–

Coopservice Soc. coop. arl vārdā – P. S. Pugliano, avvocato,

–

Markas Srl vārdā – F. G. Scoca, P. Adami un I. Tranquilli, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz B. Tidore un P. Palmieri, avvocati dello Stato,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un T. Müller, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – M. Fruhmann, pārstāvis,

–

Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. panta 5. punktu un 32. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), kā arī 33. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 (OV 2014, L 94, 65. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā saistībā ar divām iesniedzējtiesas apvienotām prasībām, no kurām pirmajā Autorità Garante della Concorrenza e del mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija, turpmāk tekstā – “AGCM”) un otrajā Coopservice Soc. coop. arl vērsās pret Azienda Socio‑Sanitaria Territoriale della Vallecamonica – Sebino (Kamonikas ielejas un Sebīno Sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu teritoriālā iestāde, Itālija, turpmāk tekstā – “ASST Valcamonica”) par tās lēmumu pievienoties vides atsārņošanas, kā arī atkritumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojumu līgumam (turpmāk tekstā – “sākotnējais līgums”), kuru 2012. gadā noslēdza Azienda Socio‑Sanitaria Territoriale del Garda (Gardas ezera Sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu teritoriālā iestāde, Itālija, turpmāk tekstā – “ASST del Garda”) ar Markas Srl un Zanetti Arturo izveidotu pagaidu konsorciju ATI – Zanetti Arturo & C. Srl (turpmāk tekstā – “ATE Markas”).

3

Direktīvas 2004/18 11. un 15. apsvērumā ir teikts:

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Definīcijas” 5. punktā ir noteikts:

““Pamatnolīgums” ir nolīgums, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki komersanti noslēdz ar mērķi paredzēt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laika posmā, jo īpaši attiecībā uz cenu un, attiecīgā gadījumā, uz paredzēto kvalitāti [daudzumu].”

5

Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam “Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi”:

“Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami.”

6

Šīs pašas direktīvas 9. pantā “Valsts līgumu, pamatnolīgumu un dinamisko iepirkuma sistēmu paredzamās vērtības aprēķina metodes” ir noteikts:

“1.   Valsts līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir līgumslēdzējas iestādes paredzamā maksājuma kopsumma bez PVN. Šajā aprēķinā ņem vērā paredzamo kopsummu, kurā ietver visas iespējamās alternatīvas un iespējamo līguma atjaunošanu.

[..]

3.   Nedrīkst sīkāk sadalīt plānoto būvdarbu apjomu vai paredzēto iegādājamo preču un/vai pakalpojumu daudzumu, lai šādā veidā novērstu šīs direktīvas piemērošanu.

[..]

7.   Tādiem piegādes vai pakalpojumu valsts līgumiem, kas būtībā ir pastāvīgi vai ko paredzēts atjaunot noteiktā laika posmā, līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir:

Valsts līguma paredzamās vērtības aprēķina metodi nedrīkst apzināti izvēlēties tā, lai izvairītos no šīs direktīvas piemērošanas.

[..]

9.   Pamatnolīgumiem un dinamiskajām iepirkuma sistēmām vērtība, kas jāņem vērā, ir visu to līgumu maksimālā paredzamā vērtība, atskaitot PVN, kuru slēgšanas tiesības paredzēts piešķirt konkrētā pamatnolīguma vai konkrētās dinamiskās iepirkuma sistēmas izpildes laikā.”

7

Direktīvas 2004/18 32. pantā “Pamatnolīgumi” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var noteikt, ka līgumslēdzējas iestādes drīkst slēgt pamatnolīgumus.

2.   Visos pamatnolīguma slēgšanas posmos līdz pat līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ko veic saskaņā ar minēto pamatnolīgumu, līgumslēdzējas iestādes ievēro reglamentu, kas minēts šajā direktīvā. Pamatnolīguma puses izraugās pēc piešķiršanas kritērijiem, kas noteikti saskaņā ar 53. pantu.

Līguma slēgšanas tiesības pamatnolīguma satvarā piešķir saskaņā ar 3. un 4. punktā paredzēto procedūru. Šo procedūru drīkst piemērot tikai to līgumslēdzēju iestāžu un komersantu starpā, kas jau sākotnēji ir pamatnolīguma puses.

Piešķirot līguma slēgšanas tiesības pamatnolīguma satvarā, puses nekādos apstākļos nedrīkst būtiski grozīt minētā pamatnolīguma noteikumus, jo īpaši 3. punktā minētajā gadījumā.

Pamatnolīguma termiņš nedrīkst pārsniegt četrus gadus, izņemot ārkārtas gadījumus, kuros pienācīgs pamatojums ir pamatnolīguma priekšmets.

Līgumslēdzējas iestādes nedrīkst pamatnolīgumus izmantot neatbilstoši vai tādā veidā, kas novērš, ierobežo vai kropļo konkurenci.

3.   Ja pamatnolīgumu noslēdz tikai ar vienu komersantu, tad to līgumu slēgšanas tiesības, kuru pamatā ir minētais nolīgums, piešķir atbilstīgi pamatnolīgumā paredzētajiem noteikumiem.

Šādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā līgumslēdzējas iestādes var rakstveidā apspriesties ar pamatnolīgumu noslēgušo komersantu, vajadzības gadījumā prasot papildināt piedāvājumu.

4.   Ja pamatnolīgumu noslēdz ar vairākiem komersantiem, tad pēdējiem jābūt vismaz trim, ciktāl atlases kritērijiem atbilstošu komersantu skaits un/vai piešķiršanas kritērijiem atbilstošu pieņemamu piedāvājumu skaits ir pietiekams.

To līgumu slēgšanas tiesības, kuru pamatā ir ar vairākiem komersantiem noslēgts pamatnolīgums, var piešķirt kādā no šādiem veidiem:

[..].”

8

Šīs direktīvas 35. panta “Paziņojumi” 4. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas iestādes, kas ir piešķīrušas valsts līguma slēgšanas tiesības vai noslēgušas pamatnolīgumu, ne vēlāk kā 48 dienās pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas vai pēc pamatnolīguma noslēgšanas nosūta paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem.

Attiecībā uz pamatnolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar 32. pantu, līgumslēdzējām iestādēm nav pienākuma sūtīt paziņojumu par katra atsevišķa minētajam nolīgumam atbilstošā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras rezultātiem.

[..]”

9

Minētās direktīvas VII A pielikumā “Informācija, kas jāiekļauj valsts līgumu paziņojumos” ir precizēts:

“[..]

Līgumu paziņojumi

[..]

[..]”

10

2006. gada 27. decembralegge n. 296 (Likums Nr. 296) (2006. gada 27. decembraGURI Nr. 299, kārtējais pielikums Nr. 244) 1. panta 449. punkta pēdējā daļā ir noteikts:

“Valsts veselības aprūpes dienesta iestādēm vienmēr jāveic iegādes ar kompetento reģionālo centrāļu noslēgto nolīgumu starpniecību vai – gadījumā, ja nav šādu spēkā esošu reģionālo nolīgumu – ar [Itālijas publiskās pārvaldes] centralizēto iepirkumu struktūru noslēgtu pamatnolīgumu starpniecību.”

11

2006. gada 12. aprīļadecreto legislativo n. 163 (Dekrētlikums Nr. 163) (2006. gada 2. maijaGURI Nr. 100, kārtējais pielikums Nr. 107), kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, bija pieņems konkrēti ar mērķi transponēt Direktīvu 2004/18.

12

No šā dekrēta 3. panta 13. punkta izrietēja:

““Pamatnolīgums” ir nolīgums, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki saimnieciskās darbības subjekti noslēdz ar mērķi paredzēt konkrētā laikposmā izdarāmo pasūtījumu noteikumus tostarp par cenām un, attiecīgā gadījumā, par paredzētajiem daudzumiem.”

13

Tas, kā darbojas ar vienu vienīgu saimnieciskās darbības subjektu noslēgts pamatnolīgums, bija aprakstīts minētā dekrēta 59. pantā. Šīs tiesību normas 2.–4. punktā bija burtiski pārņemts Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta pirmās līdz trešās daļas un 3. punkta formulējums. Turpretim tajā netika transponētas šīs direktīvas 32. panta 2. punkta ceturtā un piektā daļa, kurās pamatnolīguma termiņš ir ierobežots ar četriem gadiem, izņemot pienācīgi pamatotus ārkārtas gadījumus, un līgumslēdzējām iestādēm ir aizliegts pamatnolīgumus izmantot ļaunprātīgi vai tādā veidā, kas novērš, ierobežo vai kropļo konkurenci.

14

Decreto‑legge 6 luglio 2012 n. 95, convertito con modificazioni dalla legge 7 agosto 2012, n. 135 (2012. gada 6. jūlija Dekrētlikums Nr. 95 (2012. gada 6. jūlijaGURI Nr. 156, kārtējais pielikums Nr. 141), kas ir grozīts un pārveidots par 2012. gada 7. augusta Likumu Nr. 135; 2012. gada 14. augustaGURI Nr. 189, kārtējais pielikums Nr. 173) 1. panta 12. punktā ir ļauts publiskā iepirkuma līguma izpildes laikā grozīt tā noteikumus, lai uzlabotu iepirkuma nosacījumus, kas noteikti sākotnējā iepirkuma procedūrā.

15

Šā dekrētlikuma 15. panta 13. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka preču vai pakalpojumu iepirkuma līgums, kas ir pārāk sadārdzināts, ņemot vērā likumā noteiktos nosacījumus, var tikt izbeigts, lai – nerīkojot jaunu iepirkuma procedūru – slēgtu jaunu iepirkuma līgumu, kurā ir pārņemti noteikumi no kāda ar citiem uzņēmumiem izpildes gaitā esoša iepirkuma līguma.

16

Attiecībā uz Lombardiju (Itālija) – 1997. gada 19. maijalegge regionale n. 14 (Reģionālais likums Nr. 14) 3. panta 7. punktā ir noteikts, ka visa šā reģiona administrācijai ir jāizmanto centralizēta iegādes kārtība, tostarp reģionālā iepirkumu centrāle.

17

Giunta regionale [reģionālās valdības] 2011. gada 6. decembra Lēmumā Nr. 2633 ir atkārtoti noteikts, ka ASST ir pienākums veikt pasūtījumus kopīgi un izmantot iepirkumu centrāles.

18

Strīdu pamatlietā ir izraisījis Lēmums Nr. 1158/2015, ko 2015. gada 30. decembrī ir pieņēmis ASST Valcamonica ģenerāldirektors, lai bez publiskā iepirkuma procedūras rīkošanas pievienotos sākotnējam līgumam uz laiku no 2016. gada 1. februāra līdz 2021. gada 15. februārim.

19

Šai nolūkā ASST Valcamonica ģenerāldirektors lūdza paplašināt publisko pasūtījumu, kas sākotnēji bija piešķirts ATE Markas ar Lēmumu Nr. 828/2011, ko 2011. gada 4. novembrī bija pieņēmis ASST del Garda ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 828/2011”).

20

Šajā lēmumā no ATE Markas tika pasūtīti atsārņošanas, atkritumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojumi 108 mēnešu, t.i., deviņu gadu ilgā laikposmā no 2012. gada 16. februāra līdz 2021. gada 15. februārim. Šā publiskā iepirkuma līguma specifikāciju 5. punktā bija klauzula ar virsrakstu “Iepirkuma līguma paplašināšana” (turpmāk tekstā – “paplašināšanas klauzula”), kas ļāva jebkurai no vairākiem šajā klauzulā minētajiem subjektiem lūgt izraudzītajam iepirkuma pretendentam šo līgumu attiecināt arī uz šiem subjektiem “ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi ir attiecīgajā iepirkuma procedūrā”. Šajā klauzulā, kurā bija minēta arī ASST Valcamonica, tika precizēts, ka izraudzītajam pretendentam nav pienākuma šo lūgumu par līguma paplašināšanu izpildīt. Turklāt, pamatojoties uz šo klauzulu, rodas “autonomas līgumattiecības” uz sākotnējā līgumā paredzētā iepirkuma perioda atlikušo laiku.

21

Gan Coopservice, kas bija līdz tam nodrošinājusi ASST Valcamonica telpu uzkopšanu, gan AGCM katra vērsās Tribunale amministrativo regionale della Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa, Itālija) ar prasību par Lēmuma Nr. 1158/2015, Lēmuma Nr. 828/2011, kā arī paplašināšanas klauzulas atcelšanu, tāpēc ka šie akti ļaujot piešķirt jaunu pakalpojumu pasūtījumu pretēji gan Itālijas, gan Savienības konkurences noteikumiem, konkrēti – nepildot pienākumu rīkot konkursu.

22

Ar 2016. gada 7. novembra spriedumu Tribunale amministrativo regionale della Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa) abas šīs prasības noraidīja, pamatojoties uz to, ka pamatnolīgumu attiecīgais saimnieciskās darbības subjekts var noslēgt ar vienu vienīgu līgumslēdzēju iestādi, kas rīkojas pati savā un citu tādu līgumslēdzēju iestāžu vārdā, kuras, lai arī nolīgumā ir minētas, tomēr pašas tieši nepiedalās tā slēgšanā. Turklāt neesot vajadzīgs, lai pamatnolīgumā skaidri un jau no paša sākuma būtu noteikts iegāžu apjoms, ko varēs pieprasīt paplašināšanas klauzulu iespējami izmantojošās līgumslēdzējas iestādes, jo šo apjomu var paredzēt netieši, atsaucoties uz to parastajām vajadzībām.

23

Tad Coopservice un AGCM pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā – Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

24

Markas, kura iestājās lietā ASST Valcamonica atbalstam, iesniedzējtiesā apgalvo, ka ASST Valcamonica pievienošanās sākotnējam līgumam bija atbilstoša Direktīvas 2014/24 33. pantam, un lūdz iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šīs tiesību normas interpretāciju.

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa veic trīs konstatējumus.

26

Pirmām kārtām, tā uzskata, ka pamatlietā ir piemērojams Direktīvas 2004/18 32. pants. Tomēr, konstatējusi, pirmkārt, ka šī direktīva kopš 2016. gada 18. aprīļa ir atcelta ar Direktīvu 2014/24 un, otrkārt, ka šīs pēdējās nupat minētās direktīvas tiesību normas, kas ir būtiskas pamatlietas atrisināšanai, ir identiskas Direktīvas 2004/18 normām, iesniedzējtiesa uzskata par lietderīgu interpretēt Direktīvas 2004/18 un 2014/24 kopā.

27

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka kvalificēt sākotnējo līgumu par “pamatnolīgumu” Direktīvu 2004/18 un 2014/24 izpratnē ir principā pareizi.

28

Trešām kārtām, tā uzskata, ka “pamatnolīgumam” Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta un 32. panta izpratnē piemīt divas galvenās raksturiezīmes. Pirmkārt, konkursam esot jānotiek sākumā – izraudzītā pretendenta noteikšanas brīdī – un tātad tas neesot vajadzīgs, lai noformētu katru no pasūtījumiem, kuri veikti saskaņā ar pamatnolīgumu ar saimnieciskās darbības subjektu, kas izraudzīts publiskā iepirkuma procedūrā, kuras iznākumā ir noslēgts šis pamatnolīgums (turpmāk tekstā – “turpmākie līgumi”). Otrkārt, ievērojot Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punktā rodamo vārdkopu “attiecīgā gadījumā”, pamatnolīgumā neesot obligāti precizēt daudzumus, uz kuriem tas attieksies.

29

Iesniedzējtiesas ieskatā, nostāja, ko ieņem Tribunale amministrativo regionale della Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa), lai arī būdama attaisnojama ar Itālijas likumdevējam svarīgo mērķi veicināt kopīgas iegādes procedūras, tomēr neesot atbilstoša Savienības tiesībām. Iesniedzējtiesa arīdzan konstatē, ka šajā jautājumā nav atbilstīgas Tiesas judikatūras.

30

Šajā ziņā Consiglio di Stato (Valsts padome) uzskata, ka vārdkopas “attiecīgā gadījumā” interpretācija, ko veikusi Tribunale amministrativo regionale della Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa) ir pārlieku plaša. Iesniedzējtiesas ieskatā, paplašināšanas klauzulai būtu jābūt divējādi limitētai. Subjektīvā ziņā tajā būtu jānorāda līgumslēdzējas iestādes, kuras var to izmantot, savukārt objektīvā ziņā tajā būtu jāparedz iespējamās paplašināšanas ekonomiskā vērtība, ieskaitot maksimālās summas ziņā, kā tā esot nospriedusi vairākos savos spriedumos. Pretēja interpretācija padarītu leģitīmu situāciju, kurā tiek piešķirti neskaitāmi turpmāki tieši pasūtījumi, kas savukārt būtu pretrunā Savienības tiesību pamatprincipiem, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības ir piešķiramas konkursa kārtībā, un tādējādi radītu konkurences apdraudējumu.

31

Tāpēc iesniedzējtiesa sliecas šo vārdkopu interpretēt šauri, proti, ka iegāžu daudzumu, uz kurām attieksies pamatnolīgums, šajā pamatnolīgumā nosaka “attiecīgā gadījumā”. To varētu nenoteikt tikai tad, ja pašas iegādes ir noteiktas vai nosakāmas skaidri un viennozīmīgi, ņemot vērā faktisko vai tiesisko situāciju, kas attiecīgā pamatnolīguma pusēm ir zināma, pat ja arī tās šo situāciju nav atspoguļojušas pašā pamatnolīgumā.

32

Atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, ko tai izteikusi Tiesa saskaņā ar Reglamenta 101. pantu, lai noskaidrotu iemeslus, kāpēc sākotnējās līgumslēdzējas iestādes ar ATE Markas noslēgto līgumu tā kvalificē par pamatnolīgumu Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta un 32. panta izpratnē, lai arī šis publiskā iepirkuma līgums bija noslēgts uz 9 gadiem, iesniedzējtiesa 2018. gada 20. februāra lēmumā paskaidroja, ka tai kā administratīvajai tiesai ir jāievēro dispozitivitātes princips un ka jautājuma izvirzīšana pēc savas ierosmes esot atļauta tikai tad, ja administratīvajā aktā ir īpaši smagi trūkumi, kuru dēļ tas var būt spēkā neesošs. Taču, iesniedzējtiesas ieskatā, “[..] acīmredzami ir izslēdzams, ka ilgums, kas pārsniedz likumā paredzēto maksimālo ilgumu, būtu tik smags trūkums, ka tā dēļ tiesa teorētiski varētu pēc savas ierosmes izvirzīt jautājumu par šā pasākuma atzīstamību par spēkā neesošu”. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka uz sākotnējo līgumu – ņemot vērā tā savdabīgo mērķi, proti, nodrošināt vairāku slimnīcu pienācīgu darbību – varētu attiecināt Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzēto izņēmumu.

33

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

No lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesas argumentācija balstās uz pieņēmumu, ka sākotnējais līgums būtu kvalificējams kā “pamatnolīgums” Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta un 32. panta izpratnē.

35

Tomēr Coopservice un Komisija apšauba šā pieņēmuma dibinātību. Proti, tās apgalvo, ka sākotnējā līgumā nebija ņemts vērā Direktīvas 2004/18 32. panta 2. panta ceturtajā daļā noteiktais, ka pamatnolīguma ilgums nedrīkst pārsniegt četrus gadus, izņemot “izņemot ārkārtas gadījumus, kuros pienācīgs pamatojums ir pamatnolīguma priekšmets”. Taču neesot sniegts neviens paskaidrojums, lai attaisnotu šo četru gadu termiņa neievērošanu. No tā izrietot, ka minētais līgums nav kvalificējams kā “pamatnolīgums” Direktīvas 2004/18 izpratnē un līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu jāatzīst par nepieņemamu.

36

Proti, neizklāstot iemeslus, kādēļ uz sākotnējo līgumu, kas tika noslēgts uz deviņiem gadiem, varētu attiecināt Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta ceturtās daļas atkāpi, iesniedzējtiesa – pretēji Tiesas Reglamenta 94. pantā noteiktajam – neesot nedz noteikusi tās Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma kontekstu, nedz paskaidrojusi šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 267. pantā paredzētajā Tiesas sadarbībā ar valstu tiesām vajadzība nodrošināt Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai, prasa, lai attiecīgā valsts tiesa izklāstītu tās uzdoto jautājumu faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma kontekstu vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošās faktiskās situācijas. Proti, par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību Tiesa var lemt, vienīgi pamatojoties uz faktiem, ko tai ir norādījusi valsts tiesa (skat. nesen brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā pieņemto rīkojumu, 2018. gada 31. maijs, Bán, C‑24/18, nav publicēts, EU:C:2018:376, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke, C‑83/91, EU:C:1992:332, 22. punkts, un 2017. gada 20. decembris, Global Starnet, C‑322/16, EU:C:2017:985, 24. punkts).

39

Šīs sadarbības ietvaros uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums, tāpēc valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 5. decembris, Cipolla u.c., C‑94/04 un C‑202/04, EU:C:2006:758, 25. punkts, un 2017. gada 11. maijs, Archus un Gama, C‑131/16, EU:C:2017:358, 42. punkts).

40

Turklāt Savienības tiesībās valstu tiesām nav uzlikts pienākums pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par Savienības tiesību pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tām būtu jāatsakās no sev piekrītošās pasivitātes, pārsniedzot lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas un balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem savu prasījumu ir pamatojis minēto tiesību normu piemērošanā ieinteresētais lietas dalībnieks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. decembris, van Schijndel un van Veen, C‑430/93 un C‑431/93, EU:C:1995:441, 21. un 22. punkts).

41

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda – kā secinājumu 77. punktā norāda ģenerāladvokāts – vai tai nav iespējams izvērtēt jautājumu par sākotnējam līgumam paredzētā ilguma saderīgumu ar Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta ceturto daļu, jo pamatlietas puses šķiet pamatojamies uz šīs direktīvas VII A pielikuma sadaļā “Līgumu paziņojumi” rodamā 6. punkta c) apakšpunktu par “pakalpojumu valsts līgumiem”. Savukārt šajā nupat minētajā tiesību normā kā līgumu paziņojumos obligāti norādāmā informācija ir minēta piegāžu paredzamā kopvērtība visā pamatnolīguma laikā.

42

Turklāt nekādi nav pierādīts, ka tāds publiskā iepirkuma līgums kā sākotnējais līgums nebūtu kvalificējams par “pamatnolīgumu” Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta un 32. panta 2. punkta ceturtās daļas izpratnē tāpēc vien, ka tas ir noslēgts uz termiņu, kura ilgums pārsniedz četrus gadus, lai arī līgumslēdzēja iestāde nav pienācīgi attaisnojusi šā termiņa pārsniegšanu. Proti, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nav izslēdzams konkrēti tas, ka tāds līgums kā sākotnējais līgums ir spēkā esošs pamatnolīgums šīs nupat minētās tiesību normas izpratnē pirmo četru savu piemērošanas gadu laikā un ka tas zaudē spēku šā termiņa beigās.

43

Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzīstams par pieņemamu.

44

Tiesai uzdotajos jautājumos iesniedzējtiesa atsaucas vienlaikus uz Direktīvu 2004/18 un Direktīvu 2014/24.

45

Šajā ziņā ievadam jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai principā ir jāpiemēro tā direktīva, kura ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un galīgi izlemj jautājumu, vai pastāv pienākums veikt iepirkuma procedūras iepriekšēju izsludināšanu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Savukārt direktīvas, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies pēc šā brīža, normas nav piemērojamas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 31. punkts, un 2016. gada 7. aprīlis, Partner Apelski Dariusz, C‑324/14, EU:C:2016:214, 83. punkts).

46

Pamatlietā sākotnējais līgums tika noformēts ar 2011. gada 4. novembrī pieņemto Lēmumu Nr. 828/2011, savukārt Direktīva 2004/18 ar Direktīvu 2014/24 tika atcelta tikai kopš 2016. gada 18. aprīļa.

47

Līdz ar to pamatlietā aplūkoto faktisko apstākļu rašanās dienā joprojām bija piemērojama Direktīva 2004/18, un tāpēc ir uzskatāms, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par tās, nevis Direktīvas 2014/24 interpretāciju (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2016. gada 10. novembris, Spinosa Costruzioni Generali un Melfi, C‑162/16, nav publicēts, EU:C:2016:870, 21. punkts).

48

Tāpēc ir redzams, ka ar abiem saviem jautājumiem, kuri ir jāiztirzā kopīgi, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkts un 32. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts noslēgt tādu pamatnolīgumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, līgumslēdzēja iestāde rīkojas pati savā un citu tādu līgumslēdzēju iestāžu vārdā, kas pamatnolīguma ir konkrēti norādītas, tomēr pašas tieši nepiedalās tā noslēgšanā, un, otrkārt, pakalpojumu apjoms, ko līgumslēdzējas iestādes, kuras nav parakstītājas, varēs prasīt, pašas noslēdzot šajā pamatnolīgumā paredzētos turpmākos iepirkuma līgumus, vai nu nav noteikts, var arī ir noteikts, ņemot vērā šo iestāžu parastās vajadzības.

49

Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta otro daļu līguma slēgšanas tiesības pamatnolīguma satvarā piešķir saskaņā ar procedūrām, kas ir piemērojamas tikai starp līgumslēdzējām iestādēm un tādiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri jau sākotnēji ir šā pamatnolīguma puses.

50

Tā kā pēc šīs tiesību normas formulējuma vien nav iespējams noteikt, vai prasība sākotnēji būt pamatnolīguma pusēm attiecas gan uz līgumslēdzējām iestādēm, gan uz saimnieciskās darbības subjektiem vai tikai uz šiem pēdējiem, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts).

51

Šajā ziņā visupirms jāuzsver – Direktīvas 2004/18 32. panta 4. punkta otrajā daļā, lasot to šīs direktīvas 11. apsvēruma gaismā, ir paredzēts, ka, pamatnolīgumu noslēdzot ar vairākiem izraudzītajiem pretendentiem, turpmākie pasūtījumi tiek izdarīti pēc tam, kad pamatnolīguma pušu starpā tiek rīkots jauns konkurss par noteikumiem, kas vēl nebija noteikti. Arī minētās direktīvas VII A pielikuma sadaļā “Līgumu paziņojumi” esošajā 18. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējai iestādei, kura sākotnēji ir pamatnolīguma puse, ir jānorāda “komersantu, kas būs pamatnolīguma dalībnieki, skaits un – attiecīgā gadījumā – paredzētais maksimālais skaits [..]”.

52

No šīm tiesību normām izriet, ka prasība būt pamatnolīguma pusēm attiecas tikai uz saimnieciskās darbības subjektiem, jo nevar būt ne runas par atkārtota konkursa rīkošanu pašu līgumslēdzēju iestāžu starpā.

53

Šī interpretācija arīdzan palīdz nodrošināt lietderīgo iedarbību Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punktam un 32. pantam, kuru mērķis tostarp ir vairot publiskā pasūtījuma efektivitāti, mudinot pamatnolīgumu izmantošanas ceļā apvienot publiskās iegādes, lai panāktu apjomradītu ietaupījumu.

54

Turklāt šo interpretāciju – kā secinājumu 62. punktā norāda ģenerāladvokāts – apstiprina Direktīvas 2014/24 [33.] panta 2. punkta otrās daļas formulējums, kurā ir teikts, ka uz pamatnolīgumu balstītas iepirkuma procedūras var piemērot tikai starp tām līgumslēdzējām iestādēm, kas šim nolūkam ir skaidri minētas iepirkuma izsludināšanas paziņojumā vai uzaicinājumā apstiprināt ieinteresētību, un tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri ir noslēgtā pamatnolīguma puses.

55

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta otrajā daļā ir domāts ļaut līgumslēdzējai iestādei dot iespēju citām līgumslēdzējām iestādēm pievienoties pamatnolīgumam, ko tā iecerējusi noslēgt ar tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri būs sākotnēji šā pamatnolīguma puses.

56

Tātad Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta otrā daļa neprasa, lai tāda “sekundārā” līgumslēdzēja iestāde kā pamatlietā esošā ASST Valcamonica būtu piedalījusies pamatnolīguma parakstīšanā, lai tā pēc tam varētu noslēgt turpmāku iepirkuma līgumu. Pietiek ar to, ka šāda līgumslēdzēja iestāde ir zināma kā iespējamais šā pamatnolīguma labuma guvējs kopš tā noslēgšanas dienas, būdama skaidri norādīta konkursa dokumentācijā ar tādu skaidri izteiktu norādi, ar kuru par šo iespēju var uzzināt gan pati šī “sekundārā” līgumslēdzēja iestāde, gan ikviens ieinteresētais saimnieciskās darbības subjekts. Šī norāde var būt vai nu pašā pamatnolīgumā, vai kādā citā dokumentā, piemēram, specifikācijās esošajā paplašināšanas klauzulā, ja vien tiek ievērotas publicitātes un tiesiskās drošības un – līdz ar to – pārskatāmības prasības.

57

No Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta izriet, ka pamatnolīguma mērķis ir paredzēt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laika posmā, jo īpaši attiecībā uz cenu un, attiecīgā gadījumā, uz paredzēto daudzumu.

58

No vārdkopas “attiecīgā gadījumā” patiešām varētu secināt, ka pamatnolīgumā ietverto piegāžu daudzuma noteikšana ir tikai fakultatīva.

59

Tomēr šai interpretācijai nevar piekrist.

60

Pirmkārt, no vairākām citām Direktīvas 2004/18 normām izriet, ka pamatnolīgumā jau no paša sākuma ir jānosaka turpmākajos iepirkuma līgumos pasūtāmo preču vai pakalpojumu piegāžu maksimālais apjoms. Konkrēti, šīs direktīvas 9. panta 9. punktā, kurā ir tostarp izklāstītas pamatnolīgumu paredzamās vērtības aprēķina metodes, ir noteikts, ka vērtība, kas jāņem vērā, ir visu to līgumu maksimālā paredzamā vērtība, atskaitot PVN, kuru slēgšanas tiesības paredzēts piešķirt šā pamatnolīguma izpildes laikā. Arī Direktīvas 2004/18 VII A pielikuma sadaļā “Līgumu paziņojumi” esošajā 6. punkta c) apakšpunktā par “pakalpojumu valsts līgumiem” ir prasīts, lai līguma paziņojumā par šādu pamatnolīgumu būtu norāde par pakalpojumu paredzamo kopvērtību visā pamatnolīguma laikā un, ciktāl iespējams, par to līgumu vērtību un regularitāti, kuru slēgšanas tiesības paredzēts piešķirt. Kā būtībā apgalvo Komisija un kā secinājumu 78. punktā norāda ģenerāladvokāts, pamatnolīgumu sākotnēji noslēgušajai līgumslēdzējai iestādei, lai arī tai nav pienākuma darīt visu, kas ir tās spēkos, lai precizētu katra turpmāk noslēdzamā līguma vērtību un biežumu, tomēr ir obligāti jāprecizē turpmāko iepirkuma līgumu kopapjoms.

61

Otrkārt, Direktīvas 2004/18 32. panta 3. punktā ir noteikts, ka ja pamatnolīgumu noslēdz tikai ar vienu saimnieciskās darbības subjektu, tad to līgumu slēgšanas tiesības, kuru pamatā ir minētais nolīgums, piešķir atbilstīgi pamatnolīgumā paredzētajiem noteikumiem. No tā izriet, ka pamatnolīgumu sākotnēji noslēgusī līgumslēdzēja iestāde drīkst uzņemties saistības savā un to citu šajā nolīgumā skaidri norādīto iespējamo līgumslēdzēju iestāžu vārdā tikai konkrēta apjoma robežās un ka līdzko šī robeža tiks sasniegta, minētais nolīgums vairs nebūs spēkā.

62

Treškārt, ar šo interpretāciju tiek nodrošināts, ka tiek ievēroti publiskā iepirkuma pamatprincipi, kas ir piemērojami pamatnolīguma noslēgšanā saskaņā ar Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta pirmo daļu. Proti, pamatnolīgums vispārīgi ietilpst publiskā iepirkuma jēdzienā, jo tas apvieno vairākus tajā reglamentētos konkrētos iepirkumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 4. maijs, Komisija/Grieķija, C‑79/94, EU:C:1995:120, 15. punkts; 2007. gada 29. novembris, Komisija/Itālija, C‑119/06, nav publicēts, EU:C:2007:729, 43. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 Spezzino u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 36. punkts).

63

Taču no tā izrietošie gan vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, gan pārskatāmības princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, UNIS un Beaudout PèreetFils, C‑25/14 un C‑26/14, EU:C:2015:821, 38. punkts) prasa, lai visi piešķiršanas procedūras nosacījumi un kārtība paziņojumā par līgumu vai specifikācijās būtu formulēti skaidri, precīzi un nepārprotami – tā, lai, pirmkārt, jebkuram saprātīgi informētam un samērā rūpīgam pretendentam ļautu skaidri saprast to tvērumu un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, līgumslēdzējai iestādei ļautu efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē attiecīgo iepirkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, Ingsteel un Metrostav, C‑76/16, EU:C:2017:549, 34. punkts).

64

Proti, tad, ja pamatnolīgumu sākotnēji noslēgusī līgumslēdzēja iestāde nebūtu precizējusi šā pamatnolīguma kopapjomu, tiktu pārkāpti pārskatāmības princips un princips par vienlīdzīgu attieksmi pret pamatnolīguma noslēgšanā ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas ir noteikti tostarp Direktīvas 2004/18 2. pantā.

65

Pārskatāmības pienākums kļūst jo saistošāks tāpēc, ka turpmāka iepirkuma līguma gadījumā līgumslēdzējas iestādes saskaņā ar Direktīvas 2004/18 35. panta 4. punkta otro daļu ir atbrīvotas no pienākuma sūtīt paziņojumu par katra atsevišķa pamatnolīgumam atbilstošā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras rezultātiem.

66

Turklāt, ja pamatnolīgumu sākotnēji noslēgušajai līgumslēdzējai iestādei nebūtu bijis pienākuma uzreiz norādīt šā nolīguma aptverto piegāžu maksimālo apjomu, šā pamatnolīguma noslēgšana varētu tikt izmantota, lai mākslīgi saskaldītu iepirkumu un šādi nesasniegt Direktīvā 2004/18 paredzētos robežlielumus; taču tas ir aizliegts Direktīvas 2004/18 9. panta 3. punktā.

67

Bez tam, pat ja pieņemtu, ka atsauce uz pamatnolīguma skaidri norādīto līgumslēdzēju iestāžu parastajām vajadzībām var izrādīties esam pietiekami skaidra pašmāju saimnieciskās darbības subjektiem, nevar prezumēt, ka tas tāpat noteikti būs arī kādā citā dalībvalstī iedibināta saimnieciskās darbības subjekta gadījumā.

68

Visbeidzot, ja šīm parastajām vajadzībām atbilstošais piegāžu kopapjoms ir labi zināms, nevajadzētu būt nekādām grūtībām to minēt pašā pamatnolīgumā vai kādā citā publiskotā dokumentā, piemēram, specifikācijā, tādējādi nodrošinot, ka pilnībā tiek ievēroti pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principi.

69

Ceturtkārt, prasībā, lai pamatnolīgumu sākotnēji noslēgusī līgumslēdzēja iestāde pamatnolīgumā precizētu šajā pamatnolīgumā paredzēto piegāžu apjomu un summu, izpaužas Direktīvas 2004/18 32. panta 2. punkta piektajā daļā noteiktais aizliegums izmantot pamatnolīgumus ļaunprātīgi vai tādā veidā, kas novērš, ierobežo vai kropļo konkurenci.

70

Tātad uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkts un 32. panta 2. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka:

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 1. panta 5. punkts un 32. panta 2. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka: