–

Fremoluc NV vārdā – P. Peeters, R. van Cleemput, P. de Bandt un J. Dewispelaere, advocaten,

–

Agentschap voor Grond‑ en Woonbeleid voor Vlaams-Brabant (Vlabinvest APB) un Vlaamse Maatschappij voor Sociaal Wonen NV (VMSW) vārdā – P. Hofströssler un V. Sagaert, advocaten,

–

Vlaams Gewest vārdā – E. Cloots, S. Sottiaux un J. Roets, advocaten,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un J. Pavliš, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa-Lacombe, kā arī M. Kellerbauer, L. Malferrari un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 21., 45., 49. un 63. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp., un labojumi – OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 22. un 24. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Fremoluc NV, no vienas puses, un Agentschap voor Grond – en Woonbeeleid voor Vlaams-Brabant (Aģentūra zemesgabalu un dzīvokļu jautājumos Flāmu Brabantē, Beļģija; turpmāk tekstā – “Vlabinvest APB”), Vlaams Financieringsfonds voor Grond – en Woonbeleid voor Vlaams-Brabant (Finansējuma fonds zemesgabalu un dzīvokļu jautājumos Flāmu Brabantē, Beļģija), Vlaamse Maatschappij voor Sociaal Wonen NV (Flāmu sociālo mājokļu sabiedrība, Beļģija; turpmāk tekstā – “VMSW”), Vlaams Gewest (Flandrijas reģions, Beļģija) un Christof De Knop u.c. (turpmāk tekstā – “De Knop un partneri”), no otras puses, par to, vai ir spēkā pirkuma līgums, ko noslēguši De Knop un partneri ar Vlabinvest APB, pēdējai minētajai izmantojot likumā paredzētās pirmpirkuma tiesības.

3

Direktīvas 2004/38 22. pantā “Teritoriālā darbības joma” ir paredzēts:

“Uzturēšanās tiesības un pastāvīgas uzturēšanās tiesības aptver visu uzņēmējas dalībvalsts teritoriju. Dalībvalstis var noteikt teritoriālus ierobežojumus uzturēšanās tiesībām un pastāvīgas uzturēšanās tiesībām tikai tad, ja tādi paši ierobežojumi attiecas uz to valstiskajiem piederīgajiem.”

4

Šīs direktīvas 24. panta 1. punktā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.”

5

Atbilstoši 2014. gada 31. janvāradecreet betreffende opdracht van de bevoegdheid inzake het voeren van een specifiek grond‑ en woonbeleid voor Vlaams-Brabant aan de Provincie Vlaams Brabant (dekrēts par kompetences zemesgabalu un dzīvokļu jautājumos Flāmu Brabantē nodošanu Flāmu Brabantes provincei) (2014. gada 28. februāraMoniteur belge, 17461. lpp.) Vlabinvest APB kompetencē ietilpst īstenot konkrēto zemesgabalu un mājokļu politiku Vlaams Brabant (Flāmu Brabante, Beļģija) provincē, tostarp īstenot sociāla rakstura mājokļu projektus šīs provinces komūnās, un šīs politikas īstenošanas nolūkā tai ir piešķirtas pirmpirkuma tiesības uz tās teritorijā esošo 26 komūnu apbūves un rekonstrukcijas zemesgabaliem, kurus noteikusi Vlaams regering (Flāmu valdība, Beļģija).

6

2014. gada 25. februārabesluit houdende het provinciaal reglement betreffende de werking en het beheer van [Vlabinvest APB] (lēmums saistībā ar provinces rīkojumu par [Vlabinvest APB] darbību un pārvaldību, turpmāk tekstā – “provinces 2014. gada 25. februāra rīkojums”) ir noteikta Vlabinvest APB darbības teritorija, kas aptver 39 Flāmu Brabantes komūnas, sociāla rakstura projekts ir definēts kā “projekts, kas ir ticis vai tiek pilnība vai daļēji finansēts no [..] Vlabinvest APB līdzekļiem nolūkā piešķirt mājokļus vai zemesgabalus ar izdevīgākiem nosacījumiem” un ir paredzēti nosacījumi attiecībā uz ienākumiem, lai varētu piekļūt izīrējamajiem vai pārdodamajiem mājokļiem.

7

Šī rīkojuma 2. pantā ir noteikts:

“1.   Vlabinvest APB pārvaldības komiteja piedāvā īrei, ilgtermiņa īrei vai iegādei mājokļus un zemesgabalus, kas ietverti sociāla rakstura mājokļu projektā, ko finansē [..] Vlabinvest APB, iepriekš izvērtēšanas komitejā izvērtējot potenciālos īrniekus, ilgtermiņa īrniekus vai pircējus [..].

2.   Šī panta 1. punktā [..] minēto sociāla rakstura projektā ietilpstošo mājokļu vai zemesgabalu piešķiršanā absolūta prioritāte jebkurā projekta posmā ir dodama potenciālajiem īrniekiem, ilgtermiņa īrniekiem vai pircējiem, kuriem ir cieša sabiedriska, ekonomiska, sociāla vai kulturāla saikne ar attiecīgo darbības teritoriju.”

8

Atbilstoši 2006. gada 29. septembraBesluit van de Vlaamse regering betreffende de voorwaarden voor de overdracht van onroerende goederen door de Vlaamse Maatschappij voor Sociaal Wonen en de sociale huisvestingsmaatschappijen ter uitvoering van de Vlaamse Wooncode (Flandrijas valdības lēmums par nosacījumiem, kas ir jāievēro flāmu sociālo dzīvokļu sabiedrībai, nododot zemesgabalus sociālajiem dzīvokļiem, un sociālo dzīvokļu būvniecības sabiedrībām, lai īstenotu Flandrijas Mājokļu īpašuma kodeksu) (2006. gada 13. novembraMoniteur belge, 60628. lpp.), kas grozīts ar 2014. gada 4. aprīļaBesluit van de Vlaamse regering (Flandrijas valdības lēmums) (2014. gada 11. jūlijaMoniteur belge, 53261. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada 29. septembra lēmums”), 2/2 pantam:

“[..] Prioritāte mājokļu un zemesgabalu, kuri ietilpst mājokļu projektā, ko daļēji finansē no Vlabinvest APB [..] līdzekļiem, piešķiršanai ir piemērojama tikai pēc [2014. gada 25. februāra provinces rīkojuma] [..] 2. panta 2. punktā paredzētās prioritātes piemērošanas privātpersonām, kurām ir nepieciešams mājoklis un kurām ir sabiedriska, ekonomiska, sociāla vai kulturāla saikne ar Vlabinvest APB darbības teritoriju.

Šis prioritātes noteikums ir līdzeklis, kā apmierināt mazāk nodrošinātu vietējo iedzīvotāju vajadzības reģionā, kurā ir īpašas mājokļu tirgus problēmas. [..]”

9

Šis pats prioritātes noteikums ir iekļauts 2007. gada 12. oktobraBesluit van de Vlaamse regering tot reglementering van het sociale huurstelsel ter uitvoering van titel VII van de Vlaamse Wooncode (Flandrijas valdības lēmums par sociālo mājokļu noteikumiem saistībā ar Flandrijas Mājokļu īpašuma kodeksa VII sadaļas īstenošanu) (2007. gada 7. decembraMoniteur belge, 60428. lpp.; turpmāk tekstā – “2007. gada 12. oktobra lēmums”) 17. panta otrajā līdz sestajā daļā.

10

2015. gada 9. februārī Beļģijā reģistrētā Fremoluc kā pircēja ar De Knop un partneriem, pārdevējiem, kuri dzīvo šajā pašā dalībvalstī, noslēdza pirkuma līgumu par vairākiem Flāmu Brabantē esošiem zemesgabaliem ar atceļošu nosacījumu likumā paredzētu pirmpirkuma tiesību īstenošanas gadījumā. Vlabinvest APB, kas šajā provincē īsteno zemesgabalu un mājokļu politiku, šīs tiesības izmantoja un minētos zemesgabalus iegādājās 2015. gada 14. jūlijā, pēc tam, 2015. gada 31. jūlijā, pārdodot tos tālāk VMSW, kura tai šajā pašā datumā cedēja atpakaļ šo zemesgabalu apbūves tiesības.

11

Fremoluc vērsās iesniedzējtiesā, Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija), nolūkā atcelt Vlabinvest APB 2015. gada 14. un 31. jūlijā noslēgtos līgumus un panāktu, lai 2015. gada 9. februāra līgums stātos spēkā. Tā cita starpā uzskata, ka 2015. gada 14. jūlija līguma pamatā ir pretlikumīgs iemesls, kā dēļ tas nav spēkā, proti, Vlabinvest APB īstenotā zemesgabalu politika, kurā ir paredzēts prioritātes noteikums, kurš ir pretrunā LESD 21., 45., 49. un 63. pantam, kā arī Direktīvas 2004/38 22. un 24. pantam.

12

Vlabinvest APB, VMSW un Flandrijas reģions savukārt uzskata, ka šīs normas šajā lietā nav piemērojamas, jo visi strīda elementi aprobežojas tikai ar vienu dalībvalsti, proti, Beļģiju. Tās piebilst, ka šis prioritātes noteikums ir piemērojams Vlabinvest APB nākotnē īstenojama sociālo mājokļu projekta ietvaros apbūvējamo zemesgabalu un mājokļu piešķiršanas posmā. Iespējamais ierobežojums tādējādi vairs neesot attiecināms uz faktiem pamatlietas posmā, kurš attiecas uz apbūvējamiem zemesgabaliem šī projekta īstenošanai.

13

Taču iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai arī visi pamatlietas elementi attiecas tikai uz Beļģijas teritoriju, tai tomēr nezūd saikne ar situāciju, kādā būtu piemērojamas Savienības tiesības. It īpaši Fremoluc apstrīdētais prioritātes noteikums esot vienlaikus vairākos aspektos līdzīgs un ievērojami atšķirīgs no noteikuma, kas tika apskatīts lietā, kurā 2013. gada 8. maijā tika pasludināts spriedums Libert u.c. (C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288). Atsaucoties uz minētā sprieduma 33.–35. punktu, šī tiesa norāda, ka šis noteikums ietekmē citu dalībvalstu pilsoņus un uzņēmumus un, ja 2015. gada 14. un 31. jūlija līgumi tiktu atcelti, gatavo mājokļu un zemesgabalu vēlākas pārdošanas gadījumā varētu izvairīties no minētā noteikuma piemērošanas. Taču iesniedzējtiesa neizslēdz, ka Tiesa šajā gadījumā varētu lemt, ka Savienības tiesības pamatlietas strīdā varētu nebūt piemērojamas.

14

Šajos apstākļos Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45., 49. un 63. pants, kā arī [Direktīvas 2004/38] par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 22. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram valsts iestāde attīsta zemesgabalus, lai tos piedāvātu tirgū ar izdevīgiem nosacījumiem zemesgabalu un dzīvokļu pirkumam un izīrēšanai primāri personām, kurām ir cieša sabiedriska, ekonomiska, sociāla vai kulturāla saikne ar šīs iestādes darbības teritoriju, un turklāt, kā tas ir paredzēts:

15

2018. gada 9. martāVlabinvest APB un VMSW par iesniedzējtiesas nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. Ar 2018. gada 24. aprīļa spriedumu hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija), kuras kompetencē ietilpa izskatīt lietu valsts tiesībās ietvertās apelācijas devolutīvās iedarbības dēļ, nolēma uzturēt spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

16

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 21., 45., 49. un 63. pants, kā arī Direktīvas 2004/38 22. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko valsts aģentūrai, kura īsteno zemesgabalu un mājokļu politiku, ir piešķirtas pirmpirkuma tiesības apbūvējamu zemesgabalu iegādei, uz kuriem plānots īstenot sociālo mājokļu projektus, un ar ko ir paredzēts, ka šie mājokļi tiek piešķirti atbilstoši prioritātes noteikumam, kā pamatā ir potenciālo ieguvēju būtiska saikne ar daļu no šīs aģentūras darbības teritorijas.

17

Vlabinvest APB, VMSW un Flandrijas reģions norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo pamatlietai nav saiknes ar Savienības tiesībām, bet to savukārt apstrīd Fremoluc, Čehijas Republikas valdība un Eiropas Komisija.

18

Vispirms ir jākonstatē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD normu, kuras attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, kā arī aktu, kas pieņemti, šīs normas izpildot, interpretāciju tādā situācijā, kurā, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa, visi strīda elementi aprobežojas tikai ar vienu dalībvalsti. Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs LESD normas, kā arī to īstenošanai pieņemtie tiesību akti, situācijā, kad visi apstākļi skar tikai vienas dalībvalsts teritoriju, nav piemērojami (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Ka Tiesa ir atgādinājusi, kamēr prasības sakarā ar pienākumu neizpildi celšana nozīmē, ka Tiesa pārbauda, vai apstrīdētais valsts pasākums vispārīgi var atturēt citu dalībvalstu komersantus izmantot pamatbrīvības, tās uzdevums prejudiciāla nolēmuma procedūras ietvaros ir palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt konkrētu strīdu, ko tā izskata, un tas nozīmē, ka strīdā uz minētajām brīvībām var atsaukties un ka tādējādi ir jākonstatē, ka minētās brīvības attiecīgajā strīdā ir piemērojamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 49. punkts, un rīkojumu, 2018. gada 31. maijs, Bán, C‑24/18, nav publicēts, EU:C:2018:376, 22. punkts).

20

2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā Tiesa ir atgādinājusi četrus gadījumus, kuros tomēr var izrādīties, ka pamatlietas strīda risinājuma nolūkā ir jāveic Līgumu normu par pamatbrīvībām interpretācija, lai gan visi attiecīgo strīdu apstākļi skar tikai vienas dalībvalsts teritoriju, un tādējādi attiecīgie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamiem.

21

Tiesa turklāt ir precizējusi, ka šajos četros gadījumos tā nevar uzskatīt –, ja iesniedzējtiesa ir norādījusi tikai to, ka attiecīgais tiesiskais regulējums bez atšķirības ir piemērojams attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem –, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz LESD normām par pamatbrīvībām tai ir nepieciešams, lai atrisinātu strīdu, ko tā izskata. Konkrētajiem elementiem, kas ļautu konstatēt saikni starp strīdus objektu vai strīdus apstākļiem, kura visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti, un šīm normām, ir jāizriet no iesniedzējtiesas nolēmuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 54. punkts; rīkojumus, 2017. gada 27. aprīlis, Emmea un Commercial Hub, C‑595/16, nav publicēts, EU:C:2017:320, 18. punkts, un 2018. gada 31. maijs, Bán, C‑24/18, nav publicēts, EU:C:2018:376, 17. punkts).

22

Tiesa ir piebildusi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti, iesniedzējtiesai atbilstoši tam, kas ir prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, ir Tiesai jānorāda, ka, neraugoties uz tā absolūti iekšējo raksturu, strīds, ko tā izskata, ir saistīts ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kas prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu strīdus atrisināšanai (spriedumi, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 55. punkts; 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c., C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 47. punkts, kā arī rīkojums, 2018. gada 31. maijs, Bán, C‑24/18, nav publicēts, EU:C:2018:376, 18. punkts).

23

Jāuzsver, ka šīs prasības ir atspoguļotas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2016, C 439, 1. lpp.).

24

Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neietver nevienu norādi, kas liecinātu, ka pamatlietā varētu būt runa par gadījumiem, kas norādīti judikatūrā, kura izriet no 2000. gada 5. decembra sprieduma Guimont (C‑448/98, EU:C:2000:663) un 1990. gada 18. oktobra sprieduma Dzodzi (C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360), kuri atgādināti 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 52. un 53. punktā. It īpaši iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka tai atbilstoši Beļģijas tiesībām būtu pienākums Fremoluc ļaut izmantot tādas pašas tiesības, kādas identiskā situācijā citas dalībvalsts valstspiederīgajam izriet no Savienības tiesībām, nedz arī, ka šo tiesību normas būtu piemērojamas atbilstoši Beļģijas tiesību aktiem.

25

Turpinājumā ir jānorāda, ka pamatlietas strīda mērķis ir panākt, lai tiktu atcelts pirkuma līgums par Beļģijā esošiem zemesgabaliem, ko noslēguši Beļģijā dzīvojoši to īpašnieki un šīs dalībvalsts aģentūra, kā arī tam sekojošie līgumi šīs pašas dalībvalsts aģentūru starpā, un ka tas ir īstens civiltiesisks strīds, kura noslēgumā pieņemtais nolēmums būs piemērojams tikai tā pusēm. Šādos apstākļos šī lieta nav uzskatāma par gadījumu, kas minēts 2013. gada 8. maija spriedumā Libert u.c. (C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288), uz ko atsaukusies iesniedzējtiesa.

26

Proti, lietā, kurā taisīts minētais spriedums, Tiesā bija vērsusies Beļģijas Konstitucionālā tiesa, kura izskatīja lietu par tādu normu atcelšanu, kuras bija piemērojamas ne tikai Beļģijas pilsoņiem, bet arī citu dalībvalstu pilsoņiem, kas nozīmēja, ka nolēmums, ko šī tiesa pieņems pēc Tiesa sprieduma, ietekmēs arī pēdējos minētos pilsoņus. No tā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav arī 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 51. punktā minētais gadījums.

27

Visbeidzot ir jānosaka, vai šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu varētu tikt uzskatīts par gadījumu, kurš atbilst judikatūrai, kas izriet no judikatūras 2010. gada 1. jūnija spriedumā Blanco Pérez un Chao Gómez (C‑570/07 un C‑571/07, EU:C:2010:300), kas atgādināts 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50. punktā. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šāda lūguma pieņemamībai ir piemērojamas no minētā sprieduma 54. un 55. punkta izrietošās prasības.

28

Atbilstoši šīm prasībām, lai varētu uzskatīt, ka pastāv šāda saikne, nav pietiekami tikai ar iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka nevar izslēgt, ka citās dalībvalstīs dzīvojoši valstspiederīgie būtu bijuši vai būtu ieinteresēti izmantot Savienības tiesību normas par pamatbrīvībām, lai veiktu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kas ir pieņēmusi attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, un ka šis tiesiskais regulējums, kas bez atšķirības ir piemērojams attiecīgās valsts valstspiederīgajiem un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, tātad var radīt sekas, kas nebūs konstatējamas šajā dalībvalstī.

29

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizriet konkrētiem elementiem, proti, skaidrām, nevis hipotētiskām norādēm, tādiem kā citās dalībvalstīs reģistrētu tirgus dalībnieku iesniegtas sūdzības vai celtas prasības vai norādes par šo citu dalībvalstu valstspiederīgo iesaisti, kas pozitīvi ļauj apstiprināt prasītās saiknes pastāvēšanu. Konkrētāk, iesniedzējtiesa nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā Tiesai iesniedz elementus, kuri neļauj izslēgt šādas saiknes pastāvēšanu vai kuri, tos aplūkojot abstrakti, varētu būt šādas norādes, bet gan, tieši pretēji, tai ir jāiesniedz objektīvi un saskanīgi elementi, kas Tiesai ļauj šādas saiknes pastāvēšanu pārbaudīt (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni, C‑318/15, EU:C:2016:747, 20. un 22. punkts, un 2018. gada 19. aprīlis, Oftalma Hospital, C‑65/17, EU:C:2018:263, 39. un 40. punkts).

30

Taču šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēts tikai tas, ka pamatlietā aplūkojamais prioritātes noteikums, šķiet, ietekmē citu dalībvalstu valstspiederīgos un uzņēmumus, tomēr konkrēti elementi nav norādīti. Tajā tostarp nav neviena elementa, kas apstiprinātu citu dalībvalstu valstspiederīgo, kā, piemēram, Fremoluc konkurentu, interesi izmantot pamatlietā aplūkojamās pamatbrīvības.

31

No minētā izriet, ka šajā lietā nav piemērojams neviens no šī sprieduma 20. punktā minētajiem četriem gadījumiem, kad pamatlietas strīda atrisināšanai būtu jāinterpretē līgumu normas par pamatbrīvībām. Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 22. un 24. pantu ir jāatgādina, ka tajā ir reglamentēti vienīgi Savienības pilsoņa ieceļošanas un uzturēšanās dalībvalstī, kas nav tā, kuras pilsonis viņš ir, nosacījumi (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c., C‑673/16, EU:C:2018:385, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nekādi neizriet, ka pamatlietā būtu iesaistīti vēl citu dalībvalstu, izņemot Beļģijas Karalisti, valstspiederīgie.

32

Šādos apstākļos minētais lūgums nepierāda saikni starp priekšmetu vai apstākļiem pamatlietā, kurā visi elementi aprobežojas ar vienu vienīgu dalībvalsti, un LESD 21., 45., 49. un 63. pantu, kā arī Direktīvas 2004/38 22. un 24. pantu, kuru interpretācija tiek lūgta.

33

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

34

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija) iesniegusi ar 2017. gada 19. maija lēmumu, nav pieņemams.