–

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un V. Soņeca, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, kā arī M. Heller un Y. Marinova, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kurā Brian Andrew Kerr vēršas pret Pavlo Postnov un Natalia Postnova saistībā ar to, ka pēdējie minētie nav samaksājuši gada finanšu iemaksas kopīpašuma, kuru veido no dzīvokļiem sastāvošs nekustamais īpašums un kura pārvaldību kā īpašnieku pārstāvis nodrošina B. A. Kerr, budžetā.

3

Regulas Nr. 1215/2012 4., 15. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

5

Minētās regulas 7. pantā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..].”

6

Tās pašas regulas 24. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

[..]”

7

Regulas Nr. 593/2008 7. un 17. apsvērumā ir noteikts:

[..]

8

Regulas Nr. 593/2008 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Šo regulu piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.

[..]

2.   No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti:

[..]

[..].”

9

Atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam:

“Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 5. līdz 8. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

[..].”

10

P. Postnov un N. Postnova, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Dublinā (Īrija), ir tāda dzīvokļa īpašnieki, kurš ir daļa no kopīpašumā esoša nekustamā īpašuma, kas atrodas Bansko (Bulgārija), un kuru viņi iegādājās saskaņā ar 2008. gada 30. maijā noslēgto pārdevuma līgumu.

11

Šī nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulcēs, kas notika 2013. gada janvārī, 2014. gada janvārī, 2015. gada februārī, 2016. gada martā un 2017. gada martā, tika pieņemti lēmumi par gada finanšu iemaksām kopīpašuma budžetā koplietošanas daļu uzturēšanai.

12

Norādot, ka P. Postnov un N. Postnova neesot pilnībā izpildījuši savas saistības samaksāt šīs gada iemaksas, B. A. Kerr, būdams minēta nekustamā īpašuma īpašnieku pārstāvis, cēla prasību Rayonen sad Razlog (Raclogas rajona tiesa, Bulgārija), lai viņiem tiktu piespriests samaksāt minēto iemaksu summu, kā arī kompensāciju par kavējumu.

13

Izdodot rīkojumu par šo prasības pieteikumu, Rayonen sad Razlog (Raclogas rajona tiesa) uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu tai neesot jurisdikcijas izskatīt strīdu, kurā B. A. Kerr vēršas pret P. Postnov un N. Postnova, pamatojoties uz to, ka viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir Dublinā (Īrija) un ka nosacījumi, lai piemērotu izņēmumus no šajā tiesību normā paredzētā vispārējās jurisdikcijas noteikuma, nav iestājušies.

14

B. A. Kerr šo rīkojumu apstrīdēja iesniedzējtiesā.

15

Tai rodas jautājums par saistību, kas izriet no tādas organizācijas lēmuma, kurai nav juridiskas personas statusa, kā dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulce, juridisko raksturu.

16

Šajos apstākļos Okrazhen sad – Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīds attiecībā uz pienākumu veikt maksājumu, kas izriet no tāda dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulces lēmuma, kurai nav juridiskas personas statusa un kura ir īpaši izveidota ar likumu, lai īstenotu noteiktas tiesības, kas ir pieņemts ar tās biedru vairākumu, taču ir saistošs visiem tās biedriem, ir uzskatāms par tādu, kam ir piemērojams jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē.

18

Šajā lietā pienākums, kura izpilde tiek prasīta, izriet no lēmuma, ko ir pieņēmusi dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulce un ar ko ir noteikta gada finanšu iemaksu kopīpašuma budžetā summa, kura paredzēta šī nekustamā īpašuma koplietošanas daļu uzturēšanai.

19

Tā kā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir atcelta un aizstāta Regula Nr. 44/2001, Tiesas sniegtā interpretācija par šīs pēdējās minētās regulas noteikumiem attiecas arī uz Regulu Nr. 1215/2012, ja šo abu Savienības tiesību instrumentu noteikumi var tikt atzīti par ekvivalentiem (spriedums, 2018. gada 15. novembris, Kuhn, C‑308/17, EU:C:2018:911, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Tādējādi Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu ir attiecināma arī uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punktu, jo šos noteikumus var atzīt par ekvivalentiem (spriedums, 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 27. punkts).

21

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 4. pantā paredzētā jurisdikcija, proti, tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kuras teritorijā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, ir vispārējā norma. Tikai atkāpjoties no šīs vispārējās normas, šajā regulā ir paredzētas īpašās jurisdikcijas un izņēmuma jurisdikcijas normas, kas ir piemērojamas izsmeļoši uzskaitītajos gadījumos, kuros atbildētājs atkarībā no situācijas ir jāiesūdz vai var tikt iesūdzēts citas dalībvalsts tiesā (spriedumi, 2018. gada 7. marts, E.ON Czech Holding, C‑560/16, EU:C:2018:167, 26. punkts, un 2018. gada 12. septembris, Löber, C‑304/17, EU:C:2018:701, 18. punkts).

22

Tādējādi Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie īpašās jurisdikcijas noteikumi ir interpretējami šauri un tos nevar interpretēt tā, lai ar tiem tiktu aptverti gadījumi, kas ir ārpus minētajā regulā tieši paredzētajiem gadījumiem (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 31. punkts; 2013. gada 17. oktobris, OTP Bank, C‑519/12, nav publicēts, EU:C:2013:674, 23. punkts, un 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 18. punkts).

23

Saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto īpašās jurisdikcijas noteikumu Tiesa ir nospriedusi, ka līguma noslēgšana nav šīs tiesību normas piemērošanas kritērijs (spriedumi, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 38. punkts, un 2016. gada 21. aprīlis, Austro‑Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 34. punkts).

24

Lai arī ar šo tiesību normu netiek prasīta līguma noslēgšana, tomēr tās piemērošanai ir obligāti jākonstatē pienākums, jo jurisdikcija saskaņā ar šo normu tiek noteikta, ņemot vērā prasības pamatā esošā pienākuma izpildes vietu. Tāpēc jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs normas izpratnē nevar tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv nekādas saistības, ko viena puse ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna, C‑419/11, EU:C:2013:165, 46. punkts; 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 39. punkts, un 2016. gada 21. aprīlis, Austro‑Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 35. punkts).

25

Tādējādi tādas īpašās jurisdikcijas normas piemērošana, kas Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēta attiecībā uz lietām, kuras attiecas uz līgumiem, prasa noteikt juridisku pienākumu, ko viena persona ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru un uz ko ir balstīta prasītāja celtā prasība (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna, C‑419/11, EU:C:2013:165, 47. punkts; 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 33. punkts, un 2016. gada 21. aprīlis, Austro‑Mechana, C‑572/14, EU:C:2016:286, 36. punkts).

26

Runājot par 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) 5. panta 1. punktu, kura formulējums atbilst Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta formulējumam, lai gan, kā ir atgādināts šī sprieduma 19. punktā, interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi attiecībā uz pirmo no šīm tiesību normām, ir piemērojama arī otrajai minētajai, Tiesa jau ir nospriedusi, ka pienākumi, kuru priekšmets ir naudas summas samaksa un kuru pamats ir saikne starp apvienību un tās dalībniekiem, ir jāuzskata par tādiem, kas ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē, jo piederība apvienībai rada starp tās partneriem tāda paša veida ciešu saikni, kādu starp pusēm nodibina līgums (spriedumi, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung, 34/82, EU:C:1983:87, 13. un 15. punkts; 1992. gada 10. marts, Powell Duffryn, C‑214/89, EU:C:1992:115, 15. punkts, kā arī 2005. gada 20. janvāris, Engler, C‑27/02, EU:C:2005:33, 47. punkts).

27

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 54. punktā, lai gan dalība kopīpašumā ir paredzēta tiesību aktos, tomēr attiecīgā nekustamā īpašuma koplietošanas daļu pārvaldības konkrētus aspektus attiecīgajā gadījumā reglamentē ar līgumu un pievienošanās kopīpašumam notiek, brīvprātīgi kopumā iegādājoties dzīvokli un kopīpašuma daļas attiecībā uz šīm koplietošanas daļām, no kā izriet, ka kopīpašnieku pienākums saistībā ar kopīpašumu, tāds kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, ir uzskatāms par juridisku pienākumu, kuru persona ir brīvi uzņēmusies šī sprieduma 25. punktā minētās judikatūras izpratnē.

28

Apstāklis, ka šis pienākums izriet tikai no šī iegūšanas akta vai izriet vienlaikus gan no minētā akta, gan arī no minētā nekustamā īpašuma kopīpašnieku pilnsapulces pieņemta lēmuma, neietekmē Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu strīdam attiecībā uz minēto pienākumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1983. gada 22. marts, Peters Bauunternehmung, 34/82, EU:C:1983:87, 18. punkts).

29

Līdzīgi – tas, ka attiecīgie kopīpašnieki nav piedalījušies šī lēmuma pieņemšanā vai ir iebilduši pret to, bet, pamatojoties uz likumu, minētajam lēmumam un no tā izrietošajam pienākumam ir saistošs raksturs un tas tiem ir jāpilda, neietekmē šo piemērošanu, jo katrs kopīpašnieks, kļūstot un paliekot par nekustamā īpašuma kopīpašnieku, piekrīt, ka tam tiek piemēroti visi tiesību akta, kas reglamentē attiecīgo kopīpašumu, noteikumi, kā arī šī nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulces lēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 10. marts, Powell Duffryn, C‑214/89, EU:C:1992:115, 18. un 19. punkts).

30

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīds attiecībā uz pienākumu veikt maksājumu, kas izriet no tāda dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulces lēmuma, kurai nav juridiskas personas statusa un kura ir īpaši izveidota ar likumu, lai īstenotu noteiktas tiesības, kas ir pieņemts ar tās biedru vairākumu, taču ir saistošs visiem tās biedriem, ir uzskatāms par tādu, kuram ir piemērojams jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs tiesību normas izpratnē.

31

Tā kā otrais un trešais jautājumi tika uzdoti tikai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiktu dota apstiprinoša atbilde, uz tiem nav jāatbild.

32

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai strīds attiecībā uz pienākumu veikt maksājumu, kas izriet no dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulces lēmuma par izdevumiem saistībā ar šī nekustamā īpašuma koplietošanas daļu uzturēšanu, ir jāuzskata par tādu, kas ir saistīts ar pakalpojumu sniegšanas līgumu Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vai līgumu, kura priekšmets ir lietu tiesības šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

33

Vispirms ir jāatzīmē, ka tas, ka no Regulas Nr. 593/2008 piemērošanas jomas ir izslēgti jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, tādi kā to izveide reģistrējot vai kā citādi, tiesībspēja un rīcībspēja, iekšējā organizācija vai likvidācija, kā tas ir paredzēts šīs regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā, ir piemērojams nevis tiesību kopības, šajā gadījumā – tādas, ko veido dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieki, kurus pārstāv tā pārvaldnieks, prasījumam attiecībā uz gada finanšu iemaksu samaksu šī nekustamā īpašuma kopīpašuma budžetā, uz ko attiecas vispārējas līgumisko saistību normas, bet tikai šo uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvo vai nekorporatīvo struktūru organizatoriskiem aspektiem.

34

Šajā sakarā arī ir jānorāda, ka šo interpretāciju apstiprina ziņojums par Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kuru ir sagatavojis Mario Giuliano – Milānas universitātes profesors un Paul Lagarde – Parīzes I universitātes profesors (OV 1980, C 282, 1. lpp.) un saskaņā ar kuru minēto jautājumu izslēgšana no Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266., 1. lpp.) un kura attiecībās starp dalībvalstīm ir aizstāta ar Regulu Nr. 593/2008, attiecas uz visiem kompleksa rakstura aktiem, kas vajadzīgi sabiedrības izveidošanai vai kas regulē tās iekšējo organizāciju vai likvidēšanu, tas ir, aktiem, uz kuriem attiecas sabiedrību tiesības.

35

No tā izriet, ka Regula Nr. 593/2008 ir piemērojama tādai situācijai kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā.

36

Saskaņā ar Regulas Nr. 593/2008 7. apsvērumu šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Regulu Nr. 44/2001. Ciktāl pēdējā minētā ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012, šis saderības mērķis ir piemērojams arī šai regulai.

37

Šajā ziņā jāatgādina, ka, runājot par Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 1. punktu, kurā tās dalībvalsts tiesām, kur atrodas nekustamais īpašums, ir paredzēta izņēmuma jurisdikcija lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre, Tiesa jau ir nospiedusi, šī jurisdikcija aptver nevis visas prasības saistībā ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu, bet tikai tās, kas gan ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, gan arī ietilpst to prasību skaitā, kuru mērķis, pirmkārt, ir noteikt nekustamā īpašuma platību, sastāvu, īpašumtiesības un valdījumu vai citu lietu tiesību esamību attiecībā uz šiem īpašumiem un, otrkārt, nodrošināt šo tiesību īpašniekiem ar viņu statusu saistīto prerogatīvu aizsardzību (spriedumi, 2015. gada 17. decembris, Komu u.c., C‑605/14, EU:C:2015:833, 26. punkts, kā arī 2016. gada 16. novembris, Schmidt, C‑417/15, EU:C:2016:881, 30. punkts).

38

Ņemot vērā šos apstākļus un ievērojot, ka pamatlietas pamatā esošā prasība nav uzskatāma ne par vienu no šīm prasībām, bet ir balstīta uz kopīpašnieku kopības tiesībām uz to iemaksu samaksu, kuras ir saistītas ar nekustamā īpašuma koplietošanas daļu uzturēšanu, šī prasība nav uzskatāma par tādu, kas ir saistīta ar līgumu, kura priekšmets ir lietu tiesības Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

39

Kas attiecas uz jēdzienu “pakalpojumi” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis jēdziens nozīmē vismaz to, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību (spriedumi, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 29. punkts; 2013. gada 19. decembris, Corman‑Collins, C‑9/12, EU:C:2013:860, 37. punkts; 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 57. punkts; 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 35. punkts, kā arī 2018. gada 8. marts, Saey Home & Garden, C‑64/17, EU:C:2018:173, 38. punkts).

40

Šajā lietā iesniedzējtiesas izskatāmā prasība ir vērsta uz to, lai panāktu, ka ieinteresētās personas izpilda pienākumu veikt iemaksu, lai segtu izdevumus saistībā ar nekustamo īpašumu, kā īpašnieki tie ir, kuru summu ir noteikusi kopīpašnieku kopsapulce.

41

Tādējādi tāds strīds kā tas, kas tiek izskatīts pamatlietā, ir uzskatāms par strīdu, kura priekšmets ir nevis lietu tiesības uz nekustamo īpašumu Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, bet pakalpojumu sniegšana tās 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

42

Šajos apstākļos uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 593/2008 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds strīds kā tas, kas tiek izskatīts pamatlietā un kas attiecas uz pienākumu veikt maksājumu, kurš izriet no dzīvokļu nekustamā īpašuma kopīpašnieku kopsapulces lēmuma attiecībā uz šī nekustamā īpašuma koplietošanas daļu uzturēšanas izdevumiem, ir jāuzskata par tādu, kas ir saistīts ar pakalpojumu sniegšanas līgumu šīs tiesību normas izpratnē.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: