ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 1. jūlijā ( 1 )

Lieta C‑638/19 P

Eiropas Komisija

pret

European Food SA,

Starmill SRL,

Multipack SRL,

Scandic Distilleries SA,

Ioan Micula,

Viorel Micula,

European Drinks SA,

Rieni Drinks SA,

Transilvania General Import‑Export SRL,

West Leasing SRL, iepriekš – West Leasing International SRL

Apelācija – Valsts atbalsts – Šķīrējtiesa – Atbalsts, kas izriet no šķīrējtiesas piešķirta kompensācijas maksājuma dažiem uzņēmējiem – Divpusējs ieguldījumu līgums – Savienības tiesību piemērošana

I. Ievads

1.

Savienības tiesību un ieguldījumu šķīrējtiesas tiesību vētrainā sadursme ir radījusi daudzus jautājumus, kuru izšķiršanai nepietika ar spriedumu Achmea ( 2 ). Šī lieta, kas simbolizē šīs pretrunīgās attiecības, tādējādi sniedz Tiesai ilgi gaidīto iespēju, atgādinot šī sprieduma pamatā esošo loģiku, vēl vairāk precizēt principus, kas reglamentē jautājumu par šķīrējtiesas procesu, kuru pamatā ir starp divām dalībvalstīm noslēgti divpusēji ieguldījumu līgumi, saderību ar Savienības tiesībām īpašajā tāda šķīrējtiesas procesa kontekstā, kas uzsākts, pamatojoties uz divpusēju ieguldījumu līgumu, kurš noslēgts starp divām dalībvalstīm pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Eiropas Savienībai.

2.

Šī lieta, kas atrodas krustpunktā starp ieguldījumu šķīrējtiesas un valsts atbalsta tiesībām, ir uzskatāma arī par iespēju izvērtēt jautājumu par Eiropas Komisijas kompetences apmēru šādā kontekstā atbilstoši LESD 107. un 108. pantam.

3.

Ar apelācijas sūdzību Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 18. jūnija spriedumu European Food SA u.c./Komisija (T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:423), ar kuru tā atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1470 (2015. gada 30. marts) par valsts atbalstu SA.38517 (2014/C) (ex 2014/NN), ko īstenoja Rumānija – Šķīrējtiesas 2013. gada 11. decembra nolēmums lietā Micula pret Rumāniju (OV 2015, L 232, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

II. Atbilstošās tiesību normas

A. ICSID konvencija

4.

1965. gada 18. martā noslēgtās Konvencijas par investīciju strīdu risināšanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (turpmāk tekstā – “ICSID konvencija”), kas attiecībā uz Rumāniju stājās spēkā 1975. gada 12. oktobrī, 53. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lēmums ir saistošs pusēm un nav pakļauts jebkādai pārsūdzēšanai vai jebkādiem citiem labojumiem, kā izņemot tos, ko paredz šī Konvencija. Katra puse ievēro un pilda lēmuma noteikumus [..].”

5.

ICSID konvencijas 54. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Katra Līgumslēdzēja Valsts atzīst pieņemto lēmumu atbilstoši šai Konvencijai kā saistošu un pilda pekuniārās [finansiālās] saistības, ko uzliek šis lēmums tās robežās, it kā tas būtu šīs Valsts tiesas galīgais spriedums. [..]”

B. 1995. gada nolīgums

6.

Eiropas Nolīguma par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Rumāniju, no otras puses ( 3 ) (turpmāk tekstā – “1995. gada nolīgums”), kas stājās spēkā 1995. gada 1. februārī. 64. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Ar šā nolīguma pareizu darbību nav savienojams turpmākais tiktāl, ciktāl tas var ietekmēt tirdzniecību starp Kopienu un Rumāniju:

[..]

iii)

jebkura valsts palīdzība [valsts atbalsts], kas traucē vai draud traucēt konkurenci, radot labvēlīgākus apstākļus kādam uzņēmumam vai dažu preču ražošanai.

2.   Jebkādas darbības, kas ir pretrunā šim pantam, novērtē uz kritēriju pamata, kas izriet no [LESD 101., 102. un 107.] panta noteikumu piemērošanas.”

7.

1995. gada nolīguma 69. un 71. pantā Rumānijai bija paredzēts pienākums saskaņot savus valsts tiesību aktus ar acquis communautaire.

C. DIL

8.

Divpusējais ieguldījumu līgums starp Zviedrijas Karalistes valdību un Rumānijas valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, kas noslēgts 2002. gada 29. maijā (turpmāk tekstā – “DIL”), stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā, un tā 2. panta 3. punktā ir noteikts:

“Katra līgumslēdzēja puse jebkurā brīdī nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem un ar patvaļīgiem vai diskriminējošiem pasākumiem neliek šķēršļus minēto ieguldītāju veikto ieguldījumu nodrošināšanai, pārvaldībai, uzturēšanai, izmantošanai, lietojumam attiecībā uz šiem ieguldījumiem vai to pārdošanai.”

9.

DIL 7. pantā ir paredzēts, ka strīdus starp ieguldītājiem un līguma parakstītājām valstīm tostarp risina šķīrējtiesa, kas atrodas ICSID konvencijas pārraudzībā.

D. Pievienošanās līgums un Pievienošanās akts

10.

Saskaņā ar Līgumu par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai ( 4 ), kas parakstīts 2005. gada 25. aprīlī, Rumānija pievienojās Savienībai 2007. gada 1. janvārī.

11.

Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”), 2. pantā ir noteikts:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes [..] pieņēmušas pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši [..] Rumānijai un piemērojami [šajā valstī] atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

12.

Pievienošanās akta V pielikuma 2. nodaļā “Konkurences politika” ir ietverti šādi noteikumi:

“1.

Turpmāk norādītās atbalsta sistēmas un individuālo atbalstu, ko jaunajās dalībvalstīs ir sākts īstenot pirms pievienošanās dienas un ko joprojām īsteno pēc minētās dienas, pēc pievienošanās uzskata par esošo atbalstu [LESD 108]. panta 1. punkta nozīmē:

a)

atbalsta pasākumi, kuru īstenošana sākta pirms 1994. gada 10. decembra;

b)

atbalsta pasākumi, kas uzskaitīti šā pielikuma papildinājumā;

c)

atbalsta pasākumi, kurus attiecīgās jaunās dalībvalsts Valsts atbalsta uzraudzības iestāde līdz pievienošanās dienai ir izvērtējusi un atzinusi par saderīgu ar acquis un pret kuriem Komisija – atbilstīgi 2. punktā izklāstītajai procedūrai – nav iebildusi, pamatojoties uz nopietnām šaubām par šo pasākumu saderību ar [iekšējo] tirgu.

Piemērojot [LESD 108]. panta 3. punktu, pēc pievienošanās par jaunu atbalstu uzskata visus pasākumus, ko turpina īstenot pēc pievienošanās dienas un kas ir valsts atbalsts, un neatbilst iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem.”

[..]

5.

Attiecībā uz Rumāniju 1. punkta c) apakšpunkts attiecas tikai uz atbalsta pasākumiem, kurus Rumānijas Valsts atbalsta uzraudzības iestāde izvērtē pēc dienas, kad Komisija, pamatojoties uz Rumānijas pievienošanās sarunu kontekstā pieņemto saistību nepārtraukto uzraudzību, pieņem lēmumu, ka Rumānijas valsts atbalsta īstenošanas uzskaite laikposmā pirms pievienošanās ir sasniegusi apmierinošu līmeni. Šādu apmierinošu līmeni uzskata par sasniegtu tikai tad, ja Rumānija ir pierādījusi to, ka attiecībā uz visiem Rumānijā piešķirtiem atbalsta pasākumiem tiek konsekventi piemērota pilnīga un pareiza valsts atbalsta uzraudzība, tostarp to, ka Rumānijas Valsts atbalstu uzraudzības iestāde pieņem un īsteno pilnīgi un pareizi pamatotus lēmumus, kuros iekļauts katra pasākuma valsts atbalsta iezīmju precīzs novērtējums un kuri paredz saderības kritēriju pareizu piemērošanu.

Pamatojoties uz nopietnām šaubām par saderību ar [iekšējo] tirgu, Komisija var iebilst pret jebkuru atbalsta pasākumu, kas pirmspievienošanās laikposmā piešķirts no 2004. gada 1. septembra līdz datumam, kas noteikts iepriekšminētajā Komisijas lēmumā, kurā konstatē, ka īstenošanas uzskaite ir sasniegusi apmierinošu līmeni. Šādu Komisijas lēmumu, ar kuru tā iebilst pret kādu pasākumu, uzskata par lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, kā tā definēta Regulā (EK) Nr. 659/1999[ ( 6 )]. Ja šādu lēmumu pieņem pirms pievienošanās dienas, tad lēmums stājas spēkā tikai pievienošanās dienā.

Ja Komisija pieņem negatīvu lēmumu pēc oficiālas izmeklēšanas procedūras sākšanas, Komisija pieņem lēmumu, ka Rumānija veic visus vajadzīgus pasākumus, lai efektīvi atgūtu atbalstu no saņēmēja. Atbalsts, kas ir jāatgūst, ietver atbilstīgas likmes procentus, ko nosaka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 794/2004[ ( 7 )] un kas jāmaksā no tās pašas dienas.”

III. Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums

13.

Tiesvedības priekšvēsturi, kas ir ietverta pārsūdzētā sprieduma 1.–42. punktā, šīs tiesvedības nolūkiem īsumā var izklāstīt šādi.

14.

1998. gada 2. oktobrī Rumānijas iestādes pieņēma Valdības ārkārtas rīkojumu Nr. 24/1998 (turpmāk tekstā – “VĀR 24”), ar kuru tādiem atsevišķiem ieguldītājiem nelabvēlīgos reģionos, kuri bija saņēmuši pastāvīga ieguldītāja sertifikātu, piešķīra virkni stimulu, tostarp it īpaši tādus atvieglojumus kā atbrīvojums no muitas nodokļiem un pievienotās vērtības nodokļa par mehānismiem, muitas nodokļu atmaksāšana par izejvielām, kā arī atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja attiecīgā teritorija bija atzīta par nelabvēlīgu reģionu.

15.

Ar 1999. gada 25. marta lēmumu, kas piemērojams no 1999. gada 1. aprīļa, Rumānijas valdība deklarēja Štejas‑Nučetas [Ștei‑Nucet] raktuvju rajonu Bihoras [Bihor] apgabalā par nelabvēlīgu reģionu uz desmit gadiem.

16.

Lai izpildītu 1995. gada nolīgumā paredzēto saskaņošanas pienākumu, Rumānija 1999. gadā pieņēma Likumu Nr. 143/1999 par valsts atbalstu, un tas stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī. Ar šo likumu, kurā bija ietverta tāda pati valsts atbalsta definīcija kā 1995. gada nolīguma 64. pantā un pašreizējā LESD 107. pantā, Consiliul Concurenței (Konkurences padome, Rumānija) tika izraudzīta par valsts iestādi, kas ir atbildīga par valsts atbalsta uzraudzību un kompetenta izvērtēt tāda valsts atbalsta saderību, kuru Rumānija piešķir uzņēmumiem.

