25.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/2


Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 2. jūlija spriedumu lietā T-214/13 Rainer Typke/Eiropas Komisija 2015. gada 18. septembrī iesniedza Rainer Typke

(Lieta C-491/15 P)

(2016/C 027/03)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Rainer Typke (pārstāvis – C. Cortese, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā T-214/13 Typke/Eiropas Komisija rezolutīvās daļas 2. un 3. punktu;

atcelt Eiropas Komisijas Ģenerālsekretāra pieņemto lēmumu procedūrā Gestdem 2012/3258;

piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesāšanās izdevumus gan pirmajā, gan otrajā tiesvedības instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs norāda vienu pamatu, kas izteikts divās daļās.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulu 1049/2001 (1) un it īpaši tās 3. panta a) punktu un 4. panta 6. punktu, jo tā pieņēma, ka, lai attiecīgos pantus piemērotu normalizētām relāciju datu bāzēm, ir jānošķir daļēja piekļuve dokumentiem, kas tiek glabāti relāciju datu bāzē, un vienkārša piekļuve tajā ietvertajai informācijai. Uz pēdējo minēto regulas noteikumi par piekļuvi neattiecas, jo savādāk būtu jāizveido jauns dokuments. It īpaši, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pēc būtības secinot, ka no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas ir izslēgts pieteikums par piekļuvi normalizētai relāciju datu bāzei, kam ir nepieciešams formulēt SQL [strukturētā vaicājumvalodā (Structured Query Language)], pieprasījumu, kuru iepriekš pieteikumu saņēmusī iestāde nav izmantojusi “daudz maz regulāri attiecībā uz šo konkrēto datu bāzi”un kas ir “iepriekš uzprogrammēta”, jo, iespējams, tas neiekļautu tādus meklējumus, kurus veic ar attiecīgajai datu bāzei pieejamiem meklēšanas rīkiem, un tādēļ tas nozīmē, ka būtu jāizveido jauns dokuments.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nospriežot, ka prasītāja pieteikums neattiecas uz pastāvošu dokumentu, un ka katrā ziņā tas neesot iekļauts Regulas 1049/2001 piemērošanas jomā, balstoties uz šādiem kļūdainiem pieņēmumiem:

iestādei, kas saņēmusi pieteikumu, nebūtu bijis iespējams apstiprinošā veidā atbildēt uz piekļuves pieteikumu, jo pastāvošais dokuments nebija piemērots, lai ar to izpildītu lūgumu (pirmās instances sprieduma 73. punkts), vai tādēļ, ka prasītājs, iespējams, nebija pieprasījis tiem piekļuvi (pirmās instances sprieduma 67. punkts);

prasītāja pieteikums tiktu izteikts atbilstoši klasifikācijai, kuru attiecīgā datu bāze neatbalsta, it īpaši to datu pārstrādes darbību dēļ, kas tām būtu jāveic (pirmās instances sprieduma 58., 66., 68., 62 un 63. punkts);

tas nozīmētu jauna dokumenta izveidi, kurā informācija ir jaunā formātā un atbilstoši tiem atlases kritērijiem, kurus prasītājs ir norādījis (pirmās instances sprieduma 61. un 67. punkts).

Turklāt, Vispārējā tiesa, sniedzot visus šajā rindkopā kritizētos apgalvojumus, esot sagrozījusi iesniegto un tai pieejamo pierādījumu, skaidro nozīmi. Tas pats attiecas uz Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka likumības prezumpcija šajā lietā būtu piemērojama iestādes, kas saņēmusi pieteikumu, paziņojumam par to, ka dokumenti, kuriem tiek prasīta piekļuve, nepastāv (pirmās instances sprieduma 66. punkts).


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).