1.

Šī lieta attiecas uz autoceļu nodevas likmju noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem par Vācijas automaģistrāļu lietošanu.

2.

Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz strīdu starp transporta uzņēmuma vadītājiem BY un CZ (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) un Vācijas Federatīvo Republiku (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamatlietā”) saistībā ar autoceļu nodevas atmaksu.

3.

Lieta galvenokārt attiecas uz Direktīvas 1999/62/EK ( 2 ), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvu 2006/38/EK ( 3 ) (turpmāk tekstā – “grozītā Direktīva 1999/62”), 7. panta 9. punkta interpretāciju. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka autoceļu nodevu pamatā ir vienīgi infrastruktūras izmaksu segšanas princips, un ir uzskaitīti autoceļu nodevu aprēķina elementi.

4.

Tiesa ir aicināta paskaidrot, vai šīs direktīvas 7. panta 9. punktam ir tieša iedarbība un vai autoceļu nodevu aprēķinā var iekļaut tādus elementus kā ceļu policijas izmaksas. Turklāt Tiesai būs jālemj par jautājumu, vai neliela izmaksu pārsniegšana ir minētā panta pārkāpums un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai ar šo tiesību normu ir atļauts veikt a posteriori aprēķinu tiesvedības laikā.

5.

Atbilstoši manam vērtējumam grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktu, uz kura tiešo iedarbību var atsaukties privātpersona, es ierosināšu Tiesai interpretēt tādējādi, ka tas neattiecas uz ceļu policijas izmaksām. Es arī ierosināšu tai nospriest, ka pat neliela infrastruktūras izmaksu pārsniegšana ir jāuzskata par šīs tiesību normas pārkāpumu un ka šī tiesību norma, kā arī šīs direktīvas 7.a panta 1. un 2. punkts nepieļauj a posteriori aprēķinu, lai pierādītu, ka noteiktā autoceļu nodevas likme beigu beigās faktiski nepārsniedz izmaksas, kuras var tikt ņemtas vērā.

6.

Grozītās Direktīvas 1999/62 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

7.

Šīs direktīvas 7. panta 1., 9. un 10. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest nodevas un/vai lietošanas maksu attiecībā uz Eiropas autoceļu tīklu vai šā tīkla daļām vienīgi saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti no 2. līdz 12. punktam. [..]

[..]

9.   Autoceļu nodevu pamatā ir vienīgi infrastruktūras izmaksu segšanas princips. Konkrēti, nosakot vidējo svērto autoceļu nodevu, ņem vērā attiecīgās infrastruktūras tīkla būvniecības izmaksas un izmaksas, kas saistītas ar attiecīgās infrastruktūras tīkla pārvaldīšanu, uzturēšanu un attīstību. Vidējā svērtā autoceļu nodeva var ietvert arī ienākumus saistībā ar peļņas normu [atlīdzību par ieguldīto kapitālu un peļņu], pamatojoties uz tirgus apstākļiem [ ( 5 )].

10.   

[..].”

8.

Minētās direktīvas 7. panta 11. punktā ir paredzēts, ka izņēmuma gadījumos attiecībā uz infrastruktūru kalnu reģionos un pēc paziņošanas Eiropas Komisijai var pievienot uzcenojumu konkrētos autoceļu posmos, kuri pakļauti lieliem sastrēgumiem, kas ietekmē transportlīdzekļu brīvu kustību, vai kurus lietojot, transportlīdzekļi rada būtisku kaitējumu videi, ievērojot atsevišķus nosacījumus un it īpaši vidējo svērto autoceļu nodevu maksimālās pārsniegšanas robežvērtības, kas ir izteiktas procentos no pēdējām minētajām.

9.

Minētās direktīvas 7.a pants ir formulēts šādi:

“1.   Nosakot vidējās svērtās autoceļu nodevu likmes, ko iekasē no attiecīgās infrastruktūras tīkla vai no konkrēti noteiktas šā tīkla daļas, dalībvalstis ņem vērā 7. panta 9. punktā noteiktās dažādās izmaksas. Izmaksas, kas tiek ņemtas vērā, attiecas uz tīklu vai tā daļu, kurā autoceļu nodevas tiek iekasētas, kā arī uz transportlīdzekļiem, kuriem piemērojama nodeva. Dalībvalstis var izvēlēties neatgūt šīs izmaksas no autoceļu nodevu ienākumiem vai atgūt vienīgi procentuālu daļu no izmaksām.

2.   Autoceļu nodevas nosaka saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu un šā panta 1. punktu.

3.   Attiecībā uz jaunu autoceļu nodevu iekasēšanas kārtību, kas neietver koncesijas nodevas, kuras dalībvalstis ieviesušas pēc 2008. gada 10. jūnija, dalībvalstis aprēķina izmaksas, balstoties uz pamata aprēķinu metodikas principiem, kas izklāstīti III pielikumā.

[..]

Uz nodevu maksāšanas pasākumiem, kas jau ir ieviesti 2008. gada 10. jūnijā, vai pasākumiem, attiecībā uz kuriem ir saņemti piedāvājumi vai atbilde uz uzaicinājumiem risināt sarunas saskaņā ar sarunu procedūru un kuri ir bijuši izsludināti saskaņā ar valsts iepirkuma procesu pirms 2008. gada 10. jūnija, neattiecas šajā punktā izklāstītie pienākumi, tik ilgi, kamēr esošie pasākumi ir spēkā un ar noteikumu, ka tie vēlāk netiks būtiski grozīti.

[..]”

10.

Šīs pašas direktīvas III pielikuma “Izmaksu sadales un autoceļa nodevu aprēķināšanas pamatprincipi” 2.1, 3. un 4. punktā ir noteikts:

11.

Iesniedzējtiesa norāda, ka autoceļu nodevu apmērs par Vācijas federālo autoceļu lietošanu laikposmā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim ir noteikts saskaņā ar 2011. gada 12. jūlijaBundesfernstraßenmautgesetz (Likums par autoceļu nodevu par lielo federālo autoceļu lietošanu) (BGBl. 2011 I, 1378. lpp.) 14. panta 3. punktu ar tā 4. pielikumu. Šajā likumā ir noteiktas autoceļu nodevas likmes par kilometru transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kopumam, kam ir līdz trim asīm, un tām, kam ir četras asis vai vairāk, ņemot vērā četras kategorijas, kuras atbilst radītā piesārņojuma līmeņiem. Likmes ir no 0,141 līdz 0,288 EUR.

12.

Iesniedzējtiesa precizē, ka autoceļu nodevas likmes, kas bija piemērojamas laikposmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 18. jūlijam, par kuru ir prasīta atmaksa, tika aprēķinātas, pamatojoties uz 2007. gada 30. novembra“Aktualisierung der Wegekostenrechnung für die Bundesfernstraßen in Deutschland”, sauktu arī par “Wegekostengutachten” (Ekspertīzes atzinums par autoceļu infrastruktūras izmaksām Vācijā) (turpmāk tekstā – “WKG 2007”), kas attiecas uz aprēķina periodu no 2007. līdz 2012. gadam. Iesniedzējtiesa konstatē, ka autoceļu būvniecībai izmantoto zemesgabalu novērtējums ir rezultāti, kas izriet no 2002. gada marta “Wegekostenrechnung für das Bundesfernstraßennetz unter Berücksichtigung der Vorbereitung einer streckenbezogenen Autobahnbenutzungsgebühr” (2002. gada ekspertīzes atzinums par autoceļu infrastruktūras izmaksām), kurš aptver laikposmu no 2003. līdz 2010. gadam un kurā par pamatu ir ņemta papildu informācija, kas sniegta 2008. gada 22. septembrī attiecībā uz WKG 2007.

13.

Prasītāji pamatlietā līdz 2015. gada 31. augustam darbojās kā civiltiesiska sabiedrība, kas dibināta saskaņā ar Polijas tiesībām (“Spółka cywilna”); tas ir autotransporta uzņēmums ar juridisko adresi Polijā, kurš tostarp veic braucienus uz Vāciju. Šajā sakarā prasītāji pamatlietā atbildētājai pamatlietā samaksāja autoceļu nodevu par Vācijas federālo autoceļu lietošanu laikposmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 18. jūlijam.

14.

Uzskatīdami, ka šī summa ir pārāk liela, prasītāji pamatlietā to civiltiesiskās sabiedrības vārdā cēla prasību Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija), lūdzot atmaksāt samaksāto summu ( 6 ). Tā kā pēdējā minētā noraidīja viņu prasību, prasītāji pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, būtībā apgalvojot, ka izskatāmajā lietā piemērotais autoceļu nodevu aprēķins ir pārmērīgs un ir pretrunā Savienības tiesībām.

15.

Lai varētu izlemt šo jautājumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka sākumā ir jāizvērtē, vai grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktam un 7.a panta 1. un 2. punktam ir tieša iedarbība un vai šīs tiesību normas ir pareizi transponētas Vācijas tiesībās.

16.

Šajā ziņā šī tiesa atgādina, pirmkārt, ka lietā, kurā pasludināts spriedums Rieser Internationale Transporte ( 7 ), Tiesa nosprieda, ka privātpersonas, vēršoties pret valsts iestādi, nevar atsaukties uz Direktīvas 1999/62 ( 8 ) 7. panta 9. punkta sākotnējo redakciju, ja šī direktīva nav tikusi transponēta vai tikusi transponēta nepilnīgi. Pēc Tiesas domām, šo tiesību normu nevar uzskatīt par beznosacījuma un pietiekoši precīzu, lai privātpersonas uz to varētu atsaukties, vēršoties pret valsts iestādi.

17.

Tomēr, tā kā Savienības likumdevējs izdarīja grozījumus, iesniedzējtiesa uzskata, ka grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktam ir tieša iedarbība. Šī tiesa uzsver, ka grozītajā direktīvā ir sniegti precizējumi, kurus var uzskatīt par “beznosacījuma un pietiekoši precīziem”. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka, pēc tās domām, grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā ir paredzēts aizliegums pārsniegt izmaksas, saskaņā ar kuru nesamērīgas autoceļu nodevas likmes, ko nepamato infrastruktūras izmaksas, ir aizliegtas.

18.

Otrkārt, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ceļu policijas izmaksām, kas ņemtas vērā pamatlietā aplūkoto autoceļu nodevu likmju noteikšanai, ir piemērojams jēdziens “pārvaldīšanas izmaksas” grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta izpratnē. Pēc tās domām, policijas darbība nekalpo infrastruktūras darbības nodrošināšanai, bet drīzāk tās uzdevums ir veikt uzraudzību, lai autoceļa lietotāji ievērotu satiksmes noteikumus, un likvidēt šo pēdējo minēto izdarīto pārkāpumu sekas. Turklāt, norādīdama, ka Vācijas tiesībās noteiktās autoceļu nodevas likmes esot balstītas uz aprēķina kļūdām, it īpaši veicot atlīdzības par ieguldīto kapitālu aprēķinu par tādu zemesgabalu iegādi, uz kuriem uzbūvēti autoceļi, iesniedzējtiesa jautā, vai var konstatēt grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta pārkāpumu infrastruktūras izmaksu nelielas pārsniegšanas gadījumā.

19.

Treškārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesībās ir atļauts tiesvedības ietvaros koriģēt pārmērīgas autoceļu nodevas likmes a posteriori. Atsaucoties uz sprieduma Komisija/Austrija ( 9 ) 138. punktu, tā arī jautā, vai tāds valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Savienības tiesībām. Šajā ziņā iesniedzējtiesa arī vaicā, vai ir jābalstās tikai uz faktiskajām izmaksām un faktiskajiem no autoceļu nodevas gūtajiem ieņēmumiem, lai pēc aprēķina laikposma beigām veiktu a aposteriori izmaksu aprēķinu.

20.

Šādos apstākļos Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

21.

Prasītāji pamatlietā, atbildētāja pamatlietā, Vācijas valdība, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie paši lietas dalībnieki un ieinteresētās personas piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 4. martā.

22.

Es ierosinu izskatīt iesniedzējtiesas jautājumus, sākot ar otro prejudiciālo jautājumu, kas būtībā attiecas uz to, vai ceļu policijas izmaksas ir infrastruktūras tīkla pārvaldīšanas izmaksas grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta izpratnē un vai infrastruktūras izmaksu neliela pārsniegšana ir uzskatāma par šīs tiesību normas pārkāpumu (A daļa). Piemērojot šo pieeju, būs iespējams noskaidrot, ciktāl izskatāmajā lietā veiktais autoceļu nodevas aprēķins rada saderības problēmu ar Direktīvu 1999/62. Pamatojoties uz šiem vērtējuma elementiem, tiks izskatīts pirmais prejudiciālais jautājums par šīs direktīvas tiesību normu tiešo iedarbību (B daļa). Turpinājumā izskatīšu trešo un pēdējo prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz a posteriori izmaksu aprēķinu (C daļa). Visbeidzot es aplūkošu jautājumu par Tiesas sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu (D daļa).

23.

Pirmkārt, izvērtēšu, vai infrastruktūras izmaksas ietver ceļu policijas izmaksas, un pēc tam, otrkārt, – vai infrastruktūras izmaksu neliela pārsniegšana var būt saderīga ar grozīto Direktīvu 1999/62.

24.

Uzskatu, ka grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta izpratnē ceļu policijas izmaksas nav infrastruktūras izmaksas, tostarp tās nav pārvaldīšanas izmaksas.

25.

Saskaņā ar klasisko interpretācijas metodi ( 10 ) mans vērtējums ir balstīts uz šīs tiesību normas formulējumu, grozītās Direktīvas 1999/62 sagatavošanas darbiem un šīs direktīvas mērķi.

26.

Ir būtiski atsaukties uz grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta formulējumu kopumā. Vispirms jākonstatē, ka šajā tiesību normā attiecībā uz “autoceļu nodevu” aprēķinu vispār nav minētas ceļu policijas izmaksas ( 11 ). Turklāt no šīs tiesību normas formulējuma gramatiskās analīzes izriet, ka tajā ir izsmeļoši uzskaitīti elementi, kas var tikt iekļauti šajā aprēķinā.

27.

Tādējādi šīs direktīvas 7. panta 9. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka autoceļu nodevas, kas definētas kā konkrēta summa, kura ir jāmaksā par transportlīdzekli atkarībā no attāluma, ko tas nobraucis, izmantojot attiecīgo infrastruktūru, ir balstītas vienīgi uz infrastruktūras izmaksu segšanas principu. Šis princips ir izklāstīts nākamajos teikumos par “vidējām svērtām autoceļu nodevām”, kas definētas, atsaucoties uz ienākumiem, kuri iegūti no autoceļu nodevām noteiktā laikposmā un ņemot vērā ar transportlīdzekli nobraukto kilometru skaitu ( 12 ). Otrajā teikumā ir precizēts, ka, nosakot vidējās svērtās autoceļu nodevas, ņem vērā attiecīgās infrastruktūras tīkla pārvaldīšanas, uzturēšanas un attīstības izmaksas. Trešajā teikumā ir precizēts, ka vidējās svērtās autoceļu nodevas var ietvert arī ienākumus saistībā ar peļņas normu [ienākumus no ieguldītā kapitāla un peļņu], pamatojoties uz tirgus apstākļiem.

28.

Saikne starp pirmo teikumu, kas attiecas uz autoceļu nodevām, un izmaksām, kuras var tikt ņemtas vērā to noteikšanā, izriet no vārda “konkrēti” lietojuma otrajā teikumā vai līdzīgas terminoloģijas lietojuma dažādās valodu redakcijās ( 13 ). Šī saikne izriet arī no trešā teikuma, kurā precizēts, kādus citus elementus “var ietvert” vidējās svērtās autoceļu nodevas.

29.

Tādējādi grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā ir minēti tikai tie elementi, kuri var tikt ņemti vērā vidējo svērto autoceļu nodevu aprēķinā.

30.

Nosakot attiecīgās izmaksas, ņem vērā tikai attiecīgās infrastruktūras tīkla būvniecības izmaksas un izmaksas, kas saistītas ar attiecīgās infrastruktūras tīkla pārvaldīšanu, uzturēšanu un attīstību. Būvniecības izmaksas ir precīzi definētas grozītās Direktīvas 1999/62 2. panta aa) punktā un neietver ceļu policijas izmaksas. Tostarp tīkla uzturēšanas un attīstības izmaksās nevar iekļaut ceļu policijas izmaksas, turklāt iesniedzējtiesa īpaši jautā Tiesai tikai par pārvaldīšanas izmaksām.

31.

Tāpat kā iesniedzējtiesa, prasītāji pamatlietā un Komisija es uzskatu, ka ceļu policijas izmaksas nav pārvaldīšanas izmaksas. Proti, pārvaldīšanas izmaksu jēdziens attiecas uz izmaksām, kas rodas saistībā ar attiecīgā objekta pārvaldīšanu. Taču policijas darbība nav saistīta autoceļa pārvaldīšanu.

32.

Kā uzsvēra Komisija, šīs darbības ir saistītas ar valsts atbildību, kas nerīkojas kā autoceļu infrastruktūras operators, proti, tā rīkojas kā iestāde, kurai ir publiskās varas pilnvaras.

33.

Šī jēdziena “pārvaldīšanas izmaksas” interpretācija apstiprināta grozītās Direktīvas 1999/62 III pielikuma 3. punkta noteikumos, kuros ir precizēts, ka tās ir izmaksas, kas radušās infrastruktūras operatoram. Šis III pielikums, protams, nav piemērojams rationae temporis autoceļu nodevas aprēķinam pamatlietā, jo saskaņā ar šīs direktīvas 7.a panta 3. punktu to nepiemēro tādai autoceļu nodevu iekasēšanas kārtībai kā pamatlietā aplūkotā kārtība, kas jau ir ieviesta 2008. gada 10. jūnijā, bet tas vismaz var kļūt par avotu pārējās minētajā direktīvā izmantotās terminoloģijas interpretācijai. Šajā ziņā jānorāda, ka saikne starp šādi paredzētajām izmaksām un operatoru ir it īpaši acīmredzama grozītās Direktīvas 1999/62 vācu valodas redakcijā, kuras 7. panta 9. punktā ir lietots jēdziens “Kosten für Betrieb” (ekspluatācijas izmaksas) un tās III pielikuma 3. punktā – “Kosten des Infrastrukturbetreibers” (izmaksas, kas radušās infrastruktūras operatoram) ( 14 ). Piebildīšu, ka šajā III pielikumā nav minētas ceļu policijas izmaksas.

34.

Šīs interpretācijas pamatojumam jāpiebilst, ka citu šīs grozītās direktīvas tiesību normu mērķis ir noteikt tikai tādas izmaksas, kas var tikt ņemtas vērā autoceļu nodevu aprēķinā.

35.

Tādējādi grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var saglabāt vai ieviest autoceļu nodevas autoceļu tīklā vienīgi saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 7. panta 2.–12. punktā. Saskaņā ar minētās direktīvas 7.a panta 1. punktu, nosakot vidējo svērto autoceļu nodevu likmes, dalībvalstis ņem vērā dažādas izmaksas, kas definētas šīs direktīvas 7. panta 9. punktā. Tāpat grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 10. punkta a) apakšpunktā, it īpaši šīs tiesību normas trešajā ievilkumā ( 15 ), un 7. panta 11. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā ( 16 ) ir ierobežots vidējo svērto autoceļu nodevu uzcenojums, atsaucoties uz šīs direktīvas 7. panta 9. punktu.

36.

Tādējādi uzskatu, ka no grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta formulējuma ne tieši, ne netieši neizriet, ka šajā tiesību normā, it īpaši minētajā tiesību normā ietvertajā jēdzienā “pārvaldīšanas izmaksas”, būtu iekļautas ceļu policijas izmaksas.

37.

Sagatavošanas darbi apstiprina šo interpretāciju, kliedējot jebkādas šaubas par likumdevēja nodomu saistībā ar ceļu policijas izmaksu ņemšanu vērā infrastruktūras izmaksās.

38.

Šajā ziņā jānorāda, ka kopš Komisijas Zaļās grāmatas “Ceļā uz godīgu un efektīvu transporta cenu noteikšanu” ( 17 ) pieņemšanas, kurā ir izvērtētas ārējo izmaksu internalizācijas iespējas ( 18 ), Komisija bija paredzējusi infrastruktūras izmaksās iekļaut ceļu policijas izmaksas, kas tāpat kā piesārņojuma izmaksas tiktu uzskatītas par ārējām izmaksām. Tomēr Savienības likumdevējs noraidīja šo pieeju, kad pieņēma gan Direktīvu 1999/62, gan Direktīvu 2006/38, ar ko tika grozīta Direktīva 1999/62.

39.

Runājot, pirmkārt, par Direktīvas 1999/62 sagatavošanas darbiem, Komisija sava priekšlikuma direktīvai pamatojumā ( 19 ) norādīja, ka ārējās izmaksas aptver policijas un negadījumu izmaksas ( 20 ), bet šajā posmā tā nebija paredzējusi iekļaut tās direktīvas tekstā. Pēdējā minētajā bija paredzēts autoceļu nodevās iekļaut tikai elementu, lai segtu ārējās izmaksas, kas definētas kā “ar sastrēgumiem un gaisa un trokšņa piesārņojumu saistītās izmaksas” ( 21 ).

40.

Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un patērētāju tiesību aizsardzības komisija sniedza atzinumu ( 22 ), saskaņā ar kuru direktīvā būtu jāatsaucas uz četriem galvenajiem ar transportu saistītiem ārējo izmaksu avotiem, kas minēti Zaļajā grāmatā, proti, satiksmi, gaisa piesārņojumu, trokšņa piesārņojumu un negadījumiem. Tomēr Parlaments neatbalstīja šo atzinumu un pat piedāvāja pilnībā svītrot tiesību normu par ārējo izmaksu iekļaušanu līdz brīdim, kad būs vairāk informācijas šajā jautājumā ( 23 ).

41.

Tā kā Eiropas Savienības Padome nepastiprināja Komisijas viedokli ( 24 ), tā pieņēma kopējo nostāju, kurā ir ņemta vērā Parlamenta pieeja un kurā tādējādi nav iekļauts jēdziens “ārējās izmaksas”, norādot, ka par tām vēl nav veikts plašāks pētījums ( 25 ). Turklāt Padome uzsvēra, ka dalībvalstīm, kas piemēro autoceļu nodevu iekasēšanas kārtību, ir jāievēro pamatprincips attiecībā uz saikni starp autoceļu nodevu apmēru un infrastruktūras izmaksām ( 26 ).

42.

Direktīvā 1999/62, ko beigu beigās pieņēma Parlaments un Padome, nebija paredzēta tiesību norma par ārējām izmaksām ( 27 ).

43.

Attiecībā, otrkārt, uz Direktīvas 2006/38 sagatavošanas darbiem no priekšlikuma direktīvai izriet ( 28 ), ka šoreiz Komisija bija paredzējusi ņemt vērā ceļu policijas izmaksas, iekļaujot šīs direktīvas 7. panta 9. punktā negadījumu izmaksas, ciktāl tās nesedza apdrošināšana ( 29 ).

44.

Parlaments apsvēra iespēju ņemt vērā arī negadījumu izmaksas, vienlaikus ierobežojot to tvērumu tikai līdz izmaksām, kas atbilst infrastruktūras pārvaldītāja faktiskajiem maksājumiem par ieguldījumiem, lai novērstu negadījumus un samazinātu to skaitu ( 30 ).

45.

Tomēr Padome pieņēma kopējo nostāju, kurā neminēja negadījumus. Tādējādi šī iestāde neatbalstīja Parlamenta priekšlikumu šajā jautājumā, lai arī tas nebija tik tālejošs kā Komisijas priekšlikums ( 31 ). Beigu beigās pieņemtās grozītās Direktīvas 1999/62 tekstā nav iekļauta tiesību norma par ārējām izmaksām.

46.

Tādējādi ir jākonstatē, ka sagatavošanas darbi apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta otrajā teikumā ceļu policijas izmaksas nav iekļautas.

47.

Grozītās Direktīvas 1999/62 mērķis neļauj izdarīt citu secinājumu. No tās 1. un 2. apsvēruma izriet, ka likumdevējs nolēma pakāpeniski saskaņot nodevu iekasēšanas sistēmu un izveidot taisnīgu pārvadātājiem uzliekamo infrastruktūras izmaksu iekasēšanas mehānismu, lai novērstu transporta uzņēmumu konkurences traucējumus Savienībā ( 32 ).

48.

Tādējādi grozītajā Direktīvā 1999/62 ir ietverti visām dalībvalstīm saistoši noteikumi, vienlaikus paredzot ieviest turpmākus grozījumus.

49.

Taču šie grozījumi it īpaši attiecas uz ārējo izmaksu internalizāciju un tādējādi uz “piesārņotājs maksā” principa piemērošanu. Kā izriet no Direktīvas 2006/38 18. un 19. apsvēruma ( 33 ), šos grozījumus ir paredzēts izdarīt tikai turpmāk. Šī projekta uz nākotni vērsto raksturu apstiprina grozītās Direktīvas 1999/62 11. panta trešā daļa, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāizstrādā vispārēji piemērojams, pārredzams un saprotams modelis visu transporta veidu ārējo izmaksu novērtējumam, kā arī ārējo izmaksu internalizācijas ietekmes novērtējums.

50.

Tādējādi starplaikā ārējo izmaksu internalizāciju un it īpaši ceļu policijas izmaksas Savienības likumdevējs ir apzināti izslēdzis no grozītās Direktīvas 1999/62 piemērošanas jomas un, ņemot vērā tās 7. panta 9. punktā noteiktos ierobežojumus, dalībvalstis nevar iekļaut šīs izmaksas infrastruktūras izmaksu aprēķinā.

51.

Tāpēc es nepiekrītu Vācijas valdības viedoklim, ka satiksmes drošība vai infrastruktūru izmantošana, ko uzrauga un veic ceļu policija, esot autoceļu tīkla raksturiezīme, no kuras izriet, ka tad, ja tās netiktu ņemtas vērā kā infrastruktūras izmaksas, tas būtu pretrunā “lietotājs maksā” un “piesārņotājs maksā” principam. Es nepiekrītu arī atbildētājas pamatlietā viedoklim, saskaņā ar kuru, ja netiktu ņemtas vērā šīs publiskajam operatoram radušās izmaksas, tas radītu atšķirīgu attieksmi pret publiskajiem un privātajiem operatoriem, jo izmaksas, kas rodas autoceļu patruļai, Francijas koncesionāriem vai autoceļu policijai ( 34 ), lai nodrošinātu infrastruktūras drošību, ir izmaksas, kas rodas privātajam infrastruktūras pārvaldītājam, un tādējādi tās ir ekspluatācijas izmaksas saistībā ar koncesiju līgumiem ( 35 ).

52.

Šajā ziņā jāuzsver, pirmkārt, ka īpaši infrastruktūras izdevumi, kas paredzēti, lai uzlabotu satiksmes drošību, ietilpst infrastruktūras finansēšanas izmaksās grozītās Direktīvas 1999/62 2. panta aa) punkta otrā ievilkuma ii) apakšpunkta trešās daļas izpratnē. Turklāt es piekrītu Komisijas viedoklim, kuru tā pauda tiesas sēdē Tiesā, proti, ka ceļu policijas izmaksas atšķirībā no civilo misiju izmaksām nav operatora izmaksas, kā tas ir ceļa strādnieku Vācijā vai autoceļu patruļas Francijā gadījumā.

53.

Otrkārt, lai arī Direktīvā 1999/62, kura pēdējo reizi grozīta ar Direktīvu 2013/22/ES ( 36 ) un kuras 2. panta bb) punktā ir paredzēta “maksa par ārējām izmaksām”, šī maksa ir definēta kā maksa, ko iekasē, lai segtu izmaksas, kuras dalībvalstī radušās satiksmes izraisītā gaisa piesārņojuma un/vai trokšņa piesārņojuma dēļ. Negadījumu izmaksas, kas iekļautas ceļu policijas izmaksās, nav minētas ne šajā definīcijā, ne kādā citā šīs direktīvas tiesību normā.

54.

Treškārt, jāpiebilst, ka Komisijas 2014. gada 10. decembra atzinums ( 37 ), ko atbildētāja pamatlietā min kā pierādījumu tam, ka ceļu policijas izmaksas, Komisijas skatījumā, ir iekļautas infrastruktūras izmaksās, it īpaši ekspluatācijas izmaksās, kā arī Komisijas 2019. gada 16. janvāra atzinums ( 38 ) attiecas uz ekspertīzes atzinumiem par autoceļu infrastruktūru Vācijā laikposmos no 2013. līdz 2017. gadam un no 2018. līdz 2022. gadam. Tātad tie neattiecas uz šajā lietā aplūkoto laikposmu. Turklāt, tā kā Komisijas atzinums neradīja saistošas tiesiskas sekas ( 39 ), tas nevar grozīt Padomes un Parlamenta pieņemtās direktīvas juridisko piemērojamību.

55.

Tādējādi es ierosinu Tiesai uz otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu atbildēt, ka grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav iekļautas ceļu policijas izmaksas kā infrastruktūras izmaksas, it īpaši, kā ekspluatācijas izmaksas.

56.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar spriedumu Komisija/Austrija ( 40 ) autoceļa būvniecības, ekspluatācijas un attīstības izmaksu pārsniegšana vairāk nekā par 150 % nozīmē Direktīvas 93/89 7. panta h) punktā noteikto pienākumu neizpildi. Šī tiesa vaicā Tiesai, vai šo izmaksu neliela pārsniegšana rada tādas pašas sekas.

57.

Kā esmu izklāstījis iepriekš ( 41 ), grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkts izslēdz iespēju autoceļu nodevās iekļaut elementus, kas nav minēti šajā tiesību normā. Tādējādi infrastruktūras izmaksu pārsniegšana tā iemesla dēļ, ka tika ņemti vērā šie citi elementi, nozīmē šīs tiesību normas pārkāpumu, un ir jāuzskata, ka uz šo elementu pamata noteiktajam pienākumam maksāt autoceļu nodevu nav juridiska pamata.

58.

Tā kā uz ceļu policijas izmaksām nevar attiecināt ne jēdzienu “pārvaldīšanas izmaksas”, ne – vispārīgāk – infrastruktūras izmaksas, grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktam ir pretrunā izmaksu pārsniegšana par 3,8 % vai jebkāda pārsniegšana šajā ziņā. Tādējādi nav jāizskata jautājums par to, vai šo izmaksu aprēķinā, iespējams, ir pieļauta aprēķina kļūda, jo tika ņemtas vērā ne tikai ceļu policijas izmaksas, bet ar noziedzības apkarošanu kopumā saistītās izmaksas ( 42 ). Visas šīs izmaksas, kas nav minētas grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā, ir jāizslēdz pilnībā. Tāpēc nav jāprecizē, vai izmaksas aptuveni 730 miljonu EUR apmērā 2010. gadā ir tikai ar ceļu policijas izdevumiem saistītās izmaksas, ko ir apšaubījusi iesniedzējtiesa un prasītāji pamatlietā.

59.

Turpinājumā aplūkošu jautājumu par grozītajā Direktīvā 1999/62 paredzēto izmaksu nelielu pārsniegšanu – šajā gadījumā tie ir minētās direktīvas 7. panta 9. punkta trešajā teikumā minētie ienākumi [atlīdzība par ieguldīto kapitālu].

60.

Es ierosinu Tiesai nospriest, ka pat neliela infrastruktūras izmaksu pārsniegšana saistībā ar atlīdzību par ieguldīto kapitālu, kas paredzēta grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā, ir šīs tiesību normas pārkāpums.

61.

Izskatāmajā lietā pārsniegšana atlīdzības par ieguldīto kapitālu aprēķinā pieļauto kļūdu dēļ esot 2,2 % (6 % –3,8 %).

62.

Šādu pārsniegšanu, protams, nevar salīdzināt ar pārsniegšanu 150 % apmērā, kas minēta spriedumā Komisija/Austrija.

63.

Tomēr jānorāda, ka ne grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā, ne citās šīs direktīvas tiesību normās nav iekļauts de minimis noteikums. Turklāt šīs direktīvas 7. panta 9. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka autoceļu nodevu pamatā ir vienīgi infrastruktūras izmaksu segšanas princips, kas nepieļauj nekādu pārsniegšanu, lai cik neliela tā būtu.

64.

Tāpēc infrastruktūras izmaksu neliela pārsniegšana saistībā ar atlīdzību par ieguldīto kapitālu ir jāuzskata par grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta pārkāpumu.

65.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai tika pārsniegtas infrastruktūras izmaksas saistībā ar atlīdzību par ieguldīto kapitālu, ir jāuzsver, ka Tiesai šis jautājums netika uzdots tieši. Tomēr, pakārtoti un lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, veikšu turpmāk minētos precizējumus.

66.

Jānorāda, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, kļūdas tika pieļautas saistībā ar pamatīpašuma, proti, zemesgabalu, uz kuriem uzbūvēti attiecīgie autoceļi, vērtību, kas tika izmantota procentu aprēķinā; tā nebija jāaprēķina, ņemot vērā jauno pašreizējo šī īpašuma vērtību. Tādējādi aprēķins esot kļūdaini balstīts uz daļēji privāta, daļēji valsts uzņēmuma fikciju, jo attiecīgajā laikposmā autoceļu tīklu privatizācija nopietni netika plānota ( 43 ).

67.

Pēc šīs tiesas domām, ja tiek izmantota cita “fikcija”, proti, “uzņēmumu kopība – valsts pārvalde”, lietojot tās izmantotos jēdzienus, zemesgabalu vērtība, pamatojoties uz kuru aprēķināti procenti, varēja būt tikai iegādes vērtība. Šīs vērtības vēlāk nedrīkstēja koriģēt, kā tas notika izskatāmajā lietā, jo šajā gadījumā tiktu atlīdzināts ne tikai ieguldītais kapitāls, ieskaitot inflāciju, bet tiktu gūti arī papildu ieņēmumi, kuros ņemtas vērā zemesgabalu aizstāšanas izmaksas pat tad, ja tie nebija jāaizstāj.

68.

Šajā ziņā jānorāda, ka atlīdzības par ieguldīto kapitālu iespēja ir paredzēta grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta trešajā teikumā. Šajā tiesību normā ir skaidri norādīts, ka vidējās svērtās autoceļu nodevās var iekļaut ienākumus [atlīdzību par ieguldīto kapitālu] atbilstoši tirgus apstākļiem. Turklāt šīs direktīvas 2. panta aa) punktā ir paredzēts, ka būvniecības izmaksas attiecīgā gadījumā ietver finansēšanas izmaksas, kas definētas minētās direktīvas 2. panta ab) punktā kā procenti par aizņēmumiem un/vai ieņēmumi no akcionāru pašu kapitāla.

69.

Lai arī dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība autoceļu nodevu aprēķinā, it īpaši, piemērot drīzāk vienu aprēķina metodoloģiju nekā citu un noteikt infrastruktūru efektivitātes līmeni, tomēr ir svarīgi, lai veiktās izvēles būtu reālas un lai izmaksas atbilstu esošai vai paredzamai ekonomiskai realitātei. Pretējā gadījumā grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkts zaudētu lietderīgo iedarbību.

70.

Taču, ja nav paredzēta privatizācija, ne arī autoceļu un zemesgabalu aizstāšana, uz kuriem tās ir uzbūvētas, un ja nav citu būtisku ekonomisku argumentu – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, pēdējā minētā var likumīgi nospriest, ka nebija reāli ņemt vērā šo zemesgabalu jauno vērtību autoceļu nodevas aprēķinā.

71.

Tādēļ jāpiekrīt iesniedzējtiesas viedoklim, ka, veicot pārbaudi par to, vai ir ticis ievērots grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkts, ir jāpārliecinās, ka atlīdzības par ieguldīto kapitālu novērtējums nav balstīts uz kļūdainiem pieņēmumiem, kas maskē esošo vai paredzamo ekonomisko realitāti.

72.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz otrā prejudiciālā jautājuma b) daļu, manuprāt, ir jāatbild, ka pat infrastruktūras izmaksu neliela pārsniegšana, kā tas paredzēts grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā, nozīmē šīs tiesību normas pārkāpumu.

73.

Pakārtoti es norādu, ka šīs direktīvas 7. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir atlīdzības par ieguldīto kapitālu aprēķins, kas ir veikts, pamatojoties uz vērtībām, kurās nav ņemta vērā ekonomiskā realitāte.

74.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktam un 7.a panta 1. un 2. punktam ir tieša iedarbība.

75.

Jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi no to satura viedokļa šķietami ir beznosacījumu un pietiekami precīzi, uz šiem noteikumiem var atsaukties, ja noteiktajā termiņā nav pieņemti īstenošanas pasākumi, iebilstot pret visiem valsts noteikumiem, kas nav saskaņā ar direktīvu, vai arī ja tie ir tādi, kas paredz tiesības, kuras privātpersonas var izmantot attiecībā pret valsti ( 44 ).

76.

Tā kā transponēšanas termiņš beidzās 2008. gada 10. jūnijā ( 45 ), rodas jautājums tikai par to, vai minētās tiesību normas var uzskatīt par pietiekami precīzām.

77.

Kā esmu izklāstījis šo secinājumu 69. punktā, grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā ir paredzēta dalībvalstu rīcības brīvība vidējās svērtās autoceļu nodevas aprēķināšanā. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šis apstāklis neskar to, ka tiesību norma ir beznosacījuma un pietiekami precīza, ciktāl ir iespējams noteikt minimālo aizsardzību, kas ir jānodrošina dalībvalstīm, un ciktāl, veicot pārbaudi tiesā, var pārliecināties, ka ir ievērotas šīs minimālās prasības ( 46 ).

78.

Turklāt rīcības brīvība neizslēdz iespēju veikt pārbaudi tiesā, lai pārliecinātos, vai valsts iestādes nav to pārsniegušas ( 47 ) un tādējādi – vai valsts tiesību akti tika pieņemti un piemēroti, ievērojot attiecīgo Eiropas [Savienības] tiesību normu ( 48 ).

79.

Attiecībā uz Direktīvu 1999/62 Tiesa spriedumā Rieser Internationale Transporte nosprieda, ka šīs direktīvas 7. panta 9. punkts nav uzskatāms par beznosacījuma un pietiekami precīzu, lai privātpersonas atsauktos uz to, vēršoties pret valsts iestādi, jo šī tiesību norma ir vēl neprecīzāka par Direktīvas 93/89 7. panta h) punktu. No šī sprieduma izriet, ka Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā dalībvalstīm ir sniegtas vispārējas vadlīnijas, lai aprēķinātu autoceļu nodevas, bet nav norādīta konkrētu aprēķina metode, un šajā ziņā dalībvalstīm ir piešķirta ļoti plaša rīcības brīvība ( 49 ). Precīzāk, Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta formulējums bija identisks Direktīvas 93/89 7. panta h) punkta formulējumam, izņemot to, ka tas attiecās nevis uz “autoceļu nodevu likmēm”, bet “vidējām svērtām autoceļu nodevām”, tomēr tajā šis jēdziens netika definēts ( 50 ).

80.

Direktīvas 93/89 7. panta h) punktā bija noteikts, ka autoceļu nodevu saista ar attiecīgā infrastruktūras tīkla būvniecības, ekspluatācijas un attīstības izmaksām. Pēc Tiesas domām, šajā pantā nebija precīzi noteikts šīs saiknes raksturs un netika definēta neviena no trim attiecīgo izmaksu pozīcijām, proti, ne būvniecības, ekspluatācijas un attīstības izmaksas, ne “attiecīgā infrastruktūras tīkla” jēdziens ( 51 ).

81.

Jānorāda, ka arī grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta otrā teikuma formulējumā ir paredzēts, ka vidējās svērtās autoceļu nodevas ir saistītas ar būvniecības izmaksām un attiecīgās infrastruktūras tīkla pārvaldīšanas, uzturēšanas un attīstības izmaksām. Tomēr, kā esmu izklāstījis iepriekš ( 52 ), šajā 7. panta 9. punktā tagad ir skaidri precizēts, ka autoceļu nodevu pamatā ir vienīgi to infrastruktūras izmaksu atgūšanas princips, kas izsmeļoši uzskaitītas šajā tiesību normā, un tas ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību.

82.

Turklāt atšķirībā no iepriekšējām redakcijām grozītās Direktīvas 1999/62 2. pantā ir definēts attiecīgais infrastruktūras tīkls, proti, “Eiropas autoceļu tīkls”, kā arī jēdzieni “vidējā svērtā autoceļu nodeva”, “būvniecības izmaksas” un “finansēšanas izmaksas”, šīs pēdējās minētās izmaksas attiecīgā gadījumā var iekļaut būvniecības izmaksās.

83.

No tā, manuprāt, izriet, ka Savienības likumdevējs grozītajā Direktīvā 1999/62 ir novērsis galvenos Tiesas spriedumā Rieser Internationale Transporte minētos trūkumus, kas liedza Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktam tiešo iedarbību. Ar pēdējās minētās direktīvas 7. panta 9. punktu dalībvalstīm, manuprāt, ir uzlikts skaidrs pienākums noteikt autoceļu nodevu, pamatojoties vienīgi uz šajā tiesību normā minētajām izmaksām. Rīcības brīvības esamība un grozītās Direktīvas 1999/62 III pielikuma nepiemērojamība izskatāmajā lietā ( 53 ) neliedz valsts tiesai pēc privātpersonas pieprasījuma veikt pārbaudi saistībā ar šī pienākuma ievērošanu – tā vismaz var pārbaudīt, vai tādas izmaksas, kas nav paredzētas šajā direktīvā, kā ceļu policijas izmaksas, ir tikušas iekļautas autoceļu nodevu aprēķinā ( 54 ).

84.

Tādējādi, manuprāt, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka privātpersona var atsaukties valsts tiesā uz grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta tiešo iedarbību, lai pārbaudītu, vai valsts tiesību akti ir tikuši pieņemti un piemēroti, ievērojot šīs direktīvas 7. panta 9. punktā paredzēto rīcības brīvību, autoceļu nodevu noteikšanā ņemot vērā ceļu policijas izmaksas.

85.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, kādas sekas rada Tiesas sniegtā grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta interpretācija, no kuras izriet, kā es to ierosinu, ka autoceļu nodevu aprēķins pamatlietā ir kļūdains. Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai ir iespējams veikt a posteriori infrastruktūras izmaksu aprēķinu, balstoties uz faktiskajām izmaksām un faktiski iekasētajām autoceļu nodevu summām. Pēc iesniedzējtiesas domām, Vācijas tiesībās konkrētos apstākļos šāds aprēķins ir atļauts, bet tā sekas varētu būt tādas, ka prasītāju pieprasīto summu atmaksa netiek veikta.

86.

Proti, ciktāl šīs izmaksas ir lielākas nekā iekasētās maksas ( 55 ), tās var kompensēt saskaņā ar grozīto Direktīvu 1999/62 par pārmērīgām atzītās autoceļu nodevas likmes. Iesniedzējtiesa precizē, ka šāda kompensācija, kas tiek nodrošināta, veicot a posteriori aprēķinu, Vācijas tiesībās ir atļauta ar nosacījumu, ka kļūda nav būtiska un acīmredzama. Tomēr šī tiesa jautā, vai šī kompensācija ir saderīga ar grozīto Direktīvu 1999/62, izskatot to sprieduma Komisija/Austrija, it īpaši tā 138. punkta, gaismā.

87.

Jāatgādina, ka Tiesa šajā ziņā noraidīja pamatojumu autoceļu nodevu likmju palielināšanai par Brenneres (Austrija) autoceļa lietošanu, balstoties uz izmaksu aprēķina jaunu metodi, ko tiesvedības laikā piedāvāja Austrijas Republika. Tiesa uzskatīja, ka šī dalībvalsts nav paskaidrojusi, cik lielā mērā šī jaunā aprēķina metode ir piemērotāka attiecīgā autoceļa izmaksu aprēķinam.

88.

Tiesa piebilda, ka Direktīvas 93/89 7. panta h) punkts ietver to, ka autoceļu nodevas likmju koriģēšana ir jāveic pēc aprēķina, kas to pamato, un tādējādi tiesību norma nevar pamatot šo likmju palielināšanu, veicot a posteriori aprēķinu.

89.

Tādējādi ir jāaplūko jautājums, vai grozītā Direktīva 1999/62, it īpaši tās 7. panta 9. punkts un 7.a panta 1. un 2. punkts, izskatot to kopsakarā ar šo spriedumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir a posteriori aprēķins, kurš veikts tiesvedības laikā nolūkā pierādīt, ka beigu beigās autoceļu nodevas likmes faktiski nepārsniedz izmaksas, kas var tikt ņemtas vērā.

90.

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu tiesai ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei. Tādējādi, ja no Tiesas sprieduma izriet, ka izmaksu aprēķins autoceļu nodevu noteikšanai ir bijis kļūdains saskaņā ar grozīto Direktīvu 1999/62, valsts tiesai, kurai ir jāiztiesā pamatlieta, ir jāpieprasa atmaksāt pārmaksātās summas, ja par to ir celta prasība.

91.

Šī tiesa nevar ņemt vērā a posteriori aprēķinus, nepārkāpjot šo LESD 260. panta 1. punktu un neskarot grozītās Direktīvas 1999/62 efektivitāti, kā to interpretējusi Tiesa, lai nospriestu, ka uz nepareizu aprēķinu pamata pārmaksāto summu atmaksa nav jāveic.

92.

Es piebildīšu, otrkārt, ka grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punktā un 7.a panta 1. un 2. punktā nav minēta iespēja veikt a posteriori aprēķinu. Jāatgādina arī, ka šīs direktīvas 7. panta 9. punktā ir minēti elementi, kurus izsmeļoši var iekļaut autoceļu nodevu aprēķinā.

93.

Visbeidzot, treškārt, jāuzsver, ka grozītā Direktīva 1999/62 neizslēdz autoceļu nodevu koriģēšanu, balstoties uz faktiskajām izmaksām, ja aprēķina sistēma ir izveidota pirms šīs koriģēšanas un publiskošanas. Jānorāda, ka šo interpretāciju apstiprina šīs direktīvas III pielikuma 4. punkta pirmais un trešais ievilkums, kuros ir paredzēts, ka autoceļu nodevas var regulāri pielāgot un koriģēt, lai labotu jebkādu nepietiekamu vai pārmērīgu atgūšanu aplēses kļūdu dēļ. Šī interpretācija atbilst Tiesas vērtējumam sprieduma Komisija/Austrija 138. punktā, saskaņā ar kuru autoceļu nodevu likmju pielāgošana ir jāveic pēc to pamatojoša aprēķina.

94.

Tādējādi ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka grozītā Direktīva 1999/62, it īpaši tās 7. panta 9. punkts un tās 7.a panta 1. un 2. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir a posteriori aprēķins, kurš veikts tiesvedības laikā nolūkā pierādīt, ka beigu beigās autoceļu nodevas likmes faktiski nepārsniedz izmaksas, kas var tikt ņemtas vērā.

95.

Gadījumā, ja Tiesa sniegtu manis ierosināto atbildi uz trešo prejudiciālo jautājumu, atbildētāja pamatlietā lūdz ierobežot laikā pasludināmā sprieduma sekas. Uzskatu, ka šis lūgums ir iesniegts novēloti, proti, tiesas sēdes laikā Tiesā.

96.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tāda sprieduma seku ierobežojums laikā, kurā Tiesa prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā interpretē Savienības tiesību normu, ir ārkārtas pasākums, kura īstenošanai ir jāizpilda divi būtiski kritēriji, proti, ieinteresēto personu labas ticības esamība un būtisku traucējumu rašanās risks ( 56 ).

97.

Tiesa ir izmantojusi šādu risinājumu tikai ļoti konkrētos apstākļos, kad pastāvēja risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas nodibinātas labticīgi, pamatojoties uz regulējumu, kurš tika uzskatīts par spēkā esošu, un izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Savienības tiesībām saistībā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses ( 57 ).

98.

Šajā gadījumā atbildētāja pamatlietā nesniedza pierādījumus tam, ka ir izpildīti šie divi kumulatīvie kritēriji.

99.

Pirmkārt, tā nav pamatojusi ieinteresēto personu labticību. Precīzāk, tā nav norādījusi, kādā ziņā Komisijas 2014. un 2019. gada atzinumi ( 58 ), kuros Komisija sniedza labvēlīgu atzinumu par autoceļu nodevu jauno iekasēšanas kārtību, kas ietver ar ceļu policiju infrastruktūras saistītās izmaksas, ir izraisījuši objektīvas un nopietnas neskaidrības par grozītās Direktīvas 1999/62 7. panta 9. punkta piemērojamību. Proti, pamatlietā aplūkotās autoceļu nodevu likmes laikposmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 18. jūlijam tika aprēķinātas, pamatojoties uz WKG 2007, kas attiecās uz laikposmu no 2007. līdz 2012. gadam ( 59 ).

100.

Tātad ir jākonstatē, ka šie atzinumi ir sniegti pēc attiecīgā laikposma beigām un tādējādi tos nevarēja ņemt vērā, nosakot autoceļu nodevas pamatlietā.

101.

Otrkārt, atbildētāja pamatlietā, kas tiesas sēdē lūdza ierobežot laikā sprieduma sekas, nesniedza precizējumus par smagu ekonomisku seku riska esamību. Es apzinos šīs lietas iespējamu ekonomisko nozīmīgumu. Tomēr summa 200 miljonu EUR gadā kā ceļu policijas izmaksas saistībā ar smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kas minētas iesniedzējtiesas nolēmumā un ko ir atgādinājusi atbildētāja pamatlietā tiesas sēdē, nav pietiekama, ņemot vērā valsts tiesībās paredzētos noteikumus, lai pierādītu smagu ekonomisku seku riska esamību.

102.

Tādējādi es ierosinu noraidīt lūgumu ierobežot pasludināmā sprieduma iedarbību laikā.

103.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) jautājumiem atbildēt šādi: