–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī S. Żyrek un K. Rudzińska, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Costa de Oliveira un L. Nicolae, kā arī S. L. Kalėda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. panta 1. punkta pirmo teikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris) (OV 2008, L 52, 3. lpp., un labojums OV 2015, L 225, 49. lpp.; [Īpašais izdevums latviešu valodā, OV 2017, L 162, 56. lpp.]), (turpmāk tekstā – “grozītā direktīva”) kopsakarā ar tās 8. pantu un LES 4. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Mariusz Pawlak un Prezes Kasy Rolniczego Ubezpieczenia Społecznego (Polijas Lauksaimnieku sociālās apdrošināšanas fonda priekšsēdētājs) (turpmāk tekstā – “KRUS priekšsēdētājs”) par kompensācijas izmaksāšanu M. Pawlak saistībā ar nelaimes gadījumu lauksaimniecības darbos, kurā viņš cieta.

3

Ar Direktīvu 97/67 tika uzsākts pasta pakalpojumu tirgus pakāpeniskas liberalizācijas process. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/39/EK (2002. gada 10. jūnijs), ar ko Direktīvu 97/67[..] groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu turpmāko atvēršanu konkurencei (OV 2002, L 176, 21. lpp.), 2. apsvērumā ir teikts, ka ar Direktīvu 97/67 “noteica reglamentējošos noteikumus pasta nozarē Kopienas līmenī, to skaitā pasākumus, ar ko nodrošina universālo pakalpojumu un nosaka to pasta pakalpojumu maksimālos limitus, kurus dalībvalstis drīkst rezervēt saviem universālā pakalpojuma sniedzējiem, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu, un grafiku lēmumu pieņemšanai par turpmāko tirgus atvēršanu konkurencei pasta pakalpojumu vienotā tirgus izveides nolūkā”.

4

Direktīvas 97/67 16. un 20. apsvērumā ir teikts:

[..]

5

Direktīvas 97/67 2. nodaļā (“Universālais pakalpojums”) ietvertā 3. panta 4. un 5. punktā ir noteikts:

“4.   Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka universālajā pakalpojumā ietilpst vismaz šādi:

5.   Valsts regulatīvās iestādes var vispārējā pakalpojuma sniegšanai svara ierobežojumu palielināt līdz jebkuram svaram, nepārsniedzot 20 kilogramus, un paredzēt īpašus noteikumus šādu paku piegādei mājās.

Neskarot kādas dalībvalsts noteikto svara ierobežojumu vispārējā pakalpojuma pasta pakām, dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā piegādā pasta pakas, kuras saņem no citām dalībvalstīm un kuru svars ir līdz 20 kilogramiem.”

6

Direktīvas 97/67 3. nodaļa ([iepriekš] “To pakalpojumu saskaņošana, kurus var rezervēt”) ietver 7. un 8. pantu.

7

Minētās direktīvas 7. panta 1. un 2. punkts [iepriekš] bija formulēti šādi:

“1.   Ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma uzturēšanu, tie pakalpojumi, ko katra dalībvalsts var rezervēt universālā pakalpojuma sniedzējiem, ir iekšzemes korespondences sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un paātrināta vai nepaātrināta piegāde, kuras cena ir mazāka nekā pieckārtīgs valsts tarifs par korespondences sūtījumu, kas pieder pie standarta sūtījumu visātrākās piegādes kategorijas pirmās masas grupas, ja tāda kategorija ir un ja šo sūtījumu svars ir mazāks par 350 gramiem. Bezmaksas pakalpojumiem, kas paredzēti neredzīgajiem vai daļēji neredzīgajiem, var pieļaut izņēmuma svara un cenas ierobežojumus.

2.   Ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma uzturēšanu, var turpināt pārrobežu pasta un tiešā pasta rezervēšanu, ievērojot 1. punktā noteiktos cenas un svara ierobežojumus.”

8

Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“Noteikumi, kas izklāstīti 7. pantā, neskar dalībvalstu tiesības organizēt pastkastīšu izvietošanu uz valsts automaģistrālēm, pastmarku izlaidi un ierakstīto sūtījumu pasta pakalpojumus, ko saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem izmanto tiesas vai administratīvās procedūrās.”

9

Ar Direktīvu 2002/39 tika izdarīti būtiski grozījumi Direktīvā 97/67. Ar to tika turpināta pasta pakalpojumu tirgus liberalizācija un, kā teikts tās 14. un 24. apsvērumā, bija paredzēts grafiks, pēc kura pakāpeniski un vadāmi bija jānotiek vēstuļu piegādes tirgus atvēršanai konkurencei – ar 2009. gadu kā pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanas sagaidāmo termiņu.

10

Direktīvas 97/67, kas grozīta ar Direktīvu 2002/39, 7. panta 1. un 2. punkts bija formulēti šādi:

“1.   Ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma uzturēšanu, dalībvalstis drīkst turpināt pakalpojumu rezervēšanu universālā pakalpojuma sniedzējiem. Minētos pakalpojumus ierobežo ar iekšzemes korespondences sūtījumu un ienākošās pārrobežu korespondences paātrinātu vai nepaātrinātu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi abos šeit turpmāk minētajos svara un cenas diapazonos. Svara ierobežojums ir 100 grami no 2003. gada 1. janvāra un 50 grami no 2006. gada 1. janvāra. Šos svara ierobežojumus nepiemēro no 2003. gada 1. janvāra, ja cena pirmās svara grupas visātrākās piegādes kategorijas korespondences sūtījumam ir vienāda ar trīskāršu valsts tarifu vai pārsniedz to, un no 2006. gada 1. janvāra, ja cena ir divarpus valsts tarifi vai augstāka.

Attiecībā uz bezmaksas pasta pakalpojumiem, kas paredzēti neredzīgajiem vai daļēji neredzīgajiem, var pieļaut izņēmuma svara un cenas ierobežojumus.

Ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu, jāparedz, ka var turpināt tiešā pasta rezervēšanu iepriekšminētajās svara un cenas robežās.

Ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu, piemēram, kad daži pasta darbības sektori jau ir liberalizēti, vai tāpēc, ka dalībvalstī pasta pakalpojumiem ir īpatnības, var turpināt izejošā pārrobežu pasta rezervēšanu tajās pašās svara un cenas robežās.

2.   Dokumentu apmaiņu nedrīkst rezervēt.”

11

Ar Direktīvu 2008/6, kas ietver jaunākos būtiskos Direktīvas 97/67 grozījumus, tika pabeigts pasta pakalpojumu iekšējā tirgus liberalizācijas process.

12

Direktīvas 2008/6 13., 16., 25., 26., 56. un 59. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

13

Grozītās direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu paredz kopējus noteikumus, kas attiecas uz:

14

Grozītās direktīvas 2. panta 1. un 6. punkts ir formulēti šādi:

“Šajā direktīvā tiek piemērotas šādas definīcijas:

[..]

15

Grozītās direktīvas 3. nodaļas nosaukums ir “Universālā pakalpojuma finansēšana”.

16

Grozītās direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nepiešķir un nepatur spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus. Universālā pakalpojuma nodrošināšanu dalībvalstis var finansēt atbilstīgi vienai vai vairākām 2., 3. un 4. punktā paredzētajām iespējām vai citiem līdzekļiem, kas ir saderīgi ar [EKL].

2.   Dalībvalstis var nodrošināt universālā pakalpojuma sniegšanu, izmantojot iepirkuma procedūras saskaņā ar spēkā esošajiem publiskā iepirkuma noteikumiem, tostarp – kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru [(OV 2004, L 134, 114. lpp.)] – cenu aptauju vai sarunu procedūras, publicējot vai nepublicējot paziņojumu par līgumu.

3.   Ja dalībvalsts konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās universālā pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām izmaksām, kuras aprēķina, ņemot vērā I pielikumu, un ir negodīgs finansiālais slogs universālā pakalpojuma sniedzējam(‑iem), tā var ieviest:

4.   Ja tīrās izmaksas sadala saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var izveidot kompensāciju fondu, kuru[..] var finansēt no pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju maksājumiem un kuru[..] šim nolūkam pārvalda no labumguvēja vai labumguvējiem neatkarīga struktūra. Dalībvalstis var atļauju piešķiršanai saskaņā ar 9. panta 2. punktu pakalpojumu sniedzējiem piemērot nosacījumu, ka ir jāveic finanšu iemaksa minētajā fondā vai jāpilda universālā pakalpojuma saistības. Šādi drīkst finansēt 3. pantā izklāstītās universālā pakalpojuma sniedzēja(‑u) saistības attiecībā uz universālo pakalpojumu.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka, veidojot kompensācijas fondu un nosakot 3. un 4. punktā minēto iemaksu līmeni, tiek ievēroti pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principi. Saskaņā ar 3. un 4. punktu pieņemto lēmumu pamatā ir objektīvi un pārbaudāmi kritēriji, un šos lēmumus publisko.”

17

1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss, Dz. U. Nr. 43, 296. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “KPC”), 165. panta 2. punktā ir noteikts:

“Procesuālā dokumenta nodošana izraudzītā pasta operatora 2012. gada 23. novembraustawa – Prawo pocztowe (Pasta likums; Dz. U., 2012, 1529. pozīcija) izpratnē pasta nodaļā Polijā vai tāda operatora pasta nodaļā, kas universālo pasta pakalpojumu nodrošina citā Savienības dalībvalstī, ir pielīdzināma tā iesniegšanai tiesā.”

18

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Pasta likuma 3. panta 13. punktu “izraudzītais operators” ir pasta operators, kuram ir “pienākums” nodrošināt universālo pasta pakalpojumu. Pārējie operatori ir “tiesīgi” veikt darbību pasta nozarē, proti, pašu izvēlētā jomā, bet tiem nav šāda pienākuma.

19

Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej (Polijas Elektronisko komunikāciju biroja priekšsēdētājs) saskaņā ar Pasta likumu ar 2015. gada 30. jūnija lēmumu izraudzītā operatora, kam uzticēta universālā pasta pakalpojuma nodrošināšana, statusu uz desmit gadiem piešķīra Poczta Polska S.A.

20

Lauksaimnieks M. Pawlak cieta nelaimes gadījumā darbā, par ko viņš lūdza izmaksāt kompensāciju no Kasa Rolniczego Ubezpieczenia Społecznego (Polijas Lauksaimnieku sociālās apdrošināšanas fonds). Nebūdams apmierināts ar atbildē uz savu pieteikumu saņemto KRUS priekšsēdētāja lēmumu, M. Pawlak šo lēmumu pārsūdzēja Sąd Rejonowy Poznań-Grunwald (Poznaņas Grunvaldes rajona tiesa, Polija), kas šo prasību apmierināja.

21

KRUS priekšsēdētājs pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa, Polija), taču šī tiesa apelācijas sūdzību noraidīja kā nepieņemamu termiņa nokavējuma dēļ, – minētā tiesa to saņēma 2016. gada 22. jūnijā, savukārt šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš beidzās 2016. gada 20. jūnijā.

22

Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa) ieskatā nebija nozīmes apstāklim, ka operatoram, kas nav izraudzītais operators, iesniegtā pasta sūtījuma zīmogā bija norādīts 2016. gada 20. jūnijs, kas ir pārsūdzēšanas termiņa pēdējā diena, jo saskaņā ar KPC 165. panta 2. punktu par līdzvērtīgu procesuālā dokumenta iesniegšanai attiecīgajai tiesai ir uzskatāma vienīgi tā nodošana izraudzītajam operatoram, tai skaitā, ja tas nosūtīts ar vienkāršu pasta sūtījumu.

23

KRUS priekšsēdētājs par Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa) nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija). Viņš apgalvo, ka pirmā minētā tiesa ir pārkāpusi KPC 165. panta 2. punktu un ka viņš tai adresēto apelācijas sūdzību pasta operatora uzturētajā pasta nodaļā ir iesniedzis paredzētajā termiņā.

24

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) konstatēja, ka tās judikatūra attiecībā uz KPC 165. panta 2. punktu nav viennozīmīga un ka šī norma izraisa šaubas par tās saderību ar Savienības tiesībām.

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda uz atšķirību starp divām pretējām nostājām judikatūrā attiecībā uz tiesiskajām sekām, ko rada procesuālā dokumenta iesniegšana tāda Polijas pasta operatora uzturētā pasta nodaļā, kas nav izraudzītais operators. Vairākuma viedoklis ir šāds: ja šādos apstākļos nodotu dokumentu attiecīgā tiesa saņem pēc tam, kad beidzies šā dokumenta iesniegšanai paredzētais termiņš, ir uzskatāms, ka tas iesniegts novēloti. Mazākums uzskata, ka procesuālā dokumenta iesniegšanai Polijas pasta nodaļā likumā noteiktajā termiņā ir tādas pašas tiesiskās sekas kā iesniegšanai attiecīgajai tiesai – neatkarīgi no tā, vai tas nodots izraudzītā operatora pasta nodaļā vai jebkura cita operatora pasta nodaļā.

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pirmajā judikatūras novirzienā KPC 165. panta 2. punkta interpretācijā nav ņemts vērā Savienības tiesību konteksts, noklusēti uzskatot, ka šīs tiesību normas saturs neietilpst Direktīvas 97/67 piemērošanas jomā. Kā liecina šī judikatūra, otrais novirziens turpretī ir balstīts uz Savienības tiesībām atbilstīgu šīs normas interpretāciju. Tomēr tā uzsver, ka savos nolēmumos, kas pieslejas šim otram novirzienam, nav norādīts nekāds pamatojums attiecībā uz grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmā teikuma tvērumu, nedz arī izklāstīts veids, kā panākama KPC 165. panta 2. punkta piemērošanas saderība ar Savienības tiesībām.

27

Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Polijas valdība uzskata, ka tāda tiesību norma kā KPC 165. panta 2. punkts neietilpst grozītās direktīvas piemērošanas jomā un ka tā ir viena no procesuālo tiesību normām, kuras nav paredzēts saskaņot ar šo direktīvu. Šajā ziņā tā uzskata, ka Direktīva 97/67 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu, kas ir juridiskais pamats to dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanai, kuru mērķis ir iekšējā tirgus darbības nodrošināšana, savukārt civilprocesuālo tiesību normu saskaņošanas juridiskais pamats bija EKL 65. pants (tagad LESD 81. pants).

29

Papildus tam šī valdība precizē, ka grozītās direktīvas 1. pantā (par tās piemērojamību) ir norādītas visas jomas, attiecībā uz kurām ar grozīto direktīvu ieviesti kopīgi noteikumi, un ka civilprocess to vidū nav minēts.

30

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Direktīva 2008/6 (tāpat kā ar to grozītā Direktīva 97/67) tika pieņemta, pamatojoties uz EKL pantiem, kas pēc grozījumiem kļuvuši par LESD 53., 62. un 114. pantu, kuros Savienības likumdevējam ir noteikta konkrēta atbildība ieviest pasākumus, ar kuriem paredzēts uzlabot iekšējā tirgus darbību (spriedums, 2000. gada 5. oktobris, Vācija/Parlaments un Padome, C‑376/98, EU:C:2000:544, 87. punkts).

31

Kā liecina Direktīvas 2008/6 13. un 16. apsvērums, ar jaunākajiem Direktīvas 97/67 grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2008/6, Kopienas likumdevējs vēlējās pabeigt pasta pakalpojumu tirgus liberalizācijas procesu un apstiprināt pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanas termiņu, novēršot ne tikai pēdējos šķēršļus šā tirgus pilnīgai atvēršanai attiecībā uz dažiem universālā pakalpojuma sniedzējiem, bet arī visus pārējos šķēršļus pasta pakalpojumu sniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, DHL Express (Austria), C‑2/15, EU:C:2016:880, 26. punkts). Kopienas likumdevējs vienlaikus paredzēja nodrošināt visiem lietotājiem kopēju universālā pakalpojuma līmeni un noteikt saskaņotus principus attiecībā uz pasta nozares regulēšanu atbilstoši Direktīvas 2008/6 56. apsvērumam.

32

No tā, ka grozītās direktīvas 1. pantā nav minēts civilprocess, nevar atvasināt, ka šī direktīva nevarētu radīt nekādu ietekmi uz citām nozīmīgām valsts tiesību nozarēm. Atšķirīga interpretācija, kādu ierosina Polijas valdība, apdraudētu grozītajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu. Tā dalībvalstīm ļautu uzturēt spēkā pasākumus, kas savas ietekmes dēļ varētu būt uzskatāmi par šķēršļiem konkurencei šajā tirgū.

33

Turklāt grozītās direktīvas 8. pants ietver norādi uz ierakstīto sūtījumu pasta pakalpojumu, kas tiek izmantoti tiesas procedūrās.

34

Līdz ar to ir jānoraida Polijas valdības arguments par to, ka sava priekšmeta dēļ tāda valsts civilprocesa tiesību norma kā KPC 165. panta 2. punktā ietvertā neietilpst grozītās direktīvas piemērošanas jomā, neatkarīgi no šādas normas ietekmes uz jomām, kas saskaņotas ar šo direktīvu.

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmais teikums kopsakarā ar tās 8. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāda dalībvalsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, saskaņā ar kuru par līdzvērtīgu procesuālā dokumenta iesniegšanai attiecīgajai tiesai ir atzīstama vienīgi šāda dokumenta nodošana tāda operatora pasta nodaļā, kas izraudzīts sniegt universālo pasta pakalpojumu.

36

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir secīgi jāinterpretē šīs abas normas.

37

Ir jāatgādina, ka grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajā teikumā dalībvalstīm ir aizliegts piešķirt un paturēt spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus.

38

No paša šīs tiesību normas formulējuma, kurā ir norobežots tajā ietvertā aizlieguma tvērums, nosakot mērķi “ieviest vai sniegt pasta pakalpojumus”, izriet, ka ar to ir aizliegts piešķirt vai saglabāt ekskluzīvas vai īpašas tiesības, ciktāl šādas tiesības attiecas uz pasta pakalpojumiem.

39

Termins “pasta pakalpojumi” ir definēts grozītās direktīvas 2. panta 1. punktā, un ar to apzīmē pakalpojumus, kas ietver pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un sadali. Savukārt termins “pasta sūtījums” ir definēts grozītās direktīvas 2. panta 6. punktā; ar to apzīmē sūtījumu, uz kura galīgā formā norādīta adrese, uz kuru pasta pakalpojumu sniedzējam tas jānogādā, un papildus korespondences sūtījumiem tas ietver arī, piemēram, grāmatu, katalogu, laikrakstu un periodisko izdevumu sūtījumus, kā arī tādu pasta paku sūtījumus, kurās ir preces ar komerciālu vērtību vai bez tās.

40

Katrā ziņā ir uzskatāms, ka procesuālo dokumentu nosūtīšana tiesai pa pastu ir pasta sūtījums grozītās direktīvas 2. panta 6. punkta izpratnē un ka tādēļ ar to saistītais pakalpojums ietilpst termina “pasta pakalpojumi” tvērumā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē. Šādu uzskatu apstiprina tieši formulētā norāde uz šo pakalpojumu minētās direktīvas 8. pantā un Direktīvas 97/67 20. apsvērumā, kuros ir minēts ierakstīto sūtījumu pakalpojums, kas tiek izmantots tiesas procedūrās. No tā izriet, ka uz ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršanu nolūkā sniegt pasta pakalpojumu – procesuālo dokumentu nosūtīšanu tiesai – attiecas grozītās direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētais aizliegums.

41

Attiecībā uz šajā 7. panta 1. punktā minēto terminu “ekskluzīvas vai īpašas tiesības” var konstatēt, ka nedz šī norma, nedz kāda cita grozītās direktīvas norma neietver šo terminu definīciju.

42

Tomēr šie termini atbilst identiskajiem terminiem, kas izmantoti LESD 106. panta 1. punktā, kur noteikts, ka “attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā Līgumiem, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 18. pantā un 101. līdz 109. pantā”.

43

Saskaņā ar Tiesas judikatūru ir uzskatāms, ka ar valsts pasākumu tiek piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, ja dalībvalsts piešķir aizsardzību ierobežotam skaitam uzņēmumu un ja šī aizsardzība var būtiski ietekmēt citu uzņēmumu spēju veikt attiecīgo saimniecisko darbību tajā pašā teritorijā un būtībā līdzīgos apstākļos (spriedums, 2013. gada 12. decembris, SOA Nazionale Costruttori, C‑327/12, EU:C:2013:827, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Jāatgādina, ka LESD 106. panta 1. punktā, kurš nav piemērojams autonomi un kurā ir atsauces uz citiem LESD pantiem, dalībvalstīm citastarp attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem tās piešķir īpašas vai ekskluzīvas tiesības, ir aizliegts pieņemt un uzturēt spēkā valsts tiesisko regulējumu, kas būtu pretrunā it īpaši LESD 49. un 59. pantam, kā arī LESD līgumā ietvertajiem konkurences noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 13. decembris, United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., C‑250/06, EU:C:2007:783, 14., 15. un 17. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2008. gada 17. jūlijs, ASM Brescia, C‑347/06, EU:C:2008:416, 61. punkts).

45

Līdz ar to LESD 106. panta 1. punkta un Direktīvas 2008/6 mērķi, par kuriem atgādināts šā sprieduma 31. punktā, konkrētāk, par to, ka pasta nozari, uz kuru attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības, ir paredzēts pakļaut LESD līgumā ietvertajiem konkurences noteikumiem, kā arī par to, ka ir paredzēts pārvarēt šķēršļus pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides īstenošanā, lielā mērā saskan. Līdz ar to termina “ekskluzīvas vai īpašas tiesības” definīcija šā sprieduma 43. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē var tikt attiecināta arī uz konkrēto Direktīvas 97/67 kontekstu.

46

LESD 106. panta 1. punkts gan pats par sevi neliedz piešķirt kādam uzņēmumam vai uzturēt spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības, tomēr tajā ir paredzēts, ka šāda piešķiršana vai uzturēšana spēkā notiek, ievērojot pārējās LESD materiālo tiesību normas, savukārt ar grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmo teikumu ir aizliegts piešķirt kādam uzņēmumam vai uzturēt spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest un sniegt pasta pakalpojumus.

47

Tomēr šāda atšķirība to seku ziņā, kas izriet no konstatācijas, ka pastāv ekskluzīvas vai īpašas tiesības, pamatojoties uz šīm divām normām, neliedz terminu “ekskluzīvas vai īpašas tiesības” šā sprieduma 43. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē attiecināt arī uz grozītās direktīvas kontekstu. Kā Eiropas Komisija pamatoti precizēja tiesas sēdē, šādas atšķirības dēļ tādu ekskluzīvu vai īpašu tiesību gadījumā, ko dalībvalsts piešķīrusi kādam uzņēmumam, būtu vien atsevišķi jāpārbauda, vai grozītās direktīvas 7. panta 1. punkts ir saderīgs ar LESD 106. panta 1. punktu. Šāds secinājums izriet arī no Direktīvas 2008/6 59. apsvēruma, kurā teikts, ka šī direktīva neskar Līguma noteikumu konkurences un pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā piemērošanu.

48

Attiecībā uz tvērumu, kāds paredzēts aizliegumam piešķirt vai uzturēt spēkā grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajā teikumā minētās ekskluzīvās vai īpašās tiesības, no šīs normas formulējuma izriet, ka principā šāds aizliegums ir vispārējs.

49

To apstiprina grozītās direktīvas 7. panta mērķis un tapšanas priekšvēsture. Līdz ar to, pamatojoties uz šā panta 1. punkta otro teikumu, dalībvalstis var finansēt universālā pakalpojuma sniegšanu ar minētā panta 2.–4. punktā paredzētajiem līdzekļiem vai ar gandrīz jebkuru citu Līgumam atbilstīgu līdzekli.

50

Šajā ziņā no Direktīvas 2008/6 25. un 26. apsvēruma izriet, ka Kopienas likumdevējs ar grozītās direktīvas 7. pantu vēlējās izbeigt rezervētās jomas un īpašo tiesību izmantošanu kā universālā pakalpojuma finansējuma nodrošināšanas līdzekli, vienlaikus dodot dalībvalstīm iespēju izmantot citus ārējus universālā pakalpojuma finansējuma avotus, kas mazāk ierobežo konkurenci.

51

Proti, kā izriet no Direktīvas 97/67, kas grozīta ar Direktīvu 2002/39, 7. panta un Direktīvas 97/67 16. apsvēruma, ciktāl tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma darbību finansiālā līdzsvara apstākļos, dalībvalstīm bija iespēja rezervēt vienam vai vairākiem universālā pakalpojuma sniedzējiem dažādus pakalpojumus, kuru tvērums ir norobežots minētajā 7. pantā. Turpretī attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav rezervēti, pamatojoties uz minēto 7. pantu, Direktīvā 2002/39 šāda iespēja nebija paredzēta – neatkarīgi no to iespējamās saistības ar universālo pakalpojumu.

52

Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm nebija izvēles iespējas pakalpojumiem, kuri rezervēti universālā pasta pakalpojuma sniedzējiem, pamatojoties uz 7. pantu Direktīvā 97/67, kas grozīta ar Direktīvu 2002/39, pēc sava ieskata šādi paplašināt tvērumu, nonākot pretrunā šādi grozītās Direktīvas 97/67 nolūkam – nodrošināt pakāpenisku un vadāmu tirgus liberalizāciju pasta nozarē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia, C‑220/06, EU:C:2007:815, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Ar Direktīvu 2008/6 Kopienas likumdevējs ieviesa grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pašreizējo redakciju, nepievēršoties līdz tam īstenotajai liberalizācijai nerezervētajā jomā. Līdz ar to pēc šiem minētā 7. panta 1. punkta grozījumiem, ja kāda dalībvalsts vienam vai vairākiem operatoriem, kuriem uzticēta universālā pakalpojuma sniegšana, rezervē pasta pakalpojumu, kas ietilpst vai neietilpst universālajā pakalpojumā, tas ir uzskatāms par aizliegtu universālā pakalpojuma finansējuma nodrošināšanas līdzekli.

54

Tādēļ, ievērojot grozītās direktīvas 8. pantā paredzēto atkāpi, ir aizliegts piešķirt vai paturēt spēkā ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest un sniegt pasta pakalpojumus grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē.

55

Šajā ziņā pretstatā tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Polijas valdība, šā aizlieguma piemērošanas vajadzībām nav veicams nošķīrums atkarībā no tā, vai ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest un sniegt pasta pakalpojumus universālā pakalpojuma sniedzējam ir piešķirtas, attiecībā uz universālā pakalpojuma sniedzēju ievērojot – vai neievērojot – objektivitātes, samērīguma, nediskriminācijas un pārskatāmības principus.

56

Proti, tāda interpretācija nav balstīta ne uz vienu Direktīvas 2008/6 teksta elementu, turklāt, ja tā būtu jāizmanto, nāktos ierobežot grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētā aizlieguma tvērumu, un līdz ar to tā apdraudētu šajā direktīvā izvirzītā mērķa – pabeigt pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi – sasniegšanu.

57

Izskatāmajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar KPC 165. panta 2. punktu procesuālā dokumenta nodošana tāda Polijas operatora pasta nodaļā, kas izraudzīts saskaņā ar Pasta likumu, vai tāda pakalpojumu sniedzēja pasta nodaļā, kurš universālo pakalpojumu nodrošina citā dalībvalstī, ir līdzvērtīga šā dokumenta iesniegšanai attiecīgajai tiesai.

58

Ņemot vērā apsvērumus, kas izklāstīti šā sprieduma 40. punktā, ir uzskatāms, ka tāda dalībvalsts tiesību norma, ciktāl tā attiecas uz pakalpojumu, kura ietvaros procesuālie dokumenti tiek nosūtīti tiesām pa pastu, paredz pasta pakalpojumu sniegšanu grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmā teikuma, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta 1. un 6. punktu, izpratnē.

59

Attiecībā uz jautājumu, vai ar tādu valsts tiesību normu, kāda tiek aplūkota pamatlietā, attiecīgā dalībvalsts piešķir “ekskluzīvas vai īpašas tiesības” ieviest pasta pakalpojumus, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pirmkārt, šī norma, kas iesniedzējtiesas nolēmumā nosaukta par “likumu”, ir likumdošanas pasākums ar LESD 106. panta 1. punktu saistītās Tiesas judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 13. decembris, GB‑Inno‑BM, C‑18/88, EU:C:1991:474, 20. punkts).

60

Otrkārt, aplūkojot, vai ar šādu likumdošanas pasākumu ierobežotam skaitam uzņēmumu tiek piešķirta aizsardzība tās judikatūras izpratnē, kura aizsākta ar 2013. gada 12. decembra spriedumu SOA Nazionale Costruttori (C‑327/12, EU:C:2013:827, 41. punkts), iesniedzējtiesa precizē, ka vienīgais operators, kas saskaņā ar Pasta likumu izraudzīts, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu, var gūt priekšrocības no KPC 165. panta 2. punktā ietvertās normas, kurā labvēlīgas tiesiskās sekas ir saistītas ar procesuālā dokumenta nosūtīšanu tiesai ar šā operatora vai pakalpojumu sniedzēja starpniecību.

61

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbilstoši KPC 165. panta 2. punktam noteiktie likumiskie termiņi, kādos procesuālie dokumenti iesniedzami attiecīgajai tiesai, ir uzskatāmi par ievērotiem, ja, kā paredzēts šajā normā, šādā likumiskā termiņā procesuālais dokuments tiek nodots izraudzītā operatora vai pakalpojumu sniedzēja pasta nodaļā. Turpretī tad, ja šāda nosūtīšana tiek veikta ar cita pasta pakalpojumu sniedzēja starpniecību, pakalpojumu sniedzējam šādu nosūtīšanu uz tiesu, lai tā būtu uzskatāma par veiktu likumiskajā termiņā, ir jābūt veikušam pirms šā termiņa beigām.

62

Tādēļ ir jākonstatē, ka tāda dalībvalsts tiesību norma kā KPC 165. panta 2. punkts rada priekšrocību ierobežotam skaitam uzņēmumu, jo ar to izraudzītajam operatoram vai citam pakalpojumu sniedzējam, kas nodrošina universālo pakalpojumu citā dalībvalstī, ir rezervēts pakalpojums, kura ietvaros tiesai tiek nosūtīti procesuālie dokumenti, kā arī priekštiesība – šim operatoram vai šim citam pakalpojumu sniedzējam nodotu procesuālu dokumentu atzīt par tiesai iesniegtu dokumentu.

63

Treškārt, attiecībā uz to, vai tāda norma var būtiski ietekmēt citu uzņēmumu iespējas veikt attiecīgo saimniecisko darbību tajā pašā teritorijā būtībā līdzīgos apstākļos tās judikatūras izpratnē, kas aizsākta ar 2013. gada 12. decembra spriedumu SOA Nazionale Costruttori (C‑327/12, EU:C:2013:827, 41. punkts), ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās norādes, ir jākonstatē, ka šajā lietā tā tas ir.

64

Proti, to pasta pakalpojumu sniedzējs, kuri nav minēti KPC 165. panta 2. punktā, nevar sniegt tiesai procesuālo dokumentu nosūtīšanas pakalpojumu, izmantojot priekštiesību atzīt, ka šie procesuālie dokumenti ir iesniegti attiecīgajai tiesai tāpat kā procesuālie dokumenti, kas nodoti izraudzītajam operatoram vai, kā paredzēts šajā normā, citam pakalpojumu sniedzējam; tā sekas ir minēto pakalpojumu izslēgšana no brīvas konkurences pasta pakalpojumu iekšējā tirgū.

65

Līdz ar to iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai ar tādu dalībvalsts tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā ir piešķirtas ekskluzīvas vai īpašas tiesības ieviest un sniegt pasta pakalpojumus grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē.

66

Grozītās direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka noteikumi, kas izklāstīti šīs direktīvas 7. pantā, neaizskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem organizēt pastkastīšu izvietošanu uz koplietošanas ceļiem, pastmarku izlaidi un ierakstīto sūtījumu pasta pakalpojumus, kuri tiek izmantoti tiesas vai administratīvajās procedūrās.

67

Ņemot vērā grozītās direktīvas 8. panta formulējumu un tā kontekstu, tas ir interpretējams šauri, proti, tas ietver atkāpi no vispārīgā noteikuma šīs direktīvas 7. pantā, kurā, lai pabeigtu pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi, kas ir Direktīvas 2008/6 galvenais mērķis, ir paredzēts turpmāk atcelt ekskluzīvās un īpašās tiesības.

68

Līdz ar to, tā kā grozītās direktīvas 8. panta formulējumā ir norāde uz sūtījumu pakalpojuma, kas tiek izmantoti tiesas procedūrās, organizāciju vienīgi attiecībā uz “ierakstītajiem sūtījumiem”, šajā pantā paredzētā atkāpe nebūtu interpretējama plaši nolūkā to attiecināt arī uz parasto pasta sūtījumu pakalpojumu, kas tiek izmantots tiesas procedūrās.

69

Tomēr šajā lietā KPC 165. panta 2. punktā nav paredzēts nošķīrums attiecībā uz tajā paredzētās priekšrocības izmantošanu atkarībā no tā, vai procesuālais dokuments tiesai nosūtīts ar parastu pasta sūtījumu vai ar ierakstītu pasta sūtījumu. Ņemot vērā šā sprieduma 67. un 68. punktā izklāstītos apsvērumus, šī dalībvalsts tiesību norma nevar ietilpt grozītās direktīvas 8. panta piemērošanas jomā, ciktāl tā attiecas uz pakalpojumu, kura ietvaros procesuālie dokumenti tiesai tiek nosūtīti ar ierakstītu pasta sūtījumu.

70

Attiecībā uz grozītās direktīvas 8. pantā paredzētās atkāpes tvērumu iesniedzējtiesa un Komisija uzskata, ka, tā kā šis pants ir interpretējams šauri, tajā dalībvalstīm nav ļauts nedz rezervēt šo pakalpojumu vienam vienīgam operatoram, nedz arī ieviest tādu priekštiesību, kāda izriet no valsts tiesību normas, par kuru ir runa pamatlietā, bet tikai atļauts dalībvalstīm paredzēt lietas dalībnieku pienākumu tiesai paredzētos procesuālos dokumentus nosūtīt ar ierakstītu pasta sūtījumu.

71

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka atbilstoši norādēm lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuras nav pretrunā citiem lietas elementiem, ar KPC 165. panta 2. punktu ir ieviesta priekšrocība, ko tirgū, kurā pastāv konkurence, var izmantot tikai viens operators, bet ne pārējie operatori, tā ka procesuālo dokumentu nodošana minētajam operatoram ir līdzvērtīga iesniegšanai tiesā – ar tādām sekām, ka procesuālais termiņš var tikt ievērots pat tad, ja šāds dokuments tiesā nonāk tikai tad, kad šis termiņš jau ir beidzies. No tā izriet, ka šajā lietā jautājums ir par to, vai kāda dalībvalsts var atsaukties uz grozītās direktīvas 8. pantu, lai ieviestu vai uzturētu spēkā tādu priekštiesību, kāda izriet no valsts tiesību normas, par kuru ir runa pamatlietā.

72

Grozītās direktīvas 8. panta nolūks ir izklāstīts Direktīvas 97/67 20. apsvērumā: “sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības nolūkos dalībvalstīm var būt likumīga interese piešķirt vienam vai vairākiem pašu izraudzītiem uzņēmumiem tiesību izvietot [..] pastkastītes [..]; [..] tajos pašos nolūkos tām ir tiesības izraudzīties uzņēmumu vai uzņēmumus, kuri atbild par pastmarku izlaidi [..], un uzņēmumus, kuri atbild par ierakstīto sūtījumu piegādes pakalpojumiem, ko saskaņā ar dalībvalsts likumdošanas aktiem izmanto tiesas vai administratīvās procedūrās”. No tā izriet, ka minētais 8. pants, kas palicis nemainīts, lai arī Direktīvai 97/67 bijuši vairāki grozījumi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nolūks ir atļaut dalībvalstīm attiecībā uz ierakstīto pasta sūtījumu pakalpojumu, kas tiek izmantots tiesas procedūrās, atkāpties no grozītās direktīvas 7. pantā ietvertā vispārīgā noteikuma sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu labad gadījumos, kad tādu rīcību nosaka to leģitīmās intereses.

73

Šajos apstākļos, ņemot vērā Direktīvas 97/67 20. apsvērumu, grozītās direktīvas 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kas vēlas izmantot šajā pantā paredzēto atkāpi, tas ir jāpamato ar sabiedrības interesēm.

74

Šādu interpretāciju apstiprina mērķi, kurus paredzēts sasniegt ar tiesisko regulējumu, kas ietver minēto 8. pantu. Kā izriet no Direktīvas 2008/6 25. un 56. apsvēruma, tās mērķis ir pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides īstenošana, vienlaikus atsakoties no rezervētajām jomām un īpašajām tiesībām kā universālā pakalpojuma finansējuma nodrošināšanas līdzekļiem. Savukārt tas, ka kādai dalībvalstij liberalizētā tirgū tiktu atļauts piešķirt ekskluzīvas vai īpašas tiesības bez jebkāda objektīva pamatojuma, būtu pretrunā šiem mērķiem.

75

Attiecībā uz KPC 165. panta 2. punktu Komisija norādīja, ka nedz iesniedzējtiesas nolēmumā, nedz Polijas valdības rakstveida apsvērumos nav izklāstīts objektīvs pamatojums, kāpēc būtu piešķirama tajā minētā priekšrocība.

76

Tiesas sēdē Tiesā Polijas valdība šajā ziņā precizēja, ka Polijā dažādu operatoru piedāvātā ierakstīto sūtījumu pakalpojuma teritoriālais pārklājums ir ļoti dažāds un ka tādēļ pastāv intereses visu procesuālo dokumentu nosūtīšanu tiesām nodrošināt vienādā mērā – gan sūtījumu drošības ziņā, gan to termiņu ziņā, kuros šie sūtījumi tiks nodoti attiecīgajai tiesai. Šāda iemesla dēļ operatoram, kam uzticēta universālā pakalpojuma sniegšana un kas darbojas visā valsts teritorijā, ir piešķirta aplūkojamā priekštiesība.

77

Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka pēc Tiesas rīcībā esošās informācijas arī citiem operatoriem, pamatojoties uz Polijas tiesību aktiem, ir atļauts pārvadāt tiesām adresētus procesuālos dokumentus, un līdz ar to tiek uzskatīts, ka to rīcībā ir šim nolūkam nepieciešamie organizatoriskie līdzekļi un cilvēkresursi. Turklāt šīs valdības sniegtie paskaidrojumi neļauj saprast, ar ko atšķirība operatoriem noteikto procesuālo termiņu ziņā varētu veicināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, ko ar šiem termiņiem paredzēts stiprināt. Tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais, kurā prasības pieņemamība ir atkarīga no operatora izvēles, šķiet, jau paši tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības apsvērumi liedz piekrist šādai atšķirībai procesuālo termiņu ziņā. Šādos apstākļos nešķiet, ka tiesību akti, par kuriem ir runa pamatlietā, ar to, ka tiek pieļauti dažādi termiņi attiecībā uz izvēlēto operatoru no citu, ar to konkurējošo operatoru, kas darbojas tajā pašā tirgū, vidus, tiešām veicina sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanu, tomēr tas būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai.

78

Ņemot vērā šos aspektus, ir jākonstatē, ka grozītās direktīvas 8. pants nebūtu interpretējams tādējādi, ka ar to būtu atļauts uzturēt spēkā tādu dalībvalsts tiesību normu, kāda tiek aplūkota pamatlietā.

79

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmais teikums kopsakarā ar šīs direktīvas 8. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav saderīga tāda dalībvalsts tiesību norma, saskaņā ar kuru, nenorādot objektīvu pamatojumu, kas būtu balstīts uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, par līdzvērtīgu procesuālā dokumenta iesniegšanai tiesā ir atzīstama vienīgi šāda dokumenta iesniegšana tā vienīgā operatora pasta nodaļā, kas izraudzīts, lai sniegtu universālo pasta pakalpojumu.

80

Ar savu otro un trešo jautājumu, kuri jāaplūko vienkopus, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmais teikums kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka priekšrocība, kuru, pamatojoties uz tādu valsts tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, var izmantot operators, kas izraudzīts, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu, – ja izrādītos, ka tā piešķirta, pārkāpjot minētā 7. panta 1. punkta pirmo teikumu, – lai novērstu jebkādu diskrimināciju, būtu attiecināma arī uz citiem pasta operatoriem. Tā vēlas noskaidrot arī to, vai dalībvalsts emanācija tiesvedībā pret fizisku personu var atsaukties uz šīs pēdējās minētās normas tiešu iedarbību.

81

Tādējādi iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, kādas sekas pamatlietā izriet no KPC 165. panta 2. punkta eventuālas nesaderības ar grozīto direktīvu.

82

Vispirms ir jānorāda, ka interpretācija, saskaņā ar kuru KPC 165. panta 2. punkts būtu saderīgs ar grozītās direktīvas 7. panta 1. punkta pirmo teikumu, kā norāda iesniedzējtiesa, ir interpretācija contra legem. Turklāt šādas interpretācijas dēļ būtu jāatsakās no dalībvalsts tiesību normas gramatiskās interpretācijas iznākuma, bet tas attiecībā uz procesuālo tiesību normu būtu uzskatāms par apšaubāmu praksi.

83

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, piemērojot valsts tiesību normas, valsts tiesai, kurai ir lūgts tās interpretēt, šī interpretācija ir jāveic, cik iespējams, ievērojot direktīvas saturu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un tādējādi izpildītu LESD 288. panta trešo daļu. Prasība interpretēt valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām atbilst Līguma sistēmai, jo tā ļauj valsts tiesai savas kompetences ietvaros nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, izskatot tai iesniegto lietu (spriedums, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Tāpat ir jānorāda, ka valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ir jāizlemj, vai un kādā mērā valsts tiesību norma var tikt interpretēta atbilstoši šai attiecīgajai direktīvai, neveicot šīs valsts tiesību normas interpretāciju contra legem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šādas atbilstīgas interpretācijas robežas nosaka vispārējie tiesību principi, inter alia tiesiskās drošības princips, saskaņā ar kuru šis pienākums nevar būt pamats valsts tiesību interpretācijai contra legem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Mono Car Styling, C‑12/08, EU:C:2009:466, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Iesniedzējtiesa jautā par šādu ierobežojumu tvērumu apstākļos, par kādiem ir runa pamatlietā, kurā rodas jautājums par to, kādas sekas iestātos, ja dalībvalsts tiesību normas eventuāli nebūtu saderīgas ar Savienības tiesībām, saistībā ar to, vai kāda pamatlietas puse ievēro likumisko termiņu prasības celšanai attiecīgajā valsts tiesā.

87

Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka Savienības tiesību sistēmā ir svarīgi ievērot procesuālos termiņus, ar kuriem paredzēts nodrošināt tiesisko drošību, lai tādējādi izvairītos no Savienības aktu, kuri rada tiesiskās sekas, pastāvīgas pārsūdzēšanas, kā arī prasības par pareizu tiesvedību un procesuālo ekonomiju (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 61. punkts). Uz šiem pašiem apsvērumiem ir balstītas prasības ievērot dalībvalstu tiesību sistēmās paredzētos procesuālos termiņus.

88

No tā izriet, ka šajā lietā Savienības tiesībām atbilstīgas dalībvalstu tiesību normu interpretācijas prasību robežas nosaka gan apstāklis, ka grozītajai direktīvai atbilstīga KPC 165. panta 2. punkta interpretācija novestu pie šīs normas interpretācijas contra legem, gan apstāklis, ka šāda atbilstīga interpretācija varētu ietekmēt dalībvalstu tiesību normu piemērošanu to pārsūdzības termiņu jomā, ar kuriem paredzēts nodrošināt tiesisko drošību.

89

Otrkārt, attiecībā uz to, vai dalībvalsts emanācija var atsaukties uz grozīto direktīvu, lai tiesvedībā pret fizisku personu nepiemērotu šīs dalībvalsts normu, kas nav saderīga ar grozīto direktīvu, no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja tiktu atzīts, ka dalībvalsts emanācija tiesvedībā pret fizisku personu var atsaukties uz tādiem direktīvas noteikumiem, kuri nav pareizi transponēti šīs dalībvalsts tiesībās, minētajai valstij tiktu dota iespēja gūt priekšrocības no Savienības tiesību neievērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 26. septembris, Arcaro, C‑168/95, EU:C:1996:363, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 12. decembris, Portgás, C‑425/12, EU:C:2013:829, 24. un 25. punkts).

90

Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izskatāmajā lietā puse, kas, vēršoties pret fizisku personu, atsaucas uz KPC 165. panta 2. punkta nesaderību ar grozītās direktīvas normām, ir KRUS priekšsēdētājs, tātad valsts iestāde, kas nosaukta par “valsts emanāciju”. Saskaņā ar iepriekšējā punktā minēto judikatūru tāda valsts iestāde kā KRUS (priekšsēdētājs) lietā pret fizisku personu nevar atsaukties uz grozīto direktīvu pašu par sevi.

91

Līdz ar to, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, nav jāpārbauda, vai priekšrocība, ko var izmantot operators, kurš izraudzīts, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu, pamatojoties uz KPC 165. panta 2. punktu, – pieņemot, ka šī priekšrocība ir piešķirta, pārkāpjot grozīto direktīvu, – būtu attiecināma arī uz citiem pasta operatoriem.

92

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka valsts iestāde, kas tiek uzskatīta par dalībvalsts emanāciju, tiesvedībā pret fizisku personu nevar atsaukties uz grozīto direktīvu pašu par sevi.

93

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: