1.

Iesniedzējtiesā izskatāmajā strīdā iesaistītie lietas dalībnieki ir divriteņu salocīšanas sistēmas radītājs (un uzņēmums, kas tos ražo), no vienas puses, un kāds Korejas uzņēmums, kurš ražo līdzīgus divriteņus un kuru pirmais minētais lietas dalībnieks apsūdz tā autortiesību pārkāpšanā.

2.

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai divritenis, kura salocīšanas sistēma bija aizsargāta ar patentu, kas jau zaudējis spēku, var tikt kvalificēts kā darbs, kurš varētu tikt aizsargāts ar autortiesībām. Konkrēti, ir jānoskaidro, vai šī aizsardzība ir izslēgta, ja priekšmeta forma ir “nepieciešama tehniska rezultāta sasniegšanai”, un kādi kritēriji ir jāizmanto šajā novērtējumā.

3.

Lai gan šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt attiecas uz Eiropas Savienības tiesību normām autortiesību jomā, tas skar vienu jautājumu (autortiesībām raksturīgās aizsardzības saderība ar aizsardzību, kas izriet no rūpnieciskā īpašuma), par ko Tiesa nesen ir taisījusi spriedumu ( 2 ).

4.

Saskaņā ar šīs konvencijas 2. panta 1. un 7. punktu:

[..]

5.

Saskaņā ar šī līguma 7. pantu:

“Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un realizācijas nodrošināšanai jādod ieguldījums tehnoloģisko izgudrojumu veicināšanā un tehnoloģijas tālākā izplatīšanā, lai palielinātu ražotāju un tehnoloģisko zināšanu izmantotāju abpusēju izdevīgumu un tādā veidā sekmētu sociālo un ekonomisko labklājību, kā arī tiesību un pienākumu līdzsvarošanā.”

6.

Saskaņā ar tā 26. pantu:

“1.   Aizsargāta rūpnieciskā dizaina parauga īpašniekam ir tiesības atturēt trešās puses, kurām nav dota īpašnieka atļauja, no tādu preču izgatavošanas, pārdošanas vai importēšanas, kurš ir vai kas iemieso tādu dizainu, kas ir aizsargātā dizaina parauga kopija vai lielā mērā kopija, ja šāda darbība tiek veikta komerciālos nolūkos.

[..]”

7.

Minētā līguma 27. pantā ir noteikts:

“1.   [..] patentējami ir jebkuri izgudrojumi (izstrādājumi vai darba procesi) visās tehnoloģijas jomās, ar nosacījumu, ka tie ir jauni, radoši un rūpnieciski pielietojami. [..]

[..]”

8.

Tā 29. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis pieprasa, lai persona, kas iesniedz pieteikumu patenta reģistrācijai, izpauž izgudrojuma detaļas pietiekami skaidri un pilnīgi, lai šo izgudrojumu attiecīgajā jomā kompetenta persona spētu to praktiski īstenot. Tās var pieprasīt pieteikuma iesniedzējam norādīt vislabāko veidu, kādā šis izgudrojums īstenojams, kas izgudrotājam ir zināms iesniegšanas dienā [..]

[..].”

9.

Šīs direktīvas 60. apsvērumā ir paredzēts:

“Aizsardzībai, ko paredz saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu jāskar attiecīgo valstu vai Kopienas tiesību normas citās jomās, piemēram, attiecībā uz rūpniecisko īpašumu, datu aizsardzību, ierobežotu piekļuvi, piekļuvi publiskiem dokumentiem un mediju izmantošanas hronoloģijas noteikumiem, kas var ietekmēt autortiesību vai blakustiesību aizsardzību.”

10.

Tās 2. līdz 4. pantā dalībvalstīm tostarp ir noteikts pienākums garantēt autoriem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu reproducēšanu (2. panta a) punkts), atļaut vai aizliegt to izziņošanu (3. panta 1. punkts) un atļaut vai aizliegt to izplatīšanu (4. panta 1. punkts).

11.

Minētās direktīvas 9. pantā (“Citu tiesību normu turpmāka piemērošana”) ir noteikts:

“Šī direktīva neskar noteikumus, kas īpaši attiecas uz patentiem, preču zīmēm, dizainparauga tiesībām [..].”

12.

Šīs regulas 10. apsvērumā ir paredzēts:

“Tehnoloģiskie jauninājumi nebūtu jākavē, piešķirot dizainparaugu aizsardzību iezīmēm, ko diktē vienīgi tehniskā funkcija. [..]”

13.

Tās 32. apsvērumā ir paredzēts:

“Nepastāvot pilnīgai autortiesību saskaņošanai, ir svarīgi ieviest aizsardzības kumulācijas principu atbilstīgi Kopienas dizainparaugam un autortiesību likumiem, atstājot dalībvalstīm tiesības brīvi noteikt autortiesību aizsardzības pakāpi un nosacījumus, saskaņā ar kuriem šo aizsardzību piešķir.”

14.

Minētās regulas 3. panta a) punktā jēdziens “dizainparaugs” ir definēts kā

“visa ražojuma vai tā daļas izskats, kas radies no paša ražojuma un/vai tā rotājumu iezīmēm, jo īpaši līnijām, kontūrām, krāsām, formas, virsmas struktūras un/vai materiāla”.

15.

Tās 8. pantā ir norādīts:

“1.   Kopienas dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija.

[..]”

16.

Minētās regulas 96. panta (“Saistība ar citiem aizsardzības veidiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem”) 2. punktā ir noteikts:

“Dizainparaugu, ko aizsargā kā Kopienas dizainparaugu, no tā radīšanas vai nostiprināšanas jebkādā veidā aizsargā arī ar dalībvalstu autortiesību likumiem. Kādā mērā un ar kādiem nosacījumiem, ietverot prasīto oriģinalitātes līmeni, šādu aizsardzību piešķir, nosaka katra dalībvalsts.”

17.

Šīs direktīvas 1. panta (“Autortiesību termiņš”) 1. punktā ir noteikts:

“Literāru darbu vai mākslas darbu autortiesības saskaņā ar Bernes konvencijas 2. pantu ir spēkā autora mūžu un 70 gadus pēc viņa nāves, neatkarīgi no tā, kad darbs ir likumīgi darīts pieejams sabiedrībai.”

18.

1975. gadā SI kungs radīja salokāmā divriteņa modeli, ko nodēvēja par “Brompton”.

19.

Nākamajā gadā viņš nodibināja sabiedrību Brompton Ltd. nolūkā veikt sava salokāmā divriteņa tirdzniecību, sadarbojoties ar kādu lielāku uzņēmumu, kas nodrošinātu tā ražošanu un izplatīšanu. Neatradis nevienu ieinteresētu uzņēmumu, viņš turpināja strādāt viens pats.

20.

1981. gadā viņš saņēma pirmo 30 “Brompton” divriteņu pasūtījumu, kurus izskata ziņā izgatavoja nedaudz atšķirīgus no oriģinālā divriteņa modeļa.

21.

No tā laika viņš attīstīja savas sabiedrības darbību, lai padarītu atpazīstamu savu saliekamo divriteni, kuru kopš 1987. gada laida tirgū šādā formā:

22.

Sabiedrība Brompton Ltd. bija patenta īpašniece attiecībā uz šī divriteņa salocīšanas mehānismu (ko raksturo iespēja tikt salocītam trīs pozīcijās: atlocītā pozīcijā, “stand‑by” pozīcijā un salocītā pozīcijā), taču vēlāk šī patenta aizsardzība beidzās ( 7 ).

23.

SI kungs arī apgalvo, ka viņam pieder mantiskās tiesības, kas izriet no autortiesībām uz divriteņa “Brompton” izskatu.

24.

Korejas sabiedrība GET2GET, kas specializējas sporta aprīkojuma ražošanā, ražo un pārdod salokāmu divriteni (“Chedech”), kas arī ir salokāms trīs pozīcijās un pēc izskata ir līdzīgs divritenim “Brompton”:

25.

Uzskatot, ka GET2GET ir pārkāpusi viņu autortiesības uz divriteni “Brompton”, Brompton Ltd. un SI kungs cēla pret šo sabiedrību prasību iesniedzējtiesā, īsumā ar šādiem prasījumiem: a) atzīt, ka ar divriteņiem “Chedech”, neraugoties uz atšķirības zīmēm, kas uz tiem nostiprinātas, ir pārkāptas Brompton Ltd. autortiesības un SI kunga personiskās tiesības uz divriteni “Brompton”, un b) uzdot pārtraukt jebkādu darbību, kas pārkāpj viņu autortiesības, un atsaukt minēto ražojumu no tirgus ( 8 ).

26.

GET2GET norāda, ka viņu divriteņa izskatu nosaka tā vēlamais tehniskais risinājums un ka tāpēc sabiedrība apzināti ir izvēlējusies šo salocīšanas tehnoloģiju (kura agrāk bija aizsargāta ar Brompton Ltd. patentu, kas šobrīd ir beidzies), jo šī metode ir visfunkcionālākā. GET2GET apgalvo, ka šis tehniskais ierobežojums nosaka “Chedech” divriteņa izskatu.

27.

Brompton Ltd. un SI kungs atbildēja, ka tirgū ir citi divriteņi, kas salokāmi 3 pozīcijās, bet izskatās atšķirīgi no viņu divriteņa, tāpēc pastāv viņu autortiesības uz minēto divriteni. Tā izskats pierāda radošas izvēles izmantošanu un līdz ar to oriģinalitāti.

28.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

29.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2018. gada 14. jūnijā.

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza SI kungs un Brompton Ltd., GET2GET, Beļģijas un Polijas valdības, kā arī Komisija. Komisija un pamatlietas puses piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 14. novembrī.

31.

Iesniedzējtiesa formulē savus jautājumus par autortiesību aizsardzību attiecībā uz darbu, “kura forma ir nepieciešama tehniska rezultāta sasniegšanai”. No Tiesas tiek prasīta tikai Direktīvas 2001/29 interpretācija.

32.

“Darbs”, par ko ir strīds, kā jau paskaidrots, ir divritenis, kura salocīšanas sistēma savulaik bija aizsargāta ar patentu tiesībām.

33.

No SI kunga un Brompton Ltd. apsvērumu formulējuma ( 9 ) izriet, ka viņu divriteņa sākotnējais izskats un tā divriteņa izskats, par kuru tagad vēlas iegūt aizsardzību ar autortiesībām, atšķiras, lai gan abi izmanto šo salocīšanas sistēmu ( 10 ).

34.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegta neviena norāde par to, ka divritenis “Brompton” būtu aizsargāts kā dizainparaugs tā rūpnieciskai izmantošanai. Arī iesniedzējtiesa nenorāda ne uz vienu nedz valsts, nedz Savienības tiesību normu, kas regulētu (valsts vai Kopienas) dizainparaugus.

35.

Lai gan 1987. gadā divritenis “Brompton” varēja tikai cerēt uz aizsardzību, kāda pienākas valsts dizainparaugiem, nekas neliedza attiecībā uz to vēlāk gūt labumu no dizainparaugiem piemērojamā tiesiskā režīma ( 11 ) – gan saskaņā ar Direktīvu 98/71/EK ( 12 ), gan saskaņā ar Regulu Nr. 6/2002. Pēdējā minētajā ir paredzēta arī “aizsardzība [..] attiecībā uz īstermiņa nereģistrētiem [Kopienas] dizainparaugiem” ( 13 ).

36.

Atbildē uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar ignorēt problēmas saistībā ar aizsardzību (intelektuālā īpašuma, no vienas puses, un rūpnieciskā īpašuma, no otras puses) kumulāciju, uz ko es tūlīt atsaukšos. Tāpēc domāju, ka ir vēlams skatīt abus šos jautājumus gan gadījumā, ja tikai salocīšanas sistēma ir aizsargāta ar patentu, gan tad, ja divriteņa izskats atbilst rūpnieciskam dizainparaugam.

37.

Lai gan mērķi ir atšķirīgi ( 14 ), abiem gadījumiem (patentiem un dizainparaugiem) ir kopīgas iezīmes, ko ir vērts ņemt vērā:

38.

Atbildei uz iesniedzējtiesas jautājumiem ir jāiekļaujas plašākā kontekstā, proti, ņemot vērā dažādus uzdevumus un mērķus, ko cenšas sasniegt attiecīgi ar rūpnieciskā īpašuma aizsardzību un autortiesību aizsardzību, kā arī abu šo aizsardzības veidu pamatā esošās intereses.

39.

Vispārēju interešu vidū ir tehnoloģisko jauninājumu veicināšana un konkurences attīstība. Kumulācijas principa spēkā esamība nedrīkstētu nozīmēt autortiesību nesamērīgu aizsardzību, kas kaitētu sabiedrības interesēm, jo darbotos kā šķērslis, kas bremzē rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzības sistēmu.

40.

Ekskluzīvu izmantošanas tiesību piešķiršanas patenta tiesību īpašniekam vai dizainparauga autoram mērķis tieši ir nodibināt līdzsvaru starp publiskajām un privātajām interesēm:

41.

Šis rūpīgais līdzsvars – kura vistiešāk izpaužas kā īsāks termiņš izgudrotāju vai dizaineru aizsardzībai, – tiktu izjaukts, ja piešķirtais aizsardzības termiņš vienkārši tiktu paplašināts, līdz tas sasniegtu labvēlīgajos autortiesību noteikumos paredzēto. Dizaineri zaudētu stimulus gūt labumu no rūpnieciskā īpašuma sistēmas, ja ar mazākām izmaksām un mazākām formālām prasībām (tostarp netiktu prasīta reģistrācija) viņu jaunrades darbi būtu aizsargāti ar autortiesībām, turklāt daudz ilgākā laikposmā ( 19 ).

42.

Tāpat nedrīkst neņemt vērā ietekmi uz tiesisko drošību: attiecībā uz rūpnieciskajiem dizainparaugiem prasītais oficiālais publiskums ļauj konkurentiem droši zināt, kur ir viņu pašu rūpniecisko jaunrades darbu robežas un cik ilgi tie ir aizsargāti.

43.

Abstrahējoties no nereģistrētiem dizainparaugiem ( 20 ), šķiet leģitīmi, ka personas, kas formāli ir ieguvusi rūpnieciskā īpašuma tiesības, konkurenti paļaujas uz reģistrācijas publiskumu, lai pēc reģistrācijas īpašnieka tiesību termiņa beigām izmantotu reģistrēto tehnisko jauninājumu. Regulas Nr. 6/2002 21. apsvērumā ir atzīts, ka “reģistrēta Kopienas dizainparauga piešķirto tiesību ekskluzīvais raksturs atbilst vēlmei nodrošināt tam lielāku juridisko drošību” ( 21 ). Savukārt, kad nav nekādas publiskās reģistrācijas, kā tas ir autortiesību gadījumā, uzņēmējiem nav drošības par intelektuālo jaunrades darbu, kas paredzēti rūpnieciskiem nolūkiem, saturu.

44.

Šie argumenti patiesībā ir vien variācijas par to pašu tēmu, ko jau aplūkojis ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] secinājumos lietā Cofemel, uz kuriem norādu ( 22 ).

45.

Galu galā, mērķu un vērtību, ko cenšas sasniegt ar abiem – rūpnieciskā īpašuma aizsardzības un autortiesību aizsardzības – tiesiskajiem režīmiem, salīdzināšana ir jāveic samērīgi, lai novērstu to, ka pārmērīga autortiesību aizsardzība atņem saturu rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai.

46.

Savienības tiesībās ir atzīts, ka dizainparauga tiesiskajai aizsardzībai tiek pievienota no autortiesībām izrietošā aizsardzība. Tas savulaik tika noteikts Direktīvā 98/71, kuras 17. pantā ir atzīts, ka (kādā dalībvalstī) reģistrētiem dizainparaugiem ir arī tiesības uz aizsardzību atbilstīgi minētās valsts autortiesību normām. Tur tomēr ir piebilsts, ka to, “kādā mērā un ar kādiem nosacījumiem, ietverot prasīto oriģinalitātes līmeni, šādu aizsardzību piešķir, nosaka katra dalībvalsts” ( 23 ).

47.

“Kumulācijas” princips vēlāk tika pārņemts Regulas Nr. 6/2002 96. panta 2. punktā, kas jālasa, ņemot vērā tās 32. apsvērumu, attiecībā uz Savienības līmenī aizsargātiem Kopienas dizainparaugiem.

48.

No specifiskās autortiesību aizsardzības viedokļa raugoties, Direktīvas 2001/29 60. apsvērumā ir noteikts, ka “aizsardzībai, ko paredz saskaņā ar šo direktīvu, nebūtu jāskar attiecīgo valstu vai [Savienības] tiesību normas citās jomās”.

49.

Tādējādi “[..] ar Direktīvu 2001/29 ir saglabāta situācija attiecībā uz to tiesību normu esamību un tvērumu, kas ir spēkā attiecībā uz dizainparaugiem, ieskaitot [..] “kumulācijas” principu” ( 24 ).

50.

Tomēr bija zināmas šaubas par abu šo aizsardzību papildināmību. Konkrēti, tika diskutēts par to, vai dalībvalstis var pieprasīt attiecināt uz rūpnieciskajiem dizainparaugiem stingrākas oriģinalitātes prasības, lai tiem varētu tikt piešķirta autortiesībām raksturīgā aizsardzība.

51.

Spriedumā Cofemel kā vispārīgs noteikums ir apstiprināts, ka “dizainparaugu aizsardzība un ar autortiesībām saistītā aizsardzība atbilstoši Savienības tiesībām var tikt piešķirtas kumulatīvi vienam un tam pašam objektam”.

52.

Pēc šā paziņojuma ir sniegti tomēr vairāki precizējumi, kas mazina vai, tā sakot, relativizē kumulācijas principa spēku.

53.

Pirmkārt, “lai gan dizainparaugu aizsardzība un ar autortiesībām saistītā aizsardzība atbilstoši Savienības tiesībām var tikt piešķirtas kumulatīvi vienam un tam pašam objektam, šī kumulācija tomēr ir paredzama tikai noteiktās situācijās” ( 25 ).

54.

Otrkārt, sniegtās aizsardzības jēga abos gadījumos ir atšķirīga. Dizainparaugu aizsardzības mērķis ir atturēt konkurentus no atdarināšanas darbībām, savukārt autortiesībām ir cita juridiska un ekonomiska funkcija ( 26 ).

55.

Treškārt, iegūstot autortiesību aizsardzību par objektu, kas jau ir aizsargāts ar dizainparaugu aizsardzību, var rasties zināmi riski, kurus nedrīkst ignorēt ( 27 ). It īpaši, “autortiesību aizsardzības piešķiršana objektam, kas ir aizsargāts kā dizainparaugs, nedrīkst izraisīt kaitējumu attiecīgajiem šo divu aizsardzības veidu mērķiem un efektivitātei” ( 28 ).

56.

Ceturtkārt, struktūra, kurai jākonkretizē, kad ir iestājusies kāda no “noteiktajām situācijām”, kas atļauj aizsardzību kumulāciju, ir valsts tiesa. Tādējādi tai katrā konkrētā gadījumā ir jānosaka līdzsvars starp autortiesību aizsardzību un vispārējām interesēm.

57.

Iesākumam es atkal norādu uz ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumiem lietā Cofemel, kuros viņš analizē gan Tiesas judikatūru par darba jēdzienu, gan šīs judikatūras piemērošanu dizainparaugiem ( 29 ).

58.

Uzskatu, ka šī analīze ir pietiekami pilnīga un līdz ar to no manas puses papildu paskaidrojumi vairs nav vajadzīgi. Turklāt spriedumā Cofemel tā ir tikusi iekļauta argumentācijā, precizējot jēdziena “darbs” kā autonoma Savienības tiesību jēdziena aprises ( 30 ).

59.

No šīs judikatūras man gribētos uzsvērt oriģinalitātes elementu ( 31 ), ko Tiesa ir norādījusi agrākajos spriedumos ( 32 ), paziņojot, ka darbam ir jāatspoguļo darba radītāja personība ( 33 ).

60.

Viens no sprieduma Cofemel būtiskiem devumiem ir aizliegums iespējamā “darba” (attiecīgajā lietā – apģērba modeļu) oriģinalitāti sasaistīt ar tā estētiskajiem elementiem. Norādi uz estētisko aspektu kā iemeslu, lai aizsargātu dizainparaugu ar autortiesībām, Tiesa izslēdza, norādīdama, ka “Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj, ka ar valsts tiesību aktiem autortiesību aizsardzība tiek piešķirta [..] modeļiem [..] tādēļ, ka tiem ir ne tikai funkcionāls mērķis, bet tie no estētiskā viedokļa rada arī specifisku un pamanāmu vizuālu efektu” ( 34 ).

61.

Izslēdzot estētisko ietekmi, šaubas ir galvenokārt par to, vai, uzskatot oriģinalitāti par premisu autora intelektuālās jaunrades esamībai ( 35 ), no nepieciešamības sasniegt kādu tehnisku vai funkcionālu rezultātu izrietošie imperatīvi var kļūt par iemeslu, lai atteiktu darbam aizsardzību ar autortiesībām. Uz šo problēmu konkrēti atsaucas iesniedzējtiesa.

62.

Tiesa jau ir skatījusi šo jautājumu saistībā ar autortiesību uz datorprogrammām aizsardzību ( 36 ).

63.

Konkrēti, tā ir paziņojusi, ka tad, ja kāda priekšmeta elementu izteiksmi “nosaka tehniskā funkcija, oriģinalitātes kritērijs nav izpildīts, jo dažādi idejas īstenošanas veidi ir tik ierobežoti, ka ideja un tās izteiksmes veids sakrīt” ( 37 ). Šī situācija neļauj “autoram oriģināli izpaust savu radošo garu un sasniegt rezultātu, kas paustu tā autora intelektuālo jaunradi” ( 38 ).

64.

Tādā pašā garā Tiesa apliecināja, ka uz autora oriģinālu intelektuālu jaunrades darbu attiecas aizsardzība ar autortiesībām, taču tas nenotiks, ja būs spēkā “tehniski apsvērumi, noteikumi vai ierobežojumi, kas neļauj brīvi radoši izpausties” ( 39 ).

65.

No šā izklāsta var secināt, ka saskaņā ar vispārīgu kritēriju nebūs iespējams aizsargāt ar autortiesībām lietišķās mākslas darbus (priekšmetus), kuru formu nosaka to funkcija. Ja šo darbu izskatu diktē vienīgi to tehniskā funkcija kā noteicošais faktors, uz tiem nevarēs attiecināt autortiesību aizsardzību ( 40 ).

66.

Šā kritērija piemērošana autortiesībām iekļaujas tajā pašā līnijā, kas piemērojama dizainparaugiem un preču zīmēm:

67.

Īsumā – dizaini, kam konfigurāciju nosaka tehniski iemesli, kuru dēļ nav iespējams izpaust radošo brīvību, nevar gūt aizsardzību ar autortiesībām. Savukārt tas fakts vien, ka dizainam ir daži funkcionāli elementi, neatņem tam minēto aizsardzību ar autortiesībām.

68.

Šis noteikums nerada lielas problēmas tad, ja minētie tehniskie iemesli praktiski likvidē iespēju radoši izpausties. Grūtības tomēr rodas, kad funkcionālās un mākslinieciskās iezīmes dizainos apvienojas. A priori šie jauktie dizaini nebūtu jāizslēdz no jomas, ko aizsargā ar autortiesībām, taču tas notiks tad, ja funkcionālie elementi tiktāl prevalēs pār mākslinieciskajiem, ka šie pēdējie kļūs nenozīmīgi ( 44 ).

69.

Analizējot Tiesas judikatūru par formām, kas saistītas ar funkcionālajiem elementiem rūpnieciskā īpašuma un preču zīmju tiesību jomā, pēc analoģijas var uzzināt vairākus noderīgus interpretācijas līdzekļus attiecībā uz autortiesībām.

70.

Ir taisnība, ka katrai no šīm trīs jomām (dizainparaugi, preču zīmju tiesības un autortiesības) ir savas iezīmes, kas neļauj to tiesiskos režīmus uzlūkot vienādi. Tomēr domāju, ka nebūs grūti – ar zināmu piesardzību – Tiesas apsvērumus, kas sniegti attiecībā uz vienu jomu, ekstrapolēt uz citām jomām, ja runa ir par visām šīm jomām piemērojama kritērija (kaut arī ar niansēm) interpretāciju ( 45 ).

71.

Šajā judikatūrā, manuprāt, īpaša nozīme ir Tiesas virspalātas taisītajam 2010. gada 14. septembra spriedumam Lego Iuris/ITSB ( 46 ), kurā tika interpretēts aizliegums kā preču zīmi reģistrēt apzīmējumu, kas sastāv no preču formas, kura vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai ( 47 ).

72.

Tiesa nosprieda, ka šis aizliegums “nodrošina, ka uzņēmumi nevar izmantot preču zīmju tiesības, lai neierobežotā laika posmā pagarinātu ekskluzīvās tiesības uz tehniskiem risinājumiem” ( 48 ).

73.

Turklāt tā apgalvoja, ka, “Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) daļā [punktā] paredzēto atteikuma pamatojumu ierobežojot ar apzīmējumiem, ko veido “tikai un vienīgi” preces forma, kas ir “vajadzīga” tehniska rezultāta iegūšanai, likumdevējs ir pienācīgi ņēmis vērā, ka ikviena preces forma zināmā mērā ir funkcionāla un ka tādējādi nebūtu piemēroti atteikt kā preču zīmi reģistrēt preces formu, pamatojoties tikai uz to, ka tai ir funkcionālas īpašības. Ar vārdiem “tikai un vienīgi” un “vajadzīga” minētajā tiesību normā ir nodrošināts, ka reģistrācija tiek atteikta tikai tām preces formām, kuras ietver vienīgi tehnisku risinājumu un kuru kā preču zīmju reģistrācija tādējādi faktiski apgrūtinātu šī tehniskā risinājuma izmantošanu citiem uzņēmumiem” ( 49 ).

74.

Ņemot vērā šo premisu, Tiesa iekļāva dažus būtiskus precizējumus par “viena vai dažu mazāk nozīmīgu elementu esamīb[u] trīsdimensiju apzīmējumā, kurā visus būtiskos elementus nosaka ar šo apzīmējumu īstenotais tehniskais risinājums”:

75.

Runājot par formas, kas nepieciešama paredzētā tehniskā rezultāta iegūšanai, jēdzienu, Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas tēzi, proti, “ka šis nosacījums nenozīmē, ka attiecīgajai formai ir jābūt vienīgajai, kas ļauj sasniegt šo rezultātu” ( 52 ). Tā piebilda, ka “citu formu, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, esamība [..] nav uzskatāma par apstākli, kura dēļ varētu noraidīt reģistrācijas atteikuma pamatojumu” ( 53 ).

76.

Ņemot vērā šo argumentāciju, kuras piemērošanu pēc analoģijas šai lietai es uzskatu par lietderīgu, var atbildēt iesniedzējtiesai. Tā šķietami apgalvo, ka strīdīgā divriteņa izskats bija nepieciešams tehniskā rezultāta sasniegšanai ( 54 ), bet tas ir fakta novērtējums, kas jāveic tikai minētajai tiesai. Ja šis apgalvojums nozīmē, ka pastāv ekskluzivitātes saikne starp izskatu un funkcionalitāti, uz ko es iepriekš atsaucos, tad atbildei uz pirmo jautājumu būtu jābūt tādai, ka aizsardzību ar autortiesībām piešķirt nevar.

77.

Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, kāda ietekme – lai novērtētu saistību starp priekšmeta formas ieceri un vēlamā tehniskā rezultāta sasniegšanu – varētu būt četriem konkrētiem pašas iesniedzējtiesas uzskaitītiem faktoriem.

78.

Apvēršot šo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto faktoru secību, iesākumā izanalizēšu, kāda ietekme var būt apstāklim, ka agrāk ir pastāvējis patents, kas vēlāk ir zaudējis spēku.

79.

Ievērojot kumulācijas principa spēkā esamību, šim apstāklim pašam par sevi nebūtu jānozīmē, ka rūpnieciskā īpašuma tiesības (it īpaši, ja to spēkā esamības laiks ir beidzies) prevalē tik ļoti, ka tiek liegta aizsardzība ar autortiesībām. Izklāstītie apsvērumi par patentu un rūpniecisko dizainparaugu tuvumu, ciktāl runa ir par šo jautājumu ( 55 ), atbalsta šā principa attiecināšanu arī uz objektiem, kas aizsargāti ar patentu.

80.

Tomēr no izvērtēšanas elementu viedokļa uzskatu, ka iesniedzējtiesai ir taisnība, ka tā īpaši izceļ šo apstākli, kam var būt divkārša ietekme:

81.

Iesniedzējtiesa jautā, kāda ietekme varētu būt citu formu, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, esamībai. Tā konkrēti atsaucas uz divām pretējām pieejām, kas balstās tā sauktajās “formu daudzveidības teorijā” un “cēloņsakarības teorijā”.

82.

Ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe nesen veica abu šo dizainparaugiem piemērojamo teoriju pilnīgu analīzi savos secinājumos lietā DOCERAM ( 56 ). Tā kā es piekrītu ģenerāladvokāta apsvērumiem, es norādu uz tiem.

83.

Spriedumā DOCERAM, kurā principā tika pārņemts ģenerāladvokāta viedoklis (iesniedzējtiesa citē gan šo spriedumu, gan ģenerāladvokāta secinājumus) ( 57 ), bija noteikts šādi:

84.

Minētā sprieduma formulējumā tādējādi ir uzsvērts, cik nenozīmīgi ir alternatīvi risinājumi, lai noskaidrotu ekskluzivitātes saistību starp ražojuma izskata iezīmēm un tehnisko funkciju. Tas tomēr neļauj izslēgt šo alternatīvo risinājumu ietekmi kā elementu, kas var norādīt uz intelektuālās jaunrades robežām, kas ļauj panākt to pašu tehnisko rezultātu.

85.

Dizainparaugos, kuros saikne starp mākslu un dizainu ir īpaši spilgta, būs lielākas radošās brīvības iespējas ( 60 ) veidot ražojuma izskatu. Kā Komisija ierosināja tiesas sēdē, formālo un funkcionālo aspektu integrācija lietišķās mākslas darbos būtu sīki jāanalizē, lai saskatītu, vai šo darbu izskatu visā to kopumā nenosaka tehniskās vajadzības. Dažos gadījumos būs iespējams – vismaz ideālā variantā – nodalīt elementus, ko diktē funkcionāli apsvērumi, no elementiem, kurus nosaka tikai to autora brīva (oriģināla) izvēle un ko varētu aizsargāt ar autortiesībām ( 61 ).

86.

Saprotu, ka šie apsvērumi varētu tikt aprakstīti drīzāk kā teorētiski un varētu nebūt liels atbalsts iesniedzējtiesai, kurai ir grūtais uzdevums noskaidrot, kādi radošie elementi varētu tikt aizsargāti divritenī, kura funkcionalitātei ir vajadzīgs, lai būtu riteņi, ķēde, rāmis un stūre – lai kāda būtu to forma ( 62 ).

87.

Katrā ziņā, raugoties no viedokļa, kas saistīts ar tiesību normas interpretāciju, nevis ar tās piemērošanu kādam noteiktam gadījumam, Tiesai svarīgi ir atcerēties, ka atbilde uz šo otrā prejudiciālā jautājuma daļu ir izsecināma no sprieduma DOCERAM.

88.

Attiecībā uz dizainparaugiem izklāstīto risinājumu var ekstrapolēt mutatis mutandis, lai noteiktu to rūpnieciski pielietojamo “darbu” oriģinalitātes līmeni, kuru autori vēlas tos aizsargāt ar autortiesībām.

89.

Lai tiesa objektīvi izvērtētu, vai pastāv pārkāpums, tai principā nav svarīga personas, kura bez atļaujas tirgo ar autortiesībām aizsargātu objektu, vēlme.

90.

Turpretim ir skaidrs, ka vēlmi sasniegt kādu tehnisku rezultātu var novērtēt, izvērtējot saikni starp formu un funkcionalitāti. Loģika ir tāda, ka ikvienam, kurš ražo priekšmetu, kas aizsargāts ar patentu, kuram vairs nav aizsardzības, nav cita mērķa kā vien iegūt cerēto tehnisko rezultātu ( 63 ).

91.

Tomēr, ņemot vērā apgalvojumu, ka dizainparauga formas izvēli ir noteikuši tikai estētiski, nevis funkcionāli apsvērumi, nekas neliedz ikvienam, kurš apgalvo pretējo (proti, kurš ir šo formu izmantojis stingri tehnisku vai funkcionālu iemeslu dēļ), to pierādīt ( 64 ).

92.

Izmeklējot, vai pastāv vai nepastāv tiesības aizsargāt darbu ar autortiesībām, tiesa varēs pētīt izgudrotāja vai dizainera, nevis personas, kura atdarina viņa izgudrojumu vai modeli, sākotnējo vēlmi.

93.

Šajā nolūkā tiesai būs jāņem vērā priekšmeta sākotnējās izstrādes laiks ( 65 ), lai izvērtētu, vai tā autors patiešām centās īstenot savu intelektuālu jaunrades darbu vai tomēr drīzāk centās ekskluzīvi aizsargāt ideju, kas piemērojama sākotnējā rūpnieciskā ražojuma izstrādei, lai to ražotu un masveidīgi pārdotu tirgū. Apstāklis, ka izgudrojums vai modelis ir guvis rūpniecisku pielietojumu un komerciālu peļņu, var sniegt uzmanības vērtas norādes.

94.

Tas, ka dizains vēlāk ir ticis atzīts, pelnīti pat nonākot muzejā, šajā aspektā man nešķiet svarīgi. Šis vai citi analogi faktori, tādi kā balvu iegūšana rūpnieciskā dizaina sfērā, drīzāk apliecina to, ka priekšmetam savā jomā ir uzslavas vai pat apbrīna vērta rūpnieciska priekšmeta raksturs vai ka tam ir kādi nozīmīgi estētiski elementi.

95.

Iesniedzējtiesa nesniedz pietiekamus vērtējuma elementus, lai saprastu šīs otrā jautājuma daļas precīzu jēgu, par ko tā neko sīkāk nepaskaidro.

96.

Tāpēc, tā kā es uzskatu, ka iepriekš izklāstītie apsvērumi ir pietiekami, lai aprakstītu saistību starp ražojuma formu un tā tehnisko funkciju vai rezultātu, man ir jāpiebilst pavisam nedaudz.

97.

Loģiski – ja ražojuma (šajā gadījumā divriteņa) dizainera uzprojektētā forma nebūtu piemērota vēlamās funkcionalitātes sasniegšanai, trūktu paša priekšnoteikuma turpmākai rūpnieciskai pielietošanai. Tātad ir jāpieņem, ka piedāvātā forma ir noderīga šim nolūkam (šajā lietā, lai ražotu divriteni, kas var gan braukt, gan tikt salocīts).

98.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jānovērtē šis aspekts, ņemot vērā tai iesniegtos pierādījumus (atsevišķos gadījumos ekspertīžu slēdzienus).

99.

Iespējams, ka kritēriji, lai izvērtētu ekskluzivitātes saistību starp ražojuma izskatu un tā tehnisko rezultātu, nav pilnībā izsmelti četros līdz šim izanalizētajos faktoros. Tomēr, kā apgalvoja ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe secinājumos lietā DOCERAM ( 66 ), nebūtu lietderīgi – izsmeļoši vai neizsmeļoši – abstrakti uzskaitīt šādus kritērijus, kad īstenībā šāds (faktisks) vērtējums ir saistīts ar apstākļu kopumu, ko ir grūti zināt a priori.

100.

Visbeidzot piebildīšu, ka iespējams aizsardzības ar autortiesībām atteikums neliegtu izmantot citas tiesību normas, kas paredzētas, lai apkarotu verdziskus vai parazītiskus atdarinājumus. Kā norādīja Komisija tiesas sēdē, tiesību akti negodīgas konkurences jomā, kaut arī nav pilnībā saskaņoti Savienības līmenī ( 67 ), var piedāvāt tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret šo nevēlamo parādību ( 68 ).

101.

Ar šo pēdējo apsvērumu, kā jau norādīju iepriekš, “mans nodoms nav iejaukties jautājumā par pamatlietā aplūkojamās rīcības kvalifikācijas iespējām, kādas ir iesniedzējtiesai saskaņā ar savas valsts tiesībām. Es tikai parādu skata punktu, no kura redzamas procesuālas iespējas reaģēt uz iespējami nelikumīgu rīcību, kuras pārsniedz pašu preču zīmes tiesību darbības jomu” ( 69 ).

102.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Tribunal de l’entreprise de Liège (Ljēžas uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: