TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2019. gada 17. oktobrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Atbrīvojumi no nodokļa – 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkts – Ar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi saistīti darījumi – Darījumi, kas skar parādus, izņemot parādu piedziņu – Procesuālā stāvokļa nodošana par atlīdzību trešajai personai tiesas atzīta parāda piespiedu piedziņas procedūrā

Lietā C‑692/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 8. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 11. decembrī, tiesvedībā

Paulo Nascimento Consulting – Mediação Imobiliária Lda

pret

Autoridade Tributária e Aduaneira,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [AArabadjiev], tiesneši L. Bejs Larsens [LBay Larsen] un K. Vajda [C. Vajda] (referents),

ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],

sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 7. februāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Paulo Nascimento Consulting – Mediação Imobiliária Lda vārdā – RSilva Lopes un ACoelho Martins, advogados,

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un R. Campos Laires, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – LLozano Palacios, kā arī BRechena, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 2. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 135. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Paulo Nascimento Consulting – Mediação Imobiliária Lda (turpmāk tekstā – “PNC”) un Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) par pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas jāmaksā par to, ka par atlīdzību tiek trešajai personai nodots procesuālais stāvoklis, kas PNC bija kādā ar tiesas nolēmumu atzīta parāda piespiedu piedziņas procedūrā.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek attiecīgi “preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds” un “pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”.

4

Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punktu ““preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam”.

6

Šīs pašas direktīvas 24. panta 1. punktā ir noteikts, ka ““pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde”.

7

Direktīvas 2006/112 25. panta a) punktā ir teikts, ka “pakalpojumu sniegšana, inter alia, var būt [tostarp] nemateriālā īpašuma nodošana neatkarīgi no tā, vai tas ir tāda dokumenta priekšmets, kurš rada īpašumtiesības”.

8

Šīs direktīvas 135. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

b)

kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

[..]

d)

darījumus, tostarp starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, taču izņemot parādu piedziņu”.

Portugāles tiesības

9

Direktīvu 2006/112 Portugāles tiesībās transponējošā Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “PVN kodekss”), 9. panta 27. punkta a) un c) apakšpunktā ir paredzēts, ka no PVN atbrīvo:

“a)

jebkāda veida kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, tostarp diskontēšanas un atkārtotas diskontēšanas darījumus, kā arī kredīta administrēšanu vai pārvaldību, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

[..]

c)

darījumus, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, iekasējumus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, izņemot parādu piedziņu kā tādu.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2006. gada novembrī PNC saistībā ar tās veikto nekustamā īpašuma aģentūras darbību tika piešķirtas ekskluzīvas pilnvaras pārdot lauksaimniecībā izmantojamu zemesgabalu. PNC iesniedza pirkuma piedāvājumu savam pilnvarotājam – šā zemesgabala īpašniekam, taču viņš to noraidīja un atteicās samaksāt PNC atlīdzību par sniegto pakalpojumu.

11

PNC cēla prasību Tribunal de Família e Menores e de Comarca de Portimão (Portimaunas Ģimenes un nepilngadīgo lietu un pirmās instances tiesa, Portugāle), lūdzot piespriest tās pilnvarotājam samaksāt tai summu 125000 EUR kā komisijas maksu par nekustamā īpašuma aģentūras pakalpojumiem, pieskaitot PVN un nokavējuma procentus līdz pilnai samaksai. Minētā tiesa PNC prasību apmierināja spriedumā, kas ir stājies likumīgā spēkā.

12

Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos arī ir redzams, ka, tā kā parādnieks neveica viņam piespriesto maksājumu, PNC minētajā tiesā cēla prasību par piespiedu piedziņu, lai panāktu, ka tiek piedzīts ar šīs pašas tiesas spriedumu viņam par pienākošos atzītais parāds kopsummā 170859,62 EUR apmērā.

13

Nav arī strīda arī par to, ka šajā piespiedu piedziņas procedūrā tika apķīlāts parādniekam piederošais nekustamais īpašums, lai nodrošinātu maksājamās summas samaksu. Apķīlātais īpašums pēc tam tika piešķirts PNC par summu 606200 EUR, kas atbilst aptuveni 70 % no minētā īpašuma tirgus vērtības. Piešķiršana tika veikta ar nosacījumu, ka PNC samaksās piedziņas veicējam pārpalikumu, proti, starpību starp minētā piešķīruma summu un PNC parāda vērtību kopā ar piedziņas izmaksām, kuras kopsumma bija 417937,12 EUR.

14

Ar 2010. gada 29. septembra līgumu visas savas tiesības, kas izrietēja no tās procesuālā stāvokļa notiekošajā piespiedu piedziņas procedūrā, PNC nodeva Starplant – Unipessoal Lda (turpmāk tekstā – “Starplant”), saņemot no Starplant maksājumu 351619,90 EUR apmērā.

15

2010. gada oktobrī PNC, pirmkārt, iegrāmatoja summu 125000 EUR kā atlīdzību par iepriekš minētajam pilnvarotājam sniegtajiem pakalpojumiem un par šo summu samaksāja aprēķināto PVN 26250 EUR apmērā. Otrkārt, tā iegrāmatoja summu 200369,90 EUR kā “citi nekonkretizēti ieņēmumi”, kas atbilda pārpalikumam no summas, kuru tai bija samaksājusi Starplant, bet par šo summu tā nesamaksāja PVN.

16

2014. gada 24. jūnijāAutoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) noteica PVN uzrēķinu ar atbilstošajiem procentiem kopsummā 83647,77 EUR apmērā, uzskatot, ka PNC par attiecīgo periodu iesniegtajā PVN deklarācijā nebija pareizi iegrāmatojusi procesuālā stāvokļa cedēšanu par summu 351619,90 EUR. Šajā ziņā minētā iestāde uzskatīja, ka šis darījums ir no nekustamā īpašuma starpniecības darījuma atšķirīgs darījums, kas apliekams ar PVN tāpēc, ka tā ir tiesību nodošana par atlīdzību, kuru veic nodokļu maksātājs, kas rīkojās kā tāds, uz to ir attiecināms pakalpojumu sniegšanas jēdziens un nav piemērojams neviens no PVN kodeksā paredzētajiem atbrīvojumiem.

17

PNC prasību izskatījusī Tribunal Administrativo e Fiscal de Loulé (Lulē Administratīvā un nodokļu lietu tiesa, Portugāle) apmierināja tās prasību atcelt iepriekš minētos PVN uzrēķinus.

18

Ar 2016. gada 4. februāra spriedumu Tribunal Central Administrativo Sul (Dienvidu Centrālā administratīvā tiesa, Portugāle), kurā prasību cēla Fazenda Pública (Valsts kase, Portugāle), atcēla pirmajā instancē pasludināto spriedumu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā parāda cedēšana ir saistīta ar PNC saimniecisko darbību, ka tā ir ar nodokli apliekama pakalpojuma sniegšana un ka tai nav piemērojams neviens no PVN kodeksa 9. pantā paredzētajiem atbrīvojumiem no nodokļa. Proti, minētā tiesa uzskatīja, ka attiecīgajam darījumam nav piemērojams šā kodeksa 9. panta 27. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa bankas un finanšu darījumiem saistībā ar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību.

19

PNC par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle), galvenokārt apgalvojot, ka PVN kodeksa 9. panta 27. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams parāda cesijas darījumiem pat tad, ja tos veic subjekti, kas nav finanšu iestādes. Šajā ziņā tā balstījās uz Tiesas judikatūru par Savienības tiesību normu, kas ar minēto 9. panta 27. punkta a) apakšpunktu ir transponēta Portugāles tiesībās, proti, Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”) 13. panta B daļas d) punkta 1. apakšpunktu. Šī Sestās direktīvas tiesību norma ir pārņemta Direktīvas 2006/112, ar kuru Sestā direktīva no 2007. gada 1. janvāra ir atcelta un aizstāta, 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

20

Šajos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2006/112/EK 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas nolūkos jēdzieni “kredīta piešķiršana”, “kredīta starpniecība” vai “kredīta pārvalde” ietver procesuālā stāvokļa – kas PVN maksātājam ir prasībā, kura vērsta uz to, lai atgūtu no nekustamā īpašuma starpniecības līguma neizpildes izrietošu un tiesas nolēmumā atzītu parādu kopā ar PVN atbilstoši maksājuma dienā noteiktajai likmei un nokavējuma procentiem, kas jau radušies vai radīsies līdz pilnai samaksai – cesiju trešajai personai pret atlīdzību?”

Par prejudiciālo jautājumu

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa, kas tajā paredzēts darījumiem saistībā ar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi, attiecas uz darījumu, kurā nodokļu maksātājs par atlīdzību trešajai personai nodod savu procesuālo stāvokli parāda piespiedu piedziņas procedūrā.

22

Vispirms ir jāizvērtē, vai šis darījums ir ar PVN apliekams darījums.

23

Šajā ziņā, pirmām kārtām, no Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta, kurā ir noteikta PVN piemērošanas joma, izriet, ka dalībvalsts teritorijā šis nodoklis jāmaksā vienīgi par saimnieciska rakstura darbību. Saskaņā ar PVN direktīvas 9. panta 1. punkta pirmo daļu par nodokļa maksātāju tiek uzskatīta jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimnieciska rakstura darbību. Saimnieciskās darbības jēdziens minētās direktīvas 9. panta 1. punkta otrajā daļā ir definēts kā tāds, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, jo īpaši – materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu nolūkā gūt no tā ilglaicīgus ienākumus (spriedums, 2018. gada 8. novembris, C&D Foods Acquisition, C‑502/17, EU:C:2018:888, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja interpretēt Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta pirmo daļu lietā, kurā taisīts 2013. gada 13. jūnija spriedums Kostov (C‑62/12, EU:C:2013:391), kurā tika vaicāts par to, vai darījumi, ko laiku pa laikam veic persona, kura ir PVN maksātāja attiecībā uz savu pamatdarbību, ir apliekami ar PVN gadījumā, ja šīs personas sekundārā nodarbošanās, lai arī būdama saimnieciskā darbība un būdama radniecīga tās pamatdarbībai, tomēr šai pamatdarbībai neatbilst. Tiesa nosprieda, ka fiziska persona, kas saistībā ar kādu pastāvīgi tās veiktu saimniecisko darbību jau ir PVN maksātāja, ir jāuzskata par “nodokļa maksātāju” attiecībā uz jebkādu citu neregulāri veiktu saimniecisku darbību, ar nosacījumu, ka šī darbība ir darbība Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, Kostov, C‑62/12, EU:C:2013:391, 31. punkts).

25

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka darījumu skaits un apjoms nav izšķirošs kritērijs, lai komersanta privātā kārtā veiktās darbības, kas neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, nošķirtu no darbībām, ko veic komersants, kura darījumi ir saimnieciskā darbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c., C‑180/10 un C‑181/10, EU:C:2011:589, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā PNC šaubās par to, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā var uzskatīt, ka cedents ir rīkojies savas “saimnieciskās darbības” ietvaros Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē tāpēc, ka PNC dalība pamatlietā aplūkotajā parāda tiesību cesijas darījumā bija tikai gadījuma rakstura darbība, jo tās parastā nodarbošanās ir nekustamā īpašuma aģentūras darbība.

27

Šajā ziņā ir jānorāda, kā secinājumu 42. punktā to dara ģenerāladvokāts, ka pamatlietā aplūkotais cesijas darījums ir noticis saistībā ar strīdu lietā par kāda parāda – kas izriet no līguma, kurš noslēgts PNC ar nodokli apliekamās saimnieciskās darbības, proti, nekustamā īpašuma darījumu starpniecības pakalpojumu sniegšanas ietvaros, – piespiedu piedziņu, un PNC neapstrīd, ka piespiedu piedziņas procedūras pamatā esošajā darījumā tā ir rīkojusies savas saimnieciskās darbības ietvaros. Tāpēc pamatlietā aplūkotais darījums faktiski ir tieši saistīts ar šīs sabiedrības saimniecisko pamatdarbību.

28

Šajos apstākļos tas, ka pamatlietā aplūkotais darījums, ko veic persona, kura jau ir PVN maksātāja, neatbilst šīs personas pamatdarbībai un šī persona to veic tikai kā gadījuma rakstura darbību, neizslēdz, ka šā darījuma gadījumā šī persona ir rīkojusies savas saimnieciskās darbības ietvaros Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

29

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek attiecīgi “preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds” un “pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds”.

30

Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punktā preču piegāde ir definēta kā “tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam”, savukārt šīs direktīvas 24. panta 1. punktā pakalpojumu sniegšana ir definēta kā “jebkurš darījums, kas nav preču piegāde”.

31

Šajā gadījumā jautājumā par to, kā PVN mērķiem ir kvalificējams pamatlietā aplūkotais darījums, nav strīda, ka šis darījums ir veikts “par atlīdzību”. Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir redzams, ka PNC par atlīdzību vienkopus un visaptveroši cedēja Starplant visas tiesības un visus pienākumus, kuri izriet no tās procesuālā stāvokļa procedūrā, kas vērsta uz tāda ar tiesas nolēmumu atzīta parāda piespiedu piedziņu, kura faktiska atgūšana tika garantēta, apķīlājot parādniekam piederošu nekustamo īpašumu un piešķirot to PNC.

32

No Tiesas judikatūras izriet, ka viena vienota pakalpojuma esamība ir konstatējama tad, ja divi vai vairāki elementi jeb darbības, ko nodokļu maksātājs veic klientam, ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. marts, Bog u.c., C‑497/09, C‑499/09, C‑501/09 un C‑502/09, EU:C:2011:135, 53. punkts, kā arī 2016. gada 10. novembris, Baštová, C‑432/15, EU:C:2016:855, 70. punkts).

33

Tāpēc, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos rodamo informāciju, kura minēta šā sprieduma 31. punktā, ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotais darījums nav mākslīgi sadalāms divos pakalpojumos, kas būtu, no vienas puses, parāda tiesību cesija un, no otras puses, procesuālā stāvokļa cedēšana saistībā ar kāda parāda piespiedu piedziņu.

34

Šajā ziņā, lai arī – kā secinājumu 36. punktā norāda ģenerāladvokāts – ir tā, ka minēto darījumu veidojošo dažādo elementu vidū pamatelements ir ķermeniskas lietas, proti, nodokļa maksātājam piešķirtā nekustama īpašuma nodošana, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr netiek precizēts, vai laikā, kamēr spriedums, ar ko tiek piespriests piešķirt šo nekustamo īpašumu, vēl nebija stājies likumīgā spēkā, nodokļa maksātājs, kuram šis nekustamais īpašums ir ticis piešķirts, jau patiesībā varēja ar to rīkoties tā, it kā viņš būtu tā īpašnieks.

35

Ja tas tā būtu, tad pamatlietā aplūkotais cesijas darījums, kas – pēc Tiesai iesniegtajos apsvērumos teiktā – bija noticis dienu pirms tam, kad spriedums, ar kuru ir piespriests piešķirt attiecīgo nekustamo īpašumu, ir stājies likumīgā spēkā, būtu vienas personas veikts ķermeniskas lietas, proti, nekustama īpašuma nodošana, ar ko citai personai tiek piešķirtas tiesības rīkoties ar šo lietu tā, it kā tā būtu šīs lietas īpašniece, un tas nozīmētu preču piegādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, Mydibel, C‑201/18, EU:C:2019:254, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja tas tā nebūtu, pamatlietā aplūkotais darījums būtu bezķermeniskas lietas nodošana, kuras priekšmets būtu tiesības uz nekustamu īpašumu un kura ietilptu pakalpojumu sniegšanas jēdzienā saskaņā ar Direktīvas 2006/112 25. panta a) punktu. To pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

36

Pamatlietā aplūkotais darījums, ņemot vērā tā īpatnības, kas izklāstītas šā sprieduma 31.–35. punktā, neatkarīgi no tā, vai tas ir kvalificējams kā pakalpojumu sniegšana vai kā preču piegāde, pēc savas iedabas ir atšķirīgs no darījuma, par ko bija lieta, kurā taisīts 2011. gada 27. oktobra spriedums GFKL Financial Services (C‑93/10, EU:C:2011:700). Proti, darījums, ko Tiesa aplūkoja nupat minētajā spriedumā, izpaudās kā uzņēmēja uz savu risku veikta šaubīgu parādu iegāde par cenu, kas ir zemāka par to nominālvērtību, un par šo darījumu Tiesa minētā sprieduma 26. punktā secināja, ka šādus parādus pērkošais uzņēmējs nesniedz pakalpojumus par atlīdzību un neveic Sestās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošu saimniecisku darbību, ja starpība starp šo parādu nominālvērtību un to pirkuma cenu atspoguļo šo parādu faktisko ekonomisko vērtību to cesijas brīdī. Turpretim pamatlietā aplūkotais darījums izpaužas kā visu tiesību un pienākumu, kas izriet no nodokļa maksātāja procesuālā stāvokļa procedūrā, kura vērsta uz to, lai piespiedu kārtā piedzītu ar tiesas nolēmumu atzītu parādu, nodošana trešajai personai.

37

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais darījums ir apliekams ar PVN saskaņā ar Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) vai c) apakšpunktu.

38

Runājot par to, vai uz šo darījumu ir attiecināms atbrīvojums no nodokļa, kas Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts “kredīta piešķiršan[ai] un kredīta starpniecīb[ai], kā arī kredīta pārvald[ei], ko veic persona, kura piešķir kredītu”, ir jāņem vērā, kā savos apsvērumos norāda Portugāles valdība un Komisija un kā secinājumu 61. punktā uzsver ģenerāladvokāts, ka pamatlietas faktiskajos apstākļos acīmredzami nav runas par “kredītu”, kas izpaužas kā kapitāla nodošana rīcībā, par kuru tiek maksāta pienācīga atlīdzība, maksājot procentus, vai kā kādas lietas pirkuma maksas nomaksa pa daļām ar piegādātāja piekrišanu, maksājot procentus, ar kuriem tiek atlīdzināts par šo kredītu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 11. jūlijs, Régie dauphinoise, C‑306/94, EU:C:1996:290, 16.19. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, EDM, C‑77/01, EU:C:2004:243, 65.70. punkts, un 2018. gada 18. oktobris, Volkswagen Financial Services (UK), C‑153/17, EU:C:2018:845, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nekādi neizriet, ka pamatlietā aplūkotais darījums ietvertu kādu pienākumu Starplant maksāt procentus atlīdzībai par tās saņemtu kredītu.

39

Līdz ar to gadījumā, ja iesniedzējtiesa šo darījumu kvalificētu kā pakalpojumu sniegšanu, uz šo darījumu Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodokļa neattiektos.

40

Turklāt pretēji tam, ko PNC apgalvoja Tiesā notikušajā tiesas sēdē, ņemot vērā šā sprieduma 33. un 35. punktā izklāstītos apsvērumus, tik un tā nav uzskatāms, ka pamatlietā aplūkotais darījums attiektos uz “parādiem”, un tāpēc uz to nav attiecināms atbrīvojums no nodokļa, kas Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēts darījumiem, kas skar “parādus [..], taču izņemot parādu piedziņu”.

41

Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa, kas tajā paredzēts darījumiem saistībā ar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību vai kredīta pārvaldi, neattiecas uz darījumu, kurā nodokļu maksātājs par atlīdzību trešajai personai nodod visas tiesības un visus pienākumus, kas izriet no viņa procesuālā stāvokļa procedūrā, kura vērsta uz tāda parāda piespiedu piedziņu, kas ir atzīts ar tiesas nolēmumu un kura samaksa bija garantēta ar tiesībām uz kādu apķīlātu nekustamo īpašumu, kas ticis piešķirts šim nodokļa maksātājam.

Par tiesāšanās izdevumiem

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa, kas tajā paredzēts darījumiem saistībā ar kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību vai kredīta pārvaldi, neattiecas uz darījumu, kurā nodokļu maksātājs par atlīdzību trešajai personai nodod visas tiesības un visus pienākumus, kas izriet no viņa procesuālā stāvokļa procedūrā, kura vērsta uz tāda parāda piespiedu piedziņu, kas ir atzīts ar tiesas nolēmumu un kura samaksa bija garantēta ar tiesībām uz kādu apķīlātu nekustamo īpašumu, kas ticis piešķirts šim nodokļa maksātājam.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – portugāļu.