1.

Ja bankai ir jāpaziņo par maksātnespēju, noteiktos apstākļos vairs nav iespējams saglabāt tās kritiski svarīgās funkcijas. Tā kā tas var ievērojami ietekmēt gan noguldītājus, gan reālo ekonomiku, Kopienas interesēs ir izvairīties no banku maksātnespējas, tā vietā veicot reorganizācijas pasākumus vai organizētas noregulējuma darbības ( 2 ).

2.

Lai gan daudzas bankas ietilpst pārrobežu uzņēmumu grupā, līdz brīdim, kad tika pieņemta Direktīva 2014/59 (turpmāk tekstā – “BAND”) ( 3 ), valstu uzraudzības iestādēm nebija izveidots vienots instrumentu kopums. Šim nolūkam Savienības tiesībās bija paredzēti vienīgi Direktīvas 2001/24 ( 4 ) noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstu tiesībās paredzētie reorganizācijas un likvidācijas pasākumi citās dalībvalstīs principā ir jāatzīst bez papildu formalitātēm.

3.

Viens no banku reorganizācijas un organizēta noregulējuma instrumentiem, kas ir pazīstams gan Portugāles tiesībās, gan tagad arī BAND, ir tā dēvētās pagaidu bankas izveide. Tai tiek pārvestas visas grūtībās nonākušās bankas dzīvotspējīgās darbības jomas, lai stabilizētu šīs bankas līdzšinējo darbību un aizsargātu noguldījumu turētājus. Atlikusī “sliktā banka (bad bank)” pēc tam tiek organizēti likvidēta.

4.

Pamatlietas konteksts bija kādreiz otras lielākās Portugāles bankas Banco Espírito Santo (turpmāk tekstā – “BES”) draudošā maksātnespēja 2014. gadā. Šajā saistībā Portugāles Centrālā banka un toreizējā uzraudzības iestāde Banco de Portugal izveidoja pagaidu iestādi ar nosaukumu Novo Banco un 2014. gada augustā pārveda tai visas BES dzīvotspējīgās darbības jomas. Tā dēvētās “toksiskās saistības” palika BES un tās meitasuzņēmumu īpašumā, kā rezultātā tie kļuva par “slikto banku”.

5.

Prasītāja pamatlietā (turpmāk tekstā – “prasītāja”) sākotnēji bija BES Spānijā reģistrētā meitasuzņēmuma ieguldītāja. Tomēr no 2014. gada augusta līgumiskās attiecības turpināja Spānijas Novo Banco. Pēc tam, kad prasītāja bija cēlusi prasību pret Spānijas Novo Banco par attiecīgā līguma atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka ieguldījuma veikšanas laikā BES sniedza kļūdainu konsultāciju, Banco de Portugal nolēma ar atpakaļejošu spēku pārvest atpakaļ BES atsevišķas saistības, tostarp arī BES atbildību saistībā ar prasītājas ieguldījuma līguma noslēgšanu.

6.

Tagad izskatāmajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu runa ir par jautājumu, vai saskaņā ar Direktīvu 2001/24 Spānijas tiesām šis lēmums ir jāatzīst automātiski, ja tā rezultātā tiks noraidīta prasītājas prasība pret Spānijas Novo Banco. Proti, iesniedzējtiesas Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) skatījumā šāds risinājums varētu būt pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības un tiesiskās drošības principiem. Īpašu nozīmi šī lieta iegūst ar to, ka tādējādi iesniedzējtiesa netieši apšauba noregulējuma darbību beznosacījumu atzīšanas pienākuma, kas ir paredzēts Direktīvā 2001/24, spēkā esamību.

7.

Direktīvas 2001/24 6., 23. un 30. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

8.

Direktīvas 2001/24 2. pantā jēdziens “reorganizācijas pasākumi” ir definēts kā pasākumi, “kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu [..] kredītiestādes ieguldījumu pārvaldes sabiedrības finansiālo situāciju un kas varētu ietekmēt trešo personu iepriekš pastāvējušas tiesības, tostarp pasākumi, kas var radīt iespējamību, ka tiek pārtraukti maksājumi, pārtraukti piespiedu izpildes pasākumi vai samazināti prasījumi; minētie pasākumi ietver noregulējuma instrumentu piemērošanu un noregulējuma pilnvaru īstenošanu, kā to paredz Direktīva 2014/59”.

9.

Direktīvas 2001/24 3. pantā “Reorganizācijas pasākumu noteikšana – piemērojamie tiesību akti” ir noteikts:

“1.   Tikai izcelsmes dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm ir tiesības lemt par viena vai vairāku reorganizācijas pasākumu īstenošanu kredītiestādē, tostarp citās dalībvalstīs reģistrētās filiālēs.

2.   Reorganizācijas pasākumus piemēro saskaņā ar izcelsmes dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un procedūrām, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi.

Šie pasākumi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem pilnībā turpina darboties Kopienas teritorijā bez jebkādām turpmākām formalitātēm, tostarp attiecībā pret trešajām personām citās dalībvalstīs, pat tad, ja tiem piemērojamos uzņēmējas dalībvalsts noteikumos nav paredzēti šādi pasākumi vai arī to izpilde ir pakļauta nosacījumiem, kas nav izpildīti.

Reorganizācijas pasākumi ir spēkā visā Kopienas teritorijā, tiklīdz tie ir stājušies spēkā tajā dalībvalstī, kur tos veic.”

10.

Direktīvas 2001/24 6. panta 1.–3. punktā ir noteikts pienākums publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī lēmumus par reorganizācijas pasākumiem, kuri var ietekmēt trešo personu tiesības uzņēmējā dalībvalstī un kurus var apstrīdēt izcelsmes dalībvalstī. Šīs tiesību normas 4. un 5. punktā ir noteikts:

“4.   Publicēšanai paredzētajā lēmuma izrakstā attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu oficiālajā valodā vai oficiālajās valodās ir precizēts, jo īpaši, pieņemtā lēmuma mērķis un tiesiskais pamats, apelācijas sūdzību iesniegšanas termiņš, saprotami norādot termiņa beigu dienu un pilnu adresi tām iestādēm vai tiesai, kas ir kompetenta izskatīt apelācijas sūdzību.

5.   Reorganizācijas pasākumi ir spēkā neatkarīgi no 1. līdz 3. punktā paredzētajiem pasākumiem, un tie pilnībā ir spēkā attiecībā pret kreditoriem, ja vien uzņēmējas dalībvalsts administratīvās vai tiesu iestādes neparedz ko citu vai ja vien citādi nav noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, kas attiecas uz šādiem pasākumiem.”

11.

Savukārt Direktīvas 2001/24 32. pantā ir paredzēts:

“Reorganizācijas pasākumu vai likvidācijas procesa ietekmi uz nepabeigtām tiesas prāvām saistībā ar aktīviem vai tiesībām, kas kredītiestādei ir anulētas, regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiek attiecīgā tiesas prāva.”

12.

BAND 4., 5. un 59. apsvērumā tostarp ir noteikts:

13.

BAND 40. pantā ir reglamentēts “Pagaidu iestādes instruments”:

“1.   Lai īstenotu pagaidu iestādes instrumentu, ņemot vērā vajadzību saglabāt pagaidu iestādes kritiski svarīgās funkcijas, dalībvalstis nodrošina, ka noregulējuma iestādēm ir pilnvaras pārvest pagaidu iestādei:

Ievērojot 85. pantu, šā punkta pirmajā daļā minētais pārvedums var notikt bez noregulējamo iestāžu akcionāru vai trešās personas, kas nav pagaidu iestāde, piekrišanas, un tā veikšanai nav nepieciešams ievērot procedūras prasības, ko paredz uzņēmējdarbību vai vērtspapīru jomu reglamentējošie tiesību akti.

[..]

7.   Noregulējuma iestādes var pārvest atpakaļ no pagaidu iestādes akcijas vai citus īpašumtiesību instrumentus, vai aktīvus, tiesības vai saistības kādā no šiem gadījumiem:

Šādu atpakaļpārvedumu var veikt jebkurā laikposmā un ievērojot visus citus nosacījumus, kas attiecīgajam mērķim norādīti minētajā instrumentā.

8.   Uz pārvedumiem starp noregulējamo iestādi vai akciju vai citu īpašumtiesību instrumentu sākotnējo īpašnieku, no vienas puses, un pagaidu iestādi, no otras puses, attiecas IV sadaļas VII nodaļā paredzētie aizsardzības pasākumi. [..]”

14.

BAND IV sadaļas VII nodaļas aizsardzības pasākumi ietver 73.–80. pantu.

15.

BAND 83. pantā “Noregulējuma iestāžu procedūras pienākumi” ir paredzēts:

“[..]

2.   Par noregulējuma darbību noregulējuma iestāde paziņo noregulējamajai iestādei un šādām iestādēm, ja tā ir cita iestāde:

[..].

4.   Noregulējuma iestāde publicē – vai nodrošina attiecīgu publicēšanu – tā rīkojuma vai akta kopiju, ar kuru tiek veiktas noregulējuma darbības, vai paziņojumu, kurā ir apkopota noregulējuma darbību ietekme, jo īpaši – ietekme uz privātajiem klientiem, un attiecīgā gadījumā 69., 70. un 71. pantā minētās apturēšanas vai ierobežošanas noteikumus un ilgumu, izmantojot šādus līdzekļus:

16.

Saskaņā ar BAND 131. pantu direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī2014. gada 12. jūnijā. Atbilstoši BAND 130. pantam dalībvalstīm līdz 2014. gada 31. decembrim ir jāpieņem un jāpublicē normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai, un tie ir jāpiemēro no 2015. gada 1. janvāra.

17.

2008. gada 10. janvārīBanco Espírito Santo, S. A. Sucursal en España (turpmāk tekstā – “Spānijas BES”) Bilbao birojā prasītāja pamatlietā noslēdza līgumu par Kaupthing Bank ( 5 ) priekšrocību akciju iegādi, par ko viņa samaksāja summu 166021 EUR.

18.

Ņemot vērā nopietno krīzi, kas skāra BES, Portugāles Centrālā banka Banco de Portugal kā uzraudzības iestāde ar 2014. gada 3. augusta lēmumu, kas grozīts ar 2014. gada 11. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “2014. gada augusta lēmums”), lēma par BES noregulējuma režīmu. Šim nolūkam ar minēto lēmumu tika izveidota pagaidu banka Novo Banco SA (turpmāk tekstā – “Novo Banco”). Tai daļēji tika nodota BES uzņēmējdarbība, pārvedot Novo Banco minētā lēmuma 2. pielikumā raksturotos aktīvus, pasīvus un citus elementus, kas neietilpst aktīvos. Pārvedums neattiecās “it īpaši uz saistībām vai iespējamām saistībām, kuru pamatā ir krāpšana vai regulējošu, krimināltiesisku vai administratīvu noteikumu vai lēmumu pārkāpums”.

19.

Pēc tam Spānijas BES kļuva par Novo Banco filiāli Spānijā. Tā saglabāja komerciālas attiecības ar prasītāju, glabājot un pārvaldot vērtspapīrus un kā atlīdzību saņemot līgumā paredzēto komisijas naudu.

20.

2015. gada 4. februārī prasītāja cēla prasību pret Spānijas Novo Banco. Viņa lūdza atzīt rīkojumu par Kaupthing Bank priekšrocību akciju pirkumu par spēkā neesošu piekrišanas neesamības dēļ un piespriest Spānijas Novo Banco atmaksāt viņai pirkuma cenu 166021 EUR. Pakārtoti viņa lūdza atzīt minēto līgumu par izbeigtu, pamatojoties uz to, ka BES nebija izpildījusi rūpības, lojalitātes un informācijas sniegšanas pienākumus, un piespriest Spānijas Novo Banco samaksāt viņai tādu pašu summu kā zaudējumu atlīdzību. Novo Banco pret to iebilda, apgalvojot, ka tai nav atbildētājas statusa, jo saskaņā ar Banco de Portugal 2014. gada augusta lēmumu tai netika nodota prasītā atbildība.

21.

Ar 2015. gada 15. oktobra spriedumu Juzgado de Primera Instancia de Vitoria (Vitorijas pirmās instances tiesa, Spānija) apmierināja prasību, jo uzskatīja, ka pārvedums ir ietvēris strīdīgo atbildību. Tā atzina piekrišanas neesamību, jo prasītāju, kurai līguma noslēgšanas brīdī bija 68 gadi un nebija zināšanu finanšu jomā, BES nebija pienācīgi informējusi par viņas iegādāto priekšrocību akciju būtību un riskiem. Tāpēc šī tiesa atzina līgumu par spēkā neesošu un piesprieda Spānijas Novo Banco atmaksāt prasītājai pilnu pirkuma cenu.

22.

Apelācijas tiesvedībā Spānijas Novo Banco iesniedza divus Banco de Portugal2015. gada 29. decembra lēmumus (turpmāk tekstā – “2015. gada decembra lēmums”), saskaņā ar kuriem Novo Banco netika pārvestas šādas saistības:

“Jebkādi pienākumi, garantijas, saistības vai iespējamas saistības saistībā ar tirdzniecību, finanšu starpniecību, līgumu noslēgšanu un jebkādas iestādes emitētu finanšu instrumentu izplatīšanu [..].”

23.

Minētajos lēmumos ir norādīts arī, ka BES saistības, kas netika pārvestas Novo Banco, it īpaši ir “visas kompensācijas saistībā ar līgumu, kuri noslēgti līdz 2014. gada 3. augustam, neizpildi [..]” un “visas kompensācijas un kontu atlikumi saistībā ar tādu darījumu atcelšanu, ko BES veikusi kā finanšu un ieguldījumu pakalpojumu sniedzēja”, kā arī “jebkādas saistības, par ko ir uzsākta kāda no I pielikumā minētajām procedūrām”. I pielikumā ir minēta virkne tiesvedību dažādās valstīs, tostarp prasītājas Spānijā sāktā tiesvedība. Visbeidzot, 2015. gada decembra lēmumā ir noteikts:

“Ciktāl aktīvi, pasīvi vai citi aktīvos neietilpstoši elementi, [..] kam būtu bijis jāpaliek BES īpašumā, de facto tika pārvesti Novo Banco, ar šo lēmumu no 2014. gada 3. augusta šie aktīvi, pasīvi vai aktīvos neietilpstošie elementi no Novo Banco tiek pārvesti atpakaļ BES.”

24.

Tomēr Spānijas Novo Banco apelācijas sūdzību, kas bija pamatota ar tās kā atbildētājas statusa neesamību, apelācijas tiesa noraidīja, pilnībā apstiprinot pirmās instances tiesas spriedumu. Spānijas Novo Banco par šo spriedumu cēla ārkārtas pārskatīšanas prasību procesuālo pārkāpumu dēļ un iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

25.

Ar 2019. gada 25. jūnija nolēmumu, kas Tiesā iesniegts 2019. gada 2. jūlijā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar ES Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātajām pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, LES 2. pantā paredzēto tiesiskuma principu un vispārējo tiesiskās drošības principu ir saderīga tāda Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru citās dalībvalstīs notiekošās tiesvedībās bez jebkādām turpmākām formalitātēm tiek atzītas tāda izcelsmes valsts kompetentās administratīvās iestādes lēmuma sekas, ar ko ar atpakaļejošu spēku groza tiesisko regulējumu, kāds pastāvēja, kad tika sākta tiesvedība, un kas nozīmē to, ka tiesu spriedumi, kuri neatbilst minētā jaunā lēmuma noteikumiem, zaudē efektivitāti?”

26.

Par šo jautājumu rakstveida apsvērumus iesniedza Banco de Portugal un Fondo de Resolución, Novo Banco, Portugāles Republika, Itālijas Republika, Spānijas Karaliste, kā arī Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments. Izņemot Itālijas Republiku, šie lietas dalībnieki tika pārstāvēti arī 2020. gada 30. septembra tiesas sēdē.

27.

Banco de Portugal, Novo Banco, kā arī Portugāles valdības skatījumā atbildība, ko prasa prasītāja pamatlietā, nekad nav tikusi nodota Novo Banco. BES saistības, “kuru pamatā ir krāpšana vai regulējošu, krimināltiesisku vai administratīvu noteikumu vai lēmumu pārkāpums”, saskaņā ar 2014. gada augusta lēmuma 2. pielikumu neesot nodotas Novo Banco. Līdz ar to vispār nerodoties jautājums par atpakaļpārvedumu BES ar 2015. gada decembra lēmumu vai tā ietekmi uz nepabeigtu tiesvedību.

28.

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka jautājumam, vai prasītājas pamatlietā prasītā atbildība ir saistība, “kuras pamatā ir krāpšana vai regulējošu, krimināltiesisku vai administratīvu noteikumu vai lēmumu pārkāpums”, ir vajadzīgs juridisks vērtējums, kas atbilstoši pienākumu sadalei starp valsts tiesām un Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jāveic vienīgi iesniedzējtiesai. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tā pati nosaka tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaru, un Tiesai nav jāpārbauda tā precizitāte ( 6 ).

29.

Tādējādi, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, atbilstoši Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) aprakstam ir jāpieņem, ka atbildība par prasītājai kļūdaini sniegto ieguldījumu konsultāciju vispirms ar Banco de Portugal 2014. gada augusta lēmumu tika nodota Novo Banco. Tikai ar jaunu Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumu – tātad pēc prasības celšanas 2015. gada februārī un pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas 2015. gada oktobrī – šī atbildība tika nodota atpakaļ Spānijas BES, proti, ar atpakaļejošu spēku no 2014. gada 3. augusta.

30.

Attiecībā uz pienākumu atzīt šo materiāltiesisko situāciju, kas principā ir paredzēts Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzskata, ka saskaras ar tiesību aizsardzības un tiesiskās drošības problēmu. Proti, atbilstoši tās aprakstam šajos apstākļos tai esot jāatceļ zemāko instanču spriedumi un jānoraida apelācijas sūdzība, lai gan šie spriedumi – katrā ziņā, ņemot vērā tolaik spēkā esošo tiesisko situāciju, – ir pasludināti, nepieļaujot tiesību kļūdas.

31.

Tās uzdotais prejudiciālais jautājums šajā gadījumā neapšaubāmi prasa, lai šajā lietā vispār būtu piemērojams Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktā noteiktais princips, saskaņā ar kuru reorganizācijas pasākumus piemēro saskaņā ar izcelsmes dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem “[Savienības] teritorijā bez jebkādām turpmākām formalitātēm, [..] pat tad, ja tiem piemērojamos uzņēmējas dalībvalsts noteikumos nav paredzēti šādi pasākumi vai arī to izpilde ir pakļauta nosacījumiem, kas nav izpildīti.” Citiem vārdiem sakot, minētā problēma nerastos – uz ko tiesvedībā Tiesā ir norādījuši gandrīz visi lietas dalībnieki –, ja konkrētajā lietā iesniedzējtiesai nemaz nebūtu jāatzīst atbildības nodošana atpakaļ BES.

32.

Spānijas un Itālijas valdību, kā arī Komisijas, Padomes un Parlamenta skatījumā šāds secinājums varētu rasties, pamatlietā piemērojot Direktīvas 2001/24 32. pantu. Saskaņā ar šo tiesību normu “reorganizācijas pasākumu vai likvidācijas procesa ietekmi uz nepabeigtām tiesas prāvām saistībā ar aktīviem vai tiesībām, kas kredītiestādei ir anulētas, regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiek attiecīgā tiesas prāva”.

33.

Līdz ar to ir jāpārbauda, pirmkārt, vai Direktīvas 2001/24 32. pants ir piemērojams šajā lietā un vai tā piemērošana patiešām izraisa to, ka Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumam nav nekādas ietekmes pamatlietā (par to B iedaļā). Noliedzošas atbildes gadījumā pēc tam ir jānoskaidro, vai iesniedzējtiesa sprieduma atzīšanu var pakārtot tam, vai tajā ir ievēroti tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības principi (par to C iedaļā). Visbeidzot vēl ir jāpārbauda, vai sprieduma atzīšana pati par sevi pamatlietas īpašajos apstākļos izraisa šo principu pārkāpumu (par to D iedaļā).

34.

Protams, Direktīvas 2001/24 32. panta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti. Tomēr šīs tiesību normas piemērošana nenozīmē, ka atbildības nodošanai atpakaļ BES nav nekādas ietekmes pamatlietā. Tas var būt iemesls, kura dēļ Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nav nepārprotami iekļāvusi šo tiesību normu savā prejudiciālajā jautājumā.

35.

Atsevišķie Direktīvas 2001/24 32. panta piemērošanas nosacījumi šajā lietā ir izpildīti.

36.

Tādējādi atbildības nodošana atpakaļ BES, pirmkārt, ir “reorganizācijas pasākums” Direktīvas 2001/24 2. panta izpratnē, jo tā mērķis ir atjaunot vai saglabāt BES finanšu stāvokli, ciktāl ir jānodrošina pagaidu iestādes pienācīga darbība.

37.

Pagaidu iestādei tieši ir nevis jāatlīdzina grūtībās nonākušas bankas zaudējumi un tai nodarītais kaitējums, bet gan galvenokārt jānodrošina noguldītāju aizsardzība ( 7 ). To, ka atbildības nodošana atpakaļ no konceptuālā viedokļa ir reorganizācijas pasākums, apstiprina BAND 40. pants, kura 1. punkta b) apakšpunktā un 7. punktā ir skaidri paredzēts, ka visu “aktīvu, tiesību vai saistību” pārvedums, kā arī to atpakaļpārvedums var būt daļa no tādas noregulējuma darbības kā “pagaidu iestādes izveide”. Savukārt Direktīvas 2001/24 2. pantā ir noteikts, ka visas noregulējuma darbības BAND izpratnē ir uzskatāmas par reorganizācijas pasākumiem Direktīvas 2001/24 izpratnē.

38.

Otrkārt, pasākums attiecas uz “aktīviem vai tiesībām, kas kredītiestādei ir anulētas”. Rezultātā šim kritērijam, kas atbilstoši formulējumam daudzās direktīvas valodu versijās katrā ziņā ir formulēts ļoti plaši ( 8 ), ir jāietver visi iespējamie reorganizācijas pasākumu priekšmeti, kas potenciāli varētu tikt apstrīdēti tiesvedībā. It īpaši tam ir jāietver arī (pirms)līguma vai no delikta izrietoši prasījumi, ko izvirza noregulējamā kredītiestāde vai kas ir izvirzīti pret to, jo tieši tie var būt pārveduma uz citām iestādēm priekšmets ( 9 ). Tomēr, tiklīdz tiesību, prasījuma, saistības vai cita aktīva īpašnieks mainās nepabeigtas tiesvedības laikā, rodas vajadzība pēc Direktīvas 2001/24 32. panta regulējuma ( 10 ).

39.

Treškārt, pamatlieta ir uzskatāma par “nepabeigtu tiesas prāvu” šīs tiesību normas izpratnē, jo šis jēdziens ietver jebkādu tiesvedību pēc būtības, kas strīdīgā pasākuma laikā jau bija sākta ( 11 ). Šajā ziņā ir jābalstās uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) aprakstu, saskaņā ar kuru ar Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumu – tātad laikā, kad tiesvedība pamatlietā neapstrīdami jau bija uzsākta, – tiesiskā situācija ar atpakaļejošu spēku tika grozīta. Tas, ka jau bija pasludināts zemākas instances spriedums, neizslēdz lis pendens, kamēr tiesvedība nav pabeigta ar galīgu spriedumu.

40.

Tomēr pašlaik Direktīvas 2001/24 32. pantā nav vienkārši paredzēts, ka tā piemērošanas kritēriju izpildes gadījumā – tātad it īpaši, tiklīdz dalībvalstī ir uzsākta tiesvedība, – ārvalsts reorganizācijas pasākumam šajā dalībvalstī per se nav ietekmes vai tas nav jāatzīst. Drīzāk šajā tiesību normā ir noteikts, ka reorganizācijas pasākuma ietekmi uz nepabeigtu tiesvedību regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiek attiecīgā tiesvedība.

41.

Tādējādi pamatlietā, tikai ievērojot divus papildu nosacījumus, būtu jāsecina, ka nebūtu jāņem vērā saistību atpakaļpārvedums BES: pirmkārt, atsauce uz Spānijas tiesībām atbilstoši Direktīvas 2001/24 32. pantam būtu jāsaprot tādējādi, ka jautājums par to, vai pasākumam šajā ziņā vispār ir ietekme – proti, tā spēkā esamības novērtējums tiesvedības vajadzībām –, ir atkarīgs no uzņēmējas dalībvalsts tiesībām. Otrkārt, saskaņā ar Spānijas tiesībām atpakaļpārvedumam nebūtu jābūt spēkā ( 12 ).

42.

Tomēr es uzskatu, ka Direktīvas 2001/24 32. pantā atsauce uz uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem nozīmē tikai reorganizācijas pasākuma procesuālo ietekmi uz nepabeigtu tiesvedību ( 13 ) un tāpēc nevar skart atpakaļpārveduma ietekmi pēc būtības.

43.

No pirmā acu uzmetiena varētu uzskatīt, ka “ietekme uz tiesas prāvu” attiecas uz lietas iznākumu pēc būtības. Tomēr it īpaši Direktīvas 2001/24 32. panta regulatīvais konteksts un mērķi liecina, ka šī tiesību norma nav jāsaprot šādi.

44.

Pirmkārt, – pretēji dažu lietas dalībnieku viedoklim – šīs tiesību normas pamatā ir doma, ka, ņemot vērā tiesiskās drošības apsvērumus, vēlāki notikumi nedrīkst ietekmēt jau uzsāktas tiesvedības iznākumu. Tas tādēļ, ka, pirmām kārtām, nevar uzskatīt, ka pēc tiesvedības sākšanas radušos faktu ņemšana vērā principā izraisa tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Otrām kārtām, tad Direktīvas 2001/24 32. pantā vienkārši būtu jāparedz, ka ārvalsts reorganizācijas pasākumam nav ietekmes uz nepabeigtu tiesvedību, proti, tas to neskar. Tomēr tieši tā tas nav. Drīzāk šajā tiesību normā ir noteikts, ka ietekme uz tiesvedību ir atkarīga no uzņēmējas dalībvalsts tiesībām. Tomēr attiecīgais reorganizācijas pasākums varētu būt likumīgs arī saskaņā ar šīs uzņēmējas dalībvalsts tiesībām. Tātad šādā gadījumā, neraugoties uz 32. panta piemērošanu, vēlāks notikums noteiktos apstākļos mainītu jau uzsāktas tiesvedības iznākumu.

45.

Citiem vārdiem sakot, Direktīvas 2001/24 32. pantā, arī interpretējot to plaši, jau atbilstoši tā formulējumam automātiski netiek piešķirtas “privilēģijas” kreditoriem, kuri jau ir sākuši tiesvedību. Arī citādi Direktīvā 2001/24 nav atrodamas norādes, kas ļautu uzskatīt, ka šādiem kreditoriem ir jādod priekšroka.

46.

Otrkārt, nav saskatāms, kāpēc tieši uzsāktai tiesvedībai būtu jāpamato visas reorganizācijas pasākuma ietekmes novērtējums saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesībām. Šāda 32. panta interpretācija būtu ļoti nopietnā pretrunā Direktīvas 2001/24 pamatprincipam, saskaņā ar kuru visa reorganizācijas vai likvidācijas pasākuma ietekme ir atkarīga no lex concursus un līdz ar to neatbilst direktīvas sistēmai ( 14 ).

47.

Salīdzinājumam ir jāatsaucas uz Direktīvas 2001/24 20.–27. panta noteikumiem. Arī šajās tiesību normās ir paredzētas atkāpes no lex concursus principa piemērošanas. Tomēr tajās ir skaidri noteikti materiāltiesiskie gadījumi, ko reorganizācijas pasākumi neietekmē. Šajās tiesību normās nav paredzēts, ka visa reorganizācijas pasākuma ietekme pēc būtības ir jānovērtē saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, tiklīdz šis pasākums attiecas uz kādu no tajos minētajiem tiesību institūtiem.

48.

Attiecīgi Direktīvas 2001/24 32. pants ir jāsaprot tādējādi, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesības regulē tikai procesuālo ietekmi, nevis paša pasākuma spēkā esamību tiesvedības mērķiem. It īpaši tas tā ir tāpēc, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Direktīvas 2001/24 un it īpaši tās 32. panta mērķis ir nepieļaut, ka tiek ierobežota to aktīvu pieejamība, kuri ir reorganizācijas priekšmets ( 15 ). Tādējādi šeit ierosinātā izpratne atbilst arī šajā ziņā prasītajai šīs tiesību normas kā atkāpes šaurai interpretācijai ( 16 ).

49.

Treškārt, bieži vien būtu praktiski neiespējami pilnībā noteikt reorganizācijas vai likvidācijas pasākuma ietekmi, pamatojoties uz uzņēmējas dalībvalsts tiesībām. Tas tādēļ, ka ar Direktīvu 2001/24 netiek saskaņotas valstu tiesību normas par kredītiestāžu reorganizācijas un likvidācijas pasākumiem ( 17 ); līdz ar to vienā dalībvalstī noteiktam reorganizācijas pasākumam noteiktos apstākļos nemaz nav ekvivalenta citas dalībvalsts tiesību aktos, un tādējādi tas nekad nevarētu izpildīt šo tiesību aktu nosacījumus. Attiecīgi Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktā ir nepārprotami noteikts, ka ārvalsts reorganizācijas pasākums ir jāatzīst arī tad, “ja [..] uzņēmējas dalībvalsts noteikumos nav paredzēti šādi pasākumi vai arī to izpilde ir pakļauta nosacījumiem, kas nav izpildīti”.

50.

Tādēļ arī Direktīvas 2001/24 20.–27. pants ietver tikai konkrētus materiāltiesiskos gadījumus, ko nosaka saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesībām, un 32. pants – procesuālo ietekmi uz nepabeigtu tiesvedību.

51.

Tomēr, ņemot vērā šo ietekmi, jau uzsāktas tiesvedības gadījumā ir jāpārkāpj lex concursus princips. Tas tādēļ, ka tikai uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos var noteikt, vai pasākumam ir vajadzīgs, piemēram, prasības pieteikuma grozījums, tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas vai lietas dalībnieka aizstāšana. Savukārt pirms tiesvedības sākšanas ar izcelsmes valsts tiesībām var regulēt arī reorganizācijas vai likvidācijas pasākuma procesuālo ietekmi. Piemēram, izcelsmes valsts tiesību aktos var noteikt, ka, sākot likvidācijas procedūru, kredītiestāde zaudē savu procesuālo rīcībspēju un tāpēc to tiesā var pārstāvēt likvidators.

52.

Līdz ar to no Direktīvas 2001/24 32. panta attiecībā uz šo lietu izriet tikai tas, ka saskaņā ar Portugāles tiesībām veiktā atbildības nodošana atpakaļ BES rada Spānijas tiesībās paredzēto procesuālo ietekmi uz Spānijā uzsākto tiesvedību ( 18 ). Konkrēti, atbilstoši Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) aprakstam šāda ietekme ir Novo Banco kā atbildētājas statusa zaudēšana bez iespējas aizstāt atbildētāju, un tas savukārt izraisa prasības pret Novo Banco noraidīšanu ( 19 ).

53.

Iesniedzējtiesa Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) gan šo ietekmi uzskata par neapmierinošu. Tomēr, ņemot vērā lex concursus principa piemērošanas lielo nozīmi attiecībā uz reorganizācijas pasākumu universālo spēkā esamību, kas ir Direktīvas 2001/24 mērķis ( 20 ), nebūtu pieļaujams tāpēc uzreiz noliegt, ka pasākumam ir jebkāda ietekme uz uzsāktu tiesvedību. Manuprāt, tas nozīmētu, ka reizē ar nederīgo tiktu atmests arī derīgais. Šīs problēmas risinājums drīzāk būtu jāmeklē Spānijas procesuālajās tiesībās, kas ir jāpiemēro Savienības tiesību kontekstā ( 21 ).

54.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka atbildības nodošanas BES materiāltiesiskā spēkā esamība pamatlietā nav jāvērtē, ņemot vērā Spānijas tiesības. Tikai šā pasākuma procesuālās sekas attiecībā uz nepabeigtu tiesvedību ir atkarīgas no šīs dalībvalsts tiesību aktiem. Līdz ar to iesniedzējtiesa nevar atteikties atzīt šo materiāltiesisko situāciju, pamatojoties uz to, ka tā ir pretrunā Spānijas tiesībām.

55.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktu reorganizācijas pasākumi, kas noteikti saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem, pilnībā turpina darboties visā Savienībā bez jebkādām turpmākām formalitātēm. Šajā tiesību normā formulētā savstarpējas atzīšanas principa pamatā ir savstarpējas uzticēšanās princips ( 22 ). Saskaņā ar šo principu uzņēmējas dalībvalsts iestādes un tiesas nepārbauda tāda pasākuma likumīgumu, kas noteikts saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem ( 23 ).

56.

Savukārt savstarpējā uzticēšanās ir balstīta uz prezumpciju, ka visās dalībvalstīs pastāv līdzīgas garantijas, it īpaši attiecībā uz tiesiskas valsts un demokrātijas pamatvērtībām, kā arī Savienības pamattiesībām ( 24 ). Tikai šī prezumpcija pamato to, ka vairs nav jāpārbauda savstarpējas atzīšanas ietvaros piemērojama pasākuma saderība ar pārākiem uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem ( 25 ).

57.

Turklāt 2015. gada decembra lēmuma atzīšana šajā lietā nav arī atkarīga no citu Savienības tiesību prasību ievērošanas.

58.

Tas tādēļ, ka atbildības nodošana atpakaļ BES, pirmkārt, nav jāvērtē no BAND viedokļa (par to 1. apakšiedaļā). Otrkārt, šā iemesla dēļ šā reorganizācijas pasākuma noteikšana arī nav uzskatāma par tādu, ar ko īsteno Savienības tiesību aktus, līdz ar to nav piemērojami Savienības tiesību vispārējie principi un pamattiesības (par to 2. apakšiedaļā). Treškārt, nav arī no Tiesas judikatūras izrietošu gadījumu, kur valsts pasākumam, uz kuru attiecas savstarpējas atzīšanas princips, izņēmuma kārtā ir jāpārbauda, vai ir ievēroti Savienības tiesību pamatprincipi (par to 3. apakšiedaļā).

59.

Laika ziņā BAND prasības nav piemērojamas atbildības nodošanai atpakaļ BES ar Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumu.

60.

Atgādinājumam: BAND stājās spēkā 2014. gada 2. jūlijā ( 26 ). 2014. gada augustā Banco de Portugal, lai panāktu BES noregulējumu, izveidoja Novo Banco un pārveda tai tostarp prasītājas pamatlietā prasītās saistības. BAND transponēšanas termiņš beidzās 2014. gada 31. decembrī ( 27 ). 2015. gada decembrī tika pieņemts Banco de Portugal lēmums no 2014. gada 3. augusta ar atpakaļejošu spēku nodot strīdīgo atbildību atpakaļ BES.

61.

Tomēr saistību atpakaļpārvedums BES 2015. gada decembrī ir uzskatāms tikai par reorganizācijas pasākuma “Pagaidu iestādes Novo Banco izveide” – par ko tika nolemts jau 2014. gada augustā un tātad pirms BAND transponēšanas termiņa beigām – daļu, kas nav autonoma. Par labu šādam vispārējam vērtējumam liecina tas, ka būtu samāksloti atsevišķus reorganizācijas pasākumus vērtēt izolēti citu no cita tikai tāpēc, ka tie hronoloģiski nesakrīt, lai gan faktiski tos saista to saturs un tiem ir viens un tas pats mērķis, proti, izveidot Novo Banco un piešķirt vērtīgus vai nevērtīgus aktīvus.

62.

Šo ideju ilustrē BAND 40. panta 7. punkta noteikums. Saskaņā ar to saistību atpakaļpārvedums “sliktajai bankai” – pasākums, kas šajā lietā tika veikts pēc transponēšanas termiņa beigām, – ir atkarīgs no tā, vai šāda iespēja jau bija paredzēta pagaidu bankas izveides dokumentā, kas bija izdots pirms transponēšanas termiņa beigām. Tātad, pirmkārt, pagaidu iestādes izveide ir nesaraujami saistīta ar saistību pārvedumu un atpakaļpārvedumu. Turklāt, otrkārt, ja atpakaļpārvedumu vajadzētu izvērtēt no BAND 40. panta 7. punkta viedokļa, tā rezultātā no BAND būtu jāsecina konkrētas prasības 2014. gada augusta lēmumam, lai gan šajā brīdī transponēšanas termiņš neapstrīdami vēl nebija beidzies ( 28 ). Tātad atsevišķus pasākumus nav iespējams aplūkot šķirti. Šis apsvērums ir spēkā pavisam neatkarīgi no tā, ka šajā lietā faktiski ir ievērotas BAND 40. panta 7. punkta prasības.

63.

Vēloties tos izskatīt atsevišķi, pat būtu jāsadala administratīvā kompetence attiecībā uz pasākumiem, kas saistībā ar BES noregulējumu veikti vēlāk. Tas tādēļ, ka līdz ar Regulas Nr. 806/2014 ( 29 ) stāšanos spēkā kompetence banku noregulējuma darbību jomā, ņemot vērā lielumu un nozīmīgumu, no BES ir pārgājusi uz Noregulējuma komiteju (Single Resolution Board, SRB) ( 30 ).

64.

Tiktāl no Tiesas judikatūras izriet, ka agrāka tiesību akta piemērošana var būt pamatota situācijās, kas radušās tā spēkā esamības laikā un turpinās pēc jaunā tiesību akta stāšanās spēkā, ja jaunie noteikumi veido vienotu veselumu un savā ziņā ir izraisījuši sistēmas maiņu ( 31 ). Tā tas ir BAND gadījumā.

65.

Tāpēc ir tikai saprātīgi novērtēt pasākumu, ko Banco de Portugal veikusi saistībā ar BES noregulējumu, kā vienota pasākumu kompleksa likumīgumu, pamatojoties uz tiesisko situāciju, kāda bija spēkā 2014. gada augustā, proti, laikā, kad vēl nebija beidzies BAND transponēšanas termiņš.

66.

Izskatāmie reorganizācijas pasākumi arī neliek domāt, ka BAND varētu būt iepriekšēja iedarbība. Protams, direktīvas transponēšanas termiņa laikā dalībvalstis nedrīkst pieņemt tiesību aktus, kas var būtiski apdraudēt tajā noteiktā mērķa sasniegšanu ( 32 ). Tomēr nešķiet, ka atbildības nodošana atpakaļ BES būtu pretrunā BAND mērķiem, it īpaši tās 40. pantam.

67.

Gluži pretēji – pagaidu iestādes mērķis ir tikai turpināt grūtībās nonākušas bankas darbības jomas, kas nav cietušas. Tomēr šādai iestādei nav jāuzņemas atbildība par šīs bankas rīcību, kas ir bijusi īpaši riskanta un noteiktos apstākļos kaitējoša. Drīzāk šā instrumenta mērķis – atbilstoši bankas noregulējuma vispārējiem mērķiem ( 33 ) – it īpaši ir aizsargāt noguldījumu turētājus un mazināt iespējamās sistēmiskās sekas. Tomēr, kā jau tika minēts, prasītājas akciju noguldījums nav aizsargāts noguldījums ( 34 ).

68.

Novo Banco izveide un tās kapitalizācija 4,9 miljardu EUR apmērā tika īstenota no valsts līdzekļiem ( 35 ). Ja tagad Novo Banco būtu atbildīga par BES komercpraksi, ko Spānijas tiesas ir kvalificējušas kā nelikumīgu un kas izpaužas kā sliktā stāvoklī esošās Islandes bankas Kaupthing Bank akciju pārdošana nepieredzējušiem ieguldītājiem neilgi pirms BES maksātnespējas, rezultātā par banku pieļautajām kļūdām atkal būtu “jāmaksā” nodokļu maksātājam. Tomēr visu banku noregulējuma reformu, kas tika veiktas kopš 2008. gada finanšu krīzes, deklarētais mērķis ir izbeigt tā dēvēto morālo risku finanšu nozarē un pēc iespējas samazināt sabiedrībai banku glābšanas izmaksas ( 36 ).

69.

Protams, no pirmā acu uzmetiena var šķist neapmierinoši, ka prasītāja, kas saskaņā ar Spānijas tiesu konstatējumiem nevarēja izprast tās ieguldījuma sekas, rezultātā zaudē savu naudu. Tomēr tā pamatā ir fakts, ka prasītājas gadījumā ir īstenojušies pat divi vispārēji riski: pirmkārt, Kaupthing Bank bankrotēja un tika likvidēta. Ja prasītāja būtu glabājusi BES stabilas akcijas, visticamāk, a priori tā nemaz nebūtu cēlusi prasību, pamatojoties uz kļūdainu ieguldījumu konsultāciju. Otrkārt, bankrotēja arī BES, līdz ar to prasītājai vairs nav izredžu atgūt savu naudu no šīs iestādes, lai gan viņai ir prasījuma tiesības kļūdainas ieguldījumu konsultācijas dēļ. Tomēr no tā neizriet, ka abi šie riski ir jāpārnes uz valsti vai sabiedrību. Drīzāk būtu jādomā, ka ieguldījumu konsultanti ir personīgi atbildīgi vai ka rodas krimināltiesiskas sekas.

70.

Ņemot vērā šos apsvērumus, šajā lietā strīdīgā atbildības nodošana atpakaļ BES ir atbilstīga BAND mērķiem. Tāpēc BAND nav piemērojama šim pasākumam arī iespējamas iepriekšējās iedarbības dēļ.

71.

Lai pārbaudītu atbildības nodošanu atpakaļ BES no tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības principu viedokļa, būtu jāuzskata, ka ar to “īsteno Savienības tiesību aktus” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Šādā gadījumā kļūtu piemērojama ne tikai Harta, proti, tās 47. pants, bet arī Savienības tiesību vispārējie principi ( 37 ). Šāds princips it īpaši ir tiesiskās drošības princips ( 38 ).

72.

Tomēr atbildības nodošana atpakaļ BES ar 2015. gada decembra lēmumu – atšķirībā no šā lēmuma atzīšanas – nav uzskatāma par tādu, ar ko īsteno Savienības tiesību aktus.

73.

Tas tādēļ, ka ar Direktīvu 2001/24 tieši netiek saskaņotas valsts tiesību normas par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju ( 39 ). Protams, Direktīvā 2001/24 ir paredzēts dalībvalstu pienākums atzīt šādus citu dalībvalstu pasākumus. Tomēr atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts – šajā gadījumā Spānijas – puses ir pasākums, kas ir jānošķir no paša reorganizācijas pasākuma, kuru veic izcelsmes valsts – šajā gadījumā Portugāle. Attiecībā uz to, kā kredītiestādes izcelsmes valsts iestādes un tiesas nosaka un veic reorganizācijas un likvidācijas pasākumus, Direktīvā 2001/24 tieši nav paredzēti nekādi konkrēti pienākumi, tā vietā šos pasākumus regulē vienīgi izcelsmes valsts tiesības ( 40 ). It īpaši Direktīvā 2001/24 nav noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka vai jāveic konkrēti reorganizācijas un likvidācijas pasākumi ( 41 ). Tieši šā iemesla dēļ vispār ir nepieciešama savstarpēja atzīšana.

74.

Protams, pašlaik līdz ar BAND pieņemšanu kredītiestāžu reorganizācijas un likvidācijas pasākumi Savienībā ir saskaņoti ( 42 ). BAND dalībvalstu noregulējuma iestādēm nodrošina vienotu instrumentu kopumu noregulējuma darbību veikšanai, kas ietver arī pagaidu bankas izveidi un ar to saistītos darījumus ( 43 ). Tomēr, kā jau tika secināts, hronoloģiski BAND prasības nav piemērojamas pamatlietā aplūkotajai atbildības nodošanai atpakaļ BES ( 44 ). Gluži pretēji – Banco de Portugal izveidoja pagaidu banku saskaņā ar Portugāles tiesībām laikā, kad bija piemērojama tikai Direktīva 2001/24, kurā tieši nebija paredzēta reorganizācijas pasākumu saskaņošana.

75.

Tāpēc ir jāsecina, ka 2015. gada decembra lēmums nav uzskatāms par tādu, ar ko īsteno Savienības tiesību aktus.

76.

Vēloties uzskatīt jebkuru valsts lēmumu, uz kuru saskaņā ar Savienības tiesībām attiecas savstarpējā atzīšana – proti, jebkuru spriedumu krimināllietā ( 45 ) un civillietā ( 46 ), jebkuru uzturēšanas spriedumu ( 47 ), jebkuru ārsta akreditāciju ( 48 ) utt. –, par tādu, ar ko īsteno Savienības tiesību aktus, tiktu pārmērīgi paplašināta Hartas piemērošanas joma. Vēl vairāk – savstarpējās atzīšanas sistēma tiktu novesta līdz absurdam. Proti, tā vietā, lai – uzticoties, ka tas atbilst augstāka ranga principiem, – pasākumu atzītu, tas katrā atsevišķā gadījumā varētu tikt pārbaudīts no Savienības pamattiesību un vispārējo tiesību principu viedokļa. Tomēr šī iespēja ir atzīta tikai absolūtos izņēmuma gadījumos, kuru nosacījumi šajā lietā nav izpildīti.

77.

Proti, faktiski atkāpes no savstarpējās atzīšanas principa atbilstoši Tiesas judikatūrai, iespējams, var izdarīt “ārkārtas apstākļos” ( 49 ). Šajā ziņā Tiesa saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir atzinusi, ka reāls un sistēmisku trūkumu dēļ radies būtisks juridisko interešu pārkāpuma risks var būt šāds ārkārtas apstāklis. Konkrēti, tā šajā gadījumā ir atsaukusies uz Hartas 4. pantā noteikto necilvēcīga vai pazemojoša soda vai attieksmes aizliegumu ( 50 ) un tiesnešu neatkarības prasību ( 51 ). Attiecīgi Padome tiesas sēdē pakārtoti ir sniegusi apsvērumus par Tiesas judikatūru par tiesiskuma principu ( 52 ).

78.

Tomēr šajā lietā nevar būt runas par būtiskiem un sistēmiskiem tiesiskuma principa ievērošanas trūkumiem Portugālē. Tomēr gadījumā, ja Tiesa tomēr uzskatītu par nepieciešamu izvērtēt reorganizācijas pasākumu no Savienības tiesību viedokļa, turpmāk es pakārtoti izskatīšu iemeslus, no kuriem izriet, ka atbildības nodošana atpakaļ BES nav uzskatāma nedz par tiesiskās drošības principa, nedz par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu.

79.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai tiesiskās drošības princips prasa, lai valsts tiesiskais regulējums būtu tik skaidrs un precīzs, ka attiecīgās personas spēj nepārprotami saprast savus tajā noteiktos pienākumus un piešķirtās tiesības un attiecīgi rīkoties ( 53 ). No tā principā izriet attiecīgo personu paļāvība uz šā tiesiskā regulējuma saglabāšanos ( 54 ).

80.

Tomēr tiesiskās paļāvības uz situācijas saglabāšanos nav, ja piesardzīgs un apdomīgs ekonomikas dalībnieks būtu varējis paredzēt tiesiskās situācijas izmaiņas. Atbilstoši Tiesas judikatūrai ekonomikas dalībnieks it īpaši nevar paļauties uz situācijas saglabāšanos, ja valsts iestādes to var grozīt, izmantojot savu diskrecionāro varu ( 55 ).

81.

Līdz ar to pamatlietā būtu jānoskaidro, vai piesardzīgs un apdomīgs ieguldītājs varēja paredzēt, ka uzraudzības iestāde, pamatojoties uz RGICSF 145.H panta 5. punktu, ar atpakaļejošu spēku var pārvest saistības atpakaļ “sliktajai bankai”. Šādu paredzēšanu apstiprina tas, ka uz šo iespēju vēlreiz nepārprotami tika norādīts 2014. gada augusta lēmumā, ko Portugāles valdība turklāt ir uzsvērusi tiesvedībā Tiesā. Savukārt šādā gadījumā atkal būtu bijis jānodrošina, lai piesardzīgs un apdomīgs ieguldītājs varētu iepazīties ar šo lēmumu, kas katrā ziņā nozīmē publikāciju spāņu valodā valstī ierastajā formā. Šajā ziņā tiesas sēdē tika norādīts, ka Banco de Portugal lēmums tika detalizēti aprakstīts Spānijas plašsaziņas līdzekļos.

82.

Tas vien, ka Novo Banco (vismaz daļēji) ir pārņēmusi BES tiesības ( 56 ) un arī ir turpinājusi glabāt prasītājas akcijas, manuprāt, tomēr nevarētu pamatot paļāvību uz to, ka Novo Banco pārņems arī atbildību par BES kļūdaini sniegtajām ieguldījumu konsultācijām, kura pastāvēja jau pirms šīm komercattiecībām. Līguma pārņemšana obligāti nenozīmē, ka tiek pārņemta jau iepriekš pastāvējusi atbildība.

83.

Turklāt – gluži pretēji – pagaidu iestādes izveides jēga un mērķis nav tāds, ka tai tiek nodota atbildība par grūtībās nonākušas bankas rīcību, kas ir bijusi īpaši riskanta un noteiktos apstākļos kaitējoša ( 57 ). Šiem apsvērumiem var būt nozīme, arī novērtējot, vai pamatlietā ir ievēroti tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi.

84.

Proti, šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai nelikumīgu tiesību aktu gadījumā tiesisko paļāvību ierobežo likumības princips ( 58 ). Šeit gan nav jānovērtē Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmuma likumīgums, jo tas nav Tiesas uzdevums. Katrā ziņā paļāvība uz šāda pārveduma lēmuma saglabāšanu, manuprāt, var tikt aizsargāta tikai minimāli, ja tā acīmredzami ir pretrunā noregulējuma darbības mērķiem.

85.

Šajā ziņā arī Portugāles valdība, atbildot uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, uzskatīja, ka uzraudzības iestādei ir jāļauj labot kļūdainus lēmumus. Tas ir vajadzīgs vēl jo vairāk, ņemot vērā ierobežoto laiku, kurā ir jāpieņem noregulējuma lēmums ( 59 ), un ievērojamo finansiālo slogu, kas sabiedrībai rodas līdz ar pagaidu bankas izveidi.

86.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, prasītāja nevarēja paļauties uz to, ka ar 2014. gada augusta lēmumu Novo Banco tika nodota atbildība par BES kļūdainu ieguldījumu konsultāciju. Tāpēc nav saskatāms tiesiskās drošības principa pārkāpums.

87.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir noteikts Hartas 47. pantā un nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantā ( 60 ). Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt no Hartas 47. panta otrās daļas izriet, ka ir jānodrošina iespēja vērsties tiesā. Šajā gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) skatījumā tikai formāla vai teorētiski pastāvoša, taču praktiski nereāla iespēja aizsargāt savas tiesības tiesā nav pietiekama, lai garantētu efektīvu iespēju vērties tiesā ( 61 ).

88.

Portugāles valdība ir norādījusi, ka šajā lietā prasītājai bija tiesības apstrīdēt 2015. gada decembra lēmumu triju mēnešu laikā no tā publicēšanas dienas Banco de Portugal internetvietnē 2016. gada 13. janvārī. Šajā gadījumā, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma apstākļus, būtu jānovērtē, vai šo iespēju celt prasību var uzskatīt par efektīvu Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē.

89.

Tiktāl būtu jāņem vērā, ka Hartas 47. pants principā neliedz noteikt prekluzīvu termiņu tiesību aizsardzībai tiesā ( 62 ). Saprātīgs prekluzīvs termiņš neapdraud vai pārmērīgi neapgrūtina tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti, ja šis termiņš sākas no brīža, kad attiecīgā persona par to ir uzzinājusi vai vismaz tai par to būtu bijis jāuzzina ( 63 ).

90.

Turklāt saskaņā ar Portugāles valdības sniegtajiem paskaidrojumiem papildus tam, ka Banco de Portugal lēmums tika publicēts 2016. gada 13. janvārī, 2016. gada 26. janvārī Spānijas Novo Banco pievienoja to Spānijā uzsāktās tiesvedības ar prasītāju lietas materiāliem. Šajā tiesvedībā prasītāju vienmēr pārstāvēja advokāts. Turklāt Portugāles valdība ir norādījusi, ka vispār vismaz seši Spānijas noguldītāji Portugālē ir cēluši prasību par 2015. gada decembra lēmumu.

91.

Vispār – pretēji Spānijas valdības viedoklim – nevar uzskatīt par nesaprātīgu to, ka Banco de Portugal lēmums ir jāapstrīd Portugālē. Savstarpējas atzīšanas sistēmā pieļaujot, ka arī ārvalstu nolēmumiem var būt ietekme citās dalībvalstīs, tas neizbēgami nozīmē, ka jurisdikcija iebildumiem par attiecīgo nolēmumu var būt citas dalībvalsts, nevis prasītāja domicila valsts tiesām ( 64 ).

92.

Ņemot vērā šos apstākļus, būtu jāuzskata, ka arī prasītājai bija pieejama efektīva tiesību aizsardzība, lai apstrīdētu Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumu.

93.

Tādējādi nav piemērojama atkāpe no savstarpējās atzīšanas principa atbilstoši Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punktam. Ar iespējamiem iebildumiem par Banco de Portugal lēmumu prasītājai būtu jāvēršas Portugāles tiesās.

94.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto secinājumu, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzdod jautājumu, vai no Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta izrietošais pienākums bez nosacījumiem atzīt materiāltiesisko situāciju, kā izriet no Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmumiem, savukārt ir pretrunā tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības principiem.

95.

Proti, pēc iesniedzējtiesas domām, tādējādi panāktās izmaiņas šīs lietas materiāltiesiskajā situācijā Spānijas tiesībās rada tādas procesuālās sekas, ka apelācijas sūdzība būtu jānoraida un prasītājai būtu jāsedz tiesāšanās izdevumi. Šajā saistībā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) skatījumā īpašu problēmu rada tas, ka tai būtu jāatceļ zemāko instanču tiesu spriedumi, lai gan tie – vismaz ņemot vērā tolaik spēkā esošo tiesisko situāciju – ir pasludināti, nepieļaujot tiesību kļūdas. Tādēļ tā netieši apstrīd direktīvas 3. panta 2. punkta spēkā esamību tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

96.

Tomēr tā neņem vērā, ka zemāko instanču spriedumu atcelšana un apelācijas sūdzības noraidīšana nemaz tieši neizriet no Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta. Gluži pretēji, tās ir specifiskas procesuālās sekas, kas Spānijas tiesībās – kurām šajā saistībā vienīgajām ir nozīme saskaņā ar Direktīvas 2001/24 32. pantu ( 65 ) – ir noteiktas attiecībā uz materiāltiesiskās situācijas grozīšanu (ar atpakaļejošu spēku) nepabeigtā tiesvedībā.

97.

Šajā ziņā Spānijas valdība tiesas sēdē ir apstiprinājusi, ka Spānijas tiesībās šajā procesa stadijā nav paredzēta nedz iespēja aizstāt atbildētāju, nedz iespēja turpināt tiesvedību pret sākotnējo atbildētāju un paplašināt saistošo spēku uz saistības “jauno” parādnieku ( 66 ), nedz tāds tiesību institūts kā retrait litigieux ( 67 ). Tāpēc Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nav citas izvēles kā vien atcelt (tolaik) bez tiesību kļūdām pasludināto pirmās instances spriedumu un rezultātā noraidīt prasību, nosakot prasītājai pienākumu segt visus tiesāšanās izdevumus. Tomēr tas nenozīmē, ka šāds risinājums būtu vajadzīgs citās tiesību sistēmās.

98.

Tādējādi, uzmanīgi raugoties, problēma ir nevis materiāltiesiskās situācijas atzīšana – un tātad Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkts –, bet gan tas, ka Spānijas tiesībās nav paredzētas procesuālas reaģēšanas iespējas. Līdz ar to rodas jautājums, kuru rakstveida procesā Tiesā netieši ir uzdevusi arī Padome, par valsts tiesiskā regulējuma – kas Direktīvā 2001/24 paredzētās ārvalsts reorganizācijas pasākuma atzīšanas nepabeigtā tiesvedībā dēļ izraisa tādas procesuālās sekas, ka iepriekš pamatotā prasība apelācijas tiesvedībā tiek noraidīta, nosakot prasītājam segt visus tiesāšanās izdevumus, – saderību ar tiesiskās drošības un efektīvas tiesību aizsardzības principiem.

99.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, šie principi ir piemērojami atbilstoši to izpratnei Savienības tiesībās, jo ar ārvalsts reorganizācijas pasākuma atzīšanu – atšķirībā no tā noteikšanas ( 68 ) – tiek īstenots dalībvalstu pienākums, kas izriet no Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta, un tādējādi tā ir uzskatāma par tādu, ar ko “īsteno Savienības tiesību aktus” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

100.

Runājot par saderību ar tiesiskās drošības principu, es nesaskatu īpašas problēmas Spānijas procesuālajās tiesībās. It īpaši pirms tiesvedības pabeigšanas ar galīgu spriedumu nevar rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka tiks atstāts spēkā zemākas instances spriedums.

101.

Tā kā iespēja nodot atpakaļ atbildību BES pati par sevi ir jāuzskata par saderīgu ar tiesiskās drošības principu ( 69 ), to pašu var attiecināt uz šā atpakaļpārveduma procesuālajām sekām. Tas tādēļ, ka no piesardzīga un apdomīga prasītāja var sagaidīt, ka tas pārzina piemērojamās procesuālās tiesības. Citiem vārdiem sakot, prasītājai bija jārēķinās ar to, ka iespējamas materiāltiesiskās situācijas izmaiņas varētu izraisīt viņas prasības noraidīšanu un viņai būtu jāsedz visi tiesāšanās izdevumi.

102.

Tomēr pastāv nopietnas šaubas par šā secinājuma saderību ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un iespēju vērsties tiesā, kas paredzētas Hartas 47. pantā.

103.

Protams, tiesību aizsardzības efektivitāte ECPAK 13. panta un Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē nav sinonīms tās rezultativitātei ( 70 ). Tātad Hartas 47. pants negarantē, ka prasība tiks apmierināta un ka netiks atzīts Banco de Portugal 2015. gada decembra lēmums.

104.

Tomēr problēmu rada ar prasības noraidīšanu saistītais prasītājas pienākums segt tiesāšanās izdevumus. Šajā saistībā Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka arī nesamērīgi augsti procesuālie izdevumi var negatīvi ietekmēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un iespēju vērsties tiesā ( 71 ). Tomēr izdevumi ir uzskatāmi par nesamērīgiem ne tikai tad, ja tie nav samērīgi ar prasītāja ekonomisko interesi panākt sev labvēlīgu spriedumu, bet arī tad, ja tie nav objektīvi pamatoti.

105.

Tāpēc tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru prasītājam nelabvēlīga sprieduma gadījumā tam ir jāsedz tiesāšanās izdevumi, ir ierasta prakse un principā nav apstrīdams ( 72 ). Tas tādēļ, ka šāda pienākuma segt tiesāšanās izdevumus objektīvais pamatojums ir tāds, ka par prasības pieņemamību un pamatotību ir atbildīgs prasītājs.

106.

Tomēr var būt situācijas, kad šis apsvērums nav atbilstīgs. Šādu situāciju ilustrē pamatlieta. Tajā prasība (vairs) nav pamatota, jo materiāltiesiskā situācija a posteriori un ar atpakaļejošu spēku ir grozīta, bet prasītāja to nemaz nevarēja ietekmēt un būt atbildīga.

107.

Šajā lietā prasītājai gan bija jāņem vērā, ka noteiktos apstākļos tiesiskā situācija varētu mainīties viņai par sliktu un līdz ar to rezultātā viņas prasījums netiks apmierināts ( 73 ). Tomēr tas nedrīkst izraisīt to, ka prasības celšana pati par sevi viņai nodara kaitējumu un tāpēc principā viņai varētu būt jāatsakās no šīs prasības. Tas apdraudētu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtību.

108.

Tāpēc šādā gadījumā viens variants, manuprāt, ir valsts tiesību aktos paredzēt procesuālu reaģēšanas iespēju. Piemēram, runa varētu būt par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, prasības pieteikuma grozījumu vai jebkādu citu instrumentu, kas ļauj izvairīties no nelabvēlīga sprieduma tikai tādēļ, ka a posteriori un ar atpakaļejošu spēku ir grozīta materiāltiesiskā situācija. Vai arī otrā variantā tiesai, neraugoties uz prasības noraidīšanu, ir jābūt pilnvarām nepiespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

109.

Savukārt risks, ka neizbēgami nelabvēlīga sprieduma gadījumā būs jāsedz visi tiesāšanās izdevumi, var atturēt prasītāju no savu tiesību izmantošanas tiesā un tāpēc nav saderīgs ar Hartas 47. pantu.

110.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2001/24/EK 3. panta 2. punktā paredzētā tāda dalībvalstī noteikta reorganizācijas pasākuma atzīšana, ar kuru ar atpakaļejošu spēku tiek grozīta materiāltiesiskā situācija un kurš ir nepabeigtas tiesvedības priekšmets citā dalībvalstī, šajā tiesvedībā nevar izraisīt to, ka lietas dalībniekam, kuram minētais grozījums ir nelabvēlīgs, neizbēgami ir jāsedz visi tiesāšanās izdevumi. Šāds risinājums padara prasības celšanu riskantu pašu par sevi un var atturēt prasītāju no savu tiesību izmantošanas tiesā – tāpēc tas nav saderīgs ar Hartas 47. pantu.