–

R. Thybaut vārdā – B. Cambier, F. Hans un J. Sambon, avocats,

–

J. De Coster un F. Romain vārdā – B. Cambier un F. Hans, avocats,

–

Bodymat SA vārdā – F. Evrard, M. Scholasse un F. Haumont, avocats,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, L. Van den Broeck un J. Van Holm, pārstāves, kurām palīdz B. Hendrickx, avocate,

–

Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes, F. Thiran un C. Zadra, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “SIVN direktīva”) 2. panta a) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Raoul Thybaut, Johnny De Coster un Frédéric Romain un Région wallonne [Valonijas reģions] par to, vai ir spēkā šī reģiona valdības 2012. gada 3. maija rīkojums, ar kuru tiek noteikta pilsētas zemes konsolidācijas teritorija attiecībā uz zonu Orpžošas [Orp‑Jauche] (Beļģija) pašvaldībā (Moniteur belge, 2012. gada 22. maijs, 29488. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

3

Atbilstoši SIVN direktīvas preambulas 4. apsvērumam:

“Vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot tādus plānus un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi dalībvalstīs, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka šādu plānu un programmu īstenošanas ietekmi ņem vērā to sagatavošanas posmā un pirms to pieņemšanas.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķi” ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”

5

Minētās direktīvas 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..].”

6

SIVN direktīvas 3. pantā “Piemērošanas joma” ir paredzēts:

“1.   Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.

2.   Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām,

3.   Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.

[..]”

7

SIVN direktīvas 5. panta “Vides pārskats” 3. punktā ir precizēts:

“Direktīvas I pielikumā minētās informācijas sniegšanai var izmantot attiecīgu citos lēmumu pieņemšanas līmeņos iegūto informāciju par plānu un programmu ietekmi uz vidi vai arī informāciju, kas iegūta saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem.”

8

Minētās direktīvas 6. pantā “Apspriedes” ir paredzēts:

“1.   Plānus vai programmu projektus un vides pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar 5. pantu, dara pieejamus šā panta 3. punktā minētajām iestādēm un sabiedrībai.

2.   Iestādēm, kas minētas 3. punktā, un 4. punktā minētajai sabiedrībai dod savlaicīgas un reālas iespējas atbilstīgos termiņos, pirms plānu vai programmu pieņemšanas vai to iesniegšanas likumdošanas procedūrai, izteikt savu viedokli par plāna vai programmas projektu un tam pievienoto vides pārskatu.

3.   Dalībvalstis nozīmē iestādes, ar kurām to specifisko ar vides aizsardzību saistīto pienākumu dēļ jāapspriež plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi.

4.   Lai ievērotu 2. punktu, dalībvalstis identificē sabiedrību, tajā iekļaujot iedzīvotājus, kurus ir ietekmējusi vai var ietekmēt attiecīgā lēmuma pieņemšana saskaņā ar šo direktīvu, vai kas tajā piedalās, kā arī nevalstiskas organizācijas, piemēram, vides aizsardzības organizācijas un citas attiecīgās organizācijas.

5.   Dalībvalstis nosaka sīki izstrādātu kārtību, kādā veicama iestāžu un sabiedrības informēšana, kā arī apspriešana iestādēs un sabiedrībā.”

9

SIVN direktīvas 11. panta “Saistība ar citiem Kopienas tiesību aktiem” 1. punktā ir noteikts:

“Vides novērtējums, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, neskar ne Direktīvā [85/337], ne citos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības.”

10

Saskaņā ar Direktīvas 2011/92 (turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) 4. panta 2. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar šīs direktīvas 5.–10. pantu. To projektu, uz kuriem attiecas šī pielikuma 10. sadaļa “Infrastruktūras projekti”, starpā b) punktā ir norādīti “pilsētu celtniecības projekti, ietverot tirdzniecības centru un autostāvvietu celtniecību”.

11

Code wallon de l’aménagement du territoire, de l’urbanisme, du patrimoine et de l’énergie [Valonijas Teritorijas labiekārtošanas, pilsētplānošanas, īpašuma un enerģētikas kodeksa] redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “VTLPĪEK”), 1. panta 3. punktā ir paredzēts:“Teritorijas labiekārtošana un pilsētplānošana tiek noteikta ar šādiem plāniem un noteikumiem:

12

Šī kodeksa 127. pantā ir precizēts:

“1.§   [..] [būv]atļauju valdība vai pilnvarotais ierēdnis izsniedz:

[..]

[..]

3.§   Ciktāl pieteikums ir sākotnēji pakļauts īpašiem publiskošanas pasākumiem, kurus nosaka valdība, kā arī obligātajai konsultēšanās, kas paredzēta 4. panta 1. daļas 3. punktā, ja runa ir par pasākumiem un darbiem, kas paredzēti 1. punkta 1. daļas 1., 2., 4., 5., 7 un 8. apakšpunktā, un ar kuriem ievēro, strukturē vai pārkārto ainavas pamatlīnijas, atļauja var tikt izsniegta, atkāpjoties no sektora plāna, pašvaldības attīstības plāna, pašvaldības pilsētvides noteikumiem vai robežplāna.”

13

VTLPĪEK 181. panta pirmajā un ceturtajā daļā ir paredzēts:

“Valdība var noteikt, ka nekustamo īpašumu ekspropriācija atbilst sabiedriskam labumam, ja nekustamais īpašums:

[..]

[..]

Pilsētvides konsolidācijas teritorijā, lai gan nav pašvaldības attīstības plāna, var tikt piemērota 58. panta 3.–6. daļa.”

14

Šī kodeksa 58. panta trešajā līdz sestajā daļā ir paredzēts:

“Ekspropriāciju var veikt: reģions, provinces, pašvaldības, autonomas pašvaldību pārvaldības iestādes, starppašvaldību iestādes, kuru darbības mērķī ietilpst teritorijas vai mājokļu labiekārtošana, publiskās iestādes un organizācijas, kas ar likumu vai dekrētu ir pilnvarotas veikt ekspropriāciju sabiedriskajam labumam.

Ja paredzētās ekspropriācijas mērķis ir labiekārtot daļu teritorijas, kuru ir paredzēts atļaut sadalīt apbūvēs gabalos vai apbūvēt, lai būvētu dzīvojamās ēkas vai komercēkas, īpašnieks vai īpašnieki, kuriem pieder vairāk nekā puse no šajā teritorijā pārņemtas zemes, ir tiesīgi prasīt, lai termiņos un apstākļos, kurus paredzējis ekspropriētājs, un ciktāl to attaisno nepieciešamie resursi, tiktu uzticēta šo darbu veikšana, kas ietver šo labiekārtošanu, kā arī sadalīšanas un konsolidācijas operācijas.

Šis pieteikums ir jāsniedz trīs mēnešu laikā no datuma, kad Moniteur belge ir publicēts valdības rīkojums, ar kuru ir apstiprināts ekspropriācijas plāns; ja šis termiņš tiek nokavēts, tad iestājas noilgums.

Ja ekspropriācijas mērķis ir organizēt teritorijas daļas labiekārtošanu, kura paredzēta īpašam nolūkam saskaņā ar 49. panta 1. daļas 2. punktu, īpašnieks vai īpašnieki var atbilstoši iepriekš noteiktiem nosacījumiem lūgt, lai tiem tiktu uzticēta labiekārtošanas darbu izpilde.”

15

2009. gada 27. aprīlī Valonijas mājokļu, transporta un reģionālās attīstības ministrs (Beļģija) pieņēma rīkojuma, ar kuru ir noteikta pilsētas zemes konsolidācijas teritorija (turpmāk tekstā – “PZKT”) attiecībā uz Orplepetī [Orp‑le‑Petit] centru, apdzīvotu vietu, kas ietilpst Orpžošas (Beļģija) pašvaldībā. Tā kā pret šo rīkojumu tika celtas trīs prasības Conseil d’État [Valsts padomē] (Beļģija), tā šo rīkojumu atcēla ar 2010. gada 3. jūnija spriedumu.

16

Pēc šīs atcelšanas Bodymat iesniedza jaunu projektu PZKT zonai 40000 m2 platībā. Šī sabiedrība ir piedāvājusi, lai vecās rūpnieciskās celtnes Orplepetī centrā tiktu “pārveidotas” par mājražotāju tirdzniecības vietām, pārtikas tirdzniecības un citu veidu papildu mazumtirdzniecības vietām un lai šis komerciālais ansamblis tiktu papildināts ar “pievienotiem mājokļiem”, kā arī ar jaunu ceļu, kas savienots ar esošo ceļu tīklu, un autostāvvietu.

17

No apstrīdētā rīkojuma izriet, ka PZKT projektam tika pievienots ietekmes uz vidi novērtējums, kas veikts, pamatojoties uz ietekmes uz vidi novērtējuma izpētes formātu, kuru īstenojis Vides izpētes un konsultāciju birojs.

18

Ar 2010. gada 22. decembra lēmumu Orpžošas pašvaldības padome noteica PZKT attiecībā uz Orplepetī centru un nosūtīja visus ar to saistītos lietas materiālus pilnvarotajam ierēdnim (Beļģija), lai tiktu īstenota izstrādes procedūra saskaņā ar VTLPĪEK 127. panta 1. punkta pirmās daļas 8. punktu.

19

Ar 2011. gada 6. jūnija atzinumu pilnvarotais ierēdnis piedāvāja apstiprināt PZKT.

20

2012. gada 3. maijā Valonijas valdība (Beļģija) ar apstrīdēto rīkojumu apstiprināja attiecīgo PZKT.

21

Prasītāji pamatlietā, kuri ir privātpersonas, kas dzīvo netālu no zonas, uz kuru attiecas PZKT, ir cēluši prasību Conseil d’État atcelt apstrīdēto rīkojumu. Viņi uzskata, ka šajā lietā veiktais ietekmes uz vidi novērtējums neatbilst SIVN direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, jo tas esot nepilnīgs, kļūdains un nelikumīgs. Viņi uzskata, ka PZKT ietilpst jēdzienā “plāni un programmas” šīs direktīvas nozīmē un ka šī direktīva ir nepareizi transponēta Beļģijas tiesībās.

22

Atbildot Bodymat, persona, kas iestājusies lietā pamatlietā, apgalvo, ka PZKT vienīgais mērķis ir noteikt teritoriju un ka tā nav to instrumentu starpā, saistībā ar kuriem ir jāveic SIVN direktīvā paredzētais ietekmes uz vidi novērtējums.

23

Iesniedzējtiesa uzskata, ka prasības pamatlietā pamatotības izvērtēšanai ir vispirms nepieciešams noteikt PZKT raksturu un apjomu.

24

Šīs tiesa uzsver, ka PZKT vienīgais mērķis ir noteikt teritoriju, proti, tādas ģeogrāfiskās zonas kontūru, kurā paredzēts īstenot “pilsētplānošanas pārkvalificēšanas un pilsētvides funkciju attīstīšanas projektu, kurā nepieciešama sauszemes ceļu un sabiedrisko platību izveide, pārveide, paplašināšana, likvidēšana vai pārkare”.

25

Šī tiesa vēl norāda, ka PZKT atšķiras no pilsētplānošanas projekta, lai gan šis pēdējais minētais ir PZKT pieņemšanas nosacījumus. Līdz ar ko pilsētplānošanas projekts pēc PZKT pieņemšanas var tikt grozīts vai pielāgots, bet saistībā ar to joprojām ir nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar attiecīgās jomas regulējumu.

26

Pēc šīm norādēm iesniedzējtiesa izklāsta juridiskās sekas, kādas ir PZKT pieņemšanai. Pirmkārt, iestāde, kas ir pilnvarota izsniegt būvatļaujas, ir mainīta. Otrkārt, VTLPĪEK 127. panta 3. punktā ir paredzēts, ka būvatļaujas, kas izsniegtas šādi noteiktai ģeogrāfiskai zonai, var “atkāpties” no sektora plāna, pašvaldības attīstības plāna, pašvaldības pilsētvides noteikumiem vai robežplāna. Treškārt, valdība var pieņemt lēmumu sabiedrības labumam ekspropriēt nekustamo īpašumu, kas ietilpst PZKT, atbilstoši VTLPĪEK noteiktajai kārtībai.

27

Šī tiesa norāda, ka traucējumi, par kuru rašanos prasītājiem pamatlietā ir bažas, varot rasties vienīgi ar pilsētplānošanas projekta realizāciju. Taču ar apstrīdēto rīkojumu netiekot tieši atļauts šis projekts, jo saistībā ar to ir jāsaņem atsevišķas atļaujas, saistībā ar kurām būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Tomēr šī tiesa norāda, ka apstrīdētais rīkojums esot obligāts priekšnoteikums šāda projekta realizēšanai. Pateicoties PZKT pieņemšanai, atļaujas, kas saistītas ar pilsētplānošanas projektu un kas to pamato, varētu tikt izsniegtas, piemērojot procedūru, kas ir specifiski noteikta VTLPĪEK.

28

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka PZKT pieņemšanas sekas ir tiesiskā regulējuma grozīšana, jo ar to tiek atļauta kvartāla labiekārtošana, piemērojot īpašu procedūru, ar kuru var tikt radīti traucējumi tādām personām kā prasītājiem pamatlietā.

29

Iesniedzējtiesa vienlaicīgi arī jautā, lai gan citu iemeslu dēļ, par VTLPĪEK 127. panta 1. punkta 8. apakšpunkta saderību gan ar Beļģijas Konstitūciju, gan Savienības tiesībām.

30

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un ar vienu un to pašu lēmumu uzdot Cour constitutionnelle [Konstitucionālajai tiesai] (Beļģija) un Tiesai attiecīgi jautājumu, vai ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu tiek pārkāpta Beļģijas Konstitūcija un vai PZKT ir plāns vai programma SIVN direktīvas nozīmē, precizējot, ka Tiesai uzdotais jautājums tiks tai faktiski iesniegts vienīgi pēc tam, kad Cour constitutionnelle būs eventuāli apstiprinājusi, ka nav pārkāpta Beļģijas Konstitūcija.

31

Ar 2016. gada 16. jūnija spriedumu Cour constitutionnelle ir nospriedusi, ka ar VTLPĪEK 127. panta 1. punkta pirmās daļas 8. apakšpunktu, 127. panta 3. punktu, 181. panta pirmās daļas 5. punktu un 181. panta ceturto daļu netiek pārkāpta Beļģijas Konstitūcija, ja “atkāpes tiesību normas, kas ir atļautas 127. panta 3. punktā, [tiek interpretētas] šauri un to piemērošana [tiek] pienācīgi pamatota, lai gan dekrēta likumdevējs nav ierakstīts attiecīgajā tiesību normā saistībā ar atļauju, kas piešķirta, piemērojot PZKT, ka šīs atkāpes var tikt piemērotas izņēmuma gadījumos”.

32

Pēc šī sprieduma pasludināšanas Conseil d’État ir nosūtījusi Tiesai prejudiciālu jautājumu, kas tai ir paredzēts.

33

Tiesai uzdotais jautājums ir formulēts šādi:

“Vai SIVN direktīvas 2. panta a) punkts ir interpretējams kā tāds, ka jēdziens “plāns vai programma” attiecas uz teritoriju, kas paredzēta ar leģislatīva rakstura tiesību normu, ko pieņēmusi reģionāla iestāde:

34

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan prejudiciālajā jautājumā ir norādīts vienīgi uz SIVN direktīvas 2. panta a) punktu, gluži kā to norāda vairāki lietas dalībnieki tiesvedībā Tiesā, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vērsts gan uz to, lai noteiktu, vai tāda PZKT, par kādu ir runa pamatlietā, ietilpst jēdzienā “plāni un programmas” šīs tiesību normas nozīmē, gan lai noteiktu, vai šāds akts ir to aktu starpā, saistībā ar kuriem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums šīs direktīvas 3. panta nozīmē.

35

Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma, ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2017. gada 22. jūnijs, E.ON Biofor Sverige, C‑549/15, EU:C:2017:490, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā ziņā SIVN direktīvas 3. panta 2. punktā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru vides novērtējums ir jāveic visiem šajā tiesību normā paredzētajiem plāniem un programmām, taču atbilstoši izņēmumam, kas izklāstīts šīs direktīvas 3. panta 3. punktā, šāds novērtējums ir pakļauts nosacījumam, ka dalībvalstis nosaka saistībā ar tajā noteiktajiem plāniem, vai tiem ir būtiska ietekme uz vidi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, L, C‑463/11, EU:C:2013:247, 32. punkts).

37

Tādēļ prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā tiek jautāts, vai SIVN direktīvas 2. panta a) punkts, kā arī 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda PZKT, par kādu ir runa pamatlietā un kuras vienīgais mērķis ir noteikt ģeogrāfisko zonu, kurā var tikt īstenots pilsētplānošanas projekts, kura mērķis ir pilsētvides funkciju pārkvalificēšana un attīstīšana, kam nepieciešama sauszemes ceļu un sabiedrisko platību izveide, pārveide, paplašināšana, likvidēšana vai pārkare, saistībā ar kura realizēšanu tiks atļauts atkāpties no konkrētām pilsētbūvniecības prasībām, ietilpst jēdzienā “plāni un programmas”, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas nozīmē, un saistībā ar kuru ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

38

Vispirms ir jāatgādina, gluži kā tas izriet no SIVN direktīvas preambulas 4. apsvēruma, ka vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot noteiktus plānus un programmas.

39

Turpinājumā – atbilstoši direktīvas 1. pantam tās mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Associazione Italia Nostra Onlus, C‑444/15, EU:C:2016:978, 47. punkts).

40

Visbeidzot, ņemot vērā šīs pašas direktīvas mērķi nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni, noteikumi, kuros ir noteikta šīs direktīvas piemērošanas joma, tostarp tie, kuros ir izklāstītas direktīvā paredzēto aktu definīcijas, ir jāinterpretē plaši (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir jāformulē, pamatojoties uz šiem iepriekš minētajiem apsvērumiem.

42

Pirmām kārtām SIVN direktīvas 2. panta a) punktā “plāni un programmas” ir definēti kā tādi, kas atbilst diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, tiem ir jābūt izstrādātiem un/vai pieņemtiem no iestādes valsts, reģionālā vai vietējā līmenī puses vai tiem ir jābūt iestādes sagatavotiem pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā un, otrkārt, tiem ir jābūt prasītiem saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.

43

Tiesa ir interpretējusi šo tiesību normu tādējādi, ka plāni un programmas, kuru pieņemšana ir reglamentēta valsts tiesību vai normatīvos aktos, kuri nosaka kompetentās iestādes, kam šie plāni un programmas ir jāpieņem, kā arī to izstrādes process ir jāuzskata par “prasītiem” Direktīvas 2001/42 izpratnē un tie līdz ar to jāpakļauj ietekmes uz vidi novērtējumam ar tajā paredzētiem nosacījumiem (spriedums, 2012. gada 22. marts, Inter‑Environnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 31. punkts).

44

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas konstatējumiem izriet, ka apstrīdēto rīkojumu ir pieņēmusi reģionālā iestāde, pamatojoties uz VTLPĪEK 127. pantu.

45

No tā izriet, ka šī sprieduma 42. punktā atgādinātie nosacījumi ir izpildīti.

46

Otrām kārtām ir jānorāda, ka saskaņā ar SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu sistemātisku ietekmes uz vidi novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kas, no vienas puses, ir izstrādāti noteiktās nozarēs un, no otras puses, nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 43. punkts).

47

Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, no SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma tostarp attiecas uz “pilsētas un lauku plānošan[u] vai zemes lietošan[u]”.

48

Tas, ka šī tiesību norma attiecas gan uz “[teritorijas] plānošan[u]”, gan uz “zemes lietošan[u]”, skaidri norāda, ka attiecīgā joma neattiecas vienīgi uz zemes lietošanu šaurā nozīmē, proti, teritorijas sadalīšanu zonās un darbību, kas atļautas šajās zonās, definēšanu, bet gan ka šī joma ir noteikti plašāka.

49

Tāda PZKT, par kādu ir runa pamatlietā un kura sakarā gan ar tās formulējumu, gan mērķi ļauj atkāpties no pilsētbūvniecības noteikumiem saistībā ar teritorijas apbūvi un plānošanu, ietilpst “pilsētas un lauku plānošan[as] vai zemes lietošan[as]” minētās direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē jomā.

50

Saistībā ar otro no šiem nosacījumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 46. punktā, lai konstatētu, vai tāda PZKT, par kādu ir runa pamatlietā, nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai IVN Direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, ir jāizskata šī akta saturs un mērķis, ņemot vērā projektu ietekmes uz vidi novērtējuma jomu, kāda ir definēta minētajā direktīvā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 45. punkts).

51

To projektu starpā, kas izklāstīti IVN direktīvas II pielikuma 10. sadaļā, ir infrastruktūras projekti, kuri atbilstoši b) punktam šajā ziņā ietver pilsētu celtniecības projektus.

52

No VTLPĪEK 127. panta formulējuma izriet, ka tāda PZKT, par kādu ir runa pamatlietā, mērķis ir noteikt tādas ģeogrāfiskās zonas kontūru, kurā paredzēts īstenot “pilsētplānošanas pārkvalificēšanas un pilsētvides funkciju attīstīšanas projektu, kurā nepieciešama sauszemes ceļu un sabiedrisko platību izveide, pārveide, paplašināšana, likvidēšana vai pārkare”.

53

Ar savu saturu un mērķi šāds akts, ciktāl ar to tiek prezumēts, ka tas attieksies uz infrastruktūras projektiem kopumā un pilsētu celtniecības projektiem konkrēti, sniedz ieguldījumu šajā pielikumā izklāstīto projektu īstenošanā.

54

Saistībā ar to, vai tāds akts kā apstrīdētais akts nosaka ietvaru, kurā projektu īstenošana varētu tikt atļauta nākotnē, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ir piemērojams ikvienam aktam, ar kuru, nosakot attiecīgajā nozarē piemērojamos noteikumus un kontroles mehānismus, ir definēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums, lai atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Šajā ziņā jēdziens “būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums” ir jāsaprot kvalitatīvā, nevis kvantitatīvā veidā. Ir jānovērš SIVN direktīvā paredzēto saistību iespējamās apiešanas stratēģijas, kuras var izpausties kā pasākumu sadalīšana vairākos pasākumos, tādējādi samazinot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā lietā no iesniedzējtiesas konstatējumiem izriet, ka, lai gan tādā PZKT, par kādu ir runa pamatlietā, pašā par sevi nav ietverti pozitīvi priekšraksti, tā tomēr ļauj atkāpties no pastāvošajām pilsētbūvniecības noteikumiem. Šī tiesa precizē, ka PZKT noteikšana ar apstrīdēto rīkojumu ietver nākotnes pilsētplānošanas projekta principa pieņemšanu, kurš var tikt realizēts ar atkāpju no spēkā esošo pilsētbūvniecības noteikumu vieglākas piemērošanas. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar VTLPĪEK 127. panta 3. punktu un tajā paredzētajiem nosacījumiem būvatļaujas, kuras izsniegtas saistībā ar ģeogrāfisko zonu, kas noteikta ar PZKT, var atkāpties no sektora plāna, pašvaldības attīstības plāna un pašvaldības pilsētvides noteikumiem.

57

Šajā ziņā, ciktāl sektora plāns, pašvaldības attīstības plāns un pašvaldības pilsētvides noteikumi paši par sevi ir plāni un programmas SIVN direktīvas nozīmē, tāda kā pamatlietā aplūkotā PZKT – tā kā ar to tiek grozīts ar šiem plāniem noteiktais ietvars – ir jākvalificē tādā pašā veidā un tai ir jāpiemēro tas pats tiesiskais regulējums.

58

No tā izriet, ka, lai gan šādā aktā nav un nevar būt pozitīvu priekšrakstu, tajā paredzētā iespēja vieglāk saņemt atkāpes no spēkā esošajiem pilsētbūvniecības noteikumiem groza tiesisko regulējumu un līdz ar to pamatlietā apskatītā PZKT ietilpst SIVN direktīvas 2. panta a) punkta un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

59

Ņemot vērā šos elementus, kuru esamību un apjomu saistībā ar attiecīgo aktu tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, ir jāuzskata, ka tāds akts, par kādu ir runa pamatlietā, ietilpst jēdzienā “plāni un programmas” SIVN direktīvas 2. panta a) punkta, 3. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta nozīmē un saistībā ar to ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

60

Treškārt un visbeidzot, iesniedzējtiesa precizē, ka, ja PZKT noteikšana ietver pilsētplānošanas projekta principa akceptēšanu, saistībā ar to vēl ir jāsaņem atļauja, sakarā ar kuru būs nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtējumu IVN direktīvas nozīmē.

61

Ir jāatgādina, ka SIVN direktīvas galvenais mērķis ir veikt vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, to izstrādāšanas laikā un vēl pirms to pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne, C‑41/11, EU:C:2012:103, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā ziņā, kā to ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 39. punktā, no šīs direktīvas 6. panta 2. punkta izriet, ka vides novērtējums ir jāveic cik vien iespējams ātri, lai tajā paustie secinājumi vēl varētu ietekmēt eventuālos lēmumus. Šajā stadijā var tikt izanalizēti dažādie alternatīvas virzieni un var tikt veiktas stratēģiskās izvēles.

63

Turklāt, lai gan SIVN direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja izmantot lietderīgu informāciju, kas saņemta citos lēmumu pieņemšanas līmeņos vai saskaņā ar citiem Savienība leģislatīvajiem instrumentiem, šīs direktīvas 11. panta 1. punktā ir precizēts, ka vides novērtējums, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, neskar IVN direktīvā noteiktās prasības.

64

Turklāt ietekmes uz vidi novērtējums, kas veikts saskaņā ar IVN direktīvu, nevar atbrīvot no pienākuma veikt vides novērtējumu, kas ir prasīts SIVN direktīvā, lai labāk atbildētu uz tās specifiskajiem vides aspektiem.

65

Ciktāl tāds rīkojums, par kādu ir runa pamatlietā, ietver, kā tas ir aprakstīts šī sprieduma 58. punktā, atbilstošo tiesību normu grozīšanu, dodot iespēju bez ierobežojuma atkāpties no pilsētbūvniecības noteikumiem saistībā ar visiem turpmāk realizētajiem projektiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā zonā, šādai iespējai var būt būtiska ietekme uz vidi. Tādējādi ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic attiecīgās pārbaudes, sākotnēji novērtētās ietekmes grozīšana rada nepieciešamību veikt jaunu ietekmes uz vidi novērtējumu.

66

Ar šādu apsvērumu tiek saglabāta SIVN direktīvas lietderīgā iedarbība, garantējot, ka iespējamā būtiskā ietekme uz vidi tiek izvērtēta ietekmes uz vidi novērtējumā.

67

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka SIVN direktīvas 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rīkojums, ar kuru tiek noteikta PZKT, kuras vienīgais mērķis ir noteikt ģeogrāfisko zonu, kurā var tikt īstenots pilsētplānošanas projekts ar mērķi veikt pilsētplānošanas pārkvalificēšanu un pilsētvides funkciju attīstīšanu, kam nepieciešama sauszemes ceļu un sabiedrisko platību izveide, pārveide, likvidēšana vai pārkare, saistībā ar kura realizēšanu tiks atļauts atkāpties no konkrētiem pilsētbūvniecības noteikumiem, ietilpst sakarā ar šo atkāpšanās iespēju jēdzienā “plāni vai programmas”, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas nozīmē un saistībā ar kuriem ir jāveic vides novērtējums.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka rīkojums, ar kuru tiek noteikta pilsētas zemes konsolidācijas teritorija, kuras vienīgais mērķis ir noteikt ģeogrāfisko zonu, kurā var tikt īstenots pilsētplānošanas projekts ar mērķi veikt pilsētplānošanas pārkvalificēšanu un pilsētvides funkciju attīstīšanu, kam nepieciešama sauszemes ceļu un sabiedrisko platību izveide, pārveide, likvidēšana vai pārkare, saistībā ar kura realizēšanu tiks atļauts atkāpties no konkrētiem pilsētbūvniecības noteikumiem, ietilpst sakarā ar šo atkāpšanās iespēju jēdzienā “plāni vai programmas”, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas nozīmē un saistībā ar kuriem ir jāveic vides novērtējums.