1.

Direktīvā 2001/18/EK (turpmāk tekstā – “ĢMO direktīva”) ir regulēta ģenētiski modificētu organismu (turpmāk tekstā – “ĢMO”) apzināta izplatīšana vidē un to laišana tirgū Savienībā ( 2 ). Konkrēti, organismiem, uz ko attiecas šī direktīva, ir jābūt atļautiem pēc vides riska novērtējuma. Uz tiem tiek attiecināti arī izsekojamības, marķēšanas un monitoringa pienākumi.

2.

ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktā, to lasot saistībā ar I B pielikumu, ir noteikts, ka tā nav jāattiecina uz organismiem, kas iegūti ar dažiem ģenētiskās modifikācijas paņēmieniem, piemēram, mutaģenēzi (turpmāk tekstā – “mutaģenēzes atbrīvojums”).

3.

Mutaģenēze ietver dzīvo radību genoma pārveidošanu. Atšķirībā no transģenēzes mutaģenēze principā nav saistīta ar svešu DNS ievietošanu dzīvā organismā. Mutaģenēzes paņēmieni laika gaitā ir attīstījušies biotehnoloģijas zinātnes attīstības rezultātā. Confédération paysanne u.c. uzskata, ka daži no visjaunākajiem izstrādātajiem paņēmieniem rada risku veselībai un videi. Tādēļ tie uzsāka tiesvedību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ir atbrīvoti no pienākumiem, kas attiecināmi uz ĢMO.

4.

Tieši šajā kontekstā Tiesa ir aicināta noskaidrot precīzu ĢMO direktīvas tvērumu, konkrētāk, mutaģenēzes atbrīvojuma darbības jomu, jēgu un sekas un, iespējams, izvērtēt tā spēkā esamību. Plašāk – Tiesa ir aicināta apsvērt laika jautājumu, precīzāk, kādai ir jābūt laika ritējuma un zinātnes un tehnikas atziņu attīstības lomai attiecībā gan uz Savienības tiesību aktu juridisko interpretāciju, gan vērtējumu par to pamatotību, ko veic, ņemot vērā piesardzības principu.

5.

LESD 191. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs.

Šajā sakarā saskaņošanas pasākumi, kas atbilst vides aizsardzības prasībām, vajadzības gadījumā paredz drošības klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm ar ekonomiku nesaistītu vides aizsardzības apsvērumu dēļ veikt provizoriskus pasākumus, uz kuriem attiecas Savienības pārbaudes procedūras.”

6.

ĢMO direktīvas preambulas 8. apsvērumā ir uzsvērts, ka “piesardzības princips ir ņemts vērā, šo direktīvu izstrādājot, un jāņem vērā, šo direktīvu īstenojot”.

7.

Preambulas 17. apsvērumā ir norādīts, ka “šī direktīva nebūtu jāattiecina uz organismiem, kas iegūti ar dažām vispārpieņemtām ģenētiskās modifikācijas metodēm, kuras ir tradicionālas vairākiem lietojumiem un kurām ir ilglaicīga drošības garantija”.

8.

Direktīvas mērķis ir norādīts 1. pantā:

“Saskaņā ar piesardzības principu šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi:

9.

Definīcijas ir atrodamas 2. panta 2. punktā:

““Ģenētiski modificēts organisms (ĢMO)” ir organisms, izņemot cilvēku, kurā ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādi nekā dabiskā krustošanā un/vai dabiskā rekombinācijā.

Saskaņā ar šo definīciju:

10.

Ar 3. pantu ir noteikti izņēmumi. Tā pirmajā punktā norādīts, ka ĢMO direktīvu “nepiemēro attiecībā uz organismiem, kas iegūti, izmantojot ģenētiskās modifikācijas metodes, kuras iekļautas sarakstā I B pielikumā”.

11.

Ar 4. pantu ir noteikti dalībvalstu vispārīgi pienākumi. Konkrēti, 1. punktā ir norādīts, ka: “dalībvalstis saskaņā ar piesardzības principu nodrošina atbilstīgus pasākumus, lai novērstu nelabvēlīgu iedarbību uz cilvēku veselību un vidi, ko varētu izraisīt apzināta ĢMO izplatīšana vai laišana tirgū. [..]”

12.

Saskaņā ar 27. pantu “pielāgojumus tehnikas attīstībai, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, II pielikuma C un D iedaļā, III līdz VI pielikumā un VII pielikuma C iedaļā veic saskaņā ar 30. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru”.

13.

Ar I A pielikumu ir noteiktas 2. panta 2. punktā minētās metodes. I A pielikuma 1. daļā ir paredzēts:

“Ģenētiskās modifikācijas metodes, kas minētas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir, inter alia:

14.

Ar I A pielikuma 2. daļu ir noteikti 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie paņēmieni, ko “neuzskata par tādiem, kuros rodas ģenētiskas modifikācijas, ar nosacījumu, ka tie nav saistīti ar rekombinētu nukleīnskābju molekulām vai ģenētiski modificētiem organismiem, kas radīti ar paņēmieniem/metodēm, kuras nav izslēgtas ar I B pielikumu:

15.

Visbeidzot, I B pielikumā ir uzskaitītas 3. panta 1. punktā minētās metodes:

“Ģenētiskās modifikācijas paņēmieni/metodes, ar ko rada organismus, kuri ir izslēdzami no direktīvas, ar nosacījumu, ka tās nav saistītas ar tādu rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai ģenētiski modificētu organismu lietošanu, [kuri atšķiras no tiem,] kas radīti ar vienu vai vairākiem še turpmāk sarakstā iekļautajiem paņēmieniem/metodēm, ir:

16.

2002. gada 13. jūnija Direktīvas 2002/53/EK par lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējo katalogu ( 3 ) preambulas 16. apsvērumā ir norādīts: “Ņemot vērā zinātnes un tehnikas sasniegumus, tagad iespējams izaudzēt šķirnes, veicot ģenētisko modifikāciju. Tāpēc, nosakot, vai atzīt ģenētiski modificētas šķirnes tādā nozīmē, kāda paredzēta Padomes [..] Direktīvā 90/220/EEK [ ( 4 )] [..], dalībvalstīm būtu jāņem vērā jebkurš risks, kas saistīts ar to apzinātu izlaišanu vidē. Turklāt būtu jāizstrādā nosacījumi, ar kādiem tiek atzītas ģenētiski modificētas šķirnes.”

17.

4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “attiecībā uz ģenētiski modificētu šķirni tādā nozīmē, kāda paredzēta Direktīvas 90/220/EEK 2. panta 1. un 2. punktā, šķirnes apzinātu izlaišanu vidē atzīst tikai tad, ja veikti visi attiecīgie pasākumi, lai novērstu negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību un vidi”.

18.

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 4. punktu:

19.

Saskaņā ar ĢMO direktīvas 9. panta 5. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka šķirņu katalogā tiek skaidri norādīts, kuras atzītās šķirnes ir ģenētiski modificētas. Tās turpmāk nodrošina, ka visas personas, kas piedāvā tirgū šādu šķirni, pārdošanas katalogā skaidri norāda, ka šķirne ir ģenētiski modificēta”.

20.

Code de l’environnement (Vides kodekss) L. 531-1. pantā ģenētiski modificēts organisms ir definēts kā “organisms, kura ģenētiskais materiāls ir ticis mainīts citādi, nevis dabiskā pavairošanā vai rekombinācijā”.

21.

Šā kodeksa L. 531-2. pantā ir paredzēts, ka “šī sadaļa un L. 125-3. un L. 515-13. pants neattiecas uz ģenētiski modificētiem organismiem, kas iegūti ar paņēmieniem, kuri pēc to dabiskā rakstura nav uzskatāmi par tādiem, kas izraisa ģenētisku modifikāciju, vai tādiem, kas tikuši izmantoti tradicionāli, neradot acīmredzamu kaitējumu sabiedrības veselībai vai videi. Šo paņēmienu saraksts tiek noteikts dekrētā pēc apspriešanās ar Haut conseil des biotechnologies (Biotehnoloģiju augstā padome)”.

22.

Šā kodeksa D. 531-2. pantā ir norādīts: “L. 531-2. pantā minētie paņēmieni, kas netiek uzskatīti par tādiem, kas izraisa ģenētisku modifikāciju, ir šādi: [..] 2. Ar nosacījumu, ka [šie paņēmieni] neparedz ģenētiski modificētu organismu kā recipientu vai vecāku organismu izmantošanu: a) mutaģenēze.”

23.

Šā kodeksa D. 531-3. pantā ir papildināts: “D. 531-1. un D. 531-2. pantā minētie paņēmieni un definīcijas tiek interpretētas un ieviestas saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām gēnu inženierijas, molekulārās ģenētikas un šūnu bioloģijas jomā.”

24.

Confédération paysanne ir Francijas lauksaimnieku savienība, kura aizstāv nelielu lauku saimniecību intereses. Šajā lietā tai ir pievienojušās astoņas citas apvienības ( 5 ), kuru mērķis ir vides aizsardzība un/vai informācijas izplatīšana par briesmām, kas saistītas ar ĢMO (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji”).

25.

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pret herbicīdiem izturīgu šķirņu sēklas ir transģenēzes vai mutaģenēzes rezultāts. Pret neselektīvu herbicīdu (piemēram, glifosātu) izturīgas šķirnes šajā ziņā ir transģenēzes rezultāts. Tomēr mutaģenēzes ceļā iegūtās šķirnes ir padarījušas par iespējamu attīstīt pret selektīvu herbicīdu izturīgus elementus. Vienīgās kopējā lauksaimniecības augu sugu šķirņu katalogā reģistrētās pret herbicīdiem izturīgās sēklas ir in vitro nejaušās mutaģenēzes rezultāts. Tādējādi kopējā katalogā ir iekļautas 46 pret herbicīdiem izturīgas saulespuķu šķirnes un sešas pret herbicīdiem izturīgas rapša šķirnes. Tomēr kopējā katalogā vēl nav iekļautas nevienas pret herbicīdiem izturīgas šķirnes sēklas, kas iegūta tiešo mutaģenēzes metožu ceļā.

26.

Prasītāji apstrīd faktu, ka uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem neattiecas Vides kodeksā noteiktie pienākumi attiecībā uz ĢMO. Prasītāji uzskata, ka mutaģenēzes metodes ir attīstījušās laika gaitā. Pirms ĢMO direktīvas pieņemšanas 2001. gadā regulāri tika izmantotas tikai tradicionālās mutaģenēzes metodes un in vivo nejaušās metodes, kas saistītas ar jonizējošo starojumu vai augu apstrādi ar ķimikālijām. Pēc tam tehnikas attīstības rezultātā ir parādījušās mutaģenēzes metodes, ko var veikt ar dažādiem paņēmieniem (in vitro nejaušā mutaģenēze un virzītā mutaģenēze, ko dēvē par “jaunajām mutaģenēzes metodēm”). Izmantojot šīs metodes, ir iespējams virzīt mutācijas, lai iegūtu produktu, kas būs izturīgs tikai pret konkrētiem herbicīdiem.

27.

Pēc prasītāju domām, mutaģenēzes ceļā iegūtu pret herbicīdiem izturīgu šķirņu sēklu izmantošana ir saistīta ar būtiska kaitējuma risku videi un cilvēku un dzīvnieku veselībai. Tās rezultātā cilvēku vai dzīvnieku patēriņam paredzētajos audzētajos augos uzkrājas kancerogēnas molekulas vai endokrīno sistēmu bojājošas vielas. Prasītāji turklāt atsaucas uz nejaušu seku risku, piemēram, nevēlamu vai neparedzētu mutāciju citā genoma daļā. Tie uzskata, ka tas ir saistīts ar izmantotajām metodēm, kad notiek genoma izmaiņas in vitro un augu reģenerācija no tādējādi modificētām šūnām.

28.

Pamatojoties uz šiem argumentiem, prasītāji lūdza Premier ministre (premjerministrs) atcelt Vides kodeksa D. 531-2. pantu ( 6 ) un aizliegt pret herbicīdiem izturīgu rapša šķirņu audzēšanu un tirdzniecību.

29.

Premjerministrs neatbildēja uz prasītāju lūgumu. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem uzskatāms, ka tādējādi viņš to ir noraidījis.

30.

2015. gada 12. marta pieteikumā, kas iesniegts Conseil d’État (Valsts padome, Francija) (iesniedzējtiesa), prasītāji lūdza atcelt šo klusējot pausto, noraidošo premjerministra lēmumu. Viņi arī pieprasīja premjerministram uzdot veikt visas darbības, lai viena mēneša laikā ieviestu pret herbicīdiem izturīgu šķirņu moratoriju.

31.

Prasītāji iesniedzējtiesā izvirzīja vairākus argumentus par Vides kodeksa D. 531-2. panta saderību ar ĢMO direktīvu, Direktīvu 2002/53 un piesardzības principu, kas ir paredzēts arī Francijas Konstitūcijā.

32.

Pirmkārt, tie apgalvo, ka Vides kodeksa D. 531-2. pants nav saderīgs ar ĢMO direktīvas 2. pantu. Tie apgalvo, ka mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ir ĢMO šīs pēdējās minētās normas nozīmē, lai gan saskaņā ar 3. pantu un I B pielikumu tie ir atbrīvoti no pienākumiem, kas paredzēti ĢMO izlaišanai un laišanai tirgū.

33.

Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka Vides kodeksa D. 531-2. pants ir pretrunā Direktīvas 2002/53 4. pantam. Tie apgalvo, ka pēdējā minētā norma neatbrīvo mutaģenēzes ceļā iegūtās šķirnes no minētajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem attiecībā uz ģenētiski modificētu šķirņu iekļaušanu kopējā lauksaimniecības augu sugu katalogā.

34.

Treškārt, prasītāji apgalvo, ka Vides kodeksa D. 531-2. pantā ir pārkāpts piesardzības princips, kas garantēts Vides hartas 5. pantā, kurai Francijā ir konstitucionāls statuss. Ar D. 531-2. pantu neesot pietiekami ņemta vērā negatīvā ietekme uz vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību: tā ir saistīta ar tādu sēklu izplatīšanu vidē, kas radušās no mutaģenēzes ceļā iegūtajām ģenētiskajām modifikācijām un no šīm kultūrām radīto produktu laišanas tirgū. Sakarā ar mutaģenēzes izslēgšanu no noteikumiem, kas attiecināmi uz ĢMO, minētajām sēklām pēc laišanas tirgū netiek piemēroti preventīvi pasākumi, iepriekšēja novērtēšana vai uzraudzība.

35.

Kontekstuāli varētu atzīmēt, ka prasītāju trešais arguments, šķiet, sākotnēji bija uzdots iesniedzējtiesai kā valsts tiesību jautājums: vai Vides kodeksa D. 531-2. pants, kurā uz mutaģenēzi netiek attiecināti valsts noteikumi, kas piemērojami ĢMO, atbilst Francijas konstitūcijā paredzētajam piesardzības principam?

36.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir izteikusi šo jautājumu kā jautājumu par iespējamu Savienības tiesību mutaģenēzes atbrīvojuma (ne)saderību ar piesardzības principu Savienības tiesībās ( 7 ). Iesniedzējtiesa norāda, ka Vides kodeksa, kas ir transponēšanas pasākums valsts līmenī, D. 531-2. panta saturs noteikti izriet no ĢMO direktīvā noteiktajiem pienākumiem un tādējādi ar to ir paredzēts šo direktīvu atspoguļot pēc būtības. Tādēļ pirmā minētā spēkā esamības apstrīdēšana netieši līdzinās pēdējās minētās spēkā esamības apstrīdēšanai ( 8 ). Tādēļ iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgā direktīva pati ir spēkā, ņemot vērā piesardzības principu, kas ir aizsargāts saskaņā ar Savienības tiesībām ( 9 ).

37.

Šajos faktiskos un tiesiskos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji, Grieķijas, Francijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, Eiropas Parlaments, Padome un Eiropas Komisija. Izņemot Nīderlandes un Austrijas valdības, šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 3. oktobrī.

39.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Sākšu ar pirmā jautājuma izskatīšanu par ĢMO direktīvas un tajā ietvertā mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomas interpretāciju (A daļa). Pēc tam pievērsīšos trešajam jautājumam par ĢMO direktīvā panākto saskaņošanas pakāpi attiecībā uz mutaģenēzi un saistīto jautājumu par dalībvalstu regulatīvo kompetenci (B daļa). Tad pievērsīšos ceturtajam jautājumam par mutaģenēzes atbrīvojuma saderību ar piesardzības principu (C daļa). Noslēgšu ar otro jautājumu, kas attiecas uz saistību starp ĢMO direktīvas un Direktīvas 2002/53 piemērošanas jomu, ciktāl tas attiecas uz mutaģenēzes atbrīvojumu (D daļa).

40.

Pirmajā jautājumā būtībā vaicāts par ĢMO direktīvas I B pielikumā ietverto “mutaģenēzes” jēdziena vispārējo interpretāciju, un tad īpaši par laika ritējumu un jaunu tehnoloģiju parādīšanos, īpaši ņemot vērā drošības apsvērumus un/vai piesardzības principu.

41.

Pirms 2. sadaļā atbildēt uz šo jautājumu, 1. sadaļā piedāvāju dažas ievada piezīmes par: a) izmantoto terminoloģiju; b) vispārējo izpratni par piesardzības principu Savienības tiesībās.

42.

Lai izmainītu dzīva organisma ģenētisko mantojumu, var tikt izmantotas vairākas metodes. Netrūkst arī iespējamo definīciju šajā kontekstā izmantotajiem vispārējiem jēdzieniem. Pašā ĢMO direktīvā nav paredzēta šo jēdzienu vispārējā definīcija. Turklāt Tiesas uzdevums nav sākt izstrādāt šādas (pamatīgas zinātniskas un faktiskas) definīcijas saistībā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajos secinājumos tādējādi vienkārši izmantoju iesniedzējtiesas lietderīgi piedāvātās darba definīcijas.

43.

Transģenēze ir ģenētiskās inženierijas metode, kas izpaužas, ievietojot vienu vai vairākus kādas sugas gēnus citas sugas genomā. ĢMO direktīvā nav skaidri norādīta atsauce uz transģenēzes jēdzienu. Tomēr būtiski ir tas, ka minētā direktīva attiecas uz dažādām metodēm, kuras parasti varētu tā raksturot ( 10 ).

44.

Mutaģenēze nav saistīta ar svešu DNS inserciju dzīvā organismā. Tomēr tā ietver dzīvo organismu sugu genoma pārveidošanu.

45.

Mutaģenēzes paņēmieni laika gaitā ir mainījušies. Iesniedzējtiesa norāda, ka pirms ĢMO direktīvas pieņemšanas bija tikai tradicionālās vai nejaušas mutaģenēzes metodes, kas tika piemērotas in vivo visiem augiem. Šie paņēmieni tika izmantoti gadu desmitiem, acīmredzami neradot nekādus identificējamus riskus videi vai veselībai.

46.

Pakāpeniski ir parādījušies jauni paņēmieni. Kā papildus paskaidroja iesniedzējtiesa, nejaušās mutaģenēzes paņēmieni ne tikai ir piemēroti in vitro augu šūnām, bet ir izstrādātas mērķtiecīgas mutaģenēzes metodes, pielietojot jaunas ģenētiskās inženierijas paņēmienus, piemēram oligonukleotīdu virzītā mutaģenēze (ODM) ( 11 ) vai virzītā nukleāzes mutaģenēze (SDN1) ( 12 ). Lai gan tradicionālā mutaģenēze ir saistīta ar nejaušām mutācijām, daži no jaunajiem paņēmieniem izraisa precīzu gēna mutāciju.

47.

Skaistums ir redzams vērotājam. Tā šķiet arī attiecībā uz piesardzības principa saturu, tvērumu un iespējamu izmantošanu. Gadu gaitā, it īpaši tiesību zinātnieku un politiskajās pārrunās, ir izteikti vairāki apsvērumi par to, kas ir piesardzības princips un kā to vajadzētu izmantot.

48.

Diezgan saprotams, ka tiesu pieeja un izpratne par piesardzības principu ir daudz ierobežotāka, varbūt pat piesardzīga ( 13 ). No Tiesas judikatūras izriet, ka piesardzības princips ir galvenokārt saprotams tādējādi, ka dažādiem dalībniekiem, piemēram, dalībvalstīm, Komisijai vai uzņēmumiem ir atļauts veikt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, negaidot, kad iespējamo risku realitāte un nopietnība kļūst pilnīgi skaidra ( 14 ). Ar Savienības tiesību aktiem saskaņotajās jomās šie pasākumi ir jāveic, pamatojoties uz sekundāro tiesību aktu normām, kurās ir īpaši izteikts šis princips, piemēram, drošības klauzulām ( 15 ) vai citām normām, kas paredzētas jaunas informācijas apstrādei attiecībā uz konkrētā produkta radīto risku veselībai vai videi ( 16 ). Ja nav veikta saskaņošana, uz piesardzības principu var atsaukties arī autonomi, lai pamatotu ierobežojošu pasākumu veikšanu. Tomēr pēdējos minētajos ir jāievēro noteicošie Savienības tiesību pienākumi dalībvalstīm, it īpaši tie, kas izriet no LESD 34. un 36. panta ( 17 ).

49.

Tomēr šāda riska pārvaldības pagaidu pasākumus var veikt tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi. Tiesu praksē ir noteikts, ka “pareizai piesardzības principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgo vielu vai pārtikas produktu iespējami negatīvo ietekmi uz veselību un, otrkārt, samērīgi izvērtēt veselībai radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem” ( 18 ). Citiem vārdiem sakot, šīs abas prasības paredz, ka aizsardzības pasākumus “nevar pamatot ar tīri hipotētisku riska tuvošanos, kas balstīta uz vēl nepārbaudītiem vienkāršiem zinātniskiem pieņēmumiem. Tieši otrādi – šādi aizsardzības pasākumi, neraugoties uz to pagaidu raksturu un pat ja tie ir preventīva rakstura, var tikt noteikti tikai tad, ja tie ir pamatoti ar risku novērtējumu, kas ir pēc iespējas pilnīgāks attiecībā uz atsevišķā gadījuma īpašajiem apstākļiem un kas norāda, ka šie pasākumi ir nepieciešami” ( 19 ).

50.

Turklāt, “ja izrādās, ka veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams droši noteikt apgalvotā riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties faktisks kaitējums sabiedrības veselībai, piesardzības princips attaisno ierobežojošu pasākumu ieviešanu” ( 20 ).

51.

Ja šie nosacījumi ir izpildīti, var veikt nediskriminējošus, objektīvus un samērīgus aizsardzības pasākumus.

52.

Patiešām, realitātē preventīvo vai pagaidu pasākumu saskaņā ar piesardzības principu precīzais iedarbošanās slieksnis var atšķirties, it īpaši atkarībā no konkrētā sekundāro tiesību akta tiešā formulējuma ( 21 ).

53.

Visiem šiem gadījumiem pamatā ir jābūt vismaz kaut kādiem zinātniski pamatotiem saskatāmiem riskiem ( 22 ). Atšķirībā no pastāvīgiem pasākumiem, piesardzības principa attiecībā uz pagaidu pasākumiem piemērošanas slieksnis ir zemāks. Tomēr ir jābūt kaut kādai skaidrai informācijai par iespējamo risku, kam jābūt pamatotam vismaz ar tādu zinātnisko datu kopumu, kas iegūti no minimāla skaita dažādu uzticamu valsts vai starptautisku neatkarīgu avotu. Tikai ar bailēm no riska, ko rada kaut kas jauns, vai neskaidriem un vispārīgiem apgalvojumiem par riska draudiem, ja nevar pārliecinoši konstatēt, ka jaunā lieta ir droša, nepietiek, lai piemērotu piesardzības principu.

54.

Ņemot vērā šos skaidrojumus, tagad pievērsīšos iesniedzējtiesas iesniegtajam pirmajam jautājumam: ĢMO direktīvas un mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomai.

55.

Manuprāt, pirmais jautājums faktiski sastāv no divām daļām. Pirmkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot ĢMO direktīvas piemērošanas jomu – uz kādiem organismiem ir attiecināma ĢMO definīcija 2. panta 2. punkta izpratnē? Otrkārt, tā jautā par paša 3. panta 1. punktā ietvertā mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomu, to lasot saistībā ar ĢMO direktīvas I B pielikumu – vai šis atbrīvojums attiecas uz visiem mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem, tostarp tādiem, kuri iegūti ar jauniem mutaģenēzes paņēmieniem, kas piemēroti pēc ĢMO direktīvas pieņemšanas? Vai arī tikai uz to organismu apakškopu, kurus iegūst ar noteiktiem paņēmieniem, proti, paņēmieniem, kas pastāvēja pirms ĢMO direktīvas pieņemšanas?

56.

Manuprāt, mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ĢMO direktīvas izpratnē ir ĢMO, ja tie atbilst ĢMO 2. panta 2. punkta materiālajiem nosacījumiem (“a” sadaļa). Taču, ja mutaģenēzes process nav saistīts ar tādu rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai ĢMO lietošanu, kuri atšķiras no tiem, kas radīti ar I B pielikuma sarakstā iekļautajiem paņēmieniem, uz šiem organismiem neattiecas ĢMO direktīvā noteiktie pienākumi saskaņā ar ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktu, lasot to saistībā ar tās I B pielikumu (“b” sadaļa).

57.

ĢMO direktīvas 2. panta 2. punktā ĢMO definēts kā “organisms, izņemot cilvēku, kurā ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādi nekā dabiskā krustošanā un/vai dabiskā rekombinācijā”. Šajā normā vēl papildināts, ka “šajā definīcijā: a) ģenētiska modifikācija notiek vismaz, izmantojot tās metodes, kas ir iekļautas sarakstā I A pielikuma 1. daļā; b) metodes, kas iekļautas I A pielikuma 2. daļā, neuzskata par tādām, kas izraisa ģenētiskas modifikācijas”.

58.

Tādējādi papildus vispārējai prasībai tiek pievienoti divi saraksti, kas uzlabo šo pamata definīciju: “pozitīvs” saraksts I A pielikuma 1. daļā un “negatīvs” saraksts I A pielikuma 2. daļā.

59.

“Pozitīvajā sarakstā” ir minēti paņēmieni, kas tā vai citādi attiecas uz sveša ģenētiskā materiāla inserciju saņēmējā organismā. Tādējādi šķistu, ka transģenēzes ceļā iegūti organismi, kā definēts iepriekš ( 23 ), varētu būt iekļauti minētajā sarakstā.

60.

Mutaģenēze ir neskaidrāka. Tomēr, spriežot vienīgi pēc 2. panta 2. punktā ietvertās definīcijas, neredzu iemeslu, kāpēc lai neuzskatītu, ka šai definīcijai atbilst arī organismi, kas iegūti ar attiecīgo paņēmienu, ja tie atbilst ĢMO direktīvas 2. panta 2. punkta materiālajiem kritērijiem. Šāds secinājums izriet no ĢMO direktīvas teksta, iekšējās loģikas un plašākā konteksta.

61.

Pirmkārt, 2. panta 2. punktā nav nepārprotami pieprasīta svešas DNS insercija organismā, lai to varētu raksturot kā ĢMO. Tajā tikai noteikts, ka ģenētiskais materiāls ir izmainīts veidā, kas nav dabiski sastopams. Tā atvērtais raksturs ļauj ĢMO definīcijā iekļaut organismus, kas iegūti ar citām metodēm nekā transģenēze. It īpaši attiecībā uz mutaģenēzi ĢMO direktīvas 3. panta un I B pielikuma formulējumā ir norādīts, ka mutaģenēzi principā arī var raksturot kā “ģenētiskās modifikācijas paņēmienu”.

62.

Otrkārt, tas, ka mutaģenēze ir atbrīvota no ĢMO direktīvā noteiktajiem pienākumiem, liecina, ka ar šo metodi iegūti organismi var būt ĢMO. Tādēļ piekrītu Komisijai, ka būtu neloģiski uz noteiktiem organismiem attiecināt atbrīvojumu no direktīvas piemērošanas, ja minētos organismus pirmkārt nevarētu raksturot kā ĢMO. Uz organismiem, kas nav iekļauti, nevajag attiecināt izņēmumu.

63.

Treškārt, plašāka likumdošanas konteksta ietvaros, ja Savienības likumdevējs gribēja mutaģenēzes ceļā iegūtus organismus izslēgt no ĢMO definīcijas saskaņā ar ĢMO direktīvu, tas varēja skaidri paredzēt tādu izslēgšanu pašas definīcijas līmenī, tāpat, kā tas darīts citos sekundārajos tiesību aktos par ĢMO ( 24 ).

64.

Tādējādi, manuprāt, mutaģenēzes ceļā iegūts organisms var būt ĢMO saskaņā ar 2. panta 2. punktu, ja tas atbilst minētajā tiesību normā noteiktajiem kritērijiem.

65.

Nemēģinot piedāvāt nekādas definīcijas, kas nav minētas pašā ĢMO direktīvā, bet skaidri formulēt loģisku sakarību starp ĢMO direktīvā minētajiem jēdzieniem, būtībā ir trīs mainīgie lielumi, kā to lietderīgi norādīja Apvienotās Karalistes valdība tiesas sēdē. Tie ir: mutaģenēzes jēdziens, ĢMO definīcija saskaņā ar 2. panta 2. punktu un atbrīvojums saskaņā ar 3. panta 1. punktu, kā arī I B pielikumu. No tiem var radīt trīs iespējamo scenāriju loģiskās kopas, kas atkarīgas no konkrētā paņēmiena, kuru izmanto attiecīgā organisma radīšanai.

66.

Pirmkārt, var būt mutaģenēzes ceļā iegūti organismi, kuri ĢMO direktīvas izpratnē nav ĢMO, jo tie neatbilst 2. panta 2. punkta kritērijiem. Otrkārt, var būt mutaģenēzes ceļā iegūti organismi, kuri atbilst šiem kritērijiem. Tādēļ tie minētās direktīvas izpratnē būtu ĢMO, tomēr, ja uz tiem attiecas atbrīvojums 3. panta 1. punktā un I B pielikumā, tie tiks atbrīvoti no minētajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem. Treškārt, var būt mutaģenēzes ceļā iegūti organismi, kuri atbilst 2. panta 2. punkta kritērijiem, tomēr uz tiem neattiecas atbrīvojums saskaņā ar I B pielikumu. Tad uz trešo organismu veidu pilnībā tiks attiecināta ĢMO direktīva.

67.

Tāpēc, rezumējot, ĢMO raksturojums izriet tikai no (ne)atbilstības minētās direktīvas 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem. Tas, ka organismam vēlāk varētu tikt piemērots atbrīvojums saskaņā ar ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktu, to lasot saistībā ar tās I B pielikumu, neietekmē juridisko kvalificēšanu par ĢMO – šādi organismi paliek ĢMO saskaņā ar šo direktīvu.

68.

ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka šo direktīvu nepiemēro attiecībā uz organismiem, kas iegūti, izmantojot metodes, kuras iekļautas sarakstā I B pielikumā. I B pielikuma sarakstā, pirmkārt, ir minēta “mutaģenēze”. Tā kā šajā direktīvā nav mutaģenēzes definīcijas likumdošanā, tad iesniedzējtiesas pirmā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā būtībā ir vaicāts, vai “mutaģenēzei” vajadzētu nozīmēt visas mutaģenēzes metodes vai tikai dažas metodes? Ja tikai dažas, tad kuras?

69.

Atšķirīgi viedokļi par mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomu bija izteikti Tiesai paustajos apsvērumos.

70.

No vienas puses, prasītāji uzskata, ka mutaģenēzes atbrīvojums ir jāinterpretē, ņemot vērā nosacījumus, kādi pastāvēja 2001. gadā, kad tika pieņemta ĢMO direktīva. Tāpēc mutaģenēzes atbrīvojums attiecas tikai uz tiem mutaģenēzes paņēmieniem, kas tika sistemātiski izmantoti ĢMO direktīvas pieņemšanas laikā, proti, in vivo nejauša mutaģenēze, atšķirībā no citiem paņēmieniem, neatkarīgi no tā, vai tā ir nejauša in vitro vai a fortiori virzīta mutaģenēze.

71.

No otras puses, Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības apgalvo, ka mutaģenēzē nav jāparedz nekādas atšķirības. Visiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem pēc ĢMO direktīvas pieņemšanas vajadzētu attiekties uz mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomu, jo 2001. gadā bija skaidri paredzams, ka ar mutaģenēzi saistītais zinātnes progress neapstāsies pie sasniegtā.

72.

Citu ieinteresēto personu viedoklis, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, bija kaut kur starp šīm pozīcijām, lai gan, iespējams, tuvāk Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdību viedoklim.

73.

Austrijas valdība apgalvo, ka atbrīvojums ir piemērojams visiem mutaģenēzes paņēmieniem, kas tradicionāli tika izmantoti, kad tika pieņemta ĢMO direktīva. Jauni paņēmieni būtu jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi, lai noteiktu, vai uz tiem var attiekties mutaģenēzes atbrīvojums.

74.

Francijas un Nīderlandes valdības atbalsta līdzīgu pieeju, lai gan īpaši koncentrējas uz drošību. Tās apgalvo, ka atbrīvojums būtu jāattiecina tikai uz organismiem, kurus iegūst ar paņēmieniem, kas ir tikpat droši kā tradicionālie paņēmieni. Francijas valdība it īpaši apgalvo, ka mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas joma būtu jānosaka, ņemot vērā piesardzības principu.

75.

Zviedrijas valdība arī uzsver drošības dimensiju, kas tomēr tai liek izdarīt Francijas un Nīderlandes valdībai pretējus secinājumus. Pat tad, ja tā uzskata, ka ĢMO direktīvas 2. panta 2. punkta nozīmē virzītā mutaģenēze nenoved pie ĢMO, tā uzskata, ka šādam paņēmienam vēl aizvien ir piemērojams atbrīvojums, jo tas rada pat mazāku risku nekā tradicionālā mutaģenēze un līdzinās spontānām mutācijām, kas rodas dabiski. Uz organismiem, kas iegūti, ievadot svešu DNS (ietverot rekombinētu nukleīnskābju molekulu izmantošanu), tomēr attiecas minētās direktīvas piemērošanas joma, jo tie nelīdzinās mutaģenēzei.

76.

Komisija ( 25 ) norāda, ka kopš XX gadsimta 60. gadiem, kad tradicionālā mutaģenēze pirmo reizi tika izmantota, nav ziņots ne par kādām ar to saistītām īpašām problēmām. Nav nekādas būtiskas atšķirības starp in vitro un in vivo mutaģenēzi. In vitro mutaģenēze ir veikta pat pirms ĢMO direktīvas un, mazākā mērā, pirms tās priekšteces ( 26 ) pieņemšanas.

77.

Izmantojot mutaģenēzes vispārējo apzīmējumu ĢMO direktīvas I B pielikumā, ar 3. panta 1. punktu var piemērot atbrīvojumu arī jaunajiem paņēmieniem. 2001. gadā Savienības likumdevējs nevarēja neņemt vērā tehnoloģisko progresu. Jāsecina, ka tas bija paredzējis atbrīvojumā iekļaut visus mutaģenēzes paņēmienus. Tādējādi Savienības likumdevējs apzināti saglabāja vispārējo apzīmējumu, bet papildināja ar aizliegumu izmantot rekombinētu nukleīnskābju molekulas, lai sašaurinātu to paņēmienu diapazonu, kas gūst labumu no šī atbrīvojuma.

78.

Komisija uzskata, ka ir jāizvērtē katrs atsevišķais gadījums, lai noteiktu, vai mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem var piemērot atbrīvojumu, apskatot dažādus procesus, kurus izmanto, lai mainītu ģenētisko materiālu, tostarp rekombinēto nukleīnskābju molekulu vai neatbrīvoto ĢMO iespējamu izmantošanu. Tradicionālās mutaģenēzes ceļā (tostarp in vitro) un ar jauniem paņēmieniem iegūtiem organismiem ir piemērojams atbrīvojums ar nosacījumu, ka tie atbilst I B pielikumā paredzētajiem nosacījumiem.

79.

Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka ir tikai viena būtiska atšķirība, kas būtu jānosaka, lai precizētu mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomu, – I B pielikumā noteiktais iebildums, proti, vai mutaģenēzes metodes ir saistītas ar “tādu rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai [ĢMO] lietošanu, [kuri atšķiras no tiem,] kas radīti ar [mutaģenēzi vai] augu šūnu [..] saplūšanu, kurā iegūtie organismi var apmainīties ar ģenētisko materiālu arī tad, ja lieto tradicionālas audzēšanas metodes” (turpmāk tekstā – “I B pielikuma iebildums”) (1. sadaļa). Tiesā nebūtu jānosaka un pat nevarētu noteikt nekādas papildu atšķirības (2. sadaļa).

80.

I B pielikuma iebildums tika ieviests 2001. gadā. Pirms tam saskaņā ar iepriekšējo direktīvu – Direktīvu 90/220 – mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem piemērotā atbrīvojuma vienīgais nosacījums bija, ka “tās nav saistītas ar ĢMO izmantošanu kā recipientu vai vecāku organismu izmantošanu” ( 27 ).

81.

Komisija piebilst, ka Savienības likumdevējs apzināti nolēma nenošķirt paņēmienus, lai noteiktu mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomas. Tajā pašā laikā tas faktiski sašaurināja atbrīvojuma piemērošanu, lai ņemtu vērā pašreizējo tehnoloģisko attīstību, pievienojot iebildumu, kas izriet no rekombinētu nukleīnskābju molekulu izmantošanas. Tika uzskatīts, ka ar minēto iebildumu pietiekami tika ņemta vērā jaunu mutaģenēzes paņēmienu rašanās.

82.

Tādējādi tikai gramatiskā līmenī vien jau ir pilnīgi skaidrs, ka nepareizi ir apgalvot, ka saskaņā ar ĢMO direktīvu jebkuram un visiem mutaģenēzes paņēmieniem būtu piemērots vienkāršs un nekvalificēts atbrīvojums. Gluži pretēji – ar I B pielikuma iebildumu ir paredzēta būtiska kvalifikācija.

83.

ĢMO direktīvas konteksta interpretācija apstiprina šā 2001. gada papildinājuma nozīmīgumu. Rekombinētu nukleīnskābju molekulu izmantošana patiešām ir skaidri minēta I A pielikuma 1. daļā kā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā (pozitīvais saraksts) minētais ģenētiskās modifikācijas paņēmiens. Šādu molekulu izmantošana var izraisīt pat tāda pieņēmuma atspēkošanu, ka I A pielikuma 2. daļā minētie paņēmieni (proti, fertilizācija in vitro, dabiskie procesi un poliploīdijas indukcija) nav uzskatāmi par tādiem, kas izraisa ģenētisko modifikāciju.

84.

Tādējādi izriet, ka mutaģenēzes paņēmieni, kas atbilst 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, ir atbrīvoti no ĢMO direktīvas pienākumiem ar nosacījumu, ka tie nav saistīti ar rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai ĢMO lietošanu, kuri atšķiras no tiem, kas radīti ar mutaģenēzi vai augu šūnu saplūšanu, kurā iegūtie organismi var apmainīties ar ģenētisko materiālu arī tad, ja lieto tradicionālas audzēšanas metodes. Ja nav izpildīts šis pēdējais I B pielikumā ietvertais nosacījums, tad ir piemērojami visi šajā direktīvā noteiktie pienākumi.

85.

Nobeigumā varētu būt noderīgi pieminēt vēl vienu papildu piezīmi. Netiek apstrīdēts, ka dalībvalstīm ir pienākums pareizi transponēt visas direktīvas normas, tostarp tās pielikumus ( 28 ). Lai gan tas nav tieši šīs lietas priekšmets, varētu šķist, ka (valsts līmenī apstrīdētajā) Vides kodeksa D. 531-2. pantā vēl aizvien ir tādi paši nosacījumi kā I B pielikuma priekštecī Direktīvā 90/220. Nešķiet, ka minētajā valsts transponēšanas pasākumā būtu atspoguļots I B pielikuma iebildums pēc 2001. gada. Tomēr tikai iesniedzējtiesas ziņā ir pārbaudīt, vai tā patiešām ir, un, ja tā ir, tad kādus secinājumus var izdarīt no šāda konstatējuma saistībā ar ĢMO direktīvas pareizu transponēšanu valsts tiesību aktos.

86.

Papildus atšķirībai, kas izriet no I B pielikuma, – vai ir jānosaka vēl citas atšķirības starp mutaģenēzes metodēm?

87.

Prasītāji, Francijas un Nīderlandes valdības, savā ziņā arī Zviedrijas valdība būtībā apgalvo, ka mutaģenēzes paņēmieni ir jānošķir atkarībā no to drošības pakāpes. It īpaši prasītāji kopā ar Francijas valdību ierosina interpretēt mutaģenēzes atbrīvojuma piemērošanas jomu, ņemot vērā ĢMO direktīvas preambulas 17. apsvērumu un piesardzības principu. Tie uzskata, ka tā rezultātā mutaģenēzes atbrīvojumu vajadzētu interpretēt sašaurināti, attiecinot to tikai uz tiem paņēmieniem, kas bija “izmēģināti un pārbaudīti”, un tādējādi droši 2001. gadā.

88.

Šajā argumentā ir divi laika slāņi. Sniegtās informācijas saprotamības dēļ tos vajadzētu nodalīt: pirmkārt, tiek ierosināts, ka, neraugoties uz rakstīto, Savienības likumdevējs 2001. gadā tas bija iecerējis atbrīvojumu piemērot tikai drošiem paņēmieniem. Otrkārt, pat ja tā tolaik nebija, tad drošības apsvērumiem, kas parādījās pēc minētā datuma, aptuveni 17 gadus vēlāk, būtu jānoved pie tāda paša de facto rezultāta mūsdienās, tas ir, 2018. gadā ierobežojot mutaģenēzes atbrīvojumu līdz paņēmieniem, kas bija zināmi un tika izmantoti 2001. gadā.

89.

Nepiekrītu nevienam no abiem apgalvojumiem. Man šķiet, ka likumdevējs 2001. gadā acīmredzami domāja to, ko tas pauda rakstiski (“i” sadaļa). Vairāku iemeslu dēļ konstitucionāli un arī praktiski Tiesai noteikti nav uzdevums sākt tiesvedībā pārrakstīt definīcijas un kategorijas, kas iekļautas ļoti tehniskā un sarežģītā sekundārajā tiesību aktā (“ii” sadaļa).

90.

Prasītāji un vairākas citas ieinteresētās personas lielā mērā ir paļāvušās uz preambulas 17. apsvērumu, lai nonāktu pie secinājuma, ka Savienības likumdevējs paredzēja piemērot atbrīvojumus tikai drošiem mutaģenēzes paņēmieniem.

91.

Nevaru tam piekrist. Šis apgalvojums nav pamatots ne ar ĢMO direktīvas vēsturisko kontekstu, ne iekšējo loģiku.

92.

Vispirms, aplūkojot preambulas 17. apsvēruma formulējumu, tajā norādīts, ka “šī direktīva nebūtu jāattiecina uz organismiem, kas iegūti ar dažām vispārpieņemtām ģenētiskās modifikācijas metodēm, kuras ir tradicionālas vairākiem lietojumiem un kurām ir ilglaicīga drošības garantija”. Šajā preambulas apsvērumā mutaģenēze nav minēta tieši. Protams, atkarībā no konkrētās piemērošanas jomas definīcijai, kas pieņemta “ģenētiskās modifikācijas” jēdzienam, vismaz dažu veidu mutaģenēzi varētu iekļaut minētajā plašākajā jēdzienā. Tomēr preambulas 17. apsvēruma nepārprotamais mērķis nav īpaši mutaģenēze, tādējādi tas neattaisno norādi, ka konkrētais atbrīvojums tika ieviests, ņemot vērā preambulas 17. apsvērumu.

93.

Turklāt ne 3. pantā, ne I B pielikumā (kurā paredzēts mutaģenēzes atbrīvojums) nav nekāda veida atsauces uz preambulas 17. apsvērumu tā, lai atspoguļotu tā formulējumu vai izmantotu tā kategorijas. Nevienā no minētajām normām šis atbrīvojums nav atkarīgs no balstīšanās uz atbrīvoto organismu “ilglaicīgas drošības garantiju” un nav pamatots ar to. Tādējādi preambulas 17. apsvēruma tekstā nav konstatējamas ĢMO direktīvā skaidri paredzētās kategorijas un definīcijas.

94.

Otrkārt un varbūt pat vēl svarīgāk, no minētā preambulas apsvēruma un mutaģenēzes atbrīvojuma likumdošanas vēstures ir skaidri redzams, ka preambulas 17. apsvērumu vienkārši nevar izmantot 3. panta 1. punkta un I B pielikuma interpretācijai. Apskatot pirms ĢMO direktīvas pieņemtās Direktīvas 90/220 likumdošanas vēsturi, preambulas 17. apsvērumu Komisija sagatavoja un iekļāva,pirms mutaģenēzes atbrīvojums tika pat apspriests likumdošanas procesa turpmākajos posmos ( 29 ). Citiem vārdiem sakot, mutaģenēzes atbrīvojums tika iestarpināts tikai vēlāk un neatkarīgi no preambulas 17. apsvēruma.

95.

Treškārt, no ĢMO direktīvas vispārējās shēmas izriet, ka Savienības likumdevējs, šķiet, neplānoja sadalīt mutaģenēzi kategorijās, pamatojoties uz precīzu izmantoto paņēmienu un tās domājamo drošības pakāpi. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka preambulas 17. apsvērums ir vienkāršs apgalvojums, bet Padome apstiprināja, ka Savienības likumdevējam nav bijis nolūka regulēt mutaģenēzes paņēmienus, neatkarīgi no to drošības.

96.

Turklāt ĢMO direktīvas ietvaros Savienības likumdevējs I A un I B pielikumā jau paredzēja vairākas atšķirības starp dažādām metodēm. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka atšķirības, kuras Savienības likumdevējs vēlējās paredzēt, tiešām tika skaidri izteiktas. Šādā situācijā ir grūti apgalvot, ka papildus šīm skaidrajām atšķirībām Savienības likumdevējs paredzēja arī papildināt visu struktūru ar jaunu sarežģītības slāni, paredzot vēl citu netiešu atšķirību starp dažādiem mutaģenēzes paņēmieniem, kuru pamatā ir likumdošanā nenorādīts drošības kritērijs.

97.

Tādējādi nešaubos, ka 2001. gadā likumdevējs tiesību aktā iestrādāja to, ko bija domājis – ka ar mutaģenēzes paņēmieniem iegūtiem organismiem tiek piemērots atbrīvojums no ĢMO direktīvā noteiktajiem pienākumiem, ja vien uz tiem nav attiecināms I B pielikuma iebildums.

98.

Papildinot savu argumentu attiecībā uz to, ko Savienības likumdevējs ir domājis 2001. gadā, prasītāji būtībā apgalvo, ka 2018. gadā mutaģenēzes atbrīvojums ir jāinterpretē, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kādi pastāvēja 2001. gadā. Tāpēc mutaģenēzes atbrīvojums attiecas tikai uz tiem drošajiem paņēmieniem, kas tika regulāri izmantoti ĢMO direktīvas pieņemšanas laikā. Kā šādas interpretācijas iemesls tiek norādīts piesardzības princips.

99.

Es nepiekrītu šim viedoklim.

100.

Vispārīgi ņemot, tiesību aktu un it īpaši tiesību aktos iekļauto nenoteikto jēdzienu interpretācijai ir jābūt dinamiskai. Tai jāatspoguļo gan tehniskā, gan sociālā sabiedrības attīstība. Morāles kategorijas laika gaitā attīstās: “pazemojoša attieksme” 1818. gadā visdrīzāk nozīmēja kaut ko pavisam citu nekā 2018. gadā. Tas pats attiecas uz tehniskākām definīcijām, piemēram, “transportlīdzeklis” vai “saziņas līdzekļi”. Ierosinājums, ka šādu jēdzienu interpretāciju vajadzētu “iesaldēt” faktiskajos vai sociālajos apstākļos, kādi pastāvēja laikā, kad šie jēdzieni tika iekļauti tiesību aktā, nozīmētu īpaši oriģinālu pieeju juridiskajai interpretācijai, kas nav bieži sastopama šajā Atlantijas okeāna pusē.

101.

Konkrētāk, šajā lietā vispārējai kategorijai ar apzīmējumu “mutaģenēze” būtu loģiski jāaptver visi tie paņēmieni, kurus noteiktajā brīdi, kas attiecas uz konkrēto lietu, saprot kā daļu no šīs kategorijas, tostarp visi jaunie.

102.

Ņemot to vērā, piesardzības princips, uz kuru atsaucas prasītāji, acīmredzot ir uzskatāms par iekšēju izņēmumu no tiesību dinamiskas interpretācijas vispārējā principa. Domājams, ka būtu jāveic to jomu vai jautājumu momentuzņēmums, uz kuriem attiecas šis princips, kas tās uz laiku iesaldētu.

103.

Uz mirkli atliekot jautājumu par to, vai izskatāmajā lietā faktiski varētu izmantot piesardzības principu, pamatojoties uz Tiesai iesniegtajiem dokumentiem un materiāliem ( 30 ), man šķiet, ka, ja vēlas palikt juridiskās interpretācijas jomā, piesardzības principam var būt atšķirīga loma. Tāpat kā citās juridiskās interpretācijas gadījumos, minēto principu var izmantot, lai interpretētu nenoteiktus jēdzienus vai kategorijas, ja pastāv šaubas par to nozīmi rakstītā teksta pamatoti pieņemamās semantiskās robežās – ja ir piedāvātas vairākas (vienādi ticamas) iespējas. Tomēr tas nevar izraisīt juridiskā teksta normu pārrakstīšanu ( 31 ) pretēji to redakcijai, tas ir, contra legem ( 32 ).

104.

Tāda īsumā ir prasītāju izteikto apsvērumu konstitucionālā problēma. Prasītāji faktiski lūdz ĢMO direktīvu nevis interpretēt, bet gan pārformulēt to tiesvedībā, precīzāk – pārstrādāt 3. panta 1. punkta un I B pielikuma atbrīvojuma piemērošanas jomu pretēji tiesību akta formulējumam, mēģinot tiesvedības ceļā ievietot kategorijas, kuras acīmredzami nav paredzētas pašā tiesību aktā.

105.

Tas savukārt atklāj vairākas no prasītāju priekšlikuma izrietošas praktiskas problēmas, ar ko tikai vēl vairāk tiek uzsvērts, kāpēc jebkāds šāds vērtējums ir jāveic kvalificētam likumdevējam, nevis tiesām. Pieminot tikai vienu secinājumu vietā: prasītāju piedāvātais kritērijs šādai pašreizējo noteikumu formulēšanai jaunā redakcijā tiesvedībā bija iekļaut pārveidotajā I B pielikumā tikai tos paņēmienus, kas ir droši un regulāri izmantoti jau kopš 2001. gada. Tomēr, kā šādi paņēmieni ir precīzi jādefinē? Vai tos faktiski var identificēt? Kā ir ar paņēmieniem, kuri pastāvēja, bija droši, bet kurus 2001. gadā (neregulāri) izmantoja tikai atsevišķās laboratorijās? Kā ir ar paņēmienu, kas pastāvēja 2001. gadā un tika nedaudz pārveidots 2005. gadā, bet pētījums ar norādi uz minētajām izmaiņām vai paplašinājumu jau pastāvēja kopš XX gadsimta 80. gadiem? Kā ir ar paņēmienu, kas pastāvēja un regulāri tika izmantots 2001. gadā un ko tad uzskatīja par drošu, taču tikai vēlāk tika konstatēts, ka tas nav pilnīgi drošs? Starp citu, vai šādu vēlāku attīstību varētu pat ņemt vērā pasaulē, kurā tiesību akta interpretācijā būtu svarīgas tikai tās zināšanas, kas pastāvēja tā pieņemšanas laikā?

106.

Dažkārt, varbūt ne gluži kā kompliments, tiek teikts, ka divi advokāti vienā telpā sagatavos trīs dažādus juridiskus atzinumus. Tomēr varētu droši pieņemt, ka, ja ir darīšana ar tādā veidā izstrādātiem kritērijiem, tas pats viegli varētu notikt ar (bio)zinātniekiem, nemaz nerunājot par valstu regulatoriem, kam būtu lūgts piemērot šādus kritērijus.

107.

Tāpēc es ieteiktu Tiesai atbildēt uz pirmo jautājumu šādi:

108.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesai noteikt, vai ĢMO direktīva ir pilnīgas vai daļējas saskaņošanas pasākums attiecībā uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem. Šī jautājuma īpašais mērķis ir noskaidrot, vai dalībvalstis var vai nu pieņemt (valsts) noteikumus par mutaģenēzi, neskatoties uz to, ka tā ir atbrīvota no šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem, un/vai ĢMO direktīvas transponēšanas procesā tās šajā direktīvā noteiktās saistības varētu piemērot arī mutaģenēzei.

109.

Komisija savos procesuālajos rakstos norādīja, ka šis jautājums nav pieņemams. Tam es nepiekrītu un vispirms paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka minētais jautājums ir pieņemams, un tad ‑ kāpēc dalībvalstis principā var brīvi regulēt organismus, kurus iegūst mutaģenēzes ceļā.

110.

Attiecībā uz pieņemamību Komisija uzskata trešo jautājumu par hipotētisku. Iesniedzējtiesā iesniegtajā prasības pieteikumā tiek apstrīdēta Vides kodeksa D. 531-2. panta likumība, ciktāl ar šo normu mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem tiek piemērots atbrīvojums no pienākumiem, kuri noteikti ĢMO direktīvu transponējošos valsts pasākumos. Komisija uzskata, ka prasītāju mērķis nav panākt, ka minētā valsts tiesību norma tiek atzīta par spēkā neesošu, jo tas pārsniegtu šīs direktīvas prasības, nosakot direktīvā neparedzētus pienākumus. Šajā kontekstā hipotētisks būtu jautājums par to, vai dalībvalstis var brīvi regulēt mutaģenēzi.

111.

Tam nevar piekrist. Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru uz valstu tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas atbilstības pieņēmums ( 33 ). Šajā gadījumā man noteikti neliekas acīmredzams, ka šāds pieņēmums ir atspēkots: gluži pretēji.

112.

Pamatlietā prasītāji ir lūguši iesniedzējtiesai noteikt moratoriju mutaģenēzes ceļā iegūtajām pret herbicīdiem izturīgajām šķirnēm. Lai gan Tiesas ziņā nav noteikt, vai iesniedzējtiesai ir vajadzīgās pilnvaras veikt šādus pasākumus, trešais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums šķiet būtisks, lai noteiktu, vai dalībvalstis faktiski varētu virzīties tālāk par ĢMO direktīvu un nolemt attiecināt uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem vai nu minētajā direktīvā noteiktos pienākumus, vai vienīgi valsts noteikumus.

113.

Dalībvalstīm esošās rīcības brīvības pastāvēšana un apjoms ir atkarīgi no noteiktas jomas saskaņošanas pakāpes, kas nodrošināta ar direktīvu. Ja tiesību joma ir pilnībā saskaņota, tad dalībvalstīm tiek liegts regulēt šo jomu, jo to ir pilnībā aizstājusi Savienības rīcība. Dalībvalstīm vairs nav materiālās autonomijas un rīcības brīvības pieņemt vispārējus pasākumus ( 34 ). To rīcības brīvība nepārsniedz tām saskaņošanas pasākumā atstāto brīvību. No otras puses, daļējas saskaņošanas gadījumā dalībvalstis vēl arvien var brīvi pieņemt vispārējus pasākumus, ja tie vispār atbilst Savienības primāro tiesību saistībām ( 35 ).

114.

No šī viedokļa, un, protams, nekādā ziņā neaizstājot iekšējo kompetenču sadalījumu dalībvalstīs, varu saprast, kādēļ valsts tiesa var uzdot šādu jautājumu. Tādēļ trešais jautājums ir pieņemams.

115.

Runājot par minētā jautājuma būtību, tā tiek rezumēta kā problēma, kāda ir Savienības likumdevēja likumdošanas izvēle attiecībā uz mutaģenēzi. Ir divi veidi, kā varētu interpretēt mutaģenēzes atbrīvojumu ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktā un tās I B pielikumā.

116.

No vienas puses, varētu norādīt, ka attiecībā uz mutaģenēzi Savienības likumdevējs ir izdarījis leģislatīvu izvēli. Tas ir veicis izvērtēšanu un, pamatojoties uz to, secinājis, ka ir izslēdzami visi mutaģenēzes paņēmieni, jo tie ir droši. Ja tas tā būtu, tad Savienības likumdevējs ne tikai būtu atbrīvojis mutaģenēzi no šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem, bet būtu arī loģiski liedzis dalībvalstīm valsts līmenī regulēt ar attiecīgo paņēmienu iegūtus organismus. Šādā gadījumā Savienības likumdevējs būtu kā arhitekts, kas nolēmis savā mājā izvietot telpu, ko sauc par “mutaģenēzi”, bet arī nolēmis atstāt šo telpu tukšu.

117.

No otras puses, varētu arī apgalvot, ka, ievietojot mutaģenēzes atbrīvojumu, Savienības likumdevējs neko nepaziņoja par tā drošību. Izslēgšana vienkārši nozīmēja to, ka Savienības likumdevējs nevēlējās regulēt šo jautājumu Savienības līmenī. Tas tad nozīmētu, ka minētā normatīvā telpa paliek neizmantota un ar nosacījumu, ka dalībvalstis ievēro savus vispārējos Savienības tiesību aktu noteiktos pienākumus, tās var izdot tiesību aktus attiecībā uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem. Šādā gadījumā arhitekts faktiski nolēmis atstāt ārpus savas mājas šo telpu, ko sauc par “mutaģenēzi”.

118.

Uzskatu, ka pareiza ir mutaģenēzes atbrīvojuma otrā izpratne.

119.

Pirmkārt, kā jau iepriekš paskaidrots, ĢMO direktīvā nav skaidra gramatiska vai vēsturiska atbalsta ierosinājumam, ka mutaģenēzes atbrīvojums tika ieviests īpaši tāpēc, ka Savienības likumdevējs nonāca pie stingra secinājuma, ka visi mutaģenēzes paņēmieni ir droši ( 36 ). Tādējādi šajā ziņā nav izsekojama nekāda precīzi formulēta leģislatīvā vērtējuma veikšana.

120.

Otrkārt, abstraktākā aspektā, kā pamatoti norādīja Eiropas Parlaments tiesas sēdē, diez vai varētu pieņemt, ka saprātīgs likumdevējs en bloc un attiecībā uz nākotni kādreiz gribētu paziņot, ka kaut kas ir drošs līdz tādai pakāpei, ka tas vispār nav jāregulē – vai nu Savienības līmenī, vai dalībvalsts līmenī.

121.

Treškārt, tiesas sēdē Padome apstiprināja, ka, ciktāl to varētu izsecināt, ņemot vērā no šā laika pieejamo fragmentāro rakstisko dokumentāciju, Padomei (likumdošanas procesā iesaistītajai struktūrai, kas faktiski iekļāva tekstā mutaģenēzes atbrīvojumu ( 37 )) nebija nodoma norādīt, ka visi mutaģenēzes paņēmieni ir droši.

122.

Visbeidzot, drīzāk ar papildu piebildi, bet pilnībā atbilstoši aprakstītajai dinamiskajai pieejai juridiskajai interpretācijai ( 38 ), varētu arī piebilst, ka aizliegums dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz neapstrīdamu pieņēmumu par mutaģenēzes drošību, nedaudz neatbilstu jaunākajiem notikumiem saistībā ar ĢMO likumdošanu Eiropas Savienībā. Mūsdienās ar Direktīvu (ES) 2015/412 ( 39 ) faktiski ir atļauts dalībvalstīm aizliegt tādu produktu izplatīšanu un laišanu tirgū, uz kuriem attiecas ĢMO direktīva. Ar to šķiet norādīts uz atsevišķu kompetenču atkārtotu nacionalizāciju ĢMO jomā. Šādā ziņā diezgan pārsteidzoša būtu mutaģenēzes izslēgšana no tendences, kas attiecas uz ĢMO kopumā.

123.

Ņemot to vērā uzskatu, ka dalībvalstīm ir kompetence regulēt mutaģenēzes ceļā iegūtus organismus, ja tās izpilda savus vispārējos Savienības tiesību aktos noteiktos pienākumus kas izriet gan no sekundāro tiesību aktu, gan primāro tiesību aktu noteikumiem, piemēram, LESD 34. un 36. panta.

124.

Tāpēc ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt šādi: Direktīva 2001/18 neliedz dalībvalstīm veikt pasākumus mutaģenēzes reglamentēšanai ar nosacījumu, ka tās, šādi rīkojoties, ievēro no Savienības tiesībām izrietošos noteicošos pienākumus.

125.

Ceturtais jautājums attiecas uz mutaģenēzes atbrīvojuma no ĢMO direktīvas piemērošanas jomas spēkā esamību. Tā pamatā ir pieņēmums, ka, ja piesardzības principu nevar efektīvi izmantot, lai interpretētu mutaģenēzes atbrīvojumu tādējādi, ka tas neapšaubāmi ir saderīgs ar piesardzības principu, šo pašu principu tad varētu izmantot, lai apstrīdētu direktīvas spēkā esamību attiecībā uz atbrīvojuma piemērošanas jomu.

126.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa izšķir mutaģenēzes paņēmienus atkarībā no tā, vai tie ir bijuši pirms vai pēc ĢMO direktīvas pieņemšanas. Par paņēmieniem pirms ĢMO direktīvas pieņemšanas iesniedzējtiesa uzskata, ka varētu noraidīt pamatu, ar kuru apgalvots, ka ĢMO direktīvā nav ievērots piesardzības princips tās pieņemšanas datumā, jo tradicionālās nejaušās mutaģenēzes metodes tika izmantotas vairākus gadu desmitus, neradot identificētus riskus videi vai veselībai. Par paņēmieniem pēc ĢMO direktīvas pieņemšanas iesniedzējtiesa atzīmē, ka kopš direktīvas pieņemšanas ir iegūtas jaunas pret herbicīdiem izturīgas šķirnes, izmantojot in vitro nejaušās mutaģenēzes paņēmienus un virzītās mutaģenēzes paņēmienus. Jaunu paņēmienu izstrāde ļauj palielināt ģenētiskā mantojuma izmaiņu radīšanas ātrumu, kas nav samērojams ar izmaiņām, kuras varētu notikt dabiski vai nejauši.

127.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pašlaik nav zinātniskas noteiktības attiecībā uz jaunu paņēmienu ietekmi un iespējamo risku, kas var rasties attiecībā uz vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību. Nebija nekāda riska novērtējuma pirms netransgēno šķirņu tirdzniecības, nebija arī uzraudzības un izsekojamības pēc laišanas tirgū. Vienīgie novērtējumi attiecībā uz pret herbicīdiem izturīgām šķirnēm ir veikti saistībā ar tirdzniecības atļaujas procedūru.

128.

Iesniedzējtiesa arī apgalvoja, ka, ņemot vērā novērtējuma un uzraudzības trūkumu, var būt riski, ko rada izmantotā ģenētiskās modifikācijas paņēmiena vai iespējami iegūstamā auga īpatnību neparedzēta ietekme uz genomu. Minētie riski ir saistīti ar pret herbicīdiem izturīgu ģenētiski modificētu šķirņu audzēšanas ietekmi uz vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību. Tie daļēji ir līdzīgi riskiem, kas varētu rasties no transģenēzē radītajām sēklām. Tā kā genoma tiešā modifikācija ļauj iegūt tādu pašu rezultātu kā sveša gēna ievadīšana, kaitējuma risku varētu radīt šādi iegūtā auga īpašības.

129.

Tādējādi, ņemot vērā ar jauniem mutaģenēzes paņēmieniem iegūtu jaunu augu šķirņu parādīšanos un to, ka nav iespējams droši noteikt no tās izrietošo risku pastāvēšanu un to apmēru, ĢMO direktīvas spēkā esamību varētu apšaubīt, pamatojoties uz piesardzības principu – ciktāl turpina pastāvēt faktiska kaitējuma riska iespējamība, ja minētie riski iestājas.

130.

Vispirms ir jāuzsver, ka, lai gan sākumā var būt zināmas šaubas par dažiem iesniedzējtiesas apgalvojumiem, Tiesas uzdevums nav iesaistīties diskusijā par faktiem. Tomēr vēlos aprakstīt vienu no galvenajiem elementiem, kas šķietami caurauž iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (kā arī šajā ziņā prasītāju apsvērumus). Domājams, ka, ņemot vērā mutaģenēzes ceļā iegūtu organismu vērtējuma un uzraudzības trūkumu, pastāv risks, ka vajadzētu izmantot piesardzības principu. Citiem vārdiem sakot, tiek apgalvots, ka uzraudzības trūkums kopā ar pārliecinošu zinātnisko datu trūkumu par pierādījumiem, ka mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ir droši, ir pielīdzināms piesardzības principa pārkāpumam, iespējams, pamatojot ĢMO direktīvas 2. un 3. panta, kā arī tās I A un I B pielikuma atcelšanu.

131.

Pirms tiek veikts faktiskās spēkā esamības novērtējums konkrētajā lietā, vajadzētu precizēt laika faktoru, kas attiecas uz minēto novērtējumu. Tiesai ir lūgts novērtēt ĢMO direktīvas 2. un 3. panta, kopā ar tās I A un I B pielikumu, spēkā esamību pašreizējos apstākļos, tas ir, ņemot vērā jaunākos sasniegumus saistībā ar mutaģenēzi.

132.

Tomēr saskaņā ar iedibināto judikatūru sekundārā tiesību akta spēkā esamības vērtējums principā tiek veikts, ņemot vērā faktus un apstākļus, kas pastāvēja brīdī, kad šis tiesību akts tika pieņemts. Novērtējums, ņemot vērā faktus un apstākļus, kādi pastāvēja vēlāk, ir izņēmuma gadījums ( 40 ).

133.

Domāju, ka šis apgalvojums, uz ko atsaucas Komisija un Padome šajā tiesvedībā, ir jāuzlabo saistībā ar apstrīdētā pasākuma veidu un apstrīdēšanas pamatojumu.

134.

Ņemot vērā apstrīdētā Savienības pasākuma veidu, ir iespējama atšķirīga pieeja attiecībā uz individuālo pasākumu (administratīvo lēmumu) un likumdošanas pasākumu novērtējumu. Pirmie pēc sava rakstura ir drīzāk retrospektīvi: tie nosaka konkrēta personu kopuma tiesības un pienākumus attiecībā uz konkrētu brīdi laikā. Šāda tiesību un pienākumu noteikšana noteikti būs būtiska arī nākotnē. Taču patiesi izšķiroši minētā lēmuma pieņemšanai bija faktiskie un tiesiskie apstākļi tā pieņemšanas laikā. Turpretī patiesi likumdošanas pasākumi pēc sava rakstura ir diezgan perspektīvi: to mērķis ir regulēt nenoteiktu situāciju skaitu, kas radīsies nākotnē. Attiecībā uz likumdošanas pasākumiem svarīgāka ir sociālās un faktiskās realitātes turpmākā attīstība ( 41 ).

135.

Tas saistīts ar apstrīdēšanas pamatojumu, kas ir īpaši būtisks attiecībā uz likumdošanas pasākumiem. Šajā lietā ir skaidri redzams, ka šis pamatojums varētu būt saistīts ar: 1) faktiem vai apsvērumiem, ko Savienības likumdevējam vajadzētu ņemt vērā tiesību akta pieņemšanas laikā; un/vai 2) tiem faktiem vai apsvērumiem, kas radās pēc šā laika.

136.

Šī galvenokārt ir otrā veida apstrīdēšana. Šāda veida apstrīdēšanā, protams, netiek apgalvots, ka Savienības likumdevējam būtu jābūt gaišredzīgam un jau 2001. gadā jāparedz nākotne. Attiecībā uz 2001. gadā veikto likumdošanas izvēli kā pārbaudes kritērijs, protams, paliek faktiskie un tiesiskie apstākļi 2001. gadā.

137.

Apstrīdēšanas pamatojumam ir nedaudz atšķirīga īpašība: faktiski tiek norādīts, ka Savienības likumdevējs pēc pasākuma pieņemšanas nereaģēja uz jaunu nozīmīgu zinātnes un tehnikas attīstību, izmantojot grozījumus vai citas korekcijas. Tomēr, ņemot vērā šādu apgalvojumu, tiek vēlreiz apstiprināta standarta formula, ka sekundārā tiesību akta spēkā esamības novērtējums “principā tiek īstenots, ņemot vērā faktus un apstākļus, kādi pastāvēja brīdī, kad šis akts tika pieņemts”, un jebkādai vēlākai attīstībai vairs nebūtu nozīmes jautājumā par Savienības tiesību akta spēkā esamību.

138.

Nedomāju, ka šāda pieeja būtu pareiza. Loģiski, ka tiesību dinamisms ir jāpamato divējādi: ja tehniskai vai sociālai attīstībai ir ļauts veicināt nenoteiktu jēdzienu un kategoriju interpretāciju ( 42 ), tad tiem pašiem faktoriem ir jābūt būtiskiem saistībā ar sekojošu spēkā esamības pārskatīšanu tiesā.

139.

Manuprāt, likumdošanai ir konstitucionāls pienākums būt būtiskai, proti, tai jāatbilst tehniskajām un sociālajām vajadzībām, un tā ir jāatjaunina, ja tas ir nepieciešams, ņemot vērā jaunākās izmaiņas. Kā jau skaidri norādīja ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo] ( 43 ) un kā atspoguļots atšķirīgā kontekstā arī citur ( 44 ), likumdevējam ir pienākums pastāvīgi nodrošināt pamatotu regulējuma atjaunināšanu. Tas ne vienmēr piešķirtās kompetences tiesiskajā kārtībā nozīmē pienākumu izdot tiesību aktus, pienākumu ietvert jaunu pamatojumu. Bet tomēr ir pienākums rūpēties par jau ietverto pamatojumu ( 45 ).

140.

Tādējādi šādas spēkā esamības apstrīdēšanas precīzs saturs nav “kaut kā neņemšana vērā sākotnējā instrumenta pieņemšanas brīdī”, bet faktiski “šī instrumenta pastāvīga neatjaunināšana pēc tam”. No šādas pienākuma neizpildīšanas ārkārtējos tehniskās vai sociālās nereaģēšanas gadījumos var izrietēt īpašu likumdošanas normu iespējama atzīšana par spēkā neesošām bezdarbības, tas ir, to negrozīšanas dēļ. Vēlos uzsvērt īpaši ārkārtējo šāda pasākuma raksturu, ko varētu izskatīt tikai nepārprotamas un īpašas neatbilstības gadījumā starp izmaiņām realitātē un faktiski novecojušo likumdošanu.

141.

Manuprāt, likumdevējam ir vispārīgs atjaunināšanas pienākums. Tam tomēr nav vienāds spēks visās iespējamās regulējuma jomās. Piesardzības principa īpašā nozīme un vērtība ir tāda, ka tajās jomās un jautājumos, uz kuriem attiecas šis princips, minētais pienākums kļūst būtiskāks. Sensitīvajās jomās, uz kurām attiecas minētais princips, vajadzīga papildu piesardzība un modrība, kas izskaidro nepieciešamību likumdevējam regulāri tās pārskatīt un veikt atjaunināšanu.

142.

Tāpēc, atbildot uz Padomes un Komisijas izteiktajiem viedokļiem, nepiekrītu apsvērumam, ka Savienības pasākuma spēkā esamība, vismaz attiecībā uz iespējami piemērojamiem vispārēja rakstura tiesību aktiem, ir jāvērtē tikai attiecībā uz faktiem un zināšanām situācijā, kas pastāvēja šī tiesību akta pieņemšanas laikā. Ja spēkā esamības apstrīdēšanas pamatojums ir to faktu vai zināšanu neņemšana vērā, kas jau bija zināmi šī tiesību akta pieņemšanas laikā, tad minētā novērtējuma momentuzņēmums, protams, tiek “iesaldēts” šādā veidā. Tomēr ir vēl cits pamatojums iespējamai spēkā esamības apstrīdēšanai, kuru izklāstīju šajā sadaļā. Pēc definīcijas, tas ir vērsts uz pašreizējiem apstākļiem: pārskatīšana tiesā attiecībā uz pienākuma pamatoti atjaunināt tiesību aktus ievērošanu, īpaši koncentrējoties uz piesardzības principu, kas neizbēgami nozīmē, ka šāda pārskatīšana notiek ex post.

143.

Šajā lietā neredzu nekādu pamatojumu, kas izriet no vispārējā likumdošanas atjaunināšanas pienākuma, kuru šajā gadījumā pastiprina piesardzības princips, kas varētu ietekmēt gan ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktā, gan tās I B pielikumā paredzētā mutaģenēzes atbrīvojuma spēkā esamību.

144.

Pirmkārt, Savienības likumdevējam, protams, nevar pārmest rīcības brīvības neizmantošanu ĢMO jomā vai nu kopumā, vai īpaši attiecībā uz mutaģenēzes atbrīvojumu. ĢMO direktīva un regulējums šajā jomā tiešām ir regulāri ticis apspriests un atjaunināts. Ne tikai pati 2001. gada ĢMO direktīva ir iepriekšējās Direktīvas 90/220 grozījumu rezultāts – tajā vēlreiz tika izdarīti grozījumi 2008. gadā ( 46 ). Līdz 2015. gadam šī sistēma vēlreiz tika mainīta, atļaujot dalībvalstīm aizliegt ĢMO audzēšanu savā teritorijā vairāku dažādu iemeslu dēļ ( 47 ). Turklāt pašā ĢMO direktīvā paredzēta tās pielāgošana, pieprasot tehniskā progresa dēļ pielāgot vairākus pielikumus 27. pantam, lai gan ne I A vai I B pielikumu.

145.

Mutaģenēzes atbrīvojums arī ir regulāri mainīts, piemēram, 2001. gadā, kad I B pielikuma iebildums tika sašaurināts, papildinot ar nosacījumu, ka mutaģenēzei tiek piemērots atbrīvojums tikai tad, ja tā nav saistīta ar tādu rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai ĢMO lietošanu, kuri atšķiras no tiem, kas radīti ar vienu vai vairākiem I B pielikuma sarakstā iekļautajiem paņēmieniem ( 48 ). Tādējādi, protams, nevar apgalvot, ka Savienības likumdevējs nav atjauninājis attiecīgos tiesību aktus.

146.

Otrkārt, ja runā par piesardzības principa izmantošanu attiecībā uz Tiesā norādītajiem elementiem, šķiet, izskatāmajā lietā ir samērā ierobežotas zināšanas par konkrēto risku veselībai vai videi.

147.

Varētu atgādināt ( 49 ), ka Tiesa jau ir skaidri norādījusi, ka aizsardzības pasākumus “nevar pamatot ar tīri hipotētisku riska tuvošanos, kas balstīta uz zinātniski vēl nepārbaudītiem tīriem pieņēmumiem. Tieši otrādi – šādi aizsardzības pasākumi, neraugoties uz to pagaidu raksturu un pat ja tie ir preventīva rakstura, var tikt noteikti tikai tad, ja tie ir pamatoti ar risku novērtējumu, kas ir pēc iespējas pilnīgāks attiecībā uz atsevišķā gadījuma īpašajiem apstākļiem un kas norāda, ka šie pasākumi ir nepieciešami” ( 50 ).

148.

No Tiesas judikatūras izriet, ka saskaņā ar piesardzības principu “risku nenoteiktība” nenozīmē tikai vispārīgas aizdomas. Ir jāidentificē konkrēti riski cilvēku veselībai un videi, ko pamato noteikts minimālais daudzums nopietnu un neatkarīgu zinātnisko pētījumu. Nepietiek ar bailēm no riska vai riska draudiem.

149.

Šajā ziņā Tiesas uzdevumam ir ierobežots raksturs. Tai noteikti nav jāsalīdzina un jāizvērtē zinātniski argumenti. Tas ir Savienības likumdevēja vai izpildvaras uzdevums. Atzīstot un ievērojot dažādus satraucošus jautājumus un bažas, ko rada plašākā ĢMO problēma, manuprāt, Tiesai uzrādītajos dokumentos ne tuvu netiek pierādīta nepārprotama neatbilstība starp piemērojamajiem tiesību aktiem un zinātnes atziņām, kuras iepriekš aprakstītajos ārkārtējos scenārijos varētu izraisīt Tiesas iejaukšanos ( 51 ).

150.

Treškārt, kā izriet no atbildes uz trešo jautājumu ( 52 ), no ĢMO direktīvas izrietošie pienākumi neattiecas uz (dažu veidu) mutaģenēzi. Mutaģenēzes atbrīvojums tomēr neliedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas reglamentē minēto apakšnozari. A fortiori dalībvalstis var veikt pagaidu aizsardzības pasākumus, pamatojoties uz piesardzības principu vai noteikumiem par to saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

151.

Šis trešais elements ir ļoti svarīgs – atšķirīga atbildības pakāpe pienākumā paredzēt attiecīgus likumdošanas atjauninājumus, protams, pastāvēs jomās, kur Eiropas Savienība īsteno savu kompetenci, pretstatā jomām, kur arī pašas dalībvalstis ir tiesīgas pieņemt tiesību aktus. Pirmajā scenārijā nepārprotami būs šāds pienākums – ja tiek apgalvots, ka konkrētā darbība ir izņēmums, tad patiešām jārealizē minētā darbība, ja tas ir nepieciešams. Savukārt tāds pats pienākums būs daudz vājāks vai pat nepastāvēs, ja kāda persona, kas sevi uzskata par ieinteresētu, to var darīt pati.

152.

Šo iemeslu dēļ es ieteiktu Tiesai atbildēt tā, ka ceturtā prejudiciālā jautājuma izskatīšana nav atklājusi nevienu tādu faktoru, kas ietekmētu ĢMO direktīvas 2. un 3. panta un tās I A un I B pielikuma spēkā esamību.

153.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ĢMO direktīvas 3. panta 1. punktā un tās I B pielikumā noteiktais atbrīvojums ir piemērojams arī saistībā ar Direktīvu 2002/53. Minētā jautājuma iemesls ir tāds, ka Direktīvas 2002/53 4. panta 4. punktā ir atsauce uz ĢMO definīcijām, kas ietvertas vienīgi Direktīvas 90/220 (pašreizējās ĢMO direktīvas priekšteces) 2. panta 1. un 2. punktā, neatsaucoties uz mutaģenēzes atbrīvojumu 3. panta 1. punktā. Turklāt Direktīvā 2002/53 nav ietverts nekāds atbrīvojums attiecībā uz pašu mutaģenēzi.

154.

Uzskatu, ka Direktīva 2002/53 ir jāinterpretē, ņemot vērā ĢMO direktīvā ietverto mutaģenēzes atbrīvojumu tā, lai izslēgtu netiešu ĢMO direktīvas piemērošanu mutaģenēzes ceļā iegūtām lauksaimniecības augu sugu šķirnēm. Pirms skaidroju, kāpēc Direktīva 2002/53 ir jāinterpretē atbilstoši ĢMO direktīvai, vispirms norādīšu uz rezultātiem, kas izrietētu no Direktīvas 2002/53 tīri gramatiskas interpretācijas.

155.

Direktīvā 2002/53 ir noteiktas uz lauksaimniecības augu sugu šķirnēm attiecināmas vispārējas saistības: pirms pieņemšanas iekļaušanai kopējā lauksaimniecības augu sugu katalogā tām ir jāiziet īpaša oficiāla pārbaude. Tajā pašā laikā, kā izriet no Direktīvas 2002/53 4. panta 4. punkta, minētajā direktīvā ir ietvertas īpašas saistības attiecībā uz tām lauksaimniecības augu sugu šķirnēm, kuras ir ģenētiski modificētas tādā nozīmē, kāda tā ir iepriekšējās direktīvas – Direktīvas 90/220 – 2. panta 1. un 2. punktā. It īpaši Direktīvas 2002/53 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā tiek pieprasīts, lai vides riska novērtējums būtu līdzvērtīgs Direktīvā 90/220 noteiktajam.

156.

Tomēr Direktīvā 2002/53 nav pieminēts nekāds atbrīvojums, kas būtu attiecināms uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem. Tādēļ prasītāji apgalvo, ka mutaģenēzes ceļā iegūtas šķirnes ir ģenētiski modificētas šķirnes saskaņā ar Direktīvu 2002/53 un ka tām saskaņā ar 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu veic “vides riska novērtējumu, kas ir līdzvērtīgs” ĢMO direktīvā noteiktajam.

157.

Prima facie pareizs ir secinājums, ko izdarījuši prasītāji, pamatojoties uz tekstu. Iepriekš tika konstatēts ( 53 ), ka mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ĢMO direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē var būt ĢMO, ja tie atbilst minētajā normā paziņotajiem materiālajiem kritērijiem. Tāpēc šiem organismiem arī jāveic stingrāks riska novērtējums, kas pieprasīts Direktīvas 2002/53 7. panta 4. punktā.

158.

Tomēr diez vai ir pieņemama šāda tīri gramatiska Direktīvas 2002/53 interpretācija. Tas radīs sistēmiski savādu iznākumu, ar ko noteikti pienākumi ĢMO direktīvā (līdzīga veida vides riska novērtējums) tiks netieši piemēroti organismiem, kuri ir atbrīvoti no jebkuriem pienākumiem, kas izriet no pēdējās minētās direktīvas.

159.

Tāpēc uzskatu, ka Direktīva 2002/53 ir jāinterpretē, ņemot vērā ĢMO direktīvu, tā, lai, neraugoties uz to, ka mutaģenēzes ceļā iegūti organismi ir ģenētiski modificētas šķirnes, tie tiek atbrīvoti no konkrētām Direktīvā 2002/53 noteiktām saistībām.

160.

Divi sistēmiski argumenti liecina par labu šādai Direktīvas 2002/53 interpretācijai atbilstoši ĢMO direktīvai.

161.

Pirmkārt, Direktīvā 2002/53 jābūt iekšējai konsekvencei. Tādējādi 4. panta 4. punkts ir jālasa saistībā ar šīs pašas direktīvas 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu. Kā it īpaši apgalvoja Francijas valdība, būtu nekonsekventi piemērot tāda paša veida pienākumu attiecībā uz vides riska novērtējumu ģenētiski modificētām šķirnēm saskaņā ar Direktīvu 2002/53, ievērojot to, ka tās no šā pienākuma ir nepārprotami atbrīvotas saskaņā ar ĢMO direktīvu. Tāpēc mutaģenēzes atbrīvojums būtu jāpiemēro arī saistībā ar Direktīvu 2002/53.

162.

Otrkārt, vajadzētu būt arī ārējai konsekvencei starp Direktīvu 2002/53 un sekundāro tiesību instrumentiem, kuri regulē ĢMO. Pretēji ĢMO direktīvai un citiem sekundāro tiesību instrumentiem, no kuru tvēruma mutaģenēze ir īpaši izslēgta ( 54 ), Direktīva 2002/53 neattiecas galvenokārt uz ĢMO. Tajā ir reglamentētas lauksaimniecības augu sugu šķirnes kopumā. Tās mērķis noteikti nav pirmkārt reglamentēt ĢMO, bet tā skar tos tikai starp citu, lai uzsvērtu to specifiku un faktu, ka tos regulē ar īpašiem noteikumiem, kas ir noteicoši attiecībā pret vispārīgiem noteikumiem.

163.

No tā izriet, ka Direktīvu 2002/53 nevar uzskatīt par lex specialis attiecībā pret ĢMO direktīvu. Drīzāk ir otrādi. Direktīva 2002/53 ir lex generalis, kas attiecināma uz veselu lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopumu, tostarp ģenētiski modificētām šķirnēm. Diez vai būtu iespējams, ka produktiem, kuri ir atbrīvoti no saistībām, kas noteiktas specializētajā ĢMO raksturīgajā likumdošanā, būtu jāatbilst līdzvērtīgām materiālajām saistībām, pamatojoties uz Savienības tiesību aktu, kas galvenokārt nosaka tiesības citā jomā un tikai starp citu skar ĢMO.

164.

Tieši šī paša iemesla dēļ nevajadzētu izdarīt pārāk radikālu secinājumu no fakta, ka atšķirībā no augstāk minētajiem sekundāro tiesību instrumentiem, kuri regulē ĢMO, mutaģenēzes ceļā iegūti organismi Direktīvā 2002/53 nav īpaši izslēgti no ģenētiski modificētu šķirņu definīcijas atbilstīgi tās 4. panta 4. punktam. Turklāt minētajā direktīvā netiek reglamentēti galvenokārt ĢMO. Tajā pirmkārt ietverti vispārīgi pārbaudes pienākumi, kuri attiecināmi arī uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem, nevis kā uz ģenētiski modificētām šķirnēm, bet kā uz vienu lauksaimniecības augu sugu šķirņu apakškopu.

165.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīva 2002/53 ir jāinterpretē, ņemot vērā ĢMO direktīvas tvērumu, un jāsecina, ka ĢMO direktīvā paredzētais atbrīvojums attiecināms arī uz Direktīvu 2002/53. Tādējādi uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem attiecas Direktīvā 2002/53 paredzētie vispārējie pienākumi, kas piemērojami visa veida lauksaimniecības augu sugu šķirnēm, kuras jāiekļauj kopējā katalogā. Tomēr uz tiem neattiecas īpaši pienākumi, kas noteikti ģenētiski modificētām šķirnēm.

166.

Nobeigumā būtu jāpiebilst, it īpaši ņemot vērā šajā tiesvedībā atkārtoti izteiktos apgalvojumus, ka uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem neattiecas nekāda kontrole un uzraudzība. Varētu atgādināt, kā norādīja Komisija, ka uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem, pat tiem, kas nav ietverti I B pielikuma iebildumā un tādējādi nav regulēti ar ĢMO direktīvu, attiecīgā gadījumā var attiecināt pienākumus, kas izriet no citiem Savienības sekundāro tiesību aktiem, piemēram, Savienības tiesību aktiem par sēklām ( 55 ) vai tiesību aktiem par pesticīdiem ( 56 ). Tādējādi ir skaidrs, ka pienākumi, kas izriet no vairākiem citiem Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, var attiekties arī uz mutaģenēzes ceļā iegūtiem organismiem, papildus pienākumiem, kas izriet no Direktīvas 2002/53.

167.

Tādēļ iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Direktīva 2002/53 ir jāinterpretē tādējādi, ka mutaģenēzes ceļā iegūtas šķirnes ir atbrīvotas no tajā paredzētajām īpašajām saistībām ģenētiski modificētu šķirņu iekļaušanai kopējā lauksaimniecības augu šķirņu katalogā.

168.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: