|
31.10.2016 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 402/20 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2016. gada 20. jūlija rīkojumu lietā T-674/15 Pénzügyi Ismeretterjesztő és Érdek-képviseleti Egyesület (PITEE)/Eiropas Komisija 2016. gada 18. augustā iesniedza Pénzügyi Ismeretterjesztő és Érdek-képviseleti Egyesület (PITEE)
(Lieta C-464/16 P)
(2016/C 402/22)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Pénzügyi Ismeretterjesztő és Érdek-képviseleti Egyesület (PITEE) (pārstāvis – D. Lazar, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
1) |
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 20. jūlija rīkojumu T-674/15; |
|
2) |
atcelt Komisijas 2015. gada 9. oktobra Lēmumu (Ares(2015)4207700) un 2015. gada 14. augusta Lēmumu (Ares(2015)3532556), ar kuriem prasītājai liegta piekļuve dokumentiem; |
|
3) |
noteikt Komisijai pienākumu dot prasītājai piekļuvi visiem Ungārijas valdības dokumentiem par EU Pilot procesu 6874/14/JUST (CHAP(2015)00353 un CHAP(2015)00555) neatkarīgi no tā, vai šie dokumenti jau ir pieejami vai arī ir jādara tai zināmi nākotnē; |
|
4) |
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzība par minēto rīkojumu būtībā ir pamatota šādi.
Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru lietas dalībnieks Tiesas statūtu izpratnē neatkarīgi no sava statusa nedrīkstot pats uzstāties tiesas priekšā, bet tas esot jādara ar trešās personas starpniecību (1).
Turklāt advokāti, kas juridiskas personas sabiedrību struktūrās īsteno vadības funkcijas, nevarot to intereses pārstāvēt Savienības tiesā (2).
Tiesas pastāvīgā judikatūra esot pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 3. punktam.
No Tiesas judikatūras neesot saprotams, kādu leģitīmu mērķi Tiesa ar savu statūtu interpretāciju cenšoties sasniegt. Turklāt neesot skaidrs, kādā interpretācijas ceļā Tiesa izdara secinājumu, ka pilnvarotajai personai procesā ir jābūt neatkarīgai trešajai personai. Statūtos šāda formulējuma katrā ziņā neesot.
Tiesas statūti būtu jāinterpretē tādējādi, ka ikviens lietas dalībnieks un ikviena juridiska persona var brīvi izvēlēties savus pilnvarotos pārstāvjus.
(1) Rīkojumi, 1996. gada 5. decembris, Lopes/Tiesa, C-174/96 P, EU:C:1996:473, 11. punkts; 2007. gada 21. novembris, Correia de Matos/Parlaments, C-502/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:696, 11. punkts; 2010. gada 29. septembris, EREF/Komisija, C-74/10 P un C-75/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:557, 54. punkts.
(2) Rīkojumi, 1999. gada 8. decembris, Euro-Lex/ITSB (“EU-LEX”), T-79/99, EU:T:1999:312, 29. punkts; 2005. gada 13. janvāris, Sulvida/Komisija, T-184/04, EU:T:2005:7, 10. punkts, un 2012. gada 30. novembris, Activa Preferentes/Padome, T-437/12, nav publicēts, EU:T:2012:638, 7. punkts.