1.

Granarolo SpA ir sabiedrība, kas darbojas svaiga piena pārtikas produktu nozarē, kā arī nodarbojas ar piena produktu ražošanu un izplatīšanu. Šai sabiedrībai attiecībā uz tās Pasturago di Vernate [Vernates pašvaldības Pasturago daļā] (Itālija) esošo objektu, kur atrodas ražotne un elektroenerģijas un siltumenerģijas koģenerācijas iekārta ( 2 ), ir vienota siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja. Tomēr faktiski Granarolo vairs nav īpašniece koģenerācijas iekārtai, kuru tā ir nodevusi E.On Business Solutions (agrāk – E.On Connecting Energies Italia Srl, turpmāk tekstā – “EBS”), proti, sabiedrībai, kura ir specializējusies enerģijas ražošanā. Līdz ar to Granarolo mēģina panākt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas atjaunināšanu, lai uz to vairs netiktu attiecinātas emisijas, kuras ir saistītas ar koģenerācijas iekārtu. Līdz šai dienai kompetentā iestāde ir atteikusies apmierināt šo pieteikumu ( 3 ).

2.

Šajā kontekstā Granarolo cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) ( 4 ). Šī tiesa iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2003/87/EK ( 5 ) 3. panta e) punkta, kas ietver jēdziena “iekārta” definīciju, interpretāciju.

3.

Tiesai ir uzdots jautājums būtībā par to, vai tad, ja uz vienā un tajā pašā rūpnieciskajā objektā esošām tehniskām vienībām attiecas vienota siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja un šajā atļaujā tās ir tikušas uzskatītas par vienu un to pašu “iekārtu”, apstāklis, ka šīs atļaujas turētājs uzņēmums kādu no šīm vienībām ir nodevis fiziskai vai juridiskai personai, rada tādas sekas, ka šī vienība vairs nav uzskatāma par šādas iekārtas daļu.

4.

Secinājumu turpinājumā es ierosināšu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši, vienlaikus precizējot, ka, manuprāt, pastāv divi izņēmumi: pirmais izņēmums ir tad, ja, lai gan ir notikusi īpašnieka maiņa, darbībai, kas tiek veikta nodotajā vienībā, ir “tehniska saistība” ar cedenta darbībām un tā ir “tieši saistīta” ( 6 ) ar cedenta iekārtu, un otrais izņēmums – ja cedents turpina būt “operators” ( 7 ), kas spēj kontrolēt šīs vienības emisijas. Man šķiet, ka uz pamatlietu neattiecas neviens no šiem diviem izņēmumiem.

5.

Direktīvas 2003/87 3. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā izmantotas šādas definīcijas:

[..]

[..].”

6.

Šīs direktīvas 4. pantā “Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neveic I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien operatoram nav saskaņā ar 5. un 6. pantu kompetentas iestādes izsniegtas atļaujas vai arī iekārta ir [nav] izslēgta no Kopienas sistēmas saskaņā ar 27. pantu. [..]”

7.

Minētās direktīvas 6. pants “Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju nosacījumi un saturs” ir izteikts šādi:

“1.   Kompetentā iestāde piešķir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, kas dod pilnvaru emitēt siltumnīcas efektu izraisošās gāzes no visas iekārtas vai tās daļas, ja minētā iestāde ir pārliecināta, ka operators spēj veikt emisijas monitoringu un par to [tām] ziņot.

Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas var attiekties uz vienu vai vairākām iekārtām tajā pašā objektā, kuras darbina viens un tas pats operators.

[..]”

8.

Šīs pašas direktīvas 7. pantā “Pārmaiņas attiecībā uz iekārtām” ir noteikts:

“Operators informē kompetento iestādi par visām plānotajām pārmaiņām attiecībā uz iekārtas būtību, darbību, paplašināšanu vai būtisku jaudas samazināšanu, sakarā ar ko var būt vajadzība atjaunināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde atjaunina atļauju. Ja mainās iekārtas operatora identitāte, kompetentā iestāde atjaunina atļauju, iekļaujot tajā jaunā operatora vārdu vai nosaukumu un adresi.”

9.

Direktīvas 2003/87 I pielikumā “Darbību kategorijas, uz ko attiecas šī direktīva” ir ietverta tabula, kurā ir uzskaitītas šīs darbības. Starp šīm darbībām ir “kurināmā sadedzināšana iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW (izņemot iekārtas bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanai)”. Šī paša pielikuma 3. punktā ir paredzēts, ka, “nosakot iekārtas kopējo nominālo siltumspēju, lai izlemtu par tās iekļaušanu [ETS], visu to tehnisko vienību nominālā siltumspēja, kuras ir tās daļa un kurās šajā iekārtā tiek sadedzināts kurināmais, tiek summēta”.

10.

Leģislatīvā dekrēta Nr. 30/2013 ( 8 ) 3. panta 1. punkta t) apakšpunktā jēdziens “operators” ir definēts kā “persona, kurai pieder iekārta vai kura pārvalda iekārtu, vai kurai ir deleģētas noteicošas ekonomiskas pilnvaras attiecībā uz iekārtas tehnisku funkcionēšanu” ( 9 ).

11.

Šī leģislatīvā dekrēta 3. panta 1. punkta v) apakšpunktā jēdziens “iekārta” ir definēts kā “stacionāra tehniska vienība, kur veic vienu vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā pašā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu”.

12.

Minētā leģislatīvā dekrēta 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka neviena iekārta neveic šī dekrēta I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, ja attiecīgajam operatoram nav ETS komitejas piešķirtas atļaujas.

13.

Šī paša leģislatīvā dekrēta 16. pantā ir paredzēts, ka operators informē ETS komiteju par jebkādām izmaiņām attiecībā uz operatora identitāti, kā arī attiecībā uz iekārtas būtību, darbību vai būtisku tās jaudas palielināšanu vai samazināšanu.

14.

Granarolo ir sabiedrība, kas darbojas svaiga piena pārtikas produktu nozarē, kā arī nodarbojas ar piena produktu ražošanu un izplatīšanu. Vernates pašvaldības Pasturago daļā tai ir ražotne, kas ir aprīkota ar termoelektrostaciju, kuru veido trīs apkures katli, kas ražo tās pārstrādes procesiem nepieciešamo siltumu.

15.

Attiecībā uz tās ražotni šai sabiedrībai ir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja saistībā ar “kurināmā sadedzināšanu iekārtās ar kopējo nominālo siltumspēju, kas pārsniedz 20 MW”, t.i., darbību, kura ir norādīta Leģislatīvā dekrēta Nr. 30/2013 par Direktīvas 2003/87 transponēšanu Itālijas tiesībās I pielikumā. Saistībā ar šo iekārtu uz to ir attiecināts “mazo emitētāju” režīms ( 10 ).

16.

2013. gadā Granarolo objektā, kurā atrodas tās ražotne, uzbūvēja elektroenerģijas un siltumenerģijas koģenerācijas iekārtu, kas paredzēta pārtikas ražošanai. ETS komitejā tā panāca to, ka tika atjaunināta tās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, lai tiktu ņemtas vērā šīs iekārtas emisijas.

17.

2017. gadā Granarolo nodeva savu koģenerācijas iekārtu EBS, tajā pašā laikā ar šo pēdējo minēto sabiedrību noslēdzot līgumu par enerģijas piegādi, kura mērķis bija ļaut tai turpināt izmantot šīs iekārtas saražoto siltumenerģiju un elektroenerģiju, lai nodrošinātu savas ražotnes enerģijas vajadzības.

18.

Pēc šīs nodošanas Granarolo iesniedza ETS komitejai pieteikumu atjaunināt tās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, lai koģenerācijas iekārtas emisijas izslēgtu no tās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju aprēķina, uzskatot, ka šo iekārtu tā vairs neekspluatē un nekontrolē.

19.

Tā kā ETS komiteja noraidīja tās pieteikumu, Granarolo vērsās iesniedzējtiesā, lai panāktu šī lēmuma par noraidīšanu atcelšanu.

20.

Šī tiesa norāda, ka savas prasības atbalstam Granarolo norāda, ka lēmumā par noraidīšanu ETS komiteja nav ievērojusi prasības, kuras izriet no Direktīvas 2003/87. Granarolo it īpaši uzskata, ka no šīs direktīvas 3. panta f) punkta un 6. panta izrietot, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja ir izsniedzama iekārtas operatoram. Taču šajā gadījumā Granarolo līgumu ar EBS par enerģijas piegādi nevarot interpretēt kā tādu, ar kuru Granarolo labā būtu saglabātas koģenerācijas iekārtas pārvaldības un šīs iekārtas emisiju kontroles pilnvaras tā, it kā tā turpinātu ekspluatēt šo iekārtu.

21.

ETS komiteja iesniedzējtiesā savukārt uzsver, ka uzņēmējdarbības daļas nodošana EBS nav ietekmējusi Granarolo iekārtas konfigurāciju, kuru veido ražotne un koģenerācijas iekārta. Šī pēdējā minētā iekārta esot jāuzskata par tādu, kurai ir “tehniska saistība” ar ražotni un kurai var būt ietekme uz emisijām, kuras tiek attiecinātas uz Granarolo. Tiklīdz ir izsniegta siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, apstāklim, ka šīs atļaujas īpašnieks atšķiras no iekārtas operatora, neesot nozīmes. Šajā ziņā no līguma par enerģijas piegādi noteikumiem katrā ziņā izrietot, ka Granarolo saglabā noteicošās pilnvaras saistībā ar koģenerācijas iekārtas ekspluatāciju.

22.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa šaubās par jēdzienu “iekārtas” un “darbības, kurām ir tehniska saistība” interpretāciju Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē. Tā arī jautā, vai, kā to ierosina ETS komiteja, jebkura interpretācija tādā nozīmē, ka tiek pieļauts, ka ir notikusi sākotnējās iekārtas sadalīšana divās iekārtās, izraisītu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas noteikumu apiešanu. Proti, šādā gadījumā koģenerācijas iekārta, kuras jauda ir mazāka par 20 MW, vairs neietilptu ar šīs direktīvas I pielikumu aptverto darbību lokā un tādējādi būtu izslēgta no minētās direktīvas materiālās piemērošanas jomas.

23.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2019. gada 13. marta nolēmumu, kas Tiesā iesniegts 2019. gada 14. augustā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Granarolo, EBS, Itālijas un Čehijas Republikas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.

25.

Tie paši lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, izņemot Čehijas Republikas valdību, piedalījās tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2020. gada 17. septembrī.

26.

Kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, uz kuru uzņēmumu (cedents vai cesionārs) ir jāattiecina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, ko rada koģenerācijas iekārta, kuras īpašumtiesības uzņēmums, kam piešķirta vienota atļauja attiecībā uz objektu, kurā atrodas šī iekārta, ir nodevis [citai personai]. Vai ir jāuzskata, ka tad, ja šī iekārta un cedenta ražotne šajā atļaujā ir tikušas uzskatītas par vienu un to pašu “iekārtu” Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē, tā tam joprojām jābūt arī pēc nodošanas?

27.

Tieši uz šo problemātiku būtībā attiecas iesniedzējtiesas divi pirmie jautājumi, kurus šajos secinājumos es analizēšu kopā.

28.

Savukārt šīs tiesas trešā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai gadījumā, ja tāda koģenerācijas iekārta kā pamatlietā aplūkotā pēc nodošanas vairs netiktu uzskatīta par daļu no cedenta “iekārtas”, fakts, ka šīs iekārtas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas pašas par sevi nesasniedz minimālo 20 MW robežvērtību, lai uz tām attiektos Direktīva 2003/87, varētu izraisīt “noteikuma par summēšanu” ( 11 ), kas ir ietverts šīs direktīvas I pielikuma 3. punktā, pārkāpumu.

29.

Konkrēti, ja koģenerācijas iekārta un ražotne pēc darījuma, ko īstenojušas Granarolo un EBS, būtu jāuzskata par tādām, kuras veido vienu un to pašu “iekārtu”, to nominālā siltumspēja tiktu summēta saskaņā ar “noteikumu par summēšanu” un to emisijas tiktu aptvertas ar ETS. Savukārt, ja koģenerācijas iekārta vairs nebūtu uzskatāma par daļu no tās pašas iekārtas, kurā ietilpst ražotne, tās kopējā nominālā siltumspēja nesasniegtu minimālo 20 MW robežvērtību. No tā izrietētu, ka šīs iekārtas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas tiktu izslēgtas no Direktīvas 2003/87 materiālās piemērošanas jomas un uz tām neattiektos ETS.

30.

Atgādinu, ka Direktīvas 2003/87 mērķis ir izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā, un tās galamērķis ir vides aizsardzība. Šī sistēma ir balstīta uz ekonomisku loģiku, kas ikvienu tās dalībnieku mudina emitēt tādu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu, kurš ir mazāks nekā tam sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas ir radījis lielāku emisiju daudzumu nekā tam piešķirtās kvotas ( 12 ).

31.

Šis kvotu izsolīšanas princips, kuru likumdevējs vispārīgi ir uzskatījis par “visvienkāršāko sistēmu, ko [..] uzskata arī par ekonomiski efektīvāko” ( 13 ), ņemot vērā “siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanās rentablā un ekonomiski efektīvā veidā” mērķi ( 14 ), tātad ir atkarīgs no tā dalībnieku spējas kontrolēt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas.

32.

Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā līguma noteikumus, kurus iesniedzējtiesa ir minējusi savos jautājumos, sākotnēji man šķiet, ka vienīgi EBS ir spējīga kontrolēt pamatlietā aplūkotās koģenerācijas iekārtas emisijas.

33.

Proti, pirmkārt, kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, Granarolo vairs nav šīs iekārtas īpašniece. Iesniedzējtiesa norāda, ka Granarolo un EBS ir vienojušās par līguma noteikumiem, kuros ir paredzēta minētās iekārtas un dokumentu, kuri ir vajadzīgi tās ekspluatācijai, nodošana pēdējai minētajai sabiedrībai, kā arī apbūves tiesību un servitūta tiesību piešķiršana, lai ļautu EBS ekspluatēt un uzturēt šo pašu iekārtu.

34.

Otrkārt, no veida, kādā ir formulēti šīs tiesas jautājumi, es secinu, ka, lai gan EBS ir apņēmusies divpadsmit gadus piegādāt Granarolo minimālo siltumenerģijas un elektroenerģijas daudzumu ražotnes vajadzībām, ar šo līgumisko pienākumu Granarolo netiek piešķirtas pilnvaras kontrolēt koģenerācijas iekārtas emisijas. Proti, gadījumā, ja EBS nepiegādātu vajadzīgo enerģiju, kā norāda minētā tiesa, vienīgās sekas būtu tādas, ka tai būtu jāatmaksā Granarolo summa, kas atbilst starpībai starp enerģijas piegādes cenu tirgū un cenu, kas noteikta starp šīm pusēm noslēgtajā līgumā par enerģijas piegādi.

35.

Treškārt, lai gan iesniedzējtiesa precizē, ka Granarolo ir iespēja atpirkt koģenerācijas iekārtu, kuru tā varētu izmantot jebkurā brīdī, tas vien, ka šī iespēja pastāv, ja tai nekad nav bijis pievienots konkrēts akts, lai no jauna iegūtu īpašumtiesības uz šo iekārtu, manuprāt, neļauj secināt, ka šai sabiedrībai būtu pilnvaras palielināt vai samazināt minētās iekārtas saražotās enerģijas kopējo daudzumu.

36.

Ceturtkārt, manuprāt, tas pats attiecas uz līgumisko pienākumu, kuru arī ir norādījusi iesniedzējtiesa un saskaņā ar kuru EBS esot jālūdz atļauja no Granarolo, pirms tiek veikti darbi koģenerācijas iekārtā. Šīs saistības nevar mainīt secinājumu, saskaņā ar kuru vienīgi EBS kontrolē šīs iekārtas emitēto emisiju daudzumu.

37.

Pamatojoties uz šiem elementiem, izskatāmās lietas dalībnieki un ieinteresētās personas būtībā aizstāv divas atšķirīgas tēzes.

38.

No vienas puses, Granarolo, EBS un Komisija uzskata, ka, tā kā Granarolo vairs nevar kontrolēt tādas koģenerācijas iekārtas emisijas, kura nodota EBS, atbilstoši Direktīvai 2003/87 vairs nebūtu jāņem vērā šīs iekārtas emisijas Granarolo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā. Proti, šīs direktīvas normās esot norādīts, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja tiek izsniegta iekārtas “operatoram” minētās direktīvas 3. panta f) punkta izpratnē. Taču vienīgi EBS varētu tikt uzskatīta par tādu, kas pilda šo funkciju.

39.

No otras puses, Itālijas un Čehijas Republikas valdības uzskata, ka jēdziens “iekārta” Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē ir autonoms jēdziens salīdzinājumā ar “operatora” jēdzienu. Tādējādi pamatlietas apstākļos koģenerācijas iekārtu varot uzskatīt par tādu, kas kopā ar Granarolo ražotni joprojām veido vienu un to pašu “iekārtu”, un par tādu, uz kuru joprojām attiecas atļauja, kas saistīta ar šo ražotni, un esot mazsvarīgi tas, ka tās operatora identitāte atšķiras no šīs atļaujas īpašnieka identitātes ( 15 ).

40.

Attiecībā uz koģenerācijas iekārtas konfigurāciju Granarolo tiesas sēdē ir norādījusi, ka tai izsniegtajā atļaujā, kas atspoguļo tās situāciju pirms nodošanas EBS, koģenerācijas iekārta un ražotne ir tikušas uztvertas kā divas tehniskās vienības, uz kurām attiecas Direktīvas 2003/87 I pielikuma 3. punktā paredzētais “noteikums par summēšanu” un kuras ietilpst vienā un tajā pašā iekārtā.

41.

Savos jautājumos iesniedzējtiesa uzsver, ka pēc nodošanas koģenerācijas iekārta joprojām ir fiziski saistīta ar Granarolo ražotni ar sadales sistēmas starpniecību. Tomēr tā precizē, ka Granarolo varētu turpināt savu darbību pat tad, ja EBS pārtrauktu enerģijas piegādi vai koģenerācijas iekārtas darbības traucējumu gadījumā.