17.

2000. gada 15. maijā Konkurences padome pieņēma Lēmumu Nr. 244/2000, kurā tā konstatēja, ka vairāki stimuli, kas piešķirti saskaņā ar VĀR 24, ir jāuzskata par valsts atbalstu un ir jāatceļ.

18.

2000. gada 1. jūlijā ar Valdības ārkārtas rīkojumu Nr. 75/2000 tika veikti grozījumi VĀR 24 (turpmāk tekstā abi kopā – “VĀR”).

19.

Konkurences padome prasībā Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) apstrīdēja to, ka, neraugoties uz Valdības ārkārtas rīkojumu Nr. 75/2000 pieņemšanu, tās Lēmums Nr. 244/2000 nebija īstenots. Šī prasība tika noraidīta ar 2001. gada 26. janvāra lēmumu, un šis lēmums tika apstiprināts ar Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) 2002. gada 19. februāra nolēmumu.

20.

Prasītāji pirmajā instancē Ioan un Viorel Micula, Zviedrijas pilsoņi ar dzīvesvietu Rumānijā, ir vairākuma akcionāri sabiedrībā European Food and Drinks Group, kuras darbība ir saistīta ar pārtikas un dzērienu ražošanu Štejas‑Nučetas reģionā, Bihoras apgabalā (Rumānija). Sabiedrības European Food SA, Starmill SRL, Multipack SRL, Scandic Distilleries SA, European Drinks SA, Rieni Drinks SA, Transilvania General Import‑Export SRL un West Leasing SRL (iepriekš – West Leasing International SRL), kas pašas ir prasītājas pirmajā instancē, pieder sabiedrībai European Food and Drinks Group.

21.

Pamatojoties uz pastāvīgu ieguldītāju sertifikātiem, ko European Food saņēma 2000. gada 1. jūnijā un Starmill un Multipack – 2002. gada 17. maijā, šīs sabiedrības veica ieguldījumus Štejas‑Nučetas raktuvju zonā.

22.

2000. gada februārī Rumānija sāka pievienošanās sarunas ar Savienību. Saistībā ar šīm sarunām Savienības 2001. gada 21. novembra kopējā nostājā ir konstatēts, ka Rumānijā ir “vairākas jau spēkā esošas, kā arī jaunas nesaderīgas atbalsta shēmas, kas nav saskaņotas ar acquis”, tostarp “atvieglojumi, kas paredzēti saskaņā ar [VĀR]”.

23.

2004. gada 26. augustā, konkretizējot, ka, “lai izpildītu Kopienas valsts atbalsta noteikumu kritērijus un arī pabeigtu sarunas [par] nodaļu Nr. 6 (Konkurences politika), valsts tiesību aktos ir jāizslēdz jebkāda valsts atbalsta forma, kas neatbilst acquis communautaire šajā jomā”, Rumānija atcēla visus stimulus, kas paredzēti saskaņā ar VĀR, izņemot uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu. Šī atcelšana stājās spēkā 2005. gada 22. februārī.

24.

2007. gada 1. janvārī Rumānija pievienojās Savienībai.

25.

2005. gada 28. jūlijā pieci no prasītājiem pirmajā instancē, proti, Ioan un Viorel Micula, European Food, Starmill un Multipack (turpmāk tekstā – “prasītāji šķīrējtiesā”) lūdza šķīrējtiesas izveidošanu saskaņā ar DIL 7. pantu, lai saņemtu kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts ar VĀR paredzēto stimulu atcelšanu.

26.

Ar 2013. gada 11. decembra šķīrējtiesas nolēmumu (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas nolēmums”) šķīrējtiesa secināja, ka, atceļot VĀR paredzētos stimulus, Rumānijai nav izdevies nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret ieguldījumiem, un piesprieda Rumānijai maksāt prasītājiem šķīrējtiesā kompensāciju 791882452 Rumānijas leju (RON) (aptuveni 178 miljoni EUR) apmērā.

27.

2014. gada 31. janvārī Komisijas dienesti informēja Rumānijas iestādes, ka šķīrējtiesas nolēmuma jebkāda īstenošana vai izpilde būtu uzskatāma par jaunu atbalstu un būtu paziņojama Komisijai.

28.

2014. gada 20. februārī Rumānijas iestādes informēja Komisijas dienestus, ka tās ir veikušas daļēju kompensācijas maksājumu, ko šķīrējtiesa bija piespriedusi prasītājiem šķīrējtiesā, dzēšot nodokļu parādu, kuru European Food bija parādā Rumānijas iestādēm.

29.

2014. gada 26. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 3192, prasot Rumānijai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 11. panta 1. punktu nekavējoties pārtraukt jebkādu rīcību, kuras rezultātā varētu notikt šķīrējtiesas nolēmuma īstenošana vai izpilde – jo šāda rīcība var būt nelikumīgs valsts atbalsts –, kamēr Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

30.

Ar 2014. gada 1. oktobra vēstuli Komisija informēja Rumāniju par savu lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz to, ka Rumānija 2014. gada sākumā ir daļēji īstenojusi šķīrējtiesas nolēmumu, kā arī attiecībā uz jebkādu turpmāku tā īstenošanu vai izpildi.

31.

Saskaņā ar Rumānijas iestāžu teikto šķīrējtiesas nolēmums tika pilnībā izpildīts.

32.

2015. gada 30. martā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kurā tā uzskatīja, ka kompensācijas maksājums, ko šķīrējtiesa ir piešķīrusi vienotai ekonomiskai vienībai, kuru veido Ioan un Viorel Micula, European Food, Starmill, Multipack, Scandic Distilleries, European Drinks, Rieni Drinks, Transilvania General Import‑Export un West Leasing, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ir jāatgūst.

IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

33.

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 6., 30. un 28. novembrī, European Food, Starmill, Multipack un Scandic Distilleries lietā T‑624/15, Ioan Micula lietā T‑694/15 un Viorel Micula, kā arī European Drinks, Rieni Drinks, Transilvania General Import‑Export un West Leasing lietā T‑704/15 cēla prasību, lūdzot atcelt strīdīgo lēmumu. Vispārējā tiesa atļāva Spānijas Karalistei un Ungārijai iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Atbilstoši Reglamenta 68. pantam Vispārējā tiesa šīs trīs lietas apvienoja galīgā nolēmuma taisīšanai.

34.

Katras prasības pamatojumam pirmajā instancē prasītāji izvirzīja astoņus pamatus, no kuriem daži bija sadalīti vairākās daļās.

35.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, apmierināja otrā pamata pirmo daļu lietās T‑624/15 un T‑694/15 un pirmā pamata pirmo daļu lietā T‑704/15 par Komisijas kompetences neesamību un Savienības tiesību nepiemērojamību situācijai pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai. Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 59.–93. punktā nosprieda, ka, pieņemot strīdīgo lēmumu, Komisija ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi kompetenci, kas tai saskaņā ar LESD 108. pantu un Regulu Nr. 659/1999 bija attiecībā uz faktiem pirms šīs pievienošanās, un ka līdz ar to Komisija nevarēja aplūkojamo pasākumu kvalificēt par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

36.

Otrkārt, Vispārējā tiesa apmierināja lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata otro daļu un lietā T‑704/15 izvirzītā otrā pamata pirmo daļu, kas attiecās uz šķīrējtiesas nolēmuma kļūdainu kvalifikāciju par “priekšrocību” un “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94.–111. punktā nosprieda, ka strīdīgais lēmums ir pretlikumīgs, ciktāl ar to kā “priekšrocība” un “atbalsts” šīs tiesību normas izpratnē ir kvalificēta šķīrējtiesas piespriestā kompensācija nolūkā kompensēt kaitējumu, kas izrietēja no fiskālu stimulu pasākumu atsaukšanas, vismaz attiecībā uz laikposmu, pirms Rumānijā bija stājušās spēkā Savienības tiesības.

37.

Tādējādi Vispārējā tiesa pilnībā atcēla strīdīgo lēmumu, neizvērtējot ne pārējās šo pamatu daļas, ne pārējos pamatus.

V. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

38.

Ar apelācijas sūdzību Komisija, ko atbalsta Polijas Republika, lūdz Tiesu:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

noraidīt pirmā pamata pirmo daļu un otrā pamata pirmo daļu, kas ir izvirzītas lietā T‑704/15, kā arī otrā pamata pirmo un otro daļu, kuras ir izvirzītas lietās T‑624/15 un T‑694/15;

nodot apvienotās lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 atpakaļ Vispārējai tiesai un

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

39.

Spānijas Karaliste savā atbildes rakstā lūdz Tiesu:

apmierināt apelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt pirmajā instancē celto prasību kā nepieņemamu un,

pakārtoti, apmierināt apelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt pirmajā instancē celto prasību kā nepamatotu.

40.

European Food, Starmill, Multipack un Scandic Distilleries, kā arī Ioan Micula (turpmāk tekstā – “European Food u.c.”) lūdz Tiesu:

apelācijas sūdzību noraidīt;

pakārtoti, atcelt strīdīgo lēmumu;

pakārtoti tam, nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un

piespriest Komisijai un personām, kas iestājušās lietā, segt savus, kā arī atlīdzināt European Food u.c. tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē un apelācijas instancē.

41.

Viorel Micula, European Drinks, Rieni Drinks, Transilvania General Import‑Export un West Leasing (turpmāk tekstā – “Viorel Micula u.c.”) lūdz Tiesu:

apelācijas sūdzību noraidīt;

pakārtoti, apmierināt lietā T‑704/15 izvirzīto otro pamatu pirmajā instancē un līdz ar to atcelt strīdīgo lēmumu;

pakārtoti tam, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

piespriest Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt Viorel Micula u.c. tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, un

piespriest Ungārijai un Spānijas Karalistei pašām segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

42.

Pretapelācijas sūdzībā Spānijas Karaliste, kuru atbalsta Polijas Republika, lūdz Tiesu:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

noraidīt kā nepieņemamu prasību pirmajā instancē un

piespriest European Food u.c. un Viorel Micula u.c. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43.

Komisija lūdz apmierināt pretapelācijas sūdzību.

44.

European Food u.c. un Viorel Micula u.c. lūdz noraidīt pretapelācijas sūdzību un piespriest Spānijas Karalistei, Komisijai un personām, kas iestājušās lietā, segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību un piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību.

45.

Komisija, Spānijas Karaliste, Polijas Republika, European Food u.c. un Viorel Micula u.c. iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību.

46.

Tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 20. aprīlī, mutvārdu apsvērumi tika sniegti Komisijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Spānijas Karalistes, Latvijas Republikas, Polijas Republikas, European Food u.c., kā arī Viorel Micula u.c. vārdā.

VI. Vērtējums

47.

Savu vērtējumu sākšu, izvērtējot pretapelācijas sūdzību saistībā ar šķīrējtiesas procesu, kuru pamatā ir ES iekšienē noslēgti DIL, atbilstību Savienības tiesībām, jo, ja tā būtu jāpieņem, tas izraisītu prasības pirmajā instancē nepieņemamību. Uzskatot, ka pretapelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītie pamati būtu jānoraida, es turpināšu šo vērtējumu, izskatot galveno apelācijas sūdzību, kurā ir izskatīts jautājums par Komisijas kompetenci valsts atbalsta tiesībās saistībā ar valsts pievienošanos Savienībai.

A. Par pretapelācijas sūdzību

48.

Pretapelācijas sūdzībā Spānijas Karaliste, kuru savos rakstveida apsvērumos šajā ziņā atbalsta Komisija un Polijas Republika, apgalvo, ka aplūkotais šķīrējtiesas process un tam sekojošais šķīrējtiesas nolēmums apdraud savstarpējas uzticēšanās principu un Savienības tiesību autonomiju atbilstoši principiem, kurus Tiesa ir izstrādājusi spriedumā Achmea. No tā izrietot, ka prasītājiem pirmajā instancē nebija nekādas leģitīmas intereses celt prasību, jo tie vēlas strīdīgā lēmuma atcelšanu, lai panāktu, ka tiek izpildīts šķīrējtiesas nolēmums, kas ir pretrunā LES 19. pantam un LESD 267. un 344. pantam.

1.   Par pretapelācijas sūdzības pieņemamību

49.

European Food u.c. un Viorel Micula u.c. norāda, ka Spānijas Karalistes iesniegtā pretapelācijas sūdzība nav pieņemama.

50.

Pirmkārt, Spānijas Karalistei neesot tiesību piedalīties tiesvedībā kā atbildētājai apelācijas tiesvedībā Tiesas Reglamenta 172. panta izpratnē, un tātad tā tajā nevarēja piedalīties kā pretapelācijas sūdzības iesniedzēja.

51.

Šajā ziņā norādu, ka European Food u.c. un Viorel Micula u.c. 2020. gada 17. marta vēstulēs jau ir lūgušas Tiesu, lai Spānijas Karaliste tiktu izslēgta no šīs tiesvedības kā tās dalībniece, jo šī dalībvalsts neesot pierādījusi interesi apelācijas sūdzības apmierināšanai vai noraidīšanai Reglamenta 172. panta izpratnē. Ar 2020. gada 29. marta vēstuli Tiesas kanceleja pēc lēmuma, ko Tiesas priekšsēdētājs pieņēma, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, informēja lietas dalībniekus par to lūguma noraidīšanu, pamatojoties būtībā uz to, ka, tā kā Spānijas Karalistei kā dalībvalstij ir atļauts iestāties pirmajā instancē saskaņā ar Tiesas statūtu 40. pantu, tai automātiski ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta.

52.

Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet – ar to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi tai iesniegtos prasījumus, pietiek, lai pamatotu attiecīgā lietas dalībnieka interesi, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta ( 8 ). Tā kā Spānijas Karaliste Vispārējā tiesā ir lūgusi noraidīt prasītāju pirmajā instancē celtās prasības, šai dalībvalstij noteikti ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, Reglamenta 172. panta izpratnē.

53.

Otrkārt, katrā ziņā Tiesas statūtu 40. panta pirmā daļa un 56. panta trešā daļa piešķir dalībvalstīm “privileģētu prasītāju” statusu, atbrīvojot tās no pienākuma pierādīt interesi celt apelācijas sūdzību – un tātad a fortiori – pretapelācijas sūdzību Savienības tiesās ( 9 ).

54.

Otrkārt, saskaņā ar Reglamenta 178. panta 3. punktu pretapelācijas sūdzība neesot pieņemama, jo, pirmkārt, tajā ir tikai atkārtoti tie paši argumenti, kurus Spānijas Karaliste ir izvirzījusi atbildes rakstā uz galveno apelācijas sūdzību, vai arī atsauce uz tās ietvaros formulētajiem apsvērumiem, un, otrkārt, ar to vienlaicīgi ir paredzēts paplašināt strīda priekšmetu.

55.

Taisnība, ka argumenti, ko šī dalībvalsts ir formulējusi pretapelācijas sūdzībā un atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību, ir līdzīgi. Tomēr ir jāuzsver, ka pretapelācijas sūdzībā Spānijas Karaliste apstrīd Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamību. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Tiesai vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes ir jālemj par pamatiem, kas attiecas uz prasības pirmajā instancē nepieņemamību ( 10 ).

56.

Līdz ar to, pat pieņemot, ka pastāv pārklāšanās starp Spānijas Karalistes atbildes rakstu un pretapelācijas sūdzību, Tiesai pēc savas ierosmes būtu jāizskata jautājums par pieņemamību, jo tas ir jāapspriež, ja būtu jāpiekrīt šīs dalībvalsts argumentācijai, ko šajā ziņā atbalsta Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, Latvijas Republika un Polijas Republika.

57.

Šādos apstākļos uzskatu, ka visos gadījumos ir jāanalizē dažādie argumenti, kas izvirzīti pretapelācijas sūdzībā, ar kuriem Spānijas Karaliste vēlas pierādīt prasības pirmajā instancē nepieņemamību.

2.   Par pretapelācijas sūdzības pamatotību

58.

Spānijas Karaliste izvirza trīs argumentus pamata par aplūkotā šķīrējtiesas procesa nesaderību ar Savienības tiesībām pamatojumam, kas nozīmētu atcelšanas prasības Vispārējā tiesā nepieņemamību.

59.

Atzīstu, ka ir zināmas šaubas par aplūkotā šķīrējtiesas procesa nesaderības ietekmi uz European Food u.c. un Viorel Micula u.c. interesi celt prasību un uz prasības pieņemamību Vispārējā tiesā ( 11 ). Tomēr, kā to pierādīšu, arguments par šķīrējtiesas nolēmuma nesaderību ar Savienības tiesībām ir jānoraida, līdz ar to nav jāizskata jautājums par tā ietekmi uz prasītāju situāciju.

60.

Pretapelācijas sūdzības vērtējumu sākšu, izpētot pirmos divus Spānijas Karalistes izvirzītos argumentus, kuri būtībā liecina par labu Tiesas spriedumā Achmea izstrādāto principu piemērošanai šķīrējtiesas procesā, kas kļuvis iespējams līdz ar Rumānijas pievienošanos Savienībai.

61.

Šo vērtējumu turpināšu, izvērtējot pretapelācijas sūdzības pirmā pamata pēdējo argumentu, kas atkāpjas no ES iekšienē noslēgto DIL problemātikas un attiecas uz jautājumu par strīdu starp dalībvalstīm un trešām valstīm izšķiršanas mehānisma saderību ar Savienības tiesību sistēmu.

a)   Sprieduma “Achmea” piemērojamība attiecībā uz šķīrējtiesas procesu, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš ir noslēgts starp divām dalībvalstīm, pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, ir pievienojusies Savienībai, un kas tiek izskatīts šīs pievienošanās brīdī

62.

Spānijas Karaliste, Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, Latvijas Republika un Polijas Republika norāda, ka, ņemot vērā principus, ko Tiesa ir izklāstījusi spriedumā Achmea, aplūkotais šķīrējtiesas process nav saderīgs ar Savienības tiesībām.

63.

Pirmkārt, šie lietas dalībnieki norāda, ka aplūkotais šķīrējtiesas process kopš Rumānijas pievienošanās Savienībai brīža esot jāuzskata par šķīrējtiesu “ES iekšienē”.

64.

Otrkārt, šķīrējtiesai, kas izveidota, pamatojoties uz DIL starp Zviedrijas Karalisti un Rumāniju, esot jāinterpretē vai jāpiemēro Savienības tiesības, konkrētāk, 1995. gada nolīgums. Tomēr no sprieduma Achmea izrietot, ka Savienības tiesībām ir pretrunā tāds strīdu izšķiršanas mehānisms, kurš ir paredzēts DIL, kas noslēgts starp divām dalībvalstīm, un kurā ir norādīts, ka šķīrējtiesa ārpus Savienības tiesu sistēmas, kas nav pakļauta dalībvalsts tiesas kontrolei, var interpretēt vai piemērot Savienības tiesības.

65.

Tātad ar aplūkoto šķīrējtiesas procesu kopš Rumānijas pievienošanās Savienībai brīža tiekot pārkāpts LESD 267. un 344. pants.

1) Sprieduma “Achmea” judikatūras piemērojamība laikā

66.

Pilnībā piekrītu Spānijas Karalistes un Komisijas nostājai, ka Savienības tiesības un līdz ar to judikatūra, kas izriet no sprieduma Achmea, Rumānijā ir piemērojamas kopš tās pievienošanās brīža ( 12 ).

i) Savienības tiesību piemērošana no pievienošanās brīža

67.

Šāda Savienības tiesību piemērošana kopš Rumānijas pievienošanās Savienībai, manuprāt, rada zināmas sekas. Neviens šķīrējtiesas process, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš ir noslēgts starp Rumāniju un citu dalībvalsti pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, nav saderīgs ar Savienības tiesībām. No Savienības tiesību pārākuma principa izriet, ka, sākot no šīs pievienošanās brīža, šķīrējtiesas, kas ir izveidota, pamatojoties uz DIL, kurš noslēgts starp Rumāniju un citu dalībvalsti, kompetenci nevar noteikt un nevienu šķīrējtiesas procesu vairs nevar uzsākt, pamatojoties uz ES iekšienē noslēgtu DIL ( 13 ).

68.

Tomēr šāds risinājums man šķiet diskutabls attiecībā uz šķīrējtiesas procesiem, kas ir uzsākti pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai un kas joprojām notiek šīs pievienošanās brīdī, līdz ar to ir jāanalizē, cik lielā mērā principi, kas izriet no sprieduma Achmea, ir piemērojami šīm situācijām.

ii) Sprieduma “Achmea” principu tūlītēja piemērojamība tādas situācijas sekām nākotnē, kas ir radusies pirms pievienošanās Savienībai

69.

Lai pamatotu judikatūras, kas izriet no sprieduma Achmea, piemērošanu šādos gadījumos, Spānijas Karaliste un Komisija pamatojas uz principu par Savienības tiesību tūlītēju piemērošanu tādas situācijas sekām nākotnē, kas ir radusies pirms pievienošanās Savienībai ( 14 ).

70.

Šo principu nevar apšaubīt ( 15 ). No judikatūras ļoti skaidri izriet, ka “saskaņā ar vispāratzītu principu likumi, ar kuriem tiek grozīta kāda tiesību norma, ir piemērojami, ja vien nav izdarīta attiecīga atkāpe, arī tādu situāciju nākotnes sekām, kuras ir radušās iepriekšējā likuma spēkā esamības laikā ( 16 )”, no kā izriet arī, ka Savienības tiesības “ir jāuzskata par nekavējoties piemērojamām un tādām, kas [dalībvalstij] ir saistošas no tās pievienošanās dienas, tādējādi [tās] attiecas uz tādas situācijas sekām nākotnē, kas ir radusies vēl pirms šīs jaunās dalībvalsts pievienošanās” ( 17 ).

71.

Turklāt ir taisnība, ka Tiesa plaši interpretē jēdzienu “situācijas nākotnes sekas, kuras ir radušās iepriekšējā likuma spēkā esamības laikā” ( 18 ). Tā vairākkārt ir atsaukusies uz “situācijām, kas radušās pirms jaunā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās, bet vēl var mainīties” ( 19 ), apliecinot nesašaurinātu izpratni attiecībā uz vārdiem “nākotnes sekas”. Turklāt Tiesa ir skaidri atzinusi, ka Savienības tiesības ir nekavējoties piemērojamas jautājumam par zaudējumu, kas radušies pirms dalībvalsts pievienošanās Savienībai, bet izmaksāti pēc pievienošanās, nolūkā kompensēt zaudējumu sekas cietušā mūža atlikušajā dzīves laikā, atlīdzināšanas saderību ar Savienības tiesībām ( 20 ).

72.

Šīs judikatūras gaismā un pretēji nostājai, ko aizstāv European Food u.c. un Viorel Micula u.c., ar to, ka aplūkotais šķīrējtiesas process, kurš uzsākts pēc apstrīdēta Rumānijas tiesību akta, kas pieņemts pirms pievienošanās, ir turpinājies pēc pievienošanās, manuprāt, pietiek, lai noteiktu situācijas, kas radusies pirms pievienošanās, nākotnes seku esamību ( 21 ).

73.

Tādējādi uzskatu, ka Savienības tiesības un līdz ar to judikatūra, kas izriet no sprieduma Achmea, ir piemērojamas laikā aplūkotajam šķīrējtiesas procesam, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš ir noslēgts starp Rumāniju un citu dalībvalsti pirms pievienošanās un joprojām ir spēkā pievienošanās brīdī.

74.

Tomēr uzskatu, ka princips par Savienības tiesību tūlītēju piemērošanu tādas situācijas sekām nākotnē, kas radusies pirms pievienošanās, pats par sevi neļauj atrisināt jautājumu par šķīrējtiesas procesa, kurš ir uzsākts, pamatojoties uz ES iekšienē noslēgto DIL pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Savienībai, saderību ar Savienības tiesībām.

75.

Izskats dažkārt ir maldinošs, un principu, kas izriet no sprieduma Achmea, piemērošanu šādās situācijās nevar konstatēt, pamatojoties tikai uz šo pamatu, iepriekš neizanalizējot šajā spriedumā sniegtā pamatojuma pamatā esošo loģiku.

2) Judikatūras, kas izriet no sprieduma “Achmea”, materiālā piemērojamība

76.

Savienības tiesību piemērošana, sākot no pievienošanās brīža, šķīrējtiesas procesam, kas ir uzsākts, pamatojoties uz ES iekšienē noslēgtu DIL pirms valsts, kura ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Savienībai, nevar likt izzust šī procesa, kas ir uzsākts likumīgi un kas attiecas uz strīdu pirms pievienošanās, īpašajam raksturam.

77.

Tomēr man šķiet, ka šīm iezīmēm ir konkrēta ietekme materiālā, nevis laika ziņā attiecībā uz iespēju piemērot no sprieduma Achmea izrietošo judikatūru šajā lietā aplūkotajam šķīrējtiesas procesam. Citiem vārdiem sakot, lai gan šī judikatūra tāpat kā Savienības tiesības kopumā, raugoties vienīgi no laika viedokļa, ir piemērojama aplūkojamajam šķīrējtiesas procesam, pieeja, raugoties no materiālā viedokļa, dažādos aspektos atšķiras.

i) Savienības tiesību autonomijas apdraudējuma neesamība

78.

Norādīšu, ka risinājums, pie kāda Tiesa nonāca spriedumā Achmea, ir balstīts uz Savienības tiesību autonomijas apdraudējumu, ko rada tāda šķīrējtiesas procesa izmantošana, kura pamatā ir ES iekšienē noslēgts DIL un kurā var tikt interpretētas vai piemērotas Savienības tiesības.

– Savienības tiesību autonomijas princips

79.

Tiesa ir precizējusi, ka Savienības tiesību autonomiju garantē ar Līgumiem izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju ( 22 ). Tās atslēga ir prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, izveidojot tiesnešu dialogu starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, nolūkā nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju ( 23 ).

80.

Šķīrējtiesas procesa, kas uzsākts, pamatojoties uz starp divām dalībvalstīm noslēgtu DIL, izmantošana var izslēgt no tiesu sistēmas tāda strīda atrisināšanu, kurš ietver Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, un tādējādi tas pārkāpj Savienības tiesību autonomijas principu, kas atspoguļots LESD 267. un 344. pantā.

81.

Citiem vārdiem sakot, sprieduma Achmea risinājums tostarp ir balstīts uz neiespējamību saskaņā ar Savienības tiesību autonomijas principu liegt dalībvalstu tiesām to kompetenci attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, kā arī Tiesas kompetenci atbildēt uz minēto tiesu uzdotajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu prejudiciālā nolēmuma ietvaros ( 24 ).

82.

Tomēr uzskatu, ka attiecībā uz šķīrējtiesas procesu, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš ir noslēgts starp divām dalībvalstīm pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Savienībai, neviens strīds, kas var skart Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, netiek izslēgts no Savienības tiesu sistēmas.

83.

Šajā ziņā man ir jāprecizē, ka no šī skatupunkta nav lielas nozīmes tam, vai šāds strīds noteikti ietver šķīrējtiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu. Manuprāt, ar to vien, ka pastāv risks, ka tas tā ir, pietiek, lai varētu kvalificēt Savienības tiesību autonomijas apdraudējumu, ar nosacījumu, ka strīds, kurā šāds risks rodas, patiešām ietilpst Savienības tiesu sistēmā ( 25 ). Turklāt norādīšu, ka šis risks, manuprāt, pastāv visos ES iekšienē noslēgtajos DIL. Līdz ar to man nešķiet, ka šajā lietā ir jāpārbauda, vai šķīrējtiesa patiešām ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības vai arī būtu varējusi to darīt. Spriedumu Achmea saprotu tādējādi, ka Tiesa kā kritēriju šķīrējtiesas procesa, kas ir balstīts uz ES iekšienē noslēgtu DIL, saderībai ar Savienības tiesību autonomijas principu ir noteikusi to, vai šādas procedūras rezultātā valsts tiesām tiek atņemta to kompetence attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, kā arī Tiesai tiek atņemta tās kompetence ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedības palīdzību atbildēt uz to jautājumiem.

– Rumānijas tiesu kompetence vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu

84.

Strīds, kas radies no tā, ka valsts, iespējams, ir pārkāpusi DIL noteikumu pirms šīs valsts pievienošanās Savienībai, un kura noregulējuma procedūra ir uzsākta pirms šīs pievienošanās, ne vienmēr ietilpst Savienības tiesu sistēmā. Tas, ka to atrisina šķīrējtiesa, kas ir izveidota, pamatojoties uz DIL, kurš ir noslēgts starp divām dalībvalstīm pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Savienībai, nevar atņemt dalībvalstu tiesām to kompetenci attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, kā arī Tiesas kompetenci prejudiciālā nolēmuma ietvaros atbildēt uz jautājumiem, kurus minētās tiesas ir uzdevušas saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

85.

Aicinu Tiesu iedomāties situāciju, kurā strīds par apgalvoto šīs valsts pieļauto DIL noteikumu pārkāpumu būtu iesniegts Rumānijas tiesā, nevis šķīrējtiesā. Šī tiesa, manuprāt, nevarētu, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzdot jautājumu Tiesai, vai ir radies jautājums par Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

86.

Pirmkārt, Rumānijas tiesai, kurā tiktu izskatīts iespējamais šīs dalībvalsts pieļautais DIL noteikumu pārkāpums, pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai acīmredzami nebūtu iespējas vērsties Tiesā, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo šī tiesa tobrīd nebūtu dalībvalsts tiesa LESD 267. panta izpratnē. Turklāt 1995. gada nolīgumā Rumānijas tiesām nebija paredzēta iespēja vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

87.

Otrkārt, tāds pats risinājums ir jāpiemēro attiecībā uz Rumānijas tiesas, kurā prasība ir celta pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, iespēju vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc šīs pievienošanās. No Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka tās kompetencē nav lemt par Savienības tiesību interpretāciju strīdā par situāciju, kas radusies pirms pievienošanās ( 26 ).

88.

Tieši tā tas bija attiecībā uz strīdu, kurā tika ierosināts aplūkotais šķīrējtiesas process. Apgalvotais Rumānijas pieļautais DIL pārkāpums, kas ir strīda priekšmets, notika pirms šīs valsts pievienošanās Savienībai, un aplūkotais šķīrējtiesas process tika uzsākts pirms pievienošanās. Visi atbilstošie fakti šajā sakarā tātad notika pirms šīs pievienošanās, un tie visi bija radījuši sekas. Rumānijas tiesa, kas izskata šādu strīdu, nevarētu uzdot Tiesai jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu šajā strīdā.

89.

Šādu risinājumu neliek apšaubīt ne princips par Savienības tiesību tūlītēju piemērošanu tādas situācijas sekām nākotnē, kas radusies pirms pievienošanās, ne judikatūra, kas izriet no sprieduma Kremikovtzi ( 27 ), uz kuru atsaucas Komisija un kurā Tiesa atzina, ka tās kompetencē ir interpretēt Eiropas nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bulgārijas Republiku, no otras puses ( 28 ), noteikumus strīdā par faktiem, kuri notikuši pirms Bulgārijas pievienošanās Savienībai.

90.

Attiecībā uz principu par Savienības tiesību tūlītēju piemērošanu tādas situācijas sekām nākotnē, kas radusies pirms pievienošanās, ir jākonstatē, ka šāds princips nav piemērojams strīdā par apgalvoto Rumānijas pieļauto DIL noteikumu pārkāpumu. Kā ir izklāstīts šo secinājumu 86. punktā, Rumānijas tiesā izskatāmā strīda pamatā esošie fakti norāda uz to, ka Rumānija atcēla VĀR režīmu, kas izraisīja iespējamu no DIL izrietošo pienākumu neizpildi. Tātad situācija, kas ir strīda pamatā, bija radusies pirms pievienošanās un skaidri attiecas uz pagātni ( 29 ).

91.

Attiecībā uz spriedumu Kremikovtzi ( 30 ) man turklāt nešķiet, ka ir iespējams apstrīdēt konstatējumu par Tiesas kompetences neesamību šo pašu iemeslu dēļ. Lai gan pamatlietas faktu pamatā šajā spriedumā bija atbalsta izmaksāšana pirms pievienošanās, strīda priekšmets tomēr attiecās uz šī atbalsta atgūšanas procedūru un tostarp juridisko pamatu, uz kuru šādai procedūrai, kas notika krietni pēc pievienošanās, bija jābalstās. Citiem vārdiem sakot, prejudiciālo jautājumu priekšmets attiecās uz atbalsta sekām, kas izpaudās kā tiesību akta pieņemšana un konkrēts notikums pēc dalībvalsts pievienošanās, kas pamatoja Tiesas kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

92.

Gluži pretēji, strīds, kas šajā lietā varēja tikt iesniegts Rumānijas tiesā, attiecās uz situāciju – apgalvoto Rumānijas pieļautu DIL pārkāpumu – kas pavisam noteikti notika pirms pievienošanās. Pretēji lietai Kremikovtzi, neviens fakts vai akts pēc pievienošanās tādējādi nebija strīda priekšmets šķīrējtiesā ( 31 ).

93.

Šādos apstākļos uzskatu – tā kā Tiesai nav kompetences atbildēt uz prejudiciālu jautājumu, ko uzdevusi Rumānijas tiesa, ja šāds strīds būtu iesniegts šajā tiesā, strīds, kas ir šķīrējtiesas procesa pamatā, nevar ietilpt Savienības tiesību sistēmā ne pirms, ne pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai.

94.

No tā izriet, ka tāds šķīrējtiesas process kā šajā lietā, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš noslēgts starp divām dalībvalstīm pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesā, pievienošanās Savienībai, manuprāt, nevar apdraudēt Savienības tiesību autonomiju pat pēc šīs pievienošanās, līdz ar to atšķirībā no šķīrējtiesas procesa, kas tiek aplūkots lietā, kurā pasludināts spriedums Achmea, nevar konstatēt LESD 267. un 344. panta pārkāpumu.

95.

Papildu elementi apliecina aplūkotā šķīrējtiesas procesa saderību ar Savienības tiesībām attiecībā uz jautājumu par savstarpējas uzticības principa pārkāpumu, kura, manuprāt, nav.

ii) Jautājums par savstarpējas uzticības principa pārkāpuma esamību

96.

Spānijas Karaliste apgalvo, ka no Rumānijas pievienošanās Savienībai brīža aplūkotajai šķīrējtiesai šajā lietā esot bijis jāatsakās no jurisdikcijas par labu Rumānijas tiesām, kuras tādējādi pašas varēja nodrošināt ieguldītāju tiesību aizsardzību.

97.

Risinājums, ko Tiesa sniedza spriedumā Achmea, ir balstīts uz savstarpējas uzticības principa pārkāpumu, ko var veidot šķīrējtiesas procesa, kurš uzsākts, pamatojoties uz ES iekšienē noslēgtu DIL, izmantošana strīdā, kas var attiekties uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

98.

Spriedumā Achmea ( 32 ) Tiesa atgādināja, ka Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpieņēmumu, ka katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir daudzas kopīgas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst. Šis pieņēmums nozīmē un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticību šo vērtību atzīšanā un tādējādi Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanā ( 33 ).

99.

Kā esmu norādījis savos secinājumos lietā Komstroy ( 34 ), izņemot ārkārtas apstākļus, dalībvalstīm ir jāuzskata, ka visas pārējās Savienības dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, tostarp pamattiesības, it īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā tiesā, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Savienības iestāžu, tostarp, pirmkārt, Komisijas, kurām ir jānodrošina šo vērtību ievērošana, īpašā loma apliecina to nozīmīgumu ( 35 ).

100.

Turklāt tieši tāpēc, ka attiecības, kas Savienību saista ar trešām valstīm, nav balstītas uz savstarpēju uzticību, kāda pastāv Savienībā, tas pamato to, ka starptautiska nolīguma, kas saista dalībvalsti un trešo valsti, līgumslēdzējas puses nolemj vienoties par neitrālu strīdu izšķiršanas mehānismu, jo ne visas līgumslēdzējas puses vienmēr pilnībā uzticas otras puses tiesu sistēmai, lai nodrošinātu nolīgumā ietverto noteikumu ievērošanu ( 36 ).

101.

No šāda viedokļa raugoties, norādīšu, ka Komisija veicināja DIL kā instrumentu, kas vajadzīgi, lai sagatavotu to pievienošanos Savienībai, noslēgšanu starp dalībvalstīm un Centrālās un Austrumeiropas valstīm ( 37 ). 1995. gada nolīguma 74. pants “Ieguldījumu veicināšana un aizsardzība” turklāt veicina to, lai dalībvalstis un Rumānija noslēgtu nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību un veicināšanu. Līdz ar to Zviedrijas Karaliste un Rumānija, noslēdzot attiecīgo DIL, sekoja šim pamudinājumam.

102.

Šajā īpašajā kontekstā DIL ietvertā strīdu izšķiršanas klauzula būtu jāsaprot kā pagaidu risinājums savstarpējas uzticības starp Zviedrijas Karalisti un Rumāniju neesamībai. Tādējādi runa bija par to, lai nodrošinātu dalībvalstu ieguldītāju aizsardzību Rumānijā, tostarp, tā kā nebija pietiekamas uzticības, ka šī valsts pirms pievienošanās ievēro ieguldītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, nodrošinot iespēju izmantot strīdu izšķiršanas sistēmu ārpus šīs valsts tiesu sistēmas ( 38 ).

103.

Šādos apstākļos man šķiet leģitīmi, ka šķīrējtiesneši, likumīgi izskatot lietu, pamatojoties uz DIL, kura noslēgšanu starp dalībvalsti un valsti, kas ir puse šķīrējtiesā, pirms tās pievienošanās veicināja pati Savienība, pievienošanās brīdī nenoraida savu kompetenci, jo šķīrējtiesas process ļāva pirms pievienošanās – tāpat kā savstarpējas uzticības princips pēc tās – nodrošināt ieguldītāju tiesību aizsardzību.

104.

Līdz ar to uzskatu, ka pretēji situācijai lietā, kurā tika pasludināts spriedums Achmea, ar savstarpējas uzticības principu nevar tikt attaisnota aplūkotā šķīrējtiesas procesa pārtraukšana, kas sākotnēji ļāva novērst uzticības trūkumu tam, ka Rumānija pirms savas pievienošanās Savienībai ievēros prasības attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

105.

Tiesas sēdē European Food u.c. un Viorel Micula u.c. turklāt apgalvoja, ka Rumānijas pievienošanās Savienībai neesot ļāvusi radīt savstarpēju uzticību starp šo dalībvalsti un citām dalībvalstīm, jo tās pievienošanās bija pakļauta nosacījumam par tāda mehānisma izveidošanu, kura mērķis ir nodrošināt sadarbību un pārliecināties par šīs dalībvalsts panākto progresu, lai sasniegtu noteiktus īpašus atsauces mērķus tiesu sistēmas reformas un korupcijas apkarošanas jomā ( 39 ).

106.

Šāds arguments nepārliecina. MSP lēmums pats par sevi nenozīmē savstarpējas uzticības principa nepiemērošanu attiecībās starp Rumāniju un citām dalībvalstīm. Vispārēja neuzticēšanās dalībvalstij, pamatojoties vienīgi uz tāda mehānisma īstenošanu, kāds ir ietverts MSP lēmumā tās pievienošanās brīdī, nevar pastāvēt Savienības tiesību sistēmā. Uzticības ierobežojums attiecībā uz Rumānijas tiesām var tikt pamatots vienīgi ar objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju par tiesu sistēmas darbību dalībvalstī ( 40 ).

3) Secinājums par “Achmea” judikatūras piemērošanu

107.

No visa iepriekš minētā, manuprāt, izriet, ka principi, kas izriet no sprieduma Achmea, nevar tikt piemēroti attiecībā uz tādu šķīrējtiesas procesu kā šajā lietā, kas ir uzsākts, pamatojoties uz DIL, kurš noslēgts starp divām dalībvalstīm pirms valsts, kas ir puse šķīrējtiesas procesā, pievienošanās Savienībai, un vēl notiek šīs pievienošanās brīdī ( 41 ).

108.

Manuprāt, nevar secināt, ka ir noticis Savienības tiesību autonomijas un savstarpējas uzticības principu pārkāpums un LESD 267. un 344. panta pārkāpums.

b)   DIL saderība ar Savienības tiesībām tā noslēgšanas brīdī

109.

Spānijas Karaliste, kuru šajā ziņā atbalsta Komisija, apgalvo, ka DIL kopš tā noslēgšanas brīža ir pretrunā Savienības tiesībām, jo šķīrējtiesa, kas izveidota uz tā pamata, var apdraudēt demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu dalībvalstīs, ciktāl tā liedz Rumānijas likumam vēlamo ekonomisko iedarbību, un apdraudēt tiesību aktu par valsts atbalstu faktisku piemērošanu Zviedrijā un Rumānijā, un tātad DIL ietekmējot Savienības iestāžu darbību atbilstoši tās konstitucionālajam ietvaram.

110.

Pirmkārt, vispārīgi es šaubos par šāda argumenta pierādījuma spēku, ņemot vērā kontekstu, kas aptver DIL noslēgšanu starp dalībvalstīm un Rumāniju, jo Savienība pēdējās minētās mudināja to darīt ar 1995. gada nolīgumu. Šāds risinājums turklāt nozīmētu, ka ar atpakaļejošu spēku tiktu atzīta DIL, ko noslēgusi dalībvalsts ar trešo valsti, nesaderība un, vispārīgāk, neveicot cita veida pārbaudi, abstrakti tiktu apšaubīta visu DIL, kas noslēgti starp dalībvalsti un trešo valsti, saderība.

111.

Otrkārt, runājot konkrētāk par attiecīgo šķīrējtiesas procesu, uzskatu, ka šī procesa rezultātā valsts atbalsta tiesību normas katrā ziņā nezaudē efektivitāti, nedz arī Rumānijas tiesību akti zaudē vēlamo ekonomisko iedarbību, ciktāl to iemeslu dēļ, kurus izklāstīšu saistībā ar galvenās apelācijas sūdzības izskatīšanu, uzskatu, ka šajā lietā ir piemērojamas valsts atbalsta tiesību normas.

112.

Šajos apstākļos DIL nevar uzskatīt par nesaderīgu ar Savienības tiesībām kopš tā noslēgšanas brīža.

3.   Secinājumi par pretapelācijas sūdzību

113.

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pretapelācijas sūdzības pamats ir jānoraida. Tā kā pretapelācijas sūdzības otrais pamats ir atkarīgs no pirmā pamata pieņemšanas, uzskatu, ka pretapelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

B. Par galveno apelācijas sūdzību

114.

Komisija, kuru šajā ziņā atbalsta Spānijas Karaliste, apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza trīs pamatus. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir pieļāvusi tiesību kļūdu un kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju, jo tā ir secinājusi, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu; otrkārt, tiesību kļūdu, nospriežot, ka Savienības tiesības nav piemērojamas piešķirtajai kompensācijai, un, treškārt, tiesību kļūdu, ciktāl tā ir secinājusi, ka apstrīdētajā lēmumā šķīrējtiesas noteiktā kompensācijas piešķiršana kļūdaini ir kvalificēta kā priekšrocība.

115.

Savu analīzi sākšu ar apelācijas sūdzības pirmo divu pamatu pārbaudi, kuru mērķis ir noteikt brīdi, kad valsts atbalsts ir jāuzskata par tādu, kuru piešķīrusi dalībvalsts, lai noteiktu, vai tobrīd bija piemērojamas valsts atbalsta tiesības un vai Komisijas kompetencē bija pieņemt strīdīgo lēmumu.

1.   Par pirmajiem diviem apelācijas sūdzības pamatiem: atbalsta piešķiršanas brīža noteikšana

116.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. un nākamajos punktos ir atgādinājusi, ka Savienības tiesības Rumānijā kļuva piemērojamas tikai no tās pievienošanās Savienībai datuma un ka no tā izriet, ka tikai šajā datumā Komisija ieguva kompetenci, kas tai ļauj pārbaudīt Rumānijas rīcību saskaņā ar LESD 108. pantu. Vispārējā tiesa no tā pamatoti secina, ka, lai noteiktu Komisijas kompetenci pieņemt strīdīgo lēmumu, ir jānosaka datums, kurā tika piešķirts iespējamais atbalsts.

117.

Vispārējā tiesa uzskata, ka “prasītāju [pirmajā instancē] tiesības saņemt [aplūkoto] kompensāciju radās un sāka radīt sekas brīdī, kad Rumānija atcēla VĀR 24, proti, pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, un ka līdz ar to brīdis, kad šīs tiesības tika piešķirtas prasītājiem [..], bija pirms pievienošanās” ( 42 ).

118.

Komisija norāda, ka European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tiesības uz kompensāciju ieguva vienīgi tad, kad nolēmums tika pārveidots par izpildrakstu atbilstoši valsts tiesībām, jo iepriekš tiesības saņemt kompensāciju bija neskaidras. Tātad pasākums, ar kuru tiek piešķirts iespējamais atbalsts, esot nevis tas, ka Rumānija ir atcēlusi VĀR, bet gan šīs dalībvalsts veiktā nolēmuma īstenošana. Tā kā šis pasākums tika veikts pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, Savienības tiesības esot bijušas piemērojamas un Komisijai esot bijusi kompetence tās izvērtēt LESD 107. un 108. panta gaismā, tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka pasākums tika īstenots pirms šīs pievienošanās un ka Komisijai nebija kompetences.

119.

Šajā ziņā man īsumā jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo European Food u.c. un Viorel Micula u.c., jautājums par brīdi, kad atbalsts tika piešķirts, ir tiesību jautājums, kas var tikt pārsūdzēts, ja ir jānosaka, vai kompensācija, kas piešķirta ar šķīrējtiesas nolēmumu tādēļ, ka valsts ir atcēlusi nodokļu stimulēšanas sistēmu, ir jāuzskata par piešķirtu šīs atcelšanas brīdī pirms pievienošanās vai drīzāk tad, kad kompensācija faktiski tika izmaksāta, izpildot nolēmumu, pēc pievienošanās.

120.

Turklāt European Food u.c. un Viorel Micula u.c. argumentācijai, saskaņā ar kuru Komisija esot vēlējusies grozīt strīdīgo lēmumu, apgalvojot, ka attiecīgais atbalsts izriet nevis no kompensācijas izmaksas, bet gan no nolēmuma pieņemšanas, nevar piekrist, jo Komisijas apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un to mērķis ir kritizēt tā pamatotību ( 43 ).

121.

Kā atgādina Vispārējā tiesa, Tiesa spriedumā Magdeburger Mühlenwerke ( 44 ) ir noteikusi, ka “atbalsts ir uzskatāms par piešķirtu brīdī, kad saskaņā ar spēkā esošajiem valsts noteikumiem atbalsta saņēmējam tiek piešķirtas tiesības to saņemt”.

122.

Šāds formulējums, šķiet, norāda uz to, kā to apgalvo European Food u.c. un Viorel Micula u.c., ka atbalsta pasākuma noteikšanas brīdis ne vienmēr sakrīt ar tā faktiskās izmaksas brīdi.

123.

Lai gan tas tā ir bieži, tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, atbalsts var tikt uzskatīts par piešķirtu pat tad, ja tas faktiski nav ticis izmaksāts ( 45 ). Tāpat attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, ir nospriests, ka atbalsts var tikt uzskatīts par piešķirtu vienīgi tad, ja tas ir faktiski ticis īstenots, pat ja iepriekš pastāv atbalsta shēma ( 46 ).

124.

Citiem vārdiem sakot, atbalsta faktiska izmaksāšana, manuprāt, nav kritērijs, kas ļautu noteikt brīdi, kad pasākums ir uzskatāms par piešķirtu. Ar to vien, ka attiecīgā kompensācija tika izmaksāta pēc pievienošanās, tātad nepietiek, lai pierādītu, ka tā faktiski tika piešķirta šajā brīdī un ka līdz ar to ir bijušas piemērojamas Savienības tiesības un Komisijai ir bijusi kompetence.

125.

Manuprāt, no spriedumā Magdeburger Mühlenwerke ( 47 ) noteiktā principa skaidri izriet, ka galvenais apstāklis, lai noteiktu iespējamā atbalsta piešķiršanas brīdi, ir tas, ka attiecīgā pasākuma saņēmējs iegūst noteiktas tiesības to saņemt, un valstij ir ar to saistītas saistības noteikt pasākumu. Šāds kritērijs šķiet loģisks, ņemot vērā valsts atbalsta tiesību mērķi, kas ir vērsts uz to, lai aptvertu valsts darbības, jo vienkārša valsts apņemšanās rīkoties atbalsta saņēmēja uzņēmuma atbalstam jau pati par sevi var izraisīt konkurences izkropļojumu tirgū, pat pirms atbalsts faktiski tiek īstenots.

126.

Vispārējās tiesas ieskatā, European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tiesības saņemt iespējamo atbalsta pasākumu, kas ir šķīrējtiesas nolēmumā piešķirtā kompensācija, radās brīdī, kad Rumānija pārkāpa DIL noteikumus. Es nepiekrītu šai analīzei.

127.

Ir skaidrs, ka šķīrējtiesas piešķirtās kompensācijas pamatā, kura, iespējams, ir atbalsts, ir šis pārkāpums. Turklāt ir taisnība, kā to norāda Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, ka saskaņā ar tiesību aktu par atbildību loģiku šķīrējtiesas nolēmums un Rumānijas veiktie maksājumi European Food u.c. un Viorel Micula u.c. nozīmē, ka tiek atzītas tiesības saņemt kompensāciju par Rumānijas radīto kaitējumu, un šo tiesību izpildi. Šajā nozīmē šķīrējtiesas nolēmumā un tā izpildē vienīgi ar atpakaļejošu spēku tiek konstatētas jau pastāvējušas tiesības ( 48 ).

128.

Tomēr, lai gan tiesību aktos par atbildību tiesības uz atlīdzību rodas dienā, kad ir radies kaitējums, šāda interpretācija nenozīmē, ka valsts atbalsta tiesībās arī tiesības saņemt atbalstu rodas šajā brīdī. Ja šķīrējtiesas nolēmumā ar atpakaļejošu spēku ir konstatēts, ka pastāv tiesības uz kompensāciju, tad tas tā ir tādēļ, ka pirms šī nolēmuma šādas tiesības uz kompensāciju skaidri nepastāvēja.

129.

Šķīrējtiesas procesā tika apspriests tas, vai Rumānija ir pārkāpusi DIL noteikumus un tātad – vai European Food u.c. un Viorel Micula u.c. ir nodarīti zaudējumi, jo Rumānija apstrīd pašu faktu, ka tai būtu jāmaksā kompensācija. Tikai pēc tam, kad strīds tika izlemts, Rumānijai tika noteikts pienākums piešķirt attiecīgo kompensāciju un European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tika piešķirtas tiesības to saņemt atbilstoši valsts atbalsta tiesībām un ievērojot iepriekš minēto judikatūru. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka saskaņā ar tiesību aktiem par atbildību šķīrējtiesas nolēmumā ir atzītas tiesības uz zaudējumu atlīdzību pagātnē.

130.

Tā kā valsts atbalsta tiesības attiecas uz dalībvalstu rīcību un to apņemšanos veikt noteiktus pasākumus, nevar uzskatīt, ka Rumānijai būtu pienākums izmaksāt kompensāciju European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tajā brīdī, kad tā tieši apstrīdēja šāda pienākuma esamību.

131.

Šāda interpretācija zināmā mērā saskan ar judikatūru par atbalsta piešķiršanu ar valsts tiesas nolēmumu, kas, manuprāt, var būt analoģiska šīs lietas apstākļiem. Tādējādi tika nospriests, ka atbalsts izriet no valsts tiesas nolēmuma, ja tieši šajā lēmumā ir atzītas atbalsta saņēmēja tiesības saņemt atbalstu un noteikta tā galīgā summa ( 49 ). Turklāt Tiesa uzskatīja, ka pagaidu noregulējuma tiesneša lēmums, ar kuru tiek atjaunots atbalsta pasākums pēc tam, kad ir konstatēts, ka šis pasākums ir atcelts, pārkāpjot līgumu, ir jāuzskata par tādu, ar kuru pašu par sevi ir piešķirts jauns atbalsts ( 50 ).

132.

Šādos apstākļos uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju, nospriezdama, ka attiecīgais atbalsts tika piešķirts brīdī, kad Rumānija pārkāpa DIL noteikumus.

133.

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā lietā European Food u.c. un Viorel Micula u.c. ciestie zaudējumi izriet no tā, ka Rumānija atcēla VĀR, lai panāktu atbilstību valsts atbalsta tiesību normām. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa uzskata, ka atbalsta pasākuma atcelšana 1995. gada nolīguma izpratnē, kurā ir atsauce uz LESD 107. pantu, kura pastāvēšanu ir konstatējusi Rumānijas Konkurences padome, pati par sevi ir atbalsta pasākums. Rumānijas Konkurences padomei, kura bija kompetentā iestāde atcelšanas laikā, tātad saskaņā ar šo loģiku brīdī, kad tā lūdza Rumāniju atcelt VĀR, vienlaicīgi esot vajadzējis uzskatīt, ka šāda atcelšana ir uzskatāma arī par valsts atbalstu, un no jauna pārbaudīt šo pasākumu, ņemot vērā 1995. gada nolīguma noteikumus par valsts atbalstu.

134.

Vispārīgāk, kā norāda Komisija, Vispārējās tiesas risinājuma rezultātā tiktu atzīts, ka valsts atbalsts var tikt automātiski piešķirts valsts atbalsta atcelšanas dēļ. Šis apstāklis, manuprāt, norāda uz pārsūdzētajā spriedumā pieņemtā risinājuma nekonsekvenci.

135.

Tādējādi uzskatu, ka iespējamais atbalsta pasākums tika noteikts nevis DIL pārkāpuma brīdī, bet gan brīdī, kad tika atzītas European Food u.c. un Viorel Micula u.c. tiesības saņemt kompensāciju un kad attiecīgi Rumānijai bija pienākums izmaksāt šo kompensāciju, proti, pēc šķīrējtiesas nolēmuma pieņemšanas, brīdī, kad Rumānija to īstenoja. Tomēr šis brīdis bija pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai. No tā izriet, ka šim pasākumam bija piemērojamas Savienības tiesības un ka Komisijai saskaņā ar LESD 108. pantu bija kompetence izvērtēt attiecīgo kompensāciju valsts atbalsta tiesību gaismā.

136.

Konsekvences labad man šajā ziņā ir jāprecizē, ka jautājums par Komisijas kompetenci izvērtēt pasākumu, kas izriet no kompensācijas, kura piešķirta ar šķīrējtiesas pieņemtu nolēmumu, valsts atbalsta tiesību gaismā ir jautājums, kas atšķiras no jautājuma par Rumānijas tiesu kompetenci strīdā, kura rezultātā tika piešķirta kompensācija, uzdot jautājumu Tiesai prejudiciālā nolēmuma ietvaros. Šo iestāžu kompetences neesamība šajā ziņā nekādi neietekmē Komisijas kompetenci novērtēt zaudējumu atlīdzību, kas piešķirta pēc pievienošanās, valsts atbalsta tiesību gaismā. Kā pamatoti norāda Komisija, šo kompetenci nosaka vienīgi fakts, kas rada atbalstu un kas rodas brīdī, kad tiesības saņemt kompensāciju tiek skaidri atzītas.

137.

Līdz ar to abi pirmie apelācijas sūdzības pamati, manuprāt, būtu jāapmierina ( 51 ).

138.

Tā kā šī analīze ļauj noteikt Komisijas kompetenci izvērtēt attiecīgo atlīdzību saskaņā ar LESD 108. pantu, ir jānoraida pirmā pamata pirmā daļa, kas pirmajā instancē tika izvirzīta atcelšanas prasībā lietā T‑704/15, un otrā pamata pirmā daļa, kas izvirzīta lietās T‑624/15 un T‑694/15.

2.   Par trešo apelācijas sūdzības pamatu: priekšrocības esamība LESD 107. panta izpratnē

139.

Ar trešo pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kļūdaini interpretēdama “priekšrocības” jēdzienu un neatbildot uz visiem argumentiem, kas apstrīdētajā lēmumā tika izvirzīti, lai pierādītu šādas priekšrocības esamību.

140.

Pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma Asteris u.c. ( 52 ), kompensāciju par nodarītu kaitējumu nevar uzskatīt par valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē, izņemot gadījumu, ja šīs kompensācijas rezultātā tiek kompensēta nelikumīga vai nesaderīga atbalsta atsaukšana ( 53 ). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas tā nav.

141.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā nosprieda, ka, tā kā no pirmā atcelšanas pamata izriet, ka Savienības tiesības nav piemērojamas aplūkotajai kompensācijai un ka Komisijas kompetencē nebija veikt tās pārbaudi, šī kompensācija nevar tikt uzskatīta par kompensāciju par nelikumīga vai nesaderīga atbalsta atsaukšanu.

142.

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–108. punktā precizēja, ka aplūkotā kompensācija attiecas uz laikposmu pirms pievienošanās, kurā Savienības tiesības nebija piemērojamas, līdz ar to attiecībā uz šo laikposmu prasītāji varēja atsaukties uz judikatūru, kas izriet no sprieduma Asteris u.c. ( 54 ). Tomēr Komisija strīdīgajā lēmumā neesot nošķīrusi laikposmus pirms un pēc pievienošanās. No tā izriet, ka strīdīgais lēmums ir prettiesisks, ciktāl kompensācijas piešķiršana tajā ir kvalificēta kā “priekšrocība”, vismaz attiecībā uz laikposmu pirms pievienošanās.

143.

Šajā ziņā norādīšu uz zināmām pretrunām pārsūdzētā sprieduma pamatojumā saistībā ar to, vai Komisija bija pareizi konstatējusi priekšrocības esamību LESD 107. panta izpratnē attiecībā uz European Food u.c. un Viorel Micula u.c. Vispārējā tiesa, no vienas puses, norāda, ka nepastāv priekšrocība, jo aplūkotajai kompensācijai netiek piemērotas Savienības tiesības, bet, no otras puses, tā vienlaikus piekrīt, ka faktiski tās bija piemērojamas, ciktāl kompensācija attiecas uz VĀR atcelšanu laikposmā pēc pievienošanās. Tādējādi skaidri neizprotu Vispārējās tiesas argumentācijas pamatus, kas tai lika pieņemt šo pamatu.

144.

Turklāt man šķiet, ka abos šajos apsvērumos ir pieļauta tiesību kļūda.

145.

Pirmkārt, ciktāl Vispārēja tiesa ir nospriedusi, ka Komisija nevarēja pamatoti secināt, ka pastāv priekšrocība LESD 107. panta izpratnē, jo tai nebija kompetences izvērtēt kompensāciju valsts atbalsta tiesību gaismā, ir jākonstatē, ka šī argumentācija ir balstīta vienīgi uz kļūdainu pieņēmumu. Kā to pierādīju, izvērtējot pirmos divus apelācijas sūdzības pamatus, Savienības tiesības bija piemērojamas un Komisijai bija kompetence attiecībā uz aplūkoto kompensāciju, jo tā tika piešķirta pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai.

146.

Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, nevarēja tikai uz šī pamata nospriest, ka attiecīgo kompensāciju nevar uzskatīt par kompensāciju nelikumīga vai nesaderīga atbalsta atsaukšanai.

147.

Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru uz kompensācijas daļu, kas atbilst laikposmam pirms pievienošanās, attiecoties no sprieduma Asteris u.c. ( 55 ) izrietošā judikatūra, man šķiet, ka šādam apstāklim ir nozīme, analizējot priekšrocības esamību. Es saprotu, ka Vispārējās tiesas argumentācijā ir noteikts, ka aplūkotā kompensācija nevar tikt uzskatīta par nelikumīga atbalsta atjaunošanu, jo pirms pievienošanās valsts atbalsta pastāvēšanu LESD 107. panta izpratnē nevarēja konstatēt tāpēc, ka Savienības tiesības vēl nebija piemērojamas.

148.

Lai gan ir skaidrs, ka, nosakot pasākuma noteikšanas brīdi, nozīme ir vienīgi brīdim, kad tika piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju, pasākuma kvalificēšanas stadijā par valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē nozīme var būt arī šī pasākuma īpašajam raksturam, kas ir Rumānijas izmaksāta kompensācija pēc šķīrējtiesas nolēmuma, it īpaši attiecībā uz judikatūras, kura izriet no sprieduma Asteris u.c. ( 56 ), piemērošanu.

149.

Tomēr, kā apgalvo Komisija, šīs judikatūras piemērošana šīs lietas apstākļos nav atkarīga vienīgi no tā, vai kompensācija izraisa tāda pasākuma atjaunošanu, ko pirms pievienošanās varēja vai nevarēja kvalificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē. Strīdīgajā lēmumā Komisija ir izslēgusi, ka šī judikatūra varētu tikt piemērota šķīrējtiesas procesam, nepiemērojot dalībvalstu vispārējās civiltiesiskās atbildības normas ( 57 ), un ir balstījusies arī uz to, ka Rumānijas Konkurences padome stimulus, kuri piešķirti saskaņā ar VĀR, kvalificēja kā “atbalstu”, pamatojoties uz 1995. gada nolīgumu ( 58 ).

150.

Neatkarīgi no tā, vai šie divi apstākļi bija pamatoti, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tikai viena no apsvērumiem, kas lika Komisijai atkāpties no judikatūras, kura izriet no sprieduma Asteris u.c. ( 59 ), tiesiskumu, lai secinātu, ka šis spriedums faktiski bija piemērojams.

151.

Uzskatu, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nevarēja, nepieļaudama tiesību kļūdu, secināt, ka Komisijas lēmums ir prettiesisks attiecībā uz kvalifikāciju par “priekšrocību”, vienlaikus nepārbaudot, vai Komisija ir nepamatoti izslēgusi no sprieduma Asteris u.c. ( 60 ) izrietošās judikatūras piemērošanu, balstoties, pirmkārt, uz kompensācijas piešķiršanas pamatu un, otrkārt, uz to, ka Rumānijas Konkurences padome kvalificēja VĀR kā “valsts atbalstu”, pamatojoties uz 1995. gada nolīgumu.

152.

No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības trešais pamats, manuprāt, ir jāpieņem.

153.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ir jānoraida pirmā pamata pirmā daļa lietā T‑704/15 un otrā pamata pirmā daļa lietās T‑624/15 un T‑694/15 un jānodod apvienotās lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par atlikušajiem pamatiem.

VII. Secinājumi

154.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai:

noraidīt pretapelācijas sūdzību;

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 18. jūnija spriedumu European Food SA u.c./Komisija (T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15, EU:T:2019:423),

noraidīt otrā pamata pirmo daļu lietās T‑624/15 un T‑694/15 un pirmā pamata pirmo daļu lietā T‑704/15,

nodot apvienotās lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par atlikušajiem pamatiem.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) Spriedums, 2018. gada 6. marts (C‑284/16, turpmāk tekstā – “spriedums Achmea, EU:C:2018:158).

( 3 ) OV 1994, L 357, 2. lpp.

( 4 ) Līgums starp Beļģijas Karalisti, Čehijas Republiku, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Igaunijas Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Polijas Republiku, Portugāles Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Bulgārijas Republiku un Rumāniju par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2005, L 157, 11. lpp.).

( 5 ) OV 2005, L 157, 203. lpp.

( 6 ) Padomes Regula (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108]. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.).

( 7 ) Komisijas Regula (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu Nr. 659/1999 (OV 2004, L 140, 1. lpp.).

( 8 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 14. jūnijs, Makhlouf/Padome (C‑458/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:441, 32. punkts).

( 9 ) Spriedums, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran (C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 45. punkts). Skat. arī Wathelet, M., Wildemeersch, J., Contentieux européen, Larcier, 2014, 488. lpp.

( 10 ) Skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija (C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 44. punkts).

( 11 ) Konkrētāk, no strīdīgā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma izriet, ka šķīrējtiesas nolēmums ir izpildīts un ka strīdīgajā lēmumā paredzētais pasākums tika izmaksāts European Food u.c. un Viorel Micula u.c. Ciktāl jau izpildīta šķīrējtiesas nolēmuma nesaderība pati par sevi, manuprāt, nerada pienākumu prasītājiem atmaksāt kompensāciju, strīdīgā lēmuma atcelšana noteikti ietekmētu viņu situāciju, jo šajā lēmumā ir noteikts, vai viņi var saglabāt Rumānijas veiktos maksājumus.

( 12 ) Pievienošanās akta 2. pants. Šajā jautājumā skat. arī Malferrari, L., “Protection des investissements intra‑UE post Achmea et post avis CETA: entre (faux) mythes et (dures) réalités”, no: Berramdane, A., un Trochu, M., Union européenne et protection des investissements, Bruylant, 2021, 63. lpp.

( 13 ) Šajā jautājumā skat. manus secinājumus lietā Komstroy (C‑741/19, EU:C:2021:164, 69. punkts).

( 14 ) Šajā ziņā skat. Kaleda, S.L., Przejęcie prawa wspólnotowego przez nowe państwo członkowskie. Zagadnienia przejściowe i międzyczasowe, Varšava, 2003, 127.–192. lpp.

( 15 ) Par Savienības tiesību tūlītējas piemērojamības principa nozīmi, kā to ir interpretējusi Tiesa, skat. Blatière, L., L’applicabilité temporelle du droit de l’Union européenne, CREAM, 2018, 152.–167. lpp.

( 16 ) Spriedumi, 1978. gada 15. februāris, Bauche un Delquignies (96/77, EU:C:1978:26, 48. punkts), un 2002. gada 7. februāris, Kauer (C‑28/00, EU:C:2002:82, 20. punkts). Skat. arī spriedumu, 2020. gada 26. marts, Hungeod u.c. (C‑496/18 un C‑497/18, EU:C:2020:240, 94. punkts).

( 17 ) Spriedums, 1997. gada 2. oktobris, Saldanha un MTS (C‑122/96, EU:C:1997:458, 14. punkts).

( 18 ) Detalizētam notiekošo situāciju plašās izpratnes Tiesas pētījumam skat. Blatière, L., minēts iepriekš, 148.–152. lpp.

( 19 ) Spriedumi, 1997. gada 17. jūlijs, Affish (C‑183/95, EU:C:1997:373, 57. punkts), un 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija (C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 148. punkts).

( 20 ) Spriedums, 2014. gada 3. septembris, X (C‑318/13, EU:C:2014:2133, 21.24. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2007. gada 14. jūnijs, Telefónica O2 Czech Republic (C‑64/06, EU:C:2007:348, 21. punkts).

( 21 ) Šajā jautājumā skat. Kaleda, S. L., minēts iepriekš, 183. lpp.: “[Savienības tiesību] normas, kas reglamentē konkrētu tiesību aktu sekas, to spēkā stāšanās brīdī ir nekavējoties piemērojamas sekām, kas turpinās – piemēram, tās ir piemērojamas, pārkāpumiem, kuri, lai gan izriet no agrākiem notikumiem, joprojām turpinās spēkā stāšanās dienā.” (Oriģināls poļu valodā: “przepisy [prawa Unii] regulujące skutki pewnych czynności są natychmiast stosowane w stosunku do skutków trwających w momencie ich wejścia w życie – np. przechwytują naruszenie nadal trwające w dniu wejścia w życie, chociaż wynikające ze zdarzeń dawnych.”)

( 22 ) Skat. spriedumu Achmea, 35. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī Malferrari, L., minēts iepriekš, 48. un 50. lpp.

( 23 ) Atzinums 2/13, 2014. gada 18. decembris (EU:C:2014:2454, 176. punkts).

( 24 ) Atzinums 1/09, 2011. gada 8. marts (EU:C:2011:123, 89. punkts).

( 25 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu Achmea, 39. un 56. punkts.

( 26 ) Spriedumi, 2006. gada 10. janvāris, Ynos (C‑302/04, EU:C:2006:9, 36. un 37. punkts); 2020. gada 30. aprīlis, EUROVIA (C‑258/19, EU:C:2020:345, 42. un 43. punkts), un rīkojums, 2020. gada 1. oktobris, Slovenský plynárenský priemysel (C‑113/20, nav publicēts, EU:C:2020:772, 28. un 31. punkts). Attiecībā uz kritisku pētījumu par Tiesas judikatūru attiecībā uz tās kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem jaunu dalībvalstu pievienošanās Savienībai kontekstā skat. Półtorak, N., “Ratione Temporis Application of the Preliminary Rulings Procedure”, Common Market Law Review, Nr. 45, 2008, 1357.–1381. lpp.

( 27 ) Spriedums, 2012. gada 29. novembris (C‑262/11, EU:C:2012:760).

( 28 ) Nolīgums, kas Kopienas vārdā noslēgts un apstiprināts ar Padomes un Komisijas Lēmumu 94/908/EOTK, EK, Euratom (1994. gada 19. decembris) (OV 1994, L 358, 1. lpp.).

( 29 ) Šāda situācija atšķiras no situācijas, kādā tika pasludināts 2014. gada 3. septembra spriedums X (C‑318/13, EU:C:2014:2133), kurā Tiesa atzina savu kompetenci saskaņā ar principu par Savienības tiesību tūlītēju piemērojamību tādas situācijas sekām nākotnē, kas radusies pirms pievienošanās. Lietā X iesniedzējtiesā pēc Somijas pievienošanās Savienībai tika celta prasība par atlīdzības apmēru, kas arī bija piešķirts pēc pievienošanās, ņemot vērā zaudējumus, kuri radušies pirms tās. Tātad strīda priekšmets attiecās uz faktiem, kas radušies pēc pievienošanās, pat ja tie bija agrāk radušās situācijas nākotnes sekas un to mērķis bija atrisināt situāciju nākotnē. Strīds, kuru izskata šķīrējtiesa šajā lietā, savukārt attiecas nevis uz piešķirtās kompensācijas apmēru, bet gan uz pašu Rumānijas pieļauto DIL pārkāpumu un tātad uz situāciju, kas radusies pirms pievienošanās.

( 30 ) Spriedums, 2012. gada 29. novembris (C‑262/11, EU:C:2012:760).

( 31 ) Pilnības labad un ar doktrīnu saistītas intereses nolūkos man jāprecizē, ka Rumānijas tiesa nevarētu uzdot Tiesai jautājumu par tās nolēmuma par Rumānijas pieļauto DIL pārkāpumu sekām nākotnē, ņemot vērā valsts atbalsta tiesību normas. Šāds jautājums, pirmkārt, būtu tīri hipotētisks, jo tiesvedības norises laikā nav iespējams precīzi noteikt strīda iznākumu. Otrkārt, tas šaurā nozīmē neietilptu valsts tiesā izskatāmā strīda priekšmetā, kas attiecas vienīgi uz to, vai Rumānija ir vai nav pārkāpusi savus no DIL izrietošos pienākumus, līdz ar to Tiesas atbilde nebūtu nepieciešama strīda atrisināšanai.

( 32 ) 34. punkts.

( 33 ) Spriedums Achmea, 34. punkts. Skat. arī atzinumu 2/13, 2014. gada 18. decembris (EU:C:2014:2454, 168. un 173. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

( 34 ) C‑741/19, EU:C:2021:164, 64. punkts.

( 35 ) Skat. manus secinājumus lietā Komstroy (C‑741/19, EU:C:2021:164, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 36 ) Skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus par atzinumu 1/17 (CETA nolīgums starp Kanādu un Eiropas Savienību, EU:C:2019:72, 82. punkts).

( 37 ) Ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumi lietā Achmea (C‑284/16, EU:C:2017:699, 40. punkts). Skat. arī Kochenov, D., Lavranos, N., “Achmea versus the Rule of Law: CJEU’s Dogmatic Dismissal of Investors’ Rights in Backsliding Member States of the European Union”, Hague Journal on the Rule of Law, 2021.

( 38 ) Par investīciju tiesību šķīrējtiesu ieguldījumu tiesiskuma ievērošanā skat. Sadowski, W., “Protection of the Rule of Law in the European Union through Investment Treaty Arbitration: Is Judicial Monopolism the Right Response to Illiberal Tendencies in Europe?”, Common Market Law Review, Nr. 55, 2018, 1025.–1060. lpp., un Kochenov, D., Lavranos, N., minēti iepriekš.

( 39 ) Komisijas Lēmums 2006/928/EK (2006. gada 13. decembris), ar ko izveido mehānismu, lai nodrošinātu sadarbību un pārliecinātos par Rumānijā sasniegto, novēršot noteiktus trūkumus tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma un cīņa pret korupciju (OV 2006, L 354, 56. lpp.; turpmāk tekstā – “MSP lēmums”).

( 40 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 61. punkts).

( 41 ) Turklāt norādīšu, ka šādam risinājumam ir priekšrocība, kas zināmā mērā atbilst šķīrējtiesu praksei attiecībā uz to jurisdikcijas piemērošanu laikā. Šajā ziņā skat. Matringe, J., “La compétence ratione temporis et l’applicabilité du traité dans le temps”, no: Leben, C. (red.), La procédure arbitrale relative aux investissements internationaux, L.G.D.J., 2010, 78. un 79. lpp.

( 42 ) Pārsūdzētā sprieduma 78. punkts.

( 43 ) Spriedums, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija (C‑176/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:730, 17. punkts).

( 44 ) Spriedums, 2013. gada 21. marts (C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. punkts).

( 45 ) Spriedums, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c. (C‑385/18, EU:C:2019:1121, 37. un 41. punkts).

( 46 ) Spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania (C‑74/16, EU:C:2017:496, 88. punkts), un rīkojums, 2017. gada 7. decembris, Īrija/Komisija (C‑369/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:955, 29. punkts).

( 47 ) Spriedums, 2013. gada 21. marts (C‑129/12, EU:C:2013:200).

( 48 ) Pārsūdzētā sprieduma 84. punkts.

( 49 ) Spriedums, 2018. gada 29. novembris, ARFEA/Komisija (T‑720/16, nav publicēts, EU:T:2018:853, 185. punkts).

( 50 ) Spriedums, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados (C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 59. punkts).

( 51 ) Komisijas apelācijas sūdzības otrajā pamatā izklāstītā argumentācija galvenokārt ir balstīta uz pieņēmumu, ka, lai gan pasākums ir uzskatāms par piešķirtu pirms pievienošanās, Savienības tiesības tomēr bija piemērojamas, ciktāl kompensācijas izmaksāšana ir iepriekš radušās situācijas sekas nākotnē. Uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini noteikusi atbalsta piešķiršanas brīdi pirms pievienošanās, jo tas faktiski ir noticis līdz ar šķīrējtiesas nolēmuma pieņemšanu un tā īstenošanu Rumānijā. Nav jānosaka, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka kompensācijas izmaksāšana nav agrākās situācijas nākotnes sekas un ka līdz ar to Savienības tiesības nav piemērojamas.

( 52 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).

( 53 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris, Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457, 23. un 24. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus apvienotajās lietās Atzeni u.c. (C‑346/03 un C‑529/03, EU:C:2005:256, 198. punkts).

( 54 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).

( 55 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).

( 56 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).

( 57 ) Strīdīgā lēmuma 101. un 102. apsvērums.

( 58 ) Strīdīgā lēmuma 105.–107. apsvērums.

( 59 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).

( 60 ) Spriedums, 1988. gada 27. septembris (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).