11.12.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 424/42

Prasība, kas celta 2017. gada 28. septembrī – Vallina Fonseca/VNV

(Lieta T-659/17)

(2017/C 424/61)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: José Antonio Vallina Fonseca (Madride, Spānija) (pārstāvji – R. Vallina Hoset un A. Sellés Marco, advokāti)

Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde

Prasītāja prasījumi:

—	atzīt Vienotās noregulējuma valdes ārpusligumisko atbildību un piespriest atlīdzināt tās darbības un bezdarbības rezultātā José Antonio Vallina Fonseca nodarīto kaitējumu saistībā ar viņa īpašumā bijušo BANCO POPULAR ESPAÑOL, S.A. obligāciju un vērtspapīru atsavināšanu;

—	piespriest Valdei atlīdzināt zaudējumus EUR 50 000 apmērā par prasītājam nodarīto kaitējumu (“prasītā summa”);

—	noteikt palielināt prasīto summu par kompensācijas procentiem, sākot no 2017. gada 7. jūnija līdz šī sprieduma pasludināšanai attiecīgajā lietā;

—

noteikt palielināt prasīto summu par attiecīgajiem kavējuma procentiem no sprieduma pasludināšanas dienas līdz minētās prasītās summas pilnīgai samaksai, pamatojoties uz galvenajām refinansēšanas darbībām noteikto ECB likmi, kas piemērojama attiecīgajā laika posmā un kas palielināta par diviem punktiem.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar Vienotās noregulējuma valdes 2017. gada 7. jūnija Lēmumu SRB/EES/2017/08 attiecībā uz noregulējuma shēmas pieņemšanu sabiedrībai Banco Popular Español, S.A. esot ticis pārkāpts nemo auditur turpitudinem opropiam allegans princips, kā arī Regulas 806/2014 88. pants, ciktāl ar to tika pieņemts Banco Popular un tās akcionāriem nelabvēlīgs akts krīzes dēļ, ko pati Valde esot izraisījusi.

2.	Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, pieņemot attiecīgo noregulējuma shēmu, Valde esot pārkāpusi rūpības pienākumu, LESD 296. pantā minēto labas pārvaldības principu, patvaļas aizlieguma principu un nemo auditur turpitudinem suam allegans principu.

3.	Ar trešo pamatu tiek apgalvots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 41. panta pārkāpums, ciktāl prasītājs bija spiests atteikties no sava īpašuma bez viņa uzklausīšanas pirms vai pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas.

4.	Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Valde esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu un Līguma par Eiropas Savienību 54. pantu, atsavinot prasītāja īpašumu, lai gan pastāvēja alternatīvi un mazāk ierobežojoši pasākumi.