I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

1. Harta

2. Direktīva 2004/38

3. Direktīva 2003/86

B. Beļģijas tiesības

III. Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

IV. Vērtējums

A. Par Tiesas kompetenci

B. Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību

1. Par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamības analīzes nepieciešamību

2. Par Tiesas judikatūras par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) un c) apakšpunktu piemērojamību

a) Spriedums “Singh” u.c.

1) Spriedumā “Singh” u.c. izmantotās argumentācijas analīze

i) Par jēdzienu “Savienības pilsoņa izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts”: Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinētas interpretācijas neatbilstība

ii) Par laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu Savienības pilsoņa “izceļošanas” no uzņēmējas dalībvalsts rezultātā Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē

2) Sprieduma “Singh” u.c. piemērojamības ierobežošana

b) Spriedums NA

1) Spriedums NA kā no sprieduma “Singh” u.c. izrietošās loģikas turpinātājs

2) Par nepieciešamību aktualizēt spriedumu NA

i) Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējums

ii) Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta mērķis, konteksts un izcelsme

3. Starpsecinājums par Direktīvas 2004/38 piemērojamību

4. Par nesenajām izmaiņām Savienības un dalībvalstu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību: vērā ņemamā juridiskā attīstība

C. Par prejudiciālo jautājumu

1. Par nediskriminācijas principu un Hartas 21. pantu

2. Par vienlīdzīgas attieksmes principu un Hartas 20. pantu

a) Par to, vai trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, situācija Direktīvas 2004/38 ietvaros ir salīdzināma ar trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir laulājies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, situāciju Direktīvas 2003/86 ietvaros

1) Savienības pilsonība un kopējā imigrācijas tiesību politika: divas dažādas jomas ar atšķirīgiem principiem un mērķiem

2) Direktīvas 2003/86 un 2004/38: divi atšķirīgi regulējumi, kuru pamatā ir atšķirīgi mērķi

i) Ar Direktīvu 2003/86 izveidotais režīms

ii) Ar Direktīvu 2004/38 izveidotais regulējums

b) Starpsecinājums

V. Secinājumi

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Direktīvas 2004/38/EK ( 2 ) 13. panta 2. punkta spēkā esamību, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 3 ) 20. un 21. pantu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamatlietā, trešās valsts valstspiederīgo, kurš savas laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē, ko ir izdarījis Savienības pilsonis, no kura viņš ir šķīries, un État belge [Beļģijas valsti] par viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu šajā dalībvalstī.

3.

Precīzāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts nav spēkā tādēļ, ka ar šo tiesību normu šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, uzturēšanās tiesību saglabāšana ir pakļauta nosacījumam, ka citastarp ir jābūt pietiekamiem iztikas līdzekļiem, lai gan Direktīvas 2003/86/EK ( 4 ) 15. panta 3. punktā trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā nav pakārtota šādam nosacījumam.

4.

Dodot Tiesai iespēju lemt par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, šī lieta tai sniedz iespēju precizēt spriedumu Singh u.c. ( 5 ) un NA ( 6 ) piemērošanas jomu saistībā ar nesenajām izmaiņām Savienības un dalībvalstu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību.

5.

Hartas 20. pantā “Vienlīdzība likuma priekšā” ir noteikts, ka “visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā”.

6.

Hartas 21. panta “Diskriminācijas aizliegums” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

2.   Ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

7.

Direktīvas 2004/38 13. panta “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā” 2. punktā ir noteikts:

“Neskarot šā punkta otro daļu, Savienības pilsoņa šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto reģistrēto attiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības:

[..]

[..].

Pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī. Jēdziens “pietiekami līdzekļi” ir definēts 8. panta 4. punktā.

Šādi ģimenes locekļi saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ.”

8.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. un 4. punktu:

“3.   Atraitnības, šķiršanās, nošķiršanās [atšķiršanas] vai taisnā augšupējā vai lejupējā līnijā pirmās pakāpes radinieku nāves gadījumā var izsniegt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, pēc pieteikuma iesniegšanas, nepieciešamības gadījumā, personām, kas ieceļojušas ģimenes atkalapvienošanās dēļ. Dalībvalstis paredz noteikumus, kas nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā.

4.   Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz attiecīgās valsts tiesību akti.”

9.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts Beļģijas tiesībās ir transponēts ar 1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu ( 7 ) (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 42.quater pantu.

10.

1980. gada 15. decembra likuma 42.quater panta 1. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā un trešajā daļā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, ir paredzēts:

“§ 1.   Piecu gadu laikā pēc Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri paši nav Savienības pilsoņi un kuri uzturas kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uzturēšanās tiesību atzīšanas ministrs vai tā pilnvarotā persona var izbeigt šādu personu uzturēšanās tiesības šādos gadījumos:

[..]

4o ir izirusi laulība ar Savienības pilsoni, kuru viņi ir pavadījuši vai ar kuru viņi ir atkalapvienojušies, tiek izbeigtas reģistrētās partnerattiecības [..] vai vairs nav kopīgas dzīvesvietas;

[..].

Pieņemot lēmumu par uzturēšanās izbeigšanu, ministrs vai tā pilnvarotā persona ņem vērā attiecīgās personas uzturēšanās ilgumu Karalistē, viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju Karalistē un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar viņas izcelsmes valsti.” ( 8 )

11.

Šā likuma 42.quater panta 4. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā un otrajā daļā ir noteikts:

“§ 4.   Neskarot 5. punktu, 1. punkta pirmās daļas 4. apakšpunktā minēto gadījumu nepiemēro:

4o [..] ja to prasa īpaši grūti apstākļi, piemēram, ja ģimenes loceklis pierāda, ka viņš ir cietis no vardarbības ģimenē, kā arī no vardarbības aktiem, kas minēti Kriminālkodeksa 375., 398.–400., 402., 403. vai 405. pantā, laulībā vai reģistrētās partnerattiecībās, kas minētas 40.bis panta 2. punkta pirmās daļas 1. vai 2. apakšpunktā;

un ciktāl attiecīgās personas pierāda, ka tās ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas Beļģijā vai ka tām ir pietiekami iztikas līdzekļi, kas minēti 40. panta 4. punkta otrajā daļā, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par apgrūtinājumu Karalistes sociālās palīdzības sistēmai, un ka viņām ir veselības apdrošināšana, kas sedz visus riskus Beļģijā, vai ka viņas ir šiem nosacījumiem atbilstošas personas Karalistē jau izveidotas ģimenes locekļi.”

12.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts Beļģijas tiesībās ir transponēts ar 1980. gada 15. decembra likuma 11. panta 2. punktu.

13.

1980. gada 15. decembra likuma 11. panta 2. punkta pirmās daļas 2. apakšpunktā un otrajā, ceturtajā un piektajā daļā ir noteikts:

“§ 2.   Ministrs vai tā pilnvarotā persona var nolemt, ka ārvalstniekam, kuram ir ticis atļauts uzturēties Karalistē, pamatojoties uz 10. pantu, vairs nav tiesību uzturēties Karalistē šādos gadījumos:

[..]

[..].

Lēmumu, kas tiek pamatots ar [..] 2. apakšpunktu, var pieņemt tikai pirmo piecu gadu laikā pēc uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai – 12.bis panta 3. vai 4. punktā minētajos gadījumos – pēc pieteikuma iesniegšanu apliecinoša dokumenta izsniegšanas.

[..]

Ministrs vai tā pilnvarotā persona nevar pārtraukt uzturēšanos, pamatojoties uz pirmās daļas [..] 2. apakšpunktu [..], ja ārvalstnieks pierāda, ka viņš ir bijis cietušais Kriminālkodeksa 375., 398.–400., 402., 403. vai 405. pantā minētajos sastāvos laulībā vai partnerattiecībās. [..]

Pieņemot lēmumu par uzturēšanās pārtraukšanu, pamatojoties uz pirmās daļas [..] 2. apakšpunktu, ministrs vai tā pilnvarotā persona ņem vērā konkrētās personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību un uzturēšanās ilgumu Karalistē, kā arī ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar tās izcelsmes valsti.”

14.

2010. gada 26. septembrī prasītājs pamatlietā, Alžīrijas valstspiederīgais, apprecējās ar Francijas pilsoni Alžīrā [Alger] (Alžīrija). 2012. gada 22. februārī viņš devās uz Beļģiju ar īstermiņa vīzu, lai pievienotos savai sievai, kura dzīvoja šajā dalībvalstī.

15.

2012. gada 20. aprīlī prasītāja pamatlietā laulātajai piedzima viņu pirmais bērns, Francijas pilsonis.

16.

2013. gada 7. maijā prasītājs pamatlietā iesniedza pieteikumu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas saņemšanai kā Francijas pilsones laulātais, un šo atļauju viņš saņēma 2013. gada 13. decembrī ar derīguma termiņu līdz 2018. gada 3. decembrim.

17.

2015. gadā gandrīz pēc pieciem gadiem laulībā un divu gadu kopdzīves Beļģijā prasītājs pamatlietā kā cietušais no vardarbības ģimenē no savas laulātās puses bija spiests pamest kopīgo dzīvesvietu. Vispirms viņš tika uzņemts patversmē, bet pēc tam 2015. gada 22. maijā pārcēlās uz mājokli Turnē [Tournai] (Beļģija). 2015. gada 2. martā prasītājs pamatlietā iesniedza sūdzību par vardarbības ģimenē aktiem.

18.

Pēc kopdzīves ziņojuma, kas datēts ar 2015. gada 30. oktobri, kurā tika secināts, ka prasītājs pamatlietā un viņa laulātā nedzīvo kopā, jo viņa un viņu meita kopš 2015. gada 10. septembra dzīvoja Francijā, Beļģijas valdība ar 2016. gada 2. marta lēmumu izbeidza prasītāja pamatlietā tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, izdodot rīkojumu atstāt valsts teritoriju. Tomēr šis lēmums tika atcelts ar Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomes] (Beļģija) 2016. gada 16. septembra spriedumu.

19.

Ar 2017. gada 10. marta vēstuli atbildētāja pamatlietā lūdza prasītāju pamatlietā sniegt papildu informāciju, tostarp pierādījumus par viņa iztikas līdzekļiem un veselības apdrošināšanu. 2017. gada 2. maijā prasītājs pamatlietā informēja atbildētāju pamatlietā, ka viņš ir cietis no vardarbības ģimenē no savas laulātās, un lūdza saglabāt viņa uzturēšanās tiesības, piemērojot 1980. gada 15. decembra likuma 42.quater panta 4. punkta pirmās daļas 1., 3. un 4. apakšpunktu.

20.

Ar 2017. gada 14. decembra lēmumu atbildētāja izbeidza prasītāja pamatlietā uzturēšanās tiesības bez rīkojuma atstāt valsts teritoriju, pamatojoties uz to, ka viņš nebija iesniedzis pierādījumus tostarp par to, ka viņam ir pašam savi iztikas līdzekļi. 2018. gada 26. janvārī prasītājs pamatlietā cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers atcelt šo lēmumu.

21.

Iesniedzējtiesa norāda, ka 1980. gada 15. decembra likuma 42.quater panta 4. punktā, ar kuru Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts, laulāto šķiršanās vai kopīgas dzīvošanas izbeigšanas gadījumā ir paredzēts, ka tāda trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesību saglabāšana, kurš laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē no laulātā, Savienības pilsoņa, ir pakļauta noteiktiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par pietiekamu iztikas līdzekļu un veselības apdrošināšanas esamību. Šī tiesa arī norāda, ka tādos pašos apstākļos ar 1980. gada 15. decembra likuma 11. panta 2. punktu, ar kuru Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts, patstāvīgas atļaujas piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam – laulātajam, kas ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar trešās valsts valstspiederīgo, kurš likumīgi uzturas Beļģijā, – ir pakļauta vienīgi pierādījumiem par vardarbības ģimenē esamību.

22.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē no viņu laulātā puses, tiek piemērota atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai viņi ir panākuši ģimenes atkalapvienošanos ar Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo, un ka šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir Direktīvu 2004/38 un 2003/86 noteikumi.

23.

Šie ir tie apstākļi, kādos Conseil du contentieux des étrangers ar 2019. gada 13. decembra spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2019. gada 20. decembrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar 13. panta 2. punktu [Direktīvā 2004/38] tiek pārkāpts [Hartas] 20. un 21. pants, jo tajā paredzēts, ka šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības – jo īpaši gadījumos, ja tas ir pamatots ar īpaši grūtiem apstākļiem, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā –, bet tikai ar nosacījumu, ka attiecīgās personas pierāda, ka tās ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka tām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai savas uzturēšanās laikā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un ka tām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka tās ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī, lai gan [Direktīvas 2003/86] 15. panta 3. punktā, kurā paredzēta tāda pati iespēja saglabāt uzturēšanās tiesības, šī saglabāšana netiek pakļauta šim pēdējam minētajam nosacījumam?”

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija.

25.

Tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 7. decembrī, mutvārdu apsvērumi Tiesā tika sniegti prasītāja pamatlietā, Beļģijas valdības, kā arī Parlamenta, Padomes un Komisijas vārdā.

26.

Turpinājumā, ņemot vērā Beļģijas valdības šajā ziņā izvirzīto argumentu, vispirms izvērtēšu, vai Tiesas kompetencē ir atbildēt uz prejudiciālo jautājumu (A iedaļa). Uzskatot, ka tas tā ir, turpinājumā analizēšu Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērojamību, lai kliedētu jebkādas šaubas par prejudiciālā jautājuma pieņemamību šajā lietā (B iedaļa). Visbeidzot izvērtēšu šīs tiesību normas spēkā esamību (C iedaļa).

27.

Beļģijas valdība rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Pirmkārt, šai tiesai esot šaubas par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, raugoties nevis no kādas Savienības tiesību normas, bet gan no valsts tiesību normas viedokļa, kuru Beļģijas likumdevējs ir izdevis, īstenojot tam ar Direktīvas 2003/86 15. panta 2. un 3. punktu piešķirto kompetenci. Otrkārt, Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu neievērošana apdraudot noteikumus par kompetences sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Visbeidzot, treškārt, ar Hartas noteikumiem nevarot apšaubīt tādu dalībvalstu kompetenci kā tā, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo, kuriem nav Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statusa, uzturēšanās nosacījumiem.

28.

Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunktā un LESD 267. panta pirmās daļas b) punktā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju un Savienības iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību bez jebkādiem izņēmumiem ( 9 ), jo šiem aktiem ir jābūt pilnībā saderīgiem ar Līgumu noteikumiem un no tiem izrietošajiem konstitucionālajiem principiem, kā arī ar Hartas noteikumiem ( 10 ).

29.

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā un Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā Savienības likumdevējs – tostarp šķiršanās un atšķiršanas gadījumos – ir atšķirīgi reglamentējis trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir cietis no viņa laulātā veiktas vardarbības, uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumus atkarībā no tā, vai šis pēdējais minētais ir Savienības pilsonis vai trešās valsts valstspiederīgais. Šī tiesa uzskata, ka, šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir ieviesis atšķirīgu attieksmi apgādnieka laulātā valstspiederības dēļ, tādējādi pārkāpjot Hartas 20. un 21. pantu. Uzskatot, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētais tiesiskais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņa laulātie, ir nelabvēlīgāks par to, kāds paredzēts Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir laulājušies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, iesniedzējtiesa aicina Tiesu izvērtēt Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, ņemot vērā Hartas 20. un 21. pantā noteikto.

30.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka Beļģijas valdības izvirzītie iebildumi par Tiesas kompetenci ir jānoraida.

31.

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta spēkā esamību.

32.

Iesākumā norādīšu, ka, pirms pārbaudīt šīs tiesību normas spēkā esamību, ir jāpārliecinās, vai šis jautājums ir pieņemams. Šajā nolūkā ir jāpārbauda, vai šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir piemērojams konkrētajā gadījumā.

33.

Proti, Komisija pauž šaubas par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērojamību tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Tās šaubas ir pamatotas ar to, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādas norādes par prasītāja pamatlietā laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par spēkā neesošu. Šajā ziņā no sprieduma NA ( 11 ) izrietot, ka priekšnoteikums šīs direktīvas 13. panta 2. punkta piemērošanai ir, ka ir tikusi pasludināta laulības šķiršana vai laulības atzīšana par spēkā neesošu starp trešās valsts valstspiederīgo un attiecīgo Savienības pilsoni vai ka vismaz ir sākta procedūra šajā nolūkā, pirms Savienības pilsonis atstājis uzņēmēju dalībvalsti.

34.

Savukārt pamatlietas dalībnieki un citas personas, kas iestājušās lietā, neapstrīd šīs tiesību normas piemērojamību. Tas pats attiecas uz iesniedzējtiesu, kura prejudiciālajā jautājumā savu argumentāciju ir balstījusi uz šīs tiesību normas piemērojamību.

35.

Es izvērtēšu šo jautājumu, lai izslēgtu jebkādas iespējamas šaubas par to, vai šīs tiesību normas spēkā esamības novērtējums varētu nebūt saistīts ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu ( 12 ). Tātad, pirms pievērsīšos prejudiciālā jautājuma izvērtēšanai, pārbaudīšu, vai persona tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā ietilpst Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

36.

Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumiem atgādināms, ka spriedumā NA ( 13 ) Tiesa nosprieda, ka “šīs tiesību normas īstenošanas, tostarp no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta izrietošo tiesību īstenošanas, nosacījums ir ieinteresēto personu šķiršanās”. Šajā ziņā Tiesa atzina, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais savas laulības laikā ir cietis no vardarbības ģimenē, ko ir veicis Savienības pilsonis, no kura viņš ir šķīries, šim Savienības pilsonim atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktam ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz šķiršanās procesa sākšanas brīdim, lai šim valstspiederīgajam būtu tiesības atsaukties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu ( 14 ).

37.

Tādējādi noteicošais elements pamatlietā esot laulības šķiršanas procesa sākuma brīdis. Šajā ziņā iesniedzējtiesa, atbildot uz Tiesas tai nosūtīto lūgumu sniegt informāciju, ir norādījusi, ka prasība par laulības šķiršanu tika celta 2018. gada 5. jūlijā un ka laulība tika pasludināta par šķirtu 2018. gada 24. jūlijā ar spēku no 2018. gada 2. oktobra ( 15 ).

38.

Līdz ar to aplūkojamajā gadījumā, piemērojot no sprieduma NA ( 16 ) izrietošo judikatūru, tā kā laulības šķiršanas procesa sākuma datums ir vēlāks par datumu, kurā prasītāja pamatlietā laulātā atstāja Beļģijas teritoriju, prasītājs neietilpstot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanas jomā ( 17 ).

39.

Tomēr es uzskatu, ka prasītājs pamatlietā ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.

40.

Turpmākajā izklāstā paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ esmu pārliecināts, ka pamatlietā aplūkotā tiesību norma ir piemērojama šajā lietā, un kuru dēļ ir jāveic padziļināta no sprieduma NA ( 18 ) izrietošās judikatūras piemērošanas jomas analīze. Turklāt šī analīze ļaus noskaidrot šīs tiesību normas nozīmi pirms tās spēkā esamības pārbaudes veikšanas. Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, saskaņā ar vispārējo interpretācijas principu Savienības tiesību akts, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un atbilstīgi primārajiem tiesību aktiem kopumā ( 19 ).

41.

Tātad sākšu ar Tiesas judikatūras par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu piemērojamības izvērtējumu. Ņemot vērā šo izvērtējumu, turpinājumā piedāvāšu tādu šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, kas ne vien ir saderīga ar šīs tiesību normas formulējumu, kontekstu, mērķi un izcelsmi, bet arī ļauj saglabāt Savienības tiesību sistēmas un tās politikas attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību vispārējo saskaņotību.

42.

Lai gan spriedums NA ( 20 ) patiesi ir vienīgais spriedums, kurā Tiesa interpretējusi Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, tomēr tajā ir ievērota sprieduma Singh u.c. loģika ( 21 ). Mana analīze tātad attieksies uz šiem diviem spriedumiem.

43.

Lietā, kurā tika taisīts spriedums Singh u.c. ( 22 ), bija runa par trim trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem pēc viņu laulībām ar Īrijā dzīvojošām un strādājošām Savienības pilsonēm tika piešķirtas uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktam kā laulātajiem, kuri pavada Savienības pilsoni vai pievienojas Savienības pilsonim uzņēmējā dalībvalstī. Visos trijos gadījumos laulības šķiršanas process tika sākts pēc tam, kad laulātās atstāja Īrijas teritoriju.

44.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa šajā lietā citastarp vēlējās noskaidrot, vai trīs laulāto, trešo valstu valstspiederīgo, uzturēšanās tiesības Īrijā varēja tikt saglabātas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu. Tiesa šo jautājumu pārformulēja šādi: “Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un kura laulība ir ilgusi vismaz trīs gadus pirms laulības šķiršanas procesa sākuma, tostarp vismaz vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz šo normu, var saglabāt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, ja laulības šķiršana ir notikusi pirms laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no šīs dalībvalsts.” ( 23 )

45.

Vispirms atgādinājusi, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām tikai uzņēmējā dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis, nevis citā dalībvalstī ( 24 ), Tiesa atzina, ka tad, ja pirms laulības šķiršanas procedūras sākšanas Savienības pilsonis, lai apmestos uz dzīvi citā dalībvalstī vai trešā valstī, izceļo no dalībvalsts, kurā dzīvo viņa laulātais – trešās valsts valstspiederīgais –, trešās valsts valstspiederīgā atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas pastāv uz Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punkta pamata, tiek zaudētas Savienības pilsoņa izceļošanas brīdī un attiecīgi nevar tikt saglabātas, pamatojoties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu ( 25 ). Proti, saskaņā ar Tiesas norādīto, lai kāds trešās valsts valstspiederīgais varētu atsaukties uz savu uzturēšanās tiesību saglabāšanu, pamatojoties uz šo pēdējo tiesību normu, viņa laulātajam, Savienības pilsonim, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas procesa sākšanas brīdim ( 26 ). Ar šādu pamatojumu Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un kura laulība ir ilgusi vismaz trīs gadus pirms laulības šķiršanas procesa sākuma, tostarp vismaz vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz šo normu, nevar saglabāt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, ja laulības šķiršanas process ir sācies pēc laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no šīs dalībvalsts” ( 27 ).

46.

Atbilde, kas spriedumā Singh u.c. sniegta uz pirmo prejudiciālo jautājumu, man šķiet vismaz diskutabla ( 28 ) šādu trīs iemeslu dēļ.

47.

Pirmkārt, lasot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ir jākonstatē, ka par priekšnoteikumu šīs tiesību normas piemērošanai, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem laulātajiem saglabāt viņu uzturēšanās tiesības, Savienības likumdevējs nav izvirzījis nosacījumu, ka Savienības pilsonim jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas procesa sākuma brīdim. Proti, šajā tiesību normā ir norāde vienīgi uz nosacījumu, ka “pirms šķiršanās pieteikuma iesniegšanas vai tādas procedūras uzsākšanas, kuras rezultātā laulība jāatzīst par spēkā neesošu, vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto partnerattiecību izbeigšanas laulība vai reģistrētās partnerattiecības ir ilgušas vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī” ( 29 ).

48.

Otrkārt, ir būtiski norādīt, ka, lai gan lietā, kurā tika taisīts spriedums Singh u.c., pirmais prejudiciālais jautājums attiecās uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, Tiesa tomēr pārformulēja šo jautājumu ar norādi uz šīs direktīvas 13. panta 2. punktu ( 30 ). Tādējādi Tiesas sniegtā atbilde nav ierobežota ar minētās direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzēto gadījumu un attiecas uz visiem gadījumiem, kas paredzēti tās 13. panta 2. punktā ( 31 ).

49.

No minētā izriet, ka Tiesas atbilde uz šādi pārformulēto jautājumu ir balstīta ne vien uz Savienības likumdevēja paredzētajiem nosacījumiem Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta piemērošanas nolūkos, bet arī uz jaunu nosacījumu. Citiem vārdiem sakot, pieprasot, lai laulātais, Savienības pilsonis, uzņēmējā dalībvalstī uzturas līdz laulības šķiršanas tiesvedības sākuma brīdim, Tiesa ir noteikusi papildu nosacījumu attiecībā pret šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Tātad šis nosacījums, interpretējot visu minētās direktīvas 13. panta 2. punktu kopumā, ir ticis pievienots judikatūras ceļā ( 32 ).

50.

Treškārt, lai gan es pilnībā saprotu Tiesas izvēlētās argumentācijas loģiku spriedumā Singh u.c. ( 33 ), kuras veiktajai analīzei, kāda tā atspoguļota šā sprieduma 50.–57. punktā, principā piekrītu, es nepiekrītu šīs analīzes rezultātā izdarītajam secinājumam minētā sprieduma 67. punktā. Proti, Tiesa vispirms atzina, ka tādos apstākļos, kādi bija pamatlietā, “laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas dēļ laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, paliekot uzņēmējā dalībvalstī, jau ir zaudējis uzturēšanās tiesības”. Turpinājumā tā precizēja, ka “vēlāks laulības šķiršanas pieteikums nevar atjaunot šīs tiesības, jo Direktīvas 2004/38 13. pantā ir runa tikai par pastāvošu uzturēšanās tiesību “saglabāšanu”” ( 34 ).

51.

Šajā posmā man šķiet lietderīgi norādīt, ka, sekojot ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] ierādītajam virzienam, Tiesa šādu atziņu ir pamatojusi ar Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta “kombinētu aplūkošanu” ( 35 ).

52.

Tomēr man ir šaubas ne vien par šādas kombinētas šo divu pantu piemērošanas atbilstību ( 36 ), bet arī par sekām, kādas izriet no šīs piemērošanas, proti, pirmām kārtām, ka – saskaņā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu – laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana var izraisīt laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību automātisku zaudēšanu un, otrām kārtām, ka – šīs direktīvas 13. panta ietvaros – laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana var nozīmēt, ka laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, tiek liegta direktīvas 13. panta 2. punktā paredzētā aizsardzība, atņemot šai tiesību normai tās saturu un lietderīgo iedarbību.

53.

Kā to esmu norādījis šo secinājumu 51. punktā, Tiesas atzītais, ka “laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas dēļ laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, paliekot uzņēmējā dalībvalstī, jau ir zaudējis uzturēšanās tiesības” ( 37 ), ir balstīts uz Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinētu interpretāciju. Taču es uzskatu, ka šāda interpretācija nav atbilstoša turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

54.

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka Direktīvā 2004/38 ir skaidri nošķirtas divu veidu situācijas, kurās Savienības likumdevējs ir paredzējis saglabāt Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības: Savienības pilsoņa izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts (vai nāve), kas ir šīs direktīvas 12. panta priekšmets, un laulības šķiršana, atzīšana par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšana, kas ir minētās direktīvas 13. panta priekšmets.

55.

Pirmkārt, izceļošana Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē nav saistīta ar laulības šķiršanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu. Proti, kā to uzsvērusi Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē, jēdziens “izceļošana” šīs tiesību normas izpratnē ir saprotams kā “vienkārša izceļošana”, tas ir, faktiska izceļošana bez nodoma atgriezties uzņēmējā dalībvalstī, ko nepamato nodoms nošķirties, šķirties, anulēt laulību vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības.

56.

Otrkārt, Direktīvas 2004/38 13. pantā nav nekādu norāžu uz izceļošanu, bet gan vienīgi uz laulības šķiršanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu. Tādējādi, ja laulātais, Savienības pilsonis, izceļo no uzņēmējas dalībvalsts un sāk laulības šķiršanas procesu savā izcelsmes dalībvalstī, viņa izceļošana noteikti ir izceļošana nolūkā šķirt laulību, atzīt to par spēkā neesošu vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības ( 38 ). Turklāt, pieņemot, ka tādā pašā gadījumā Savienības pilsonis izceļo kopā ar abu laulāto nepilngadīgo bērnu, ja viņi par to nav panākuši vienošanos, Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkta piemērošana noteikti nozīmētu, ka atšķiršanas, laulības šķiršanas vai partnerattiecību izbeigšanas ietvaros tiesa ir piešķīrusi galīgo aizgādību pār bērnu trešās valsts valstspiederīgajam, un tādā gadījumā mēs atrastos situācijā, kuru reglamentē direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts.

57.

Ņemot vērā šos apsvērumus, jēdzienu “izceļošana” Direktīvas 2004/38 12. panta izpratnē nevar interpretēt līdzvērtīgi izceļošanai nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt reģistrētas partnerattiecības šīs direktīvas 13. pantā, un tātad tas ir jāinterpretē atšķirīgi kontekstā ar katru no šiem pantiem, jo tiem ir atšķirīgi mērķi.

58.

Otrām kārtām, kā to norādījusi Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē, ņemot vērā to, ka no Direktīvas 2004/38 15. apsvēruma skaidri izriet, ka tās 13. pants paredz, ka “ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja [..] notiek šķiršanās [..]”, ja izceļošanu nolūkā šķirties uzskatītu par faktisku izceļošanu bez nodoma atgriezties uzņēmējā dalībvalstī šīs direktīvas 12. panta izpratnē, tas nozīmētu liegt Savienības pilsoņa laulātajam baudīt direktīvas 13. panta 2. punktā paredzēto juridisko aizsardzību, kura izpaužas kā atvasināto uzturēšanās tiesību saglabāšana, un tas līdz ar to būtu acīmredzamā pretrunā šīs pēdējās tiesību normas mērķim ( 39 ).

59.

Vai laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana vienas dienas laikā maina laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, tiesisko stāvokli, kā rezultātā nekavējoties tiek zaudētas atvasinātās uzturēšanās tiesības?

60.

Manā ieskatā pat saistībā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu nevar uzskatīt par automātiskām jebkādas Savienības pilsoņa izceļošanas sekām, un tas tā ir turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

61.

Pirmkārt, kopumā vēlos precizēt, ka “saņēmēja” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tas ir iegūts, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā laulību ar Savienības pilsoni, kurš izmanto savu pārvietošanās brīvību uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo kopā, principā var tikt zaudēts, ja Savienības pilsonis atstāj šīs dalībvalsts teritoriju.

62.

Tomēr manā ieskatā ir nepieciešams, lai situācijas, kas neatbilst Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem – kā, piemēram, Savienības pilsoņa faktiska izceļošana no uzņēmējas dalībvalsts bez nodoma atgriezties tajā, kas nav pamatota ar šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu, kamēr viņa laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, vēlas palikt uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi dzīvojuši, ja viņa apgādībā nav bērnu ( 40 ) –, tiktu nošķirtas no situācijām ar pagaidu raksturu, kad ir pamats uzskatīt, ka Savienības pilsonim un viņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, turpinās “saņēmēja” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē. Proti, gadījumā, ja Savienības pilsonim ir jāatgriežas vai uz laiku jāuzturas dalībvalstī, kuras valstspiederība viņam ir, vai ja viņš uz laiku pārceļas un dzīvo citā dalībvalstī pienācīgi attaisnojamu iemeslu dēļ ( 41 ), viņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš paliek uzņēmējā dalībvalstī, tostarp, lai izvairītos no sava darba zaudēšanas vai lai tur turpinātu mācības vai iegūtu arodizglītību, ir jāturpina būt par jēdziena “saņēmējs” subjektu Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē ( 42 ) uz laiku, kāds nepieciešams, lai atrastu citu darbu vai pabeigtu mācības.

63.

Atgādināšu – katrā ziņā no Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punkta izriet, ka uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē ne īslaicīgas prombūtnes, kas nav ilgākas par sešiem mēnešiem gadā, ne ilgākas prombūtnes militāru pienākumu izpildei vai nepārtraukta prombūtne, kas nepārsniedz maksimāli divpadsmit secīgus mēnešus, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, smaga slimība, mācības vai arodizglītība, vai pārcelšana uz citu dalībvalsti vai trešo valsti profesionālu iemeslu dēļ.

64.

Otrkārt, ir acīmredzami, ka uz otro, trešo vai ceturto Savienības pilsoņa pārvietošanos uz citu dalībvalsti tiesības brīvi pārvietoties attiecas tādā pašā mērā kā uz pirmo pārvietošanos uz attiecīgo uzņēmēju dalībvalsti, arī tad, ja runa ir par pārvietošanos uz noteiktu laiku. Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties nekādi nav saistāmas ar veidu, kādā laulātie vēlas organizēt savu laulāto kopdzīvi, pieprasot viņiem dzīvot kopā apstākļos, kas to neattaisno ( 43 ). Tostarp ģimenes ekonomiskā vai profesionālā situācija var likt laulātajam, Savienības pilsonim, uz laiku pieņemt darbu citā dalībvalstī ( 44 ).

65.

Treškārt, atzīt, ka laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, var automātiski zaudēt atvasinātās uzturēšanās tiesības situācijās, kad Savienības pilsonis īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, ne vien būtu pretrunā Direktīvas 2004/38 mērķiem, bet būtu šķērslis pārvietošanās brīvībai, kura saskaņā ar LESD 21. pantu ir katram Savienības pilsonim. Šāda automātiska zaudēšana varētu atturēt laulāto, Savienības pilsoni, īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un likt viņam, piemēram, noraidīt darba piedāvājumu citā dalībvalstī.

66.

Visbeidzot, ceturtkārt, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, kāda tā atzīta Hartas 7. pantā, runā pret automātisku uzturēšanās tiesību zaudēšanu. Proti, uzskatīt, ka tad, ja Savienības pilsonis pienācīgi attaisnojamu iemeslu dēļ pārceļas uz citu dalībvalsti un pagaidu kārtā dzīvo tajā, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, automātiski zaudē savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, būtu privātās un ģimenes dzīves aizskārums saistībā ar attiecīgā Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību ( 45 ). No Hartas 7. panta skatpunkta šādas rīcības sekas varētu būt tādas, ka joprojām laulāta trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības ir jāsaglabā ( 46 ).

67.

Šādos apstākļos laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu nevar uzskatīt par automātisku visos gadījumos un tā ir atkarīga no katra individuālā gadījuma izvērtējuma.

68.

Pēc šīm pārdomām no jauna pievērsīsimies sprieduma Singh u.c. analīzei.

69.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan Tiesas sprieduma Singh u.c. 50.–57. punktā ( 47 ) veiktā analīze netiek apšaubīta, nevar apgalvot, kā tas izriet no minētā sprieduma 67. punkta, ka laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas no uzņēmējas dalībvalsts nolūkā panākt šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai partnerattiecību izbeigšanu sekas ir laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību zaudēšana.

70.

Pirmām kārtām, lietā, kurā tika taisīts spriedums Singh u.c. ( 48 ), bija ievēroti Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi par laulības vai reģistrēto partnerattiecību ilgumu. Tādējādi manā ieskatā ir skaidrs, ka tādā situācijā šī tiesību norma ir piemērojama, no vienas puses, starp brīdi, kad laulātie nolemj likumīgi nošķirties, šķirties pēc abpusējas vienošanās vai sākt laulības šķiršanas procedūru, un, no otras puses, brīdi, kad tiek pasludināta laulības šķiršana neatkarīgi no datuma, kurā Savienības pilsonis izceļo, tostarp šķiršanās nolūkā. Šajā ziņā jāatgādina, ka atsevišķos valsts tiesību aktos ir paredzēta iepriekšēja faktiska atšķiršana vai pārdomu periods, pirms laulātie var noslēgt vienošanos vai lūgt laulības šķiršanu ( 49 ).

71.

Turklāt man šķiet svarīgi norādīt, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka “laulības attiecības nevar uzskatīt par izbeigtām, iekams tās nav izbeigusi kompetenta iestāde”. Tā arī ir precizējusi, ka “tā tas nav laulāto gadījumā, kuri vienkārši dzīvo šķirti, pat ja viņiem ir nodoms vēlāk laulību šķirt” ( 50 ).

72.

Tādējādi manā ieskatā būtu paradoksāli uzskatīt, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 12. pantu, ja laulātajiem ir faktiska laulāto kopdzīve, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, automātiski zaudē savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas dalībvalsts, lai gan tieši laulība viņam ir devusi šīs uzturēšanās tiesības, un, otrkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 16. pantu, ja piecu gadu turpinātas uzturēšanās laikposmā laulātie ir nolēmuši šķirties un ir sākuši dzīvot kopā ar citiem partneriem, laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, var iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības ( 51 ).

73.

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu uzsvēršu, ka Komisija savos komentāros par 13. panta 2. punktu ( 52 ) ir norādījusi, ka “tiesiskās drošības apsvērumu dēļ laulības izbeigšana noteikti nozīmē neatsaucami pasludinātu laulības šķiršanu; faktiskas atšķiršanas gadījumā laulāto uzturēšanās tiesības nekādi netiek skartas” ( 53 ).

74.

Šajā ziņā, kā tas izriet no šo secinājumu 53.–58. punkta, vispirms ir jānoskaidro, vai laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošana ir “vienkārša izceļošana” (Direktīvas 2004/38 12. pants), proti, faktiska izceļošana, nepastāvot nodomam atgriezties uzņēmējā dalībvalstī, kas nav pamatota ar šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu, vai arī, tieši pretēji, runa ir par “izceļošanu nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt partnerattiecības”(šīs direktīvas 13. pants).

75.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, esmu pārliecināts, ka pretēji tam, kas izriet no sprieduma Singh u.c. ( 54 ) 67. punkta, Savienības pilsoņa izceļošana nolūkā šķirties, atzīt laulību par spēkā neesošu vai izbeigt partnerattiecības neizraisa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšanu, ja ir tikuši ievēroti šīs direktīvas 13. panta 2. punkta nosacījumi. Katrā ziņā ir nepieciešams kompetento iestāžu veikts konkrētā gadījuma izvērtējums, pirms atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšana kļūst galīga ( 55 ).

76.

Lietā, kurā tika taisīts spriedums NA ( 56 ), bija runa par Pakistānas valstspiederīgo, kura precējusies ar Vācijas pilsoni. Pāris dzīvoja Apvienotajā Karalistē, kur laulātais bija ieguvis darba ņēmēja un pašnodarbinātas personas statusu. Laulātā, kura bija vairākkārtēju ģimenē notikušas vardarbības gadījumu upuris – no kuriem pēdējais bija norisinājies 2006. gada oktobrī, kad viņa bija grūtniecības stāvoklī vairāk nekā piecus mēnešus –, 2008. gadā pēc viņas laulātā izceļošanas no Apvienotās Karalistes 2006. gada decembrī bija sākusi laulības šķiršanas procedūru šajā dalībvalstī un bija ieguvusi ekskluzīvas aizgādības tiesības pār viņu abiem bērniem ( 57 ). Šie pēdējie, kaut gan viņiem bija Vācijas pilsonība, bija dzimuši Apvienotajā Karalistē, kur viņi bija mācījušies skolā kopš 2009. un 2010. gada ( 58 ).

77.

Runājot par laulātās uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē, Tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu laulības šķiršana nenozīmē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuriem nav kādas dalībvalsts pilsonības, uzturēšanās tiesību zaudēšanu, ja to pamato īpaši grūti apstākļi, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris ( 59 ). Tomēr Tiesa, atsaucoties uz spriedumu Singh u.c., atkārtoja, ka Savienības pilsonim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgā laulātais, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas tiesvedības sākuma datumam, lai šis valstspiederīgais varētu atsaukties uz šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā paredzēto uzturēšanās tiesību saglabāšanu ( 60 ). Taču šajā lietā tas tā nebija. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un laulības ar viņu laikā ir cietis no vardarbības gadījumiem ģimenē, nav tiesību uz viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši šai tiesību normai, ja šķiršanās process tiesā ir sākts pēc laulātā, kas ir Savienības pilsonis, izceļošanas no šīs dalībvalsts ( 61 ).

78.

Vispirms es vēlētos vērst uzmanību uz to, ka, lai arī sprieduma Singh u.c. ( 62 ) loģika varēja tikt piemērota lietā, kurā tika taisīts spriedums NA ( 63 ), attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, tas tā bija tādēļ, ka Tiesa bija pārformulējusi pirmo prejudiciālo jautājumu spriedumā Singh u.c. ( 64 ). Kā esmu to norādījis ( 65 ), Tiesas vispārējā norāde uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu ( 66 ) pieļāva, ka tās veiktā šīs tiesību normas interpretācija ir piemērojama visos šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētajos gadījumos, tostarp attiecībā uz papildu nosacījumu, ka Savienības pilsonim ir jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī līdz laulības šķiršanas tiesas procesa sākuma brīdim ( 67 ).

79.

Tomēr man šķiet, ka šāda pārformulēšana nebija nepieciešama, jo atbilde uz jautājumu, kādu to bija uzdevusi valsts tiesa, būtu bijusi pietiekami noderīga, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu ( 68 ).

80.

Ņemot vērā šo precizējumu un manu priekšlikumu ierobežot sprieduma Singh u.c. piemērojamību, tagad izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ir nepieciešams aktualizēt spriedumu NA ( 69 ).

81.

Runājot par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, no šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas teksta, pirmkārt, skaidri izriet, ka laulības šķiršana neizraisa Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav kādas citas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesību zaudēšanu, ja kāda no faktiskajām situācijām, uz kurām attiecas šī tiesību norma, ir norisinājusies pagātnē, proti, ja “laulība [..] ir ilgusi vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī” (šīs daļas a) apakšpunkts), vai ja to prasa īpaši grūti apstākļi, piemēram, “persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības [..] laikā” (šīs daļas c) apakšpunkts) ( 70 ).

82.

Otrkārt, šīs tiesību normas formulējums un atdalošā saikļa “vai” lietojums pēc katra gadījuma formulējuma, kas pamato uzturēšanās tiesību saglabāšanu (šīs daļas a)–d) apakšpunkts), skaidri norāda Savienības likumdevēja vēlmi paredzēt alternatīvus gadījumus, kuros laulības šķiršana neizraisa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību zaudēšanu ( 71 ).

83.

Šajā ziņā man šķiet svarīgi piebilst, ka Direktīvas 2004/38 pamatā esošā priekšlikuma komentāros attiecībā uz 13. pantu Komisija ir paskaidrojusi, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) un c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem ir atšķirīgi mērķi, proti, attiecīgi “izvairīties no mēģinājumiem apiet noteikumus par uzturēšanās tiesībām, izmantojot fiktīvas laulības” ( 72 ), un “tostarp ietvert vardarbības ģimenē situācijas” ( 73 ).

84.

Norādāms, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un izvirzītos mērķus, šīs direktīvas normas nevar interpretēt šauri un tām katrā ziņā nedrīkst atņemt to lietderīgo iedarbību ( 74 ).

85.

Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 mērķi un, precīzāk, tās 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu – no šīs direktīvas 15. apsvēruma izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir tāds, ka “ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja [..] notiek šķiršanās [..]”. Šajā apsvērumā ir tieši norādīts uz “ģimenes dzīves un cilvēka cieņas ievērošanu”, norādot, ka, “lai [..] dažos gadījumos novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka šādos apstākļos ģimenes locekļi, kas jau uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ” ( 75 ).

86.

Vai tādējādi nebūtu paradoksāli uzskatīt, ka tiesiskā aizsardzība, ko Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts paredz sniegt šīm personām, tas ir, saglabāt savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ, ja vardarbības gadījumi ir notikuši laulības laikā, var būt atkarīga tikai no šo vardarbību pastrādājušā Savienības pilsoņa lēmuma atstāt uzņēmējas dalībvalsts teritoriju?

87.

Šajā ziņā atzīmējams, ka komentāros attiecībā uz 13. panta 2. punktu ( 76 ) Komisija ir norādījusi, ka šīs tiesību normas “mērķis ir sniegt zināmu tiesisko aizsardzību šīm personām, kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, ko raksturo laulība, un kuras šā iemesla dēļ varētu ciest no šantāžas ar laulības šķiršanu”.

88.

Faktiski šīs direktīvas 13. panta 2. punkta mērķis ir novērst tādu šantāžu ar laulības šķiršanu. Tomēr, ja šis punkts tiktu piemērots kopā ar šīs direktīvas 12. pantu, tas pieļautu, ka šīs personas ( 77 ), kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, ko raksturo laulība, varētu ciest ne vien no šantāžas ar laulības šķiršanu, bet arī no šantāžas ar izceļošanu ( 78 ).

89.

Taču, kā esmu jau to norādījis ( 79 ), Direktīvas 2004/38 12. un 13. panta kombinēta interpretācija manā ieskatā nav atbilstoša, jo tas, ja “izceļošana laulības šķiršanas nolūkā” tiek uzskatīta par “izceļošanu” šīs direktīvas 12. panta izpratnē, liegtu Savienības pilsoņa laulātajam baudīt minētās direktīvas 13. panta 2. punktā paredzēto tiesisko aizsardzību, kas izpaužas kā viņa uzturēšanās tiesību saglabāšana šajā tiesību normā paredzētajos gadījumos, un līdz ar to nonāktu acīmredzamā pretrunā minētās tiesību normas mērķim. Tādējādi tādas laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas gadījumā, kas ir notikusi pirms vardarbības ģimenē, manā ieskatā ir skaidrs, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir pilnībā piemērojams un ka tādējādi laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasinātās uzturēšanās tiesības ir jāsaglabā laikā starp brīdi, kad ir notikuši vardarbības akti, un brīdi, kad tiek pasludināta laulības šķiršana.

90.

Turklāt es atgādinu, ka, pirmkārt, Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā paredzētā aizsardzība ar noteiktiem nosacījumiem attiecas uz ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšanu Savienības pilsoņa vispārējas“izceļošanas” gadījumā (faktiska izceļošana bez nodoma atgriezties) un ka, otrkārt, šīs direktīvas 13. panta 2. punktā ir reglamentētas īpašas situācijas, kurās Savienības pilsonis var izlemt atstāt uzņēmēju dalībvalsti saistībā ar šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai partnerattiecību izbeigšanu (izceļošana šķiršanās nolūkā). Ņemot vērā šo abu izceļošanas veidu atšķirīgo raksturu, var apgalvot, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir lex specialis attiecībā pret šīs direktīvas 12. panta 3. punktu, jo abās šajās tiesību normās Savienības pilsoņa izceļošanas raksturs ir atšķirīgs. Tādējādi ir acīmredzams, ka laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas gadījumā nolūkā panākt laulības šķiršanu Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir jāpiemēro kā speciāla tiesību norma. Šī tiesību norma prevalē pār vispārējo Direktīvas 2004/38 12. panta noteikumu situācijās, kuras īpaši reglamentētas šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, proti, tostarp situācijās, kad laulātais, Savienības pilsonis, ir pastrādājis vardarbības aktus ģimenē un vēlāk atstāj uzņēmēju dalībvalsti.

91.

Manā ieskatā ģenerāladvokāts M. Vatelē tātad pamatoti ir uzskatījis, ka “Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmajā daļā minētie gadījumi ir jāuztver kā trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, uzturēšanās tiesību saglabāšanu izraisošo apstākļu uzskaitījums [..]. Ja minētais laulātais izceļo no uzņemošās dalībvalsts, pirms ir radies kāds no šiem apstākļiem, 13. panta sekas nav uzturēšanās tiesību “saglabāšana” [ ( 80 )], [bet] gadījumā, kad 12. panta 3. punktā minētā izceļošana notiek pēc kāda no šiem notikumiem – un nevis pēc laulības šķiršanas pasludināšanas stricto sensu –, kas saskaņā ar 13. panta 2. punkta pirmo daļu izraisa uzturēšanās tiesību saglabāšanu, Savienības pilsoņa vēlākai izceļošanai vairs nav nekādas ietekmes” ( 81 ).

92.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka spriedums NA ir jāaktualizē, ne tikai ievērojot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējumu, kontekstu, mērķi un rašanās vēsturi, bet arī ņemot vērā nesenās izmaiņas Savienības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz noziedzīgos nodarījumos cietušo, tostarp no vardarbības ģimenē cietušo, aizsardzību.

93.

Kad nu tas ir precizēts, es tātad uzskatu, ka persona tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā ietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

94.

Interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, nevajadzētu par zemu novērtēt vardarbības ģimenē problēmas nopietnības atzīšanas juridisko, politisko un sociālo nozīmi. Nostāja, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka vardarbība ģimenē nedrīkst ietekmēt šīs tiesību normas piemērošanu, nebūtu saderīga ar Savienības tiesību sistēmu kopumā, un to būtu īpaši grūti aizstāvēt pašreizējās Savienības politikas kontekstā attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību.

95.

Pirmkārt, Savienības tiesiskais regulējums ir attīstījies attiecībā uz noziedzīgos nodarījumos cietušo, tostarp cietušo no vardarbības ģimenē, tiesību atzīšanu, atbalstu un aizsardzību.

96.

Šajā kontekstā būtu atzīmējams, ka ar Direktīvu 2012/29/ES ( 82 ) ir veicināta noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību stiprināšana ( 83 ) un saistībā ar īpaši neaizsargātām personām ( 84 ) tajā ir tieši norādīts uz cietušajiem no vardarbības ģimenē ( 85 ). Tā, šīs direktīvas 18. apsvērumā tostarp ir teikts, ka vardarbība ģimenē ir nopietna un bieži vien apslēpta sociāla problēma un ka no vardarbības ģimenē cietušajiem var būt vajadzīgi īpaši aizsardzības pasākumi ( 86 ). It īpaši Direktīvas 2012/29 1. panta 1. punkta attiecīgi pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka tās “mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā”, un ka “šajā direktīvā noteiktās tiesības piemēro cietušajiem, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar viņu uzturēšanās statusu”.

97.

Protams, Direktīvas 2012/29 10. apsvērumā ir teikts, ka tā “neskar noziegumos cietušo uzturēšanās nosacījumus dalībvalstu teritorijā” un ka “paziņošana par noziegumu un piedalīšanās kriminālprocesā nerada nekādas tiesības attiecībā uz cietušās personas uzturēšanās statusu” ( 87 ). Es tomēr uzskatu, ka šo direktīvu nevar pilnībā ignorēt, interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, it īpaši, ņemot vērā Savienības tiesību sistēmas kopējo saskaņotību un tās politiku attiecībā uz cietušajiem no vardarbības ģimenē.

98.

Atļaujiet man precizēt šo domu.

99.

Direktīvas 2012/29 57. apsvērumā ir teikts, ka “no [..] vardarbības tuvās attiecībās [..] cietušajiem [..] ir tendence lielā mērā tikt pakļautiem sekundārai un atkārtotai viktimizācijai, iebiedēšanai un atriebībai”.

100.

Līdz ar to, kā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu ( 88 ) būtu iespējams interpretēt veidā, kas – skaidri pretēji šīs direktīvas mērķim ( 89 ) – liedz Savienības pilsoņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, baudīt šajā tiesību normā paredzēto tiesisko aizsardzību, lai gan Direktīvā 2012/29 dalībvalstīm tiek prasīts, ka, “novērtējot, vai šādi cietušie ir pakļauti šādas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības riskam, [tām] tas būtu jādara īpaši rūpīgi” un ka “būtu jābalstās uz stingru pieņēmumu, ka īpaši aizsardzības pasākumi šādiem cietušajiem nāks par labu” ( 90 )?

101.

Otrkārt, saskaņā ar Hartas 1. pantu “Cilvēka cieņa”: “Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.” Turklāt, lai gan tai nav juridiska spēka, tomēr deklarācijā par LESD 8. pantu ( 91 ) ir apstiprināta dalībvalstu politiskā griba cīnīties pret visiem vardarbības ģimenē veidiem.

102.

Treškārt, dalībvalstis gan starptautiskā ( 92 ), gan valsts līmenī arvien vairāk atzīst, cik svarīgi ir pieņemt tiesību aktus par vardarbību ģimenē un vardarbību tuvāko cilvēku lokā.

103.

Šajā ziņā atgādinu, ka Stambulas konvencijas ( 93 ) 59. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vardarbības upuriem, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no uzturēšanās statusa, kāds ir viņa laulātajam vai partnerim, kā to nosaka valsts tiesību akti, gadījumos, kad tiek šķirta viņu laulība vai izbeigtas partnerattiecības un kad viņu apstākļi ir īpaši smagi, pēc viņu lūguma tiek piešķirta patstāvīga uzturēšanās atļauja neatkarīgi no laulības vai partnerattiecību ilguma. Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz valsts tiesību akti” ( 94 ).

104.

Protams, no šīs tiesību normas izriet, ka uzturēšanās atļaujas piešķiršana cietušajiem no vardarbības ģimenē nav automātiska un to var pakļaut nosacījumiem, kuru noteikšana it īpaši ir dalībvalstu likumdevēju ziņā saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem ( 95 ) vai – gadījumā, ja Savienība pievienotos šai konvencijai, – Savienības likumdevēja ziņā. Tomēr no tā arī izriet, ka valstu likumdevēji šādas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nevar pakļaut nosacījumam, kas balstīts uz laulības ilgumu vai attiecību ilgumu.

105.

Savukārt minētās konvencijas 59. panta 3. punktā ir noteikts, ka cietušajiem tiek izsniegta pagarināma uzturēšanās atļauja, ja kompetentā iestāde uzskata, ka viņu uzturēšanās ir nepieciešama, vai nu ņemot vērā viņu personisko situāciju, vai arī lai sadarbotos ar kompetentajām iestādēm izmeklēšanā vai kriminālprocesā. Saskaņā ar konvencijas paskaidrojošo ziņojumu šī norma citastarp attiecas uz gadījumiem, kad cietušā personiskā situācija ir tāda, ka nav saprātīgi pieprasīt, lai viņš atstātu teritoriju. Šajā ziņojumā ir paskaidrots, ka cietušā personīgās situācijas kritērijs ir jānovērtē, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tostarp cietušā drošību, viņa veselības stāvokli, ģimenes stāvokli vai situāciju viņa izcelsmes valstī ( 96 ).

106.

No šā Stambulas konvencijas 59. panta īsā izvērtējuma izriet, ka šīs konvencijas ietvaros pušu tiesības noteikt patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanas nosacījumus, konkrēti piemērojot šos nosacījumus, papildina pienākums ņemt vērā cietušā īpašo situāciju un izsniegt uzturēšanās atļauju, ja šī situācija to prasa.

107.

Kad nu tas ir precizēts, lai gan pašlaik ( 97 ) Stambulas konvencijai nav tiešas ietekmes uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretāciju, tas tā nav attiecībā uz juridisko attīstību, kas ar to ir paredzēta un kas mudina uz politiskām un sociālām izmaiņām attiecībā uz cietušo no vardarbības ģimenē aizsardzību. Proti, tā kā šīs konvencijas 59. panta 1. punkts ļauj cietušajiem iegūt nepieciešamo aizsardzību no iestādēm, nebaidoties, ka vainīgais atriebjoties varētu atsaukt vai draudēt atsaukt atļauju uzturēties viņa kontrolētajā dzīvesvietā ( 98 ), man šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai Savienība pievienojas šai konvencijai vai ne ( 99 ), tas būtu nesaskanīgi, ja, interpretējot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, tiktu ignorēts “šantāžas ar laulības šķiršanu” vai “šantāžas ar izceļošanu” risks. Turklāt tas novestu pie tā, ka cietušajiem tiktu liegts baudīt šajā tiesību normā paredzēto aizsardzību, lai gan šīs normas mērķis tieši ir aizsargāt laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, kurš citastarp ir bijis “ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā”, saglabājot viņa uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.

108.

Noslēgumā ir jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams. Tāpēc izvērtēšu jautājumu par spēkā esamību.

109.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai par Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamību, raugoties no Hartas 20. un 21. panta skatpunkta.

110.

It īpaši, kā tas izriet no paša jautājuma formulējuma un ar to saistītajiem paskaidrojumiem lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma nav spēkā, ciktāl šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā tajā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, uzturēšanās tiesību saglabāšana citastarp ir pakārtota nosacījumam par to, ka viņam ir pietiekami iztikas līdzekļi, kaut gan saskaņā ar Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir izmantojis tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā nav pakārtota šādam nosacījumam. Tas esot Hartas 20. un 21. pantā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

111.

Es šaubos, vai Hartas 21. pants ir piemērojams gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņu laulātajiem, ir mazāk labvēlīgs nekā Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā paredzētais regulējums attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir laulājušies ar kādu citu trešās valsts valstspiederīgo.

112.

Attiecībā uz Hartas 21. panta 1. punktu norādāms, ka nepastāv saistība starp šajā lietā aplūkoto situāciju un šajā tiesību normā minēto iemeslu atklātu sarakstu ( 100 ). Proti, atgādinu, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, bez jebkādas atšķirības, kuras pamatā būtu Hartas 21. panta 1. punktā minētie iemesli. Tādējādi, tā kā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu ieviestā atšķirīgā attieksme ir balstīta uz pilsonību, no Hartas 21. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šai tiesību normai šajā lietā nav nozīmes.

113.

Hartas 21. panta 2. punkts saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu ( 101 ) atbilst LESD 18. panta pirmajai daļai un ir jāpiemēro saskaņā ar šo LESD normu ( 102 ). Taču, kā Tiesa to jau ir precizējusi, LESD 18. panta pirmā daļa nav piemērojama iespējamas atšķirīgas attieksmes gadījumā starp dalībvalstu un trešo valstu pilsoņiem ( 103 ). Tādējādi Hartas 21. panta 2. punkts nav attiecināms uz lietu arī tad, ja, kā to lūdz iesniedzējtiesa, ir jāpārbauda atšķirīgas attieksmes tiesiskums starp trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņa laulātajiem, Direktīvas 2004/38 ietvaros un trešo valstu valstspiederīgajiem, citu trešās valsts valstspiederīgo laulātajiem, kuri ir panākuši ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvu 2003/86.

114.

Tomēr ir jākonstatē, ka savukārt Hartas 20. panta piemērošanas joma ir īpaši plaša. Proti, šajā pantā, kurā ir noteikts, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā, nav paredzēti nekādi tieši ierobežojumi attiecībā uz tā piemērošanas jomu, un tātad tas ir piemērojams visās situācijās, kuras regulē Savienības tiesības ( 104 ), arī tajās, kuras ietilpst Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Līdz ar to es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta spēkā esamība ir jāizvērtē, raugoties vienīgi no Hartas 20. panta skatpunkta.

115.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips, kas ir nostiprināts Hartas 20. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru salīdzināmas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien šāda atšķirīga pieeja nav objektīvi attaisnojama ( 105 ). No šīs pašas judikatūras izriet, ka, noskaidrojot, vai pastāv vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, izvērtējamajām situācijām ir jābūt salīdzināmām pēc tās raksturojošo elementu kopuma un tostarp atbilstoši attiecīgā tiesību akta, ar ko ir ieviesta šī atšķirība, priekšmetam un mērķim, neaizmirstot, ka šajā nolūkā ir jāņem vērā arī attiecīgās regulējuma jomas, kurā šis akts ietilpst, principi un mērķi ( 106 ). Proti, ja situācijas nav salīdzināmas, atšķirīga attieksme šajās situācijās nepārkāpj Hartas 20. pantā nostiprinātās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ( 107 ).

116.

Tagad izvērtēšu tieši situāciju salīdzināmību aplūkotajā gadījumā.

117.

Šajā lietā rodas jautājums, vai attiecībā uz atvasināto uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, ko laulības laikā ir veicis laulātais, Savienības pilsonis, un uz kuru attiecas Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, ir situācijā, kas ir salīdzināma ar trešās valsts valstspiederīgā situāciju, kurš ir cietis no šādas vardarbības, ko laulības laikā veicis laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, un uz kuru attiecas Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punkts.

118.

Prasītājs pamatlietā savos apsvērumos apgalvo, ka, ņemot vērā šo abu tiesību normu priekšmetu un kopīgo mērķi, šajā lietā aplūkotās situācijas ir salīdzināmas. Savukārt Beļģijas valdība, Parlaments, Padome un Komisija aizstāv pretēju viedokli.

119.

Lai izvērtētu šo divu situāciju salīdzināmību, ir jāpārbauda to jomu principi un mērķi, uz kurām attiecas Direktīvas 2004/38 un 2003/86.

120.

Īsumā atgādināšu pastāvošās atšķirības kompetenču sadalījumā starp Savienību un dalībvalstīm, kas izriet no juridiskajiem pamatiem, kuri Līgumos reglamentē tādu leģislatīvo aktu pieņemšanu, kuros ir definēts, pirmkārt, trešo valstu valstspiederīgo statuss un, otrkārt, Savienības pilsoņu statuss.

121.

Vispirms – brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā ( 108 ) Savienībai ir dalīta kompetence ar dalībvalstīm, kas ir paredzēta LESD 4. panta 2. punkta j) apakšpunktā. Šīs kompetences īstenošanas mērķi un kārtība ir precizēta LESD trešās daļas V sadaļā. LESD 67. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienība nodrošina to, ka personas netiek kontrolētas uz iekšējām robežām, un tostarp izstrādā kopēju imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku, kuras pamatā ir dalībvalstu solidaritāte un kura ir taisnīga attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem. Turklāt LESD 79. panta 1. punktā ir noteikts, ka kopējās imigrācijas politikas mērķis ir nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, kā arī novērst nelegālu imigrāciju un cilvēku tirdzniecību un cīnīties pret tām. Tādējādi, pieņemot jebkuru pasākumu, kas minēts LESD 79. panta 2. punktā, tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra.

122.

Turklāt Savienības kompetence migrācijas jomā ir saskaņošanas kompetence. Līdz ar to tās īstenošanas pirmtiesīguma vai prioritātes ietekme attiecībā uz dalībvalstu kompetenci atšķiras atkarībā no Savienības iesaistīšanās precīzā apmēra un pakāpes ( 109 ). Tādēļ tiek pieņemti kopīgi noteikumi, izmantojot direktīvas ( 110 ), kuras dalībvalstīm ir pienākums pārņemt, tomēr tās var pieņemt tiesību aktus par jautājumiem, kas nav ietverti Savienības tiesībās, un tām ir arī iespēja atkāpties no kopīgajiem noteikumiem, ciktāl šīs tiesības to atļauj. Šādos apstākļos dalībvalstis principā saglabā savu kompetenci imigrācijas tiesību jomā.

123.

Savukārt tas tā nav Savienības pilsonības un personu brīvas pārvietošanās jomā. Proti, attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties visu dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem tieši izriet no LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 21. panta 1. punkta, rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir imigrācijas jomā, nedrīkstētu ietekmēt noteikumu par Savienības pilsonību vai pārvietošanās brīvību piemērošanu, pat ja šīs tiesību normas attiecas ne tikai uz Savienības pilsoņu situāciju, bet arī uz to trešo valstu valstspiederīgo situāciju, kuri ir viņu ģimenes locekļi. Pretējais acīmredzami nebūtu savienojams ar iekšējā tirgus izveidi, un tas “nozīmē, ka nosacījumi, kas regulē Savienības pilsoņa iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, ir vienādi visās dalībvalstīs” ( 111 ).

124.

Visbeidzot – manā ieskatā ir svarīgi atgādināt, ka juridiskais statuss, kas ir atzīts trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar direktīvām, kuras ir pieņemtas atbilstoši kopējai politikai imigrācijas tiesību jomā, un Savienības pilsoņu un trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir viņu ģimenes locekļi, statuss ir divi dažādi statusi, kas balstīti uz atšķirīgu juridisko loģiku ( 112 ). Proti, ņemot vērā kompetenču piešķiršanas principu, ar Savienības tiesībām nodrošinātais aptvērums un aizsardzība abiem statusiem nav vienāda: Savienības imigrācijas tiesību jomā trešās valsts valstspiederīgajam nav tādu pašu tiesību kā Savienības pilsonim ( 113 ). Šī atšķirība ietekmē arī šo divu kategoriju tiesību subjektu ģimenes locekļu juridisko statusu, tostarp ar Direktīvām 2003/86 un 2004/38 izveidotajās sistēmās.

125.

Sekojot šādai domu gaitai, doktrīnā tiek uzskatīts, ka Līgumos paredzētā nošķiršana starp Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem ir vairāk nekā semantiska, jo tā atspoguļo “konstitucionālu sadalījumu, kas ir Eiropas projekta pamatā”, ciktāl tā atklāj būtisku atšķirību starp Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām uz brīvu pārvietošanos un līdzvērtīgu garantiju neesamību Līgumu līmenī attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem ( 114 ) kopējās imigrācijas politikas ietvaros.

126.

No šīm atšķirībām attiecīgo jomu principos un mērķos izriet, ka konkrētās situācijas principā nav salīdzināmas. Tomēr, lai papildinātu šo situāciju salīdzināmības izvērtējumu, man ir jāpievēršas attiecīgi Direktīvu 2003/86 un 2004/38 regulējuma priekšmetu un mērķu analīzei.

127.

Direktīva 2003/86 iekļaujas Savienībai ar LESD 79. pantu uzticētajā uzdevumā ( 115 ). Precīzāk, šī direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kas kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir kļuvis par LESD 79. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurš attiecas uz kopējo imigrācijas politiku. Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 1. pantu tās mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā ( 116 ). Turklāt no šīs direktīvas 4. apsvēruma izriet, ka tās vispārējais mērķis ir atvieglot trešo valstu valstspiederīgo integrāciju dalībvalstīs, dodot iespēju uz ģimenes dzīvi, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos ( 117 ).

128.

Šajā kontekstā vispirms atgādināšu, ka tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos Direktīvā 2003/86 ir pakļautas stingriem nosacījumiem gan attiecībā uz apgādnieku, gan viņa laulāto. Tādējādi ar šo direktīvu izveidotajā sistēmā tā saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu ir piemērojama, ja apgādniekam ir kādas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja ar derīguma termiņu vismaz viens gads un ja viņam ir pamatotas izredzes saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Šajā gadījumā Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis atļauj apgādnieka laulātā ieceļošanu un uzturēšanos saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot minētās direktīvas IV nodaļā un 16. pantā paredzētos nosacījumus.

129.

Turpinot – attiecībā uz apgādniekam izvirzītajiem nosacījumiem būtu jāatgādina, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma iesniegšanas gadījumā attiecīgā dalībvalsts ir tiesīga no pieteikumu iesniegušā laulātā pieprasīt sniegt pierādījumus, ka apgādniekam ir pajumte, veselības apdrošināšana un stabili un pastāvīgi ienākumi, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu ( 118 ). Šajā ziņā attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde citastarp var atsaukt ģimenes atkalapvienošanās atļauju, ja apgādniekam vairs nav stabilu un pastāvīgu ienākumu Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ( 119 ). Turklāt dalībvalsts var pieprasīt, lai apgādnieks būtu likumīgi uzturējies tās teritorijā laikposmu, kas nevar būt ilgāks par diviem gadiem pirms viņa ģimenes locekļu pievienošanās viņam ( 120 ), un lai viņam ir pietiekami ienākumi, lai uzturētu savu ģimeni visā uzturēšanās laikā tās teritorijā, tas ir, līdz brīdim, kad ģimenes locekļi iegūst savu, no apgādnieka uzturēšanās atļaujas neatkarīgu uzturēšanās atļauju ( 121 ).

130.

Visbeidzot saistībā ar nosacījumiem, kas izvirzīti ģimenes locekļiem, attiecībā uz kuriem tiek lūgta ģimenes atkalapvienošanās, dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2003/86 7. panta 2. punktu var pieprasīt trešo valstu valstspiederīgajiem īstenot integrācijas pasākumus ( 122 ), ievērojot valsts tiesību aktus.

131.

Precīzāk, attiecībā uz Direktīvas 2003/86 15. pantu norādāms – no šīs direktīvas 15. apsvēruma izriet, ka šā panta mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir laulājušies ar citu trešās valsts valstspiederīgo, integrāciju laulības šķiršanas gadījumā. Šajā kontekstā minētās direktīvas 15. panta 3. punktā ir paredzēts, ka citastarp šķiršanās vai atšķiršanas gadījumā patstāvīgu uzturēšanās atļauju var izsniegt, vajadzības gadījumā iesniedzot pieteikumu, personām, kas ieceļojušas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos. Šajā tiesību normā ir arī paredzēts, ka dalībvalstis pieņem noteikumus, kas nodrošina patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu īpaši sarežģītu apstākļu gadījumā. Šajā ziņā precizējams, ka saskaņā ar šīs pašas direktīvas 15. panta 4. punktu patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanai un derīguma termiņam piemērojamos noteikumus paredz valsts tiesību aktos. Proti, Tiesa jau ir atzinusi, ka, Direktīvas 2003/86 15. panta 4. punktā ieviešot atsauci uz valsts tiesībām, Savienības likumdevējs ir norādījis, ka tas atstāj katras dalībvalsts ziņā noteikt nosacījumus patstāvīgas uzturēšanās atļaujas izsniegšanai trešās valsts valstspiederīgajam ( 123 ). Manā ieskatā šī rīcības brīvība attiecas uz patstāvīgu uzturēšanās tiesību piešķiršanu šīs direktīvas 15. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos.

132.

Turklāt būtiski norādīt, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā vai attiecīgā gadījumā atsaukt ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju vai atteikties to pagarināt, “ja apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(‑ļi) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi” ( 124 ).

133.

Tomēr atsaukšana vai pagarināšanas atteikums nedrīkstētu notikt automātiski. Proti, kā to atzinusi Tiesa, no vārdu “var [..] atsaukt” lietojuma šajā tiesību normā izriet, ka attiecībā uz šo atsaukšanu dalībvalstīm ir rīcības brīvība. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu attiecīgajai dalībvalstij vispirms ir jāveic individualizēta konkrēto ģimenes locekļu situācijas pārbaude, īstenojot līdzsvarotu un saprātīgu visu iesaistīto interešu izvērtējumu ( 125 ). Turklāt uzturēšanās atļaujas atsaukšanas pasākumi ir jānosaka atbilstoši pamattiesībām, tostarp Hartas 7. pantā garantētajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ( 126 ).

134.

Tādējādi dalībvalstīm ir jāievēro samērīguma princips un Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi ( 127 ). Tas nozīmē, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija, ka pat tad, ja valsts iestādes – Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos – pakļauj patstāvīgas atļaujas piešķiršanu būtiskiem nosacījumiem, tām šie nosacījumi ir jāatvieglo vai pat nav jāpiemēro, ja konkrētajos lietas apstākļos to prasa samērīguma principa ievērošana vai prasība neapdraudēt šīs direktīvas 15. panta mērķus ( 128 ).

135.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevēja griba ir bijusi nevis garantēt trešo valstu valstspiederīgajiem atvasinātas uzturēšanās tiesības, bet gan garantēt viņiem iespēju lūgt uzturēšanās atļauju, kuras izsniegšana un saglabāšana ir ierobežota ar noteikumiem, kuru mērķis ir noteikt vispārējo kārtību tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai. Šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir nodrošinājis valstu tiesību aktu tuvināšanu migrācijas jomā, pamatojoties uz LESD 79. pantā piešķirto kompetenci.

136.

Direktīva 2004/38 ir pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 12., 18., 40., 44. un 52. pantu (tagad attiecīgi – LESD 18., 21., 46., 50. un 59. pants), un tās mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņiem ar LESD 21. panta 1. punktu tieši piešķirto pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, kā arī nostiprināt šīs tiesības. Šīs direktīvas 5. apsvērumā ir uzsvērts, ka minētās tiesības būtu jāpiešķir arī šo pilsoņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to valstspiederības, lai tās varētu īstenot, ievērojot objektīvus cieņas nosacījumus ( 129 ). It īpaši – laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasinātās uzturēšanās tiesības var izrietēt vienkārši no laulības ar Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 130 ).

137.

Šajā kontekstā Direktīvā 2004/38 paredzētā sistēma reglamentē Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību kopš viņu ieceļošanas Savienībā brīža un – attiecīgā gadījumā – līdz viņu izceļošanai no tās. Tātad uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī šajā direktīvā tiek reglamentētas pakāpeniskā veidā un noved pie pastāvīgās uzturēšanās tiesībām ( 131 ). Tā, vispirms norādāms, ka attiecībā uz Direktīvas 2004/38 6. pantā paredzētajām tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem nav nedz izvirzīti nekādi nosacījumi, nedz noteikta vēl kādas citas formalitātes ievērošana, izņemot prasību par derīgas personas apliecības vai pases esamību ( 132 ). Turpinot – tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus ir pakļautas šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ( 133 ). Visbeidzot – pastāvīgās uzturēšanās tiesības ( 134 ) minētās direktīvas 16. pantā ir paredzētas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā piecus gadus ( 135 ).

138.

Šajā ziņā būtu norādāms, ka LESD 21. panta 1. punkts un Direktīvas 2004/38 normas trešo valstu valstspiederīgajiem nepiešķir nekādas patstāvīgas tiesības. Iespējamās tiesības, kas šādiem valstspiederīgajiem ir piešķirtas ar Savienības tiesību normām par Savienības pilsonību, ir tiesības, kuras ir atvasinātas no Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanas ( 136 ). Tomēr šīs direktīvas 12. un 13. pantā Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības tiek saglabātas divu veidu atšķirīgās situācijās ( 137 ), proti, attiecīgi, kad Savienības pilsonis mirst vai izceļo un kad notiek šķiršanās, laulības atzīšana par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšana ( 138 ). Lai gan šīs situācijas neietekmē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, ja viņi ir kādas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesības ( 139 ), tas tā nav attiecībā uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir jāatbilst noteiktiem īpašiem nosacījumiem, lai saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības.

139.

Kā tas izriet no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta, īpaši nosacījumi laulības šķiršanas gadījumā ir piemērojami trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa laulātais. Proti, kā esmu to jau precizējis, viņam, lai saglabātu savas uzturēšanās tiesības, ir jāietilpst kādā no alternatīvajām situācijām, kas paredzētas šīs direktīvas 13. panta 2. punkta pirmajā daļā ( 140 ). Gadījumā, ja viņš vēl nav ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības, Savienības likumdevējs šīs tiesību normas otrajā daļā ir paredzējis viņa uzturēšanās tiesību saglabāšanu tikai personisku iemeslu dēļ un tikai tad, ja viņš atbilst tajā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību. Šie nosacījumi būtībā ir līdzvērtīgi tiem nosacījumiem, kuri saskaņā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 1. punkta otro daļu Savienības pilsoņa laulātajam, kuram ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir jāizpilda pirms viņa pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanas ( 141 ).

140.

Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kā to savos apsvērumos pamatoti ir uzsvērusi Komisija, tomēr ir iespējams, ka īpašos gadījumos – it īpaši tad, ja vardarbības ģimenē dēļ, ko Savienības pilsonis ir veicis attiecībā uz savu laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, šo nosacījumu piemērošana neļautu sasniegt šajā tiesību normā paredzētos mērķus vai būtu pretrunā samērīguma principam, – valsts iestādēm var nākties mīkstināt vai attiecīgā gadījumā pat nepiemērot minētās tiesību normas nosacījumus. Tātad ir pieļaujama zināma elastība, lai risinātu situācijas, kurās laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir cietis no vardarbības ģimenē, ir jāiegūst nepieciešamā kvalifikācija, lai atrastu darbu.

141.

Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 37. pantu attiecībā uz šajā direktīvā minētajām personām dalībvalstis var piemērot labvēlīgākus normatīvos un administratīvos aktus. Kā to ir precizējusi arī Komisija, valsts tiesību normu vai administratīvo praksi, kas konkrētā gadījumā, kad to prasa apstākļi, ļauj mīkstināt vai nepiemērot Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētos nosacījumus, tostarp nosacījumu par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību, nevar uzskatīt par pretēju šīs direktīvas mērķim. Tāpat ir jāatgādina, ka 15. apsvērumā ir precizēts – šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt tiesisko aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņu laulātajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē, tostarp šķiršanās gadījumā.

142.

No šiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību dalībvalstu teritorijā konstitucionālo raksturu, kas ir tieši piešķirtas ar Līgumiem – un kas ir tiesības, kurām ir pastiprinātas garantijas un kurām ir paredzēts kļūt par pastāvīgām Direktīvā 2004/38 izveidotajā sistēmā –, ir ne tikai loģiski, bet arī leģitīmi, ka šķiršanās gadījumā Savienības pilsoņa laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam, lai viņš saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības, saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 2. punkta otro daļu ir piemērojami vismaz līdzvērtīgi nosacījumi tiem, kādi ir izvirzīti Savienības pilsoņa laulātajam, kurš ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais.

143.

Līdz ar to, ņemot vērā konstatētās atšķirības, pirmkārt, starp sistēmām, kas izveidotas ar Direktīvām 2003/86 un 2004/38 – kurām ir atšķirīgi juridiskie pamati un mērķi, kas pamato atšķirīgu Savienības pilsoņu laulāto, trešo valstu valstspiederīgo, un trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir laulājušies ar citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, juridisko statusu –, un, otrkārt, starp mērķiem, kas sasniedzami ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu un Direktīvas 2003/86 15. panta 3. punktu, ir jāsecina, ka attiecīgās situācijas nav salīdzināmas.

144.

No aplūkoto situāciju salīdzināmības izvērtējuma izriet, ka tās ir acīmredzami atšķirīgas. Tādējādi trešo valstu valstspiederīgo, Savienības pilsoņu laulāto, tiesiskais statuss ir atvasināts no konstitucionālā līmenī Līgumos garantētām tiesībām, un šis statuss ir pakļauts Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, kuri dalībvalstīm ir jāievēro. Savukārt to trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir citu trešo valstu valstspiederīgo laulātie, ir balstīts uz saskaņošanas kompetenci, un tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvā 2003/86 paredzētajiem nosacījumiem. Līdz ar to tiesības, kas izriet no šajās divās direktīvās ietvertajiem regulējumiem, atšķiras.

145.

Šie apsvērumi ļauj secināt, ka abas aplūkotās situācijas nav salīdzināmas. Līdz ar to atšķirīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cietuši no vardarbības ģimenē no viņu laulātā puses, atkarībā no tā, vai viņi ir tikuši apvienoti ģimenē ar Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo, nepārkāpj Hartas 20. pantā nostiprinātās trešo valstu valstspiederīgo, kuri ietilpst vienā vai otrā situācijā, tiesības uz “vienlīdzīgu attieksmi”.

146.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu ierosinu Tiesai atbildēt šādi:

Prejudiciālā jautājuma izskatīšanā nav atklāti nekādi apstākļi, kas, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā noteikto, varētu ietekmēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 13. panta 2. punkta spēkā esamību.