a)

Vai Savienības tiesību normas nepieļauj pārtikas produkta garšas – kā autora intelektuālas jaunrades – autortiesību aizsardzību? It īpaši:

b)

Vai autortiesību aizsardzībai neatbilst situācija, ka jēdziens “literatūras un mākslas darbi” Bernes konvencijas 2. panta pirmajā daļā, kura ir saistoša visām dalībvalstīm, aptver “visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas”, tomēr šajā noteikumā minētie piemēri attiecas tikai uz darbiem, kurus var uztvert optiski un/vai akustiski?

c)

Vai pārtikas produkta (iespējama) bojāšanās un/vai garšas izjūtu subjektīvais raksturs liedz kvalificēt pārtikas produkta garšu par ar autortiesībām aizsargātu darbu?

d)

Vai Direktīvas 2001/29/EK (1) 2.–5. pantā paredzētās ekskluzīvās tiesības un ierobežojumi nepieļauj pārtikas produkta garšu atzīt par autortiesību objektu?

a)

Kādām prasībām jābūt izpildītām, lai pārtikas produkta garšu varētu atzīt par autortiesību objektu

b)

Vai garšas autortiesību aizsardzība ir balstīta tikai un vienīgi uz pašu garšu vai (arī) uz pārtikas produkta recepti?

c)

Cik tālu sniedzas lietas dalībnieka pierādīšanas pienākums, kurš (pārkāpuma) tiesvedībā apgalvo, ka ir radījis ar autortiesībām aizsargātu pārtikas produkta garšu? Vai šis lietas dalībnieks var aprobežoties tikai ar pārtikas produkta iesniegšanu tiesai procesā, lai tiesa, pagaršojot un pasmaržojot, pati pieņem spriedumu, vai pārtikas produkta garša atbilst autortiesību aizsardzības prasībām? Vai arī prasītājam (vajadzības gadījumā arī) ir jāiesniedz garšas kompozīcijas un/vai receptes jaunrades risinājumu apraksts, pamatojoties uz kuriem garša ir jāuzskata par autora intelektuālo jaunradi?

d)

Kā tiesai pārkāpuma tiesvedībā ir jākonstatē, vai atbildētājas pārtikas produkta garša atbilst prasītāja pārtikas produkta garšai tādējādi, ka ir noticis autortiesību pārkāpums? Vai šajā kontekstā nozīme ir (arī) tam, vai abu garšu kopējais iespaids ir vienāds?