–

Camfin SpA vārdā – A. Zoppini, G. M. Roberti un I. Perego, avvocati,

–

Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) vārdā – G. Randisi, S. Lopatriello, S. Providenti un A. Atripaldi, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz P. Gentili un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci un H. Støvlbæk, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem (OV 2004, L 142, 12. lpp.) 5. panta 4. punkta otro daļu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar četriem strīdiem starp vairākām Itālijas komercsabiedrībām un Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) par pēdējās minētās lēmuma paaugstināt pārņemšanas piedāvājuma (PP) cenu likumību.

3

Atbilstoši Direktīvas 2004/25 preambulas 1.–3. un 9. apsvērumam:

[..]

4

Šīs direktīvas 3. pantā “Vispārēji principi” ir noteikts:

“1.   Lai īstenotu šo direktīvu, dalībvalstis nodrošina, ka ir ievēroti šādi principi:

2.   Lai nodrošinātu 1. punktā noteikto principu ievērošanu, dalībvalstis:

5

Minētās direktīvas 5. panta “Mazākumdalībnieku aizsardzība, obligātais piedāvājums un atbilstīgā cena” 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   Ja fiziska vai juridiska persona vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar šo personu, iegādājas 1. panta 1. punktā minēta uzņēmuma vērtspapīrus, kuri kopā ar šīs personas vai to personu jau īpašumā esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu minētā uzņēmuma mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu. Šādu piedāvājumu pēc iespējas drīz adresē visiem minēto vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem viņu vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kā noteikts 4. punktā.

2.   Ja kontrole ir iegūta saskaņā ar brīvprātīgu piedāvājumu, kas atbilstoši šai direktīvai adresēts visiem vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem viņu vērtspapīriem, 1. punktā minēto pienākumu nākt klajā ar piedāvājumu vairs nepiemēro.

3.   Balsstiesību procentuālo daļu, kas saskaņā ar 1. punktu nodrošina kontroli uzņēmumā, un tās aprēķināšanas metodi nosaka ar tās dalībvalsts tiesību normām, kurā ir uzņēmuma juridiskā adrese.

4.   Par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem maksājis piedāvātājs vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā 12 mēneši pirms 1. punktā minētā piedāvājuma. Ja pēc tam, kad piedāvājums darīts zināms atklātībai, un pirms tā pieņemšanas termiņa beigām piedāvātājs vai persona, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, nopērk vērtspapīrus par augstāku cenu nekā piedāvājuma cena, piedāvātājs paaugstina sava piedāvājuma cenu, lai tā nav zemāka par augstāko cenu, kas maksāta par šādi iegādātiem vērtspapīriem.

Ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie vispārējie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot pirmajā daļā minēto cenu tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Tādēļ dalībvalstis var izveidot to apstākļu sarakstu, kādos augstāko cenu var pielāgot uz augšu vai leju, piemēram, ja augstākā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties, ja ir notikušas manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām, ja tirgus cenas vispār vai konkrētas tirgus cenas ir ietekmējuši ārkārtas apstākļi vai lai varētu saglabāt uzņēmumus, kam ir grūtības. Dalībvalstis var arī noteikt kritērijus, kas piemērojami šādos gadījumos, piemēram, vidējo tirgus cenu konkrētā laika posmā, uzņēmuma likvidācijas vērtību vai citus objektīvus novērtēšanas kritērijus, ko parasti izmanto finanšu analīzē.

Visus uzraudzības iestādes lēmumus pielāgot atbilstīgo cenu pamato un dara zināmu atklātībai.”

6

1998. gada 24. februāraDecreto legislativo n. 58 – Testo unico delle disposizioni in materia di intermediazione finanziaria, ai sensi degli articoli 8 e 21 della legge 6 febbraio 1996, n. 52 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 58, kurā ir konsolidētas visas tiesību normas, kas attiecas uz finanšu starpniecību 1996. gada 6. februāra Likuma Nr. 52 8. un 21. panta izpratnē) (1998. gada 26. martaGURI Nr. 71 kārtējais pielikums) 106. pantā “Pilnīgas pārņemšanas piedāvājums”, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “TUF”), ir noteikts:

“1.   Ikviens, kam pēc iegādes pieder kapitāldaļas, kuru apmērs pārsniedz trīsdesmit procentu robežu, izsludina pārņemšanas piedāvājumu, kas ir adresēts visiem vērtspapīru turētajiem attiecībā uz visiem to vērtspapīriem, kurus ir atļauts laist apgrozībā regulētā tirgū.

2.   Attiecībā uz katru vērtspapīru kategoriju piedāvājums tiek izsludināts divdesmit dienu termiņā par cenu, kas nav zemāka par augstāko cenu, kādu ir samaksājis piedāvātājs un personas, kuras rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, iepriekšējo divpadsmit mēnešu laikā pirms 102. panta [pirmajā daļā] paredzētā paziņojuma, nolūkā iegādāties šādas pašas kategorijas vērtspapīrus. Ja norādītajā laikposmā nav notikusi nekāda tās pašas kategorijas vērtspapīru iegāde par samaksu, piedāvājums attiecībā uz šo vērtspapīru kategoriju tiek izsludināts par cenu, kas nav zemāka par vidējo svērto tirgus cenu pēdējo divpadsmit mēnešu laikā vai īsākā pieejamā laikposmā.

[..]

3.   Consob ar noteikumiem reglamentē gadījumus, kad:

3‑bis.   Consob, ņemot vērā emitēto finanšu instrumentu īpašības, pieņemot noteikumus, var paredzēt gadījumus, kad pienākums izteikt piedāvājumu izriet no iegādēm, kuras izraisa vērtspapīru un citu finanšu instrumentu, kas piešķir balsstiesības 105. pantā paredzētajos jautājumos, kopīgu turējumu tādā apmērā, kas var piešķirt pilnīgas balsstiesības, kuras ir līdzvērtīgas tādas personas balsstiesībām, kam pieder 1. punktā norādītās kapitāldaļas.

3‑ter.   Pasākumi, kas ir paredzēti 3. punkta c) un d) apakšpunktā, tiek publicēti saskaņā ar kārtību, kāda ir norādīta 103. panta ceturtās daļas f) [punktā] paredzētajos noteikumos.

[..]”

7

Ar 1999. gada 14. maija Lēmumu Nr. 11971 Consob pieņēma regolamento di attuazione del decreto legislativo 24 febbraio 1998, n. 58, concernente la disciplina degli emittenti (Noteikumi, ar ko īsteno 1998. gada 24. februāra Leģislatīvo dekrētu Nr. 58 par emitentu tiesisko regulējumu), kas vēlāk vairākkārt ir grozīts (turpmāk tekstā – “emitentu tiesiskais regulējums”). Šo noteikumu 47.octies panta “Cenas paaugstināšana slepenas vienošanās gadījumā” 1. punktā ir noteikts:

“Consob pielāgo piedāvājuma cenu, to palielinot, saskaņā ar [TUF] 106. panta 3. punkta d) [apakšpunkta] 2) punktu, ja no apstiprinātās slepenās vienošanās starp piedāvātāju vai personām, kuras rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, un vienu vai vairākiem pārdevējiem izriet augstāka cena, nekā ir paziņojis piedāvātājs. Tādā gadījumā piedāvājuma cena ir vienāda ar apstiprināto cenu.”

8

Marco Tronchetti Provera & C. SpA (turpmāk tekstā – “MTP”), izmantojot pastarpinātās sabiedrības, izveidoja sabiedrību Lauro Sessantuno SpA (turpmāk tekstā – “Lauro 61”) nolūkā iegādāties akciju kontrolpaketi sabiedrībā Camfin SpA, kas ir akciju holdingsabiedrība un tieši neveic nekādu rūpniecisku darbību, bet savus ienākumus gūst no uzņēmumiem, kuros tai pieder kapitāldaļas. Šo uzņēmumu vidū ir Pirelli & C. SpA (turpmāk tekstā – “Pirelli”), kurā sabiedrībai Camfin pieder 26,19 % balsstiesību.

9

2013. gada 5. jūnijāLauro 61 tirgū paziņoja par PP attiecībā uz visām Camfin parastajām akcijām par cenu EUR 0,80 apmērā par akciju, un runa bija par augstāko samaksāto cenu pēdējo divpadsmit mēnešu laikā saskaņā ar TUF 106. panta 2. punktu. PP bija obligāts tāpēc, ka Lauro 61 piederēja 60,99 % no Camfin pamatkapitāla, ņemot vērā vairāku tiešu kapitāldaļu iegādi no citiem Camfin akcionāriem, tostarp no Malacalza Investimenti Srl (turpmāk tekstā – “MCI”).

10

Vienlaikus ar PP Lauro 61 tirgū paziņoja, ka izbeidz MTP un MCI starpā noslēgtos līgumus attiecībā uz Camfin. Savukārt MCI tirgū paziņoja, ka ir pārdevusi tai piederošās pēdējās minētās sabiedrības akcijas un ir īstenojusi atsevišķu darījumu, proti, iegādājusies 6,98 % no Pirelli pamatkapitāla no divām sabiedrībām, kas kopā ar Camfin un citiem lieliem tās akcionāriem bija parakstījušas bloķēšanas līgumu (turpmāk tekstā – “Pirelli līgums”), saskaņā ar kuru cedentiem bija ļauts atbrīvoties no visām savām bloķētajām akcijām vai daļas no tām.

11

2013. gada 11. oktobrī PP veiksmīgi tika pabeigta un Lauro 61 kļuva par visa Camfin pamatkapitāla īpašnieci.

12

Pa to laiku 2013. gada 12. septembrīConsob, pie kuras bija vērsušies Camfin mazākumdalībnieki, bija uzsākusi cenas palielināšanas procedūru, kas pamatota ar TUF 106. panta 3. punkta d) apakšpunkta 2) punktu un emitentu tiesiskā regulējuma 47.octies pantu.

13

Ar 2013. gada 25. septembra Lēmumu Nr. 18662 Consob atzina, ka starp Lauro 61 un citām personām, kas rīkojas saskaņoti ar to, no vienas puses, un MCI, no otras puses, pastāv slepena vienošanās, ar kuru MCI bija Lauro 61 pārdevusi Camfin akcijas par cenu EUR 0,80 apmērā par akciju un apmaiņā par to bija iegādājusies Pirelli akcijas no Pirelli līguma noslēdzējiem par cenu EUR 7,80 par akciju, kas bija zemāka nekā tā, kāda izrietēja no tirgus vērtības EUR 8 par akciju. Ņemot vērā priekšrocību, ko tādējādi guva MCI, Consob uzskatīja, ka Camfin akcijas cena bija jāpalielina līdz EUR 0,83 (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 18662”).

14

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) ir iesniegtas vairākas prasības atcelt Lēmumu Nr. 18662. Dažās no prasībām bija apbalvots, ka TUF 106. panta 3. punkta d) apakšpunkta 2. punkts un emitentu tiesiskā regulējuma 47.octies pants nebija piemērojami, jo tie bija pretrunā Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktam.

15

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionā administratīvā tiesa) dažādās prasības noraidīja. Tā uzskatīja, ka slepenas vienošanās esamības konstatācija ir tikai faktisks nosacījums tam, lai Consob īstenotu savas pilnvaras grozīt cenu, kuru mērķis bija vienīgi atjaunot taisnīgu situāciju, lai aizsargātu Camfin mazākumdalībniekus, sniedzot tiem iespēju iegūt tādu pašu priekšrocību kā tā, ko ir saņēmis akciju kontrolpaketes turētājs. Tā arī uzskatīja, ka nosacījumi prejudiciāla jautājuma uzdošanai Tiesai nav izpildīti, jo Savienības tiesiskais regulējums neradīja nekādas šaubas saistībā ar sniedzamo atbildi.

16

Runājot par Lēmuma Nr. 18662 pamatotību, minētā tiesa uzskata, ka nebija vajadzības Consob pierādīt, ka pušu rīcība apzināti bija vērsta uz to, lai izvairītos no tiesiskā regulējuma PP jomā, bet tikai pierādīt, ka šī rīcība objektīvi bija atbilstoša šādu seku izraisīšanai, jo MCI tika piešķirta lielāka kompensācija nekā tā, par kādu bija paziņots saistībā ar PP, proti, Pirelli akciju iegāde par samazinātu cenu. Vispārīgi analizējot dažādu iesaistīto uzņēmēju intereses, tā uzskatīja, ka līgums ar MCI bija mērķis, kādu vēlējās sasniegt ne tikai tie Pirelli līguma noslēdzēji, kas veica Camfin iegādes darījumu, bet arī visi citi līguma noslēdzēji, kas bija personas, kuras bija objektīvi ieinteresētas vispārēja līguma noslēgšanā starp MTP un MCI.

17

Sabiedrības, kuru prasības pirmajā instancē netika apmierinātas, par spriedumiem, kas tās skar, iesniedza apelācijas sūdzības Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

18

Iesniedzējtiesa vispirms atgādina par to noteikumu jēgu, kas attiecas uz obligātā PP cenas noteikšanu, un pauž pirmajā instancē taisīto spriedumu galvenos apsvērumus. Pēc tam tā izklāsta to prasītāju pamatlietā argumentu būtību, saskaņā ar kuriem tas, ka nav pienākuma konstatēt, ka visi slepenās vienošanās dalībnieki to noslēdza brīvprātīgi, uzraudzības iestādei piešķir neierobežotu rīcības brīvību, lai novērtētu piedāvātāja un pārdevēja, kā arī trešo personu, kas darbojas tirgū, rīcību. Tās uzskata, ka šāda rīcības brīvība nav saderīga ar prasību par noteiktību tās rīcības ex ante noteikšanā, kurai ir nozīme, lai palielinātu PP cenu.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka dažādās Itālijas tiesību jomās pastāv noteikumi, kuros atsevišķa rīcība ir kvalificēta kā slepena vienošanās un kuros šis jēdziens nozīmē “slepenu un krāpniecisku vienošanos, kas rada kaitējumu trešajām personām un ļauj izvairīties no obligātu tiesību normu ievērošanas”, kas nozīmē, ka visi vienošanās dalībnieki tajā piedalās ar nodomu un brīvprātīgi. Taču, ja šo jēdzienu piemērotu pamatlietā aplūkotajā tiesību jomā, būtu jāpieņem apelācijas sūdzības pamati, jo sabiedrības, kas savas Pirelli kapitāldaļas ir nodevušas MCI, nepiedalās nevienā slepenā un krāpnieciskā līgumā.

20

Tomēr iesniedzējtiesa norāda uz pamatlietā aplūkotās tiesību jomas specifiskumu, kas ir saistīts ar Consob piešķirto pilnvaru izdarīt pielāgojumus regulatīvo, nevis represīvo raksturu un kas varētu radīt šķērsli vienkāršai jēdziena “slepena vienošanās” nozīmes, kāda pastāv citās Itālijas tiesību jomās, transponēšanai šajā tiesību jomā. Turklāt tā uzsver, ka konkurences tiesībās un ar tām saistītajos tirgus regulēšanas noteikumos jēdzienu “aizliegta vienošanās” var izsecināt arī no šķietami autonomas uzņēmumu rīcības gadījumā, ja šī rīcība objektīvi izraisa ar likumu aizliegtas sekas. No tā izriet, kā Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) to ir atzinusi, lai konstatētu slepenu vienošanos, ka nav vajadzības, lai iestāde pierādītu, ka pušu rīcības mērķis bija izvairīties no tiesiskā regulējuma PP jomā.

21

Tāpat kā pamatlietas puses iesniedzējtiesa tomēr šaubās, vai TUF un emitentu tiesiskajā regulējumā paredzētais jēdziens “slepena vienošanās” tā nenoteiktā rakstura dēļ nav pretrunā principam par noteiktību attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem valsts iestādēm ir pilnvaras pielāgot PP cenu, kas ir paredzēts Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā. Tā norāda, ka biržā kotētas sabiedrības tirgus dalībnieki nevar iepriekš novērtēt, kādu rīcību īstenot pirms PP, kā rezultātā neitrālu un likumīgu rīcību, pamatojoties uz ex ante vērtējumu, ex post var kvalificēt kā slepenu rīcību, kas pamato PP cenas paaugstināšanu, pamatojoties uz atkārtotu kvalifikāciju, kas ir koncentrēta tikai uz kādas sarežģītākas situācijas, kura tirgus dalībniekiem un iesaistītajām personām nav zināma, objektīvām sekām.

22

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajai daļai – saistībā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktajiem vispārējiem principiem, kā arī tādu ES tiesību vispārējo principu kā tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, samērīguma, saprātīguma, pārskatāmības un nediskriminācijas principi pareizu piemērošanu – ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir TUF 106. panta 3. punkta d) apakšpunkta 2) punkts un emitentu tiesiskā regulējuma 47.octies pants, ciktāl minētās normas ļauj Consob palielināt iepriekš minētajā 106. pantā paredzētā PP cenu, ja pastāv apstāklis, ka “ir noslēgta slepena vienošanās starp piedāvātāju vai personām, kuras rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, un vienu vai vairākiem pārdevējiem”, nenosakot konkrēto rīcību, kas veido šo slepenas vienošanās jēdzienu, un tātad skaidri nenosakot apstākļus un kritērijus, kuru gadījumā Consob ir atļauts palielināt PP cenu?”

23

Uzdodot savu prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ļauj valsts uzraudzības iestādei palielināt PP cenu slepenas vienošanās gadījumā, nenosakot konkrētu rīcību, kas raksturo šo jēdzienu.

24

Kā tas izriet no Direktīvas 2004/25 preambulas 1.–3. un 9. apsvēruma, tās mērķis ir aizsargāt tādu sabiedrību vērtspapīru turētāju intereses, kuru kontroli ir pārņēmusi fiziska vai juridiska persona, un šajā nolūkā tās mērķis ir nodrošināt skaidrus un pārskatāmus noteikumus PP jomā.

25

Šajā ziņā saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu tā paredz pasākumus, ar kuriem tiek saskaņotas dalībvalstu tiesības saistībā ar sabiedrību to vērtspapīru PP, uz kuriem attiecas kādas no šīm valstīm tiesību akti, ja visus vai dažus no šiem vērtspapīriem ir atļauts laist apgrozībā regulētā tirgū.

26

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā, tos kvalificējot kā vispārējus principus, ir noteikti galvenie principi, kas ir jāievēro tās piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 15. oktobris, Audiolux u.c., C‑101/08, EU:C:2009:626, 51. punkts). Viens no šiem principiem paredz, ka tad, ja kāda persona iegūst kontroli uzņēmumā, ir jāaizsargā vērtspapīru turētāji.

27

Lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, Direktīvas 2004/25 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis, pirmkārt, nodrošina šajā direktīvā noteikto obligāto prasību ievērošanu un, otrkārt, piedāvājumu reglamentēšanai var paredzēt papildu nosacījumus un noteikumus, kas ir stingrāki nekā šajā direktīvā paredzētie.

28

Šīs pašas direktīvas 5. pantā “Mazākumdalībnieku aizsardzība, obligātais piedāvājums un atbilstīgā cena”, lai aizsargātu sabiedrību vērtspapīru turētāju intereses, ir paredzēti galvenokārt divi noteikumi, kas ir jāievēro dalībvalstīm, un vēl viens noteikums, kuru tās var izvēlēties piemērot.

29

Vispirms Direktīvas 2004/25 5. panta 1. punktā ir noteikts princips par obligātu konkrētas sabiedrības vērtspapīru pārņemšanas piedāvājumu. Tādējādi tajā ir paredzēts, ka tad, ja fiziskai vai juridiskai personai pēc iegādes, ko ir veikusi šī persona vai personas, kuras rīkojas saskaņoti ar to, pieder sabiedrības vērtspapīri, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un kas kopā ar šīs personas vai to personu īpašumā jau esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši piešķir konkrētu balsstiesību procentuālu daļu šajā sabiedrībā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu šīs sabiedrības mazākumdalībniekus, ir pienākums nākt klajā ar piedāvājumu, un šim piedāvājumam ir jāattiecas uz visiem šo akcionāru vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kas ir noteikta minētās direktīvas 5. panta 4. punktā.

30

Turpinot – lai nodrošinātu arī sabiedrības, uz kuru attiecas PP, mazākumdalībnieku aizsardzību, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā primāri par atbilstīgu cenu ir uzskatīta augstākā cena, ko par tādiem pašiem vērtspapīriem ir samaksājis piedāvātājs vai personas, kuras rīkojas saskaņoti ar to, laikposmā, ko ir noteikušas dalībvalstis, no vismaz sešiem līdz ne vairāk kā divpadsmit mēnešiem pirms šīs direktīvas 5. panta 1. punktā paredzētā piedāvājuma.

31

Visbeidzot, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm, kas ir paredzētas šīs direktīvas 4. pantā, pielāgot atbilstīgo cenu noteiktos apstākļos un saskaņā ar noteiktiem kritērijiem. Šajā nolūkā dalībvalstis var, pirmkārt, izveidot to apstākļu sarakstu, kādos šī atbilstīgā cena var tikt pielāgota uz augšu vai uz leju, un, otrkārt, noteikt kritērijus, kas ir piemērojami šajos gadījumos, precizējot, ka šiem apstākļiem un kritērijiem ir jābūt skaidri noteiktiem. Šādu apstākļu un šādu kritēriju piemēri ir paredzēti minētās direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā.

32

No šiem noteikumiem izriet, ka tad, ja dalībvalsts ir nolēmusi ļaut uzraudzības iestādei pielāgot atbilstīgo cenu, kas ir noteikta Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā, lai noteiktu cenu, kāda ir jāpiemēro PP, šīs pielāgošanas pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot vadošos principus, kas ir paredzēti šīs direktīvas 3. panta 1. punktā.

33

Šajā ziņā, ja dalībvalsts saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 4. punkta otro daļu nosaka konkrētus apstākļus, kādos minētās pielāgošanas pilnvaras var tikt īstenotas, tai īpaši ir jāņem vērā minētā 3. panta 1. punktā paredzētais princips par tās sabiedrības vērtspapīru turētāju interešu aizsardzību, kuras kontroli ir ieguvusi fiziska vai juridiska persona.

34

Uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

35

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka jautājums ietver divus aspektus. Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai abstrakts juridisks jēdziens, kurā nav atsauces uz precīzi noteiktu rīcību, var būt skaidri noteikts apstāklis Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, vai tas, ka šim pašam jēdzienam citās valsts tiesību jomās piemīt nozīme, kas atšķiras no tā nozīmes pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, var ietekmēt uz pirmo jautājumu sniedzamo atbildi.

36

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā “slepena vienošanās starp piedāvātāju vai personām, kas rīkojas saskaņoti ar to, un vienu vai vairākiem pārdevējiem” ir atzīta par vienu no konkrētiem apstākļiem, kādos uzraudzības iestāde atbilstīgo PP cenu var pielāgot uz augšu.

37

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību, lai noteiktu apstākļus, kādos to uzraudzības iestādes var pielāgot atbilstīgo cenu, tomēr ar nosacījumu, ka šie apstākļi ir skaidri noteikti.

38

Šajā tiesību normā ir norādīts, ka dalībvalstis var izveidot šādu apstākļu sarakstu, un šajā nolūkā tajā ir minēti vairāki piemēri, kuros ir atsauce uz vispārīgiem formulējumiem, lai ilustrētu apstākļus, kas var pamatot atbilstīgās cenas pielāgošanu uz augšu vai uz leju, piemēram, līgums starp pircēju un pārdevēju, ārkārtas apstākļi vai manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru cenu.

39

Šādā situācijā, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 52. un 53. punktā, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otro daļu nevar interpretēt tādējādi, ka tā nepieļauj, ka tiesiskajā regulējumā, ko dalībvalsts pieņem šīs tiesību normas transponēšanai, tā kā skaidri noteiktu apstākli minētās tiesību normas izpratnē izmanto abstraktu juridisku jēdzienu, piemēram, šajā gadījumā jēdzienu “slepena vienošanās”.

40

Turklāt abstrakta juridiska jēdziena izmantošana pati par sevi nevar nozīmēt, ka valsts tiesību norma, kurā tas ir ietverts, ir tik neskaidra, ka tā liedz dalībvalstij, kas to ir pieņēmusi, pietiekamā mērā kliedēt iespējamās šaubas par minētās tiesību normas piemērojamību un nozīmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑110/03, EU:C:2005:223, 31. punkts).

41

Protams, gan tiesiskās noteiktības principa ievērošana, gan vajadzība nodrošināt direktīvu pilnīgu piemērošanu tiesiski un ne tikai faktiski prasa, lai visas dalībvalstis pārņemtu attiecīgās direktīvas prasības skaidra, precīza un pārskatāma tiesiskā regulējuma ietvaros, paredzot saistošas normas jomā, uz kuru tā attiecas (spriedumi, 2000. gada 16. novembris, Komisija/Grieķija, C‑214/98, EU:C:2000:624, 23. punkts, un 2010. gada 14. janvāris, Komisija/Čehijas Republika, C‑343/08, EU:C:2010:14, 40. punkts).

42

Tomēr šīs prasības nevar interpretēt kā tādas, kas paredz, ka tiesību normā, kurā ir izmantots abstrakts juridisks jēdziens, ir jāmin dažādi konkrēti gadījumi, kad tas var būt piemērojams, jo likumdevējs visus šos gadījumus nevar noteikt iepriekš.

43

Tādējādi Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā prasa, lai dalībvalsts, kas tiesiskajā regulējumā, kuru tā pieņem šīs tiesību normas transponēšanai, paredz, kā tas ir pamatlietā, ka “slepena vienošanās starp piedāvātāju vai personām, kas rīkojas saskaņoti ar to, un vienu vai vairākiem pārdevējiem” ir viens no skaidri noteiktiem apstākļiem minētās tiesību normas izpratnē, precizētu konkrētu rīcību, kura raksturo šādu slepenu vienošanos.

44

Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otrā daļa nepieļauj, ka dalībvalsts, lai definētu vienu no apstākļiem, kādos var pielāgot atbilstīgo cenu, atsaucas uz jēdzienu “slepena vienošanās”, kam pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma kontekstā ir tāda nozīme, kura atšķiras no tās, kāda tam ir piešķirta citās valsts tiesību jomās.

45

Tā kā šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt sabiedrības, uz kuru attiecas PP, vērtspapīru turētājus, un konkrēti mazākumdalībniekus, kā tas ir paredzēts Direktīvā 2004/25 un minēts šī sprieduma 24.–33. punktā, ja dalībvalsts izmanto tādu jēdzienu ka “slepena vienošanās”, lai definētu vienu no apstākļiem, kādos var pielāgot atbilstīgo cenu, tas, ka citās valsts tiesību jomās šim jēdzienam ir atšķirīga nozīme, nerada šķēršļus tam, lai, šo jēdzienu izmantojot valsts tiesiskajā regulējumā par PP, to varētu uzskatīt par tādu, kas atbilst šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otrās daļas prasībām.

46

To paturot prātā, lai izpildītu tiesiskās noteiktības prasību, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka interpretāciju, kas šādam jēdzienam ir jāsniedz PP jomā, pietiekami skaidri, precīzi un paredzami var izsecināt no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma, izmantojot valsts tiesībās atzītas interpretācijas metodes.

47

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir saistībā ar jēdzienu “slepena vienošanās” pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma kontekstā.

48

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ļauj valsts uzraudzības iestādei palielināt PP cenu “slepenas vienošanās” gadījumā, neprecizējot konkrētu rīcību, kas ir raksturīga šim jēdzienam, ja vien minētā jēdziena interpretāciju pietiekami skaidri, precīzi un paredzami var izsecināt no šī tiesiskā regulējuma, izmantojot valsts tiesībās atzītas interpretācijas metodes.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem 5. panta 4. punkta otrā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ļauj valsts uzraudzības iestādei palielināt pārņemšanas piedāvājuma cenu “slepenas vienošanās” gadījumā, neprecizējot konkrētu rīcību, kas ir raksturīga šim jēdzienam, ja vien minētā jēdziena interpretāciju pietiekami skaidri, precīzi un paredzami var izsecināt no šī tiesiskā regulējuma, izmantojot valsts tiesībās atzītas interpretācijas metodes.