1.

Pamatlēmums 2008/947 ( 2 ) (turpmāk tekstā – “PL 2008/947”) ievieš īpašu savstarpējas atzīšanas mehānismu spriedumiem vai probācijas lēmumiem, ar kuriem tiek piemēroti probācijas pasākumi vai alternatīvas sankcijas. Tas ļauj nodot atbildību par probācijas pasākumu vai alternatīvu sankciju uzraudzību no dalībvalsts, kas pieņēmusi spriedumu un noteikusi šādus pasākumus, dalībvalstij, kurā dzīvo notiesātā persona. PL 2008/947 1. pantā šī mehānisma mērķis ir atspoguļots kā tāds, kurš “atvieglo notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglo probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī”.

2.

Šajā lietā Latvijas iestāde lūdza Igaunijas iestādi piemērot šo mehānismu spriedumam, ar ko tika noteikts trīs gadus ilgs brīvības atņemšanas sods, kura izpilde bija nosacīta, ja trīs gadus ilgajā pārbaudes laikā notiesātā persona neizdarīs jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tomēr nekāds konkrēts probācijas pasākums šim spriedumam netika noteikts.

3.

Šajā kontekstā Tiesai ir lūgts lemt par PL 2008/947 savstarpējas atzīšanas mehānisma (materiālo) piemērošanas jomu: vai šis mehānisms ir jāpiemēro arī spriedumam, kas ietver tikai nosacītu sodu un nenoteic nevienu probācijas pasākumu?

4.

PL 2008/947 8. apsvērumā ir noteikts, ka “mērķis nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu, alternatīvu sankciju un lēmumu par nosacītu atbrīvošanu savstarpējai atzīšanai un uzraudzībai izpildes valstī ir veicināt iespēju notiesātajai personai reintegrēties sabiedrībā, ļaujot tai saglabāt ģimenes, valodas, kultūras un citas saiknes, kā arī uzlabot probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju ievērošanas uzraudzību, lai novērstu recidīvu, tādējādi pienācīgi ņemot vērā cietušo un visas sabiedrības aizsardzību”.

5.

9. apsvērumā ir noteikts, ka “ir dažādi probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju veidi, kas ir dalībvalstīm kopīgi un ko visas dalībvalstis principā ir gatavas uzraudzīt. Šo pasākumu un sankciju veidu uzraudzībai vajadzētu būt obligātai, ņemot vērā dažus pamatlēmumā paredzētus izņēmumus. Dalībvalstis var paziņot, ka tās turklāt piekrīt uzraudzīt cita veida probācijas pasākumus un/vai cita veida alternatīvās sankcijas”.

6.

PL 2008/947 1. pantā ir definēti šī instrumenta mērķi un joma:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī. Lai sasniegtu šos mērķus, šajā pamatlēmumā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, atzīst spriedumus un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumus un uzrauga probācijas pasākumus, ko piemēro, pamatojoties uz spriedumu, vai šādā spriedumā noteiktās alternatīvās sankcijas, un pieņem visus pārējos lēmumus saistībā ar minētā sprieduma izpildi, ja vien pamatlēmumā nav noteikts savādāk.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro tikai:

kā minēts un paredzēts šajā pamatlēmumā.

[..]”

7.

2. pantā ir definēti šādi jēdzieni:

“[..]

1)   “spriedums” ir galīgs sprieduma valsts tiesas pieņemts nolēmums vai rīkojums par to, ka fiziska persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un ar ko piespriež:

2)   “nosacīts sods” ir brīvības atņemšana vai jebkurš ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kura izpilde ir nosacīti pilnībā vai daļēji atlikta soda piespriešanas laikā, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus. Šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

3)   “soda noteikšanas nosacīta atlikšana” ir spriedums, ar ko soda noteikšana ir nosacīti atlikta, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus, vai kurā brīvības atņemšanas soda vai pasākuma, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, vietā ir noteikts viens vai vairāki probācijas pasākumi. Šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

[..]

5)   “probācijas lēmums” ir spriedums vai sprieduma valsts kompetentās iestādes galīgais lēmums, ko pieņem uz tāda sprieduma pamata, kas:

[..]

7)   “probācijas pasākumi” ir pienākumi un rīkojumi, ko fiziskai personai piespriedusi kompetenta iestāde saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem saistībā ar nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu vai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas;

[..].”

8.

PL 2008/947 4. panta 1. punkta a)–k) apakšpunktā ir uzskaitīti dažādi probācijas pasākumu vai alternatīvu sankciju veidi, uz kuriem attiecas pamatlēmums. Saskaņā ar 4. panta 2. punktu katra dalībvalsts informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kurus probācijas pasākumus un alternatīvās sankcijas, izņemot 4. panta 1. punktā minētos, tā ir gatava uzraudzīt.

9.

14. pants attiecas uz “jurisdikciju attiecībā uz visu turpmāko lēmumu pieņemšanu un piemērojamajiem tiesību aktiem”:

“1.   Izpildes valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā ir visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, nosacītas atbrīvošanas, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas un no alternatīvās sankcijas, jo īpaši gadījumos, kad pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai vai ja notiesātā persona [..] izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Šādi turpmāki lēmumi jo īpaši ietver:

2.   Panta 1. punktā minētajiem lēmumiem un visām turpmākajām sprieduma sekām, tostarp, attiecīgā gadījumā, brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei un vajadzības gadījumā – pielāgošanai, piemēro izpildes valsts tiesību aktus.

[..]”

10.

Saskaņā ar Kriminaalmenetluse seadustik (Igaunijas Kriminālprocesa kodekss) 508.57 pantu sprieduma atzīšana un piemērotās uzraudzības īstenošana saskaņā ar šo pantu ir pieļaujama tikai attiecībā uz probācijas pasākumu vai alternatīvu sankciju sarakstu, kas atbilst PL 2008/947 4. panta 1. punktā ietvertajam sarakstam.

11.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas (Latvija) 2017. gada 24. janvāra spriedumu apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā tika notiesāts saskaņā ar Krimināllikuma (Latvija) 20. panta 4. punktu un 195. panta 3. punktu par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanas lielā apmērā atbalstīšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”). Apelācijas sūdzības iesniedzējam tika noteikts brīvības atņemšanas sods uz trim gadiem, kura izpilde tika atlikta ar nosacījumu, ka viņš neizdarīs jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu trīs gadus ilgajā pārbaudes laikā.

12.

Latvijas iestāde lūdza Igaunijas Republikas iestādi atzīt un izpildīt apstrīdēto spriedumu Igaunijā.

13.

Ar Harju Maakohus (Harju rajona tiesa, Igaunija) 2018. gada 16. februāra rīkojumu tika atļauta apstrīdētā sprieduma izpilde Igaunijā. Riigiprokurör (Prokuratūra, Igaunija) ieskatā apstrīdēto spriedumu nevarot atzīt Igaunijā, jo tam neesot juridiska pamata. Tomēr Harju Maakohus (Harju rajona tiesa) bija atšķirīgs viedoklis, uzskatot – tas apstāklis, ka nav tikuši piemēroti probācijas pasākumi vai alternatīva sankcija, neesot šķērslis apstrīdētā sprieduma atzīšanai. Tā atsaucās uz PL 2008/947 14. pantu, saskaņā ar kuru izpildes valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā ir turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, tostarp – ja notiesātā persona pārbaudes laikā izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Lai gan notiesātai personai netika piemērots probācijas pasākums vai alternatīva sankcija, apstrīdētais spriedums ir saistīts ar pārbaudes laiku, kas joprojām ir spēkā.

14.

Ar Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) 2018. gada 21. marta rīkojumu pirmās instances rīkojums tika atstāts spēkā.

15.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā apstrīdēja šo rīkojumu Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt abus rīkojumus un neatzīt apstrīdēto spriedumu. Viņš uzskata, ka ar apstrīdēto spriedumu neesot noteikts neviens no pasākumiem, kuri minēti Kriminaalmenetluse seadustik (Igaunijas Kriminālprocesa kodekss) 508.57 pantā, kas esot izsmeļošs. Ja ar citas dalībvalsts notiesājošo spriedumu nav piemēroti šajā uzskaitījumā minētie probācijas pasākumi vai alternatīvas sankcijas, tad spriedumu nevarot atzīt.

16.

Prokuratūra atkal piekrita šai nostājai un atkārtoti apgalvoja, ka neesot juridiska pamata apstrīdētā sprieduma atzīšanai.

17.

Šādos apstākļos Riigikohus (Augstākā tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai dalībvalsts sprieduma atzīšana un tā izpildes uzraudzība atbilst [PL 2008/947] arī tad, ja [ar šo spriedumu persona ir tikusi nosacīti notiesāta] ( 3 ) bez papildu pienākumiem un līdz ar to tās vienīgais pienākums ir pārbaudes laikā neizdarīt jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu (runa ir par nosacīta soda noteikšanu Igaunijas Kriminālkodeksa 73. panta izpratnē)?”

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Igaunijas valdība, Latvijas valdība, Ungārijas valdība un Eiropas Komisija. Visas šīs lietas dalībnieces, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā un Polijas valdība piedalījās 2019. gada 14. novembra tiesas sēdē.

19.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Sākumā es izvērtēšu uzdotā jautājuma pieņemamību (A). Pēc tam es izskatīšu nepieciešamos standartus, kas attiecas uz informāciju un saziņu starp sprieduma un izpildes dalībvalstu attiecīgām iestādēm (B). Visbeidzot es pievērsīšu uzmanību šīs lietas galvenajam jautājumam, skaidrojot, kāpēc, manuprāt, apstrīdētais jautājums neietilpst PL 2008/947 piemērošanas jomā (C).

20.

Latvijas valdība uzskata, ka šis prejudiciālais jautājums esot jāatzīst par nepieņemamu, jo tās ieskatā tas esot balstīts uz nepareizu sapratni par apstrīdētā sprieduma piemērojamību. Šī valdība uzsver, ka Latvijas tiesības ļaujot atcelt probāciju ne tikai jauna tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā, bet arī tad, ja tiek izdarīts jebkāds jauns noziedzīgs nodarījums. Turklāt Latvijas tiesībās arī automātiski ir uzlikti turpmāki pienākumi personām, kuras atrodas probācijā. Tādējādi esot nepareizi uzskatīt, ka vienīgais pienākums, kas noteikts attiecīgai notiesātai personai, ir neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu.

21.

Es ņemu vērā Latvijas valdības sniegtos paskaidrojumus. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka ar apstrīdēto spriedumu nav ticis noteikts neviens probācijas pasākums. Tas pats izriet no tā apliecinošā dokumenta j) punkta 4. apakšpunkta, kura standarta forma ir noteikta PL 2008/947 I pielikumā (turpmāk tekstā – “I pielikuma apliecinošais dokuments”), ko Latvijas iestāde ir aizpildījusi šajā lietā un kas ir daļa no lietas materiāliem.

22.

Šādos faktiski skaidros apstākļos, kuros pavisam grūti atspēkot iesniedzējtiesas apgalvoto, turpmākie Latvijas valdības sniegtie paskaidrojumi norāda uz citu jautājumu, proti, kādam ir jābūt informācijas un saziņas starp sprieduma un izpildes iestādēm standartam PL 2008/947 ietvaros? Vai visai informācijai ir jābūt ietvertai I pielikuma apliecinošajā dokumentā? Vai izpildes dalībvalsts iestādēm pašām ir jāpārbauda, vai probācijas pasākumi, kas nav skaidri minēti I pielikuma apliecinošajā dokumentā, faktiski var tikt piemēroti saskaņā ar sprieduma valsts tiesisko regulējumu?

23.

Neatkarīgi no tā, vai šī lieta attiecas vienkārši uz informācijas un saziņas, kāda jānodrošina sprieduma valsts iestādēm, standartu (B) vai arī tā ir saprotama kā tāda, kura attiecas uz PL 2008/947 materiālo piemērošanas jomu (C), manuprāt, nav šaubu, ka abi scenāriji attiecas uz PL 2008/947 interpretāciju, un tādējādi prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

24.

Tāpat kā citos Savienības tiesību instrumentos, kas paredzēti tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, PL 2008/947 I pielikuma apliecinošajā dokumentā ir ietvertas daudzas iedaļas un rūtiņas, kuras aizpilda sprieduma valsts iestādes. Viens no tiem ir j) punkts ar nosaukumu “Dati par probācijas pasākuma(-u) vai alternatīvās(-o) sankcijas(-u) ilgumu un raksturu”. Šā j) punkta 1. apakšpunkts ir par “probācijas pasākuma(-u) vai alternatīvās(-o) sankcijas(-u) uzraudzības kopīgo ilgumu”. Minētā j) punkta 4. apakšpunkts ir saistīts ar “probācijas pasākuma(-u) vai alternatīvās(-u) sankcijas(-u) būtību” un satur sarakstu ar divpadsmit rūtiņām, kuras ir iespējams atzīmēt, būtībā atkārtojot PL 2008/947 4. panta 1. punktā ietverto sarakstu un pievienojot rūtiņu, kas atspoguļo 4. panta 2. punktu. Sprieduma valsts kompetentajai iestādei ir jāatzīmē viena vai vairākas no divpadsmit rūtiņām atkarībā no noteiktā probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas veida (iespēja izdarīt atzīmes vairākās rūtiņās ir skaidri norādīta).

25.

No šīs lietas materiāliem izriet, ka sprieduma valsts kompetentā iestāde nav atzīmējusi nevienu rūtiņu, kas ietverta I pielikuma apliecinošā dokumenta j) punkta 4. apakšpunktā, vienlaikus j) punkta 1. apakšpunktā norādot, ka probācijas pasākuma uzraudzība ir trīs gadus ilga.

26.

Tiesas sēdē Latvijas valdība paskaidroja, ka tās kompetentās iestādes rīcība šajā lietā atbilst valsts praksei, saskaņā ar kuru noteiktie probācijas pasākumi faktiski netiek ietverti spriedumā, bet tiek piemēroti saskaņā ar likumu ( 4 ).

27.

Vispārējais jautājums, kas rodas šādos apstākļos, ir par to, vai attiecīgs probācijas pasākums vai alternatīva sankcija var tikt definēta kaut kur citur, nevis spriedumā vai probācijas lēmumā. Šajā jautājumā es nošķirtu divus aspektus.

28.

Pirmkārt, katra dalībvalsts, protams, pati strukturē savu probācijas pasākumu noteikšanas sistēmu. Valsts līmenī šie pasākumi var tikt definēti pašā spriedumā vai probācijas lēmumā, kas seko spriedumam, vai pat spriedumā, kas vienkārši atsaucas uz konkrētu tiesību normu, kura definē piemērojamos probācijas pasākumus.

29.

Otrkārt, operatīvu un praktisku iemeslu dēļ šī brīvība ir nedaudz ierobežota, ja probācijas pasākumu atzīšana un uzraudzība ir nepieciešama Eiropas līmenī. Kad atzīšana atbilstoši PL 2008/947 tiek lūgta citā dalībvalstī, no nodotajiem dokumentiem skaidri ir jāizriet (un jo īpaši no I pielikuma apliecinošā dokumenta) ( 5 ), kādi konkrēti probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas ir jāuzrauga.

30.

Es vēlos nepārprotami uzsvērt šo aspektu: I pielikuma apliecinošajā dokumentā ir jāiekļauj visa nepieciešamā informācija. Dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības pamatā ir ideja par standartizētu un tādējādi vienkāršotu saziņu. Izpildes dalībvalsts iestādēm nav pienākuma sākt izmeklēt sprieduma dalībvalsts valsts tiesību darbību, lai identificētu vai pārbaudītu īpašus pienākumus, kuri varētu būt noteikti notiesātajai personai saskaņā ar valsts tiesībām, bet kurus pieprasošā iestāde nav minējusi.

31.

Šajā juridiskajā kontekstā, pienācīgi ņemot vērā Latvijas valdības sniegtos paskaidrojumus par tās tiesisko regulējumu, nevar neņemt vērā to, ka Igaunijas iestāde ir nonākusi savā ziņā informācijas vakuumā attiecībā uz to, kāds probācijas pasākums tai ir jāuzrauga. Kā norādīts iepriekš, I pielikuma apliecinošā dokumenta j) punkta 4. apakšpunktā nav tikusi atzīmēta konkrēta rūtiņa, un tas, visticamāk, nozīmētu, ka ar apstrīdēto spriedumu nav ticis noteikts konkrēts probācijas pasākums.

32.

Atbildot uz šo jautājumu, Latvijas valdība atsaucas uz PL 2008/947 15. pantu, kurā noteikts, “ja un kad vien to uzskata par atbilstīgu, kompetentās sprieduma valsts un izpildes valsts iestādes var savstarpēji konsultēties ar mērķi pareizi un efektīvi piemērot šo pamatlēmumu”. Latvijas valdība uzskata, ka gadījumos, kad nav informācijas par probācijas pasākumiem, izpildes valsts iestādēm esot jāizmanto šis noteikums. Tām esot jāsazinās ar sprieduma valsts iestādēm, lai noskaidrotu, kādi uzraudzības pienākumi ir jāpiemēro attiecībā uz notiesāto personu.

33.

Tāpat kā līdzīgi noteikumi citos dokumentos par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ( 6 ), saziņa starp kompetentajām iestādēm ir, protams, būtiska ( 7 ). Tomēr individuālos dokumentos piemērojamās normas un jo īpaši nepieciešamais sniedzamās informācijas līmenis ir jāinterpretē tā, lai līdz minimumam samazinātu šādas papildu saziņas nepieciešamību. Nepieciešamībai pēc papildu informācijas pieprasīšanas ir jābūt izņēmumam, nevis normai ( 8 ).

34.

Tādējādi izpildes valsts iestādēm ir jābūt iespējai atsaukties uz informāciju, kas norādīta I pielikuma apliecinošajā dokumentā, lai saprastu, kādi pasākumi ir jāuzrauga. Tām nav pienākuma iesaistīties sarežģītā diskusijā ar sprieduma valsts iestādēm, lai novērstu (būtisku) nepilnību sniegtajā informācijā ( 9 ), ņemot vērā, ka šī informācija faktiski ieņem centrālo vietu pamatlēmuma darbībā.

35.

Ņemot vērā šos apstākļus, var tikai secināt nepilnības Latvijas iestādes pieejā attiecībā uz savstarpēju atzīšanas procedūru un jo īpaši I pielikuma apliecinošā dokumenta “aizpildīšanu”. Šķiet, ka tiesas sēdē Latvijas valdība to atzina.

36.

Tādējādi, lai gan šī lieta zināmā mērā faktiski varētu tikt uzskatīta par tādu, kas saistīta ar pienācīgu informēšanas un saziņas standartu PL 2008/947 kontekstā, lietas fakti paliek tādi, kā tos norādīja iesniedzējtiesa. Šī tiesa saskaras ar lūgumu atzīt spriedumu, kurā noteikts nosacīts sods bez jebkāda probācijas pasākuma, kas būtu definēts sniegtajā dokumentācijā. Vai šajos apstākļos šai tiesai tomēr ir pienākums atzīt apstrīdēto spriedumu – tas ir jautājums, kuru es tagad izskatīšu.

37.

Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai PL 2008/947 ir piemērojams spriedumam, kas nenoteic konkrētu probācijas pasākumu, apstākļos, kad vienīgais notiesātajai personai piemērotais pienākums ir neizdarīt jaunu pārkāpumu trīs gadus ilgā pārbaudes laikā.

38.

Lai noskaidrotu, vai šāds spriedums, kuru es ērtības labad minēšu kā vienkāršu nosacītu sodu, ir jāatzīst saskaņā ar PL 2008/947, es izskatīšu šī tiesību akta tekstu (1), kontekstu (2) un mērķi (3).

39.

Vispirms – PL 2008/947 nosaukums skaidri norāda, ka šis tiesību akts ievieš atzīšanas mehānismu probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai. Tas nav līdzeklis jebkāda sprieduma vispārīgai atzīšanai.

40.

Dažādi PL 2008/947 sākuma noteikumi arī skaidri definē tā piemērošanas jomu. Tie visi saista spriedumu vai probācijas lēmumus, kas ir jāatzīst, ar faktu, ka šādam spriedumam vai lēmumam ir jānoteic probācijas pasākums vai alternatīva sankcija.

41.

1. panta 1. punktā ir noteikts, ka tajā “ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, atzīst spriedumus un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumus un uzrauga probācijas pasākumus, ko piemēro, pamatojoties uz spriedumu, vai šādā spriedumā noteiktās alternatīvās sankcijas, un pieņem visus pārējos lēmumus saistībā ar minētā sprieduma izpildi, ja vien [..] nav noteikts savādāk [..]” ( 10 ).

42.

To pašu apliecina PL 2008/947 2. un 4. panta teksts.

43.

Abas “nosacīta soda” un “soda noteikšanas nosacītas atlikšanas” definīcijas saskaņā ar PL 2008/947 2. panta 2. punktu un 2. panta 3. punktu paredz vienlaicīgu viena vai vairāku probācijas pasākumu pieņemšanu, kas “iekļauti pašā spriedumā vai noteikti atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā”.

44.

Saskaņā ar 2. panta 7. punktu “probācijas pasākumi” ir pienākumi un rīkojumi, ko fiziskai personai piespriedusi kompetenta iestāde saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem saistībā ar nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu vai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas.

45.

Turklāt 4. panta 1. punktā ir ietverts uzskaitījums ar probācijas pasākumiem, kuriem piemērojams PL 2008/947. 4. panta 1. punkta uzskaitījumu var paplašināt ar 4. panta 2. punkta darbību, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāinformē Padomes Ģenerālsekretariāts par probācijas pasākumiem un alternatīvajām sankcijām, izņemot 4. panta 1. punktā minētos, kurus tās ir gatavas uzraudzīt ( 11 ). Tomēr, tā kā Igaunija nav veikusi šādu paziņošanu, analīze šajā lietā koncentrējas uz 4. panta 1. punkta uzskaitījumu.

46.

Visu iepriekš minēto noteikumu formulējums ļoti skaidri norāda uz to, ka, lai piemērotu PL 2008/947, ir jāpastāv vai nu spriedumam, vai probācijas lēmumam, ar kuriem vienlaikus tiek noteikts probācijas pasākums vai alternatīvā sankcija. Loģiskā saikne pirmajā daļā (spriedums vai probācijas lēmums) un otrajā daļā (probācijas pasākums vai alternatīvā sankcija) ir izteikta ar “vai” (disjunkcija), savukārt vispārējā saikne starp divām daļām ir “un” (konjunkcija): lai viss apgalvojums būtu patiess, abiem atsevišķajiem izteikumiem ir jābūt patiesiem. Tādējādi, pamatojoties uz PL 2008/947 tekstu, ir skaidrs, ka tas nav piemērojams spriedumam, ar kuru noteikts vienkāršs nosacīts sods, jo šādā spriedumā nav ietverts nedz probācijas pasākums, nedz alternatīvā sankcija.

47.

Šis pagaidu secinājums noved pie nākamā jautājuma: vai pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu pats par sevi var tikt uzskatīts par “probācijas pasākumu” PL 2008/947 izpratnē, kā to īpaši apgalvo Komisija?

48.

Es uzskatu, ka šis apsvērums ir grūti pieņemams vismaz trīs iemeslu dēļ.

49.

Pirmkārt, pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu nav iekļauts PL 2008/947 4. panta 1. punktā. Tomēr vienkārša nosacīta soda piemērošana ir diezgan izplatīta parādība daudzās dalībvalstīs, jo īpaši mazāk smagu noziegumu gadījumos, ko izdarījuši pirmreizēji likumpārkāpēji. Tajā pašā laikā no PL 2008/947 9. apsvēruma var saprast, ka 4. panta 1. punktā uzskaitīto probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju veidi ir patiesībā “dalībvalstīm kopīgi” un ka “visas dalībvalstis principā ir gatavas uzraudzīt [tos]”. Tas jau izraisa apbrīnu: ja nosacījums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu noteiktajā periodā faktiski būtu uzskatāms par “dalībvalstīm kopīgu” probācijas pasākumu, vai iespējams, ka Savienības likumdevējs nebūtu ņēmis vērā tā pastāvēšanu un nebūtu iekļāvis to 4. panta 1. punkta uzskaitījumā?

50.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka uz šo situāciju varētu attiekties 4. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kurš attiecas uz “rīkojum[iem], kas attiecas uz uzvedību, pastāvīgo dzīvesvietu, izglītību un apmācību, atpūtas pasākumiem vai kuros minēti profesionālas darbības ierobežojumi vai kārtība” ( 12 ).

51.

Manuprāt, šis apgalvojums nav pārliecinošs. Šāds vispārīgs un vispārējs pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu kontrastē ar diezgan specifisku un konkrētu būtību, kas piemīt 4. panta 1. punkta d) apakšpunktā uzskaitītajiem potenciālajiem pienākumiem (pastāvīgā dzīvesvieta, aktivitātes, apmācība utt.). Šis kontrasts ir vēl jo vairāk uzsvērts PL 2008/947 10. apsvērumā, kurā noteikts, ka “[p]robācijas pasākumos un alternatīvajās sankcijās, kas principā ir obligāti jāuzrauga, inter alia ir ietverti rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību (piemēram, pienākums pārtraukt lietot alkoholu), dzīvesvietu (piemēram, pienākums mainīt dzīvesvietu, lai izvairītos no vardarbības ģimenē), izglītību un apmācību (piemēram, pienākums piedalīties “drošas autovadīšanas kursos”), brīvā laika pavadīšanu (piemēram, pienākums beigt nodarboties ar kādu sporta veidu vai apmeklēt sacīkstes kādā sporta veidā) un profesionālās darbības veikšanas ierobežojumiem vai kārtību (piemēram, pienākums meklēt profesionālo darbību savādākā darba vidē)” ( 13 ).

52.

Turklāt, manuprāt, visa Komisijas argumenta loģika ir problemātiska. Protams, zināmā mērā pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu vispārīgos vilcienos attiecas uz noteiktu uzvedību. Bet, sekojot šai loģikai, jebko var ietilpināt jebkurā 4. panta 1. punktā esošajā vārdā, atraujot to no šīs normas un tās konteksta. Kāpēc tad neizvēlēties vārdu “pienākums” un neietilpināt “pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu noteiktajā periodā” jebkurā 4. panta 1. punkta apakšpunktā, kurā ir vārds “pienākums”?

53.

Treškārt, es atzīmēju, ka saskaņā ar PL 2008/947 14. panta 1. punktu “izpildes valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā ir visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, nosacītas atbrīvošanas, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas un no alternatīvās sankcijas, jo īpaši gadījumos, kad pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai vai ja notiesātā persona [..] izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu” ( 14 ).

54.

Tādējādi šī norma skaidri nošķir probācijas pasākuma neievērošanu, no vienas puses, un jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, no otras puses. Šāds formulējums skaidri parāda papildu alternatīvu, kas atšķiras no probācijas pasākuma neievērošanas. Citiem vārdiem sakot, ja pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu pats par sevi būtu probācijas pasākums, tad atšķirība starp neatbilstību probācijas pasākumam un jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu būtu lieka.

55.

Ņemot vērā iepriekš apspriestos teksta elementus, man ir jāsecina, ka PL 2008/947 neattiecas uz spriedumu, ar kuru noteikts vienkāršs nosacīts sods, bet bez probācijas pasākuma. Pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu soda atlikšanas periodā pats par sevi nav probācijas pasākums.

56.

Šo secinājumu arī apstiprina izskatāmā tiesību akta iekšējā un ārējā konteksta un loģikas analīze.

57.

PL 2008/947 aizstāja atbilstīgos noteikumus Eiropas Padomes 1964. gada 30. novembra Konvencijā par nosacīti notiesātu vai nosacīti atbrīvotu likumpārkāpēju uzraudzību ( 15 ). Konkrētā saikne starp diviem tiesību aktiem ir izskaidrota vienīgi ar apgalvojumiem par to, ka, pirmkārt, iepriekšējo konvenciju “ir ratificējušas tikai 12 dalībvalstis, dažos gadījumos ar vairākām atrunām”, un, otrkārt, PL 2008/947 “paredzētais instruments ir iedarbīgāks, jo tas balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu un tajā piedalās visas dalībvalstis” ( 16 ).

58.

Tādējādi no iepriekšējās konvencijas un tās piemērošanas jomas maz ko var secināt, lai interpretētu PL 2008/947 piemērošanas jomu. Tādējādi attiecīgie norādījumi būtu jāmeklē paša PL 2008/947 iekšējā loģikā (a) un ārējā kontekstā, proti, citos Eiropas Savienības tiesību instrumentos, kas saistīti ar sadarbību krimināllietās (b).

59.

Kā būtībā apgalvo Polijas valdība, PL 2008/947 ir balstīts uz ideju, ka, atturoties no brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma noteikšanas un tā vietā nosakot nosacītu (vai atliktu) sodu kopā ar probācijas pasākumu (vai alternatīvu sankciju), notiesātā persona saņems lielākas izredzes reintegrēties sabiedrībā (kas savukārt veicina recidīvu novēršanu un sabiedrības aizsardzību pret noziedzīgām darbībām). Šai personai arī būs iespēja pārvietoties uz citu dalībvalsti, ja minētā valsts nodrošinās to nosacījumu ievērošanu, kuri saistīti ar notiesājošu spriedumu. Šāda valsts būs pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts vai cita dalībvalsts, ja tiks ievēroti turpmāk izklāstītie nosacījumi, piemēram, ja viņam/viņai ir piešķirts darba līgums minētajā dalībvalstī, ja viņš/viņa ir šīs dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes loceklis vai ja viņš/viņa ir paredzējis(‑usi) studēt vai piedalīties apmācībā šajā dalībvalstī ( 17 ).

60.

Īsumā – šķiet, ka loģika ir ļaut personai pārvietoties pat tad, kad noteikti daži ierobežojumi. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka ierobežojumi pārvietojas kopā ar šo personu. Bet ja nav konkrētu ierobežojumu, kas ir jāpārvieto? Ja nav konkrēta probācijas pasākuma, kurš būtu jāpārvieto uz citu dalībvalsti, tad uzskatīt, ka persona ietilpts PL 2008/947 piemērošanas jomā izpildes dalībvalstī, nozīmētu, ka tiek veidoti iepriekš nebijuši ierobežojumi.

61.

Šis aspekts ir saistīts ar citu strukturālu argumentu. PL 2008/947 piemērošanas kontekstā saziņu un uzraudzību nodrošina iestādes, kuras ieceļ dalībvalstis saskaņā ar šī pamatlēmuma 3. pantu. Šīs īpaši ieceltās iestādes ne tikai sazinās cita ar citu, bet arī nodrošina saikni ar dalībvalstīs esošajām specializētajām un īpaši izveidotajām iestāžu struktūrām, kurām ir spējas un pieredze, kas nepieciešama, lai kontrolētu atbilstību (izsmeļošajā sarakstā uzskaitītajiem) probācijas pasākumiem, kas definēti PL 2008/947 4. panta 1. punktā (vai paziņoti saskaņā ar 4. panta 2. punktu).

62.

Kas gan uzraudzītu to, ka notiesāta persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, un kā? Šāds uzdevums parasti ir visām tiesībaizsardzības iestādēm, kas ir atbildīgas par noziedzīgu darbību novēršanu, izmeklēšanu un iztiesāšanu dalībvalstī. Tādējādi jebkāda šāda pasākuma “uzraudzība” pēc sava rakstura būtu izkliedēta un vispārīga, kā arī saistoša visām dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādēm un ne obligāti vai vienīgi specializētajam probācijas iestāžu tīklam.

63.

Šis institucionālais kontrasts vēl vairāk uzsver atšķirību starp konkrēta probācijas pasākuma raksturu un loģiku, no vienas puses, un vispārīgu aizliegumu izdarīt jaunu noziegumu, kas saistīts ar nosacītu sodu, no otras puses.

64.

Savstarpējas atzīšanas princips, “stūrakmens” tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Eiropas Savienībā ( 18 ), Savienības līmenī ir ieviests attiecībā uz atsevišķiem krimināltiesību izpildes aspektiem. Divi turpmāk minētie tiesību akti ir svarīgi PL 2008/947 interpretācijai šīs lietas kontekstā: Pamatlēmums 2008/675 par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā ( 19 ) (turpmāk tekstā – “PL 2008/675”) un Pamatlēmums 2008/909 par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā ( 20 ) (turpmāk tekstā – “PL 2008/909”).

65.

PL 2008/909 un PL 2008/947 mērķis ir padarīt savstarpējas atzīšanas principu piemērojamu, no vienas puses, spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi, un, no otras puses, spriedumiem, ar kuriem noteikti probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas. Tādējādi pirmais tiesību akts attiecas uz situācijām, kurās notiesātām personām ir atņemta brīvība, savukārt otrais attiecas uz situācijām, kurās tā šīm personām netiek atņemta, bet viņas ir pakļautas turpmākiem pasākumiem probācijas vai alternatīvo sankciju veidā.

66.

PL 2008/675 ir vēl viens tiesību akts, kurš tomēr atšķiras no iepriekš minētajiem pēc sava rakstura un funkcijas, kā tiesas sēdē norādīja Komisija. Tas neievieš atzīšanas mehānismu, kas būtu līdzīgs mehānismam, ko ievieš divi citi pamatlēmumi. Tas nenodod nekādu jurisdikciju pār attiecīgo personu vai notiesājošu spriedumu no vienas dalībvalsts citai dalībvalstij. PL 2008/675 galvenais noteikums, 3. panta 1. punkts, prasa, lai dalībvalstis izdarītu tādus secinājumus no citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtiem spriedumiem, kas būtu līdzvērtīgi secinājumiem, kuri izdarīti no attiecīgajā dalībvalstī iepriekš pieņemtiem spriedumiem. Šim nolūkam šajā tiesību aktā nav noteikts dalījums starp spriedumiem, ar kuriem piespriesta vai nav piespriesta brīvības atņemšana, vai starp spriedumiem, kuru izpilde ir atlikta vai nav atlikta. Tas attiecas uz visiem spriedumiem krimināllietās.

67.

Atšķirībā no šī pēdējā minētā pamatlēmuma PL 2008/947 nodod jurisdikciju pār citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildi. PL 2008/947, it īpaši saskaņā ar tā 14. panta noteikumiem, ļauj izpildes dalībvalsts iestādēm grozīt soda kārtību: dalībvalsts iegūst tiesības grozīt vai pielāgot citas dalībvalsts galīgu notiesājošo spriedumu krimināllietā. Tomēr tas ir izņēmums attiecībā uz krimināltiesību teritorialitātes vispārējo un vispārīgo standarta stāvokli. To, šķiet, apstiprina salīdzinājums ar PL 2008/675 3. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru “tam, ka ņem vērā citās dalībvalstīs iepriekš pieņemtus spriedumus, [..] nav tādas sekas, ka jaunā procesa dalībvalsts iejaucas iepriekš pieņemtos spriedumos vai jebkādos lēmumos saistībā ar to izpildi vai arī atceļ vai pārskata tos”.

68.

Lietā Beshkov Tiesa atzina šo faktu, norādot, ka šis “noteikums [..] izslēdz šo [iepriekšējo] notiesājošo spriedumu pārskatīšanu, kas tādējādi ir jāņem vērā tādi, kādi tie tika pasludināti” ( 21 ). Tādējādi PL 2008/675 neļauj dalībvalstij, ņemot vērā iepriekš pieņemtos spriedumus, grozīt citā dalībvalstī piespriestā soda izpildes kārtību ( 22 ).

69.

No šī juridiskā konteksta es izdaru divus secinājumus.

70.

Pirmkārt, ja tiktu secināts, ka PL 2008/947 nav piemērojams vienkāršam nosacītam sodam, tas, protams, nenozīmētu, ka šāds tiesas lēmums nevar tikt ņemts vērā citā dalībvalstī. Tas vienkārši notiks saskaņā ar citu tiesību aktu, kas nav PL 2008/947. Tāpat kā Komisija, Ungārijas un Polijas valdības būtībā norāda, ka šis scenārijs paliek PL 2008/675 darbības jomā. Citiem vārdiem, ja attiecīgā persona izdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu citā dalībvalstī (apelācijas sūdzības iesniedzēja gadījumā dalībvalstī, kas nav Latvija), viņa iepriekšējo sodāmību, kas noteikta ar aplūkoto spriedumu, attiecīgās iestādes varēs ņemt vērā saskaņā ar PL 2008/675 noteikumiem.

71.

Otrkārt, no juridiskā konteksta šajā tiesību jomā izriet, ka PL 2008/947 sistēma, it īpaši tā 14. pants, paredz izņēmumu attiecībā uz citādi piemērojamiem noteikumiem. Bet vai tad izņēmuma piemērošanas joma nav jāinterpretē ierobežojoši, kā tas notiek ar jebkādu izņēmumu? Vai šādai jurisdikcijas nodošanai krimināllietās nav jānotiek tikai gadījumos, kas skaidri un nepārprotami paredzēti Savienības tiesību aktos? Savstarpējās attiecības starp PL 2008/675 un PL 2008/947, manuprāt, ir vēl viens iemesls, lai PL 2008/947 interpretētu piesardzīgi un šauri.

72.

Es, protams, atzīstu, ka sekām, kas izriet no PL 2008/675, iespējams, ir mazāka “normatīvā intensitāte” nekā sekām, kas izriet no PL 2008/947. Faktiski, kā Tiesa būtībā norādīja lietā Beshkov, iepriekš pieņemto spriedumu “ņemšana vērā” nevar ietekmēt vai grozīt citā dalībvalstī iepriekš noteiktās sankcijas izpildes kārtību ( 23 ). Es arī atzīstu, ka secinājums par PL 2008/947 nepiemērojamību spriedumam, ar ko noteikts vienkāršs nosacīts sods, nozīmē, ka ar šo spriedumu jurisdikcija nevar tikt nodota valstij, kurā pastāvīgi dzīvo attiecīgā persona, tā izpildes nolūkos. Bet šādas sekas skaidri izriet no pašlaik piemērojamā Savienības likumdošanas režīma – vismaz, manuprāt, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo pasākumu tekstu un kontekstu. Pēdējais elements, kuru es izskatīšu, ir [PL 2008/947] mērķis: vai plaša PL 2008/947 piemērošanas jomas interpretācija ļautu kaut kādā veidā uzlabot tā mērķi?

73.

Saskaņā ar 1. panta 1. punktu PL 2008/947 mērķis ir i) “atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju”, ii) “uzlabo[t] upuru un visas sabiedrības aizsardzību” un iii) “atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī”.

74.

8. apsvērums paplašina mērķi i) ar to, ka PL 2008/947 “veicin[a] iespēju notiesātajai personai reintegrēties sabiedrībā, ļaujot tai saglabāt ģimenes, valodas, kultūras un citas saiknes”.

75.

Attiecībā uz mērķi ii) tas pats apsvērums principā paredz, ka, “uzlabo[jot] probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju ievērošanas uzraudzību, lai novērstu recidīvu, [tas] tādējādi [arī] pienācīgi ņe[m] vērā cietušo un visas sabiedrības aizsardzību”.

76.

Attiecībā uz mērķi iii), vadoties pēc Komisijas īstenošanas ziņojuma, “[PL 2008/947] pienācīga īstenošana rosinās tiesnešus, kas būs pārliecināti, ka persona tiks pienācīgi uzraudzīta citā dalībvalstī, piemērot ārvalstīs izpildāmu alternatīvu sankciju, nevis cietumsodu” ( 24 ). Ilgtermiņā, “tā kā dalībvalstīm jānodrošina vismaz probācijas pasākumi un alternatīvās sankcijas, kā minēts [PL 2008/947] 4. panta 1. punktā, tas radīs pozitīvu blakusefektu – apcietinājuma alternatīvu veicināšanu un tuvināšanu dažādās dalībvalstīs” ( 25 ).

77.

Ņemot vērā trīs iepriekš identificētos mērķus, vai tie kādā veidā varētu tikt uzlaboti, interpretējot PL 2008/947 piemērošanas jomu plaši, kā to ierosina Komisija un Igaunijas valdība?

78.

Grūti uzskatīt, kas tas būtu iespējams attiecībā uz pirmo mērķi, kas saistīts ar notiesāto personu sociālo reintegrāciju. Apstrīdētā sprieduma atzīšana neradītu nekādu aktīvu pienākumu uzraudzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju, kā to atzīst Igaunijas valdība un kā tas arī ir norādīts iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 26 ). No tā izrietošā situācija nekādā veidā neveicinātu apelācijas sūdzības iesniedzēja sociālo reintegrāciju. Viņa situācija šajā ziņā būtu tāda pati kā gadījumā, ja apstrīdētais spriedums netiktu atzīts, jo no lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētais spriedums jebkādā veidā ierobežotu viņa spēju atstāt Latviju.

79.

Nešķiet arī, ka PL 2008/947 plaša interpretācija veicinātu trešo mērķi – “atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu”, jo šajā lietā nav piemēroti šādi pasākumi. Ja vienkāršs nosacīts sods tiktu atzīts par “probācijas pasākumu”, es nesaprotu, kā tiesnesis būtu vairāk motivēts noteikt vienkāršu nosacītu sodu, nevis brīvības atņemšanas sodu tādā situācijā, kurā viņam katrā ziņā nebija nodoma noteikt nekādus papildu ierobežojumus attiecībā uz notiesātās personas uzvedību, piemērojot konkrētus probācijas pasākumus.

80.

Situācija, iespējams, ir sarežģītāka attiecībā uz otro mērķi, proti, “uzlabo[t] upuru un visas sabiedrības aizsardzību”. Faktiski varētu apgalvot, ka apstrīdētā sprieduma atzīšana ļautu Igaunijas iestādei atcelt soda atlikšanu, kura noteikta ar apstrīdēto spriedumu, gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs izdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, un pēc tam uzreiz apvienot iepriekšējo sodu ar to sodu, kurš tiks noteikts sakarā ar jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tas nenoliedzami var tikt uzskatīts par cietušo un visas sabiedrības aizsardzības pasākumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējam tiks atņemta brīvība un, visticamāk, uz ilgāku laiku nekā gadījumā, ja nebūtu iespējams uzlikt apvienotu sodu.

81.

Protams, pastāv atšķirīgi viedokļi par kriminālsodu lomu sabiedrībā un par to, kā var vislabāk aizsargāt visu sabiedrību no noziedzīgām darbībām. Tomēr ideja par to, ka vienkārši ir jāpiemēro smagāki sodi, neņemot vērā interesi stiprināt attiecīgo personu sociālo reintegrāciju, skaidri akcentē retributīvo aspektu, kas rada tūlītējas sekas notiesātajai personai, kā arī tūlītēju (kaut arī īstermiņā) sabiedrības aizsardzību uz sociālās reintegrācijas rēķina, un tas veicina ilgtermiņa sekas gan notiesātajai personai, gan citiem sabiedrības locekļiem ( 27 ).

82.

Šķiet, ka Komisija interpretē PL 2008/947 14. panta 1. punktu saskaņā ar šo loģiku par labu [sprieduma] izpildei, norādot, ka nebūtu saprātīgi, ja jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts neizraisītu nosacīta soda atcelšanu.

83.

Es atzīstu, ka 14. pantā noteiktais mehānisms, kas piešķir jurisdikciju izpildes valstij, pirmšķietami der šajā situācijā. Citiem vārdiem, ja tiktu secināts, ka pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu var tikt kvalificēts kā probācijas pasākums, tad 14. pantā noteiktais mehānisms nodrošina izpildes valsts iestādes ar nepieciešamu rīku reaģēšanai, ja šis pienākums tiks pārkāpts.

84.

Tomēr šis apgalvojums ir īpatnējs piemērs, kas atspoguļo atpakaļvirzienā ejošo argumentāciju, kura atņem PL 2008/947 tā vispārējo mērķi un loģiku.

85.

Pirmkārt, varētu atzīmēt, ka šāda argumentācija izriet no iespējamām negatīvām sekām, kas šajā lietā vēl nav īstenojušās: ja notiesāta persona izdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Nekas lietas materiālos neliecina par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu. Turklāt visa argumentācija kopumā balstās uz pieņēmumu, ka pēc tam, kad šādām personām pirmoreiz noteikts notiesājošais spriedums, tās, visdrīzāk, kļūšot par recidīvistiem. Es atlikšu malā morālā iedrošinājuma un atbalsta pakāpi, ko šāda argumentācija sniedz personām, kurām noteikts nosacīts vai atlikts sods, un tā vietā līdzīgā kārtā atzīmēšu, ka attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir arī maz uzticības attiecībā uz to, ka tie spēj efektīvi veicināt sociālās rehabilitācijas un reintegrācijas mērķa sasniegšanu.

86.

Otrkārt, Savienības tiesību akta piemērošanas jomu parasti nosaka attiecīgā norma, kurā šī joma ir definēta, nevis fakts, ka daļu no šī tiesību akta izveidotā mehānisma varētu izmantot arī kaut kam citam.

87.

Treškārt, jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana, visticamāk, radīs sekas probācijā esošajām personām pat tad, ja nav ticis pārkāpts konkrēts probācijas pasākums, piemēram, aizliegums lietot alkoholu. Probācijā esošajām notiesātajām personām, kurām piemērots konkrēts probācijas pasākums, visticamāk, būs pienākums neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu attiecīgajā dalībvalstī, kā arī ārvalstīs. Ja tas tiks izdarīts, viņu sprieduma izpildes atlikšanas periods var tikt atcelts atkarībā no attiecīgās tiesību sistēmas un konkrētiem lietas apstākļiem.

88.

Ceturtkārt, Komisijas ierosinātā PL 2008/947 plašā interpretācija, iespējams, varētu veicināt kriminālsodīšanas “retributīvo” funkciju. Bet tas ignorē pārējos aspektus, kuri īpaši līdzsvaro cits citu ar PL 2008/947 trejādo mērķi, kas izklāstīts [PL 2008/947] 1. panta 1. punktā un šo secinājumu 73. punktā. Pamatlēmums ir izstrādāts, lai veicinātu probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju piemērošanu, jo tie palīdz izvairīties no brīvības atņemšanas sodiem, līdz ar to uzlabojot notiesāto personu iespējas reintegrēties sabiedrībā.

89.

Tādējādi PL 2008/947 trīs izvirzītie mērķi, kas izklāstīti 1. panta 1. punktā, ir apvienoti kopā. PL 2008/947 nodoms ir ieviest līdzsvaru starp tiem. Es nesaskatu nevienu pārliecinošu iemeslu, kāpēc būtu jāpiešķir lielāks svars tikai vienam no šiem mērķiem vai, drīzāk, tikai vienam elementam, kas attiecas uz vienu no tiem, lai panāktu tā Savienības tiesību akta plašu interpretāciju, kas izvirza tos visus.

90.

Rezumējot – es neredzu nopietnu iemeslu ierosināt nepamatoti plašu PL 2008/947 piemērošanas jomas interpretāciju, kas ir pretrunā šī tiesību akta skaidram tekstam, loģikai un sistēmai, lai uzlabotu tikai vienu ļoti konkrētu elementu, kas ir vienam no tā mērķiem, uz citu mērķu rēķina (vai pat kaitējot tiem).

91.

Noslēgumā jānorāda – esmu vairakkārt mēģinājis apgalvot, ka pat Savienības tiesību aktos, kur izskatāmais teksts ir skaidrs, pastāv mazāka vajadzība iesaistīties attiecīgā akta mērķu novērtēšanā ( 28 ). Varu tikai piebilst, ka tas pats arī attiecas a fortiori uz lietām, kas saistītas ar plaši definēto krimināltiesību jomu, kurā attiecīgā tiesību akta plaša vai šaura interpretācija radīs krimināltiesību ietekmi uz attiecīgo indivīdu situāciju.

92.

Šajā ziņā nav noliedzams, ka PL 2008/947 piemērošanas jomas plaša interpretācija, visticamāk, pasliktinās notiesātas personas (kura nav izdarījusi jaunu noziedzīgu nodarījumu) šajā lietā situāciju. Es ņemu vērā noderīgus iesniedzējtiesas sniegtos paskaidrojumus saistībā ar sankciju samērīguma jautājumu, kas Savienības tiesībās izteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – “Harta”) 49. panta 3. punktā. Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtajiem paskaidrojumiem apstrīdētā sprieduma atzīšana ļautu apvienot iepriekš noteiktu sankciju ar jebkuru jaunu sankciju. Pretējā gadījumā, ja tas netiks atzīts, tad apvienošana nav iespējama. Es saprotu, ka attiecīgajai notiesātajai personai tad būtu pēc kārtas jāizcieš divi sodi: pirmais sods – par jaunu noziedzīgu nodarījumu, kas hipotētiski izdarīts Igaunijā, un otrais – sods, kas iepriekš noteikts Latvijā.

93.

Šī argumenta, tāpat kā Komisijas izvirzītā argumenta ( 29 ), problēma ir tā hipotētiskums šīs lietas kontekstā. Atkārtoti norādu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu. Pozitīvi vērtējamā vēlme neuzlikt to, ko attiecīgā valsts uzskatītu par pārmērīgu, nevar, manuprāt, izmainīt un paplašināt PL 2008/947 piemērošanas jomu, kura mērķi nav saistīti ar jautājumu par soda noteikšanu recidīvu gadījumos.

94.

Tādējādi nevar apgalvot, ka tās personas stāvoklis, kura nav izdarījusi jaunu noziedzīgu nodarījumu, būtu jāmaina, pamatojoties uz faktu, ka persona, kura ir izdarījusi jaunu noziedzīgu noziegumu, iespējams, būtu labākā stāvoklī, ja tās situācijai tiktu piemērots PL 2008/947 14. pants. Var teikt, ka tās personas stāvoklis, kura nav izdarījusi jaunu noziedzīgu noziegumu, tiek pasliktināts ar to vienīgo faktu, ka nosacīts sods tiek atzīts Igaunijā, līdz ar to šī persona nonāk režīmā, kurš parasti tai netiktu piemērots. Tādējādi viņa potenciāli būtu pakļauta jebkādam pienākumam, kas tiek piemērots šajā valstī, un viņai būtu sodāmība šajā valstī, kas pretējā gadījumā nerastos. Es pieņemu, ka tieši šī iemesla dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā lietā ir apstrīdējis viņa vienkārša nosacīta soda iekļaušanu PL 2008/947 mehānismā trijās Igaunijas tiesu instancēs.

95.

Noskaidrojot šo aspektu, var tikai atgādināt, ka krimināltiesību pasākumu interpretācijai ir jābūt reglamentētai ar likumības principu, kas Savienības tiesībās ir nostiprināts Hartas 49. panta 1. punktā. Šeit es nedomāju šauru kriminālsankciju likumības izpratni (nullum crimen, nulla poena sine lege), bet plašāku jautājumu par to seku noteiktību un paredzamību, kas izriet no notiesājošā sprieduma ( 30 ). Citiem vārdiem – šķiet, ja tiks atzīts, ka apstrīdētais spriedums ietilpst PL 2008/947 piemērošanas jomā, krimināltiesību piemērošanas joma tiks paplašināta, kaitējot notiesātajai personai. Tas pats par sevi ir vēl viens arguments pret PL 2008/947 plašu interpretāciju.

96.

Es secinu, ka iepriekš veiktā kontekstuālā un teleoloģiskā analīze neietekmē secinājumu, kuru es jau esmu izdarījis, izskatot PL 2008/947 tekstu, loģiku un sistēmu. Šis tiesību akts nav piemērojams spriedumam, ar kuru noteikts vienkāršs nosacīts sods bez jebkāda probācijas pasākuma PL 2008/947 izpratnē un kad vienīgais attiecīgās notiesātās personas pienākums ir neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu probācijas periodā.

97.

Ierosinu Tiesai uz Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Pamatlēmums 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai, nav piemērojams spriedumam, ar kuru noteikts nosacīts sods bez jebkāda probācijas pasākuma šī pamatlēmuma izpratnē un kad vienīgais notiesātās personas pienākums ir neizdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu probācijas periodā.