—

atzīt prasību par pieņemamu;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmajā pamatā tiek apgalvots, ka Padomei nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo Eiropas Savienībai un Marokas Karalistei neesot kompetences Rietumsahāras tautas, kuru pārstāv Front Polisario, vietā veikt sarunas par starptautiskiem nolīgumiem attiecībā uz šo teritoriju.

2.

Otrajā pamatā tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums izvērtēt visus atbilstošos lietas apstākļus, jo Padome, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, neesot ņēmusi vērā Tiesas judikatūru jautājumā par Rietumsahāru.

3.

Trešajā pamatā tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums izvērtēt jautājumu par pamattiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, jo no apstrīdētā lēmuma izrietot, ka Padome nav izvērtējusi jautājumu par cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu.

4.

Ceturtajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo Padome pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neesot ierosinājusi nekādas pārrunas ar vienīgo Rietumsahāras tautas pārstāvi Front Polisario.

5.

Piektajā pamatā tiek apgalvots, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu izpildīt Tiesas spriedumus, jo apstrīdētajā lēmumā netiekot ņemti vērā Tiesas spriedumu motīvi lietās C-104/16 P un C-266/16.

6.

Sestajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāpti būtiskie principi un vērtības, uz kuriem ir balstīta Savienības rīcība starptautiskajā arēnā, jo, pirmkārt, lēmumā tiekot noliegta Rietumsahāras tautas eksistence, aizstājot to ar vārdiem “attiecīgie iedzīvotāji” un, otrkārt, lēmumā esot atļauts uzsākt sarunas ar Marokas Karalisti apstākļos, kad tā īsteno Rietumsahāras aneksijas politiku, kā arī tiekot atļauti sistemātiski pamattiesību pārkāpumi, ko rada šādas politikas saglabāšana.

7.

Septītajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz pašnoteikšanos, jo, pirmkārt, lēmumā tiekot noliegta Rietumsahāras tautas kā pašnoteikšanās tiesību subjekta eksistence un grauta šīs tautas nacionālā vienotība, un, otrkārt, tajā esot atļauts uzsākt sarunas ar Marokas Karalisti, pārkāpjot Rietumsahāras atsevišķo un savrupo statusu un šīs teritorijas iedzīvotāju pastāvīgo suverenitāti pār tās dabas resursiem.

8.

Astotajā pamatā tiek apgalvots nolīgumu relatīvās iedarbības principa pārkāpums, jo apstrīdētajā lēmumā tiekot noliegta Front Polisario pārstāvētās Rietumsahāras tautas kā trešās personas statuss ES un Marokas attiecībās.

9.

Devītajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās krimināltiesības, jo, pirmkārt, ar apstrīdēto lēmumu atļautās sarunas tiekot rīkotas apstākļos, kad Marokas Karaliste īsteno Rietumsahāras aneksijas politiku un, otrkārt, izmantojot vārdkopu “attiecīgie iedzīvotāji”, ar minēto lēmumu tiekot atbalstīta marokāņu kolonistu pretlikumīgā pārcelšanās uz okupēto sahravi teritoriju.

10.

Desmitajā pamatā tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Savienībai esošais neatzīšanas pienākums, jo, atļaujot uzsākt sarunas ar Marokas Karalisti attiecībā uz Rietumsahāru, ar lēmumu tiekot sankcionēti smagi starptautisko tiesību pārkāpumi, kurus pret Rietumsahāras tautu ir izdarījuši marokiešu okupācijas spēki.