42.

To iemeslu dēļ, kurus es izklāstīšu šo secinājumu turpinājumā (B iedaļa), es uzskatu, ka šie apstākļi nenorāda uz to, ka tādā lietā kā pamatlieta koģenerācijas iekārtas un ražotnes darbības būtu jāuzskata par tādām, kurām ir “tehniska saistība” Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē, un līdz ar to par tādām, kas ietilpst vienā un tajā pašā iekārtā.

43.

Tiklīdz šie precizējumi ir sniegti, būs jānosaka, uz kuru personu var attiecināt tādas koģenerācijas iekārtas kā pamatlietā aplūkotā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas. Citiem vārdiem, man būs jānosaka, vai uz šādas iekārtas emisijām joprojām var attiekties tāda siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, kāda ir Granarolo.

44.

Šajā ziņā vispirms norādīšu, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā var tikt iekļautas tikai iekārtas vai iekārtas daļas, kuras “ekspluatē” atļaujas turētājs uzņēmums Direktīvas 2003/87 3. panta f) punkta izpratnē (C iedaļa). Turpinājumā es paskaidrošu, ka pamatlietas apstākļos Granarolo vairs “neekspluatē” koģenerācijas iekārtu un tātad uz to nevar attiecināt minētās emisijas (D iedaļa).

45.

Jau tagad norādīšu, ka līguma noteikumiem, par kuriem ir vienojušies cedents un cesionārs, manuprāt, nav nozīmes, lai noteiktu, vai nodotajai darbībai ir “tehniska saistība” ar cedenta darbībām. Tomēr no šo secinājumu D iedaļas izriet, ka šie paši līguma noteikumi, manuprāt, ir noderīgi, lai identificētu tehniskās vienības, kurā tiek veikta šāda darbība, operatoru, proti, lai noteiktu, uz kuru personu ir jāattiecina emisijas, kuras rodas šajā tehniskajā vienībā.

46.

Visbeidzot, es atbildēšu uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu par “noteikuma par summēšanu” iespējamu pārkāpumu (F iedaļa).

47.

Atgādinu, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta e) punktu ar “iekārtu” ir jāsaprot “stacionāra tehniska vienība, kur veic vienu vai vairākas darbības, kas minētas I pielikumā, un citas tieši saistītas darbības, kurām ir tehniska saistība ar šajā objektā veicamajām darbībām un kuras var ietekmēt emisijas un piesārņojumu” ( 16 ). Turklāt ar “noteikumu par summēšanu”, kas ir iekļauts šīs direktīvas I pielikuma 3. punktā, iepriekš tiek pieņemts, ka “iekārtu” var veidot arī tādu vairāku tehnisko vienību kopums, kuras apvienotas vienā un tajā pašā objektā ( 17 ).

48.

Pamatojoties uz šīm tiesību normām, man šķiet, ka ir jānošķir trīs gadījumi tad, ja uzņēmējdarbības daļu nodod vienotas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas turētājs uzņēmums.

49.

Pirmajā gadījumā operators nodod īpašumtiesības uz visām iekārtām vai iekārtas daļām, uz kurām attiecas šī operatora siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, citai fiziskai vai juridiskai personai, kas kļūst par to “operatoru”. Tad risinājums ir paredzēts Direktīvas 2003/87 7. panta trešajā teikumā un ietver to, ka kompetentā iestāde atjaunina atļauju, iekļaujot tajā jaunā operatora vārdu vai nosaukumu un adresi.

50.

No šīs tiesību normas izriet, ka tādējādi ETS ietvaros operators visas iekārtas vai iekārtu daļas, kuras ir iekļautas tā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā, pavisam brīvi var nodot citam uzņēmumam. Pēc nodošanas tieši uz šo citu uzņēmumu tiek attiecinātas emisijas.

51.

Jautājums ir par to, kas notiek tikai vienas no tehniskajām vienībām, kas veido iekārtu, uz kuru jau attiecas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja, nodošanas gadījumā. Tieši šī daļējas nodošanas situācija ir paredzēta šādos divos gadījumos:

52.

Ar jēdziena “iekārta” definīciju, kas ir sniegta Direktīvas 2003/87 3. panta e) punktā, tiek pieprasīts, lai darbības, kuras ir minētas trešajā gadījumā, tāpēc, ka starp tām ir tehniska saistība, tiktu uzskatītas par tādām, kuras veic vienā un tajā pašā iekārtā.

53.

Citiem vārdiem, jautājums par to, vai starp cedenta un cesionāra darbībām pastāv “tehniska saistība”, ietekmē to iekārtu skaitu, kuras pastāv pēc nodošanas. Atkarībā no tā, vai runa ir par otro vai trešo gadījumu, pēc nodošanas varētu pastāvēt vai nu viena vienīga iekārta, vai arī divas iekārtas.

54.

Direktīvā 2003/87 nav ietverta jēdziena “darbības, kurām ir tehniska saistība” definīcija.

55.

Tomēr Tiesai jau ir bijusi iespēja spriedumā Elektriciteits Produktiemaatschappij Zuid‑Nederland EPZ precizēt, ka būtībā ir jāsecina, ka starp divām darbībām pastāv “tehniska saistība”, ja viena no tām ir iekļauta otras darbības kopīgajā tehniskajā procesā ( 18 ).

56.

Minētajā spriedumā attiecībā uz ogļu uzglabāšanas iekārtu un termoelektrostaciju, kuras savā starpā ir saistītas ar lentes elevatoru, kas paredzēts, lai termoelektrostaciju apgādātu ar oglēm, Tiesa ir uzskatījusi, ka uzglabātās ogles bija obligāti nepieciešamas termoelektrostacijas darbībai, un ar to pietika, lai secinātu, ka uzglabāšanas darbība ir tieši saistīta ar tās darbību ( 19 ).

57.

Atzīšu, ka man nešķiet, ka minētajā spriedumā Tiesa skaidri ir izslēgusi to, ka darbība, kura nebūtu “obligāti nepieciešama” citai darbībai, arī varētu tikt uzskatīta par tādu, kurai ir “tehniska saistība” ar šo pēdējo minēto darbību. Tomēr Tiesas izmantoto kritēriju es saprotu tādējādi, ka situācijas, kurās darbības tiek uzskatītas par tādām, kurām ir “tehniska saistība”, katrā ziņā ietver situācijas, kurās iekārtas integritāte varētu tikt apšaubīta, ja tā vairs nevarētu izmantot nodoto darbību ( 20 ).

58.

Pirmais gadījums, kas ir identificēts 1. apakšiedaļā, acīmredzami nav tas, kurš mūs interesē pamatlietas apstākļos. Proti, Granarolo ir nodevusi EBS tikai īpašumtiesības uz savu koģenerācijas iekārtu, savukārt tās rīcībā esošā atļauja attiecas vienlaikus gan uz šo iekārtu, gan uz ražotni, uz kuru tā ir saglabājusi īpašumtiesības.

59.

Tātad šajā situācijā, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos lietas materiālus un neskarot pārbaudes, kuras būs jāveic iesniedzējtiesai, ir jāizvērtē, vai darbībai, kuru Granarolo ir nodevusi EBS, ir “tehniska saistība” ar pārējām darbībām, kuras veic iekārtā, attiecībā uz kuru šim pirmajam uzņēmumam ir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja.

60.

Šajā ziņā Itālijas valdība apgalvo, ka, tā kā EBS koģenerācijas iekārtā saražotā enerģija ir īpaši paredzēta Granarolo ražotnei un abas šīs iekārtas ir fiziski savienotas savā starpā, starp to darbībām pastāv “tehniska saistība”.

61.

Granarolo apstrīd šo argumentāciju un, tāpat kā to dara EBS un Komisija, apgalvo, ka darbībai, ko veic koģenerācijas iekārtā, nav “tehniskas saistības” ar darbībām, kuras tā veic savā ražotnē, un to nevar uzskatīt par tādu, kas ar to ir tieši saistīta.

62.

Es piekrītu pēdējam minētajam viedoklim.

63.

Proti, kā esmu norādījis šo secinājumu 55. punktā, lai secinātu, ka pastāv darbības, kurām ir “tehniska saistība”, nav pietiekami ar to, ka tās ir savienotas jebkādā veidā, bet ir jāpierāda, ka nodotā darbība ir iekļauta citu cedenta darbību kopīgajā tehniskajā procesā.

64.

Konkrētajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka koģenerācijas iekārta ir saistīta ar Granarolo ražotni vienīgi ar sadales sistēmu (t.i., kabeļiem), kas ļauj piegādāt enerģiju.

65.

Ar šo sadales sistēmu, lai gan ar to Granarolo ir garantēta privileģēta piekļuve EBS ražotajai enerģijai, nepietiek, lai konstatētu, ka pastāv tehniska saistība starp šo abu iekārtu darbībām, jo, kā ir konstatējusi iesniedzējtiesa, šī ražotne var turpināt savu darbību pat koģenerācijas iekārtas darbības traucējumu vai pārtraukšanas gadījumā. Pēdējais minētais konstatējums man šķiet noteicošs.

66.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka ražotne ir pieslēgta valsts elektroenerģijas tīklam, kas ļauj nodrošināt tai elektroenerģijas piegādi, pat ja netiek veikta pietiekama apgāde no EBS puses ( 21 ).

67.

Turklāt minētajai ražotnei pašai ir termoelektrostacija, ko veido trīs apkures katli. Pēc Granarolo domām, ja siltumenerģija no koģenerācijas iekārtas tai vairs nevarētu tikt piegādāta, ar šo termoelektrostaciju pietiktu, lai saražotu visu siltumenerģiju, kas ir nepieciešama tās ražošanas vajadzībām.

68.

Šie elementi, manuprāt, norāda uz to, ka tādas koģenerācijas iekārtas, kāda tiek aplūkota pamatlietā, siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas darbība nav iekļauta tādas ražotnes, kādu ekspluatē Granarolo, kopīgajā tehniskajā procesā. Turklāt Granarolo ražotne pilnībā varēja darboties, pirms iekārta nebija uzbūvēta. Tātad runa ir par gadījumu, kas ir pretējs akmeņogļu termoelektrostacijas gadījumam lietā, kurā pasludināts spriedums Elektriciteits Produktiemaatschappij Zuid‑Nederland EPZ ( 22 ), kur termoelektrostacija nevarēja darboties bez oglēm, kas no uzglabāšanas iekārtas tika nogādātas, izmantojot lentes elevatoru.

69.

Šajos apstākļos es esmu pārliecināts, ka tādā lietā kā pamatlieta starp nodoto darbību un darbībām, kas tiek veiktas ražotnē, attiecībā uz kuru cedents ir saglabājis īpašumtiesības, nav “tehniskas saistības”. It īpaši, kā pamatoti uzsver EBS un Komisija, saistībai, kas raksturīga šīm darbībām un kas nebūt nav “tehniska saistība”, manuprāt, ir vienīgi līgumisks raksturs.

70.

Ja tiktu izdarīts pretējs secinājums, tad būtu jāuzskata, ka visi energopakalpojumu sniedzēji tikai to pieslēguma elektroenerģijas tīklam dēļ veic darbības, kurām ir “tehniska saistība” ar viņu klientu darbībām, kas izraisītu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, kuras var uz tiem tikt attiecinātas, pārklāšanos un padarītu par neiespējamu ETS funkcionēšanu ( 23 ).

71.

No šiem apstākļiem izriet, ka darbību, ko veic tādā koģenerācijas iekārtā kā tā, kuru pamatlietas apstākļos Granarolo ir nodevusi EBS, nevar uzskatīt par tādu, kurai ir “tehniska saistība” ar darbībām, kas tiek veiktas ražotnē, kura, tāpat kā Granarolo ražotne, var turpināt funkcionēt bez šīs iekārtas.

72.

Tātad uz tādu lietu kā pamatlieta attiecas otrais gadījums, kas ir aprakstīts šo secinājumu 51. punktā.

73.

Turklāt šādā gadījumā man šķiet, ka tas vien, ka tehniskās vienības pirms nodošanas ir tikušas uzskatītas par tādām, kas veido vienu un to pašu “iekārtu”, nevar atspēkot secinājumu, ka tagad pastāv divas iekārtas. Ja cedenta un cesionāra darbības nav tehniski saistītas, pēc nodošanas tehniskā vienība, kas ļauj veikt nodoto darbību, ir jāuzskata par nošķirtu no vienībām, kurās tiek veiktas cedenta darbības.

74.

Šajā ziņā atgādinu, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 3. panta e) punktu, ja runa nav par to, vai darbībām ir “tehniska saistība” ar darbībām, kuras tiek veiktas iekārtā, kā apgalvo Čehijas valdība, ir vienkārši jāidentificē stacionāra tehniskā vienība, kurā veic vienu vai vairākas darbības, kas ir norādītas šīs direktīvas I pielikumā.

75.

Es pievienojos ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] nostājai viņas secinājumos lietā Elektriciteits Produktiemaatschappij Zuid‑Nederland EPZ ( 24 ), saskaņā ar kuru jēdziens “tehniskā vienība” nav definēts un tādēļ to var interpretēt elastīgi.

76.

Proti, pretēji tam, ko ierosina Itālijas valdība, no Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta neizriet, ka iekārtas perimetru nekad nevarētu ne paplašināt, ne ierobežot vai ka iekārtas konfigurācija nekad nevarētu tikt mainīta, tiklīdz ir piešķirta pirmā atļauja.

77.

Ar jebkādu citu interpretāciju pirmajā atļaujā, kas attiecas uz iekārtu, par to ietvertais apraksts tiktu saglabāts uz mūžīgiem laikiem, un, manuprāt, tā būtu pretrunā Direktīvas 2003/87 7. panta pirmā teikuma formulējumam, kurā ir paredzēts, ka iekārtā var notikt pārmaiņas attiecībā uz tās būtību, darbību un jaudu.

78.

Manuprāt, no tā izriet, ka tehniskās vienības, kuru darbībām nav “tehniskas saistības”, kādas no tām nodošanas gadījumā ir jāuzskata par atsevišķām iekārtām ( 25 ) neatkarīgi no tā, ka pirmajā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā tās ir tikušas identificētas kā tādas, kas veido vienu un to pašu “iekārtu”.

79.

Tā tam jābūt EBS koģenerācijas iekārtas un Granarolo ražotnes gadījumā – tās ir jāuzskata nevis par tādām, kuras veido vienu un to pašu iekārtu, bet gan par divām atsevišķām iekārtām.

80.

Nākamajā iedaļā es analizēšu jautājumu, vai tādas koģenerācijas iekārtas emisijas, kāda ir aplūkotā pamatlietā, pamatojoties uz to, ka tās jau ir ietvertas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā, kura ir cedentam, pēc nodošanas tomēr joprojām var tikt attiecinātas uz šo sabiedrību. Es atbildēšu noliedzoši, norādot, ka vienīgi šādas iekārtas operators var būt atbildīgs par šīm emisijām. Turpinājumā es izvērtēšu, vai pamatlietas apstākļos tāda sabiedrība kā Granarolo var joprojām tikt uzskatīta par šādas iekārtas “operatoru”. Es secināšu, ka, manuprāt, vienīgi EBS pilda šo funkciju.

81.

Atgādinu, ka Direktīvas 2003/87 3. panta f) punktā ir noteikts, ka ar “operatoru” ir jāsaprot jebkura persona, kas “ekspluatē vai kontrolē” iekārtu, vai gadījumos, kad to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, persona, kurai deleģētas “[noteicošas] ekonomiskas pilnvaras” attiecībā uz iekārtas “tehnisku funkcionēšanu”.

82.

Turklāt ETS mērķis, kā esmu norādījis šo secinājumu 31. punktā, ir samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas rentabli un ekonomiski efektīvi. Tās mērķis nav ierobežot darījumus, kurus var veikt uzņēmumi, kas ekspluatē ETS aptvertās iekārtas. Tam par pierādījumu ir tas, kā esmu konstatējis šo secinājumu 49. punktā, ka Direktīvas 2003/87 7. panta trešajā teikumā skaidri ir paredzēta situācija, kad notiek operatora maiņa.

83.

Ņemot vērā šo mērķi, es uzskatu, tāpat kā to dara Granarolo, EBS un Komisija, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā var tikt ietvertas tikai iekārtas vai iekārtas daļas, kuras atļaujas turētājs uzņēmums “ekspluatē”.

84.

Jebkāda cita interpretācija, manuprāt, būtu pretrunā Direktīvas 2003/87 mērķiem, jo tā nozīmētu, kā pamatoti tiesas sēdē ir uzsvērusi Granarolo, ka atļaujas turētājs varētu būt fiziska vai juridiska persona, kura vairs nebūtu spējīga kontrolēt iekārtas emisijas. Ņemot vērā risku, ka attiecīgajā gadījumā emisijas netiktu kontrolētas un par tām netiktu pareizi ziņots, no tā izrietētu kaitējoša iedarbība attiecībā uz ETS.

85.

Itālijas un Čehijas Republikas valdību piedāvātā pieeja, kas nozīmētu sasaistīt atļauju drīzāk ar iekārtu, nevis ar operatoru, manuprāt, turklāt ir kļūdaina, jo, kā Komisija pamatoti norādījusi tiesas sēdē, no Direktīvas 2003/87 6. panta 1. punkta skaidri izriet, ka, tieši pamatojoties uz tāda operatora esamību, kurš ir spējīgs veikt emisijas monitoringu un ziņot par tām, tiek piešķirta siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja ( 26 ).

86.

Formālās prasības, kuras detalizēti ir aprakstītas tostarp minētā 6. panta 2. punktā, arī apliecina to, ka vienīgi operatoram var būt šī atļauja ( 27 ). Konkrētāk, atļaujas izsniegšana saskaņā ar šo tiesību normu ir pakļauta nosacījumam, ka it īpaši ir ievērots pienākums, saskaņā ar kuru operatoriem līdz attiecīgā gada 30. aprīlim anulēšanai jānodod tāds siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu skaits, kas ir līdzvērtīgs to kopējām emisijām iepriekšējā kalendārajā gadā ( 28 ). Saikne starp šo pienākumu un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauju, manuprāt, apstiprina to, ka neviens cits uzņēmums, kas nav operators, kuram ir jānodod šīs kvotas, nevar būt šīs atļaujas turētājs ( 29 ).

87.

Man šķiet, ka Direktīvas 2003/87 4. panta formulējums apstiprina šo interpretāciju. Tajā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka no 2005. gada 1. janvāra neviena iekārta neveic I pielikumā minētās darbības, kuru rezultātā rodas attiecīgā emisija, ja vien tās operatoram nav kompetentās iestādes izsniegtas atļaujas vai arī iekārta nav izslēgta no ETS ( 30 ).

88.

No iepriekš minētajām tiesību normām es secinu, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja var attiekties tikai uz iekārtām vai iekārtas daļām, kuras “ekspluatē” atļaujas turētājs uzņēmums un attiecībā uz kurām tas spēj veikt emisijas monitoringu un par tām ziņot.

89.

Čehijas Republikas valdības arguments, ka Direktīva 2003/87 būtu jāinterpretē citu direktīvu par rūpnieciskajām emisijām normu gaismā, it īpaši Direktīvas 2010/75/ES ( 31 ) 4. panta 3. punkta gaismā, man nešķiet tāds, kas varētu izraisīt atšķirīgu rezultātu.

90.

Šī valdība uzskata, ka saistībā ar Direktīvu 2003/87 būtu jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar Direktīvas 2010/75 4. panta 3. punktu ir iespējama vairāku operatoru esamība attiecībā uz vienas un tās pašas iekārtas dažādām daļām. Minētā valdība norāda, ka apstāklis, ka pastāv vairāki operatori dažādām vienas un tās pašas iekārtas daļām, neliedz šīs daļas uzskatīt par tādām, kas veido vienotu iekārtu. A fortiori siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas piešķiršana tāpat neesot atkarīga no vienīgā operatora esamības.

91.

Taču šis arguments nekādi nemaina to, kā izriet no tiesību normām, kuras esmu atgādinājis iepriekš, proti, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļauja var tikt piešķirta tikai ar nosacījumu, ka ir vismaz viens operators, kurš ir spējīgs veikt šādas iekārtas emisiju monitoringu un ziņot par šīm emisijām. Turklāt no tā nekādi neizriet, ka šī atļauja varētu būt personai, kura neekspluatētu tajā paredzēto iekārtu.

92.

Katrā ziņā minētais arguments attiecas uz gadījumu, kad tai pašai iekārtai ir vairāki operatori, savukārt, kā izriet no šo secinājumu B iedaļas, izskatāmajā lietā runa nav par šādu situāciju ( 32 ). Čehijas Republikas valdības piedāvātais risinājums tādējādi, manuprāt, nav atbilstošs.

93.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka koģenerācijas iekārtas emisijas nevar tikt attiecinātas uz tās iepriekšējo īpašnieku tikai tāpēc, ka tās jau ir ietvertas tā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujā. Tās var attiecināt tikai uz šīs iekārtas operatoru, proti, personu, kura ir spējīga veikt šo emisiju monitoringu un ziņot par tām un kura ir par to atbildīga.

94.

Man nešķiet, ka pamatlietas apstākļos līguma noteikumi, kuri ir saistoši Granarolo un EBS, norāda uz to, ka Granarolo saistībā ar koģenerācijas iekārtu saglabātu kontroli tādējādi, ka tā joprojām būtu tās “operators”, un ka šīs iekārtas emisijas joprojām varētu turpināt uz to attiecināt, lai gan ir notikusi īpašnieka maiņa.

95.

Atgādināšu, ka Granarolo un EBS uzskata, ka, nododot īpašumtiesības uz koģenerācijas iekārtu, ir likvidēta jebkāda Granarolo kontrole pār šo iekārtu.

96.

Itālijas valdība noraida šo argumentāciju un uzskata, ka Granarolo turpina ekspluatēt minēto iekārtu. Šī iekārta joprojām esot atkarīga no Granarolo ražotnes enerģijas vajadzībām, jo EBS esot apņēmusies divpadsmit gadus tai piegādāt enerģiju, kas nepieciešama minētās ražotnes darbībai, esot piešķīrusi Granarolo preferenciālas atpirkuma tiesības attiecībā uz šo iekārtu un esot piekritusi tam, ka nekādi uzturēšanas darbi vai remontdarbi netiks veikti bez Granarolo piekrišanas.

97.

Šajā ziņā šo secinājumu 32.–36. punktā jau esmu norādījis, ka no noteikumiem, par kuriem ir vienojušās Granarolo un EBS, izriet, ka vienīgi EBS ir pilnvaras palielināt vai samazināt kopējo enerģijas daudzumu, kas saražots koģenerācijas iekārtā.

98.

Atpirkuma tiesības, kuras ir Granarolo, tāpat kā nepieciešamība iegūt iepriekšēju atļauju no šīs sabiedrības, pirms tiek veikti darbi šajā iekārtā, nekādi neierobežo šīs pilnvaras.

99.

Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav ietverti citi faktiskie apstākļi, no kuriem varētu secināt, ka Granarolo turpina ekspluatēt minēto iekārtu.

100.

Neskarot pārbaudes, kuras būs jāveic iesniedzējtiesai, manuprāt, ar šiem apsvērumiem ir pietiekami, lai secinātu, ka Granarolo nav spējīga veikt emisiju, kuras rada pamatlietā aplūkotā koģenerācijas iekārta, monitoringu un ka to nevar uzskatīt par “operatoru”, uz kuru būtu jāattiecina šīs emisijas. Manuprāt, vienīgi EBS pilda šo funkciju.

101.

Manuprāt, no iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka koģenerācijas iekārta un ražotne, par kādām ir pamatlieta, nevar tikt uzskatītas par vienas un tās pašas “iekārtas” daļām Direktīvas 2003/87 3. panta e) punkta izpratnē.

102.

Šajā ziņā es it īpaši uzskatu, ka darbībai, kuru veic tādā koģenerācijas iekārtā kā pamatlietā aplūkotā, nav “tehniskas saistības” ar darbībām ražotnē, kura, tāpat kā ražotne, ko ekspluatē Granarolo, ir pieslēgta valsts elektroenerģijas tīklam un kura var turpināt darboties gadījumā, ja minētā iekārta pārtrauc darbību.

103.

Turklāt, ja vien līguma noteikumi, par kuriem vienojušies cedents un cesionārs, vai citi faktiskie apstākļi nenorāda uz to, ka cedents saglabā tādu kontroli pār minēto iekārtu, ka tas turpina būt tās “operators” Direktīvas 2003/87 3. panta f) punkta izpratnē – kas, manuprāt, nav konstatējams pamatlietas apstākļos –, tikai cesionārs būtu jāuzskata par tādu, kas pilda šo funkciju, un tādējādi par tādu, kurš var veikt emisiju, kas ar to ir saistītas, monitoringu un ziņot par tām. Šīs emisijas tātad nav attiecināmas uz cedentu un būtu jāizslēdz no tā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas, un nav nozīmes apstāklim, ka koģenerācijas iekārta, kura rada šīs emisijas, pirms nodošanas tika uztverta par tādu, kas kopā ar cedenta ražotni veido vienu un to pašu iekārtu.

104.

Turpinājumā es izskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ar “noteikumu par summēšanu”, kas ir ietverts Direktīvas 2003/87 I pielikuma 3. punktā, tiek pieļauts tas, ka tādas lietas apstākļos kā pamatlieta, ņemot vērā faktu, ka koģenerācijas iekārtas nominālā siltumspēja ir mazāka par 20 MW, uz emisijām, kas ir saistītas ar tās darbības norisi, kuru Granarolo ir nodevusi EBS, neattiecas šīs direktīvas materiālā piemērošanas joma.

105.

Manuprāt, šāds rezultāts nekādi neatspoguļo ETS noteikumu ļaunprātīgu apiešanu, bet izriet no skaidras likumdevēja vēlmes paredzēt de minimis noteikumu un Direktīvas 2003/87 materiālajā piemērošanas jomā iekļaut tikai iekārtas, kuru kopējā nominālā siltumspēja pārsniedz 20 MW.

106.

Šajā ziņā es konstatēju, pirmkārt, ka “noteikuma par summēšanu” mērķis nav ne kavēt saimnieciskās darbības subjektus nodot savas iekārtas trešajām personām, ne nodrošināt, lai visas iekārtas, kuru pamatā ir “kurināmā sadedzināšana”, pēc iespējas tiktu iekļautas ETS ( 33 ). Gluži pretēji – no tā formulējuma izriet, ka šis noteikums ir piemērojams, “lai izlemtu par iekārtas iekļaušanu ETS”, kas nozīmē, ka tieši pastāv situācijas, kurās iekārta neatbildīs nosacījumiem, lai uz to attiektos ETS ( 34 ).

107.

Otrkārt, iespēja, ka uz emisijām, kuras saistītas ar nodoto iekārtu, neattiecas ETS, nevar tikt saprasta tādējādi, ka tā ir paredzēta, lai mudinātu ETS aptverto iekārtu operatorus tās sadalīt, lai nodotu to īpašumtiesības tik daudziem pakārtotiem vai asociētiem uzņēmumiem, cik nepieciešams, lai darījuma beigās neviena iekārta nepārsniegtu 20 MW robežvērtību.

108.

Šajā ziņā no šo secinājumu D iedaļas izriet – ja, lai gan ir notikusi īpašnieka maiņa, no līguma noteikumiem, par kuriem ir vienojušās puses, vai no citiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka cedents turpina ekspluatēt vienu vai vairākas tehniskās vienības, kurās tiek veikta nodotā darbība, šo uzņēmumu varēs uzskatīt par tādu, kurš joprojām ir atbildīgs par attiecīgajām emisijām. Tādējādi vajadzības gadījumā noteikumu par summēšanu turpinās piemērot tāpat, kā tas būtu bijis pirms nodošanas.

109.

Man šķiet, ka ar šo apsvērumu pietiek, lai novērstu ETS ļaunprātīgu apiešanu, vienlaikus saglabājot operatoru brīvību izdarīt savas likumīgās organizatoriskās izvēles attiecībā uz to darbībām un īstenot savu līgumisko autonomiju.

110.

Treškārt, man ir grūti saprast iemeslus, kuru dēļ tāds operators kā Granarolo varētu palielināt emisijas, kas tam iepriekš ir bijušas atļautas, lai ņemtu vērā tādas jaunas tehniskās vienības emisijas, kura uzbūvēta tā objektā un kurai nav tehniskas saistības ar citām tā darbībām ( 35 ), bet pēc tam, kad tas ir nodevis to trešajai personai, nevarētu atsaukt attiecīgās emisijas no savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atļaujas tikai tādēļ, ka tas ir bijis tās iepriekšējais operators.

111.

Proti, tad šī operatora situācija neatšķiras no tāda cita operatora situācijas, kurš bez nekādas iepriekšējas saiknes ar šo tehnisko vienību nolemtu noslēgt līgumu par enerģijas piegādi ar to pašu trešo personu. Piebildīšu, ka šajā gadījumā, ja EBS pati būtu uzbūvējusi koģenerācijas iekārtu Granarolo ražotnes tuvumā tā vietā, lai pārpirktu to no pēdējās minētās sabiedrības, šāda iekārta jau sākotnēji nebūtu ietverta ETS, jo tā nebūtu pārsniegusi 20 MW robežvērtību ( 36 ).

112.

Visbeidzot, atgādināšu, ka ETS vispārīgais mērķis ir panākt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kopējo samazināšanos. Tomēr šis mērķis labāk varētu tikt sasniegts, ja būtu iespējams, kā Granarolo un EBS mēģina to darīt pamatlietā, nodot iekārtu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai specializētam uzņēmumam, kurš pēc iespējas efektīvāk varētu kontrolēt šīs iekārtas emisijas.

113.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: