1.

Šajā lietā pirmajā prejudiciālajā jautājumā Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) vēlas zināt, vai saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ( 2 ) trešās valsts valstspiederīgajam izsniegta uzturēšanās atļauja, kas saņemta, pamatojoties uz krāpniecisku informāciju, kuru sniedzis apgādnieks ( 3 ), var tikt atsaukta, ja tās īpašnieks nezināja par minētās informācijas krāpniecisko raksturu. Līdzīgi otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas saprast, vai, lai zaudētu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kas izriet no Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji ( 4 ), ir nepieciešams, lai šī statusa īpašnieks būtu zinājis par krāpšanu, jo minētais statuss būtu ticis iegūts, pamatojoties uz krāpniecisku informāciju.

2.

Protams, kā norādījis ģenerāladvokāts M. B. Elmers [M. B. Elmer] secinājumos lietā Kol (C‑285/95, EU:C:1997:107, 19. punkts), ja tiktu sankcionēta krāpšana nolūkā iegūt uzturēšanās atļaujas, tad “par nosodāmu rīcību tiktu sniegta balva, kas citiem būtu nevis atturēšana, bet pamudinājums iesniegt viltotas deklarācijas dalībvalstu iestādēm, kuras pilda ārvalstnieku policijas funkcijas”. Tomēr pamatlietā personas, kas saņēma prejudiciālajos jautājumos minētās uzturēšanās atļaujas, nezināja par krāpniecisko raksturu, kas piemita informācijai, kuru tās sniedza, pamatojot pieteikumus nolūkā iegūt šīs atļaujas. Tātad tās cieš no citas personas īstenotas krāpšanas sekām.

3.

Tiesai jau ir bijis jālemj par Turcijas viesstrādnieka krāpnieciski iegūtas uzturēšanās atļaujas ietekmi uz tiesībām, kas viņa ģimenes locekļiem izriet no EEK un Turcijas Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas starp Eiropas Kopienu un Turciju attīstību 7. panta pirmās daļas ( 5 ). Turpretim tai nekad nav jautāts par to, vai, ja krāpnieciskie dokumenti tikuši izmantoti, pamatojot uzturēšanās atļaujas pieteikumus saistībā ar, pirmkārt, ģimenes atkalapvienošanos un, otrkārt, pastāvīgu uzturēšanos, šādi iegūtās atļaujas var atsaukt ar atpakaļejošu spēku krāpšanas dēļ gadījumā, ja to īpašnieki nezināja par minēto dokumentu krāpniecisko raksturu. Līdz ar to šī lieta sniegs Tiesai iespēju noskaidrot šo jautājumu, kas prasa izskatīt mijiedarbību starp krāpšanu un krāpniecisku nolūku.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunktu:

“Dalībvalstis var arī noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkos vai atsaukt vai atteikties atjaunot ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju, ja konstatē, ka:

5.

Atbilstoši Direktīvas 2003/86 17. pantam “Dalībvalstis pienācīgi ņem vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa uzturēšanās laiku dalībvalstī un ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti, ja pieteikumu [..] atsauc vai atsaka pagarināt uzturēšanās atļauju [..]”.

6.

Direktīvas 2003/109 9. panta “Statusa atsaukšana vai zaudēšana” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Pastāvīgajiem iedzīvotājiem vairs nav tiesību saglabāt pastāvīgā iedzīvotāja statusu šādos gadījumos:

7.

Ar Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums, Nīderlande, turpmāk tekstā – “Vw 2000”) 18. panta 1. punkta ievaddaļu un c) apakšpunktu, lasot tos kopā ar šī paša likuma 19. pantu, ir īstenots Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Vw 2000 18. panta 1. punkta ievaddaļā un c) apakšpunktā ir noteikts:

“Pieteikums pagarināt 14. pantā paredzētās termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņu var tikt noraidīts, ja [..] ārvalstnieks ir sniedzis neprecīzu informāciju vai nav sniedzis informāciju, lai gan šī informācija būtu izraisījusi sākotnējā izsniegšanas vai pagarināšanas pieteikuma noraidīšanu.”

8.

Vw 2000 19. pantā ir noteikts:

“Termiņuzturēšanās atļauju var atsaukt 18. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ, izņemot b) apakšpunktā minēto iemeslu [..].”

9.

Saskaņā ar Vw 2000 20. panta 1. punktu ( 6 ):

“Mūsu ministra kompetencē ir:

10.

Vw 2000 21. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Piemērojot [Direktīvas 2003/109] 8. panta 2. punktu, pieteikumu par 20. pantā paredzētās beztermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanu vai grozīšanu var noraidīt tikai tad, ja:

[..]

[..]

[..].”

11.

Prasītājs Y. Z. (turpmāk tekstā – “tēvs”), trešās valsts valstspiederīgais, saņēma vairākas uzturēšanās atļaujas saskaņā ar valsts tiesībām saistībā ar viņa apgalvoto darbību sabiedrības vadītāja amatā, kas izrādījās fiktīva ( 7 ). Nav apstrīdēts, ka tēvs uzturēšanās atļaujas ir ieguvis krāpnieciski.

12.

2002. gada 31. janvārī ģimenes atkalapvienošanās nolūkā prasītājs Z. Z. (turpmāk tekstā – “dēls”), dzimis 1991. gadā, un prasītāja Y. Y. (turpmāk tekstā – “māte”), abi divi – trešās valsts valstspiederīgie, saņēma parasto termiņuzturēšanās atļauju Direktīvas 2003/86 2. panta d) punkta izpratnē ( 8 ) (turpmāk tekstā – “uzturēšanās atļauja saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos”). Ar 2007. gada 21. marta lēmumiem māte un dēls saskaņā ar Direktīvas 2003/109 7. un 8. pantu saņēma parasto pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kuras derīguma termiņš sākās 2006. gada 18. oktobrī, ar norādi “pastāvīgais iedzīvotājs – EK” (turpmāk tekstā – “pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja”).

13.

Ar 2014. gada 29. janvāra lēmumiem Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande, turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) ar atpakaļejošu spēku, pirmkārt, atsauca mātei un dēlam piešķirtās uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos un, otrkārt, piemērojot Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu, viņiem izsniegtās pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas (turpmāk tekstā – “2014. gada 29. janvāra lēmumi par atsaukšanu”). Viņš tiem uzdeva nekavējoties atstāt Nīderlandi un attiecībā uz viņiem pieņēma ieceļošanas aizliegumu. 2014. gada 29. janvāra lēmumus par atsaukšanu pamatoja fakts, ka mātes un dēla uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos bija izsniegtas, pamatojoties uz krāpnieciskām izziņām, kuras bija sagatavojis tēva apgalvotais darba devējs, lai pierādītu, ka tēvam bija stabili, regulāri un pietiekami ienākumi, kas prasīti Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Līdzīgi arī mātei un dēlam izsniegtās pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas bija iegūtas krāpnieciski, jo, pirmkārt, tās bija izsniegtas, pamatojoties uz neprecīzu pieņēmumu, ka mātes un dēla uzturēšanās saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos bija likumīga, un, otrkārt, tēva darba devēja krāpnieciskās izziņas arī bija iesniegtas, lai pierādītu, ka viņiem bija stabili, regulāri un pietiekami ienākumi Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Valsts sekretārs uzskata, ka tam, vai māte un dēls bija vai nebija informēti par tēva īstenoto krāpšanu un vai viņi zināja vai ne par izziņu krāpniecisko raksturu, nav nozīmes, atbildot uz jautājumu, vai viņu uzturēšanās atļaujas bija saņemtas krāpnieciski. Tāpat neesot nozīmes tam, ka dēls, kurš uzturēšanās atļauju pieteikumu iesniegšanas brīdī nebija sasniedzis pilngadību, nebija minētos pieteikumus parakstījis pats.

14.

Ar 2015. gada 4. maija lēmumu valsts sekretārs atzina par nepamatotiem iebildumus pret 2014. gada 29. janvāra lēmumiem. Ar 2016. gada 31. maija nolēmumu rechtbank Den Haag zittingsplaats Amsterdam (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Amsterdamā, Nīderlande) daļēji atcēla un daļēji apstiprināja šos lēmumus. Tēvs, māte, dēls un valsts sekretārs iesniedza apelācijas sūdzības par šo lēmumu Raad van State (Valsts padome).

15.

Tēvs, māte un dēls uzskata, ka rechtbank Den Haag zittingsplaats Amsterdam (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Amsterdamā) nav ņēmusi vērā faktu, ka nedz māte, nedz dēls nevienā brīdī nav paši īstenojuši krāpnieciskas darbības. Turklāt viņi uzskata, ka Savienības tiesībās garantētais tiesiskās drošības princips neļauj atņemt viņiem pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļaujas. Šajā ziņā viņi atsaucas uz 2008. gada 18. decembra spriedumu Altun (C‑337/07, EU:C:2008:744).

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka jautājumam par to, kurš ir īstenojis krāpšanu, šķiet, nav nozīmes, ņemot vērā Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu. Tomēr tā uzsver, pirmkārt, ka formulējums “nepatiesa vai maldinoša informācija” un “īstenota krāpšana”, kas lietots Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kā arī jēdziens “negodīgi”, kas ietverts Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, norāda, ka ir jābūt runai par zināmu nodomu vai vainu. Otrkārt, tā norāda, ka Komisijas 2009. gada 2. jūlija Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (turpmāk tekstā – “norādījumi, kā piemērot Direktīvu 2004/38”) ( 9 ), jēdziens “krāpšana” ir definēts kā “apzināta maldināšana vai viltus ar mērķi iegūt direktīvā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties”. Savukārt Tiesas judikatūra, pēc šīs tiesas domām, nesniedz pietiekamus elementus jēdziena “krāpšana” interpretācijai.

17.

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, lai atsauktu mātes un dēla uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, atbilstoši Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunktam ir svarīgi zināt, vai šie minētie ir bijuši informēti, ka izziņas par tēva nodarbinātību ir krāpnieciskas ( 10 ).

19.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību subjekti nevar atsaukties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā ( 11 ). Šis princips, ko Tiesa atkārtoti apstiprinājusi neatkarīgi no aplūkotās jomas, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas ir piemērojams neatkarīgi no jebkādas īstenošanas Eiropas vai valstu tiesību aktos ( 12 ). Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesību vai priekšrocības atteikums ļaunprātīgu vai krāpniecisku faktu dēļ ir vienīgi sekas konstatējumam, ka krāpšanas vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā objektīvie apstākļi, kas prasīti, lai iegūtu vēlamo priekšrocību, patiesībā nav izpildīti, līdz ar to šāds atteikums neprasa specifisku tiesisko pamatu ( 13 ). Šķiet, Tiesa piemēro šo judikatūru gan krāpšanas, gan tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos ( 14 ). Valsts tiesām katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz objektīviem elementiem, ir jāņem vērā attiecīgo personu ļaunprātīga vai krāpnieciska rīcība, lai vajadzības gadījumā viņām atteiktu iespēju izmantot norādītās Savienības tiesību normas, un vienmēr, novērtējot šādu rīcību, jāņem vērā attiecīgo normu mērķis ( 15 ).

20.

Šis vispārējais krāpšanas un tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir piemērojams arī likumīgas imigrācijas jomā. No Komisijas Paziņojuma Eiropas Parlamentam un Padomei par norādījumiem, kā piemērot Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (turpmāk tekstā – “norādījumi, kā piemērot Direktīvu 2003/86”) ( 16 ) izriet, ka “ļoti būtiski ir veikt pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību un krāpniecību direktīvā norādīto tiesību izmantošanā. Gan sabiedrības, gan patieso pieteikumu iesniedzēju interesēs Komisija aicina dalībvalstis stingri rīkoties saskaņā ar 16. panta 2. un 4. punkta noteikumiem”.

21.

2018. gada 6. februāra spriedumā Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 50.–53. punkts) Tiesa precizēja, ka “krāpšanas konstatēšana balstās uz tādu netiešu pierādījumu kopumu, kuri pierāda, ka ir izpildīts viens objektīvs un viens subjektīvs elements” ( 17 ). Objektīvo elementu veido tas, ka nav izpildīti nosacījumi Savienības tiesībās paredzētās priekšrocības iegūšanai ( 18 ). Subjektīvais elements ir ieinteresēto personu nodoms apiet piemērojamos tiesību aktos paredzētos nosacījumus vai no tiem izvairīties nolūkā iegūt attiecīgo priekšrocību ( 19 ). Tādējādi krāpnieciska iegūšana var būt “tīša darbība”, piemēram, tādu faktu norādīšana, kas neatbilst realitātei, vai “tīša bezdarbība”, piemēram, būtiskas informācijas nesniegšana nolūkā izvairīties no attiecīgo tiesību aktu piemērošanas nosacījumiem ( 20 ).

22.

Tas, vai pamatlietas apstākļos ir izpildīti elementi, kas veido krāpšanu, ir jāpārbauda šīs judikatūras gaismā.

23.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma iesniegšanas brīdī kā dokumentāri pierādījumi tika izmantoti viltoti vai krāpnieciski dokumenti ( 21 ), lai apliecinātu, ka ir ievērots Direktīvas 2003/86 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā izvirzītais nosacījums par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem ienākumiem. Šādos apstākļos, ja no minēto dokumentu neesamības izrietētu, ka šajā pantā izvirzītais nosacījums nav izpildīts, tad krāpšanas konstatācijai nepieciešamais objektīvais elements, kas definēts 2018. gada 6. februāra spriedumā Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63), būtu konstatēts. Šajā ziņā atgādināšu, ka 2012. gada 6. decembra spriedumā O u.c. (C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 72. punkts) Tiesa precizēja, ka principā ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu individuālas izskatīšanas, ko prasa Direktīva 2003/86, priekšmets ir apgādnieka ienākumi, nevis tā trešās valsts valstspiederīgā ienākumi, kuram tiek prasītas uzturēšanās tiesības. Tāpat kā Eiropas Komisija norādījumos, kā piemērot Direktīvu 2003/86, arī es uzskatu, ka, lietojot vārdu “principā”, Tiesa vismaz paredz, ka normai, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā apgādnieka ienākumi, ir iespējami izņēmumi atsevišķos gadījumos, ja šos izņēmumus pamato īpaši apstākļi ( 22 ).

24.

Savukārt subjektīvais elements, kas nepieciešams krāpšanas konstatācijai, saskaņā ar definīciju, kas sniegta 2018. gada 6. februāra spriedumā Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 52. punkts), piemērojot to pamatlietas apstākļiem, atbilst ieinteresētās personas nodomam apiet uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos izsniegšanas nosacījumus vai no tiem izvairīties, lai iegūtu ar šo atļauju saistīto priekšrocību. No šīs definīcijas izriet, ka šis elements ir jāizvērtē attiecībā uz personu, kura vēlas iegūt priekšrocību, kas izriet no Savienības tiesību normām. Pamatlietas apstākļos šis vērtējums tātad ir jāveic par personu, kura ir iesniegusi ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu.

25.

Šajā ziņā tas, ka Direktīvas 2003/86 16. panta [2. punkta] a) apakšpunkts ir formulēts pasīvā formā (“ir izmantot[i] [..] viltoti vai falsificēti dokumenti” un “īstenota krāpšana”), nenozīmē, ka nav svarīgi, kurš ir īstenojis krāpšanu, kā uzskata iesniedzējtiesa, Eiropas Komisija un Polijas valdība. Patiesībā man šķiet, ka šāds formulējums izriet no fakta, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 5. panta 1. punktu dalībvalstis var izlemt, ka ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu var iesniegt vai nu apgādnieks, vai ģimenes loceklis.

26.

Šķiet, ka pamatlietā ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu iesniedza tēvs kā apgādnieks. Ja tā tas patiešām bija, tad būtu pierādīts arī subjektīvais krāpšanas elements, jo tēvs zināja par dokumentu, kurus viņš iesniedza ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma pamatojumam, krāpniecisko raksturu.

27.

Taču atgādināšu, ka, pat ja ir pierādīta krāpšana Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, dalībvalstu atbildīgajām iestādēm pirms lēmuma pieņemšanas par uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai par apgādnieka vai viņa ģimenes locekļu izraidīšanas pasākumu ir jāveic vērtējums saskaņā ar šīs direktīvas 17. pantu ( 23 ). Tajā dalībvalstīm it īpaši ir uzlikts pienākums “pienācīgi ņemt vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa uzturēšanās laiku dalībvalstī un ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti” ( 24 ).

28.

Jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka ar Direktīvas 2003/86 17. pantu ir noteikts pienākums individualizēt atkalapvienošanās pieteikumu izskatīšanu ( 25 ) un ka valstu atbildīgajām iestādēm, īstenojot Direktīvu 2003/86 un tātad arī pieņemot lēmumu par uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos atsaukšanu, ir jāveic līdzsvarots un saprātīgs visu iesaistīto interešu izvērtējums ( 26 ). Tātad šāda atsaukšana nevar notikt automātiski.

29.

Iesniedzējtiesa neuzdod jautājumus par vērtējumu saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu vai par izraidīšanas pasākuma, kas veikts attiecībā uz māti un dēlu, likumību. Tādēļ sniegšu tikai divas nākamās piezīmes.

30.

Pirmkārt, tas, ka māte un dēls nav individuāli atbildīgi par krāpšanu, bet cieš no tās sekām, manuprāt, ir pienācīgi jāņem vērā, veicot uz Direktīvas 2003/86 17. pantu balstītu vērtējumu. Faktiski šis pants liek sekot tam, lai atbildīgo valsts iestāžu paredzētie atsaukšanas un izraidīšanas pasākumi būtu samērīgi un tiktu izvērtēti, raugoties no visu attiecīgās lietas faktisko un personisko apstākļu skatpunkta ( 27 ).

31.

Otrkārt, no Direktīvas 2003/86 2. apsvēruma izriet, ka ar to tiek atzītas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Pamattiesību hartas 7. pantā, kurā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, ir atzītas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ( 28 ). Tātad vērtējums saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu ir jāveic, raugoties no šo tiesību skatpunkta un ņemot vērā, no vienas puses, ģimenes atkalapvienošanās tiesību īpašnieka “uzturēšanās laiku dalībvalstī” ( 29 ) un, no otras puses, “ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti” ( 30 ).

32.

Uzturēšanās laiks kā elements, kas jāņem vērā, līdzsvarojot iesaistītās intereses, ir saistīts ar pieņēmumu, ka jo ilgāk kāda persona uzturas noteiktā dalībvalstī, jo spēcīgāka ir tās saikne ar šo valsti un jo vājāka saikne ar tās izcelsmes valsti ( 31 ). Šajā kontekstā it īpaši būtu jāņem vērā to trešo valstu valstspiederīgo īpašā situācija, kuri ir pavadījuši lielāko dzīves daļu attiecīgajā dalībvalstī, tajā uzauguši un ieguvuši izglītību ( 32 ). Turpretim ieinteresētās personas ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamība ar tās izcelsmes valsti ir vērtējama, balstoties uz tādiem apstākļiem kā, piemēram, ģimenes loks šajā valstī, ceļojumi uz šo valsti vai uzturēšanās posmi tajā, vai arī minētās valsts valodas zināšanu līmenis ( 33 ).

33.

Pamatlietā no lēmuma uzdot prejudiciālus jautājumus izriet, ka apgādnieks uzturas Nīderlandē vairāk nekā 17 gadus un māte ar dēlu – vairāk nekā 16 gadus, turklāt dēlam bija tikai 11 gadu, kad viņš ieradās Nīderlandē ( 34 ). Tādēļ nevar izslēgt, ka šajā periodā viņi bija izveidojuši ciešu saikni ar Nīderlandi, turpretim saikne ar viņu izcelsmes valsti jau vairs praktiski nepastāv vai ir ļoti vāja. Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka viņu uzturēšanās atļauju saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos atsaukšanas un iespējamas izraidīšanas sekas būtu pārāk smagas, pat nesamērīgas.

34.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādas uzturēšanās atļaujas atsaukšana, kas piešķirta ģimenes atkalapvienošanās nolūkā kā atvasinātas tiesības un kas iegūta, balstoties uz krāpniecisku informāciju, ja ir pierādīts personas, kura ir iesniegusi ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu, nodoms apiet šīs atļaujas piešķiršanas noteikumus vai izvairīties no to piemērošanas, un tas tā ir pat gadījumā, ja šīs atļaujas īpašnieks nezināja par minētās informācijas krāpniecisko raksturu. Dalībvalstu atbildīgajām iestādēm pirms šādas atļaujas atsaukšanas ir jānovērtē visu iesaistīto pušu intereses saskaņā ar Direktīvas 2003/86 17. pantu un jāveic šis vērtējums, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, tostarp faktu, ka uzturēšanās atļaujas īpašnieks nebija ne īstenojis krāpšanu, kas izraisīja šīs atļaujas saņemšanu, ne arī par to zinājis.

35.

Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietas apstākļos tam ir pretrunā pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšana mātei un dēlam ( 35 ).

36.

Precīzāk, iesniedzējtiesa vēlas saprast, vai tas, ka dēls un māte nav zinājuši par darba izziņu, ko tēvs kā dokumentāros pierādījumus bija iesniedzis nolūkā iegūt minēto statusu, krāpniecisko raksturu, būtu bijis jāņem vērā, kad valsts sekretārs pieņēma 2014. gada 29. janvāra lēmumus par atsaukšanu.

37.

Kā norādīts Direktīvas 2003/109 2. apsvērumā, tās mērķis ir īstenot Tamperes 1999. gada 15. un 16. oktobra deklarāciju, kuras noslēgumā Eiropadome paziņoja, ka “trešo valstu valstspiederīgo juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu valstspiederīgo juridiskajam statusam un ka personai, kura likumīgi uzturas dalībvalstī laika periodu, kas vēl jānosaka, un kurai ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, šajā dalībvalstī būtu jāpiešķir vienotu tiesību kopums, kuras cik vien iespējams līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām”. Trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs, integrācija ir Direktīvas 2003/109 galvenais mērķis, kā it īpaši izriet no tās 4., 6. un 12. apsvēruma ( 36 ). Šī mērķa īstenošanas nolūkā Direktīva 2003/109 garantē trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu, vienlīdzīgu attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem jomās, kas uzskaitītas minētās direktīvas 11. panta 1. punkta a)–h) apakšpunktā, uzņemošās dalībvalsts teritorijas robežās.

38.

Turklāt, kā Tiesa norādīja 2012. gada 24. aprīļa sprieduma Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233) 66. un 67. punktā, ar Direktīvu 2003/109 izveidotajā sistēmā pastāvīgā iedzīvotāja statusa, kas tajā paredzēts, iegūšana ir pakļauta īpašai procedūrai un konkrētiem nosacījumiem. Tās 4. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas ( 37 ); tās 5. pantā ir noteikts, ka šī statusa iegūšanai ir jāpierāda, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš lūdz šādu statusu, ir pietiekami ienākumi un veselības apdrošināšana; visbeidzot, tās 7. pantā ir precizētas procesuālās prasības, kas jāievēro.

39.

Direktīvas 2003/109 9. panta “Statusa atsaukšana vai zaudēšana” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka tad, ja tiek atklāts, ka pastāvīgā iedzīvotāja statuss iegūts negodīgi, šis statuss tiek zaudēts ( 38 ).

40.

Neviens elements šī panta formulējumā īpaši nenorāda, ka “negodīga iegūšana” paredzētu nodoma elementu.

41.

Tomēr, kā atgādināju šo secinājumu 21. un 22. punktā, krāpšanas konstatējums, kā izriet no 2018. gada 6. februāra sprieduma Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 50. punkts), nozīmē, ka ir pārbaudīts, vai pastāv saskanīgs norāžu kopums, kas pierāda objektīva un subjektīva elementa izpildi. Tādēļ var tikt sodīta vienīgi tāda krāpšana, ko faktiski un ar nodomu ir īstenojis trešās valsts valstspiederīgais, kurš iesniedzis pieteikumu pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai.

42.

Tas, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai, kā uzsver Komisija, ir svarīga ietekme it īpaši attiecībā uz uzturēšanos citās dalībvalstīs ( 39 ), neliek apšaubīt nepieciešamību attiecībā uz personu, kura lūdz piešķirt šo statusu, pierādīt nodomu apiet piemērojamās tiesību normas. Turklāt norādīšu, ka pretēji Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kurā atsaukšanas iemeslu starpā ir minēts tas, ka vienkārši izmantota “nepatiesa vai maldinoša informācija” vai “viltoti vai falsificēti dokumenti”, Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir minēts vienīgi, ka statuss “iegūts negodīgi”. Neietekmējot sniedzamo Direktīvas 2003/86 16. panta 2. punkta interpretāciju, tas, manuprāt, parāda likumdevēja vēlmi 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pastāvīgā iedzīvotāja statusa zaudēšanu attiecināt vienīgi uz tiem gadījumiem, kuros ir pierādīts krāpniecisks nodoms. Tāpat uzsvēršu, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršana paredz ieinteresētās personas augstu integrācijas līmeni ( 40 ) un personisko iesaisti ( 41 ) uzņemošajā dalībvalstī, kas, manuprāt, ir pretrunā pārlieku plašai minētā statusa atsaukšanas nosacījumu interpretācijai.

43.

Visbeidzot, tā kā ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, kas piešķirtas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, ir tiesības, kas atvasinātas no apgādnieka tiesībām, pastāvīgā iedzīvotāja statuss saskaņā ar Direktīvu 2003/109 ir privātas tiesības, kas iegūtas, ieinteresētajai personai iesniedzot pieteikumu savā vārdā. Šim nošķīrumam būtu vēl jo vairāk mūs jāmudina attiecībā uz šo statusu noraidīt argumentu, ko tiesas sēdē it īpaši aizstāvēja Komisija un kas balstīts uz maksimu “fraus omnia corrumpit”, un kas liktu trešās personas īstenotai krāpšanai piešķirt noteicošo lomu minētā statusa atsaukšanā. Šādam argumentam ir spēcīgi pretrunā Tiesas īstenotā individuālo tiesību aizsardzības tradīcija.

44.

Pamatlietā, runājot par objektīvo elementu, kas nepieciešams krāpšanas konstatācijai, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka mātei un dēlam nebija pašiem savu stabilu, regulāru un pietiekamu ienākumu Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 42 ). Turklāt, kā uzsvērusi iesniedzējtiesa, tā kā mātes un dēla uzturēšanās atļaujas saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos bija iegūtas, pamatojoties uz krāpnieciskiem dokumentiem, Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktā izvirzītais likumīgas uzturēšanās nosacījums principā nebija izpildīts pieteikuma pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai iesniegšanas brīdī. No tā izriet, ka attiecībā uz māti un dēlu nebija izpildīti šajā direktīvā izvirzītie nosacījumi, un līdz ar to ir pierādīts objektīvais elements, kas nepieciešams krāpšanas konstatācijai, kā definēts 2018. gada 6. februāra spriedumā Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 51. punkts).

45.

Savukārt subjektīvais elements, kas nepieciešams krāpšanas konstatācijai, saskaņā ar 2018. gada 6. februāra spriedumā Altun u.c. (C‑359/16, EU:C:2018:63, 52. punkts) sniegto definīciju, piemērojot to pamatlietas apstākļiem, atbilst pieteikuma iesniedzēja nodomam apiet pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas noteikumus vai izvairīties no to piemērošanas, lai iegūtu ar šo statusu saistīto priekšrocību. Tādējādi vienīgi tas, ka māte un dēls būtu zinājuši par tēva īstenoto krāpšanu, un viņu vēlme gūt no tā labumu būtu pamatojuši krāpniecisku iegūšanu Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Iesniedzējtiesa precizē, ka māte un dēls nezināja par tēva darba devēja izziņu – kuras viņi iesniedza kā dokumentārus pierādījumus tam, ka viņi atbilst Direktīvas 2003/109 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, – krāpniecisko raksturu. Tādēļ nešķiet, ka pamatlietā māte un dēls būtu apzināti mēģinājuši apiet šo nosacījumu. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā tiešām ir.

46.

Ar nosacījumu, ka tiks veikta šāda pārbaude, tam, ka mātei un dēlam nav bijis nodoma apiet pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas nosacījumus, jābūt par pamatu krāpšanas izslēgšanai.

47.

Šajā posmā ir svarīgi norādīt, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas apstākļu neesamības a posteriori konstatācija nav starp minētā statusa atsaukšanas vai zaudēšanas iemesliem, kas izsmeļoši paredzēti Direktīvas 2003/109 9. pantā. Saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punktu “pastāvīgā iedzīvotāja statuss ir pastāvīgs saskaņā ar 9. pantu [izņemot 9. pantā minētos gadījumus]”, kas nozīmē, ka, izņemot gadījumos, kas izsmeļoši uzskaitīti pēdējā minētā pantā ( 43 ), minēto statusu nevar zaudēt vai atsaukt ( 44 ). Faktiski, kā izriet no Direktīvas 2003/109 sagatavošanas darbiem, pastāvīgā iedzīvotāja statusam tā īpašniekam ir jānodrošina maksimāla tiesiskā noteiktība ( 45 ).

48.

Ir taisnība, ka Tiesa 2014. gada 17. jūlija spriedumā Tahir (C‑469/13, EU:C:2014:2094, 30. un 34. punkts) ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktā paredzētais nosacījums par likumīgu un nepārtrauktu uzturēšanos attiecīgās dalībvalsts teritorijā piecus gadus pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas ir obligāts nosacījums, lai varētu iegūt šajā direktīvā paredzēto pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tomēr šis spriedums attiecas vienīgi uz pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieteikuma atteikumu. Šajā spriedumā nav precizēts, ka šī nosacījuma neizpilde, kas konstatēta a posteriori, nozīmē pastāvīgā iedzīvotāja statusa zaudēšanu.

49.

No tā izriet, ka, tā kā netika konstatēta krāpšana, Direktīvā 2003/109 nebija likumīga pamata mātes un dēla pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšanai.

50.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2003/109 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā pastāvīgā iedzīvotāja statusa atsaukšana, ja šī statusa īpašnieks nav zinājis par tās informācijas krāpniecisko raksturu, kuru viņš sniedza sava pieteikuma pamatojumam un uz kuras pamata minētais statuss tika piešķirts.

51.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Raad van Staat (Valsts padome, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: