1. 

Šis 2017. gada 23. maija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas–Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) Tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 29. maijā, ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( 2 ) 2.–5. pantu.

2. 

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp sabiedrību Levola Hengelo BV (turpmāk tekstā – “Levola”) un sabiedrību Smilde Foods BV (turpmāk tekstā – “Smilde”), diviem uzņēmumiem, kas ražo pārtikas produktus, par Smilde it kā veiktu Levola autortiesību pārkāpumu attiecībā uz smērējama krējuma siera ar zaļumiem “Heksenkaas” jeb “Heks’nkaas” (turpmāk tekstā – “Heksenkaas”) garšu ( 3 ).

3. 

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai izspriestu šo strīdu, tai it īpaši ir jāzina, vai Savienības tiesības, precīzāk, Direktīva 2001/29, pieļauj autortiesību aizsardzību pārtikas produkta garšai.

4.

Bernē 1886. gada 9. septembrī parakstītās Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts), redakcijā ar 1979. gada 28. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), 2. pantā ir noteikts:

“1.   Termins “literatūras un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas, kā, piemēram, grāmatas, brošūras un citus rakstveida darbus; lekcijas, runas, sprediķus un citus līdzīga rakstura darbus; dramatiskos un muzikāli dramatiskos darbus; horeogrāfiskos darbus un pantomīmas; muzikālās kompozīcijas ar tekstu vai bez teksta; kinematogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izteikti kinematogrāfijai analoģiskā veidā; zīmējumus, glezniecības, arhitektūras, tēlniecības, grafikas un litogrāfijas darbus; fotogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izpildīti fotogrāfijai analoģiskā veidā; lietišķās mākslas darbus; ilustrācijas, ģeogrāfiskās kartes, plānus, skices un trīsdimensiju darbus, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju, arhitektūru vai zinātni.

2.   Tomēr [Eiropas] Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt, ka minētie darbi vispār vai pie kādām atsevišķām kategorijām piederoši darbi netiek aizsargāti, ja tie nav fiksēti jebkādā materiālā formā.

[..]

5.   Literatūras un mākslas darbu krājumi, piemēram, enciklopēdijas un antoloģijas, kas materiālu atlases un izkārtojuma ziņā ir intelektuāla jaunrades darba rezultāti, kā tādi tiek aizsargāti, neaizskarot katra atsevišķa darba – šāda krājuma daļas – autora tiesības.

6.   Darbi, kas norādīti šajā pantā, bauda aizsardzību visās Savienības valstīs. Šī aizsardzība tiek īstenota autora un viņa tiesību pārņēmēju labā.

[..]”

5.

Saskaņā ar Bernes konvencijas 9. panta 1. punktu:

“Saskaņā ar šo konvenciju aizsargājamo literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut reproducēt šos darbus jebkurā veidā un formā.”

6.

1996. gada 20. decembrī Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “WIPO līgums par autortiesībām”), kas ir stājies spēkā 2002. gada 6. martā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Lēmumu 2000/278/EK ( 4 ).

7.

Saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām 1. panta “Saistība ar Bernes konvenciju” 4. punktu:

“Līgumslēdzējas puses izpilda Bernes konvencijas 1. līdz 21. panta un pielikuma noteikumus.”

8.

WIPO līguma par autortiesībām 2. pantā “Autortiesību aizsardzības joma” ir noteikts:

“Autortiesību aizsardzību attiecina uz izpausmēm, nevis idejām, procedūrām, darbības metodēm vai matemātiskiem jēdzieniem kā tādiem.”

9.

WIPO līguma par autortiesībām 4. pantā “Datorprogrammas” ir paredzēts:

“Datorprogrammas aizsargā kā literāros darbus Bernes konvencijas 2. panta nozīmē. Šāda aizsardzība attiecas uz datorprogrammām neatkarīgi no to izpausmes veida vai formas.”

10.

Saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām 5. pantu “Datu apkopojumi (datu bāzes)”:

“Jebkāda veida datu vai cita materiāla apkopojumi, kas to satura izvēles vai sakārtojuma dēļ veido intelektuālu jaunrades darbu, tiek aizsargāti kā tādi. Šāda aizsardzība neattiecas uz datiem vai pašu materiālu un neskar nekādas datu vai materiāla autortiesības, kas ietvertas datu vai materiāla apkopojumā.”

11.

1994. gada 15. aprīļa Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS) (OV 1994, L 336, 214. lpp.; turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”), kas veido Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “līgums par PTO”) 1.C pielikumu, tika apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē ( 5 ).

12.

TRIPS līguma 9. pantā “Saistība ar Bernes konvenciju” ir noteikts:

“1.   [PTO d]alībvalstis ievēro Bernes konvencijas (1971) 1.–21. panta un tās pielikuma prasības. [..]”

2.   Autortiesību aizsardzība tiek attiecināta arī uz izteicieniem, bet ne uz idejām, procedūrām, darba metodēm vai matemātiskām koncepcijām kā tādām.”

13.

TRIPS līguma 10. pantā “Datorprogrammas un datu apkopojumi” ir noteikts:

“1.   Datorprogrammas (gan tradicionālās (source code) vai objektorientētās (object code) tiek aizsargātas kā literāri darbi saskaņā ar Bernes konvenciju (1971).

2.   Datu apkopojumi vai citi materiāli (gan izmantojami ar datora starpniecību, gan arī kādas citas formas), kas to satura izvēles vai izkārtojuma dēļ veido intelektuāli radošas vērtības, tiek aizsargāt[i] kā tād[i]. Šāda aizsardzība, kas neattiecas uz pašiem datiem vai materiāliem, nekaitē nekādām autortiesībām, kas nostiprinātas attiecībā uz pašiem datiem vai materiāliem.”

14.

Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

[..].”

15.

Direktīvas 2001/29 3. pantā “ Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

[..]”

16.

Direktīvas 2001/29 4. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.

[..]”

17.

Auteurswet (Nīderlandes Autortiesību likums, turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”) 1. pantā ir noteikts:

“Autortiesības ir literāra, zinātnes vai mākslas darba autora vai tā tiesību pārņēmēja ekskluzīvās tiesības publiskot un reproducēt šo darbu, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus.”

18.

Autortiesību likuma 10. pants ir formulēts šādi:

“1.   Par literāriem, zinātnes vai mākslas darbiem šī likuma izpratnē uzskata:

un vispārīgi jebkādus literārus, zinātniskus vai mākslas darbus, neatkarīgi no to izteiksmes veida vai formas.

[..]”

19.

“Heksenkaas” ir smērējams krējuma siers ar zaļumiem. To 2007. gadā radīja Nīderlandes dārzeņu un svaigo produktu tirgotājs. Ar 2011. gadā noslēgtu līgumu un pret atlīdzību, kas saistīta ar apgrozījumu no produkta pārdošanas, tā radītājs nodeva Levola savas intelektuālā īpašuma tiesības uz šo produktu.

20.

2012. gada 10. jūlijā tika izsniegts patents “Heksenkaas” ražošanas procesam, un 2010. gada vidū tika reģistrēta vārdiska preču zīme “Heksenkaas”.

21.

Kopš 2014. gada janvāra Smilde lielveikalu tīklam Nīderlandē ražo produktu “Witte Wievenkaas”.

22.

Uzskatot, ka, ražojot un pārdodot “Witte Wievenkaas”, tiek pārkāptas Levola autortiesības uz “Heksenkaas”“garšu”, tā cēla pret Smilde prasību rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa, Nīderlande). Levola ir definējusi autortiesības uz garšu kā “pārtikas produkta lietošanas rezultātā gūto iespaidu uz garšas sajūtām kopumā, tostarp ar tausti iegūtām sajūtām mutē”.

23.

Levola lūdza rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa) atzīt, pirmkārt, ka “Heksenkaas” garša ir tā ražotāja intelektuālā jaunrade un tādēļ to kā “darbu” aizsargā autortiesības Autortiesību likuma 1. panta izpratnē, un, otrkārt, ka Smilde ražotā produkta garša ir šī “darba” reprodukcija. Tā lūdza minētajai tiesai arī noteikt Smilde pienākumu izbeigt un turpmāk neveikt jebkādu tās autortiesību pārkāpumu, tai skaitā ražošanu, iepirkšanu, pārdošanu un jebkādu citu produkta ar nosaukumu “Witte Wievenkaas” piedāvāšanu.

24.

2015. gada 10. jūnija spriedumā rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa) uzskatīja, ka papildus tam, ka uz jautājumu par to, vai produkta “Heksenkaas” garša var būt autortiesību objekts, nav jāatbild, Levola iebildumi katrā ziņā ir jānoraida, jo tā neesot norādījusi, pamatojoties uz kādiem “Heksenkaas” produkta garšas elementiem vai elementu kombināciju būtu jāuzskata, ka tam ir pašam savs sākotnējs raksturs un individualitāte.

25.

Levola iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā.

26.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka galvenais lietā uzdotais jautājums ir par to, vai pārtikas produkta garša var būt aizsargāta ar autortiesībām. Tā piebilst, ka lietas dalībnieki aizstāv diametrāli pretējas nostājas šajā jautājumā.

27.

Levola uzskata, ka pārtikas produkta garša var tikt kvalificēta kā literārs, zinātnisks vai mākslas darbs, kas aizsargāts ar autortiesībām. Levola it īpaši balstās uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) 2006. gada 16. jūnija spriedumu Lancôme (ECLI:NL:HR:2006:AU8940), kurā šī tiesa principā atzina autortiesību uz parfīma smaržu iespējamību.

28.

Turpretim Smilde uzskata, ka garšu aizsardzība neatbilst autortiesību sistēmai, – tā attiecoties vienīgi uz vizuāliem un fonētiskiem darbiem. Turklāt pārtikas produkta garšas kā ar autortiesībām aizsargāta darba kvalifikāciju nepieļaujot arī pārtikas produkta ātrā bojāšanās un garšas izjūtas subjektīvais raksturs. Piedevām garšām pilnībā vai gandrīz nemaz neesot piemērojamas intelektuālā īpašuma darba autora ekskluzīvās tiesības un tām noteiktie ierobežojumi.

29.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), tostarp tās 2013. gada 10. decembra spriedumā ( 6 ), ir kategoriski izslēgusi iespēju atzīt smaržu par autortiesību objektu. Tātad jautājumā par smaržas aizsardzību ar autortiesībām, kas līdzīgs tam, par ko ir iesniedzējtiesā izskatāmā lieta, augstāko valstu tiesu judikatūra Savienībā atšķiras.

30.

Šādos apstākļos Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas–Leuvardenas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Levola, Smilde, Francijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Levola, Smilde, Nīderlandes, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2018. gada 4. jūnija tiesas sēdē.

32.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pārtikas produkta garša ir “darbs” un vai tā var tikt aizsargāta ar autortiesībām Direktīvas 2001/29 izpratnē ( 7 ).

33.

Smilde apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams. Tā uzskata, ka – papildus tam, ka Levola nav izpildījusi savu pienākumu sniegt norādes un pierādījumus pamatlietā, – šī lieta varēja jau būt izbeigta, pamatojoties uz faktu, ka “Heksenkaas” produkta garša nav oriģināla.

34.

Manā ieskatā Smilde izvirzītā iebilde par nepieņemamību nevar tikt pieņemta šādu iemeslu dēļ.

35.

Tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai tām sprieduma taisīšanai ir nepieciešams prejudiciāls nolēmums, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 8 ).

36.

Jāuzsver, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, precīzāk, uz Direktīvas 2001/29 2.–5. panta interpretāciju. Tā kā nepastāv neviena norāde, pat ne apgalvojums, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju vai pamatlietas priekšmetu vai ka problēma ir hipotētiska, es uzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi par šīs direktīvas un “darba” jēdziena interpretāciju nevar tikt uzskatīti par nepieņemamiem tikai tādēļ vien, ka viena no pusēm pamatlietā uzskata, ka pamatlieta ir jāizšķir, balstoties uz citiem pamatiem un argumentiem.

37.

“Darba” jēdziens Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta, 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta izpratnē šajā direktīvā nav definēts ( 9 ). Turklāt šajās normās attiecībā uz “darba” jēdzienu nav nevienas atsauces uz valsts tiesībām ( 10 ).

38.

Šādā situācijā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, parasti visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 11 ).

39.

No šīs judikatūras izriet, ka termins “darbs” ir jāuzskata par atbilstošu autonomam Savienības tiesību jēdzienam, kura jēgai un piemērojamībai ir jābūt identiskai visās dalībvalstīs. Līdz ar to Tiesai ir jāsniedz vienveidīga šī jēdziena interpretācija Savienības tiesību sistēmā ( 12 ).

40.

Tātad “darba” jēdziens kā autonoms Savienības tiesību jēdziens neļauj dalībvalstīm šajā ziņā paredzēt atšķirīgas vai papildu normas. Līdz ar to Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā – ārpus Direktīvā 2001/29 paredzētā ( 13 ) – būtu paredzēta iespēja ar autortiesībām aizsargāt pārtikas produktu garšu ( 14 ).

41.

Francijas valdība uzskata, ka, lai noteiktu, vai uz pārtikas produkta garšu var attiekties aizsardzība, kas Direktīvā 2001/29 ir piešķirta ar autortiesībām, ir jānosaka, vai tā var tikt uzskatīta par darbu, proti, objektu, kas ir oriģināls tādā ziņā, ka tas ir tā autora intelektuālā jaunrade.

42.

2009. gada 16. jūlija sprieduma Infopaq International (C‑5/08, EU:C:2009:465) 34. punktā Tiesa norādīja, ka “no Bernes konvencijas vispārējās sistēmas, it īpaši no tās 2. panta piektās un astotās daļas, izriet, ka attiecībā uz dažu tādu priekšmetu kā literatūras vai mākslas darbi aizsardzību tiek iepriekš pieņemts, ka tie ietver intelektuālo jaunradi” ( 15 ). Turklāt Tiesa nosprieda, ka autortiesības Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta izpratnē var tikt piemērotas tikai attiecībā uz objektu, kas ir oriģināls tādā ziņā, ka tas ir tā autora intelektuālā jaunrade ( 16 ).

43.

2011. gada 1. decembra sprieduma Painer (C‑145/10, EU:C:2011:798) 88. punktā Tiesa lēma, ka [darbs] ir tā autora intelektuālā jaunrade, ja tas atspoguļo viņa personību. Atbilstoši 2012. gada 1. marta sprieduma Football Dataco u.c. (C‑604/10, EU:C:2012:115) 39. punktam oriģinalitātes kritērijs nav izpildīts, ja datubāzes izveidi nosaka tehniski apsvērumi, noteikumi vai ierobežojumi, kas neļauj brīvi radoši izpausties. Turklāt minētā sprieduma 42. punktā Tiesa nosprieda, ka tas, ka datubāzes izveidei neatkarīgi no tajā ietverto datu radīšanas ir bijis nepieciešams nozīmīgs tās autora darbs un zinātība, pats par sevi nevar pamatot tās aizsardzību ar autortiesībām, ja šis darbs un šī zinātība nepauž nekādu oriģinalitāti minēto datu atlasē un izkārtojumā.

44.

Tomēr es uzskatu – lai arī tas, ka objektam jābūt oriģinālam, ir nosacījums tā aizsardzībai ar autortiesībām, – ar to vien, manuprāt, nepietiek. Papildus prasībai, ka attiecīgajam objektam ir jābūt oriģinālam, tam ir jābūt arī “darbam”.

45.

2009. gada 16. jūlija sprieduma Infopaq International (C‑5/08, EU:C:2009:465) 33. punktā Tiesa lēma, ka “Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā ir paredzēts, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt viņu darbu reproducēšanu pilnībā vai daļēji. No tā izriet, ka autora tiesību atļaut vai aizliegt [reprodukciju] aizsardzības objekts ir “darbs”” ( 17 ).

46.

No šīs judikatūras skaidri izriet, ka Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā ir prasīts, pirmkārt, lai pastāvētu “darbs” ( 18 ) un, otrkārt, lai šis darbs būtu oriģināls. Svarīgi ir nesapludināt un nesajaukt šos divus jēdzienus, kas ir atšķirīgi.

47.

Tādēļ es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka tas, ka “darbu var aizsargāt autortiesības saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu vienīgi tad, ja tas atbilst oriģinalitātes kritērijam, tomēr nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas nozīmē arī pretējo, – jebkurš objekts, kas atbilst šim kritērijam, tādēļ būtu “automātiski” jāuzskata par “darbu”, ko aizsargā autortiesības šīs direktīvas izpratnē” ( 19 ).

48.

Tā kā Direktīvā 2001/29 nav definēts darba jēdziens, es uzskatu, ka ir piemēroti ņemt vērā Bernes konvencijas normas. Faktiski, lai gan Savienība nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse, “tomēr tai saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām, kurā tā ir līgumslēdzēja puse, kurš ietilpst tās tiesību sistēmā un kurš ir Direktīvas 2001/29 īstenošanas mērķis, 1. panta 4. punktu ir pienākums ievērot Bernes konvencijas 1.–21. pantu” ( 20 ).

49.

Līdz ar to Savienībai ir jāievēro it īpaši Bernes konvencijas 2. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ko aptver “literatūras un mākslas darbi”, kas var būt aizsargāti ar autortiesībām. Saskaņā ar šo normu termins “literatūras un mākslas darbi”“aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas”. Turklāt Bernes konvencijas 2. panta 1. punktā ir ietverts neizsmeļošs saraksts ( 21 ) ar “literatūras un mākslas darb[iem]”, kas tiek aizsargāti ( 22 ).

50.

Šajā sarakstā nav nekādas norādes uz garšu, nedz arī uz garšai analogiem darbiem, piemēram, smaržu vai parfīmu, taču tie nav arī speciāli izslēgti.

51.

Tomēr norādīšu, ka, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Bernes konvencijas 2. panta 1. punktu “termins “literatūras un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas”, šajā normā ir norāde tikai uz tādiem darbiem, kas tiek uztverti ar redzi un dzirdi, piemēram, grāmatas un muzikālas kompozīcijas, izslēdzot produktus, kas var tikt uztverti ar citām maņām, piemēram, garšu, ožu vai tausti.

52.

Turklāt, pastāvot šaubām par dažu produktu autortiesību aizsardzību, starptautiskā sabiedrība ir regulāri iesaistījusies – vai nu grozot Bernes konvenciju, vai pieņemot citus daudzpusējus nolīgumus ( 23 ) –, skaidri nosakot, ka šos “darbus” aizsargā autortiesības – ar nosacījumu, ka tie ir oriģināli.

53.

Tā tika pieņemts WIPO līgums par autortiesībām, kas ir īpašs nolīgums Bernes konvencijas izpratnē, galvenokārt, lai aizsargātu darbus digitālā vidē ( 24 ), piemēram, datorprogrammas un datu apkopojumus vai citus elementus (datu bāzes) ( 25 ).

54.

Pārtikas produkta garša nevar tikt pielīdzināta nevienam no “darbiem”, ko aizsargā šis līgums, un, cik man zināms, nevienā citā starptautisko tiesību normā ar autortiesībām nav aizsargāta pārtikas produkta garša ( 26 ).

55.

Turklāt es atbilstoši Francijas valdības un Komisijas apsvērumiem uzskatu, ka, ja pārtikas produkta garšas vai parfīma izstrādes process prasa darbu un izriet no zinātības, tie varētu būt ar autortiesībām aizsargāti objekti tikai tad, ja tie būtu oriģināli ( 27 ). Autortiesību aizsardzība ir attiecināma uz oriģinālām izpausmēm, nevis uz idejām, procedūrām, darbības metodēm vai matemātiskiem jēdzieniem kā tādiem ( 28 ). Es uzskatu, ka, lai arī formu, kādā izteikta kāda recepte (izpausmi), var aizsargāt autortiesības, ja izpausme ir oriģināla, autortiesības neaizsargā recepti kā tādu (ideju). Šo nošķīrumu angļu valodā sauc par “idea/expression dichotomy” [“idejas/izpausmes dihotomiju”].

56.

Vēl šīm sākotnējām izpausmēm būtu jābūt identificējamām ar pietiekamu precizitāti un objektivitāti. Piemēram, 2002. gada 12. decembra spriedumā Sieckmann (C‑273/00, EU:C:2002:748, 55. punkts), kurā runa ir par to, vai apzīmējums – šajā gadījumā smarža –, kuru pašu par sevi nevar uztvert vizuāli, var būt preču zīme, Tiesa nosprieda, ka tas ir iespējams “ar nosacījumu, ka tai ir iespējams izveidot grafisku attēlu, it īpaši ar formu, līniju vai rakstu palīdzību, kas būtu skaidrs, precīzs, pilnīgs pats par sevi, viegli uztverams, saprotams, ilgtspējīgs un objektīvs” ( 29 ).

57.

Šķiet, ka, ņemot vērā pašreizējo tehnisko attīstību, precīza un objektīva garšas vai smaržas identifikācija šobrīd nav iespējama. Šajā ziņā Itālijas valdība norāda, ka, “neraugoties uz līdzšinējiem zinātnes pūliņiem nepārprotami noteikt pārtikas produktu organoleptiskās īpašības, šībrīža situācijā “garša” būtībā ir kvalitatīvs elements, kas vispirms saistīts ar garšas sajūtas subjektīvo raksturu. Produktu organoleptiskās īpašības faktiski ir paredzēts uztvert un novērtēt ar sajūtu orgāniem, pirmām kārtām – garšu un ožu, taču arī ar tausti, balstoties uz subjektīvo pieredzi un iespaidu, ko produkts rada uz minētajiem sajūtu orgāniem. Šādas pieredzes objektīvs raksturojums pagaidām nepastāv” ( 30 ). Es neizslēdzu, ka nākotnē var attīstīties tehnoloģijas garšas vai smaržas precīzai un objektīvai identifikācijai, kas liktu iesaistīties likumdevējam, lai tās aizsargātu ar autortiesībām vai citiem līdzekļiem.

58.

Manuprāt, iespēja uzticēt garšas identifikāciju tiesai vai tās norīkotam ekspertam, kā to ierosina Levola savos rakstveida apsvērumos, nekādi nemaina faktu, ka šī identifikācija ( 31 ) savas iedabas dēļ joprojām paliks subjektīvs vērtējums ( 32 ). Taču iespēja ar pietiekamu precizitāti un objektivitāti identificēt darbu un līdz ar to tā aizsardzības ar autortiesībām apjomu ir obligāta, lai tiktu ievērots tiesiskās noteiktības princips autortiesību īpašnieka interesēs un, precīzāk, trešo personu interesēs, kuras var saskarties ar tiesu procesiem, it īpaši krimināllietās vai saistībā ar preču zīmju pārkāpumu ( 33 ), par autortiesību pārkāpumu.

59.

Tas, ka pārtikas produkti potenciāli ātri bojājas, pats par sevi nav pārliecinoši. Patiesībā jāuzsver, ka – papildus tam, ka Direktīvā 2001/29 nav paredzēts nekāds pienākums fiksēt darbu ( 34 ), – autortiesību objekts ir nevis pamats, uz kura vai kurā ir fiksēts darbs, bet gan pats darbs.

60.

Tomēr fakts, ka pašas garšas ir gaistošas un nestabilas, manuprāt, liecina pret to precīzas un objektīvas identifikācijas [iespēju] un līdz ar to kvalifikāciju par “darbiem” autortiesību izpratnē.

61.

Tādēļ es uzskatu, ka pārtikas produkta garša nav “darbs” Direktīvas 2001/29 izpratnē. No tā izriet, ka uz garšu nevar attiekties reproducēšanas tiesības ( 35 ), tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu ( 36 ), un izplatīšanas tiesības ( 37 ) Direktīvas 2001/29 izpratnē, kas attiecas vienīgi uz darbiem. Turklāt jānorāda, ka Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi attiecas vienīgi uz darbiem, kuri ir aizsargāti ar šīm tiesībām.

62.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2001/29 nepieļauj pārtikas produkta garšas autortiesību aizsardzību. Tā kā otrais jautājums ir uzdots tikai gadījumā, ja Direktīvā 2001/29 būtu pieļauta pārtikas produkta garšas autortiesību aizsardzība, un attiecas galvenokārt uz nosacījumiem šīs aizsardzības saņemšanai un uz šīs aizsardzības apjomu, uz to nav jāatbild.

63.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas–Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā nepieļauj pārtikas produkta garšas autortiesību aizsardzību.