–

Bastei Lübbe GmbH & Co. KG vārdā – B. Frommer, R. Bisle un M. Hügel, Rechtsanwälte,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. Scharf, F. Wilman un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punktu un 8. panta 1. un 2. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums – OV 2004, L 195, 16. lpp.) 3. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Bastei Lübbe GmbH & Co. KG – izdevniecība – vēršas pret Michael Strotzer saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir nodarīti autortiesību pārkāpuma dēļ, kurš ir izdarīts, apmainoties ar datnēm.

3

Direktīvas 2001/29 3., 9. un 58. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.   Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

[..]

[..]

3.   Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta “Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” 1. un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

2.   Katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību un/vai pieprasīt rīkojumu vajadzības gadījumā uzlikt arestu nelikumīgajam materiālam, kā arī 6. panta 2. punktā minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem.”

6

Direktīvas 2004/48 3., 10., 20. un 32. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7

Šīs direktīvas 3. pantā “Vispārīgas saistības” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

8

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja kāda puse, iesniedzot prasību, ir sniegusi tai pieejamus pierādījumus, kuri ir pietiekami attiecībā uz minēto prasību, un prasības pamatojumā ir precizējusi pierādījumus, kas ir pretējās puses rīcībā, tad kompetentās tiesu iestādes var prasīt pretējai pusei uzrādīt minētos pierādījumus, ievērojot konfidenciālas informācijas aizsardzības prasības. Šā punkta nolūkā dalībvalstis var paredzēt, ka, lai pierādījumus uzskatītu par pamatotiem, kompetentajām tiesu iestādēm ir jāizvērtē paraugi no ievērojama skaita attiecīgā darba vai cita aizsargāta īpašuma priekšmeta kopiju.”

9

Direktīvas 2004/48 8. pantā “Tiesības uz informāciju” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:

2.   Šā panta 1. punktā minētā informācija ietver:

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas:

[..]

[..].”

10

Šīs direktīvas 13. pantā “Kompensācijas” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram.

[..]

2.   Ja pārkāpējs ir iesaistījies kontrafakta darbībās neapzināti vai viņam nav bijis pamats to apzināties, dalībvalstis var noteikt, ka tiesu iestādes var dot rīkojumu par peļņas vai iepriekš noteiktās kompensācijas atgūšanu.”

11

1965. gada 9. septembraGesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Likums par autortiesībām un blakustiesībām) (BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar 2013. gada 1. oktobra likumu (BGBl. 2013 I, 3728. lpp.), 97. pantā ir noteikts:

“1.   Ja ir prettiesiski pārkāptas autortiesības vai citas ar šo likumu aizsargātas tiesības, cietusī puse var celt prasību par aizskāruma novēršanu, bet, pastāvot atkārtota pārkāpuma izdarīšanas riskam, prasību par atturēšanos no darbības. Pieprasīt atturēties no darbības var arī tad, ja pastāv pārkāpuma pirmreizējas izdarīšanas risks.

2.   Personai, kas darbību veikusi tīši vai aiz neuzmanības, ir jāatlīdzina cietušajai pusei radušies zaudējumi. Aprēķinot zaudējumu apmēru, var ņemt vērā arī peļņu, ko pārkāpējs guvis, pārkāpjot tiesības. Zaudējumu apmēru var aprēķināt arī, pamatojoties uz summu, kas pārkāpējam būtu jāmaksā kā atbilstīga atlīdzība, ja tas būtu lūdzis atļauju izmantot pārkāptās tiesības. Autori, zinātnisku publikāciju autori (70. pants), fotogrāfi (72. pants) un izpildītāji (73. pants) par zaudējumiem, kas nav mantisks zaudējums, var prasīt kompensāciju naudā, ievērojot taisnīguma principu.”

12

Bastei Lübbe kā skaņu ierakstu producēšanas sabiedrībai pieder autortiesības un blakustiesības uz grāmatas audioierakstu.

13

M. Strotzer ir īpašnieks interneta pieslēgumam, kuru izmantojot šī audiogrāmata 2010. gada 8. maijā lejupielādēšanas nolūkā tika piedāvāta tīmekļa datņu apmaiņas vietnes (peer to peer) neierobežotam lietotāju skaitam. Eksperts precīzi saistīja attiecīgo IP adresi ar M. Strotzer.

14

Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Bastei Lübbe brīdināja M. Strotzer, prasot izbeigt konstatēto autortiesību pārkāpumu. Tā kā šis brīdinājums bija bez panākumiem, Bastei Lübbe cēla Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa, Vācija) prasību pret M. Strotzer kā šīs IP adreses īpašnieku, lai saņemtu atlīdzību naudā.

15

Tomēr M. Strotzer apstrīd, ka viņš pats būtu pārkāpis autortiesības, un apgalvo, ka viņa interneta pieslēgums esot bijis pietiekami drošs. Turklāt viņš apstiprina, ka arī ar viņu kopā dzīvojošajiem vecākiem esot bijusi piekļuve šim pieslēgumam, bet, ciktāl viņam zināms, konkrētā darba neesot bijis viņu datorā, viņi par to neko neesot zinājuši un neesot izmantojuši tiešsaistes datņu apmaiņas programmatūru. Turklāt konkrētā pārkāpuma laikā ieinteresētās personas dators esot bijis izslēgts.

16

Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa) noraidīja Bastei Lübbe atlīdzības prasību, pamatojot, ka M. Strotzer nevarot tikt uzskatīts par iespējamo autortiesību pārkāpēju, jo atbilstoši viņa norādītajam arī viņa vecāki esot varējuši veikt konkrēto pārkāpumu.

17

Bastei Lübbe par Amtsgericht München (Minhenes pirmās instances tiesa) nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija).

18

Šī pēdējā minētā tiesa sliecas atzīt M. Strotzer atbildību, jo no ieinteresētās personas paskaidrojumiem neizrietot, ka trešā persona brīdī, kad ir noticis šis pārkāpums, būtu lietojusi interneta pieslēgumu. Tādējādi pastāvot nopietnas aizdomas, ka M. Strotzer ir izdarījis autortiesību pārkāpumu.

19

Tomēr minētajai tiesai esot jāpiemēro Likuma par autortiesībām un blakustiesībām, kurā grozījumi ir izdarīti ar 2013. gada 1. oktobra likumu, 97. pants, kā to ir interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), kurš, kā uzskata iesniedzējtiesa, varētu nepieļaut atbildētāja notiesāšanu.

20

Proti, atbilstoši Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūrai, kā to interpretē iesniedzējtiesa, prasītājam ir jānorāda un jāpierāda autortiesību pārkāpums. Turklāt, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ieskatā, tiek prezumēts, ka interneta pieslēguma īpašnieks ir šādu pārkāpumu veicis, ja tā veikšanas brīdī neviena cita persona nevarēja izmantot šo interneta pieslēgumu. Tomēr, ja interneta pieslēgums nav bijis padarīts par pietiekami drošu vai arī ir bijis apzināti atstāts citu personu rīcībā, tad netiek prezumēts, ka šī pieslēguma īpašnieks ir veicis šo pārkāpumu.

21

Taču šādā gadījumā atbilstoši Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūrai interneta pieslēguma īpašniekam ir sekundārs apgalvojuma pierādīšanas pienākums. Šo sekundāro pierādīšanas pienākumu pieslēguma īpašnieks pietiekami izpilda, informējot, ka citas personas, kuru identitāti tas attiecīgā gadījumā precizē, varēja patstāvīgi piekļūt viņa interneta pieslēgumam un līdz ar to var būt izdarījušas apgalvoto autortiesību pārkāpumu. Ja interneta pieslēguma īpašnieka ģimenes loceklim ir bijusi piekļuve šim interneta pieslēgumam, šim īpašniekam, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā un attiecīgajās Vācijas konstitucionālo tiesību normās garantēto laulības un ģimenes dzīves neaizskaramību, tomēr nav pienākuma sniegt papildu detalizētu informāciju par šī pieslēguma izmantošanas laiku un raksturu.

22

Šādos apstākļos Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Rakstveida apsvērumos Eiropas Komisija apstrīd uzdoto jautājumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tiem esot hipotētisks raksturs. Šie jautājumi attiecoties uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūras saderību ar Savienības tiesībām, lai gan šī judikatūra nav piemērojama pamatlietā.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav izteikt savu viedokli par valsts tiesību normu interpretāciju un piemērojamību vai konstatēt atbilstošus faktus pamatlietas atrisināšanai. Ievērojot kompetences sadalījumu starp Savienības un valsts tiesām, Tiesai ir jāņem vērā viss iesniedzējtiesas nolēmumā definētais konteksts, kādā tiek uzdoti prejudiciāli jautājumi (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, Kostov, C 62/12, EU:C:2013:391, 25. punkts). Nav nozīmes tam, ka šis konteksts ietver faktiskā, normatīvā vai judikatūras rakstura apstākļus.

25

Ciktāl Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūra ir daļa no iesniedzējtiesas definētā konteksta, kurā iekļaujas prejudiciālie jautājumi, šie jautājumi nav atzīstami par nepieņemamiem to, kā tiek norādīts, hipotētiskā rakstura dēļ.

26

Vispirms ir jānorāda, ka ar diviem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem tiek izvirzīta viena un tā pati juridiskā problēma attiecībā uz autortiesību pārkāpuma gadījumā piemērojamo sankciju un veicamo pasākumu raksturu, un tie ir izteikti lielā mēra identiskā redakcijā, kur vienīgā acīmredzamā atšķirība ir tā, ka viens jautājums attiecas uz Direktīvu 2001/29, bet otrais – uz Direktīvu 2004/48.

27

Tomēr ir jāatgādina, ka, ņemot vērā no Savienības tiesību sistēmas vienotības un saskaņotības izrietošās prasības, visas direktīvas intelektuālā īpašuma jomā ir jāinterpretē, ņemot vērā tām kopīgos noteikumus un principus (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2011. gada 30. jūnijs, VEWA, C‑271/10, EU:C:2011:442, 27. punkts).

28

Ņemot vērā šo judikatūru, lai nodrošinātu Direktīvu 2001/29 un 2004/48 savstarpēji papildinošu īstenošanu, uz diviem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāsniedz kopīga atbilde.

29

Ar šiem jautājumiem šī tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 8. panta 1. un 2. punkts, lasot kopsakarā ar tās 3. panta 1. punktu, no vienas puses, un Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punkts, no otras puses, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā tie, kas tiek aplūkoti pamatlietā, saskaņā ar kuriem interneta pieslēguma, kuru izmantojot ir izdarīti autortiesību pārkāpumi datņu apmaiņas rezultātā, īpašnieks nav atzīstams par atbildīgu, ja tas nosauc vismaz vienu ģimenes locekli, kuram ir bijusi iespēja piekļūt šim pieslēgumam, turklāt nesniedzot precizējumus par laiku, kad šis ģimenes loceklis ir izmantojis minēto pieslēgumu, un veidu, kādā pēdējais minētais ir izmantojis šo pieslēgumu.

30

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/29 galvenais mērķis, kā izriet no tās 9. apsvēruma, ir ieviest autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē.

31

Lai nodrošinātu minēto mērķi, Direktīvas 2001/29 8. panta 1. punktā, lasot šīs direktīvas 58. apsvēruma gaismā, ir precizēts, ka dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Šajā pantā ir arī precizēts, ka šīm sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

32

Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 2. punktu katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

33

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2004/48 mērķis, kā ir norādīts tās 10. apsvērumā, ir tuvināt dalībvalstu tiesību sistēmas saistībā ar līdzekļiem, ar kuriem tiek panākta intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni.

34

Šim nolūkam minētās direktīvas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir efektīvi, proporcionāli un preventīvi.

35

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkojamajiem tiesību aktiem tiek prezumēts, ka interneta pieslēguma, kuru izmantojot ir izdarīts autortiesību pārkāpums, īpašnieks ir izdarījis šo pārkāpumu, ja tas ir precīzi identificēts ar tā IP adreses palīdzību un brīdī, kad ir noticis šis pārkāpums, neviena cita persona nav varējusi piekļūt šim pieslēgumam.

36

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka pamatlietā aplūkojamajos valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka šo prezumpciju var atspēkot gadījumā, ja iespēja piekļūt minētajam interneta pieslēgumam ir bijusi citām personām, kas nav minētā interneta pieslēguma īpašnieks. Turklāt, ja šī interneta pieslēguma īpašnieka ģimenes loceklim ir bijusi šī iespēja, šis īpašnieks, ievērojot pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, var izvairīties no savas atbildības, vienīgi norādot uz šo ģimenes locekli, un tam nav pienākuma sniegt papildu precizējumus par laiku, kad minētais ģimenes loceklis izmantoja šo interneta pieslēgumu, un pēdējā minētā veiktās izmantošanas raksturu.

37

Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, ir saderīgs ar prasību attiecīgajai dalībvalstij paredzēt pienācīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem, par kuriem var tikt piemērotas efektīvas un preventīvas sankcijas pret pārkāpējiem, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2001/29 8. panta 1. punktā, lasot to šīs direktīvas 58. apsvēruma gaismā, kā arī ar pienākumu paredzēt efektīvus un preventīvus pasākumus, procedūras un aizsardzības līdzekļus, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, kas ir paredzēts Direktīvas 2004/48 3. panta 1. un 2. punktā.

38

Šajā ziņā pamatlietā aplūkojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka, ja cietusī puse ceļ prasību, interneta pieslēguma, kas ir droši identificēts kā tāds, kas ir autortiesību pārkāpuma pamatā, īpašniekam šī sprieduma 36. punktā atgādinātajos nosacījumos nav pienākuma sniegt pierādījumus, kuri ir tā rīcībā un ir saistīti ar šo pārkāpumu.

39

Tomēr, runājot konkrēti par Direktīvu 2004/48, ar tās 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai pēc puses, kas ir iesniegusi saprātīgi pieejamus un pietiekamus pierādījumus, lai pamatotu savus apgalvojumus, un ir norādījusi tādus pierādījumus savu apgalvojumu atbalstam, kas ir pretējās puses rīcībā, pieteikuma kompetentās tiesu iestādes varētu uzdot, lai pretējā puse uzrādītu šos pierādījumus, neskarot konfidenciālas informācijas aizsardzības nodrošināšanu.

40

Turklāt no Direktīvas 2004/48 20. apsvēruma it īpaši izriet, ka pierādījumiem ir ļoti būtiska nozīme intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatēšanā, un ir jānodrošina, lai faktiski pastāvētu pierādījumu uzrādīšanas, iegūšanas un saglabāšanas līdzekļi.

41

Tātad Direktīvas 2004/48 6. panta 1. punkts, lasot to šīs direktīvas 20. apsvēruma gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir efektīvi jāļauj cietušai pusei iegūt pierādījumus, kas ir vajadzīgi, lai pamatotu savus apgalvojumus, un kas atrodas pretējās puses rīcībā, ciktāl ar šādu pierādījumu sniegšanu tiek ievērota konfidenciālas informācijas aizsardzība.

42

Turklāt, kā jau ir norādīts šī sprieduma 36. punktā, pamattiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību ievērošana, ņemot vērā attiecīgos valsts tiesību aktus, ir šķērslis, kas liedz cietušajai pusei iegūt no pretējās puses nepieciešamos pierādījumus, lai pamatotu savus apgalvojumus.

43

No Direktīvas 2004/48 32. apsvēruma izriet, ka ar to tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas ir atzīti Hartā. It īpaši šī direktīva ir vērsta uz to, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma pilnīgu ievērošanu saskaņā ar Hartas 17. panta 2. punktu.

44

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi rada jautājumu par vairāku pamattiesību, proti, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un intelektuālā īpašuma tiesību, no vienas puses, un tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, no otras puses, aizsardzības prasību nepieciešamo saskaņošanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany, C‑580/13, EU:C:2015:485, 33. punkts).

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Savienības tiesībās ir prasīts, lai dalībvalstis, transponējot direktīvas, balstītos uz tādu to interpretāciju, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, kuras aizsargā Savienības tiesību sistēma. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm pašām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī nav jāizmanto tāda šo direktīvu interpretācija, kas nonāktu konfliktā ar minētajām pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany, C‑580/13, EU:C:2015:485, 34. punkts).

46

Otrkārt, ir jānorāda, ka Hartas 52. panta 1. punktā tostarp ir precizēts, ka visos Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumos ir jārespektē šo tiesību un brīvību būtība un ka no Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums, kas rada Hartā aizsargātu tiesību būtisku aizskārumu, ir jāuzskata par tādu, ar ko netiek ievērota prasība par šāda taisnīga līdzsvara nodrošināšanu starp pamattiesībām, kuras ir jāsaskaņo (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany, C‑580/13, EU:C:2015:485, 35. punkts).

47

Dažādie pamatlietā aplūkojamo valsts tiesību aktu elementi Tiesai ir jāizvērtē, ievērojot šo taisnīgā līdzsvara prasību.

48

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, runājot par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību stricto sensu, no Hartas 7. panta formulējuma izriet, ka ar minēto pantu piešķirtā aizsardzība tiek attiecināta uz “ikvienu personu” un netiek ierobežota tikai ar personas, kurai tiesu iestādes ir uzdevušas sniegt šādus pierādījumus, ģimenes locekļiem, jo šiem ģimenes locekļiem uz šī pamata nav iespējas baudīt īpašu aizsardzību.

49

Tomēr nav apstrīdams arī tas, ka saskaņā ar Hartas 7. pantu personas, kas pieder vienai un tai pašai ģimenei, uz šī pamata var baudīt īpašu aizsardzību, kura ļauj tām nebūt pakļautām pienākumam, ar kuru tām tiek likts sevi savstarpēji apsūdzēt, ja viena vai otra no tām tiek turēta aizdomās par prettiesiskas darbības izdarīšanu.

50

Turklāt Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā, to lasot kopsakarā ar šī panta 1. un 2. punktu, tiek paustas šīs rūpes, jo ar to netiek liegts piemērot valsts normatīvus un administratīvus noteikumus, ar ko pārkāpējam tiek dota iespēja atteikties sniegt informāciju, kuras dēļ viņš būtu spiests atzīt savu vai savu tuvu radinieku dalību intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumā.

51

Tomēr ir jākonstatē, ka, ja tādās situācijās kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, ar valsts tiesisko regulējumu, kā to ir interpretējušas kompetentās valsts tiesas, tiek kavēta valsts tiesas, kas izskata prasību saistībā ar atbildību, iespēja pēc prasītāja pieteikuma pieprasīt sniegt un iegūt pierādījumus, kuri ir saistīti ar pretējās puses ģimenes locekļiem, apgalvota autortiesību pārkāpuma konstatēšana, kā arī personas, kas ir izdarījusi šo pārkāpumu, identificēšana tiek padarīta par neiespējamu, un tādējādi pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un intelektuālā īpašuma pamattiesībām, kuras ir autortiesību īpašniekiem, tiek nodarīts būtisks aizskārums, un tātad netiek ievērota prasība nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām attiecīgajām pamattiesībām (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany, C‑580/13, EU:C:2015:485, 41. punkts).

52

Tātad, piešķirot gandrīz absolūto aizsardzību interneta pieslēguma, kuru izmantojot ir izdarīti autortiesību pārkāpumi datņu apmaiņas rezultātā, īpašnieka ģimenes locekļiem, pamatlietā aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu, pretēji Direktīvas 2001/29 8. panta 1. punktā paredzētajām prasībām, nevar uzskatīt par pietiekami efektīvu un tādu, kas ļautu nodrošināt, ka personai, kas ir izdarījusi minēto pārkāpumu, beigās tiek piemērotas efektīvas un preventīvas sankcijas. Turklāt process, kas tiek uzsākts, izmantojot pamatlietā aplūkojamos tiesību aizsardzības līdzekļus, nevar nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, kas tiek prasīta Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktā.

53

Tomēr situācija būtu citāda, ja, lai izvairītos no tādas iejaukšanās ģimenes dzīvē, kas ir atzīta par nepieļaujamu, tiesību īpašnieku rīcībā būtu cits efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa veids, kas šādos gadījumos it īpaši ļautu atzīt attiecīgā interneta pieslēguma īpašnieka civiltiesisko atbildību.

54

Turklāt iesniedzējtiesai kā pēdējai instancei ir jāpārbauda, vai attiecīgā gadījumā konkrētajās valsts tiesībās ir citi līdzekļi, procedūras un tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļautu kompetentajām tiesu iestādēm uzdot sniegt nepieciešamo informāciju, kura tādos apstākļos kā tie, kas pastāv pamatlietā, ļauj pierādīt autortiesību pārkāpumu, kā arī identificēt personu, kas to ir izdarījusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Coty Germany, C‑580/13, EU:C:2015:485, 42. punkts).

55

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 8. panta 1. un 2. punkts, lasot kopsakarā ar tās 3. panta 1. punktu, no vienas puses, un Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punkts, no otras puses, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā tie, kas tiek aplūkoti pamatlietā, kurus ir interpretējusi kompetentā valsts tiesa, saskaņā ar kuriem interneta pieslēguma, kuru izmantojot ir izdarīti autortiesību pārkāpumi datņu apmaiņas rezultātā, īpašnieks nav atzīstams par atbildīgu, ja tas nosauc vismaz vienu savas ģimenes locekli, kuram ir bijusi iespēja piekļūt šim pieslēgumam, turklāt nesniedzot precizējumus par laiku, kad šis ģimenes loceklis ir izmantojis minēto pieslēgumu, un veidu, kādā pēdējais minētais ir izmantojis šo pieslēgumu.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 8. panta 1. un 2. punkts, lasot kopsakarā ar tās 3. panta 1. punktu, no vienas puses, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 3. panta 2. punkts, no otras puses, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā tie, kas tiek aplūkoti pamatlietā, kurus ir interpretējusi kompetentā valsts tiesa, saskaņā ar kuriem interneta pieslēguma, kuru izmantojot ir izdarīti autortiesību pārkāpumi datņu apmaiņas rezultātā, īpašnieks nav atzīstams par atbildīgu, ja tas nosauc vismaz vienu savas ģimenes locekli, kuram ir bijusi iespēja piekļūt šim pieslēgumam, turklāt nesniedzot precizējumus par laiku, kad šis ģimenes loceklis ir izmantojis minēto pieslēgumu, un veidu, kādā pēdējais minētais ir izmantojis šo pieslēgumu.