–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un A. Tokár, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu un 53. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Á. Weil, ar dzīvesvietu Ungārijā, un G. Gulácsi, ar dzīvesvietu Apvienotajā Karalistē, par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minētās apliecības izdošanu, lai veiktu galīgā nolēmuma, kas pieņemts attiecībā uz pēdējo minēto, izpildi.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 16.–18. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

[..].”

5

Saskaņā ar minētās regulas 53. pantu:

“1.   Persona, kas prasa atzīšanu vai izpildāmības pasludināšanu, iesniedz sprieduma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem.

2.   Persona, kas prasa izpildāmības pasludināšanu, iesniedz arī 54. pantā minēto apliecību, neskarot 55. pantu.”

6

Šīs pašas regulas 54. pantā ir paredzēts:

“Tās dalībvalsts tiesā vai kompetentā iestādē, kurā pieņemts spriedums, pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu šīs regulas V pielikumā.”

7

Regulas Nr. 44/2001 55. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja 54. pantā minētā apliecība nav iesniegta, tiesa vai kompetentā iestāde var noteikt termiņu tās iesniegšanai vai pieņemt līdzvērtīgu dokumentu, vai, ja tā uzskata informāciju par pietiekamu, neprasīt iesniegt apliecību.”

8

Regulas Nr. 1215/2012 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas un administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta jure imperii).

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

[..].”

9

Šīs regulas 66. pantā ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro tikai tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti, un tiesu izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam.

2.   Neatkarīgi no 80. panta Regulu (EK) Nr. 44/2001 turpina piemērot spriedumiem, kas pieņemti tiesvedībā, kura uzsākta, publiskiem aktiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti, un tiesas izlīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti pirms 2015. gada 10. janvāra un kas ietilpst minētās regulas darbības jomā.”

10

Bírósági végrehajtásról szóló 1994. évi LIII. törvény (1994. gada Likums Nr. LIII par izpildi tiesas kārtībā) 31/C panta 1. punkta g) apakšpunktā ir noteikts:

“Saņēmusi lūgumu, tiesa, kas izskatīja lietu pirmajā instancē [..], izsniedz Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto apliecību, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 I pielikumā iekļauto standarta veidlapu.”

11

Polgári Törvénykönyvről szóló 1959. évi IV. törvény (1959. gada Likums Nr. IV par Civilkodeksa ieviešanu), redakcijā, kas bija piemērojama sprieduma, kura izpilde tiek lūgta, pasludināšanas datumā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 578/G panta – kas ietverts ceturtās daļas “Saistību tiesības” XLVI nodaļas 3. iedaļā “Vienā mājsaimniecībā dzīvojošu personu mantiskās attiecības” –1. un 2. punktā bija noteikts:

“1.   Kopdzīves laikā partneri nereģistrētās partnerattiecībās iegūst kopīgas īpašumtiesības proporcionāli viņu ieguldījumam iegādē. Ja šī ieguldījuma proporcionālas daļas nav iespējams noteikt, tās uzskata par vienādām. Mājsaimniecībā veikto darbu uzskata par ieguldījumu iegādē.

2.   Šīs tiesību normas piemēro arī mantiskajām attiecībām ar citiem radiniekiem, kas dzīvo tajā pašā mājsaimniecībā, izņemot laulātos un partnerus reģistrētās partnerattiecībās.”

12

Civilkodeksa 685/A pantā, kas ir iekļauts sestajā daļā “Noslēguma noteikumi”, bija noteikts:

“Nereģistrētās partnerattiecības pastāv gadījumā, ja personas dzīvo kopā (kopdzīve), tām ir emocionālas un saimnieciskas attiecības, bet tās nav noslēgušas laulību, ne arī reģistrējušas partnerattiecības, ja nevienu no tām nevieno laulības saites, reģistrētas partnerattiecības vai nereģistrētas partnerattiecības ar citām personām un starp tām nav radniecības saišu taisnā līnijā – starp brāļiem un māsām vai pusbrāļiem un pusmāsām.”

13

Á. Weil un G. Gulácsi bija nereģistrētās partnerattiecībās Civilkodeksa 685/A panta izpratnē laika posmā no 2002. gada februāra līdz 2006. gada oktobrim.

14

Ar Szekszárdi Városi Bíróság (Seksārdas pilsētas tiesa, Ungārija) spriedumu, kas 2009. gada 23. aprīlī kļuva galīgs un izpildāms, G. Gulácsi tika piespriests samaksāt Á. Weil summu 665133 Ungārijas forintu (HUF) (aptuveni 2060 EUR) apmērā, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, saskaņā ar mantisko attiecību, kas izriet no viņu nereģistrētajām partnerattiecībām, izbeigšanu.

15

Lai panāktu šī parāda samaksu Á. Weil Ungārijā uzsāka piespiedu izpildes procedūru pret G. Gulácsi, kas tika izbeigta bez rezultāta, jo pēdējā minētā īpašumā nebija mantas.

16

Ņemot vērā, ka G. Gulácsi kopš 2006. gada dzīvoja Apvienotajā Karalistē, kur viņam bija regulāri ienākumi, Á. Weil2017. gada 22. novembrīSzekszárdi Járásbíróság (Seksārdas rajona tiesa, Ungārija), tajā pašā tiesā, kas pasludināja 2009. gada 23. aprīļa spriedumu, iesniedza lūgumu izdot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minēto apliecību par šī sprieduma izpildi.

17

Saņemot šo lūgumu, iesniedzējtiesai, pirmkārt, radās šaubas par to, vai tā, izsniedzot Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minēto apliecību, var pārbaudīt, vai tiesvedība, kuras noslēgumā tika pasludināts 2009. gada 23. aprīļa spriedums, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

18

Šajā ziņā tā norāda, ka Regulā Nr. 1215/2012 paredzētā atzīšanas un izpildāmības deklarāciju atcelšana nozīmē, ka dalībvalsts tiesa, kurā iesniegts lūgums, var veikt tikai formālu izpildes lūguma pārbaudi. Līdz ar to, ja izcelsmes dalībvalsts tiesai būtu pienākums izsniegt Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minēto apliecību automātiski, pastāvētu risks, ka lietas, kas ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas, tiktu pakļautas ar to izveidotajai izpildes kārtībai, jo izpildes atteikuma pamatojumi ir izsmeļoši paredzēti minētajā regulā.

19

Otrkārt, gadījumā, ja Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minētās apliecības izdošana nebūtu automātiska, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai mantiskās attiecības, kas izriet no nereģistrētām partnerattiecībām, ir pieskaitāmas civillietām vai komerclietām šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē vai tās ir pieskaitāmas lietām, kas ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, it īpaši lietām par īpašumtiesībām, kas izriet no laulības attiecībām vai attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar šādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei, minētās regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

20

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Civilkodeksa 578/G panta 1. punktu uz mantiskām attiecībām nereģistrētās partnerattiecībās attiecas saistību tiesības.

21

Tāpat minētā tiesa uzsver, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta ungāru valodas redakcijā, atšķirībā no šīs tiesību normas citās valodu redakcijās, vārdi “pielīdzināmu laulības ietekmei” ir iztulkoti kā “pielīdzināmu laulības tiesiskai ietekmei”. Tādēļ tai rodas jautājums, vai lielāka nozīme ir piešķirama nereģistrētu partnerattiecību saturam vai to tiesiskajām sekām. Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka no satura viedokļa nepastāv būtiska atšķirība starp šādām partnerattiecībām un laulību, jo abu pamatā ir emocionālas un saimnieciskas saites. Turpretim no juridiskā viedokļa Ungārijas tiesībās abu kopdzīves formu tiesiskais regulējums esot atšķirīgs, it īpaši attiecībā uz kopējās mantas sadalīšanu, uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu, mājokļa lietošanu un mantošanu. Tomēr attiecībā uz sociālajiem pabalstiem, nodokļu priekšrocībām ģimenēm un mājokļu atbalstu ģimenēm starp laulātajiem un partneriem nereģistrētās partnerattiecībās būtisku atšķirību neesot.

22

Šādos apstākļos Szekszárdi Járásbíróság (Seksārdas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Iesniedzējtiesa jautājumus, kas attiecas uz Regulu Nr. 1215/2012, uzdod, ņemdama vērā datumu, kurā tika iesniegts lūgums izdot apliecību, proti, 2017. gada 22. novembri.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no Regulas Nr. 1215/2012 66. panta, ka tā ir piemērojama it īpaši tiesvedībām, kas uzsāktas 2015. gada 10. janvārī vai pēc tam, un Regulu (EK) Nr. 44/2001 turpina piemērot spriedumiem, kas taisīti tiesvedībās, kuras uzsāktas pirms 2015. gada 10. janvāra. Tādējādi, lai noteiktu regulas piemērojamību laikā, kā atskaites punkts ir jāizmanto datums, kurā uzsākta tiesvedība, kuras noslēgumā ir taisīts spriedums, kura izpilde tiek lūgta, nevis vēlāks datums, kā, piemēram, lūguma izdot apliecību par šī sprieduma izpildāmību datums.

25

Pamatlietā spriedums, par kuru tiek lūgts izdot apliecību par tā izpildāmību, tika pasludināts 2009. gada 23. aprīlī. Tādējādi ir acīmredzams, ka tiesvedība, kuras rezultātā tika taisīts minētais spriedums, tika uzsākta pirms atbilstošā Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamības sākuma datuma, proti, 2015. gada 10. janvāra. Līdz ar to, tāpat kā to darījušas Ungārijas valdība un Eiropas Komisija, ir jākonstatē, ka šajā gadījumā ratione temporis ir piemērojama Regula Nr. 44/2001.

26

Tomēr apstāklis, ka valsts tiesa savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir formulējusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Regulas Nr. 1215/2012 tiesību normām, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 29. septembris, Essent Belgium, C‑492/14, EU:C:2016:732, 43. punkts, kā arī 2018. gada 7. jūnijs, Inter-Environnement Bruxelles u.c., C‑671/16, EU:C:2018:403, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Ņemot vērā visus šī sprieduma 23.–26. punktā minētos apsvērumus, pirmais jautājums ir jāsaprot tādejādi, ka ar to būtībā tiek vaicāts, vai Regulas Nr. 44/2001 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kurā ir iesniegts lūgums izdot apliecību par to, ka izcelsmes tiesā pieņemtais nolēmums ir izpildāms, ir jāpārbauda, vai tiesvedība ietilpst vai neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, vai arī tai šī apliecība ir jāizdod automātiski.

28

Vispirms ir jākonstatē, ka visi lietas dalībnieki, kas šajā lietā ir iesnieguši apsvērumus, vienprātīgi atzīst, ka tiesai tādā situācijā kā pamatlietā ir tiesības pārbaudīt, vai tiesvedība, kuras noslēgumā ir taisīts spriedums, par kuru tiek lūgta apliecības par izpildāmību izdošana, ietilpst tiesību instrumenta, kurā paredzēta šādas apliecības izdošana, piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par Regulu Nr. 44/2001 vai par Regulu Nr. 1215/2012.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no Tiesas judikatūras, ka ar Regulu Nr. 44/2001 ieviestā atzīšanas un izpildes kārtība ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos tiesvedībai Eiropas Savienībā. Šāda uzticēšanās prasa, lai vienā dalībvalstī pieņemti tiesu nolēmumi ne tikai tiktu atzīti citā dalībvalstī, bet arī lai procedūra par šo nolēmumu padarīšanu par izpildāmiem šajā otrajā valstī būtu efektīva un ātra (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Prism Investments, C‑139/10, EU:C:2011:653, 27. punkts).

30

Šādā procedūrā saskaņā ar minētās regulas 17. apsvērumu ir jāveic tikai formāla to dokumentu pārbaude, kuri nepieciešami, lai spriedumu padarītu izpildāmu dalībvalstī, kurā to ir pieprasīts darīt (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Prism Investments, C‑139/10, EU:C:2011:653, 28. punkts).

31

Šajā nolūkā atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 53. pantam persona, kas prasa sprieduma izpildāmības pasludināšanu, iesniedz tā kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem, kā arī izcelsmes dalībvalsts iestāžu izdoto šīs regulas 54. pantā minēto apliecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Prism Investments, C‑139/10, EU:C:2011:653, 29. punkts).

32

Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 54. pantā minētās apliecības uzdevums ir atvieglot lēmuma par izcelsmes dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildāmības pasludināšanu pieņemšanu, padarot šī lēmuma pieņemšanu, kā tas ir tieši noteikts šīs regulas 17. apsvērumā, gandrīz automātisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency, C‑619/10, EU:C:2012:531, 41. punkts).

33

No šīs judikatūras izriet, ka nepieciešamība nodrošināt ātru tiesas nolēmumu izpildi, vienlaikus saglabājot tiesisko drošību, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā, it īpaši tādā situācijā kā pamatlietā, kurā tiesa, kas pasludinājusi izpildāmo spriedumu, to taisot, nav lēmusi par Regulas Nr. 44/2001 piemērojamību, attaisno to, ka tiesa, kurā iesniegts lūgums izdot minēto apliecību, šajā stadijā pārbauda, vai lieta ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

34

Apstāklis, ka saskaņā ar minētās regulas 55. pantu šādas apliecības izdošana nolēmuma izpildes nolūkā nav obligāta, nav pamats apšaubīt iesniedzējtiesas, kurai lūgts to izdot, pienākumu pārbaudīt, vai tiesvedība, kurā tika pieņemts nolēmums, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā.

35

Šo secinājumu atbalsta fakts, ka izpildes procedūrā, piemērojot Regulu Nr. 44/2001, tāpat kā piemērojot Regulu Nr. 1215/2012, ir liegta jebkāda vēlāka dalībvalsts, kurā tiek prasīta atzīšana, tiesas veikta pārbaude par to, vai lieta, kuras noslēgumā ir pieņemts nolēmums, kura izpilde tiek lūgta, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, jo šī nolēmuma izpildāmības pasludināšanas pārsūdzēšanas pamati ir izsmeļoši noteikti šajā regulā.

36

Turklāt ir arī jānorāda, ka tiesa, pārbaudot, vai tās kompetencē ir izdot šo apliecību atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 54. pantam, iekļaujas iepriekšējās tiesvedības turpinātībā, nodrošinot tās pilnīgu efektivitāti, un īsteno procesu tiesā, tādējādi valsts tiesa, kurā ir uzsākts šāds process, ir tiesīga vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 28. februāris, Gradbeništvo Korana, C‑579/17, EU:C:2019:162, 39. un 41. punkts).

37

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kurā iesniegts lūgums izdot apliecību par izcelsmes dalībvalsts tiesas taisīta sprieduma izpildāmību, tādā situācijā kā pamatlietā, kad izpildāmo spriedumu pasludinājusī tiesa, to taisot, nav lēmusi par šīs regulas piemērojamību, ir jāpārbauda, vai lieta ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā.

38

Ņemot vērā šī sprieduma 23.–26. punktā sniegtos precizējumus, otrais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to ir paredzēts noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda lieta kā pamatlieta, kuras priekšmets ir lūgums izbeigt mantiskās attiecības, kas izriet no nereģistrētām partnerattiecībām, ir pieskaitāma “civillietām un komerclietām” šī 1. punkta izpratnē un tādējādi ietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā.

39

Vispirms ir jānorāda, ka ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu no šīs regulas piemērošanas jomas tiek izslēgtas laulāto mantiskās attiecības. Šīs izslēgšanas paplašināšana, to attiecinot arī uz īpašumtiesībām, kas izriet no attiecībām, kuru ietekmi saskaņā ar šādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem uzskata par pielīdzināmu laulības ietekmei, tika ieviesta vienīgi ar Regulu Nr. 1215/2012.

40

Tāpat ir jāatgādina, ka, ciktāl ar Regulu Nr. 44/2001 tiek aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz šīs konvencijas tiesību normām ir attiecināma arī uz šīs regulas normām, ja šo Kopienu tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding, C‑12/15, EU:C:2016:449, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Ciktāl, kā izriet no Tiesas judikatūras par minētās konvencijas 1. panta otrās daļas 1. punktu, tas ir formulēts tāpat kā Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts, un ciktāl, kā tika atgādināts šī sprieduma iepriekšējā punktā, interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi par pirmo no šīm tiesību normām, ir attiecināma arī uz otro tiesību normu, jēdziens “īpašumtiesības, kas izriet no laulības attiecībām” attiecas uz mantiskām attiecībām, kas tieši izriet no laulības vai tās izbeigšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 27. marts, de Cavel, 143/78, EU:C:1979:83, 7. punkts).

42

Tā kā pamatlietas puses, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, nevienoja laulība, mantiskās attiecības, kas izriet no viņu nereģistrētām partnerattiecībām, nevar tikt kvalificētas kā “īpašumtiesības, kas izriet no laulības attiecībām” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

43

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertā izslēgšana ir izņēmums, kas kā tāds ir jāinterpretē šauri. Ir tā, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta brīva nolēmumu aprite, Tiesa jau ir nospriedusi, ka no minētās regulas piemērošanas jomas izslēgtie jautājumi ir izņēmumi, kuri, kā jau visi izņēmumi, ir interpretējami šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. oktobris, flyLAL-Lithuanian Airlines, C‑302/13, EU:C:2014:2319, 27. punkts).

44

Turklāt jēdziena “īpašumtiesību, kas izriet no laulības attiecībām” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē interpretāciju, saskaņā ar kuru uz tādām nereģistrētām partnerattiecībām kā pamatlietā aplūkotās minētā tiesību norma neattiecas, apstiprina tiesiskā regulējuma grozījumi, kas attiecībā uz šo izslēgšanu tika izdarīti ar Regulu Nr. 1215/2012. Kā tika konstatēts šī sprieduma 39. punktā, minētā izslēgšana ar šo pēdējo minēto regulu tika paplašināta, pārsniedzot laulāto mantisko attiecību robežas, tajā iekļaujot vienīgi attiecības, kurām ir laulībai pielīdzināma ietekme. Tādējādi, lai šie minētie grozījumi nezaudētu visu savu nozīmi, Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts nebūtu interpretējams kā piemērojams tādām nereģistrētām partnerattiecībām, kādas tās ir pamatlietā.

45

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda lieta kā pamatlieta, kuras priekšmets ir lūgums izbeigt mantiskās attiecības, kas izriet no nereģistrētām partnerattiecībām, ir pieskaitāma “civillietām un komerclietām” šī 1. punkta izpratnē un tādējādi ietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: