiedu izpildi, res judicata spēks.”

11

LEC 556. panta “Iebildumi pret procesuālo lēmumu vai šķīrējtiesas nolēmumu vai mediācijā panākto vienošanos izpildi” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja izpildu dokuments ir procesuāls lēmums vai šķīrējtiesas pieņemts notiesājošs nolēmums, vai mediācijā panākta vienošanās, persona, pret kuru tiek vērsta izpilde, norādot uz samaksas veikšanu vai sprieduma, šķīrējtiesas nolēmuma vai vienošanās rezolutīvās daļas ievērošanu – par ko 10 dienu laikā pēc izpildu dokumenta paziņošanas tai ir jāiesniedz dokumentāri pierādījumi – pret to var rakstveidā izvirzīt iebildumus.

Tāpat ir iespējams celt iebildumus par to, ka ir iestājusies izpildes darbības preklūzija, kā arī norādīt uz līgumiem un darījumiem, kuri esot noslēgti, lai novērstu piespiedu izpildi, ja vien šie līgumi un šie darījumi ir notariālā akta formā.

2.   Iebildums, kas celts 1. punktā minētajos gadījumos, neaptur piespiedu izpildi.”

12

Saskaņā ar LEC 557. pantu:

“1.   Ja piespiedu izpilde tiek uzdota attiecībā uz 517. panta 2. punkta 4., 5., 6. un 7. apakšpunktā minētajiem aktiem, kā arī ar attiecībā uz 517. panta 2. punkta 9. apakšpunktā paredzētajiem izpildu dokumentiem, parādnieks iebildumus šajā pantā paredzētajā termiņā un kārtībā pret to var celt vienīgi tad, ja tas norāda uz kādu no šādiem iemesliem:

[..]

7° aktā ir iekļauti negodīgi noteikumi.

2.   Ja ir celts iepriekšējā punktā minētais iebildums, tiesas kanceleja procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aptur izpildi.”

13

LEC 695. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā nodaļā minētajos procesos parādnieks var celt iebildumus pret izpildi vienīgi tad, ja tas norāda uz kādu no šādiem iemesliem:

[..]

2.   Ja ir celti iepriekšējā punktā minētie iebildumi, tiesas kanceleja aptur izpildi un uzaicina puses ierasties tiesā, kura ir izdevusi izpildu rakstu. Laikposms no uzaicinājuma ierasties tiesā līdz attiecīgajai tiesas sēdei nevar būt īsāks par piecpadsmit dienām. Šajā sēdē tiesa uzklausa lietas dalībniekus, pārbauda tai iesniegtos dokumentus un divu dienu laikā rīkojuma veidā pieņem attiecīgu lēmumu.

3.   Ar rīkojumu, ar ko tiek apmierināti iebildumi, kuri balstīti uz šā panta 1. punktā minēto pirmo un trešo iemeslu, nolemj neveikt piespiedu izpildi; ar rīkojumu, ar ko tiek apmierināti iebildumi, kuri balstīti uz otro iemeslu, nosaka summu, attiecībā uz kuru ir jāveic šāda izpilde.

Ja tiek apmierināts uz ceturto pamatu celts iebildums, izpildi izbeidz, ja izpildes pamats ir līguma noteikums. Pārējos gadījumos izpildi veic, nepiemērojot negodīgo noteikumu.

4.   Nolēmumu par piespiedu izpildes neveikšanu, negodīgu noteikumu nepiemērošanu vai uz šā panta 1. punkta 4. apakšpunktā minētā pamata celta iebilduma noraidīšanu var pārsūdzēt.

Izņemot šos gadījumus, rīkojumi par šajā pantā minētajiem iebildumiem nav pārsūdzami un to sekas attiecas tikai un vienīgi uz piespiedu izpildes procesu, kurā tie ir pieņemti.”

14

Ar 2013. gada 14. maijaLey 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par pasākumiem hipotekāro parādnieku aizsardzības stiprināšanai, parāda restrukturizāciju un sociālo mājokli; 2013. gada 15. maijaBOE Nr. 116, 36373. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 1/2013”), kas ir to tiesību aktu skaitā, ar kuriem ir grozītas LEC normas, tika ieviesta iespēja norādīt uz līguma noteikumu negodīgumu kā vienu no pamatiem iebildumu celšanai – gan vispārējā piespiedu izpildes procesā, gan hipotekārajā piespiedu izpildes procesā. Likuma 1/2013 ceturtajā pārejas noteikumā ir noteikts:

“1. Grozījumi, kas ar šo likumu tiek izdarīti [LEC], ir piemērojami tikai piespiedu izpildes procesiem, kuri uzsākti pirms šo grozījumu stāšanās spēkā, un tikai attiecībā uz vēl veicamajām izpildes darbībām.

2. Katrā ziņā šā likuma spēkā stāšanās brīdī jau noritošajos izpildes procesos, kuros [LEC] 556. panta 1. punktā paredzētais desmit dienu termiņš iebildumu celšanai jau ir beidzies, parādnieks vienu mēnesi ilgā prekluzīvā termiņā var celt iebildumus īpašā kārtībā, ja pastāv jauni iebildumu celšanas pamati, kuri paredzēti [LEC] 557. panta 1. punkta 7. apakšpunktā un 695. panta 1. punkta 4. apakšpunktā.

Vienu mēnesi ilgais prekluzīvais termiņš ir skaitāms no nākamās dienas pēc šā likuma stāšanās spēkā un īpašajā kārtībā pušu celtajiem iebildumiem ir tādas sekas, ka izpildes process tiek apturēts līdz iebildumu izskatīšanai atbilstoši [LEC] 558. un nākamajos pantos, kā arī 695. pantā noteiktajam.

Šis pārejas noteikums ir piemērojams ikvienam piespiedu izpildes procesam, kura noslēgumā pircējs nekustamo lietu nepārņem valdījumā atbilstoši LEC 675. pantā noteiktajam.

3. Arī vēl noritošā piespiedu izpildes procesā, kurā šā likuma spēkā stāšanās brīdī jau ir sācies LEC 556. panta 1. punktā paredzētais desmit dienu ilgais iebildumu celšanas termiņš, parādnieka rīcībā ir tāds pats iepriekšējā punktā paredzētais vienu mēnesi ilgs prekluzīvais termiņš, kurā ceļami iebildumi, ja pastāv kāds no [LEC] 557. un 695. pantā paredzētajiem iebildumu celšanas iemesliem.

4. Šā panta 2. un 3. punktā paredzēto termiņu aprēķina un paziņošanas vajadzībām šā noteikuma publicēšana ir uzskatāma par pilnīgu un derīgu paziņošanu, un šajā ziņā nav jāpieņem nekāds tieši formulēts lēmums. [..]”

15

2019. gada 15. martaLey 5/2019 reguladora de los contratos de crédito inmobiliario (Likums 5/2019 par hipotekārā kredīta līgumiem; 2019. gada 16. martaBOE Nr. 65, 26329. lpp.) ietver trešo pārejas noteikumu par īpašu regulējumu attiecībā uz piespiedu izpildes procesiem, kas norisinājās laikā, kad stājās spēkā Likums 1/2013. Saskaņā ar šo noteikumu piespiedu izpildes procesā, kurš Likuma Nr. 5/2019 spēkā stāšanās datumā vēl turpinās un kurā Likuma Nr. 1/2013 spēkā stāšanās datumā bija beidzies LEC 556. panta 1. punktā noteiktais desmit dienu ilgais iebildumu celšanas termiņš, parādnieka rīcībā no jauna ir desmit dienas, lai iesniegtu ārkārtas pieteikumu par iebildumiem saistībā ar negodīgu noteikumu esamību. Ar minēto pārejas noteikumu piešķirtās tiesības attiecas uz jebkuru piespiedu izpildes procesu, kura rezultātā nekustamā īpašuma pircējs nepārņem valdījumā šo īpašumu, it īpaši ja tiesa jau pēc savas ierosmes nav pārbaudījusi līguma noteikumu negodīgumu.

16

Pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar 2005. gada 6. maija publisku aktu, Ibercaja Banco piešķīra PO un MA hipotekāro aizdevumu 198400 EUR, kas atmaksājams līdz 2040. gada 31. maijam. Šis aizdevums bija nodrošināts ar hipotēku, kas nostiprināta uz vienai ģimenei paredzētu mājokli, kurš novērtēts 299290 EUR apmērā.

17

Aizdevums tika piešķirts ar nemainīgu likmi 2,75 % gadā laikposmam līdz 2005. gada 30. novembrim, bet ar mainīgu likmi laikposmam no minētā datuma līdz līguma darbības beigām. Saskaņā ar šā līguma 3.bis punktu mainīgo likmi aprēķina, atsauces likmei pieskaitot nemainīgu maržu jeb pastāvīgu starpību, kas visam līguma darbības laikam bija noteikta 0,95 procentpunkti vai mazāk, ja tiktu izpildīti noteiktie objektīvie piesaistes nosacījumi. Katrā ziņā tika nolīgts, ka atsauces likmei pieskaitāmā minimālā starpība būs 0,50 % (turpmāk – “noteikums par procentu likmes minimumu”). Minētā līguma 6. punktā paredzētā nokavējuma procentu nominālā likme tika noteikta 19 % (turpmāk tekstā – “noteikums par nokavējuma procentiem”). Šā paša līguma 6.bis punktā bija paredzēts, ka kredītiestāde var pieprasīt visa aizdevuma atmaksu, ja nav veikts jebkurš maksājums, kuram iestājies termiņš (turpmāk tekstā – “noteikums par pirmstermiņa piespiedu atmaksu”).

18

Tā kā MA un PO laikposmā no 2014. gada 31. maija līdz 31. oktobrim nebija veikuši ikmēneša maksājumus, Ibercaja Banco2014. gada 30. decembrī iesniedza pieteikumu par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu. Tā lūdza piedzīt 164676,53 EUR – summu, kas vienāda ar kredīta pamatsummas atlikumu un nesamaksātajiem procentiem, kuriem 2014. gada 5. novembrī bija iestājies samaksas termiņš, kam pieskaitīta provizoriski aprēķināta summa 49402 EUR, neskarot vēlāku nokavējuma procentu samaksu ar nominālo gada procentu likmi 12 % par laiku no konta slēgšanas 2014. gada 5. novembrī līdz pilnīgai samaksai.

19

Ar 2015. gada 26. janvāra rīkojumu kompetentā tiesa apmierināja pieteikumu par Ibercaja Banco hipotēkas tiesību piespiedu izpildi attiecībā pret MA un PO, uzdeva viņiem veikt samaksu un noteica 10 dienu termiņu, kurā viņi var iebilst pret šo izpildi atbilstoši LEC 695. pantam. Tajā pašā dienā minētās tiesas kanceleja pieprasīja no Registro de la propiedad (Īpašuma reģistrs, Spānija) apliecību par īpašumtiesībām un citām lietu tiesībām un apliecinājumu par hipotēkas esamību par labu Ibercaja Banco.

20

Minētais rīkojums un minētais pieprasījums tika izsniegti MA un PO – attiecīgi 2015. gada 9. februārī un 2015. gada 18. februārī.

21

Pēc PO nāves tās likumiskie mantinieki SP un JK ar 2016. gada 9. jūnija rīkojumu tika atzīti par lietas dalībniekiem.

22

Ar 2016. gada 28. jūnija rīkojumu, kas pieņemts pēc Ibercaja Banco lūguma, piespiedu izpildes tiesa rīkoja izsoli ar hipotēku apgrūtinātā nekustamā īpašuma pārdošanai, kurā netika iesniegts neviens piedāvājums. Ibercaja Banco lūdza, lai tiesa tai atļautu iegādāties šo nekustamo īpašumu par 179574 EUR, vienlaikus darot zināmu, ka tiesības iegūt īpašumā šo lietu tā plāno cedēt Residencial Murillo SA – ar šīs sabiedrības piekrišanu. Ibercaja Banco iesniedza pierādījumu, ka tā ir iemaksājusi iepriekš minēto summu, kas atbilst par šo nekustamo īpašumu maksājamai cenai.

23

2016. gada 25. oktobrīIbercaja Banco lūdza atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas aplēsti 2886,19 EUR, un samaksāt procentus 32538,28 EUR; pēdējā minētā summa tika aprēķināta, piemērojot 12 % likmi atbilstoši Likuma 1/2013 normām. Par šo pieteikumu tika informēts arī parādnieks.

24

2016. gada 9. novembrī MA rakstveidā cēla iebildumus pret prasību par procentu samaksu, norādot uz noteikuma par nokavējuma procentiem un noteikuma par procentu likmes minimumu negodīgumu.

25

Ar 2017. gada 8. marta rīkojumu Juzgado de Primera Instancia no 2 de Zaragoza (Saragosas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija), konstatējusi, ka noteikums par pirmstermiņa piespiedu atmaksu varētu būt negodīgs, procesa organizatorisko pasākumu ietvaros nolēma pārbaudīt izpildu dokumenta noteikumu eventuālo negodīgumu. Tā noteica lietas dalībniekiem piecpadsmit dienu termiņu, kurā iesniedzami to apsvērumi par šo jautājumu, kā arī par iespējamo procesa apturēšanu.

26

Ibercaja Banco iebilda pret procesa apturēšanu un apgalvoja, ka līguma noteikumu negodīgumu vairs nav iespējams konstatēt, jo ar īpašuma ieguvi izsoles rezultātā saistītās tiesības ir tikušas cedētas un izdevumi ir aprēķināti. Ibercaja Banco atgādināja, ka tā katrā ziņā nav prasījusi samaksāt nokavējuma procentus ar 19 % likmi un ka pēc konta slēgšanas nav veikti vairāki atmaksas maksājumi, kuriem iestājies termiņš.

27

Ar 2017. gada 20. novembra rīkojumu Juzgado de Primera Instancia no 2 de Zaragoza (Saragosas pirmās instances tiesa Nr. 2) konstatēja, ka noteikums par pirmstermiņa piespiedu atmaksu ir negodīgs, un, nelemjot par tiesāšanās izdevumiem, uzdeva neveikt izpildi. Ibercaja Banco par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Zaragoza (Saragosas provinces tiesa, Spānija).

28

Ar 2018. gada 28. marta rīkojumu apelācijas tiesa grozīja 2017. gada 20. novembra rīkojumu un uzdeva turpināt piespiedu izpildes procesu ar tādu pamatojumu, ka vairs nav iespējams noskaidrot aizdevuma līguma noteikumu negodīgumu, jo – tā kā jau bija veikta piedziņa uz hipotēkas objektu un jau bija nodotas īpašumtiesības – šis līgums jau bija izpildīts. Tātad apelācijas instances tiesa pamatojās uz tiesiskās drošības principu, kas aizsargā jau nodibinātas īpašumtiesības.

29

Ar 2018. gada 31. jūlija rīkojumu Juzgado de Primera Instancia no 2 de Zaragoza (Saragosas pirmās instances tiesa Nr. 2) noraidīja iebildumus par procentu summas aprēķinu un apstiprināja summu 32389,89 EUR, jo – tā kā tiesvedība bija sākta pēc Likuma 1/2013 stāšanās spēkā un nebija iesniegts ārkārtas pieteikums par iebildumiem, 2015. gada 26. janvāra rīkojuma res judicata spēka dēļ noteikumu eventuālo negodīgumu vairs nebija iespējams pārbaudīt.

30

MA šo rīkojumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Zaragoza (Saragosas provinces tiesa).

31

Minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktos paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, kuri reglamentē hipotekārās piespiedu izpildes procesu, procesa pirmajā posmā tiesai, pamatojoties uz LEC 552. pantu, pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai hipotekārā aizdevuma līgumā, kas ir rīkojuma par piespiedu izpildi pamats, ietvertie noteikumi ir negodīgi. Šī pārbaude ietverot negatīvu vērtējumu tādā ziņā, ka tiesa nolēmumā, ar kuru atļauta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, nav sniegusi tieši formulētu pamatojumu attiecībā uz citiem noteikumiem, proti, tiem, kuri nav uzskatāmi par negodīgiem. Līdz ar to dalībvalstu tiesas nevarot uz noteikumu negodīgumu norādīt vēlākā procesa posmā, un arī patērētājs, kurš nav noteiktajā termiņā cēlis iebildumus pret izpildi, nevarot norādīt uz noteikumu negodīgumu tajā pašā procesā vai vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības. Līdz ar to rodoties jautājums, vai šie procesuālie noteikumi atbilst Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un efektivitātes principam.

32

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, no kura brīža ir uzskatāms, ka hipotekārās piespiedu izpildes procesu attiecībā uz līguma noteikumu negodīguma izvērtējumu tiesa ir pabeigusi – pēc savas ierosmes vai arī pēc parādnieka pieteikuma. Konkrētāk, rodoties jautājums, vai šis process ir uzskatāms par pabeigtu, kad hipotēkas objekts ir realizēts un īpašumtiesības uz šo objektu ir nodotas, vai tomēr – gluži pretēji – minētais process pēc īpašumtiesību nodošanas vēl nav pabeigts, un līguma noteikumu negodīguma pārbaude vēl ir iespējama līdz brīdim, kad parādnieks tiek izlikts no īpašuma, un tas varētu izraisīt hipotekārās piespiedu izpildes procesa atzīšanu par spēkā neesošu vai ietekmēt noteikumus, ar kādiem ir notikusi īpašuma izsolīšana.

33

Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Zaragoza (Saragosas provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurš res judicata spēka un prekluzīvas iedarbības dēļ neļauj nedz tiesai pēc savas ierosmes – hipotekārās piespiedu izpildes procesā – pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, nedz patērētājam šajā procesā vai vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības – pēc tam, kad ir beidzies termiņš iebildumu celšanai –, norādīt uz šo noteikumu negodīgumu, ja minēto noteikumu eventuālais negodīgums pēc tiesas ierosmes jau tika izvērtēts, kad tika sākts hipotekārās izpildes process, tomēr tiesas nolēmumā, ar kuru atļauta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, nav nedz norādīts pamatojums – pat ne kopsavilkuma veidā –, kas apliecinātu šādas pārbaudes veikšanu, nedz tas, ka šīs tiesas vērtējums, kas izdarīts minētās pārbaudes rezultātā, vairs nevarēs tikt apstrīdēts, ja minētajā termiņā netiks celti iebildumi.

35

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz atziņu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā saistībā Tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju, no vienas puses, un pārdevēju vai piegādātāju, no otras puses, pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 58. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 43. punkts).

38

Turklāt Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai izbeigtu negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, kurus pārdevējs vai piegādātājs noslēdzis ar patērētājiem (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Kaut arī Tiesa jau vairākkārt, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, ir norādījusi, kādā veidā valsts tiesām ir jānodrošina, ka tiek ievērotas patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, tomēr jāpatur prātā, ka principā Savienības tiesībās nav saskaņotu procedūru, kuras piemērojamas līguma noteikumu eventuāla negodīguma pārbaudei, un ka tāpēc ņemot vērā dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, tās ietilpst dalībvalstu iekšzemes tiesību sistēmā – tomēr ar nosacījumu, ka tās nedrīkst būt mazāk labvēlīgas par procedūrām, kuras attiecas uz dalībvalstu iekšzemes tiesībām pakļautām līdzīgām situācijām (līdzvērtības princips), un tās nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi grūtu patērētājiem Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (it īpaši skat. spriedumu, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 45. un 46. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

40

Šādos apstākļos jānoskaidro, vai šajās tiesību normās ir paredzēts, ka par piespiedu izpildi lemjošajai tiesai ir jāpārbauda, vai līguma noteikumi ir negodīgi, kaut arī pastāv valsts procesuālie noteikumi, ar kuriem res judicata princips tiek piemērots tiesas nolēmumam, kurā nav tieši formulētas pārbaudes par šo aspektu.

41

Šajā ziņā jāatgādina res judicata principa nozīmīgums gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Proti, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedības norisi, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt pārskatīti (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 35. un 36. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 46. punkts).

42

Tiesa jau ir arī atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta. Konkrētāk tā šajā ziņā ir paudusi uzskatu, ka Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 iekļautas tiesību normas pārkāpumu neatkarīgi no tā rakstura (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 37. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 68. punkts) – taču ar nosacījumu, ka atbilstoši šā sprieduma 39. punktā atgādinātajai judikatūrai ir ievērots līdzvērtīguma un efektivitātes princips.

43

Attiecībā uz līdzvērtības principu jānorāda, ka Tiesai nav zināms neviens apstāklis, kas radītu šaubas par pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka valsts tiesību akti ļauj izpildes tiesai pārskatīt tiesas nolēmumu, kam ir res judicata spēks – pat tad, ja varētu būt pieļauts valsts sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpums.

44

Attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa ir nospriedusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu procesā kopumā, šā procesa norisi un tā īpatnības, kā arī – vajadzības gadījumā – tādus valsts tiesu sistēmas pamatā esošus principus kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pareiza tiesvedības norise (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 53. punkts). Tiesa ir atzinusi, ka efektivitātes principa ievērošana tomēr nevar sniegties tiktāl, ka ar to tiek pilnībā atsvērta patērētāja absolūta pasivitāte (spriedums, 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary, C‑32/14, EU:C:2015:637, 62. punkts).

45

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību, – efektivitāti netieši ietver šīs direktīvas 7. panta 1. punktā nostiprināto un arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā atzīto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas citstarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz tiesā celtām prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka bez efektīvas kontroles pār iespējami negodīgiem attiecīgā līguma noteikumiem nevar tikt nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

No tā izriet, ka valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi, uz kuriem izdarīta atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart no šīs tiesību normas izrietošo patērētāju tiesību – ka tiem nav saistoši par negodīgiem uzskatāmi līguma noteikumi – būtību (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 71. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 51. punkts).

48

Pamatlietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, uzsākot piespiedu izpildes procesu – kā jau daļēji norādīts šā sprieduma 31. punktā –, kompetentā tiesa pēc savas ierosmes pārbaudīja, vai kāds no attiecīgā līguma noteikumiem varētu tikt kvalificēts kā negodīgs. Atzinusi, ka tas tā nav, minētā tiesa uzdeva veikt izpildi; tā kā neviens no līguma noteikumiem netika atzīts par negodīgu, tās nolēmumā šī pārbaude pēc savas ierosmes netika minēta ar tiešu formulējumu. No šā nolēmuma arī izriet, ka, beidzoties desmit dienu termiņam, kurš skaitāms no tiesas nolēmuma paziņošanas un kurā var celt iebildumus pret izpildi, parādnieks zaudē tiesības iebilst pret piespiedu izpildi – arī tā iemesla dēļ, ka ar pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikumi varētu būt negodīgi.

49

Tā kā nolēmumā, ar kuru tiesa uzdeva sākt hipotekārās piespiedu izpildes procesu, nav norādīts neviens iemesls, kas apliecinātu, kāpēc ir veikta šā procesa pamatā esošā akta noteikumu negodīguma pārbaude, patērētājs netika informēts nedz par šīs pārbaudes veikšanu, nedz – pat ne kopsavilkuma veidā – par iemesliem, kuru dēļ tiesa uzskatīja, ka attiecīgie noteikumi nav negodīgi. Tāpēc viņam, pat pilnīgi pārzinot lietas apstākļus, nebija iespējas izvērtēt, vai šis nolēmums būtu jāpārsūdz.

50

Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 63. punktā, valsts tiesas pienākums pēc savas ierosmes veikt līguma noteikumu eventuāla negodīguma pārbaudi ir pamatots ar to sabiedrības interešu būtību un nozīmīgumu, kuras ir patērētājiem ar Direktīvu 93/13 piešķirtās aizsardzības pamatā. Taču Direktīvā 93/13 prasītā pārbaude par to, vai līguma noteikumi ir negodīgi, nevarētu tikt nodrošināta, ja res judicata spēks būtu arī nolēmumiem, kuros šāda pārbaude nav atspoguļota.

51

Savukārt ir uzskatāms, ka aizsardzība tiktu nodrošināta, ja šā sprieduma 49. un 50. punktā minētajā gadījumā valsts tiesa savā nolēmumā, ar kuru ir atļauta piedziņas vēršana pret hipotēkas objektu, būtu nepārprotami norādījusi, ka tā pēc savas ierosmes ir veikusi hipotekārā piespiedu izpildes procesa pamatā esošā akta noteikumu negodīguma pārbaudi, ka šī pārbaude – par kuru sniegts vismaz īss pamatojums – nav atklājusi nekādu negodīgu noteikumu esamību un ka patērētājs, ja tas neceļ iebildumus valsts tiesību aktos noteiktajā termiņā, zaudē tiesības atsaukties uz šo līguma noteikumu eventuālo negodīgumu.

52

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurš res judicata spēka un prekluzīvas iedarbības dēļ neļauj nedz tiesai pēc savas ierosmes hipotekārās piespiedu izpildes procesā pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, nedz patērētājam – pēc tam, kad ir beidzies termiņš iebildumu celšanai – šajā procesā vai vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, norādīt uz šo noteikumu negodīgumu, ja minēto noteikumu eventuālo negodīgumu tiesa pēc savas ierosmes jau izvērtēja, kad tika sākts hipotekārās piespiedu izpildes process, tomēr nolēmumā, ar kuru atļauta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, nav sniegts pamatojums – pat ne kopsavilkuma veidā –, kas apliecinātu šādas pārbaudes veikšanu, un tajā nav arī norādīts, ka šādas pārbaudes rezultātā izdarītais tiesas vērtējums vairs nevarēs tikt apstrīdēts, ja minētajā termiņā netiks celti iebildumi.

53

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko valsts tiesai, kura rīkojas pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma, nav atļauts pārbaudīt līguma noteikumu eventuālo negodīgumu pēc tam, kad hipotekārais nodrošinājums ir realizēts, ar hipotēku apgrūtinātā lieta ir pārdota un īpašuma tiesības uz lietu, kura bija attiecīgā līguma priekšmets, ir nodotas trešai personai.

54

Jāatgādina, ka 2017. gada 7. decembra sprieduma Banco Santander (C‑598/15, EU:C:2017:945) 50. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts nav piemērojami tādā procesā, kuru uzsācis nekustamā īpašuma nosolītājs pēc tam, kad ārpustiesas ceļā ir vērsta piedziņa uz hipotēkas objektu, kurai attiecībā uz šo īpašumu patērētājs ir piekritis par labu kreditoram, kas ir pārdevējs vai piegādātājs, un kura mērķis ir aizsargāt lietu tiesības, ko šis nosolītājs ir likumīgi ieguvis, jo, pirmkārt, šis process ir neatkarīgs no tiesiskajām attiecībām, kuras saista kreditoru, kas ir pārdevējs vai piegādātājs, ar patērētāju, un, otrkārt, ir notikusi piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, nekustamais īpašums ir ticis pārdots un ar to saistītās lietu tiesības ir tikušas nodotas, patērētājam neizmantojot šajā ziņā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus. Konkrēti, Tiesa šā sprieduma 44. punktā norādījusi, ka attiecīgais process neattiecas uz piespiedu izpildes vēršanu pret hipotēkas objektu un tā pamatā nav hipotekārā aizdevuma līguma.

55

Savukārt – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 71. punktā – šajā lietā ir runa par hipotekārās piespiedu izpildes procesu, kas saistīts tiesiskajām attiecībām, kas pastāv starp patērētāju un kreditoru – pārdevēju vai piegādātāju –, kuri ir noslēguši hipotekārā aizdevuma līgumu.

56

Kā izriet no atbildes, kas sniegta uz pirmo, otro un trešo jautājumu, situācijā, kad tiesas nolēmums, ar kuru atļauts vērst piedziņu uz hipotēkas objektu, ir pieņemts, lai gan pirms tam tiesa pēc savas ierosmes ir veikusi šā procesa pamatā esošā akta noteikumu negodīguma pārbaudi, bet šajā nolēmumā nav sniegts pamatojums – pat ne kopsavilkuma veidā –, kas apliecinātu šādas pārbaudes veikšanu, un tajā nav arī norādīts, ka šādas pārbaudes rezultātā izdarītais tiesas vērtējums vairs nevarēs tikt apstrīdēts, ja šim nolūkam paredzētajā termiņā netiks celti iebildumi, un tā kā attiecībā pret patērētāju nevar atsaukties nedz uz res judicata spēku, nedz uz prekluzīvu iedarbību nolūkā liegt pēdējam minētajam aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kura tam pienākas, uz Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pamata, vēlākos šā procesa posmos, piemēram, kad tiek izvirzīts prasījums samaksāt bankai procentus, jo patērētājs nav izpildījis attiecīgo hipotekārā aizdevuma līgumu, vai vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības.

57

Taču tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā hipotekārās piespiedu izpildes process ir pabeigts un īpašuma tiesības uz šo lietu ir nodotas trešai personai, tiesa pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma vairs nevar veikt līguma noteikumu negodīguma pārbaudi, kuras rezultātā tiktu atcelti īpašuma tiesību nodošanas akti un apšaubīt tiesisko drošību saistībā ar jau notikušo īpašumtiesību nodošanu trešai personai.

58

Un tomēr saskaņā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kuri aplūkoti efektivitātes principa gaismā, šādā situācijā patērētājam pēc tam – atsevišķā procesā – ir jābūt iespējai norādīt uz hipotekārā aizdevuma līguma noteikumu negodīgumu, lai efektīvi un pilnā apmērā īstenotu minētajā direktīvā paredzētās tiesības ar mērķi saņemt atlīdzinājumu par šo noteikumu piemērošanas rezultātā nodarīto mantisko kaitējumu.

59

Tātad uz ceturto jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko valsts tiesai, kura rīkojas pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma, nav atļauts pārbaudīt līguma noteikumu eventuālo negodīgumu pēc tam, kad hipotekārais nodrošinājums ir realizēts, ar hipotēku apgrūtinātā lieta ir pārdota un īpašuma tiesības uz lietu, kas bija attiecīgā līguma priekšmets, nodotas trešai personai, ja vien patērētājs, attiecībā uz kura lietu tika vērsts hipotekārās piespiedu izpildes process, savas tiesības var īstenot vēlākā procesā, lai uz šīs direktīvas pamata saņemtu atlīdzinājumu par negodīgo noteikumu piemērošanas rezultātā radītajām finansiālajām sekām.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: