VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 2. aprīlī ( *1 )

Civildienests – Līgumdarbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunkts – Izbeigšana ar uzteikumu – Izbeigšanas iemesli – Uzticības saiknes zudums – Dienesta intereses – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Rūpības pienākums – Labas pārvaldības princips – Pamattiesību hartas 30. un 41. pants – Procesa jautājums – Dokumentu, kas pievienoti lietas materiāliem tiesvedībā Vispārējā tiesā, publicēšana internetā – Civildienesta noteikumu 17. pants

Lietā T‑492/17

Stephan Fleig , bijušais Eiropas Ārējās darbības dienesta līgumdarbinieks, ar dzīvesvietu Berlīnē (Vācija), ko pārstāv H. Tettenborn, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ko pārstāv S. Marquardt, pārstāvis,

atbildētājs,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt 2016. gada 19. septembra lēmumu, ar kuru EĀDD Cilvēkresursu direktorāta direktors, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, izbeidza prasītāja darba līgumu no 2017. gada 19. jūnija, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kurš prasītājam, iespējams, ir nodarīts ar šo lēmumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] un J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents),

sekretāre: S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 4. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums ( 1 )

[..]

Juridiskais pamatojums

[..]

Par atsevišķu dokumentu, kuri jau ir pievienoti Vispārējās tiesas lietas materiāliem, publicēšanu internetā

138

Ar 2017. gada 30. oktobra vēstuli prasītājs informēja Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos par savu nodomu publiskot, publicējot internetā, dažus dokumentus attiecībā uz viņu, proti, visus pielikumus, kas pievienoti sūdzībai un pieteikumiem, kuri minēti šī sprieduma 87. punktā, kā arī prasības pieteikumam Civildienesta tiesā, kurš minēts šī sprieduma 24. punktā. Šī informācija tika iesniegta saistībā ar Civildienesta noteikumu 17.a panta 2. punkta pirmo daļu.

139

Pēc elektroniskās vēstules, ko EĀDD nosūtīja prasītāja padomdevējam, reaģējot uz šo pirmo vēstuli, prasītājs 2017. gada 13. novembrī nosūtīja Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos otru vēstuli, apgalvojot, ka attiecīgie dokumenti jau bija publiskoti 2013. gadā, jo tie tika nodoti organizācijai, kuras nosaukums nav precizēts, kā arī “astoņām dažādām personām”, tostarp viņa mātei. Šī publikācija esot bijusi tiesiska, jo par to 2013. gada 27. martā esot iesniegts atļaujas pieteikums un EĀDD neesot iebildis pret šo publikāciju. Minētie dokumenti esot publicēti prasītāja interneta vietnē ar tādu personu starpniecību, kuras ir saistītas ar viņa māti.

140

Ar divām – 2017. gada 17. un 24. novembra – vēstulēm EĀDD tostarp norādīja prasītājam, ka atsevišķu dokumentu, ko viņš šajā tiesvedībā bija iesniedzis kā prasības pieteikuma pielikumus, publicēšana esot notiekošas tiesvedības konfidencialitātes principa pārkāpums.

141

Pēc tam, kad prasītājam bija paziņota EĀDD 2017. gada 4. decembra vēstule, kurā Vispārējā tiesa tika informēta par šī sprieduma 138. un 139. punktā minētajiem faktiem (skat. šī sprieduma 34. punktu), un pēc dažādu dokumentu publicēšanas, kas tikmēr bija notikusi, prasītājs par to sniedza apsvērumus replikā.

142

Prasītājs uzskata, ka attiecīgā publikācija nav prettiesiska. Proti, viņš atkārto, ka attiecīgie dokumenti iepriekš ir tiesiski publicēti, jo saistībā ar pieteikumu, ko viņš šajā nolūkā esot iesniedzis 2013. gada 27. martā, EĀDD esot netieši sniedzis atļauju, jo nav izteicis iebildumus trīsdesmit darba dienu termiņā, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 17.a panta 2. punkta otrajā daļā. Tātad nav iespējams, ka apstāklis, ka minētie dokumenti ir tikuši iesniegti vēlākā tiesvedībā, padarītu tos par dokumentiem ar konfidenciālu raksturu – kuru tie bija zaudējuši.

143

EĀDD apstrīd prasītāja argumentu pamatotību.

144

Prasītājs atzīst, ka internetā ir publicēti dokumenti, kurus viņš ir iesniedzis šajā tiesvedībā, proti, atsevišķi dokumenti, kas bija pievienoti pielikumā diviem pieteikumiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, kuri ir iesniegti 2013. gada 20. un 24. martā un kuri ir attiecīgi reģistrēti ar numuriem D/227/13 un D/233/13, no kuriem pēdējais minētais attiecas uz notikumiem saistībā ar viņa medicīniskās lietas izskatīšanu. Kaut arī viņš ir apliecinājis, ka, lai gan šī publicēšana ir notikusi viņa paša interneta vietnē, to neveica viņš pats, bet gan personas, kuras nav identificētas un kurām viņa māte bija nodevusi attiecīgos dokumentus, viņš atzīst, ka tieši ar viņa starpniecību šie dokumenti ir zaudējuši stingro konfidencialitāti, kāda tiem sākotnēji bija noteikta. Tomēr viņš apgalvo, ka šī konfidencialitātes zaudēšana notika tiesiski un bija minēto dokumentu publicēšana.

145

Jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 17. un 17.a pantam ir dažādi priekšmeti, ko prasītājs jauc. Proti, minētais 17. pants attiecas uz aizliegumu jebkuram ierēdnim vai darbiniekam izpaust jebkuru tādu informāciju, kas nav publiska, vai tā būtu vai nebūtu fiksēta datu nesējā, ar kuru šis ierēdnis vai darbinieks iepazinies saistībā ar savu amata pienākumu izpildi, izņemot, ja tas iepriekš ir ticis atļauts. Pēc dienesta attiecību izbeigšanas šis aizliegums saglabājas. Savukārt minētais 17.a pants attiecas uz jebkādu tekstu publicēšanu, kuri attiecas uz darbu, pētījumiem vai viedokļiem, kuri saistīti ar Savienības darbību. Šī publicēšana tiek īpaši aizsargāta kā vārda brīvība saskaņā ar šajā pantā paredzētajiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lojalitātes principa un objektivitātes principa ievērošanu; uz to attiecas amata cieņa un aizliegums izpaust informāciju, kuras zināšana ir saistīta ar amata pienākumu izpildi, un tai tiek piemērota īpaša atļaujas procedūra, kurā atbildes neesamība trīsdesmit darba dienu termiņā līdzinās netiešai atļaujai.

146

Šajā lietā atļaujas pieteikums, ko min prasītājs, proti, vēstule, ko viņš 2013. gada 27. martā nosūtīja EĀDD, lai gan tajā bija sniegta atsauce uz Civildienesta noteikumu 17.a pantu, patiesībā – kā tajā ir skaidri norādīts, bet arī ņemot vērā tās saturu – bija saistīta ar informācijas izpaušanu, kura ir reglamentēta Civildienesta noteikumu 17. pantā. Tātad, pretēji viņa apgalvojumam, lēmuma nepaziņošana trīsdesmit darba dienu termiņā nelīdzinājās netiešai iebildumu neesamībai. Proti, šis atļaujas pieteikums bija reglamentēts Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā, tādējādi institūcijai[, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus,] bija četru mēnešu termiņš lēmuma pieņemšanai, bet lēmuma neesamība šajā termiņā līdzinājās netieši izteiktam noraidošam lēmumam.

147

No lietas materiāliem izriet, ka EĀDD uz prasītāja atļaujas pieteikumu ir atbildējis ar 2013. gada 5. maija vēstuli, proti, Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētajā četru mēnešu termiņā. Šajā vēstulē, kas sākās ar īsu pārskatu par Civildienesta noteikumu 17.a panta piemērojamību, EĀDD ir tikai atļāvis izpaust attiecīgos dokumentus, lai prasītājs varētu saņemt palīdzību saistībā ar savu medicīnisko lietu. Ņemot vērā Civildienesta noteikumu 17. pantā noteikto konfidencialitātes principu, šī atļauja bija jāinterpretē šauri. Tādēļ saistībā ar prasītāja pieteikumu un viņam nosūtīto atbildi jebkāda attiecīgo dokumentu izpaušana, kas nebija cieši saistīta ar prasītāja personīgo palīdzību saistībā ar viņa medicīnisko lietu sociāli medicīniski, psiholoģiski vai juridiski, bija izslēgta. Šaubu gadījumā prasītājam bija saistībā ar EĀDD jāpārliecinās, ka uz paredzēto izpaušanu tiešām attiecas ierobežotā atļauja, ko viņš bija saņēmis. Tā vēl jo vairāk bija tādēļ, ka minētajā atļaujā bija atgādinājums par Civildienesta noteikumos paredzētajiem viņa pienākumiem, tostarp pienākumu atturēties bez atļaujas izpaust jebkādu informāciju, kas iegūta, pildot amata pienākumus, un ievērot lojalitātes principu un objektivitātes principu.

148

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājs nekādi nevar lietderīgi pamatot visu dokumentu – uz kuriem attiecas viņa 2013. gada 27. marta pieteikums – vai šo dokumentu daļas publicēšanu internetā, atsaukdamies uz šo pieteikumu un tā izskatīšanas iznākumu.

149

Prasītājs arī nevar lietderīgi norādīt uz šo dokumentu atļautu izpaušanu personām, kuras ir kvalificētas sniegt viņam personīgu palīdzību, kas raksturota šī sprieduma 147. punktā, apgalvodams, ka minētie dokumenti tika publiskoti pirms šīs tiesvedības sākšanas un ka tādēļ uz to iesniegšanu šīs tiesvedības gaitā neattiecas neizpaušanas pienākums, kurš ir piemērojams dokumentiem un procesuālajiem rakstiem, kuri ir daļa no tiesvedības.

150

Visbeidzot, prasītājs nevar lietderīgi norādīt, ka attiecīgo dokumentu publicēšanu būtu veikusi viņa māte vai ar viņa māti saistītas personas. Proti, attiecīgo dokumentu publicēšana viņa paša interneta vietnē, iejaucoties trešajām personām, vismaz bez viņa piekrišanas, ne vien ir maz ticama, bet arī saskaņā ar viņam piešķirtās atļaujas noteikumiem šo dokumentu nodošana viņa mātei bija pārkāpums. Turklāt, pat ja ierēdnis vai darbinieks tiesiski nodod konfidenciālu dokumentu trešajai personai saskaņā ar izpaušanas atļauju, viņam ir jāpārliecinās, ka pati šī persona ievēros minētās atļaujas noteikumus. Tādējādi, pat pieņemot, ka pati publicēšana ir notikusi, prasītājam nepiedaloties, tik un tā būtu jāuzskata, ka, neievērojot izpaušanas atļaujas, kas viņam piešķirta, robežas, viņš ir objektīvi radījis šīs publicēšanas risku un ir tajā iesaistīts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 16. marts, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, nav publicēts, EU:T:2015:917, 58. un 59. punkts).

151

Jāatgādina – tas, ka lietas dalībnieks izpauž procesuālos dokumentus trešajām personām situācijā, kad šie dokumenti netiek nodoti attiecīgā lietas dalībnieka aizstāvības nolūkiem, ir uzskatāms par procesa ļaunprātīgu izmantošanu (skat. spriedumu, 2012. gada 14. novembris, Nexans France un Nexans/Komisija, T‑135/09, EU:T:2012:596, 108. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā vēl jo vairāk ir tad, ja šādi dokumenti tiek publicēti, kā tas ir šajā lietā.

152

Šī ļaunprātīgā izmantošana ir jāņem vērā, lemjot par tiesāšanās izdevumiem, jo šī notikuma dēļ ir radusies nepieciešamība pēc īpašas paziņošanas un papildu apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 17. jūnijs, Svenska Journalistförbundet/Padome, T‑174/95, EU:T:1998:127, 139. punkts).

153

Tādējādi ar minēto procesa ļaunprātīgo izmantošanu saistītos tiesāšanās izdevumus ir jāpiespriež atlīdzināt prasītājam.

Par tiesāšanās izdevumiem

154

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam nolēmums ir nelabvēlīgs, viņam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EĀDD prasījumiem, tostarp tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar šī sprieduma 138.–153. punktā minēto procesa jautājumu.

 

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

 

1)

Prasību noraidīt.

 

2)

Stephan Fleig atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

Pelikánová

Nihoul

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 2. aprīlī.

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

( 1 ) Ir ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.